Georgia Forever!

Tomēr nobijos es no pavisam kā cita - no redakcijas piedāvājuma uzrakstīt par Gruzijas kino “nu, tādā fenomenoloģiskā rakursā”. Neesmu gluži drošs, vai mēs apmēram vienādi izprotam jēdziena “fenomenoloģisks” attiecināmību uz kinematogrāfu. Man arī nepavisam nav iekāriena iztaisīties par kādu “metahuserlu”, “metabrentano” vai latvisko Ingārdenu, kas gruzīnu kino estētiskos fenomenus hermenētiski reducētu patlaban modīgā neoplatonisma gaismā, piedāvājot to ontoloģiskās vai kauzālās varbūtības Latvijas kultūras un “dzīvās dzīves” kontekstos. Lai gan - es tiešām uzskatu, ka apkārtējo realitāti cilvēks pirmām kārtām un visbiežāk interpretē tieši caur kultūras prizmu, ja uz šādu savas gribas aktu vispār ir spējīgs. Un pildot redakcijas intencionālo ierosu, provēšu ekspluatēt elementārāko Hēgeļa tēzi - vērsīšos pie savas pirmatnējās, pirmējās pieredzes, kāda tā man bijusi un joprojām ir saistībā ar Gruzijas kino. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kādu nakti mani apciemoja lielisks, gruzīnu kino izpratnes kontekstā - “zīmīgs” sapnis.

“Manu mīļo puisīt, nesen, laižoties miedziņā, tu man pajautāji, par ko sapņoja cilvēki tajos laikos, kad vēl nebija izgudrots kino. To prasīji tu, puika, kurš parasti muldās par visādām sadzīves blēņām, sapņos ķer trušus, šķaudot kā medību krancis, un nekad neskatās televizoru, jo tev nepatīk.

Tavs jautājums neliek man mieru joprojām. Es domāju par to, kāds domu viesulis satrakojās man galvā, kad tu aizmigi. Es apgūlos gultā un ilgi spriedu. Tā bija laba sajūta - lūk, tas ir viss, ko es toreiz apjēdzu.

Es gribu, lai man galvā atkal dzimst viesulis. Kādu laiku es šo kustību nejutu, toties nu skaidri zinu, kāpēc es mīlu kino. Jo tieši kino manī rada līdzīgu saldu galvas reiboni, kā tas domu viesulis. Jo pat vienkāršākais jautājums par kino spēj vienā mirklī mani nogādāt tajā burvīgajā sajūtā. Jā. Un es atkal jūtu, ka nespēšu pilnībā atbildēt uz tavu jautājumu par sapņiem “pirms kino”, līdzīgi kā tas noticis ar visiem taviem jautājumiem, sevišķi tiem, kurus tu pamanies uzdot man pēc smagas darba dienas beigām, nu, piemēram: “Ko Dievs uztaisīja pašu beidzamo?”, “Kad cilvēks nomirst, vai tad viņš vispār var uzlekt uz mākoņiem?”, “Kā garšo tārpi?”, “Ko jūt tāds gauži slapjš, lietū izmircis jēriņš?””

Gruzijas Nacionālā Kinocentra mājaslapa joprojām uzrunā ar uzsaukumu pasaules kinematogrāfistiem, kas publicēts 2008. gada 12. augustā. “Dārgie kolēģi, Krievija okupē Gruziju! Krievijas aviācija bombardē Gruzijas teritoriju, tanki ieņem Gruzijas pilsētas, mierīgie civiliedzīvotāji mirst un valstij draud humanitāra katastrofa. Krievijas agresija, kas vērsta pret neatkarīgo un demokrātisko Gruziju, apdraud ne tikai mūsu valsti, bet demokrātijas principus pasaulē. Mēs ticam, ka tikai ar kopīgām pūlēm var apturēt Krievijas karamašīnu. Mēs meklējam jūsu atbalstu šajā nevienlīdzīgajā karā un lūdzam jūs izplatīt šo vēsti jums pieejamajos medijos.”

Kad sāku interesēties par jaunāko, kas notiek ar Gruzijas kinematogrāfu, mani pavadīja gan šī traģiska patosa pilnā vēstule, gan stereotipi priekšstati par Kaukāza reģiona senākās karaļvalsts (dibināta 1008. gadā) Gruzijas grūto ekonomisko stāvokli visus gadus pēc kārtējās neatkarības atgūšanas (šī pēdējā - neatkarība no PSRS, deklarēta 1991. gada 9. aprīlī), kurā, loģiski spriežot, kultūrai atvēlētie valsts līdzekļi droši vien nav tā dižākā tēriņu pozīcija budžetā. Galu galā, par Latviju trīs reizes teritoriāli mazākajā Gruzijā dzīvo 4,7 miljoni iedzīvotāju, kuriem vispirms vajag maizi, darbu un tikai tad izpriecas.

Tomēr, pat neraugoties uz bēdīgo ziņu, ka piemēram, pasaulslavenā gleznotāja naivista Niko Pirosmani muzejā pašā Tbilisi centrā lietus laikā pa caurumiem jumtā tek uz gleznām ūdens (un aina, kā pārlaicīgas večiņas - muzeja uzraudzes staipa lielas skārda vannītes - es akurāt tādas atceros no publiskās pirts apmeklējumiem Maskavā padomju laikos! - un polietilēna plēves, lai apklātu Pirosmani bildes un paglābtu parketu no lietus peļķēm, ir fiksēta kādā gruzīnu dokumentālajā filmā, ko jau pāris reižu demonstrējis Krievijas 1. televīzijas kanāls nakts programmā “Kultūra”), liels bija mans pārsteigums, ka vismaz kino un teātris Gruzijā pratis ne tikai “savilkt galus” un izdzīvot kā dikti margināla, tomēr šķira, bet pat saglabāt apbrīnas vērtas vitalitātes pazīmes.

Teātru daudzums ir audzis - tas viens. Otrs - pēc Gruzijas Nacionālā Kinocentra oficiālajiem datiem, valstī darbojas 60 (!) kinostudijas (salīdzinājumam - Latvijā reģistrētas ir ap 30, aktīvi strādā mazāk par pusi). Lai gan lielākā tiesa no tām ir “kabatas formāta” un pārsvarā apkalpo Gruzijas televīzijas kanālus, pārdodot tiem ciparu vai video tehnoloģijā filmētu dokumentālo materiālu, tomēr valsts atbalsts nacionālās kinoindustrijas stutēšanā nebūt nav mikroskopisks - kopš 2004. gada tie ir vairāk nekā pieci miljoni dolāru gadā un arī krīzes laikā, respektīvi, 2009. gadā, nekāda “līdzekļu cirpšana” nav paredzēta, turklāt Gruzijai apskaužami dāsnu palīdzību regulāri sniedz ietekmīgi rietumvalstu kinofondi, ar kuriem izveidota jau ilgstoša, auglīga sadarbība (Latvija šo “teritoriju” tikai sāk apgūt). Maķenīt neērti teikt, bet gruzīni kaut kā prot “nekaunīgi šarmēt” un pie viena “nežēlīgi izmantot” (kas reizēm ir sinonīmi) Eiropas un ASV “humāno palīdzību” - kultūras labā.

Tādēļ Gruzijā ir iespējami seši starptautiski kinofestivāli, diviem no tiem - Tbilisi FF un Batumi Art-fouse kinofestivālam - ir vērā ņemama reputācija Eiropā. Gruzijas kinoteātros pirmizrādes piedzīvojušas: 2009. gadā trīs, 2008. - divas, 2007. - nulle, 2006. - trīs, (toties astoņas spēlfilmas, kas laika ziņā pārsniedz pusstundu, tomēr līdz pilnam metram nevelk), 2005. - divas (īsmetrāžas - septiņas), 2004. - neviena, 2003. - četras pilnmetrāžas spēlfilmas. Nepilno spēlfilmu drudzi izskaidro fakts, ka attiecīgajos gados Tbilisi Kino un teātra institūtu beidzis kinorežijas audzēkņu kurss - tās ir viņu debijas filmas.

Kā pozitīvs kinoindustriju un “nacionālā kino” pašlepnumu stimulējošs faktors jāņem vērā arī lielais gruzīnu starptautiskās diasporas lobijs un tāda “nacionālā savdabība” kā fakts, ka daudzi reāli slaveni Gruzijas kino (un citu kultūras nozaru) pārstāvji strādā ārzemēs, - un gruzīniem pietiek prāta, lai lepotos gan ar tiem, kas strādā Rietumos, gan tiem, kas rada Krievijā vai kādā citā ekspadomju zemē. Daži slavenie gruzīni pat pamanās dzīvot un darboties mākslās trīs “dzimtenēs” - Gruzijā, Maskavā un Rietumos, visbiežāk Vācijā, Francijā, ASV. Te pietiks, ja nosaukšu kinematogrāfa leģendu Otara Joseliani, Nanas Džordžadzes, Iraklija Kvirikadzes, Georgija Danelijas, Georgija Šengelajas, Revaza Čhikvadzes, Rezo Čheidzes vārdus. Vai ģeniālo komponistu Giju Kančeli, kas vispār ir īsts “pasaules cilvēka” iemiesojums, jo dzīvo vismaz četrās valstīs. Vai slavenos teātra cilvēkus - Temurs Čheidze vada teātri Pēterburgā, Tbilisi daudzinātākā, Šotas Rustaveli teātra līderis Roberts Sturua regulāri iestudē izrādes Krievijā (un Rietumos), marionešu teātra brīnumdaris Rezo Gabriadze klejo pa pasauli, nebīdamies par Gruziju stāstīt ar izrādes “Staļingradas kauja” figūriņām - zirgu-kleperīti Aļošu, cirka ķēvi Natašu un divām neprātīgi mīlošām vilciena lokomotīvēm. Gruzīniem nav nacionālo mazvērtības kompleksu, drīzāk jau viņi ir kaujasgatavi Mišu Ļermontovu ar viņa tik “gruzīnisko” “Mūslaiku varoni” atzīt par gruzīnu vai mūžam nebeigt kašķēties, kas ir Dieva un velnu svaidītais kinovizionārs Sergejs-Sergo Paradžanovs - vairāk “naturāls” gruzīns vai tomēr, dievamžēl, bišķiņ armēnis (pats Paradžanovs, lekni izstiepies gultā kā turku bajs pie bagātīgi klāta nacionālo našķu galda, man reiz apgalvoja, ka “tikai viņa d... viena pati zinot, kādas tautības viņš ir” - un tā “d” daudz zināja jau kopš bērnības - Sergo tēvs Tbilisi bija briljantu un citu zeltu uzpircējs, kad sarkanie krievi nāca uz “šmonu”, tētiņš slēpa zeltlietas un briljantus bērniem dupsī - nu, tā vismaz Paradžanovs stāstīja, dzīvs būdams, un piebilda, ka tieši cēlmetālu “ārā izdabūšanas” process viņu esot pievērsis daiļajām mākslām - vai tad šis nav izcils kinosižets gruzīnu filmai?)

Spēja adaptēties, nepazaudējot sevi, gruzīniem asinīs jau kopš pasaules modernā baleta vectētiņa gruzīna Džordža Balančina laikiem. Balančins, kā zināms, visu mūžu gāja uz gruzīnu pareizticīgo baznīcu - dzīvoja viņš Parīzē vai Ņujorkā. Viņi nekultivē aizspriedumus, ka kāds būtu “pārdevies”, vienalga - Austrumiem vai Rietumiem, - un to naski izmanto arī jaunākā kinematogrāfistu audze: slavenu gruzīnu kinorežisoru atvases, kas turpina vecāku gaitas, “pieder” Gruzijai, lai gan kino veido Krievijā (biežāk) vai Rietumos.

Mihaels Kalatozišvili (1959) - “tā” Kalatozova, kura filma “Lido dzērves” bija pirmās un vienīgās galvenās Kannu Palme d’Or balvas ieguvējs no Krievijas 1957. gadā, dēls plūc Krievijas nacionālā kino laurus par gada labāko filmu, triumfē festivālos Kinotaur un Venēcijā ar 2008. gadā veidoto “metafizisko šausmu gabalu” (kā žanru apzīmējuši nelaiķi scenāristi Pjotrs Luciks un Aleksandrs Samorjadovs) “Mežonīgais lauks” (Ģikoje poļe), un filmas pirmizrāde agrāk notiek Tbilisi, nevis Maskavā.

Aleksandra Germana juniora Venēcijā dubultapbalvotās filmas “Papīra zaldāts” (Bumažnij soldat, 2008) galvenās lomas (padomju vistipiskāko inteliģentu sugas - dakteru - pārstāvis) tēlotājs gruzīns Merabs Ninidze veiksmīgi strādā un dzīvo Šveicē, filmējas Krievijā, bet dzīvokli Tbilisi nepārdod, jo “tur ir manas mājas”.

Šovasar, 28. jūnijā 31. Maskavas Starptautiskajā kinofestivālā labākās filmas balvu konkursa programmā “Perspektīvas” saņēma Gruzijas filma - Vano Burdulijas (1974) režisētā “Konflikta zona” (Konphliktis zona). Pēc divām nedēļām šo filmu apbalvoja ar Grand Prix Parīzes Starptautiskajā kinofestivālā. Vēl pēc mēneša - Transkaukāza kinofestivālā Erevānā filma saņēma “Zelta aprikozi”. Varbūt tāpēc, ka filmas galvenie varoņi - ielu produkts pusaudzis Gogliko un Suhumi snaiperis Spartaks 90. gadu sākuma Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas etniskajos konfliktos izmocīto ikdienas ķibeļu absurdajā ritualitātē (Gogliko grib atgūt derībās kārtējo reizi zaudētu naudu, Spartaks - saprast, kurš īsti ir tas ienaidnieks, kas viņam šoreiz jālikvidē) izmanās pastiepties līdz emocionāli darbīgam tēlainajam vispārinājumam, ko varētu saukt arī par pacifisma sludināšanu?

Tas pats 31. Maskavas SKF ar speciālbalvu par ieguldījumu pasaules kinematogrāfā godināja gruzīnu vecmeistaru Rezo Čheidzi - tagad sirmo vīriņu, kas uzņēmis vienu no iespaidīgākajām kara traģēdijām pasaules kino - filmu “Kareivja tēvs” (Jariskatsis mama, 1964). Kājās stāvošo publiku režisors un aktieris uzrunāja vārdiem: “Tumšais mākonis pie Gruzijas un Krievijas debesīm noteikti pazudīs un tās atkal būs dzidras.” Man kaut kā šķiet pareizi, ka šos “gruzīnu kino patriarha” vārdus otrā dienā citēja Gruzijas galvenās avīzes - un bez ironiskiem vai nosodošiem komentāriem. Jo Čheidze ir gruzīnu nacionālās kultūras dārgums, un viņa vārdi tiek cienīti.

Pavisam karsts gruzīnu kinohits ir Georga Ovašvili (1963) drāma “Otrs krasts” (Gagma neapiri). Aprīlī tā saņēma galveno un FIPRESCI balvu Vīsbādenes festā GoEast (īpašs fokuss uz t.s. Austrumeiropas kino), plus piedevās 10 000 eiro un divas škodas. Stāsts par divpadsmitgadīgo abhāzu puišeli Tedo, kurš 2008. gada augusta kara dēļ spiests kopā ar mammu mitināties Tbilisi pievārtes garāžā un drīzi vien saprast, ko, no gruzīnu puses raugoties, nozīmē teiciens “palikt otrā krastā” - jo viņa tēvs palicis Abhāzijā. Iespējams, filma parāda ikviena kara banalitāti: to, ka starp divām izvēlēm patiesībā nav nevienas. Sevišķi jau bērnam.

Privāti man lielāko baudu sagādāja Bakura Bakuradzes (1969) lēnīgā filma “Šultess” (Šuļtes) - askētisks, pat indiferents vēstījums par smagā autoavārijā cietušu sportistu Alekseju Šultesu (tēlo “neaktieris”, vienkārši jauns biznesmenis Gela Čitava), kurš, būdams gruzīns - no tiem blondajiem svaniem, dzīvo kaut kur Maskavas nomalē, Čertanovas rajonā kopā ar smagi slimo māti un brāli, kuru apciemo reizi nedēļā armijas kazarmās. Mājup viņš vienmēr atgriežas taksometrā un šoferim vienmēr uzrāda uz lapiņas rakstīto adresi. Jo Šultesam nav atmiņas. Vispār. Naudu viņš pelna kā kabatzaglis (šīs filmas epizodes ar nevainīgu cilvēku aplaupīšanu metro, veikalos, kafejnīcās ir pārsteidzoši profesionāli ietrenētas - skatītājs pat var nepamanīt zagļa virtuozo manipulāciju, vien apjaust sekas), kaut gan naudai Šultesa dzīvē nav absolūti nekādas nozīmes - viņš to var uzdāvināt tiklab brālim, kā nepilngadīgam ielas bosikam. Jo arī mātei nepieciešamās dārgās zāles viņš izmanās eleganti nozagt aptiekā (kā - nu, to vajaga redzēt). Bakura Bakuradzes filma gan beidzas traģiski - ar galvenā varoņa apziņas/atmiņas atmodu, kas, protams, sakrīt ar viņa fiziski bezjēdzīgo nāvi/slepkavību.

Var filmu var pētīt kā precīzu dokumentālu rokasgrāmatu kabatzagļiem - triku tur pietiks ilgai zagļa karjerai. Ja gribas, var atmiņā atsaukt citus minimālisma un askēzes šedevrus kino - Melvila vai Bresona filmas būs tuvākie ceļveži. Pat formālā ziņā. Taču visjaukākais atklājums man bija filmas “Šultess” līdzība - gan formas (sevišķi skaņas celiņa hiperrūpīgās izstrādes un attēla skopi precīzās tēlainības jomās), gan jēgas, gan “paaudzes manifesta” ziņā - Otara Joseliani agrīnajam meistardarbam “Reiz dzīvoja dziedātājstrazds” (Iko shashvi mgalobeli, 1970). Ar to vien atšķirību, ka Ļoša Šultess ir kabatzaglis virtuozs, bet Gelas Kandelaki tēlotais simfoniskā orķestra mūziķis Gija no “Dziedātājstrazda” - sitamo instrumentu spēles virtuozs. Abi - savveida romantiskie varoņi, kas dzīvi pavada tieši tik bezjēdzīgi, lai pagūtu uzdot sev jautājumu - kādēļ es te, uz zemes, un tieši tāds, muļķīgs, naivs, “bezjēdzīgs”, vispār esmu? - bet nepaspētu uz to atbildēt.

Man ir nelabas aizdomas, ka tieši tāda dzīves jušana ir visa daudzinātā “gruzīnu poētiskā kino” panākumu atslēga: prast apturēt muti (lasi - kameru) brīdī, kad jautājums kļūst par atbildi - skaidru un nepielūdzamu kā vienīgā patiesība. Gruzīnu kino valdzinājuma pamatā ir prasme laikā apstāties - un vienmēr palēcienā pusmetru virs zemes. Jā, tieši vieglums. Bez jelkādiem morālajiem imperatīviem un citām nelabdabīgām blaknēm. Uztvert kino kā skatāma stāsta pirmvielu - dabiski un brīvi, bet nepieciešami kā zaglim pirkstu veiklību.