Mākoņi, kalni, katedrāles, māte

Sava mūža pēdējās desmitgades fotogrāfs Zavens Sargsjans (1947–2020) veltīja Paradžanova muzeja izveidei un vadīšanai (kopš 1992. gada). 1993. gadā Zavens atveda uz Rīgu Sergeja Paradžanova izstādi; viņš bija arī biežs Arsenāla viesis (pēdējo reizi 2008. gadā), un arī es viņu pazinu kā Augusta Sukuta draugu.

Pēdējo reizi Zavenu satiku Spānijā, Denijā, Augusta villā, paša saimnieka atvadu pasākumā 2018. gada oktobrī. To līdz pēdējam sīkumam bija organizējis pats aizgājējs, ne tikai paredzot testamentā precīzu pasākuma norises scenāriju, bet arī atstājot tam nepieciešamos līdzekļus, ieskaitot naudu biļetēm. Zavens bija viens no nedaudziem Augusta tuvākajiem cilvēkiem, kuri uz šo pasākumu bija ielūgti: ar testamenta starpniecību, tātad ar zvērināta notāra parakstu.

Zavens bija burvīgs, aizrautīgs un sirsnīgs cilvēks. Augusts testamentā bija noteicis dzert vīnu viņa mājā apaļu nedēļu: labāku kompanjonu par Zavenu būtu bijis grūti atrast.

Māris Gailis

Rīgas Laiks: Zaven, kā jūs nolēmāt veltīt savu dzīvi Paradžanova piemiņai?

Zavens Sargsjans: Tā sagadījās. Ziniet... Man tagad ir 72 gadi, esmu jau sešus gadus viņu pārdzīvojis, un mana galvenā problēma šobrīd ir atrast cilvēku, kurš pēc manis šeit strādās. Lai būtu uzticīgs šim darbam, saprotat? Jo es esmu tam ziedojis dzīvi. Nu, tas tā pilnīgi dabiski sanāca. Varbūt tādēļ, ka labs mans draugs bija Sarjana muzeja direktors un es redzēju viņa pašaizliedzību, to, ka visa viņa dzīve bija veltīta muzejam. Kad brauca uz ārzemēm, pirka līmi, āķus... nezinu, instrumentus – lai muzejs varētu strādāt. Tajā laikā mūsu valstī taču nekā nebija, atceraties? Rāmju nebija. Nekā nebija.

Bet pēc tam... viņš pats mani izvēlējās, laikam jau bija kaut kā ielāgojis, nolēmis. Bija tā, ka 1988. gadā, kad viņš pirmoreiz gatavojās braukt uz ārzemēm, pie manis atnāca attāls viņa radinieks, mākslinieks, kurš strādāja kopā ar viņu, un arī mans draugs – Aļiks Džanšijevs. Un viņš teica: klausies, Paradžanovs brauc uz Minheni un grib paņemt līdzi tādus un tādus darbus. Viņš man iedeva sarakstu. Es paskatījos – sarakstā lielākoties bija plīstošas lietas. Es saku: “Šos darbus es nedošu.” Aļiks bija ļoti pārsteigts: kā nedosi, tie tak ir viņa darbi! Es saku: “Nedošu.” Bet Paradžanovam mājās telefona nebija. Es zvanīju uz studiju un noķēru viņu tur. Saku: ja jūs ņemsiet šo darbu līdzi, tas saplīsīs, tas vairs neatgriezīsies. Taču Paradžanovs atbildēja, ka “Faberžē piemiņu” viņš noteikti gribot aizvest. Turpceļā viņš darbu it kā bija vedis pats, bet atceļā bijis spiests to nodot bagāžā. Un darbs saplīsa; tas bija viens no tiem, kurus viņš bija līmējis uz stikla. Un viss, saplīsa. Tad viņš pateica: tā, tagad darbi ir tavi, tu par viņiem atbildēsi. (Smejas.)

Uzzinājis, ka būs muzejs, viņš tāpēc vien aizbrauca uz Ļvivu, uz Užgorodu, uz Čerņivciem, kur viņam bija sakari, un sapirkās antikvāras lietas – jau domātas šim muzejam. Lūk, tur ir liels spogulis, zeltīts... krēsli. Gribu sacīt, ka viņš jau redzēja muzeju, bija iecerējis, kā un kas būs. Bet es jau biju atvedis iekārtojumu no viņa Tbilisi dzīvokļa, arī no Kijivas dzīvokļa. Tbilisi sienas noņēmu un šeit tieši tāpat saliku kopā. Gadu gaitā gan mantu ir kļuvis vairāk: ir bijušas dāvanas, bija kaut kādas lietas, kuras mēs nopirkām, es pazinu viņa gaumi.

RL: Pastāstiet, kā jūs iepazināties. Nē, vispār labāk pajautāšu tā. Es tur, muzejā, redzēju, kā viens zēns – nezinu, no kādas valsts, – staigā, kaut ko klausās, skatās... Visticamāk, viņš neko nezina par Paradžanovu, nav redzējis filmas, nezina stāstus par viņu.

Sargsjans: Jā, daudzi tādi arī nāk, jā.

RL: Nu lūk. Ko jūs tādam cilvēkam pastāstītu par Paradžanovu, lai rastos par viņu priekšstats?

Sargsjans: Ziniet ko... Paradžanovs pats mēdza teikt, ka viņa māksla ir skaistums un labais. Viņš teica: skaistums pastāv dabā, es esmu ar to uzlādēts, es radu skaistumu no nekā, skaistumā ir augstāka jēga. Saprotiet, cilvēki ir dažādi. Lielākā daļa cilvēku ir ļoti tāli no mākslas, jūs jau zināt. Un viņi nekur neiet, ne uz kādiem muzejiem. Nu, tagad tas ir modīgi: Luvrā rakstīts “Džokonda”... “Džokonda”, “Džokonda” – viņi iet pie viņas un tad dodas prom, viss. Kas tā Džokonda viņiem ir, es nesaprotu. Vienkārši tāpēc, lai varētu pateikt, ka ir tur bijuši. Nu, un uz šejieni arī nāk dažnedažādi cilvēki. Taču mēdz būt, protams, cilvēki, kas vienkārši saprot mākslu – saprot bez visādiem vārdiem. Un šie cilvēki negrib iet no šejienes prom, viņi stundām ilgi staigā, sēž pagalmā, pēc tam atkal nāk šurp: “Mēs negribam iet prom.” Šeit ir cita pasaule. Tā muzejs ir izveidots. Tā bija viņa ideja.

RL: Viņa ideja – kāda?

Sargsjans: Muzejs nesaskaras ar pilsētu: redzat, te nav logu. Tu neredzi, kas ir ārpusē, esi iegājis citā pasaulē, Paradžanova pasaulē, skaistuma, labā pasaulē. Es bieži saku, ka šis muzejs audzina cilvēku gaumi. Saprotat?

RL: Un kā viņu šobrīd Armēnijā uztver?

Sargsjans: Viņš ir kļuvis par zīmolu. Un arī šis muzejs ir kļuvis par zīmolu. Interesanti, ka cilvēki šurp nāk kā uz kaut kādu templi. Tur ir tāds kā altāris, viņi visi tur fotografējas. Ir jau tik tālu, ka šurp sākuši nākt jaunlaulātie, lai nofotografētos pie viņa portreta. Bet es to aizliedzu, viss... jo nav tam gala...

RL: Vai jūs viņu labi pazināt, Paradžanovu?

Sargsjans: Jā, pietiekami labi.

RL: Viņa māksla ir viena lieta. Kaut kas cits – kā viņš dzīvoja. Viņam taču bija sarežģīta, grūta dzīve.

Sargsjans: Ļoti.

RL: Un tomēr fotogrāfijās...

Sargsjans: Viņa mākslā tā visa nav.

RL: Jā. Mākslā nav, un arī fotogrāfijās viņš izskatās pēc gluži laimīga cilvēka. Un pēc fantazētāja.

Sargsjans: Jā, neiedomājama fantāzija.

RL: Teiksim, viņš stāstīja, kā gandrīz katru vakaru rijis nost mātes briljantus un nākamajā dienā varējis neiet uz skolu, jo viņam lika tos... Sakiet, lūdzu, cik lielā mērā viņš centās savu dzīvi izrādīt kā mākslas darbu?

Sargsjans: Viņš bija fantazētājs, tas ir skaidrs. Jau skolas laikā bija. Es pazīstu viņa klasesbiedrus, viņa studiju biedrus VGIK, toreiz pierakstīju viņu stāstus par Paradžanovu. Piemēram, viens viņa draugs man stāstīja, kā Tbilisi bija ieradusies kāda slavena balerīna, visa pilsēta par viņu runājusi. Un kādu dienu pēc stundām Paradžanovs ievedis viņus kāpņutelpā, nometis somu un nodejojis viņas deju. Viņš mācījās baletskolā, bet vienalga, saprotiet, viņš bija ļoti plastisks... ļoti. Ir dokumentāli kadri, kuros viņš aktierim vai aktrisei rāda, kā jāspēlē.

Ziniet, kad viņa draugi, piemēram, Roma Balajans, bija aizbraukuši viņu apciemot zonā, viņus tas viss kaut kā ļoti nomāca. Bet Balajans stāstīja: Paradžanovs iznācis līksmā omā, un sajūta bijusi tāda, ka sēžam mēs, nevis viņš. Taču viņš cilvēkos sasparojās, viņam vienmēr bija vajadzīga publika. Viņš bija aktieris. Mēs vienmēr, pie viņa aizbraukuši, skatījāmies uz viņu, mutes iepletuši, saprotat? Mums tie bija svētki. Viņš ieradās Erevānā, apmetās viesnīcā, un gaitenī gar abām malām sēdēja cilvēki, lai viņu dabūtu redzēt. Jo toreiz nebija tādu, kuri teiktu, ko domā. Viņš tieši acīs varēja pateikt... Piemēram, man palicis atmiņā tāds gadījums: mēs bijām ieradušies pie viņa mājās, lai pasēdētu pēc mūsu mākslinieces Annas Hačaturjanas mammas nāves. Anna pati ir tāds sarežģīts cilvēks, uz kapiem nebija atnākusi, bēru mielastu nerīkoja... Un mēs, viesi no Erevānas, nopirkām vīnu, vēl kaut ko un devāmies pie viņa, lai tomēr kaut kā pieminētu. Un tur bija cilvēki, kurus viņš nepazina. Bija viens puisis, ieradies kopā ar citiem un viens pats stāvēja maliņā. Un Paradžanovs ieminējās: “Klausieties, kāda tam cilvēkam laba seja! Man te dāvanā atsūtīja Gžeļas servīzi, ziniet, to tējkannu es uzdāvināšu viņam.” Tam cilvēkam asaras saskrēja acīs. Un pēkšņi tāds tips uzvalkā saka: “Sergej, tas ir mūsu šoferis.” Paradžanovs atbild: “Jā, bet viņam ir cilvēka seja, toties tu pēc cilvēka neizskaties, tu izskaties pēc sekretāra.” Tā arī pateica, tieši acīs.

Vai atkal Ļevs Kuļedžanovs – arī Tbilisi armēnis, Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs... Protama lieta, visi grib ar viņu būt labās attiecībās – tas nozīmē gan braucienus, gan privilēģijas utt. Un Paradžanovs noskatās viņa filmu “Noziegums un sods” pēc Dostojevska. Un pēc tam sūta telegrammu uz Mosfiļm, Kuļedžanovam. Nu, tātad telegrammu, tas nozīmē: visi lasa. “Noskatījos jūsu noziegumu kā sodu.”

RL: (Smejas.) Bet vai taisnība, ka viņš lidojis uz kaut kādu festivālu... Nu, ne gluži uz Kannām, bet tur arī vajadzēja smokingos...

Sargsjans: Tas ir cits stāsts. Viņš bija uzaicināts uz pieņemšanu Maskavā, Reigans arī bija ieradies. Un viņš lidmašīnā bija izlauzis to plāksnīti...

RL: No smoking. Un uzkāris kaklā...

Sargsjans: Tādu stāstu ir daudz, un tie ir reāli. Tātad brīvībā viņu izlaida 1978. gadā, uz Jaungadu. Un tad viņš ieradās... Viņam taču bija aizliegts dzīvot gan Kijivā, gan Erevānā, gan Maskavā. Kijivas mitekli viņam atņēma, jo bija tāds padomju likums: ja cilvēks ilgāk par diviem gadiem nedzīvo, mājokli konfiscē. Pēc tam atņēma slaveno Tbilisi dzīvokli, to, kur bija viesojies Andžejs Vajda, madame de Golla, Džons Apdaiks tur bija pabijis, Mastrojanni, Tarkovskis viesojās, Visockis... Tika nolemts, ka viņam jādzīvo Tbilisi, vienā istabā māsas dzīvoklī. Māsai pat nepajautājot. Turklāt viņš šo māsu, Aņu, lāgā neieredzēja. Pēc tam, kad viņu arestēja otro reizi – 1982. gadā, par uzstāšanos Tagankas teātrī, jau atkal...

RL: Ko tad viņš tur pateica?

Sargsjans: Nu, saprotiet, viņš... Izrādi par Visocki neparko negribēja atļaut. Ļubimovs sarīkoja skatīšanos un uzaicināja savus draugus un varas pārstāvjus, lai vismaz kaut kā palīdzētu izrādei nokļūt pie skatītājiem. Un, kā par nelaimi, tur bija arī Paradžanovs. Un viņš izgāja priekšā un teica: “Jurij Petrovič, kāpēc jūs mokāt sevi to dažu cilvēku dēļ, kuri te sēž zālē ar slikti sasietām kaklasaitēm... Es gan, piemēram, nestrādāju, man Romas pāvests sūta briljantus, es tos pārdodu un dzīvoju.” Nākamajā dienā viņu izsauca, kur pienākas, un parādīja stenogrammu: “Šī ir jūsu vakardienas uzstāšanās? Lūk, dažas rindas pasvītrotas ar sarkanu zīmuli, ņemiet zīmuli, un varat šīs rindas izsvītrot. Tad uzskatīsim, ka jūs to neesat teicis.” Viņš saka: “Dodiet zīmuli!” Un nosvītroja visu tekstu, atstājot tikai šīs rindas. Viņš atgriezās Tbilisi, un pēc mēneša viņu arestēja: kukuļdošana, kad radu bērns stājas institūtā. Spriedums – 8 mēneši cietumā. Taču tiesā uzstājās Sofiko Čiaureli. Bet pirms tam – man Tonīno¹ stāstīja... Viņš bija nejauši sastapis Ševardnadzi Boržomi kūrortā un teicis: Maskava tagad ar Ševardnadzes rokām gribot iesēdināt Paradžanovu... Un pajautājis: “Kam jums tas vajadzīgs, jūsu dzīvesstāstā tāds traips?” Nu, Ševardnadze bija gudrs cilvēks, viņš saprata: patiešām, kam mums to vajag. Un no tiesas zāles Paradžanovu palaida brīvībā, bet 1983. gadā ļāva uzņemt filmu, “Suramas cietoksni”.

RL: Taču es jūs pārtraucu tad, kad jūs stāstījāt, kā viņš atgriezās no Tbilisi...

Sargsjans: Jā, viņš iznāca no cietuma, viņam nebija atļauts dzīvot Armēnijā. Viņš aizlidoja uz Maskavu pateikties Ļiļai Brikai, kura bija palīdzējusi panākt atbrīvošanu, un pēc tam, 1978. gada 31. martā, ieradās Armēnijā. Viņš, kā armēņiem parasts, upurēja aunu – par to, ka bija izlaists no cietuma, – un tieši todien es ar viņu iepazinos, bet pēc tam jau braukāju pie viņa, rādīju jaunas fotogrāfijas un mēs ļoti sadraudzējāmies, jo vairāk tāpēc, ka es 1986. gadā kļuvu par Armēnijas Tautas mākslas muzeja direktoru, bet viņam tautas māksla bija ļoti mīļa... Un pēc tam bija tāda lieta, jau 1987. gadā. Jūs zināt, Tbilisi taču reāli uzcēla armēņi – 17. gadsimtā, 18. gadsimtā viss bija armēņu rokās. Tāpēc armēņi, protama lieta, Tbilisi uzskatīja par savu pilsētu, kaut arī tā bija Gruzijas galvaspilsēta. Jūs spējat iztēloties? No 35 vai cik tur Tbilisi mēriem 34 bija armēņi; viens bija gruzīns, cara laikos. Bet tagad gruzīni par to jau vairs nevēlas runāt; tagad viņi arī nevienam tūristam nestāstīs, ka šo pilsētu uzcēluši armēņi. Rustaveli teātris ir bijušais armēņu teātris, kurā bija tikai armēņu izrādes. Armēņu baznīcas pārtaisītas par gruzīnu baznīcām, daļu vienkārši nopostīja. Paradžanovam bija draugs, Jurijs Zareckis, kolekcionārs, un viņš uzdāvināja pilsētai savu kolekciju. Viņi tur ierīkoja muzeju, bet pēc gada Zarecka vārds vispār nozuda, it kā viņa nemaz nebūtu bijis. Saprotat? Un Paradžanovs saprata: ja arī viņš tur būs, no viņa nekas nepaliks pāri. Kad mēs reiz bijām Tbilisi, viņš teica: ziniet, man uzdāvāja māju. 80. gados viņi tur restaurēja vecās mājas, piedevām tās visas bija armēņu. Armēņus izmitināja pa tāliem pilsētas rajoniem, bet šīs mājas atdeva gruzīniem, ievērojamākiem cilvēkiem. Maidanā. Ejam, paskatīsimies! Mēs paskatījāmies: tik tiešām, izremontēta māja, divi stāvi, skaista, liela. Es saku: nu vareni! Viņš atbild: “Tu neko neesi sapratis. Viņi to darīja, lai es visus savus darbus atstātu šeit. Izdomā, kā izdarīt, pārved visu uz Armēniju!” Un es viņam teicu: “Vislabākais veids būtu sarīkot jūsu izstādi. Aizvest darbus.” Un tik tiešām, 1988. gada 15. janvārī tika atklāta tā lielā izstāde, kurai bija milzu panākumi. Tie pilsētai patiešām bija svētki. Un uz atklāšanu es vēl uzaicināju partijas toreizējā pirmā sekretāra sievu, kuru pazinu, viņa man bija pasniedzēja institūtā. Viņa redzēja tos panākumus, un ar viņas starpniecību es vērsos pie pirmā sekretāra ar lūgumu atstāt Paradžanova darbus Erevānā un atrisināt viņa muzeja jautājumu. Gods kam gods, burtiski pēc dažām dienām nāca pilsētas padomes lēmums: uzcelt Erevānā Paradžanovam memoriālo muzeju. Te bija sens pilsētas rajons, kuru 60. gados izpostīja noslīdenis, un viņi nolēma pēc fotogrāfijām šo rajonu atjaunot un iedot šeit mājas māksliniekiem un amatu meistariem, lai būtu tāda meistaru pilsēta. Un pēc mana lūguma viņi no Paradžanova nopirka daļu darbu – par 40 tūkstošiem rubļu, tā toreiz bija liela nauda. Viņš ļoti lepojās, bija ļoti apmierināts, taču zemestrīces dēļ 1988. gadā visa būvniecība apstājās, visi strādnieki tika nosūtīti uz katastrofas zonu. Paradžanovam jau bija atklāts vēzis, un 1990. gada martā es viņu atvedu uz Erevānu. Februārī darbi atsākās, bet viņš gulēja slimnīcā tepat blakus un nemitīgi nāca šurp, skatījās, kas notiek, kaut ko man zīmēja, tomēr muzeja atklāšana diemžēl notika jau bez viņa.

RL: Kas man aizķērās prātā – un šeit, muzejā, vēl jo vairāk –, tā bija pārpilnība. Turklāt uz Armēnijas ainavas – sausas, bargas, askētiski dievnami – fona un vēl ņemot vērā, ka padomju gadi bija viena vienīga nabadzība, Paradžanova pasaule izskatās vienkārši pēc pasaku pasaules. Kā Austrumu paklājs.

Sargsjans: Jā, es jūs saprotu. Zināt, ar ko armēņu māksla atšķiras no Bizantijas mākslas? Daudzi domā, ka tas ir kaut kas līdzīgs, ka arī armēņi ir no tās pašas Bizantijas pasaules. Taču Bizantijas mākslā vai vispār Eiropas mākslā ir simetrijas jēdziens, turpretī armēņiem šī atkārtojuma nav. Ja paskatīsieties uz armēņu fasādi, redzēsiet, ka labā un kreisā puse nav vienādas. Ja hačkaru veido ar lapām, tad labā un kreisā puse neatkārtojas. It kā ir līdzīgi, tomēr nav, kaut kas cits. Tas ir raksturs. Un arī Paradžanovs saprata, ka... Viņš pat vienā vietā sievai raksta: tādi nu mēs, armēņi, esam – ekscentriski.

Un viņam pašam, starp citu, ļoti patika arhitektūra. Sapņoja dēlu iztaisīt par arhitektu... Dēls iestājās arhitektūras fakultātē... Cilvēks tāds ne visai veiksmīgs, nestrādā – vispār nestrādā, nemaz jau nerunājot par to, ka nestrādā par arhitektu.

Ieradies Armēnijā, Paradžanovs Armēniju it nemaz nepazina, viņš bija Kijivas armēnis, taču bija iecerējis uzņemt absolūti novatorisku filmu. Pēc “Aizmirsto senču ēnām” viņam neļāva filmēt “Kijivas freskas”, bet tad viņš gāja vēl tālāk – vēlējās uzņemt filmu bez sižeta un bez dialogiem, filmu pēc mozaīkas principa. Mozaīkā taču katram gabaliņam atsevišķi nav jēgas, bet galarezultātā jūs ieraugāt kaut kādu ainu. Un iecere bija tāda – parādīt atsevišķas epizodes, tādējādi parādot valsti. Lai skatītājiem paliktu valsts tēls – tēls. Bet draugi viņam teica: tev neko tādu neļaus filmēt. Tad viņš paziņoja: “Labi, tad es uztaisīšu filmu par dzejnieku Sajatnovu, viņš ir dārgs gan armēņiem, gan gruzīniem, gan azerbaidžāņiem.” Viņš bija izdomājis tā: parādīt valsti, par piemēru ņemot viena cilvēka dzīvi. Cilvēks piedzimis: ko viņš ierauga? Mākoņi, kalni, katedrāles, māte. Izdzird dziedājumus, lūgšanas, ierauga, kā auž paklājus, ierauga, kā krāso pavedienus, ierauga senos manuskriptus. Bērnībā izcieš kaut kādas nelaimes, iemīlas, mokās, pieviļas un nomirst. Apmēram tāda ir jebkura cilvēka dzīve, un lai šis cilvēks ir Sajatnova vai, vēl labāk, dzejnieks. Kad filma bija gatava, viņam teica: tas taču nemaz nav Sajatnova. Viņš atbildēja: “Labi, mainiet nosaukumu.” Un par filmas nosaukumu kļuva “Granātābola krāsa”. Viņam bija pilnīgi vienalga. Galvenais bija pāriet pār šo tiltu – un pēc tam to sadedzināt, kā toreiz teica Džoiss. Saprotat? Un filma bija absolūti nesaprotama. Viņam ir ļoti interesants zīmējums, tajā cienītāji klaigā: “Slava! Slava nesaprotamajam! Slava nesaprastajam!” Vieni viņu mīl, bet nesaprot, citi vispār nesaprot. Filmu rādīja Alaverdi pilsētā, turpat, kur viņš bija filmējis. Viņš gribēja redzēt cilvēku reakciju, un cilvēki, protams, nesaprata, taču saprata, ka filma ir par viņiem. Viņi taču bija redzējuši, to visu viņi pazīst: te tiek upurēts auns, te auž paklājus; to visu viņi saprata.

Es, Paradžanovs mēdza teikt, mācos no armēņu viduslaiku miniatūrām, kas gan ir statiskas, tomēr tām piemīt iekšēja dinamika. Viņš filmu veidoja kā dzīvās bildes. Šogad Roterdamas festivālā bija viņa izstāde, tur bija kādi 20–25 ekrāni, un tajos gāja šīs bildes, kadri. Skatītāji bezmaz prātā juka! Pagājuši 50 gadi, un tikai tagad ļaudis sākuši saprast, kā viņš veidoja kadru. Tolaik bija maz tādu, kas saprata, kaut arī gāja, skatījās. Pat Antonioni vienā vietā raksta: noskatījos Paradžanova filmu, tas ir neprātīgs skaistums, bet es nesaprotu, kas tas ir. Dīvaini, ka arī viņš nesaprata.

RL: Lai gan viņš pats arī ir arhitekts.

Sargsjans: Antonioni? Starp citu, es viņu pazinu, pat esmu ar viņu sēdējis pie viena galda. Es un mans draugs bijām uzaicināti uz Tonīno dzimšanas dienu. Un pēdējā dienā ar Antonioni nosēdināja pie viena galda. Tiesa, viņš pēc insulta nerunāja. Lai gan cilvēks viņš bija ļoti interesants, viņam bija jauna sieva Enrika, mēs ar viņu esam draugos, viņa bija atbraukusi uz Armēniju. Tur tas zaļais darbs, abstrakcija – tas ir viņa, to mums uzdāvināja viņa sieva.

RL: Augšstāvā telpa, kas veltīta viņa lēģera darbiem, satriec. Piemēram, šīs medaļas no pudeļu korķiem, alumīnija.

Sargsjans: Te ir daudz visa kā. Saprotiet, sēdēt tajos drausmīgajos apstākļos, kur, kā viņš teica, bija utu armija, nemitīgs izsalkums, ņirgāšanās, sēž cilvēki, kas ietupināti uz ilgu laiku, par jebkuru joku, ja nebūs pa prātam, var tevi nogalināt... Un viņš taču bija asprātis, mēdza atdarināt kāda gaitu, kopēt... Bet zagļu vidē tādus jociņus nepiedod, un viņš šo vidi pilnīgi nemaz nepazina! Kā jāizturas? Viņa vēstulēs ir šausmu lietas: viņš raksta par puisi, kurš sēdēja kopā ar viņu, tas ar šķērēm bija griezis vārnām nost kājas un tad laidis brīvībā.

RL: Bet kā viņš – viņš taču ļoti mīlēja dzīvi... Kāda bija viņa attieksme pret nāvi?

Sargsjans: Grūti pateikt. Viņa nāve taču tik un tā bija negaidīta. Negaidīta tāpēc, ka mēs visi cerējām uz viņa izārstēšanos. Viņa vaina, protams, bija tā, ka tik vēlu aizgāja pie ārstiem. Es nezināju, ka viņam ir vēzis. Redzēju, ka ir ļoti slims. Pats pateica.

RL: Nē, es pat nerunāju tieši par viņa nāvi, bet par viņa attieksmi, jo “Granātābola krāsā” uz mani lielu iespaidu atstāja tas, kā viņš bija izveidojis dzejnieka nāvi.

Sargsjans: Viņam pret nāvi bija ļoti nopietna attieksme. Interesanti, kā viņš bija uzņēmis vienu iecerētās “Grēksūdzes” ainu – Veras bēres. Tā bija pirmā nāve viņa mūžā: klasesbiedrene nomira, un viņam tas ļoti aizķērās prātā. Viņam priekšā klasē bija sēdējusi meitene, tai matos bija liela lente, kas aizsedza tāfeli, un kādu dienu viņa neieradās skolā. Viņš pajautāja: “Kas ar viņu noticis?” Un izdzirdēja atbildi: “Viņa nomira.” Faktiski viņš tikai šo ainu vien arī paspēja nofilmēt.

RL: Un kas tajā redzams?

Sargsjans: Veras bēres. “Grēksūdzes” scenāriju viņš bija uzrakstījis jau 1967. gadā, taču filmēt sāka, tikai būdams slims, 1989. gadā, un otrajā filmēšanas dienā tika aizvests uz slimnīcu; viņam atklāja ielaistu plaušu vēzi ar metastāzēm. Paradžanovs gribēja uzņemt brīnišķīgu leģendu par to, kā asīriešu princese Semiramīda iemīlējās armēņu princī Arā Daiļajā, bet viņš Semiramīdu atraidīja, un tad viņa devās uz Armēniju ar savu karapulku, un princis šajā kaujā aizgāja bojā, un Semiramīda viņu apraudāja. Armēniju viņš bija iecerējis filmēt vienā krāsā, Asīriju – citā.

Apsēdies šeit, es pie viena parādīšu šādas tādas bildes, būs vieglāk stāstīt. (Atver datorā fotogrāfijas.) Re, 1989. gads, “Grēksūdzes” uzņemšana – te viņš no savas mājas filmē bēres. Pie rāmjiem bija pielīmējis spoguļu lauskas: saplīsis spogulis esot uz nāvi. Te nes ārā zārku, tur viņam blakus sēž mana meita, Sofiko ir mātes lomā. Te viņi stāv kāpnēs, tas būtu Paradžanovs mazotnē. Viņš mātei jautā, ko tur glabās, un māte atbild: “Dieva līgavu.”

Šis ir nākamajā dienā pēc tam, kad viņam noteica diagnozi. Sākumā viņš ļoti... Tas ir, viņam jau nepateica, ka viņam ir vēzis, tajos laikos taču neteica. Bet viņš mums paziņoja: “Es jums aizliedzu nākt man līdzi uz slimnīcu. Ārsti diagnozi pateiks jums, nevis man.” Tāpēc mēs gaidījām mājās. Un tad viņš pārradās noskumis. Mēs jautājām: “Ko viņi teica?” Viņš atbildēja: “Neviens neko neteica. Bet mani pavadīt nāca vairāki profesori, un neviens neskatījās man acīs. Tātad slims.” Pēc tam pilsētā sāka klīst baumas, ka viņš ir slims, un cits pēc cita nāca viņa tuvinieki un draugi. Re, te Sofiko atnākusi, te – Viktors Džorbenadze, viņa draugs, aktrise Libiašvili... Viņš kļuva mundrāks, sāka dziedāt. Sākumā sajūta bija kā izvadīšanā, bet pēc tam...

RL: Vai šīs ir pēdējās fotogrāfijas?

Sargsjans: Jā. Mēs gan toreiz nezinājām, ka pēdējās... Saslimis viņš teica: “Nefotografējiet mani!” Daži vēl piedevām filmēja video, es ļoti dusmojos: kā tā var, slimu cilvēku filmēt! Skaists cilvēks, visu mūžu bijis tik kustīgs, plastisks, bet jūs viņu filmējat slimu! Kāpēc?

Re, skatieties, tas ir mans pirmais brauciens pie viņa uz Tbilisi. Zināt, kas ir tas? Iepriekšējā dienā pie viņa bija ciemojies Vladimirs Visockis, un viņš man rādīja: “Zini, es saliku kluso dabu par godu Marinai Vladi.”

Viņam patika fotografēties, pats izdomāja, kā, dažreiz teica: “Labi, tagad vēl šitā uztaisiet.” Un es fotografēju, kā viņš gribēja. Tātad, Tbilisi tajos gados siera nebija nemaz. Braukdami pie viņa, mēs vedām veselus siera rituļus. Un reiz pie viņa bija atnācis armēņu studijas direktors, bet viņš bija nikns, ka viņam neļauj strādāt, un neielaida viņu kāpnēs. Tas teica: “Žēl, es pie jums nācu kā draugs.” Bet Paradžanovs atcirta, ka draugi nāk ar rokforu. Erevānā bija ļoti labs rokfors un vienmēr nopērkams.

Te savukārt ir pirmā filmēšana, kad es ar viņu iepazinos. Šis te esmu es, tas ir Arturs Pelešjans, režisors, vienīgais, kuru viņš atzina. Šis ir vēl viens mūsu draugs, miris, arī režisors. Šī ir ļoti interesanta bilde. Pelešjans bija ieradies pie Paradžanova, un Paradžanovs, viņu ieraudzījis, noslīga Pelešjana priekšā uz ceļiem – un arī Pelešjans nometās uz ceļiem. Man paveicās, es viņus nofotografēju.

Te ir mana slavenā bilde... Arī pirmajā dienā noknipsēju, kad iepazināmies.

RL: Bet kas tur uz pieres?

Sargsjans: Uz pieres... Ziniet, kad upurē aunu, pēc tam ar tā asinīm uzvelk krustiņu. Un viņam filmā tas ir: tur tēvs kristī puisīti, bet viņš to krustu tā te nodzēš. Bet es jau to filmu no galvas zinu.

Te es sēžu pie viņa mājās. Bet viņam rokas visu laiku ar kaut ko darbojās. Ja radās kolāžas ideja, viņš tūlīt pat sāka to taisīt. Tagad viņš griež kaut kādus zaļumus: bezdarbībā viņš nespēja sēdēt. Te karājas Ļiļas Brikas lelle, redzat? Tā ir mana mašīna, viņš to nolicis tā, kā agrāk lika bērēs. Un uzreiz izdomāja savu bēru ainiņu. Redziet, viņš jau...

Šo viņš bija atradis kaut kur izgāztuvē – skatieties, Ļeņins un Staļins. Turklāt tas ir tipiski Gruzijai, redziet, Staļins ir garāks par Ļeņinu, un izskatās, ka Staļins ir galvenais. Staļins stāv taisni, bet Ļeņins viņam kaut ko saka; tas ir ļoti smieklīgi. Pavisam vienkāršu lietu izdomājis, redziet, atradis kaut ko starp drazām... un uzreiz... Vispār bija tā, ka viņš iegāja viesnīcā, un pēc stundas numuriņš jau bija mainījies. Viņš nespēja skatīties uz parastām lietām.

Man stāstīja, ka Minhenē viņš bijis uzaicināts uz kaut kādu slavenu raidījumu. Viņš atnācis uz studiju, un šī studija viņam uzreiz ļoti nepatikusi – kaut kādi lieli krēsli... Un viņš pateicis: “Es šajā podā nesēdīšos.” Šie viņam saka: “Klausieties, šo raidījumu visi pazīst pēc šiem krēsliem.” Paradžanovs atbild, ka tādos viņš nefilmēsies. “Nu labi,” tas cilvēks viņam saka. “Ko jūs gribat?” Paradžanovs liek brīdi pagaidīt, viņš uztaisīšot kadru. Viņš viesnīcā sameklē paklājus, vēl kaut ko, atstiepj to visu uz studiju. Tā, viņš saka, tagad es jums sniegšu interviju. Paņem vecu zobārsta urbi: redziet, tur ar kāju var griezt to riteni... un rāda.

Šī ir viņa māja. Viņš kaut kādā brīdī sāka apgleznot visus šos balkona stabus un pārējo. Mēs ar viņu bijām aizbraukuši uz Tbilisi apskatīt vienu klosteri, un viņš tur ieraudzīja pionieru kaklautu... rāda man – bet pionieri tak it kā neiet baznīcā. Viņam ir diabēts. Es viņam piedāvāju tēju, saku: “Tēju dzersiet?” Viņš atbild: “Ja iedosi konfektes.” Es saku: “Jūs taču konfektes nedrīkstat ēst.” Pēc tam viņš tautas mākslas muzejā taisīja ekspozīciju – tā te apsēdās uz krēsla un teica, kas jāizdara. Un tad viņš šķīrās no dzīves. Un Sofiko Čiaureli izstādes atklāšanā un pārējie, viņa draugi, dalīja cilvēkiem saldumus.

Bet bēres viņam bija ļoti skaistas. Izvadīšana bija muzejā, redzat, cik skaisti? Apglabāts viņš, starp citu, ir tepat pavisam tuvu, Panteonā. Blakus Aramam Hačaturjanam. Te ir tie zīmējumi, par kuriem es stāstīju. Skatieties: “Es esmu ģēnijs. Kaut nesaprotams, bet arī nesaprasts.” Redzat, smieklīgs zīmējums? “Atzīšanas brīdis ir tuvu! Urrā nesaprotamajam, urrā nesaprastajam!” Visi klaigā.

Redziet, viņam, Paradžanovam, taču bija ļoti liels diapazons – darbi ir pilnīgi dažādi. Un ir grūti pat... Parastam māksliniekam, ja tu apskati 20 darbus, tu jau saproti, kas tas ir, tālāk tev nemaz nevajag skatīties. Bet viņam ir tik negaidīti darbi! Saprotat? Žēl, protams, ka viņam neļāva strādāt, savos labākajos gados viņš vienkārši sēdēja cietumā un neko nefilmēja. No tā traks var palikt, saprotat? Teiksim, viņam ļoti patika Pazolīni, bet arī, saprotams, Fellīni; bet es esmu pārliecināts, ka Fellīni viņš kaut kādā ziņā nesaprata. Jo “Astoņarpus” – par ko tā filma ir? Par to, ka režisoram ir krīze, viņš nezina, kādu filmu taisīt. Jā? Viņam noteikti par to smiekli nāca. Viņam bija 20 scenāriji, bet filmēt viņam neļāva.

Tēja jau laikam būs ievilkusies. Šī tēja, ziniet, ir no Ugandas, man draugs atveda. Ļoti garšīga, bet es to asinsspiediena dēļ lielākoties dzeru... Klausieties, kāpēc atdzisusi? Pavisam atdzisusi?

RL: Ļoti garšīga.

Sargsjans: Parādīšu dažas savas fotogrāfijas, ja interesē.

RL: Es vēlētos paskatīties Ani, jūs pieminējāt.

Sargsjans: Parādīšu, jā. Lūk, katedrāle... Jūs spējat to iztēloties, tagad upe ir robeža – šis krasts ir armēņu, šis... Turklāt 1921. gada sarunās, kad turki – faktiski ar Staļina piekrišanu – ieguva Karas apgabalu, Armēnijas delegācija lūdza Ani pilsētas teritoriju, mazliet vairāk par vienu kvadrātkilometru, dot armēņiem. Un turku delegācijas vadītājs, ģenerālis, raksta, ka turkiem bijis vienalga, bet ukraiņi un krievi armēņus nav atbalstījuši. Bet šis vispār ir šedevrs – Pestītāja baznīca, 1949. gadā tā pa pusei sabruka plaisas dēļ, tagad viņi mēģina restaurēt. Baznīca celta 14. gadsimta sākumā, kupols ir absolūta ola, Brunelleski kaut ko līdzīgu uzbūvēja tikai 300 gadus vēlāk. Tai ir ļoti plānas sienas... Apaļām baznīcām tas ir liels retums.

RL: Un šī ir tā pazemes daļa, par kuru rakstīja Gurdžijevs?

Sargsjans: Ir tur pilsēta, protams.

RL: Jūs tur neielaida?

Sargsjans: Nē, tā jau nav, ka nelaida. Tur bez palīglīdzekļiem nevar tikt. Paej metrus piecus, un ir pilnīga tumsa. Lieta tāda, ka tur ieži ir ļoti mīksti, tas pat nav tufs, bet drīzāk pumeks, vārdu sakot, vulkāniski pelni, ko daudzās vietās var pat ar nagu ieskrāpēt. Un, protams, tieši tur viņiem bija jāslēpjas, jānoslēdzas no pasaules, tur ir milzīgas pazemes teritorijas. Ir klintīs izgrebtas baznīcas.

RL: Līdzīgi Vardzijai?

Sargsjans: Nē, Vardzija jau nav pazemē, tur kapenes ir kalnā, nu nē, tas ir kaut kas cits. Nu, un te ir slavenais Gegarda alu klosteris – bet arī tas nav pazemē. Ani nav arhitektūras, tur ir pazemes ejas, pat kilometru garas. Tas ir Ararats, apmēram no Igdeli, no Erevānas tā nevar redzēt. Šī te ir Svētā Kristus baznīca Ahtamarā, tas ir pie Vana ezera. Šodien ir Dievmātes diena, tur vajadzētu būt dievkalpojumam. Šīs ir freskas.

RL: Tas ir Turcijā?

Sargsjans: Jā. Turki atjaunojuši. Vana ezers, skatieties, kādas ainavas. Tas viss ir armēņu celts. Stambulu uzcēla armēņi, ja gribat zināt. Un Mimars Sinans – armēnis, kurš uzbūvēja slavenās katedrāles, mošejas. Tāpat armēņu arhitektu Baljanu dinastija... pili uzcēla, ļoti daudzas mošejas. Tiltus un visu pārējo – visu cēluši armēņi. Starp citu, lūk, Sanahina, tur notika filmēšana. Tur ir dzimis Sajatnova. Šis ir Jāņa Kristītāja klosteris. Teika stāsta, ka klostera cēlāji, vietējie valdnieki, bija aizceļojuši uz Jeruzalemi, jo tur glabājas svētā Jāņa relikvijas. Jeruzalemē ir bijušais armēņu klosteris, tas ir pārdots krieviem. Tur ir armēņu mozaīka, un tajā vienā vietā ir tāds aplītis ar restēm: tur atradās Jāņa Kristītāja galva. Un šie armēņu valdnieki, kukuļus dodami, nopirka šo galvu un atveda uz Karabahu.

RL: Un kur tagad šī galva atrodas?

Sargsjans: Nu, velns viņu zina, it kā šeit esot norakta... Šis ir 618. gads, mūsu baznīca. Un Ararats.

RL: Kurā vietā?

Sargsjans: Ečmiadzinā. Daži pētnieki uzskata: kupola ideja radusies no Ararata ainavas. Viņiem acu priekšā bija šis trijstūris, redzat? Kupola trijstūris. Šīs ir klostera durvis, tās no Rietumarmēnijas atveda bēgļi. Tūkstoš trīssimt kurā tur gadā. Ani cietokšņa mūri.

Šie, ziniet, ir slavenie Džulas kapi, starp citu, ļoti interesanti. Tātad bija tāda Džulas pilsēta jeb armēniski Džulfa. Turienes tirgotāji bija slaveni visā pasaulē, viņi tirgojās no Indijas līdz Venēcijai un Eiropai. 1605. gadā šāhs Abāss nopostīja Džulu, bet armēņus pārvietoja uz Irānu, lai viņi attīstītu tirdzniecību tur... un ļāva viņiem tur uzcelt pilsētu, Jaundžulu. Taču Araksas upes krastā palika vecās pilsētas kapsēta. Padomju laikos šo teritoriju atdeva azerbaidžāņiem. Tur bija vairāk nekā trīs tūkstoši krustu: Džulā jau bija dzīvojuši ļoti bagāti cilvēki... sev hačkaru uzlikt varēja atļauties tikai bagātnieks. Nu lūk, un no 2000. līdz 2005. gadam azerbaidžāņi visus šos 3000 kapakmeņus vienkārši uzspridzināja, zemi nolīdzināja ar buldozeriem un tur ierīkoja šautuvi. Un visa pasaule izliekas neredzam. Klusē, protams, UNESCO, kas ir azerbaidžāņiem pilnībā pārdevusies organizācija, viņi iemaksā 5 reizes vairāk. Es UNESCO taisīju izstādi, un tur priekšniekos bija tāda bulgāriete Bokova, absolūti korumpēta. Un viņi man neļāva šīs fotogrāfijas izstādīt: tas nav jūsu teritorijā, jums nav tiesību. Es viņiem teicu: “Klausieties, kad viņi to postīja nost, mēs pie jums vērsāmies, bet jūs atbildējāt: “Mēs nevaram uz turieni aizbraukt.” Tagad esam jums atveduši fotogrāfijas, bet jūs sakāt, ka nedrīkst.” Interesanti, ka arī Paradžanovs “Sajatnovas” sākumu gribēja filmēt tieši tur 1967. gadā. Bet tajā laikā tur, kā par nelaimi, bija Azerbaidžānas toreizējais KGB priekšnieks Heidars Alijevs. Un viņš Paradžanovam aizliedza Džulā filmēt. Pēc tam to vispār nedrīkstēja fotografēt, man kā par brīnumu to izdevās izdarīt 1987. gadā. Un ziniet, kā tas bija... Mans brālis ārsts bija izārstējis Nahičevānas izlūkdienesta priekšnieku – tur toreiz bija gandrīz tikai armijnieki. Un tas cilvēks viņam saka: “Paklau, ko tavā labā izdarīt? Tu mani izglābi.” Un brālis palūdza, lai man atļauj Džugā trīs stundas pafotografēt. Tas atbildēja: “Kāda runa! Lai rīt no rīta brauc man līdzi.” Mēs ierodamies, bet tur ir daudz čūsku un skorpionu, sauss apvidus. Viņš saka: “Paklau, ko tu šeit trīs stundas taisies darīt? Mūsējie tur jau aunu nokāvuši...” Es saku: “Piedod, ļauj man trīs stundas pafotografēt.” Un tā es apskraidīju tās rindas un fotografēju, un paldies Dievam, tagad manas bildes ir internetā, pēc tām ir filma uztaisīta. Neviens kapsētā nebija fotografējis... Bija bildējuši 1915., 1916. gadā, pirms revolūcijas, pēc tam bija tāds Baltrušaitis, viņš fotografēja divdesmit septītajā, divdesmit astotajā.

RL: Lietuvietis? Baltrušaitis?

Sargsjans: Jā, lietuvietis.

RL: Bet ne jau tas dzejnieks.

Sargsjans: Nē, ne tas, bet vispār arī šis bija zināma persona, viņš bija ne tikai fotogrāfs vien.² Skatieties, kāda brīnišķīga aina, mēs ar biedru tur sabijām vairākas stundas.

RL: Man ir stāstīts, ka tur klintī esot tāds it kā čūskas veidojums.

Sargsjans: Jā, runā, ka Odzunā tāds esot. Pats neesmu redzējis. Bet vispār pats nosaukums Odzuna... “odz” ir čūska.

RL: Vai zināt, kas latviski ir “odze”?

Sargsjans: Nē.

RL: Čūska, indīga čūska. Varbūt ir kāda saistība.

Sargsjans: Interesanti. Zinu, ka ar lietuviešu valodu ir daudz sakritību, taču acīmredzot tās ir kopīgas indoeiropiešu saknes.

RL: Jā, droši vien. Bet kur rok kapu klosterī?

Sargsjans: Tas ir Agpatā, tūlīt parādīšu. Klosteris. Viņš, Sajatnova, 20 gadus bija Agpatas klostera mūks. Re, avots, pie kura filmētas daudzas ainas, tas ir no 1236. gada. Bet kas tur ir interesanti... Kāpēc Paradžanovs to ainu izdomāja?

RL: Kuru?

Sargsjans: Tūlīt es jums pateikšu. Tātad lezgīni atkal un atkal iebruka armēņu ciemos, izlaupīja klosterus. Un Agpatā – tur taču ir cietoksnis – viņi ar lielgabalu iešāva ziemeļpuses fasādē, tur ir liels krusts. Tieši krusta vidū, un šī lode otrā pusē izlidoja cauri Dievmātes sejai. Paradžanovs, izdzirdējis šo stāstu, izdomāja epizodi: klejotājs šauj Dievmātei sejā. Un seja nokrīt – tas ir, viņš ir nogalinājis Dievmāti. Un pēc tam ļaudis šo Agpatas Dievmāti glabā. Viņš to izdomāja filmēšanas laikā, turpat uz vietas, scenārijā tā nav. Nu, un tad arī stāsts par klejotāju sirojumu: duncis iecērtas baznīcas mūrī, un tad granātābols un asinis, granātābola sula. Viņš pat ņirgājās par Bondarčuku: man nav tik daudz zaldātu un cilvēku, lai filmētu batālijas...

RL: “Karu un mieru”...

Sargsjans: Ir pietiekami, viņš teica, parādīt vienu asins lāsi, tā vien jau būs traģēdija.

RL: Vai Paradžanovs jums palīdz dzīvot?

Sargsjans: Protams!

RL: Kādā ziņā?

Sargsjans: Zināt, kādā? Pirmkārt, es strādāju, man liekas, visskaistākajā pasaules vietā, kādu vien iespējams iedomāties. Vēl jo vairāk – Erevānā. Katru dienu sastopos ar viņa darbiem, un tiem ir ļoti pozitīva enerģētika. Un plus – esmu laimīgs, ka esmu sastapis tādu cilvēku. Īstenībā visi, kas viņu redzējuši, uzskata, ka ir laimīgi cilvēki, visi, kas savā dzīvē viņu sastapuši, kaut mazliet. Un es tomēr biju ļoti tuvu. It īpaši tad, kad viņš jau bija slims... es paliku pie viņa pa nakti, vajadzēja palīdzēt. Biju arī sanitārs. Saprotiet, dzīvē... kā man sagadījās? Tēvs man nomira ļoti agri, viņam nebija ne sešdesmit, viņš nomira pirms dzimšanas dienas – un burtiski pusgadu pēc tam es iepazinos ar Paradžanovu. Tā nu var gadīties, ka viņš kaut kā ieņēma man tēva vietu... un man pret viņu bija tādas dēla jūtas. Pēc tam, kad mēs satuvinājāmies, arī viņš varbūt manī saskatīja dēlu, viņa dēls, galu galā, bija tāds neveiksmīgs zēns. Viņš redzēja, cik uzticīgs es esmu, kaut arī bieži ar viņu strīdējos, nepiekritu. Saprotiet, mēs visi viņu ļoti mīlējām. Draugu kompānija... braukājām pie viņa. Viņam pēc tās “Grēksūdzes” filmēšanas pagalms bija atstāts ļoti netīrs – drazas, viss... Pēc pāris dienām mēs ar biedru, kurš ir diriģents, slavens mūziķis, aizbraucām pie viņa. Viņam bija nelāgs garastāvoklis, viņš teica: “Nu re, atkritumus nav savākuši, atstājuši.” Un mēs sakām: “Mēs tūlīt pagalmu izslaucīsim.” Un sākām visu sakopt. Es atceros – viņš sēž, viņam ir ļoti patīkami, kaimiņiem stāsta: “Redzat? Tas ir slavens kordiriģents, bet tas ir mana muzeja direktors, un viņi slauka manu pagalmu! Redziet!” (Smejas.) Ieliet jums vēl?

RL: Jā, lūdzu. Paldies!