Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Documenta

Sergejs Paradžanovs cietumā: vēstules un dokumenti

Dokumentu un vēstuļu fragmentu atlase – mūsu; no grāmatas “Сергей Параджанов. Изоляция” (Музей С. Параджанова, 2018)
“Margarita, vēlreiz Margarita”, papīrs, jaukta tehnika


1973. gada 17. decembrī Kijivā savā dzīvoklī arestēja Sergeju Paradžanovu. Paradžanovs to uzskatīja par savas nāves dienu: ar šo dienu sākās viņa cietumu epopeja Ukrainā, un ilga tā 4 gadus un 13 dienas. Tomēr šajā dienā beidzās cits stāsts, kurš, lai cik tas būtu paradoksāli, bija sācies ar filmas “Aizmirsto senču ēnas” panākumiem. Šī filma izpelnījās balvas prestižos konkursos, taču valsts vadītājiem nepatika.

Paradžanova nākamo filmu “Kijivas freskas” aizliedza jau filmēšanas sākumā. Kā par brīnumu, saglabājušās 20 minūtes no aktieru provēm. 1966. gadā Paradžanovu uzaicināja uz Armēniju, kur viņš uzņēma savu labāko filmu “Granātābola krāsa” (“Sajatnova”). 1972. gadā pirms filmēšanas sākuma viņam aizliedza uzņemt “Intermeco” pēc M. Kocjubinska stāsta. Aizliegumi nāca tieši no Ukrainas KP Centrālkomitejas. Ir zināms, ka pēc Paradžanova notiesāšanas pirmais sekretārs Ščerbickis Centrālkomitejas birojā esot pateicis, ka “ar poētisko kino Ukrainā ir cauri”.

Sākotnējā, apcietinot izvirzītā apsūdzība par antikvāru priekšmetu un ikonu tirdzniecību vēlāk tika nomainīta uz “amorālu dzīvesveidu, pornogrāfijas (pašu apsūdzētāju slepus noliktas) izplatīšanu, kā arī pilsoņa Vorobjova (ielikteņa) izvarošanu, tādējādi panākot spriedumu “5 (pieci) gadi brīvības atņemšanas stingra režīma labošanas darbu kolonijā”. Paradžanovam bija atļauts rakstīt divas vēstules mēnesī. Saņemt viņš drīkstēja jebkādu daudzumu vēstuļu. Cietuma administrācija tās nereti aizturēja, un viņš mēdza saņemt 20 vēstules uzreiz. Šādos apstākļos gluži neticams šķiet stāsts par viņa pirmstermiņa atbrīvošanu, pateicoties franču dzejnieka Luī Aragona aizbildumam un Ļiļas Brikas – slavenās “krievu avangarda mūzas” – neatlaidībai. Ļiļa Brika bija Luī Aragona sievas Elzas Triolē māsa.

Zavens Sargsjans

“Tiesa”, no sērijas “Līdzība par dēlu”, 1977, papīrs, jaukta tehnika



Ukrainas KP CK dienesta ziņojums, 1971. g. 23. decembris


SLEPENI

PIELIKUMS: Izziņa par PARADŽANOVU S. J. nr. 7204 uz 5 lapām, 3 fotogrāfijas


IZZIŅA

par PARADŽANOVU S. J.


PARADŽANOVS Sergejs Josifa d., dzimis 1924. gadā Tbilisi pilsētā, armēnis, bezpartejisks, izglītība augstākā, šķīries, Dovženko v. n. kinostudijas rezerves režisors, dzīvesvieta Kijiva, Ševčenko v. n. bulvāris, 43. māja, 54. dzīv., telefons 74-45-23.

No 1932. līdz 1942. g. PARADŽANOVS mācījies Tbilisi vidusskolā. No 1942. līdz 1945. g. mācījies Tbilisi Konservatorijas Vokālās mākslas fakultātē. 1945. g. iestājies VVKI Kinorežijas fakultātē, ko pabeidzis 1952. gadā.

Kopš 1952. g. strādā par režisoru Dovženko v. n. kinostudijā. PARADŽANOVS piedalījies kinofilmu “Andriješs”, “Pirmais puisis”, “Ukraiņu rapsodija”, “Aizmirsto senču ēnas” un dažu citu veidošanā. Kopš 1964. gada PARADŽANOVS Dovženko v. n. kinostudijā nav izveidojis nevienu filmu.

Saskaņā ar daudzu kinematogrāfistu izteikto viedokli PARADŽANOVS, īpaši pirmajos darba gados, spēcīgi ietekmējis radošos procesus, kas norisinājās Dovženko v. n. kinostudijā, t. sk. arī negatīvi. Daudzi studijas līdzstrādnieki viņu raksturo kā amorālu personību, kas savu dzīvokli pārvērtusi par vietu, kurā pulcējas dažnedažādas šaubīgas personas, kas nododas žūpībai, izvirtībai, spekulācijai, politiski kaitīgām un dažkārt arī pretpadomiskām sarunām.

VDK orgānu redzeslokā PARADŽANOVS pirmo reizi nokļuva 1962. gadā, kad tikās un sarakstījās ar ārzemniekiem no kapitālistiskajām valstīm. Veiktajā pārbaudē tika konstatēts, ka PARADŽANOVS sarunās ar ārzemniekiem sniedzis tendenciozu informāciju par padomju mākslu, izkropļotā veidā izklāstījis partijas un padomju orgānu politiku attiecībā uz mākslu. Tā, saskaņā ar rīcībā esošajām ziņām 1967. g. septembrī PARADŽANOVS ticies ar vāciešiem no VFR. Tikšanās laikā viņš pieļāvis veselu virkni kaitniecisku un apmelojošu izteikumu. Cenzdamies pierunāt vienu no vāciešiem, lai tas viņam ārzemēs iegādātos fotoeksponometru, PARADŽANOVS sacījis: “Nu un kas, ka mēs plikām pakaļām uz piecdesmitgadi staigājam!”



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela