Sergejs Paradžanovs cietumā: vēstules un dokumenti

1973. gada 17. decembrī Kijivā savā dzīvoklī arestēja Sergeju Paradžanovu. Paradžanovs to uzskatīja par savas nāves dienu: ar šo dienu sākās viņa cietumu epopeja Ukrainā, un ilga tā 4 gadus un 13 dienas. Tomēr šajā dienā beidzās cits stāsts, kurš, lai cik tas būtu paradoksāli, bija sācies ar filmas “Aizmirsto senču ēnas” panākumiem. Šī filma izpelnījās balvas prestižos konkursos, taču valsts vadītājiem nepatika.

Paradžanova nākamo filmu “Kijivas freskas” aizliedza jau filmēšanas sākumā. Kā par brīnumu, saglabājušās 20 minūtes no aktieru provēm. 1966. gadā Paradžanovu uzaicināja uz Armēniju, kur viņš uzņēma savu labāko filmu “Granātābola krāsa” (“Sajatnova”). 1972. gadā pirms filmēšanas sākuma viņam aizliedza uzņemt “Intermeco” pēc M. Kocjubinska stāsta. Aizliegumi nāca tieši no Ukrainas KP Centrālkomitejas. Ir zināms, ka pēc Paradžanova notiesāšanas pirmais sekretārs Ščerbickis Centrālkomitejas birojā esot pateicis, ka “ar poētisko kino Ukrainā ir cauri”.

Sākotnējā, apcietinot izvirzītā apsūdzība par antikvāru priekšmetu un ikonu tirdzniecību vēlāk tika nomainīta uz “amorālu dzīvesveidu, pornogrāfijas (pašu apsūdzētāju slepus noliktas) izplatīšanu, kā arī pilsoņa Vorobjova (ielikteņa) izvarošanu, tādējādi panākot spriedumu “5 (pieci) gadi brīvības atņemšanas stingra režīma labošanas darbu kolonijā”. Paradžanovam bija atļauts rakstīt divas vēstules mēnesī. Saņemt viņš drīkstēja jebkādu daudzumu vēstuļu. Cietuma administrācija tās nereti aizturēja, un viņš mēdza saņemt 20 vēstules uzreiz. Šādos apstākļos gluži neticams šķiet stāsts par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu, pateicoties franču dzejnieka Luī Aragona aizbildumam un Ļiļas Brikas – slavenās “krievu avangarda mūzas” – neatlaidībai. Ļiļa Brika bija Luī Aragona sievas Elzas Triolē māsa.

Zavens Sargsjans

Ukrainas KP CK dienesta ziņojums, 1971. g. 23. decembris

SLEPENI

PIELIKUMS: Izziņa par PARADŽANOVU S. J. nr. 7204 uz 5 lapām, 3 fotogrāfijas

IZZIŅA

par PARADŽANOVU S. J.

PARADŽANOVS Sergejs Josifa d., dzimis 1924. gadā Tbilisi pilsētā, armēnis, bezpartejisks, izglītība augstākā, šķīries, Dovženko v. n. kinostudijas rezerves režisors, dzīvesvieta Kijiva, Ševčenko v. n. bulvāris, 43. māja, 54. dzīv., telefons 74-45-23.

No 1932. līdz 1942. g. PARADŽANOVS mācījies Tbilisi vidusskolā. No 1942. līdz 1945. g. mācījies Tbilisi Konservatorijas Vokālās mākslas fakultātē. 1945. g. iestājies VVKI Kinorežijas fakultātē, ko pabeidzis 1952. gadā.

Kopš 1952. g. strādā par režisoru Dovženko v. n. kinostudijā. PARADŽANOVS piedalījies kinofilmu “Andriješs”, “Pirmais puisis”, “Ukraiņu rapsodija”, “Aizmirsto senču ēnas” un dažu citu veidošanā. Kopš 1964. gada PARADŽANOVS Dovženko v. n. kinostudijā nav izveidojis nevienu filmu.

Saskaņā ar daudzu kinematogrāfistu izteikto viedokli PARADŽANOVS, īpaši pirmajos darba gados, spēcīgi ietekmējis radošos procesus, kas norisinājās Dovženko v. n. kinostudijā, t. sk. arī negatīvi. Daudzi studijas līdzstrādnieki viņu raksturo kā amorālu personību, kas savu dzīvokli pārvērtusi par vietu, kurā pulcējas dažnedažādas šaubīgas personas, kas nododas žūpībai, izvirtībai, spekulācijai, politiski kaitīgām un dažkārt arī pretpadomiskām sarunām.

VDK orgānu redzeslokā PARADŽANOVS pirmo reizi nokļuva 1962. gadā, kad tikās un sarakstījās ar ārzemniekiem no kapitālistiskajām valstīm. Veiktajā pārbaudē tika konstatēts, ka PARADŽANOVS sarunās ar ārzemniekiem sniedzis tendenciozu informāciju par padomju mākslu, izkropļotā veidā izklāstījis partijas un padomju orgānu politiku attiecībā uz mākslu. Tā, saskaņā ar rīcībā esošajām ziņām 1967. g. septembrī PARADŽANOVS ticies ar vāciešiem no VFR. Tikšanās laikā viņš pieļāvis veselu virkni kaitniecisku un apmelojošu izteikumu. Cenzdamies pierunāt vienu no vāciešiem, lai tas viņam ārzemēs iegādātos fotoeksponometru, PARADŽANOVS sacījis: “Nu un kas, ka mēs plikām pakaļām uz piecdesmitgadi staigājam!”

Turpmākajā sarunā viņš sācis slavināt fašismu kā kustību. Vācieši viņu atspēkojuši, taču viņš stūrgalvīgi palicis pie sava un aizrunājies tik tālu, ka paziņojis: “Mao Dzeduns nonācis pie neofašisma! Mēs esam nonākuši pie neofašisma! Mēs uz piecdesmitgadi esam nonākuši pie fašisma! [..] Es esmu rezultāts fašistiskajai teorijai mākslā...”

Atrazdamies filmēšanas laukumā, kurā klāt bija dienvidslāvi, PARADŽANOVS, aplūkodams rekvizītu važas, uz dienvidslāvu jautājumu “Kas tas ir?” atbildējis: “Tā ir tāda lieta, ko pie mums lieto, kad ir padomju vēlēšanas.”

PARADŽANOVS uztur sakarus ar nacionālistiski noskaņotiem elementiem, t. sk. DZJUBU, HOLODNIJU un citiem, kuri cenšas viņu izmantot savos nolūkos, lai popularizētu nacionālistiskas idejas kinomākslā.

Ir fiksēti nikni PARADŽANOVA izlēcieni saistībā ar komunistiem vispār, kā arī saistībā ar padomju varu.

Tā, piemēram, 1966. gada februārī, sarunādamies ar paziņas dēlu, PARADŽANOVS sacījis: “Kā klājas, puisīt? Es tev uzdāvāšu zobenu, gribi? Tādu lielu zobenu uzdāvāšu, tu ar viņu kausi nost komunistus!”

Sava dzīvokļa apmeklētājiem no padomju pilsoņu un ārzemnieku vidus PARADŽANOVS paziņojis: “Es pirmais pacēlu zobenu, lai izdzītu no kinematogrāfa ar “Sarkano Maskavu” sasmaržojušos sarkanos komisārus. Es pirmais ar savām filmām izraku kapu socreālismam.” Savukārt kādam paziņam uz jautājumu, kurp viņš iet, PARADŽANOVS atbildējis: “Eju uz Kinematogrāfijas komiteju pieteikt karu komunistiem.”

1968. gadā izdevniecības “Padomju enciklopēdija” Teātra, mūzikas un kinomākslas redakcijā tika saņemta PARADŽANOVA vēstule, kas nosūtīta, atbildot uz viņam nosūtīto korespondenci par viņa mākslu. Tā saturēja virkni pretpadomju izlēcienu. Tā, piemēram, viņš raksta: “Paziņojiet saviem lasītājiem, ka es nomiru 1968. gadā padomju varas genocīda politikas rezultātā.”

Kopš 1965. gada, kad uz kinoekrāniem iznāca filma “Aizmirsto senču ēnas”, kuras inscenētājs bija PARADŽANOVS, viņš ir sācis izturēties vēl vaļīgāk, vairākkārt paziņojis, ka viņa mākslu patiesi novērtēt spējot tikai Rietumos, nevis PSRS. Viņš ne reizi vien paziņojis arī, ka mūsu valstī sevi ātrāk var apliecināt, uzņemot pretpadomju satura filmu.

PARADŽANOVS savā lokā vairākkārt izteicies par nodomu bēgt uz ārzemēm. Tā, piemēram, 1965. gadā sarunā ar kādu darbabiedru par iespējamu braucienu uz Parīzi ar kinofilmu “Aizmirsto senču ēnas” PARADŽANOVS paziņojis, ka viņam vajadzīga biļete tikai vienā virzienā.

Saskaņā ar mūsu rīcībā esošajām ziņām PARADŽANOVS nodarbojas ar ārzemju preču, senlaicīgu ikonu, antikvāru priekšmetu uzpirkšanu un pārdošanu tālāk. 1964. gadā, atrazdamies filmēšanā Aizkarpatos, viņš ciematos uzpirka senlaicīgas ikonas un realizēja tās Tbilisi. [..]

Kā uzskata atsevišķi viņa līdzstrādnieki, PARADŽANOVA dzimtenes nodevības un pretpadomju rakstura izteikumi pauž politisku analfabētismu, nenosvērtību, vieglprātību, vēlēšanos par katru cenu iegūt popularitāti, piesaistīt uzmanību.

Daži viņu uzskata par cilvēku ar slimu psihi. PARADŽANOVS neatzīst citu viedokļus, mākslā sevi uzskata par nemaldīgu.

Juzdamies pilnīgi un galīgi nesodāms, viņš ar savu darbību un uzvedību kaitīgi ietekmē gan atsevišķu radošās inteliģences daļu, gan arī jaunatni.

1966. g. PARADŽANOVS līdz ar vairākiem citiem parakstīja vēstuli, aizstāvot atsevišķas par pretpadomju darbību notiesātas personas no inteliģences aprindām.

1964. g. PARADŽANOVS atradās Kijivas pilsētas Oktobra slimnīcā, kur ārstējās no sifilisa.

SPRIEDUMS

UKRAINAS PADOMJU SOCIĀLISTISKĀS REPUBLIKAS VĀRDĀ

1974. gada aprīļa 25. dienā Kijivas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, kuras sastāvā ir:

priekšsēdētājs – Miščenko H. S.

tautas piesēdētāji – Piļipenko V. A., Čekulajevs G. T.

sekretāre – Kotjukova M. M.

piedaloties prokuroram – Balabaļčenko A. A.

piedaloties advokātiem – Šeiko T. G., Turoveckim A. N., Miļavskim E. S.

slēgtā tiesas sēdē Kijivas pilsētā izskatīja lietu, kurā apsūdzēti

PARADŽANOVS Sergejs Josifa d.,

dzimis 1924. g. 9. janvārī Tbilisi pilsētā, armēnis, bezpartejisks, izglītība augstākā, šķīries, dzīvo Kijivas pilsētā, Ševčenko bulvārī 43, dz. 54, strādājis Kijivas Mākslas filmu studijā par režisoru inscenētāju, agrāk tiesāts, taču sodāmība dzēsta,

– par noziegumiem saskaņā ar UPSR Kriminālkodeksa 122., 211. panta I d., II d.;

KONDRATJEVS Vladimirs Arkādija d.,

dzimis 1938. g. 12. decembrī Tambovas pilsētā, krievs, bezpartejisks, izglītība vidējā, šķīries, strādā Kijivas Zinātniski populāro filmu studijā, dzīvo Kijivas pilsētā, Ļeņina bulvārī 28, dz. 68, tiesāts nav bijis,

– par noziegumiem saskaņā ar UPSR Kriminālkodeksa 122., 211. panta I d.;

PESKOVOJS Ivans Jevdokima d.,

dzimis 1944. g. 1. janvārī Čerkasu apgabala Kaņevas rajona Mežiričas c., dzīvo Kijivas pilsētā, Dņipras varoņu ielā 3, dz. 40, strādā Kaņevas rūpnīcā “Magnēts” par inženieri, tiesāts nav bijis,

– par noziegumiem saskaņā ar UPSR Kriminālkodeksa 122., 211. panta I d.;

noskaidrojusi:

Apsūdzētais Paradžanovs savā dzīvoklī Kijivas pilsētā, Ševčenko bulv. 43, veicis pederastijas aktus ar dažādām vīriešu dzimuma personām, t. sk. arī ar apsūdzētajiem Kondratjevu un Peskovoju kā uz brīvprātīgiem pamatiem, tā arī lietojot vardarbību.

Bez tam viņš savā dzīvoklī izplatījis pornogrāfiskus attēlus, demonstrējot tos dažādām personām, kuras apmeklēja viņa dzīvokli.

Apsūdzētie Kondratjevs un Peskovojs 1972.–1973. gadā veikuši pederastijas aktus ar apsūdzēto Paradžanovu pēdējā dzīvoklī. Kondratjevs izplatījis pornogrāfiskus attēlus, demonstrējot tos saviem draugiem.

Gan Paradžanovs, gan Kondratjevs kopā strādājuši vienas kinofilmas uzņemšanā. Pirmais par režisoru inscenētāju, otrais par kinofilmas direktora vietnieku. 1972. gada decembrī Paradžanovs uzaicinājis uz savu dzīvokli apsūdzēto Kondratjevu ar nolūku atrisināt ražošanas jautājumus. Tur viņš pierunājis Kondratjevu veikt pederastijas aktu, pats piedalīdamies kā aktīvais partneris.

1973. gada sākumā, Kondratjevam otru reizi apmeklējot apsūdzētā Paradžanova dzīvokli, viņš atkal pierunājis Kondratjevu veikt pederastijas aktu, pats piedalīdamies tādā pašā lomā.

1973. gada augusta sākumā Paradžanovs universālveikalā “Ukraina” iepazinās ar apsūdzēto Peskovoju. Uzaicinājis pēdējo uz savu dzīvokli un apsolījis viņam filmēties kino, Paradžanovs pierunāja viņu veikt pederastijas aktu, pats piedalīdamies kā aktīvais partneris. Turpat viņi vienojās tikties nākotnē. 1973. gada oktobra beigās Peskovojs atkal ieradās komandējumā Kijivas pilsētā un pēc Paradžanova uzaicinājuma ieradās pie viņa dzīvoklī un pēc viņa lūguma veica pederastijas aktu, kur Paradžanovs bija aktīvais, bet Peskovojs – pasīvais partneris.

1973. gada 6. novembra vakarā Paradžanova dzīvoklī ieradās piedzēries liecinieks Vorobjovs, apgūlās gultā un aizmiga. Lietojot vardarbību, apsūdzētais Paradžanovs veica ar viņu pederastijas aktu, pirms tam novilcis viņam visu apģērbu. 1973. gada 13. decembra vakarā Paradžanova dzīvoklī ieradās cirka mākslas studijas absolvents Desjatņiks. Apsolījis viņam filmēšanos kinolentē, Paradžanovs pierunāja viņu veikt pederastijas aktu.

Dažādos laikos no 1968. gada līdz 1973. gada decembrim Paradžanovs savā dzīvoklī demonstrējis dažādām personām pornogrāfiskus attēlus ārzemju ražojuma žurnālā, ar ārzemju ražojuma spēļu kārtīm, fotouzņēmumos.

1973. gadā apsūdzētais Kondratjevs no izmeklēšanā nenoskaidrotas personas nopirka ārzemju ražojuma lodīšu pildspalvu, kuras uzgalī bija iemontēti pornogrāfiski attēli, un demonstrēja tos paziņām.

Tiesas nopratināšanā apsūdzētais Paradžanovs sevi par vainīgu atzina daļēji, apsūdzētie Kondratjevs un Peskovojs katrs atsevišķi sevi par vainīgiem atzina pilnībā.

Tomēr no apsūdzētā Paradžanova paskaidrojumiem redzams, ka faktiski viņš savu vainu nav atzinis, tādēļ ka viņš paziņoja tiesai, ka kāre apmierināt dzimumtieksmi dzimumsakaros ar vīriešu dzimuma personām ir viņa slimības rezultāts. Nenoliedzot faktus par stāšanos dzimumsakaros ar Kondratjevu, Peskovoju, Desjatņiku, apsūdzētais Paradžanovs apgalvo, ka pederastijas aktus ar viņiem nav veicis, bet savu dzimumtieksmi apmierinājis izvirtīgu darbību ceļā.

To, ka pret Vorobjovu bijis vardarbīgs, viņš noliedz un apgalvo, ka savu dzimumtieksmi ar viņu apmierinājis, veicot izvirtīgas darbības ilgā laika periodā. [..]

Liecinieks Vorobjovs tiesā paskaidroja, ka apsūdzēto Paradžanovu pazīst sen, taču, apmeklējot viņa dzīvokli 1973. gada 6. novembrī, bijis piedzēries, nonācis Paradžanova dzīvoklī, aizmidzis. Pamodies no sāpēm aizmugurējās izejas apvidū. Uz viņa gulējis Paradžanovs. Abi bijuši izģērbušies. Viņš nogrūdis Paradžanovu nost, pēdējais bijis uzbudināts un lūdzis pabeigt dzimumaktu. Paradžanovs pret viņu pielietojis vardarbību.

Liecinieka Vorobjova liecību par Paradžanova veikto dzimumaktu, izmantojot pasīvā partnera reibuma stāvokli, apstiprina liecinieks Paraščuks, kurš paskaidrojis, ka reiz naktī Paradžanovs bijis ļoti piedzēries. No rīta pamodies, viņš, uzrunādams Paraščuku, teicis: “Tu neesi īsts vīrietis, ja nespēji izmantot manu reibuma stāvokli dzimumakta izdarīšanai.”

Liecinieks Desjatņiks paskaidrojis, ka 1973. gada 13. decembrī ieradies Paradžanova dzīvoklī un pēdējais, solīdams iespēju filmēties kino, pierunājis veikt pederastiju. Tajā pašā dienā Desjatņiku izmeklēja tiesu medicīnas eksperts, un pēdējais secināja, ka uz Desjatņika ķermeņa atrastie miesas bojājumi varējuši tikt nodarīti dzimumakta veikšanas laikā (1. sēj. l.l. 12).

Liecinieks Paraščuks tiesai paskaidroja, ka ilgāku laika periodu dzīvojis Paradžanova dzīvoklī. Pēdējais pierunājis viņu uz pederastiju, taču viņš pēdējam nedevis savu piekrišanu un tāpēc Paradžanovs savu dzimumtieksmi apmierinājis, veicot izvirtīgas darbības. Par Paraščuka atteikšanos veikt pederastijas aktus Paradžanovs ne tikai uz viņu dusmojies, bet arī izlicis no dzīvokļa. Savukārt liecinieks Džorbenadze paskaidroja, ka Paradžanovs viņam teicis, ka Valentins, t.i., Paraščuks, viņam neļaujas, ar to tika domāta pederastija (2. sēj. l.l. 74).

Liecinieki Karļinskis, Jaščenko, Šahnazarjans paskaidroja, ka apsūdzētais Paradžanovs centies viņus pierunāt uz pederastiju, apkampis, skūpstījis, atzinies mīlestībā, taču neko vairāk nav spējis no viņiem panākt.

Liecinieki Rapajs, Šahbazjans, Katkovs, Jakutovičs, Sačenko, Gavriļenko un citi paskaidroja, ka Paradžanovs apgalvojis, ka esot pederasts, nodarbojoties ar pederastiju, kaut arī tajā laikā viņi šiem apgalvojumiem nav ticējuši. [..]

Gan Kondratjevs, gan Peskovojs noziegumu izdarījuši Paradžanova ietekmē. Līdz šim nav tiesāti, atzinuši savu vainu un noziegumu nožēlojuši, čakli strādā, tiek raksturoti pozitīvi. Tāpēc tiesas kolēģija uzskata par iespējamu abiem piemērot UPSR Kriminālkodeksa 45. pantu, piespriežot nosacītu sodu.

Lietisko pierādījumu – automātisko lodīšu pildspalvu ar pornogrāfiskiem attēliem – iznīcināt.

Tiesas izdevumus, kas saistīti ar liecinieka Tihija brauciena apmaksu par summu 9 rubļi 60 kapeikas, piedzīt no visiem apsūdzētajiem solidāri.

Pamatojoties uz izklāstu un vadoties no UPSR Kriminālprocesa kodeksa 323., 324. panta, Kijivas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija

NOLĒMA:

Atzīt par vainīgu

PARADŽANOVU Sergeju Josifa d.

pēc UPSR Kriminālkodeksa 122. un 211. panta I d., II d. un piespriest viņam sodu: pēc UPSR Kriminālkodeksa 122. p. I d. brīvības atņemšanu uz vienu gadu, pēc UPSR Kriminālkodeksa 122. p. II d. brīvības atņemšanu uz 5 (pieciem) gadiem, pēc UPSR Kriminālkodeksa 211. p. brīvības atņemšanu uz vienu gadu.

Pamatojoties uz UPSR Kriminālkodeksa 42. p., galīgais viņam piespriestais sods, vieglāko sodu ietverot smagākajā, ir brīvības atņemšana uz 5 (pieciem) gadiem stingra režīma labošanas darbu kolonijā. [..]

Piemērot Kondratjevam Vladimiram Arkādija d. un Peskovojam Ivanam Jevdokima d. UPSR Kriminālkodeksa 25. p. un katram no viņiem piespriesto sodu, proti, brīvības atņemšanu uz vienu gadu, uzskatīt par nosacītu ar pārbaudes laiku uz 3 (trim) gadiem. Kā drošības līdzekli, kamēr spriedums nav stājies likumīgā spēkā, Paradžanovam S. J. atstāt turēšanu apcietinājumā Kijivas apgabala pirmstiesas IeP izolatorā nr. 1, soda izciešanas termiņu skaitot no 1973. gada 17. decembra, Kondratjevam V. A. un Peskovojam I. J. – parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu.

Lietisko pierādījumu – automātisko lodīšu pildspalvu ar pornogrāfiskiem attēliem – iznīcināt.

Piedzīt no Paradžanova S. J., Kondratjeva V. A. un Peskovoja I. J. par labu valstij tiesas izdevumus 3 (trīs) rubļi 20 kapeikas no katra.

Priekšsēdētājs Miščenko

tautas piesēdētāji, paraksti

zīmogs

No Sergeja Paradžanova vēstulēm no cietuma, 1974–1976

Nāves – Gagarins, Jengibarovs, Tamazs Meliava, Edīte Piafa, Less Kurbass, Žerārs Filips, Cibuļskis, manas tantes un tēvoči, kuri mira strīpām vien, – sirmās pieneņpūkas. Viss gluži kā gatavoja manu nāvi. Bet tad pēkšņi aizkaps – un es esmu dzīvs. Dzīvoju sabijies un priecīgs, ka esmu dzīvs, draudzējos, kaut ko redzu – cita nelaimi, jūtu līdzi, izšķīstu tajā, nevaru bez tās un izsaku visu lielā iecerē. Līdz ar notikušo es zinu, ka nav iespējama mana atgriešanās mākslā, ja nepastumšu plašāk iespējamā robežas. Laikam stiprs tas Mosjka, ja reiz aprej ziloni. Tā ir vislielākā kļūda.

*

Ar mani ir slikti. Vai spēšu izturēt. Drīz sāksies aukstums. Pasaki Asjai paldies par visu un par otām. Un visiem, kas palīdzēja. Esmu Visus nomocījis. Priekšā vēl četri gadi. Labprātīgu vainas atzīšanu nerakstīšu. Ietupināja ne jau tāpēc, lai apžēlotu.

*

Roma!¹ (Lasīt vienatnē.)

Dienu pirms tavas vēstules saņēmu [vēstuli] no Kiras Muratovas. Cik maigs un dziļš cilvēks. Gudra, lepna, skaista. Viņa filmēs “Kņazi Mēriju”. Kāda sakritība – ka var paņemt Natašu Bondarčuku un kņazei Verai – Čurikovu. Tai gadījumā, ja viņa par konsultantu paņems Viktoru Džorbenadzi, būs ļoti labi: visas muižas, tērpi, Gribojedova muzejs un Gruzijas Kara ceļš – viss būs viņas rīcībā. Viņas uzmanība un labestība man ir ļoti dārga. Roma, “Kaštanka” patiešām var kļūt par ģeniālu filmu. Tai gadījumā, ja nepazudīs galvenais. Tā ir pasaule – cilvēks un dzīvnieks. Cilvēciskums un dzīvnieciskums. Viena un otra saplūšana. Mēģinu tev uzdāvāt trīs epizodes, domāju, ka pirmā ir ģeniālāka.

Skati otrā pusē.

Dresētājs turēja rokās beigto zosi... Beigtās zoss kakls nedzīvi nokarājās un ritmiski šūpojās...

Kaštanka gāja līdzi dresētājam un ostīja beigto zosi... Dresētājs bezmērķīgi raustīja beigtās zoss spārnu.

Spārns pats no sevis vērās ciet, un dresētājs nez kāpēc tāpat vien vēra to vaļā...

Tad pēkšņi viņš sāka plūkt ārā dūnas beigtajai zosij uz krūtīm... Pūkas lidoja pa istabu, krita uz paklājiem...

Kaštanka kāpās atpakaļ un skatījās...

Dresētājs joprojām plūca dūnas no beigtās zoss krūtīm...

*

Apustuli Andrej!²

Bagrata filma man ļoti patika. Armēņi ir vienaldzīgi. Armēņus interesē futbols. Divi kadri no “Spoguļa” – man pietiek, lai saprastu pārējo. Vai ir krāsas? “Solāri” es redz[ēju], melnbalts. Negribu krāsas!

Man žēl, ka nesaredzējāmies Tbilisi Tamaza³ skumju vakarā! Ar jēdzienu “Izolācija” es aprodu kā kosmonauts ar telpu. Mana stāvokļa un aprindu patiesība – patoloģija – krimināla. Šis ir stingrais režīms! “Granīta karjers”. Neesmu redzējis “Sarkano irbenāju” – domāju, ka tās ir arabeskas par tēmu. Pasaule, kurā es iepriekš spēlējos, – feju, dzejnieku, pasaku teicēju un Kijivas Krievzemes caru pasaule – ir smieklīga līdzās jaunam puisim ar desmit sodāmībām, 90% notetovētas ādas, žargonu un patoloģiju.

Ko es daru: no sākuma būvēju, pēc tam lāpīju maisus, tagad esmu vešeriene! Viņi dzied man pakaļ: “Zaglis nekad nekļūs par vešerieni” utt. Iesaka rakstīt apžēl. lūgumu. Priekš kam. Ne jau apžēlošanai mani ietupināja. Nevarēju ne iedomāties, ka 14 apsūdzības, kuras man Ukrainā izvirzīja, nomainīs d... darbu pants!!! (atvaino)

Kā es varēju nepieņemt ielūgumu uz pusdienām toreiz, bet noreibu iedzeršanā pie Grigoroviča un aizskāru Jūs ar Larisu. Kad Larisu sastapšu, uzdāvāšu viņai diadēmu par dēlu. Viņai – Larisai – droši vien grūti būt ģēnija sievai.

Andrej, neraksti – var mainīties adrese. Etaps!

*

Rubik⁴, ne tikai ienaidniekam, bet arī draugam māksliniekam es neatlaidīgi ieteiktu piedzīvot visu, ko esmu piedzīvojis. Tas ir skarbi, pat biedējoši, taču bez tā nevar notikt tapšana. Ašutu, eņģeļu un arhīvu pasaule ir smieklīga, sastopoties ar žargonu, patoloģiju un gluži vienkārši tetovējumiem. Skaidrs, ka smieklīgs, jo varu palaist garām vai atdot vietu. Tas viss ir zapadlo. Taču man izdevies palikt dzīvam. Pieci gadi ir ilgs laiks. Esmu švaks un strādāju slikti. Nesapelnu bodītei, bet tas nav galvenais. Galvenais, ka viss pieredzētais un ieraudzītais var aiziet bojā līdz ar mani. Agrāk es vispār nespēju iztēloties vājumu. Ukr... nespēja nosargāt manu autoritāti, bet vandījās pa apsūdzībām un starp 14 pantiem atrada vissliktāko, lai mani kompromitētu un aizskartu. Bet, Rubik-džan, viss pāries. Esi tu, ir mamma, ir Roma Balajans, un ir išhanzivs. Viss pārējais tiks piemests klāt. Pat ja man neizdosies nokļūt savā dzimtenē, biju laimīgs to gadu vai divus, kad dzīvoju un radīju Armēnijā. Skūpstu visus – kā bērns. Man neko nevajag un nedrīkst. Esmu stingrā izolācijā. Mana svētība jums visiem. Paldies.

*

Apskaužu tikai to, kurš redzēs filmu “Spogulis”. Viss pārējais ir murgi! Kino vajag pārciest kā bērnības slimību. Vajag gulēt un elpot. Sapņi ir opijs!

*

Šodien trešdiena – mana brīvdiena. Ārā purga, noliktavas kvēpi, klaigā – vilcieni. Vārnas virs manas citadeles neķērc. Elš akmeņu drupinātājs. Pūlos sakopot domas, nomierināt tevi, domās apskaut dēlu, draugus. Ja mani izlaistu brīvībā, tās sāpes, ko esmu jutis 430 dienu ilgumā, droši vien spētu izteikt tikai vaidā, plakaniski noguļot tikpat daudz dienu.

*

Kādā sakarā klusēt? Tas viss ir provokācija. Es nezinu savu apsūdzību. Tā ir sadzejota, un mana izolācija ir kaut kas nepārdomāts, steigā izperēts. Pie manis meklēja valūtu, ieročus, ikonas, dārglietas, gleznas, jaunavu izvarošanu. Un izlika priekšā viltus liecinieku Vorobjovu, kurš apgalvoja, ka pie manis bijis pirmo reizi, tikai nāk pie manis viņš 10 gadus. Un viņam noticēja... Man visapkārt ir krimināli tipi ar 12–15 sodāmībām. Slepkavas, zagļi, valūtas spekulanti. Tu pat nezini, kas tas vispār ir, un raksti, lai klusēju. Kā, piemēram??? Aprīt, aizskart. Es nāku no aktrišu un veiksminieku pasaules, jāņirgājas, jāapskauž, nedrīkst uzticēties. Par ko tu runā? Man trūkst spēka, bet tu runā par kaut kādiem raksturojumiem. Mana lieta neturas kopā. Tur nav nozieguma sastāva. Es pieņēmu apsūdzību (1 gads). Tā ir mana vaina, un viss. 4 gadi nepamatoti un sadomāti. Kijiva pieprasīs dot negatīvu raksturojumu, lai es neierosinātu lietu par viltus tiesu, kas man bija sarīkota. Droši vien arī mans veselības stāvoklis un garastāvoklis atbilst beigām. Jāprot nospēlēt savu likteni līdz galam. Turklāt kam man vajadzīga manas dzīves xxx sērija? Pēc iziešanas brīvībā es kino negrasos atgriezties. Gudrākie no maniem draugiem, Surens un Viktors, saprazdami, par ko es sēžu, pat neraksta vēstules. Viņi baidās.

*

Nezinu, kāpēc jūs no manis slēpjat, ka atņemts dzīvoklis? Vai tad tiešām tas, kurš palicis bez galvas, apraudās matus? Dzīvokļa man nav žēl, bet ir žēl laika, draugu, mātes, tevis un visa, kas saistīts ar nežēlību, kura pār mani nākusi. Es gandrīz ne uz ko neceru. Mana nākotne ir traģiska un bezmērķīga. Nevajag, es tevi lūdzu, braukt uz Kijivu. Beigās viss būs labi, būs – diena. Nedomāju par kino, tas mani iedzinis postā, labāk vajadzēja būt miesniekam vai, kā Kedišvili, taisīt lustras.

*

Atbildu Jums uz divām Jūsu mīļajām un dārgajām notīm, kuras atsūtījāt man uz kapeņu tumsību. Vairāk nekā gaismas stars – vairāk nekā svētki. Kad es domāju par tevis 1968. gada modeli, atceros mammu rītakleitā, briljanta karuļus, tavu mazo istabu un brāļa fotogrāfiju. Pēc tam Komitasa ielu un pilnīgu neuzticēšanos sākumā. Tad viss nokārtojās. Radās draudzība un neizbēgamība. Godīgi saku tev kā rakstnieka dēlam, kā rakstniekam tev: viss, kas notiek ar mani un man apkārt, ir apbrīnojami, tas ir Nobels un tikai. Bet kam to vajag? Šīs patoloģijas tiem izņemtajiem un nolemtajiem recidīvistiem ar 17–18 sodāmībām. Hektāriem tetovējumu uz miesas. Uz locekļiem lodes un lodītes kārībām brīvē. Žargons, “feņa”, “mats”...

Te ir spitālības un netikumu salas. Viņš, blakus gulošais, bērnībā ar šķērēm griezis nost kājiņas zvirbuļiem, tad laidis tos debesīs. Pēc tam nogalinājis tēvu. Tagad guļ man blakus, naktīs kliedz: “Mamma!” Mamma viņu mīl, Freids. Viņa drīz atnāks uz tikšanos.

*

Mīļā Ļiļa Jurjevna, Vasilij Abgarovič!⁵

Saņēmu – vijolītes! Esmu iejuties jaunajā vietā – rakstu! Domāju, ka viss kļūst sarežģītāk, cerību nav nekādu. Jāgaida zvans. Šīs ir termiņa beigas!! Baismīgi, jo ar šo vidi es nebiju rēķinājies. Tas ir stingrais režīms – spitālīgu, tetovētu vīru bari, kas drausmīgi lamājas. Bail! Te es esmu izdzimtenis, jo neko nesaprotu – ne žargonu, ne spēles noteikumus. Strādāju par apkopēju mehāniķu cehā. Mani slavē – esmu pakalpīgs! Bieži domāju par jums. Jūs pārspējāt cēlsirdībā visus manus draugus. Man neko nevajag, tikai vienu: uzaiciniet ciemos Tarkovski, lai viņš var pabūt jūsu tuvumā – vairāk nekā svētki.

Skūpstu jūs visus. S.

*

Ar ko pateikties Brikai? Viņa ir vairāk nekā laba. Tā droši vien ir vecenītes spēle. Viņai apnicis spēlēt Majakovski. Esmu viņai daudz parādā.

*

Dzīvs, vesels, strādāju. Joprojām Jūs mīlu, pateicos par uzmanību pret mani un dēlu. Ļoti aizkustināja “krekliņi”⁶. Uztvēru tos kā svētību. Nezinu, kā var novērtēt Jūsu labestību un sirdi. Ko un kad es varētu izteikt pretī? Vircotie Austrumi, kurus es pārstāvu, nervu stāvoklis un bailes no notikušā atņem man sapņotspēju. Uztveru visu reāli un procesu uzskatu par neatgriezenisku. Pierodu pie notiekošā un apzinos savu nederīgumu pirmām kārtām. Lai notiktu “brīnums”, man nepieciešama Jūsu veselība un labestība. Man neko nevajag. Ja savajadzēsies – palūgšu. Skatieties festivālu! Ļoti priecājos, ka ir kazahu “Sark[anie] āboli”. Austrumi – izlauzušies!

*

Svetlana, brīvībā bija versija, ka es esot VDK pulkvedis. Šeit tā atkal ir uzšķīlusies nezin kāda iemesla dēļ. Es zinu vienu – ka esmu ģenerālis, jo tu man uzdāvināji 19. gadsimta epoletes, tas nu ir droši. Pagaidīšu līdz gada beigām. 17. decembrī – 2 gadi. Lūgt un rakstīt – to nu gan ne. Es dzīvoju kā Staņislavska sistēmā – brīžiem saplūstu ar realitāti un izšķīstu.

*

Pazolīni nāve mani satrieca.⁷ Kā spēdams, izteicu kolāžā “Rekviēms”.⁸ Neesmu drošs, ka tas Jūs atradīs Maskavā. Sveiciniet Franciju un māsas kapu⁹. Sargājiet sevi. Mana klusēšana Jums nes uztraukumus! Es zinu, ka klusēšanai var būt dažādi iemesli. Vasilijs Abgarovičs klāt pierakstījis: “Rakstiet bez vārdiem.” Vārdu nav! Nav, un viss. Pazuduši. Nav zināms. Droši vien šoks. Jūsu gādība mani tik ļoti aizkustina, ka nespēju vienkārši teikt “paldies”. Jāizdzīvo!

*

Rakstu! Mehāniski! Drīz būs jau 2 gadi, kopš esmu izolēts. Kā es to izturēju, nespēju atcerēties. Gan nespēju, gan negribu. Kā šausmīgs sapnis. Nāve. Dzīva miroņa stāvoklis. Zinu, visi tavi un draugu pūliņi, taču man šķiet, ka viss ir velti. Savu vainu zinu, taču domāju, ka sēžu par ko citu. Nevajadzēja tolaik parakstīt tās vēstules un asi uzstāties no tribīnēm.

Kāpēc man, armēnim, vajadzēja dzīvot Kijivas centrā un taisīt ukr[aiņu] kino. Un vēl saņemt balvas starpt[autiskos] festivālos. Kāpēc? Par to nācās samaksāt. Kā viņi gribēja – ar konfiskāciju.

Vai spēšu nometnē izturēt vēl 3 gadus. Tas ir stingrais režīms. Nebijis palīdzības no malas, ar “paiku” vien es nebūtu izdzīvojis. Esmu tomēr iekārtots, un man ir iesp[ēja] šo to pielikt klāt – te margarīnu, te konservus. It kā būtu par maz, ka atņemta brīvība, mums atņem visu – augļus, vitam[īnus]. Reti bodē mēdz būt sīpoli vai ķiploki. Viss dienas ēdamais maksā 37 kapeikas. Kāpēc man nepietika ar 10 rubļiem dienā. Bodei izsniedz 7 rubļus. Strādāju par apkopēju, alga 61 rublis. [..]

Paciņā ielikt:

1. Benzīna šķiltavas, tikai ne dārgas, līdz 3 rubļiem, un duci akmeņu šķiltavām. 3–5 r.

2. Melnu kreklu, vai pelēku, ļoti vienkāršu! 3–5 r.

3. Čības ar gumiju [zīmējums] tumši melnas. 4 [r.]

4. Kaklautu – vienkāršu, melnu, tumšu. 2. r.

Zeķes – 2 pārus biezu, bezizmēra, tumšu.

*

Rakstu ne tik daudz tev, bet visiem, ka ļoti citādi raugos uz savu arestu, jo saprotu, ka mana izolācija bija neizbēgama.

Tik tiešām, viss varēja būt arī citādi. Varēju doties prom no Ukrainas. Bet tas būtu gļēvums. Mans pienākums bija izārstēt dēlu un pēc tam doties prom.¹⁰ Man vienkārši uzbruka no slēpņa. Viņi gribēja mani pavisam iznīcināt. Tagad esmu pieradis, laimīgs, nemaz nevēlos tikt ārā no cietuma. Es strādāju, ir ko ēst, tīrs. Draugi raksta, dēls dzīvs un vesels. Redzu koku zarus, debesis. Kas ir brīvībā? Nesakārtota dzīve. Negods, ar ko esmu nomelnots. Tikšanās un žēlošana, ko man izrādīs draugi un radi. Žēlums, ko izraisu visos. Pagājušas 720 dienas, palikušas 1080!

Ja pietiks spēka. Ja ne. Vienalga – biju laimīgs, dzīvoju, mācījos. Esmu redzējis kalnus. Divas sievas, dēls, milzum daudz skaistuma bijis, redzēts, gūts. Ir bijuši panākumi, esmu sev radījis draugu pasauli. Tagad ir aukstums, darbs, pazemojošs, tomēr darbs. Saņemu 62 rubļus. Nez kāpēc brīvībā nepietika ar 100 rbļ. Dienā. Tagad esmu laimīgs. Iepazīstu baigo patoloģijas un klīnikas pasauli. Tā ir spitālīgo un noraidīto pasaule. Taču tas ir neizbēgami un dabiski. Nezinu, vai saņēmi vēstuli, kurā lūdzu šķiltavas un čības, zeķes?

*

Baidos būt uzbāzīgs un netaktisks saistībā ar atpūtu. Tu gribi ziemeļus. Ziemeļi ir badaini un auksti. Es kā šausmas atceros Jaunķemerus augustā kopā ar Surenčiku. Uzpūtušies konservi ar šprotēm, gladiolas, auksts līcis. Un izsalkusi Marina Vladi ēd tārpainu ābolu. (Kamēr Surenčiks nebija atvedis.) Tomāti – 5 rubļi Rīgā. Naktsbāri un rinda pēc šašlikiem restorānā “Vigvams”. Tas viss bija apbrīnojami prasti un trūcīgi. Majori – ar nocenotu Bistricku un Raikinu. Telavi ir mājas, ligzda, grūtsirdība, vīns un gaļa.

*

Jauns scenārijs.

Pilsētā stāv tanks. Lepnums. Uzvaras 30. gadadiena. Triumfs. Tanks tika krāsots, tajā atspīdēja uguņošana. Pie tā gāja veterāni, ārzemnieki un atraitnes. Pilsētnieki pieprasīja mūžīgo uguni. Meklējot zagļus, laupītājus, slepkavas, suņi, dzenot pēdas, nonāca pie tanka. Bet...

Tankā pulcējās slepkavas – kārtis, uzdzīve, meičas, morfijs, šņabis. Varmācība un slepkavības, un tas viss XXX gadus pēc Victoria.

No tanka tika izvilktas tukšas pudeles, krūšturi, kārtis, konservi, līķis, pilsētas priekšniecība ar autogēnu aizmetināja lūku ciet. Zu End.

Pludmalē Sudakā – naktī glābējs aiz matiem izvilka sievieti. Mirušu. Viņš vairāk nekā trīs stundas centās to atpumpēt, visvisādi reanimēja, līdz atdzīvināja. Līdzās stāvēja 14 gadus vecā meita. Lauzīdams rokas, masēdams mugurkaulu un krūškurvi, jauneklis, aukstajā naktī izmircis, atjaunoja pulsu un elpošanu. Viņš elpināja mute mutē... Vēl skaļāk raudāja meitene...

Pēc tam bija karstumi un murgi glābēja gultā... Meitene sākumā raudāja, rīta pusē pamodās un norāva mātei segu... Blakus gulēja glābējs...

Māte uz Maskavu nebrauca – skuķim pakaļ atbrauca tēvs.

Vēlāk, pēc diviem gadiem, vasaru pavadīt ieradās meita, jau 16 gadus veca meitene... Māte sajuta meitenes tuvību un tiekšanos pēc glābēja. Glābējs apprec meitu... Māte ir satriekta. Tajā pašā vietā, kur toreiz tika atpumpēta māte, meita zaudē samaņu... Grūtniecība.

Nakts. Sieviete peldas mēness ūdenī.

*

Sagatavoju tev modes žurnālus. Poļu un bulgāru. Bija atvesti uz izķeršanu notiesātajiem. Perevaļskā tos neviens nepērk, tāpēc atveda šurp “seansiem”. Katrs ieslodzītais uz sava skapīša uzlīmē daiļavu, lai viņu iegūtu. Žurnālus izķēra, es arī neatpaliku. Visi domā, ka esmu ļoti vīrišķīgs. Arī pērku seansus. Bet žurnāli ir tualetes tev. Ļoti interesantas. Es tos sagriezīšu un tev nosūtīšu vēstulē. Visinteresantākās. To uzzīmējis Volodja Lazarenko, viņš ir ģēnijs. Taču pats to nenoskārš.

*

Draugs un māsa! Es visu laiku jūtu tās sāpes, kuras Jūs jutāt ar manu izolāciju. Tamāra Stepanovna, ilgi pirms manas arestēšanas es jau biju mironis. Tikai vaikstījos un tik tikko turējos. Vientulība, neviens nespēja nojaust, kas varēja ar mani notikt, kad paliku viens netīro trauku kaudzē un piesmēķētā dzīvoklī. 10 gadi – 138 bezdarba un vientulības mēneši. Svetlanas prombūtne... Surenčika prombūtne. Uzdzīve un dzīres mēra laikā, ko organizēju, – labsirdība un nabadzība; armēņa raksturs – spekulants un lords, tas viss bija vienkopus kā klīnika un patoloģija. Visi mani mēģinājumi aizbraukt, aiziet, pārcelties nemitīgi atdūrās pret mietpilsoniskām problēmām, ko radīja mana sadzīvošana ar Svetlanu un UPSR. Kāpēc es nesakravāju mantas, neaizslēdzu ciet savu divistabu kapu un neizglābu sevi kino labad?

Bet Kino? Kas tas vispār ir, kas – izņemot modi un vidi? Kino ir estētu kasta... kas ir šie Deņisenko, Ļevčuki, Ivanovi?... Nekaunīgi, paši sev mūzu vainagus uzlikuši – kas viņi ir? No kurienes atnākuši un kāpēc??? Jā, ir arī Maščenko, ir arī jaunatne, ir arī Tarkovskis u.c. Lai jau ir. Man žēl nevis zaudētā kino, bet dzīves. Ja nu es būtu bijis tikai puķu vai dāmu cepuru pārdevējs. Un kas tā par nelaimi. Jā, pagājuši apbrīnojami, piesātināti trīs gadi. Tā vēl ir par maz. Cik apbrīnojami filmu scenāriji. Kad lai tos pieraksta un kur, un kam to vajag? Katrā nometnē ir 1500 cilvēku. Trīs nometnes – 4500 jaunu cilvēku. Tas ir vesels garstāsts, tipāži. Ko nu filma? Kur likt šo arsenālu? Apbrīnojami.

*

Nāve!

Nāve ir viscildenākais un neizbēgamais. Cik laimīgs ir cilvēks, ja viņš nebaidās no nāves un gaida to kā pacelšanu citā pasaulē. Tas droši vien tad arī ir varoņdarbs. Pats galvenais. Cik gan es biju nožēlojams, vēl toreiz Gubinkā. Pēc tam atausa gaisma. Es zinu, kas es esmu un par ko mani vajā. Jo tālāk no uguns, jo spilgtāk es redzu savu vainu. Esmu aklais, kas kļuvis redzīgs, un tas ir visšausmīgākais. Nekad nebiju zinājis, kas ir kontra, un iekūlos šajā apsūdzībā. Tie ir meli. Bet homo gan es esmu. Tas nekas! Es tev saku kā draugam un dēla mātei. Es esmu dienvidi un austrumi. Netīrs un tīrs.

*

Kilometru kilometri cilvēka ādas, kas notetovēta ar sižetiem no Rafaēla līdz Vereščaginam, ar Zālamana Gudrā līdzībām un vadoņu portretiem no Franča Jozefa līdz Josifam! Līdz Pilsudskim – arī Josifam...

Notiesātajam kurlmēmajam Baranovam liedza svētku bodīti (2 rubļi) sakarā ar politnodarbību neapmeklēšanu. Kāds Šukšins kaut ko tādu spētu radīt! Kāds “Sarkanais irbenājs” spētu līdzināties jebkuram sižetam, kuru te man izstāsta (sakarā ar to, ka esmu režisors un man ir augstākā izglītība, kaut ko tādu viņi redz pirmoreiz)...

*

Lēģera teritorijā, kur ir vienas vienīgas krēpas un mīzali, aug balti šampinjoni. Tos drupina, met balandā zaļus. Šeit no brīves iemaldījās vāveres, un viss lēģeris bija kokos, un trenkāšanas izbiedētās vāveres skraidīja pa zemi. Pēc tam viss mainījās. Zari lūza un krita uz muguras, notiesātie – basām kājām – mēģināja nokampt vāveri... Vai viss lēģeris skrien pakaļ karjerā nejauši iekritušam sunim un apēd to pusjēlu...

*

1975. gada rudenī miglā virs apgaismotā zonas kvadrāta (augšpusē) klaigāja gulbji un zosis. Visu nakti miglā pa zonu starp kokiem staigāja notiesātie baltās apakšbiksēs, gatavodamies tam, ka gulbju kāsis miglā nolaidīsies apgaismotajā kvadrātā. Klaigāja gulbji... un svilpa konvojs... Aiz valgajiem stumbriem slapstījās piesardzīgi stāvi.

*

Pēc socioloģisko pētījumu jaunās versijas, valstī ir noteikumi:

Komunista dēlam jābūt komunistam.

Grāmatveža dēlam jābūt grāmatvedim.

Inženiera dēlam – inženierim.

Sētnieka dēlam – sētniekam.

Nu, un pederasta dēlam – pederastam (pats par sevi saprotams).

To vajag ieborēt dēlam Surenam.¹¹ Gadījumā, ja viņu par kaut ko pieķers, viņu tiesās pats Ščerbickis un tikai! Ja viņš to nesaprot, tad lai turpina. Viņu gaida apbrīnojami “bizonu aploki”, te viņš gūs visu. Nedēļā te sadzen 10–15 jaunus puikas 19 gadu vecumā – par grādiem, par lupatām, kautiņiem un liekēdību, par jaunavībām un rupjībām.

Viņam te ies ļoti karsti.

Brīdini viņu. Es viņam sen uzrakstīju vēstuli. Atbildes nav bijis.

[..]

Pavēles!

1. Nosargā dēlu! (Ar stingrību un kontroli.)

2. Pasaki paldies Musjai un uzdāvā viņai, ko gribi. (Surena padoms.)

3. Nevienam – neko bez manas vēstules un paroles. (Norobežota teritorija.)

4. Manu darbu saglabāšana. (Prese un izolācija.)

5. Surens raksta, ka visi, kurus ietupina decembrī, tad arī ir dekabristi. (Nezināju.)

6. Kāpēc ne Gr[uzijas] PSR?

7. Kāpēc neesi manis dēļ greizsirdīga uz Gajanē Hačaturjanu un Kiru Muratovu, nemaz jau nerunājot par Ļ[iļu] B[riku) un M[argaritu] D[avidovnu]?

8. Flomāsterus nevajadzēja sūtīt, jo tos vajag Surenčikam. Ko tad es? Es arī ar gutalīnu un zeļonku spēju radīt šedevru. (Tos var pārdot par 100 rub.)

9. Cik daudz nelaimes visapkārt un nāvju! Nesen slimoju ar gripu. Šausmas. Tad arī rodas sāpes par zudušo (palagi, avenes, karote, buljons, baltums, dzeltenums un boržoms.)

10. Norai paldies par uzmanību pret Ivanu (viņš ir nožēlojams un skaists).

11. Darja – grezni. (Viņa ir kā flīģelis.)

12. Jo vairāk Surens noveco, jo jaunāks kļūst viņa humors!

13. Es ar savu kolāžu te iedzenu šausmas videi, viņi saka: “Plezno, kuņa” uz Dņipru – Dņipropetrovskā ir trakonams. Es tās nevienam šeit nerādu.

14. Kāpēc Sergejs Kazancevs neatstāja savu adresi Belajacerkvā? Tbilisi jānosūta Irai Asmarjanai telegramma uz adresi: Mečņikova 11, Asmarjana I. Vai saņēmusi 50 rubļu, un kur vilna?

15. Ļuba + Vladimirs ir apbrīnojami spējīgi cilvēki. Žēl, ka viņš neatveda savu “masku”. Tas ir apbrīnojami talantīgi. Viņš pats to nesaprot. Viņi jāved uz galvaspilsētu! Kas gan viņiem šeit darāms. Viņiem traucē viss, pat dogs! Plankumains. Viņi nav risks. To es rakstu viņiem. Ļuba ir enerģiskāka, straujāka. Tā es jūtu.

11. Flomāsterus sūtu atpakaļ. Pusaudzim. Lai niekojas. (Sliktākajā gadījumā uzdāvināsiet Katjai Rapajai vai Sergejam Jakutovičam.)

17. Svetlana, mīļā, ierakstītā vēstulē atsūti man notis. Bēthovens “Mēnesnīcas sonāte”, “Apasionāta”.

Šopēns 7. valsis (VII).

Krievu romances.

Tikai IERAKSTĪTĀ VĒSTULĒ (divās PACIŅĀS).

[..]

Sveta. Izglāb dēlu no LAIKMETA.

Visvairāk man bail no vārda “pagrimstošs”. Ja tev liksies, ka esmu nelaimīgs, tu maldies. Šie ir “Labākie gadi” – tā arī romānu nosaukšu. Sargieties auto.¹²

“Es atriebšos ar mīlestību”

Komunarskas (Alčevskas) iedzīvotājs Fļurs Karačurins ir pētījis S. Paradžanova dzīvi un daiļradi un video ierakstījis to, ko viņam stāstījis V. Beskorsijs, kurš tolaik bija zonas priekšnieka vietnieks. Pateicoties viņam, mums tagad ir zināms, kā Paradžanovs tika atbrīvots no nometnes.

1977. gada 29. decembra vakarā nometnes priekšniecībai tika paziņots, ka pie tās no Vorošilovhradas (Luhanskas) dodas tiesnesis, prokurors un divi tiesas piesēdētāji, lai noturētu tiesas sēdi. Sēdei bija jāsākas pulksten 8 vakarā.

Atbraucēji paziņoja, ka esot dota komanda atbrīvot Paradžanovu. Īpašās daļas priekšniekam pavēlēja izsaukt viņu un vēl divus notiesātos, kuri tika sūtīti uz nometinājumu. Priekšnieks atgriezies noteica: “Ir nu gan nekauņa tas Paradžanovs! Viņš man paziņoja, ka es esot līdzīgs Napoleonam jaunībā un viņš mani filmētu šajā lomā.” Priekšniekaprāt, Paradžanovs bija viņu aizskāris dienesta pienākumu pildīšanas laikā.

Ieslodzītie tika izsaukti pa vienam. Vispirms tie divi. Prokurors, kā tādās reizēs pieņemts, noprasīja, vai viņi apzinoties savu vainu. Abi tencināja un teicās vainu apzinājušies. Kad pienāca Paradžanova kārta, viņš, klātesošajiem par lielu pārsteigumu, uz šo jautājumu atbildēja tā: “Pilsoni prokuror, man nekas nav jāapzinās. Lai savu vainu apzinās tas īpaši svarīgo lietu izmeklētājs, kuram pateicoties mani ietupināja.”

Tiesnesis paziņoja, ka no rīta viņu laidīs ārā. Vēlu vakarā tika izsaukta kasiere, lai ar Paradžanovu norēķinātos. Pie kases viņš, saņēmis naudu, palūdza: “Можно попросить ручку?” Kasiere iedeva viņam pildspalvu, taču viņš atteica: “Нет, пожалуйста, вашу руку.”¹³ Viņš to noskūpstīja un noteica, ka četrus gadus neesot skūpstījis sievietes roku.

Brīvlaišana bija dīvaina. No rīta, kad Paradžanovs kopā ar pārējiem atbrīvotajiem tika izvests pa nometnes vārtiem, tos divus sagaidīja tuvinieki, turpretī viņam līdzi gāja virsnieks, kas viņu faktiski pavadīja līdz pat lidmašīnai. Biļešu 30. decembra reisam uz Tbilisi nebija, tika atrasta apgabala partijas komitejai rezervēta biļete uz 31. decembri. Vienu nakti viņš pārlaida Komunarskā viesnīcā. Lidostā Paradžanovs bufetniecei palūdza kilogramu prjaņiku un tad, klātesošajiem brīnoties, tos saskaitīja un palūdza veselu kasti prjaņiku. Pārsteigtajam pavadītājam viņš paskaidroja, ka visiem, kas viņu Tbilisi sagaidīs, viņš izdalīs prjaņikus.

Pēc vārdos neizteiktas vienošanās Paradžanovam bija jādodas prom no Ukrainas. Augstākā priekšniecība bija nolēmusi, ka viņam jādzīvo nevis Erevānā vai Maskavā, bet Tbilisi.

1978. gada sākumā Paradžanovs draugiem stāstīja, ka dažas dienas pirms atbrīvošanas viņam atņemta piezīmju grāmatiņa ar adresēm un telefona numuriem un viņš nevienam nav varējis paziņot par brīvlaišanu. Atcerējies viņš tikai Svetlanas vecāku telefonu un piezvanījis tiem. Svetlanas tēvs sazvanījis Svetlanu, savukārt viņa tūdaļ zvanījusi uz Maskavu Ļiļai Brikai. Bija 31. decembris, reiss kavējās, un Paradžanovs nervozēja. Viņa stāvoklis laikam bija tik kritisks, ka virsnieks, kurš bija piekomandēts pavadīt, vienā brīdī pateica: “Ja taisies griezt vēnas, draņķi, tad griez tualetē – uz zāģu skaidām.”

1978. gada pavasarī Erevānā notika Vissavienības kinofestivāls. Paradžanovs bija ieradies inkognito. Interesantu epizodi par šīm dienām savā grāmatā piemin R. Gevorkjancs. Noskalojies dušā, Paradžanovs izgājis no viesnīcas numura, taču griezies atpakaļ, vannasistabā paņēmis papīra lentes – tās, kuras parasti ir uz tualetes poda, ar uzrakstu “dezinficēts”. Vienu lenti viņš apsējis sev ap pieri, otru piestiprinājis zem jostasvietas. Nokāpuši vestibilā. Tur bijusi arī Ukrainas delegācija. Ieraugot Paradžanovu, viņi izbīlī mukuši malā. Paradžanovs, rādīdams uz pieri un pakaļu, nokliedzies pa visu zāli: “Nomierinieties! Viss ir tīrs, viss ir dezinficēts!”

Mūža nogalē viņš reiz noteica: “Es atriebšos Ukrainai.” Un, kad es pārsteigts palūkojos viņā, piebilda: “Ar mīlestību!”