Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Masačūsetsas līča kolonijā 1692. gadā par burvestībām sodīja ar nāvi četrpadsmit sievietes, piecus vīriešus un divus suņus. Buršanās pazīmes pirmoreiz novēroja janvārī. Pirmo notiesāto pakāra jūnijā, pēdējo – septembrī; sekoja stindzinošs, apstulbuma pilns klusums. Mēs nekad neuzzināsim precīzu “nekrietnās, ļaunprātīgās un noziedzīgās” burvestībās oficiāli apsūdzēto skaitu, taču zināms, ka 25 kolonijas ciemos un mazpilsētās par raganām un burvjiem publiski nosauca 144–185 cilvēkus. Jaunākajai no raganām bija pieci, vecākajai – gandrīz 80 gadi. Vīri apsūdzēja sievas, māsu un brāļu bērni – tantes, meitas apsūdzēja mātes, māsas un brāļi – cits citu. Kāds mācītājs atklāja, ka viņa radinieku vidū ir ne mazāk kā 20 raganu.
Tālaika Jaunanglijas iedzīvotāju kopums mūsdienās būtu satilpināms Ņujorkas Yankee staionā. Gandrīz visi kā viens bija puritāņi. Dzimtenē vajāti reliģisko uzskatu dēļ, viņi bija ieradušies Ziemeļamerikā, lai piekoptu savu ticību “ar tīrāku sirdi un lielākā drošībā nekā zemē, kurā bija dzīvojuši”, kā vēlāk paskaidroja garīdznieks, kurš bija nonācis pašā raganu krī-zes epicentrā. Šie cilvēki uzskatīja, ka viņu misija ir debesu svētīta, un cerēja sākt vēsturi pilnīgi no jauna; viņu priekšrocība bija retā iespēja būvēt jaunu civilizāciju no nulles. Kā jebkuri apspiestie, arī viņi savu identitāti definēja, norobežojoties no tiem, kas viņus apspieda; tieši tas Jaunanglijai piešķīra tās raupjo raksturu un, iespējams, ļāva Amerikai izcīnīt neatkarību.
Jaunanglija pavēra ne tikai šķīstākas dzīves iespēju, bet arī pilnīgi jauna veida briesmas. Šī teritorija, kas stiepās no Martasvinjardas līdz Jaunskotijai un iekļāva daļu mūsdienu Roudailendas, Konektikutas, Ņūhampšīras un Meinas, robežojās ar mežonīgas zemes plašumiem. Tā bija visai nedroša vieta jau ilgi pirms 1692. gada, kad kolonija svaidījās no vienas valdības pie nākamās jeb, runājot kāda Bostonas tirgotāja vārdiem, “no valdības pie bezvaldības”. 1689. gadā kolonija veiklā bruņotā apvērsumā gāza karaļa iecelto gubernatoru. Astoņus gadus tā nodzīvoja bez savas hartas.
Jau no pašiem pirmsākumiem kolonisti sadūrās ar neatņemamu amerikāņu dzīves elementu – tumsnējo teroristu, kas uzglūn turpat mājas pievārtē. Ne pieklauvējuši, ne sasveicinājušies, dzīvojamajā istabā varēja uzrasties četri bruņoti indiāņi, lai apsildītos pie kamīna un izteiktu nepiedienīgus piedāvājumus mājasmātei, kura bailīgi sēdēja, ierāvusies stūrī, ar savu adīkli. Kolonists varēja atgriezties no ceļojuma uz Bostonu un atklāt, ka viņa māja pārvērtusies par pelnu kaudzi, bet ģimene saņemta gūstā. Indiāņi piezagās, uzglūnēja, atkal aizlavījās; viņi pastrādāja šausmu lietas un tūlīt atkal izgaisa.
– Mūsu vīri pat neredzēja, kur ir ienaidnieks, uz kuru šaut, – žēlojās kāds Kembridžas ģenerālmajors.
Karaļa Filipa karš, 15 mēnešus ilga cīņa starp kolonistiem un iezemiešiem, beidzās 1676. gadā. Tas izpostīja trešdaļu Jaunanglijas pilsētiņu, pārvērta pīšļos tās ekonomiku un paņēma 10% pieaugušo vīriešu dzīvību. Līča kolonijā nebija iedzīvotāja, kurš nebūtu zaudējis kādu draugu vai radinieku; katrs zināja stāstīt par kādu, kurš sakropļots vai nolaupīts. 1692. gadā jau bija iezīmējies nākamais karš ar indiāņiem: kolonisti bija piedzīvojuši vairākus asiņainus vabanaku cilšu un viņu franču sabiedroto sirojumus. Robeža nesen bija pievirzījusies tuvāk un tagad stiepās nepilnu 80 kilometru attālumā no Salemas.
No kanceles skanēja atgādinājumi par daudzajām briesmām, kas Jaunanglijai uzglūn no katra stūra. Kolonizatoru neskartā daba tika pielīdzināta tādam kā “sātana midzenim”; tumsības valdnieks te mājoja jau kopš Mozus laikiem. Un viņš itin nemaz nepriecājās, ka viņu no turienes padzen puritāņu pulks. Patiesībā viņš par to vārījās elles dusmās, sludināja Kotons Maters, izcili talantīgs 29 gadus vecs Bostonas mācītājs. Un kā tieši izskatās tāda nelabo armija? Iztēlojieties “milzīgus nežēlīgu un asiņainu franču dragūnu pulkus”, Maters pamācīja savus baznīcēnus, un viņi mācītāja teikto lieliski saprata. Viņam bija paradums ik pa laikam iepeldēt zooloģisko metaforu ūdeņos: indiāņi uzvedās kā rēcoši lauvas vai satracināti lāči, bet kvēkeri – kā “nikni vilki”. Šo velnišķo zvērnīcu noslēdza franči, “mežonīgās savvaļas pūķi”. Ņemot vērā simbiotiskās attiecības, kādas mēdz veidoties starp apspiestiem cilvēkiem un neviesmīlīgu dabu, tālāk jau bija tikai viens solis līdz slepenai “ļaunuma asij”.
Cilvēki, kuri uzskaitīja un klasificēja šīs briesmas – kuri krusas vētrā spēja saskatīt rindiņu no Jāņa Atklāsmes grāmatas –, prata no tām pasargāt gan garīgi, gan politiski. Viņi palīdzēja rīkot apvērsumus un nākt pie varas jauniem režīmiem. Attiecībā uz raganām viņi pieturējās pie Bībeles priekšrakstiem – Otrā Mozus grāmata pavēl: “Burvi neatstāj dzīvu.” 1692. gada Masačūsetsā paši izglītotākie cilvēki arī domāja visburtiskāk. Un viņu vidū reti kurš raganu un burvestību lietās iedziļinājās tik pamatīgi kā izstīdzējušais gaišmatainais Maters – cilvēks, kurš Hārvardā iestājās 11 gadu vecumā, bet pirmo sprediķi nolasīja, kad viņam bija sešpadsmit. Viņš zināja, ka kaut kur tuvumā ir vesela slepena pasaule. Un viņš bija gatavs ķerties pie jebkādiem līdzekļiem, lai norautu tai aizsegu.
Bostonas Ziemeļu baznīcas kanceli Maters dalīja ar savu slaveno tēvu. Hārvarda Universitātes prezidents Inkrīss Maters bija Jaunanglijas pazīstamākais un ražīgākais mācītājs. (Viņa dēls vēlāk pārspēja tēvu abējādā ziņā, sarakstot 437 grāmatas, 26 no tām – tuvāko četru gadu laikā.) Maters Vecākais topavasar atgriezās no Anglijas ar jaunu hartu. Šis trīs gadus ilgušu sarunu auglis solīja beidzot paglābt Masačūsetsu no haosa. Kolonisti viņa atgriešanos gaidīja ar drebošu sirdi; klīda visdažādākās baumas, kāds varētu būt dokumenta saturs. Jebkādas ziņas par jaunumiem bija tik neuzticamas, ka vienu mirkli karalis varēja būt miris, bet nākamajā jau atdzīvojies.
Jaunanglieši savos nomaļajos ciemos piekvēpušo māju pavardu gaismā dzīvoja tikpat kā tumsā, apstākļos, kad cilvēks klausās vērīgāk, jūt kaismīgāk un iztēlojas dzīvāk – kad zeļ un plaukst viss sakrālais un okultais. Septiņpadsmitā gadsimta debesis bija melnas kā katla dibens, melnas kā piķis, bībeliski melnas, tik melnas, ka vēlu vakarā varēja būt grūti noturēties uz takas, tik melnas, ka koku rinda pavisam viegli varēja pārceļot uz gluži citu vietu un varēja izrādīties, ka tev pa pēdām dzenas traks melns vepris un nākas atgriezties mājās četrrāpus, vienās asinīs un pilnīgi apstulbušam. Pat kolonijas mazāk nomaļie priekšposteņi likās neaizsargāti. Reiz vētra norāva jumtu vienai no Salemas smalkākajām mājām, kamēr visi desmit tās iemītnieki mierīgi gulēja. Kāds dievnams aizlidoja pa gaisu ar visiem baznīcēniem.
Kāds ceļotājs gan nedaudz pārspīlēja, rakstot, ka jaunanglieši neesot spējīgi “ne kaulēties par cenu, ne pajokot, neiespraužot kādu rindu no Svētajiem rakstiem”, taču viņš nebija tālu no patiesības. Ja mājā bija kāda grāmata, tā noteikti bija Bībele. Jauno laiku sākuma amerikānis domāja, elpoja, sapņoja, ieviesa kārtību, tirgoja un halucinēja Bībeles tekstos un tēlos. Strīdā par zemes gabalu itin mierīgi varēja iesaistīties Jānis Kristītājs. Cietumnieks savai aizstāvībai piesauca 5. Mozus grāmatas 19. nodaļas 19. pantu. Kad pa logu kā lidot ielidoja slepkavniecisks kaķis, kurš bezpalīdzīgi gultā guļošu cilvēku sagrāba aiz rīkles un smacēja krūtis, to aizbaidīja, piesaucot Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Svēto Garu. Un cilvēks pēc tam secināja, ka viņu kaķa izskatā apciemojis kašķīgais kaimiņš.
Skarbus laika apstākļus mēdza skaidrot ar cilvēku vājībām – un Masačūsetsas puritānim ar klabošiem zobiem un nejutīgiem kāju pirkstiem bija pilnīgs pamats domāt, ka viņš vareni sagrēkojis. Uz šādām domām viņam īpaši bieži nesās prāts 1691. gada arktiskajā ziemā, kad uz dievgalda šķīvjiem sasala maize, spalvaskāta galā – tinte un uz pavarda – spainis ar kļavu sulu. Salemas ciema mācītājs Samjuels Pariss savus sprediķus lasīja dobja klepus, skaļas šņaukāšanās un apsaldētu kāju mīņāšanas pavadījumā. 1692. gada 3. janvārī, visiem par atvieglojumu, viņš saīsināja savu pēcpusdienas sprediķi – bija pārāk auksts, lai turpinātu.
Pagāja dažas nedēļas, un sāka klīst runas, ka Parisu mājās notiekot kaut kas nelāgs. Mācītāja vienpadsmitgadīgā māsasmeita un deviņgadīgā meita sūdzējās, ka viņām kniebjot un kožot kaut kādi “neredzami spēki”. Abigeila un Betija bieži izplūda “muļķīgās, smieklīgās runās”. Viņu ķermeņi raustījās drebuļos un griezās kā vilciņš. Tie reizēm kļuva gluži ļengani, bet reizēm – stīvi. Meitenes traucēja sprediķus un krita transā. Ne viena, ne otra neizrādīja nekādu vēlēšanos skaitīt lūgšanas, lai gan līdz janvārim abas bija rātnas un paklausīgas meitenes. Naktīs viņas gulēja saldā miegā, gluži kā mazi bērni.
Kad 1641. gadā kolonisti pieņēma paši savu likumu kodeksu, par pirmo noziegumu, kas sodāms ar nāvi, atzina elkdievību. Otrais bija buršana. “Ja kāds vīrietis vai sieviete ir burvis vai ragana, proti, tie par pavadoni pieņēmuši vai apspriežas ar kādu pazīstamu garu, šie cilvēki taps sodīti ar nāvi” – tā bija teikts Masačūsetsas likumu krājumā. Smagāko noziegumu sarakstā sekoja zaimošana, tad slepkavība, indēšana un kopošanās ar lopiem. Dažos turpmākajos gados Jaunanglijā buršanā apsūdzēja vairāk nekā simt cilvēku, no kuriem aptuveni ceturtā daļa bija vīrieši. Pirmā, kas atzinās, ka noslēgusi līgumu ar sātanu, bija kāda Konektikutas kalpone, kura esot lūgusi nelabajam palīdzību mājas darbos. Tūdaļ no zila gaisa esot uzradusies izpalīdze, kas izgrābusi no pavarda pelnus un izdzinusi no tīruma cūkas. 1648. gadā kalponi apsūdzēja “sakaros ar velnu”. Kotons Maters, kurš nespēja noturēties, padzirdējis par kādu nelaimi – vienalga, pārdabisku vai dabisku –, izplatīja sīku un pamācošu aprakstu par viņas darījumu ar nelabo.
1688. gadā Bostonā četri priekšzīmīgi bērni, dievbijīgā mūrnieka Džona Gudvina atvases, sasirga ar kādu neizskaidrojamu kaiti. “Viņi rēja cits uz citu kā suņi, bet citreiz murrāja kā kaķi,” atzīmēja Maters, kurš sekoja notikumiem Gudvinu ģimenē un savus novērojumus par bērnus piemeklējušo postu pēc gada aprakstīja grāmatā “Neaizmirstamas zīmes, kas saistītas ar burvestībām un apsēstību”. Šis 1689. gadā klajā nākušais darbs bija zināms reveranss “Ievērojamajām zīmēm”, juku jukām apkopotu mistisku parādību un brīnumu aprakstu krājumam, ko pirms pieciem gadiem bija izdevis Matera tēvs. Gudvinu bērni lidoja kā zosis, vienā gadījumā piezemējās pat sešu metru tālumā. Viņi vairījās no neredzamu nūju sitieniem un kliedza, ka viņus graizot ar nažiem vai iekaļot ķēdēs. Izmežģījās žokļi, delnu locītavas un kakla skriemeļi. Vecāku pārmetumi bērnus veda izmisumā. Viņiem vairs nepadevās nekādi darbi. Taču “nekas pasaulē viņus tā neizsita no rāmjiem kā reliģiskas nodarbes”, ziņoja Maters. Trīspadsmitgadīgā Marta spēja lasīt Oksfordā izdotu anekdošu krājumu, taču meitenei sākās lēkme, ja viņai pasniedza kādu sējumu, ko mācītājs bija atzinis par “noderīgu un audzinošu”, – vai jebkuru grāmatu ar Matera vārdu uz vāka.
Lai varētu tuvāk pavērot Martas simptomus, Maters tovasar meiteni uzņēma savās mājās. Viņa lēkšoja, rikšoja un auļoja pa namu sava “gaisa rumaka” mugurā, svilpoja ģimenes lūgšanu laikā un dauzīja ar dūrēm jebkuru, kurš mēģināja lūgt Dievu viņas klātbūtnē, – īsi sakot, Marta bija neciešamākā viešņa pasaulē. Viņa apmētāja Materu ar grāmatām. Meitene atkal un atkal pārlasīja visu, ko mācītājs rakstīja par viņas kaiti, ņirgājoties par aprakstu autoru. Šāda nekaunība Materu satrieca.
– Un viņa man īpaši pieteica, ka šis gadījums man pavisam drīz sagādāšot lielu apkaunojumu, – mācītājs sašuta četrus gadus pirms Salemas raganu tiesu sākuma.
Martas nedienu cēloni izdevās noskaidrot pavisam drīz. Viņu bija nobūrusi apkaimes veļas mazgātājas māte. Tiesas priekšā apsūdzētā nespēja pienācīgi noskaitīt Tēvreizi, un tas tika iztulkots kā viņas vainas pierādījums. Sievieti pakāra 1688. gada novembrī uz Bostonas kopienas zemes.
Salemas mācītājs Samjuels Pariss gandrīz noteikti bija informēts par katru Gudvinu ģimenes nedienu detaļu; viņš par tām varēja lasīt Matera atkārtoti izdotajās “Neaizmirstamajās zīmēs”. Grāmatā bija iekļautas arī lappuses, par kurām savulaik tik ļoti zobojās Marta. Mācītājmājā atkārtojās tieši tā pati aina – “satraukums, staipīšanās, mētāšanās, žākstīšanās, vārtīšanās, putas uz lūpām” –, tikai vēl spēcīgākā veidā. Meitenes žēlojās, ka viņas tiek durstītas ar smalkām adatiņām. Viņām svila āda. Viena no viņām līdz pusei pazuda akā. Abu ķērcienus varēja dzirdēt pa lielu gabalu.
Visu februāri Pariss gavēja un lūdza Dievu. Mācītājs apspriedās ar citiem garīdzniekiem. Viņi ar sievu cienāja ar sidru un kūkām laba vēlētājus, kuri drūzmējās viņu mājā. Viņi lūdzās tik kaismīgi, ka uz rokām uzmetās zosāda. Viņi dziedāja psalmus. Taču, kad mācītājam bija gana šo “dīvaino pozu un ākstīgo žestu”, šo nesakarīgo runu – kad beidzot kļuva skaidrs, ka Svētie raksti neatvieglos meiteņu pārdabiskos simptomus, – Pariss ataicināja ārstus.
1692. gadā vidusmēra mediķa aptieciņa samērā maz atšķīrās no tās, ko izmantoja senie grieķi, – ņemot vērā, ka tajā atradās vaboles asinis, lapsas plauša un kaltēta delfīna sirds. Daudzos ārstniecības plāksteros un pulveros ietilpa gliemeži. Salemas ciemā toziem praktizēja tikai viens ārsts. Viņa bibliotēkā bija deviņas medicīniska satura grāmatas; domājams, ka viņš prata lasīt, taču ne rakstīt. Viņa ķirurģisko instrumentu komplekts sastāvēja no dažiem skalpeļiem, bārdas nažiem un zāģiem. Ārsts, kurš vienu paaudzi iepriekš Grotonā bija izmeklējis meiteni ar līdzīgu lēkmi, atzina, ka viņa cieš no kuņģa kaites. Ieradies otrajā vizītē, viņš atteicās pacienti turpmāk ārstēt. Viņas kaitei nepārprotami bija nešķīsta izcelsme.
Katrs, kurš izmeklēja Abigeilu un Betiju, secināja to pašu. “Ļaunā roka” nevienu nepārsteidza; ciemā visi par to runāja jau pirms tam. Diagnoze, visticamāk, nobiedēja meitenes, kuru veselības stāvoklis strauji pasliktinājās. Mācītāju Parisu tas droši vien gandarīja. Burvestībām bija biedējošas sekas, un puritāņiem tas patika. Nekas tāds vēl nekad nebija piedzīvots mācītāja mājās. Nelabā uzrašanās bija tikpat kā goda zīme – vēl viens pierādījums, ka jaunanglieši ir izredzētā tauta. Kāds tur brīnums, ka Masačūsetsu apsēdušas raganas, gavilēja Kotons Maters:
– Kur gan citur lai Nelabais pastrādātu vairāk ļaundarību, ja ne tur, kur viņu nīst – un nīst vairāk nekā citur?
Jaunanglijas garīdznieki jau sen gaidīja apokalipsi, kas nenovēršami tuvojās kopš 17. gadsimta 50. gadiem. Jāņa Atklāsmes grāmata pareģoja, ka sātans ieradīsies zemes virsū elles garu pavadībā. Ja tie jau sākuši grozīties starp cilvēkiem, tad arī Dievs vairs nebūs ilgi jāgaida.
Drīzumā drebuļi un rīstīšanās sāka mocīt kāda tuva Parisa drauga 12 gadus veco meitu. Viņai sekoja ciema ārsta pusaugu brāļameita. Atceļā no kāda gājiena mātes uzdevumā viņai pa sniegu līdz mājām bija sekojis kaut kāds radījums; tagad viņa saprata, ka tas nebija bijis nekāds vilks. Meitenes zināja nosaukt arī vārdus. Viņas skaidri redzēja, kurš ir vainīgs. Salemā plosījās nevis viena, bet veselas trīs raganas.
Kas īsti bija ragana? To jums pastāstītu jebkurš 17. gadsimta jaunanglietis. Ziņas par raganām un burvjiem ir tikpat vecas kā vissenākās rakstiskās vēstures liecības. Tādā veidolā, kā to iztēlojās Salemā, ragana materializējās 13. gadsimtā, kad buršanās un ķecerība kļuva par cieši saistītiem jēdzieniem. Pilnasinīgu statusu šī būtne iekaroja inkvizīcijas laikos, kad populārais mīts piekāpās vēl plašāk izplatīta neprāta priekšā. Rietumalpos raganas sāka rīkot neķītras orģijas. Vācijā viņas sāka lidot pa gaisu. Buršanos arvien vairāk sāka piedēvēt sievietēm, kas ir ļaunākas no dabas un daudz vieglāk padodas sātana kārdināšanai. Kādā ietekmīgā 15. gadsimta tekstā vienā teikumā rezumēts vesels grāmatplaukts klasisko avotu: “Kad sieviete domā viena, viņa domā ļaunu.” Kā jau bieži gadījumos, kad runa ir par sievietēm un varu, izskaidrojums šeit balansē uz robežas ar pārdabisko. Lai arī apveltītas ar vāju gribu, sievietes var kļūt bīstami un negausīgi valdonīgas.
Uz Ziemeļameriku Anglijas ragana atceļoja tikpat kā bez pārvērtībām. Viņa parakstīja savu līgumu ar sātanu ar asinīm, uz miesas viņai bija īpaša zīme, kas liecināja par noslēgto darījumu, un viņa nobūra citus ar dažādu amuletu, maģisku ziežu un pēc cilvēka ģīmja un līdzības veidotu lellīšu palīdzību. Kontinentālās Eiropas raganas dzīvoja jautrāk. Viņas staigāja uz rokām. Viņas prata izdarīt tā, lai grūtniecība ilgst trīs gadus. Viņas devās uz bakhanālijām dziļi mežā, jājot uz vilka. Viņas zaga zīdaiņus un peņus. Turpretim Masačūsetsas ragana tikai jauca gaisu klētī un virtuvē. Viņa reti lidoja uz nelikumīgiem saietiem, kā tas bija ierasts Skandināvijā un Skotijā. Bet viņa lika lietā savu burvju māku, lai uzminētu neatvērtas vēstules saturu, vērpa aizdomīgi smalku linu diegu, palika dzīva, ja gadījās nokrist pa kāpnēm, izgāza no vezuma sienu, nobūra alu vai lika lopiem palēkties pusotru metru virs zemes. Raganas varēja būt kašķīgas īgņas, kas nemitīgi kaut ko bubina zem deguna, vai arī neizskaidrojami stipras un nepamatoti gudras. Viņas varēja pastrādāt ar nāvi sodāmu nodarījumu – būt atjautīgākas par saviem kaimiņiem, kā izteicās kāds mācītājs par trešo Masačūsetsas sievieti, kuru par burvestībām pakāra 1656. gadā.
Viss bija daudz miglaināk, kad runa bija par viltprātīgo tipu ar seštūkstoš gadu pieredzi – par lielo pievīlēju, kurš var likt lietām parādīties un atkal pazust, kurš zina visus tavus noslēpumus un prot panākt, ka tu notici lietām, ko nemaz neesi darījis. Jaunanglijā viņš ieradās kā puspērtiķis un puscilvēks vai gailis, vai arī kā ātrgaitas bruņurupucis. Pat Kotons Maters nebija īsti drošs, kādā valodā viņš runā. Tomēr viņš bija klāt it visur – ik uz soļa čumēja un ņudzēja viņa pakalpiņi. Masačūsetsā viņš parasti staigāja augstā cepurē kā savulaik Zviedrijā – gadījumā, ko Maters 1689. gadā aprakstīja savā grāmatā. Viņš tajā nepiemin košo šalli, ko nelabais mēdzis tīt ap cepuri, nedz arī zviedru velna zeķes ar zeķturiem vai rudo bārdu. Tās Jaunanglijā netika manītas.
Tā paša 1692. gada maijā jau astoņas Salemas meitenes bija nākušas klajā ar apgalvojumiem, ka viņas nobūruši cilvēki, kurus vairums no cietušajām pat nebija satikušas. Dažas redzēja vīzijas; sirdzēju tuvinieki nāca svētceļojumos lūgt viņu padomu. Kaut arī šīm meitenēm nebija vairāk par 11 vai 12 gadiem, ar pieaugušo palīdzību viņas spēja izskaidrot, kāpēc pirms sešiem gadiem attālā ciemā nosaluši vairāki lopi. Tiesas zālē viņas izteica pravietiskus brīdinājumus, ka apsūdzētā tūdaļ nogāzīs no kājām kādu bērnu vai liks kādai sievietei pacelties gaisā. Un jau pēc dažām minūtēm upura kājas atrāvās no zemes. Ar šo meiteņu palīdzību jau līdz mēneša beigām tika apsūdzētas un iemestas cietumā vismaz 60 raganas – vairāk, nekā Masačūsetsas cietumi jebkad savās sienās bija uzņēmuši. Tās, kuras aiz restēm izturēja ziemas salu, drīz sāka cepināties neparasti karstā pavasara tveicē.
27. maijā Masačūsetsas jaunais gubernators sers Viljams Fipss izveidoja īpašu tiesu raganu lietu izskatīšanai. Uz tiesnešu sola viņš nosēdināja deviņus no “prātīgākajiem un cienījamākajiem cilvēkiem, kādus bija iespējams atrast”. Par galveno tiesnesi viņš iecēla savu vietnieku, 60 gadus veco Viljamu Stoutonu. Stoutons, īsts politiskais hameleons, bija darbojies jau piecos līdzšinējos Masačūsetsas režīmos. Viņš bija palīdzējis atbrīvoties no nīstā karaļa gubernatora, kura padomē pats bija strādājis un kura vārdā bija spriedis tiesu. Viņš bija viens no zinīgākajiem un veiklākajiem juristiem visā kolonijā.
Tiesa sanāca kopā jūnija sākumā un 10. jūnijā jau piesprieda karātavas pirmajai raganai. Tiesneši lūdza arī zināmus vadošus norādījumus. Turpmāko dienu laikā savā starpā apspriedās 12 mācītāji. Atbildi, visai piesardzīgi formulētu astoņu rindkopu dokumentu, sarakstīja Kotons Maters; tā tika iesniegta jūnija vidū. Atzīstot krīzes grandiozos apmērus, Maters tomēr sacerēja slavas dziesmu apdomīgai varai. Viņš mudināja ievērot “galēju piesardzību” un brīdināja par briesmām, kas apdraud cilvēkus ar “līdz šim nevainojamu reputāciju”.
Rindiņās, kurās nepārprotami rūpīgi izsvērts katrs vārds, Maters atgādināja tiesnešiem, ka spriedumus nedrīkst balstīt vienīgi uz rēgu pasaules pierādījumiem, kas saskatāmi tikai noburtajiem – tiem, kuri sarunājušies ar nelabo vai viņa biedriem. Šo punktu Maters nebeidza uzsvērt visu vasaru. Uz aizdomās turētās raganas vainu jānorāda vēl citiem apstākļiem, “ņemot vērā neapšaubāmo un vispārzināmo faktu”, ka velns var pieņemt nevainīga un pat visnotaļ tikumīga cilvēka izskatu. Maters gan prātoja, vai šo nelaimi vispār būtu iespējams kaut kā atrisināt, ja tiesa šādas liecības atmestu pilnībā. Un tad ar plašu “neraugoties uz augstāk minēto” – tā ir frāze, ko Maters izmanto ikvienā savā 1692. gada publiskajā paziņojumā saistībā ar raganu prāvām, – viņš pagriežas par 180 grādiem. Sākumā ieteicis ievērot “galēju piesardzību”, viņš nobeigumā mudina “spriest tiesu ātri un ar lielu sparu”.
Pēc mēneša savā pirmajā nopratināšanā Salemas tiesas priekšā stājās Anna Fostere, 72 gadus veca atraitne no kaimiņu ciema Andoveras. Sākumā viņa noliedza jebkādu saistību ar burvestībām. Taču drīz vien vecā sieviete sāka šķetināt gluži fantastisku stāstu. Sātans viņai parādījies eksotiska putna izskatā. Viņš apsolījis pārticību, kā arī spēju ar skatienu nodarīt citam cilvēkam ļaunu. Pēdējos sešus mēnešus viņa nelabo nebija satikusi, taču viņa vārdā ar Annu sazinājusies viņas kašķīgā kaimiņiene Marta Karjere.
Pēc Karjeres norādījumiem Fostere nobūrusi vairākus bērnus un vienu vepri. Savas burvestības viņa pastrādājusi ar lellīšu palīdzību. Karjere maijā paziņojusi, ka gaidāms sātana sabats, un paskaidrojusi, ka uz pasākuma vietu viņas ceļos pa gaisu. Norunātajā vietā pļavā savākušies 25 cilvēki, un sabata ceremoniju vadījis bijušais Salemas ciema mācītājs. Pēc trim dienām Fostere no cietuma papildināja savu stāstu, pievienojot tādu detaļu kā bojāts raganu lidaparāts un gaisa satiksmes negadījums. Miets, uz kura sievietes lidojušas, gaisā pārlūzis, un viņas avarējušas; Fostere kritienā samežģījusi kāju.
Viņa radīja iespaidu, ka labprāt sadarbojas ar tiesu – gan cietumā, sarunā ar mācītāju, gan arī nopratināšanā. Tomēr tiesneši drīz atklāja, ka Fostere nav bijusi līdz galam atklāta. Izrādījās, ka viņas ar Karjeri nav lidojušas un avarējušas divatā: aiz viņām uz mieta, kas traucies Salemas virzienā, klusītēm sēdējusi vēl trešā pasažiere. To tiesai 20. jūlijā pavēstīja tikko arestēta jauna apsūdzētā – 40 gadus vecā Mērija Leisija. Fostere bija noklusējusi arī zināmas asinis stindzinošās ceremonijas detaļas. Sātans savus jaunos rekrūšus kristījis, iebāžot viņiem galvas ūdenī – pa sešiem vienā reizē. Šo rituālu viņš izpildījis turpat tuvējā upītē, līdz kurai Leisiju aiznesis uz rokām. 21. jūlijā Anna Fostere tiesnešu priekšā stājās ceturto reizi. Šī tiesas sēde izvērtās īpaši sensacionāla – Mērija Leisija, kura Fosteres stāstu papildināja ar trūkstošajām detaļām, bija viņas meita.
– Vai tu nezināji, ka tava meita ir ragana? – Fosterei vaicāja viens no tiesnešiem.
Viņa to nebija zinājusi un likās pārsteigta. Te palīdzīgi iejaucās Mērija Vorena, izskatīga divdesmitgadīga kalpone; Fosteres prāvā jaunā sieviete savu liecību gan nesniedza gluži tik dramatiski kā citos gadījumos, kad viņai no mutes kaktiņa sūcās asinis vai arī uz aubes parādījās lieli asiņu traipi. Vorena tiesai labprāt pastāstīja, ko viņai uzticējis kāds gars: Fostere pati savaņģojusi savu meitu. Cik noprotams, tas noticis aptuveni pirms 13 gadiem; vai tā ir taisnība, jautāja tiesneši.
– Nē, un par to, ka mana meita būtu ragana, man zināms tikpat maz kā par pašas nāves dienu, – Fostere atbildēja.
Viņa izklausījās tikpat pārliecināta par saviem vārdiem, kā stāstot par neveiksmīgo lidojumu uz Salemu. Viens no tiesnešiem viņu mēģināja pierunāt:
– Tu nevari cerēt uz mierīgu sirdsapziņu, kamēr nebūsi no brīva prāta visā atzinusies.
Fostere zvērēja, ka visu pastāstītu, ja vien viņai būtu zināms kas vairāk.
Šajā brīdī par liecinieci izsauca Mēriju Leisiju. Viņa pārmeta mātei:
– Mēs esam novērsušās no Jēzus Kristus, un sātans mūs sagrābis savos nagos. Kā gan mēs izrausimies no ļaunuma gūsta?
Fostere čukstus sāka skaitīt lūgšanu.
– Kādu dievu tad raganas lūdz? – ņirgājās viens no tiesnešiem.
– Es to nedrīkstu teikt – lai Dievs stāv man klāt, – apjukusī vecā sieviete atbildēja.
Tikmēr viņas meita nāca klajā ar svaigām detaļām par lidojumu uz Salemas kopienas zemi un sātaniskajām kristībām. Viņas māte jāšus uz mieta sēdējusi pašā priekšā, Leisija pavēstīja.
Tiesas apsargi aizveda abas vecākās sievietes un ieveda telpā Leisijas 17 gadus veco meitu Mēriju Leisiju Jaunāko. Mērijai Vorenai tūdaļ sākās lēkme. Iesākumā jaunākā Leisija nebija īpaši palīdzīga.
– Kur ir mana māte, kas, man pašai nezinot, pataisījusi mani par raganu? – viņa izsaucās.
Tas pārspēja pat nepatīkamo jautājumu, kas bija izskanējis jūnijā, kad viena no apsūdzētajām gribēja saprast, vai iespējams, ka viņa ir ragana un pati to nemaz nezina. Kad Leisiju Jaunāko palūdza uzsmaidīt Vorenai, nenodarot viņai neko ļaunu, tas Mērijai neizdevās. Vorena sabruka uz grīdas.
– Vai nu tu atzīsti, ka esi ragana? – tiesneši Leisijai jautāja.
Meitenei atlika vien piekrist, lai gan rodas iespaids, ka viņas prātā ragana nozīmēja kaut ko pavisam citu: Mērija atzina, ka bijusi nepaklausīgs bērns un sagādājusi vecākiem daudz raižu. Taču nekādu līgumu ar nelabo viņa neesot parakstījusi, Leisija uzstāja.
Ideālā puritāņu meitene bija nevainojami tīrs pieticības, dievbijības un nenogurdināma čakluma sakausējums. Uzrunāta viņa nedrīkstēja atbildēt ne pārāk ātri, ne pārāk pļāpīgi. Divreiz dienā viņa lasīja Svētos Rakstus. Inkrīss Maters brīdināja, ka jaunieši, kas neciena māti, var rēķināties ar to, ka “nonāks līdz karātavām un kļūs par barību kraukļiem un ērgļiem”. Pusaudža gados, kad bērni pieņemas prātā un vienlaikus arī kļūst nesaprātīgāki, jauno ļaužu garīgajai pasaulei sāka pievērst īpašu uzmanību. Likuma priekšā ūdensšķirtne bija 14 gadu vecums, kad pusaudzi varēja apsūdzēt, piemēram, par neslavas celšanu. Tas bija vecums, kurā jaunietim vajadzēja kļūt prātīgam un “mest bērnišķības pie malas”, kā, pavadot dēlu uz Hārvardu, atgādināja kāds tēvs.
Tēvs bija ģimenes saimnieks, tās dvēsele, visu pārvaldāmo pārvaldītājs. Viņš bieži vien uzņēmās aktīvu lomu bērnu audzināšanā. Viņš naktī sēdēja pie slimā bērna gultas. Viņš raizējās par savu bērnu miesu un dvēseli. Vairums noburto meiteņu bija jau bērnībā zaudējušas tēvu; vismaz puse bija vai nu “pēdējā indiāņu kara” bēgles, vai arī šajās sadursmēs kļuvušas par bārenēm. Viņas šo zaudējumu sāpīgi pārdzīvoja. Kāda meitene, rēcot kā saniknots zvērs, skaļi strīdējās ar dēmoniem: viņa taču pati labi zina, ka palikusi bez tēva, – cik bieži viņi to atgādināšot? Taču par bāreni viņa sevi neuzskatīja. Kādā kaismīgā vienpusējā sarunā, ko novēroja un atstāstīja Kotons Maters, 17 gadus vecā meitene pārmetusi saviem neredzamajiem mocītājiem:
– Man tēva vietā ir Tas Kungs, un es nešaubos, ka viņš par mani gādās.
Tiesneši atgādināja Mērijai Leisijai Jaunākajai: ja viņa vēlas, lai Pestītājs glābj viņas dvēseli, tad nāksies atzīties. “Tad viņa sāka runāt,” atzīmēja tiesas hronists. Meitene savā stāstījumā bija daudz dāsnāka ar detaļām nekā pirms tam viņas māte vai vecmāmiņa. Tā bija viena no Salemas īpatnībām, ka no jaunākās paaudzes – ieskaitot Kotonu Materu – varēja sagaidīt pašus krāšņākos aprakstus. Sātaniskus piedzīvojumus izrādījās vieglāk atstāstīt, ja pusaudzei jau pateikts vai arī meitene pati noticējusi, ka viņa nodevusies nešķīstībām ar sātanu. Tiesas hronika ļauj uz īsu mirkli ielūkoties Mērijas priekšstatā pašai par sevi. “Es esmu bijusi nepaklau…” viņa iesāk, bet tālāk lappuse ir izplēsta.
Pēc Mērijas liecības tiesas zālē atkal ieveda viņas māti. Sieviete bieži bija rājoties izsaukusies, lai viņas meitu paraujot velns. Un nu viņas vēlēšanās piepildījusies! Asarām ritot pār vaigiem, pusaudze tagad izmantoja izdevību mazliet atriebties.
– Māt, kālab tu mani atdevi sātanam – divreiz, trīsreiz? – Mērija šņukstēja.
Viņa lūdza Dievu, lai tas atmasko visas raganas. Sargi ieveda viņas vecmāmiņu; tagad tiesnešu priekšā stāvēja trīs paaudžu burves. Mērija turpināja savu apsūdzības runu:
– Vecomāt, kālab tu mani atdevi sātanam? Kāpēc tu mani pierunāji – nē, vecomāt, tikai neliedzies. Tu savā laikā esi bijusi ļoti netikla sieviete.
Visas trīs atgriezās cietumā, bet uz Andoveru jau ceļoja vesels žūksnis aresta orderu.
Jūlija beigās jau bija skaidrs, ka nelabais – ar baznīcas lietās skolota sabiedrotā palīdzību – iecerējis gāzt baznīcu un pavedināt visu zemi; nekas tāds Jaunanglijā vēl nebija pieredzēts. Kļuva skaidri saskatāmas arī zināmas sakarības. Katrs, kurš runāja sliktu par noburtu meiteni vai pārāk bieži apmeklēja savu cietumā ieslodzīto sievu, riskēja ar to, ka pats tiks apsūdzēts. Apšaubīt, vai burvestība tiešām notikusi, vai pierādījumi ir vērā ņemami un vai tiesa pasludinājusi pareizu spriedumu, bija gandrīz vai ķecerība. Skeptiķis būtībā bija zudis cilvēks. Prātīgāk šķita nosaukt citu vārdus, kamēr neviens nav nosaucis tavējo. Drošāk kļūt par burvestības upuri nekā tikt apsūdzētam. Arvien biežāk izrādījās, ka tu esi gulējis zem viena jumta vai pat vienā gultā ar savu apsūdzētāju.
Noburtas sievietes plosījās smacējošās lēkmēs, bet vīrieši, kuri sāka pieteikties tikai pēc pirmo prāvu sākšanās, visbiežāk cieta no stindzinošām ļauno garu vizītēm guļamistabā. Ja apsūdzība bija izskanējusi, no tās vairs nebija iespējams aizbēgt. Pat divu mācītāju galvojums neglāba draudzes locekli, kurš apvainots burvestībās. No tiesas nepasargāja ne vecums, ne bagātība, ne dzimums vai piederība baznīcai – piecgadīgām bezpajumtes meitenītēm apsūdzēto rindās līdzās stājās ietekmīgi vīri. Nebija neviena cietēja, kurš nespētu nosaukt viņa ciešanās vainojamās raganas vai burvja vārdu. Daudzi dzīvoja, gaidot, kad klauvēs pie viņu durvīm.
Tiesa no jauna sanāca augusta sākumā, kad tika notiesāti trīs vīrieši: pavecs fermeris, vārdā Džordžs Džeikobss, krietni jaunākais Džons Vilards un Džons Proktors – pirmais Salemā apsūdzētais vīrietis. Tā mēneša pirmās ceturtdienas sprediķī Kotons Maters pievērsās prāvai, ko gaidīja visa Masačūsetsa. Netīšām izpaužot mazliet vairāk, nekā gribēts, viņš vienu reizi aicināja izrādīt līdzcietību apsūdzētajiem, bet divreiz – just līdzi tiesnešiem. Galu galā, viņi taču mērojās spēkiem ar pašu varenāko sofistu pasaulē. Viņi rāvās vaiga sviedros, lai glābtu nevainīgos un vienlaikus izdeldētu visa sātanisko – tas neizbēgami bija bīstams darbs. Nākamajā dienā Maters sajūsmināts rakstīja savam tēvocim Plimutā. Tā Kunga darbi tik tiešām ir brīnumaini. Viņi tik tikko bija paguvuši izpildīt nāvessodu piecām raganām, kuras visas kā viena nekaunīgā kārtā apgalvojušas, ka ir nevainīgas, kad Dievs jau norāvis maskas viņu Andoveras biedrenēm; tās savukārt nākušas klajā ar “pašu plašāko, pārsteidzošāko, apbrīnojamāko atzīšanos savās ļaundarībās”, atzīstot par savām sabiedrotajām visas piecas pakārtās un nosaucot vēl daudzus citus vārdus. Viņas nosaukušas arī savu barvedi, kuram todien vajadzēja stāties tiesas priekšā. Maters atzīmēja: lai būtu klāt šajā notikumā, Salemā ieradies “plašs ļaužu pulks”, tajā skaitā arī viņa tēvs.
Pieminētais dēmonisko intrigu vērpējs bija mācītājs, vārdā Džordžs Barouss; viņam bija nedaudz pāri četrdesmit. Barouss bija uzaudzis Mērilendā un 1670. gadā absolvējis Hārvardu, tikai kādu gadu pirms tam, kad tur studijas uzsāka Samjuels Pariss. Nepilnu 30 gadu vecumā viņš ieradās Salemā, kur pavadīja trīs konfliktu pilnus gadus. Mācītāja kārtā viņš oficiāli nebija ordinēts. Pirms un pēc Salemas draudzes Barouss kalpoja kolonijas zemessardzē pie bīstamās Meinas robežas. 1689. gadā indiāņu sirojuma laikā viņš iesaistījās septiņas stundas garā kaujā, kas tika izcīnīta labības laukā un augļu dārzā. Kāds cīņās rūdīts Bostonas zemessardzes kapteinis uzteicis mācītāju par viņa negaidīto lomu. Šis uzbrukums kolonistiem maksāja dārgi – 250 no viņiem gāja bojā vai nonāca gūstā.
Divreiz kļuvis par atraitni, Barouss atkāpās lejup pa piekrasti uz Velsu, 130 kilometrus uz ziemeļiem no Bostonas. 1692. gada ziemā viņš no turienes utu apsēstajām barakām rakstīja kolonijas varasiestādēm, kas bija pavēlējušas zemessardzei atkāpties no robežas, un lūdza sūtīt apģērbu un pārtikas krājumus. Ienaidnieks slapstījās turpat tuvumā. Ilgi viņi vairs nespēšot noturēties.
Barousa rēgs biedēja Salemas ļaudis jau kopš aprīļa, kad viņš metās žņaugt Parisa uzticamā sekotāja divpadsmitgadīgo meitu. Viņš meiteni gandrīz saraustīja gabalos, bet pēc tam plātījās, ka esot varenāks par vienkāršu burvi: viņš esot mags. (Pēc dažām dienām viņš tieši tā stādījies priekšā Parisa māsasmeitai, kuru arī nobūris.) Viņš bija noslepkavojis vairākas sievietes un – nepārprotami būdams franču un indiāņu algots slepenais aģents – nomušījis arī vairākus robežas pulka kareivjus. Barousa misija bija šaušalīga, viņš pavēstīja divpadsmitgadīgajai meitenei: viņš, cilvēks, kura pienākums būtu mācīt bērnus bijāt Dievu, tagad “ieradies, lai pierunātu nabaga radības atdot savas dvēseles sātanam”. Tieši Barouss bija tas, kurš Salemā vadīja sātanisko sabatu rituālus.
Barousa pirmstiesas nopratināšanā liecināja 16 cilvēku, bet viņa prāvā – divtik. Astoņas jau atzinušās raganas apliecināja, ka viņam sātana valstībā apsolīts karaļa kronis. Deviņi liecinieki apgalvoja, ka muskuļotais, taču augumā necilais mācītājs – Kotona Matera vērtējumā “pavisam sīks vīrelis” – paveicis lietas, ar ko būtu jānopūlas pat milzim. (Matera atstāsts ir vienīgais, kas nonācis līdz mūsu dienām, taču nav nekādu liecību, ka viņš šīs prāvas laikā vispār atradies tiesas zālē.)
– Neviens no mums nespēja izdarīt to, kas bija pa spēkam viņam, – atcerējās kāds 42 gadus vecs Salemas audējs.
Viņš mēģinājis pacelt šauteni, no kuras Barouss izšāvis, taču pat ar abām rokām nav varējis divmetrīgo ieroci noturēt vietā. Kad Barousam lūdza izskaidrot savu pārdabisko spēku, viņš sacīja, ka izšaut no musketes viņam palīdzējis kāds indiānis. Aiz šīs liecības vārdos neizteikta slēpās, iespējams, pati būtiskākā apsūdzība pret ciema bijušo mācītāju: viņš bija palicis sveiks un vesels visos indiāņu uzbrukumos – bez mazākās skrambiņas. Dažiem no viņa noburtajiem nebija tā veicies. Citi, kuri būtu varējuši liecināt par to, kā Barouss ticis galā ar musketi, bija gājuši bojā.
Meitenes savas liecības sniedza ar lielām grūtībām un ik pa laikam pārtrauca prāvu, iegrimstot transā vai sākot kliegt, ka Barouss viņas sakodis. Viņas atsedza savas brūces tiesas ierēdņiem, kuri pārbaudīja mācītāja muti. Zobu pēdas precīzi sakrita. Nebeidzamā gārgšana un svaidīšanās kavēja prāvas gaitu; tiesai neatlika nekas cits kā gaidīt, līdz meitenes atgūsies. Vienas šādas pauzes laikā galvenais tiesnesis Stoutons vērsās pie Barousa. Kā viņam šķietot – kas meitenes žņaudzot? Mācītājs atbildēja, ka, viņaprāt, to darot sātans.
– Kā gan tas nākas, ka nelabais tik ļoti nevēlas, lai tiesa uzklausa kādu liecību pret jums? – Stoutons izaicinoši vaicāja.
Uz tik āķīgu jautājumu Barousam nebija ko atbildēt.
Ne mazāk viņš samulsa, kad pārpildītajā telpā sāka lidināties rēgi. Tos redzēja arī daži klātesošie, kuri nebija noburti. Barousa acu priekšā kāda meitene salēcās, ieraudzījusi šaušalīgu ainu; viņa paskaidroja, ka ieskatījusies mācītāja mirušo sievu asiņainajās sejās. Rēgi pieprasīja taisnu tiesu. Barouss, ja var ticēt liecībām, no dabas ne sevišķi patīkams cilvēks, kaut kā pamanījies varmācīgu izturēšanos mājās apvienot ar brīnumainiem darbiem ārpus tās. Ja nu tiesas zālē vēl bija kāds, kurš nebija dzirdējis, ka, Matera vārdiem runājot, Barouss bijis “slavens visā zemē ar savu barbarisko izturēšanos pret abām nelaiķēm sievām”, šis cilvēks to aši vien uzzināja. Viņš lasīja sievu vēstules. Viņš lika zvērēt, ka viņas nekad neizpaudīs viņa noslēpumus. Viņš uz tām kliedzis jau pāris dienas pēc dzemdībām. Visas liecības vedināja uz vienu secinājumu: Barouss bija slikts cilvēks, bet labs burvis.
Bijušais svainis liecināja, ka reiz Barouss bez pēdām izgaisis zemeņu lasīšanas izbraukuma laikā. Ceļabiedri viņu velti izsaukušies. Viņi braukšus atgriezušies mājās un atklājuši, ka pazudušais ir jau priekšā – atgriezies kājām un ar pilnu ogu grozu. Turklāt Barouss lieliski zinājis, kas par viņu sacīts prombūtnes laikā. Pats nelabais nevarētu tik daudz zināt, izsaucies svainis; Barouss uz to atbildējis:
– Mans dievs dara man zināmas jūsu domas par mani.
Vai nevarētu būt tā, ka sātans Barousam iedevis kaut kādu burvju apmetni, kas viņu padara neredzamu un ļauj tam “remdēt savu aizdomu pilno prātu, noklausoties, ko par viņu runā”? Barousa atbilde līdz mūsu dienām nav nonākusi; Maters uzskatīja, ka to “nav vērts pat apsvērt”. Pierādījumi nomāca jebkādus iebildumus. Rodas iespaids, ka Barouss tiešām aizstāvējies ļoti nemākulīgi. Viņš vairākkārt sapinies, sniedzot pretrunīgas atbildes, – un tā ir greznība, ko varēja atļauties tikai apsūdzība. Runājot par viņa “izlocīšanās māku, pretrunām un nepatiesībām, neviens apsūdzētais šajā ziņā nav izcēlies vēl vairāk”, sodījās Maters.
Izsmēlis savu iebildumu krājumu, Barouss izvilka no kabatas papīra lapu. Likās, viņš uzskata to par izšķirošo argumentu. Viņš neiebilda, ka tiesa pieņem izskatīšanai pierādījumus no garu pasaules, kā, nevēloties tikt notiesāti par noziegumiem, ko pastrādājuši kāda cita iztēlē, bija darījuši citi apsūdzētie, kas stājušies šīs pašas tiesas priekšā. Barouss, lasot no lapas, apgalvoja, ka “pasaulē nav un nekad nav bijušas raganas, kuras saziņā ar sātanu varētu likt tam pa gabalu mocīt citus cilvēkus”. Neko aizskarošāku pateikt viņš nebūtu varējis. Ja nekādu līgumu ar velnu nav, ja sātans nevar uzticēt savu darbu raganām, tad tas nozīmē, ka šī tiesa ir atbildīga par sešu nevainīgu cilvēku nāvi.
Sākās cīkstēšanās. Stoutons – kurš bija beidzis Hārvardu ap to laiku, kad Barouss nāca pasaulē, – acumirklī pazina šīs rindiņas. Apsūdzētais tās bija patapinājis no Tomasa Adija darba. Adijs, sava laika ievērojamākais angļu skeptiķis, centās apkarot “nepamatotas, fantastiskas doktrīnas”, pasakas un māņticības – iedomas, kas dzimušas naksnīgu domu, pārmērīgas dzeršanas un galvas traumu rezultātā. Viņš gan pieļāva, ka raganas tiešām eksistē, tomēr uzskatīja, ka tās sastopamas ārkārtīgi reti. Viņš aizrādīja, ka Bībelē nav tādas vietas, kur būtu norādīts, ka raganas kaut kā saistītas ar slepkavībām, ļauniem gariem, darījumiem ar sātanu vai lidošanu pa gaisu.
Adijs uzskatīja, ka raganas ir ērts aizbildinājums neprasmīgam ārstam. Kad mūs piemeklē nelaime, nav vērts lauzīt galvu par to, kurš pēdējais klauvējis pie mūsu durvīm, viņš teica. Barouss vispirms noliedza, ka šo teikumu paņēmis no kāda teksta, bet pēc tam pats sevi izlaboja. Šīs rindas viņam rokrakstā iedevis kāds viesis. Viņš tās pārrakstījis. Barouss jau vairākas reizes bija piekritis tiesnešiem, ka Jaunangliju apsēdušas raganas. Bija par vēlu tik bīstamam manevram.
Agrā 19. augusta rītā ciemā sanāca lielākais pūlis, kādu Salema bija pieredzējusi; cilvēki bija ieradušies, lai paskatītos uz pirmajiem vīriešiem, kuriem Masačūsetsa grasījās izpildīt nāvessodu par burvestībām. Uz karātavām kopā ar viņiem devās arī Marta Karjere. Rati čīkstēdami lēni ripoja kalnā; Džordžs Barouss, Džordžs Džeikobss, Džons Proktors un Džons Vilards palika pie sava, apgalvojot, ka ir nevainīgi. Viņi izteica cerību, ka īstie burvestību pastrādātāji drīz tiks atmaskoti. Kāds aculiecinieks ziņo, ka vīrieši “darījuši zināmu savu vēlēšanos, lai viņu asinis būtu pēdējās, kas bez vainas izlietas šī iemesla dēļ”. Viņi līdz pēdējam palikuši “patiesi un nelokāmi un pilnībā apzinājušies visu, kas ar viņiem notiek”. Notiesātie piedevuši saviem apsūdzētājiem, tiesnešiem un zvērinātajiem; viņi lūguši Dievu, lai viņiem tiktu piedoti viņu patiesie grēki. Uz nāvessodu Salemā ieradās arī Kotons Maters. Daži notiesātie vērsušies pie viņa ar sirdi plosošiem vārdiem. Vai viņš palīdzēšot viņu dvēselēm sagatavoties gaidāmajam ceļam? Nav zināms, vai Maters tā arī izdarīja vai arī izrādīja tikpat stingru nostāju kā Salemas mācītājs, kurš atteicās lūgt Dievu kopā ar burvjiem un raganām.
Cik noprotams, pirmais uz paaugstinājuma kāpis Barouss. Nezaudējot savaldību, viņš pusceļā apstājies, lai vērstos pie pūļa; daudzi gaidīja, ka sekos novēlota atzīšanās. Taču Barouss, kaut arī izvārdzis 14 cietumā pavadītajās nedēļās, spītīgi palika pie saviem uzskatiem. Augstu virs pūļa, kurā stāvēja arī viņa bijušie svaiņi un draudzes locekļi, ar cilpu kaklā viņš teica kaismīgu runu. Ar pēdējiem elpas vilcieniem Barouss sevi nodeva Visvarenā rokās. Visapkārt pār vaigiem ritēja asaras, un viņš savu runu beidza ar vārdiem, kas klātesošajos modināja nemieru. “Mūsu Tēvs debesīs,” Barouss iesāka un no karātavu pakāpieniem pabeidza skaitīt Tēvreizi, ne reizi nesajaucot un nesaminstinoties; burvim vai raganai tas ir neiespējami, un daudziem citiem apsūdzētajiem tas nebija izdevies. Uz mirkli likās, ka pūlis apturēs nāvessoda izpildīšanu.
Taču jau pēc dažām minūtēm mācītājs karājās rupji tēstā karātavu baļķa galā. Viņa ķermenī vēl nebija izdzisusi dzīvība, kad Maters zirga mugurā izjāja pūļa priekšā, lai jau uzreiz noslāpētu jebkādas nemiera dzirksteles. Viņš skatītājiem atgādināja, ka Barouss nav bijis ordinēts. (Tādā pašā mērā tas attiecās arī uz citiem, kas todien bija sanākuši karātavu kalnā, bet vismaz radīja iespaidu, ka mirstošais mācītājs bijis neortodoksāla garīgā persona.) Vai gan sātans šādā situācijā varētu izvēlēties sev labāku masku kā “gaismas eņģeļa” tēlu, Maters izaicinoši jautāja. Pat dzīves pēdējos mirkļos Džordžu Barousu tiesāja par viņa gara dāvanām. Protesti norima – tāpat kā mācītājs tur gaisā, virs pūļa galvām. Iespējams, ka daļu no Matera vārdiem viņš vēl dzirdēja.
Fakts, ka nāvessods izpildīts burvīgam mācītājam, kurš ik uz soļa citē Svētos rakstus un līdz pēdējam mirklim apgalvo, ka ir nevainīgs, cilvēkus satrauca gandrīz tikpat stipri kā vēl nesen doma, ka burvīgs mācītājs, kurš ik uz soļa citē Svētos rakstus, vervējis sātana sekotājus. Tas raisīja bažas par tiesas taisnīgumu – arī pašos tiesnešos. Vairāki no viņiem drīz vien jau pieļāva, ka tiesas metodes bijušas pārāk skarbas un ka tās nav bijušas balstītas uz pareiziem pamatiem; ja viņi varētu sākt visu no gala, tad izvēlētos citu ceļu. Un tas lika Kotonam Materam atkal sēsties pie rakstāmgalda.
2. septembrī viņš uzrakstīja vēstuli galvenajam tiesnesim Stoutonam. Maters apgalvoja, ka prāvu laikā ārpus tiesas zāles paveicis daudz vairāk, nekā Stoutons spētu iedomāties. Viņš visu vasaru gandrīz ik nedēļu gavējis, lai šim ellišķīgajam uzbrukumam ātrāk pienāktu gals. Materam likās, ka Masačūsetsas mācītājiem būtu jāatbalsta tiesa šī smagā un cienījamā uzdevuma veikšanā; neviens no viņiem to neesot pietiekami darījis. Tagad viņš pieteicās pildīt šo pienākumu pats, lai panāktu, ka “noplok niknums, ar kādu mēs tagad cits pret citu vēršamies”. Viņš jau sācis strādāt pie nelielas grāmatiņas, kurā centīšoties “parādīt mūsu nelaimi tik patiesā gaismā, cik vien būs manos spēkos”. Ar savu jauno darbu viņš grasījās izkliedēt jebkādas šaubas, ka nevainīgām dvēselēm tiešām draudējušas briesmas; šo teikumu Maters vēstulē pasvītrojis. Viņš apsolīja nosūtīt manuskriptu Stoutonam, lai tajā “nebūtu neviena nepatiesa vārda”. Vai galvenais tiesnesis un viņa kolēģi nebūtu ar mieru izteikt savu atbalstu viņa sacerējumam, kas atgādinātu cilvēkiem par viņu pienākumu šādas krīzes laikā? Maters vēstuli nobeidz ar īpatnēju atvadu frāzi, novēlot Stoutonam panākumus viņa “cildenajā cīņā ar elli”.
Arī Inkrīss Maters strādāja pie jaunas grāmatas. Tēvs un dēls rakstīja, bet tikmēr turpinājās jaunas atzīšanās un bažas pieņēmās spēkā. Klīda runas, ka Masačūsetsā plosoties 700 raganu. Kāds ietekmīgs bostonietis ar savu slimo bērnu mēroja vairāk nekā 30 kilometrus tālo ceļu līdz Salemai, Jaunanglijas Lurdai, lai tur vājinieku parādītu ciema meitenēm; tas saniknoja Inkrīsu Materu.
– Vai Bostonā nav Dieva, – viņš dusmās plosījās, – ka šim cilvēkam jābrauc pēc padoma uz Salemu pie sātana?
Ja Bostonas Dieva kalpam jāsacenšas ar pusaugu orākulu, tas nozīmē, ka viss ir aizgājis stipri par tālu. 4. oktobrī pirmo reizi septiņas apsūdzētās, visas jaunākas par 18 gadiem, tika palaistas mājās pret galvojumu. Viena no vecākajām meitenēm viņu vidū bija Mērija Leisija Jaunākā, Annas Fosteres spītīgā mazmeita.
“Es kļuvu par liecinieku tam, ka šai provincei nožēlojamā kārtā uzbrukušas visšaušalīgākās burvestības,” 12. oktobrī savā pirmajā ziņojumā Londonai par pārdabisko sērgu rakstīja gubernators Fipss. Vēstules tonis bija tāds, it kā viņš rakstītu no Zviedrijas, nevis no netālās Bostonas; raganu invāzijas detaļas viņš bija pasmēlies no Matera sacerējumiem. Lauzot galvu par to, kāda nākotne gaida tiesu, kurai vajadzēja turpināt darbu jau pēc divām nedēļām, gubernators apgalvoja, ka tiesneši savos spriedumos vienmēr balstījušies uz empīriskiem pierādījumiem, taču atzina, ka daudzi viņu darbu tagad nosoda. Viņš aizliedza literatūru par raganām un burvestībām. “Man radās bažas, ka, pieļaujot jebkādus publiskus vai atklātus strīdus, varētu uzkurināt liesmas, ko pēc tam nebūs iespējams nodzēst,” Fipss paskaidroja. Aizliegums attiecās tikai uz grāmatām, kurām uz vāka nebija Matera vārda. “Neredzamās pasaules brīnumi” drīz vien jau nonāca spiestuvē; tiem sekoja Inkrīsa Matera “Sirdsapziņas lietas”; abas grāmatas ar gudru ziņu bija datētas ar nākamo, 1693. gadu.
Ar titulu, grādu un pilnvaru krellēm apkarinātais sacerējums “Neredzamās pasaules brīnumi” bija Amerikas pirmā “zibensgrāmata”, tā sevi reklamēja kā “Viņa Ekselences gubernatora īpašo pasūtījumu”. Stoutons bija sarakstījis priekšvārdu, kurā pauda vieglu pārsteigumu, taču vienlaikus arī visdziļāko gandarījumu par šo darbu. Cik savlaicīgs apraksts, cik rūpīgi un atturīgi sarakstīts! Galvenais tiesnesis bija sevišķi pateicīgs par Matera pašaizliedzīgajiem pūliņiem, “ņemot vērā amatu, kuru es ieņemu šajā tiesā, kas vēl aizvien turpina strādāt vaiga sviedros, izskatot burvestībās apsūdzēto un notiesāto personu lietas”. Kotons Maters savu tekstu sāka ar slavas dziesmu pats savai drosmei. Esot būtiski smelties pienācīgu mācību no “pārsteidzošajām un pārdabiskajām lietām, kas notiek mūsu vidū”. Autors atzinās, ka šo darbu uzņēmies vienīgi tāpēc, ka nav pieteicies neviens cits. Tikai dažas nedēļas pirms tam Maters deva solījumu, ka viņa darbs nekādā veidā neietekmēs divu citu kolēģu veikumu, taču tagad bija veikli aizsteidzies viņiem priekšā.
Ko īsti var uzskatīt par pietiekamu pierādījumu burvestībām? Tēvs un dēls šai ziņā nebija vienisprātis. 53 gadus vecais Inkrīss savā darbā skaidroja, ka zelta standarts ir un paliek “brīva un neuzspiesta atzīšanās”. Kad par šādām lietām pieejamas uzticamu vīru un sievu liecības, pierādījumus var atzīt par pārliecinošiem. Viņš atteicās ņemt vērā pinkšķošās pusaugu meitenes. Kad runa ir par “slepkavību, zādzību vai kāda cita veida noziegumu”, tiesa neņem vērā liecību, ko devusi “plānprātīga vai apsēsta persona, – tātad mēs to nedrīkstam darīt arī burvestību lietā”. Inkrīss iestājās par žēlsirdību. “Es labāk pasludinātu raganu par krietnu sievieti nekā krietnu sievieti – par raganu,” viņš rakstīja.
Kotonu Materu mazāk uztrauca iespēja notiesāt nevainīgu cilvēku, vairāk – doma, ka ragana varētu palikt uz brīvām kājām. “Brīnumos” viņš nosprauda sev mērķi “izjaukt šos sātana slepenos plānus pret Jaunangliju”. Viņš itin nemaz nebrīnītos, ja izrādītos, ka to skartā teritorija sniedzas vēl tālāk, nekā līdz šim domāts, un iepina savā grāmatā stāstu par kādu slavenu 30 gadus vecu gadījumu Anglijā – visai līdzīgu Salemas lietai, ja neskaita ziņas par degošiem krupjiem. Piesaukto prāvu viņš izvēlējās nebūt ne nejauši: garu pasaules pierādījumi tajā bija kalpojuši par pietiekamu pamatu notiesāšanai. Šķiet, ka Maters vietām nedaudz izpušķojis tiesu hronikas ziņas, ievijot tajā detaļas, kas neparādās līdz mūsu dienām nonākušajās lappusēs: sēra smaka, naudas lietus, rēgam noplēsts palaga stūris. Citādā ziņā viņš cieši turējies pie tiesā sniegtajām liecībām, vienīgi arī pats nespējot atturēties no nelielas vārdu maģijas: “Brīnumos” nav pieminēts neviens no aizstāvības lieciniekiem vai iesniegtajiem apžēlošanas lūgumiem. Maters atstāstījis visus spoku stāstus, kam lasītāju vidū vienmēr ir liela piekrišana, vienlaikus ik pa brīdim atgādinot, ka ziņām par lidojumiem un līgumiem ar sātanu bijusi tikai pakārtota loma apsūdzēto notiesāšanā.
Viņš izteica kvēlu cerību, ka kāds no apcietinātajiem burvjiem un raganām varētu izrādīties nevainīgs. Šie cilvēki pelnījuši “mūsu visdziļāko līdzcietību, kamēr nav saņemti pārliecinošāki pierādījumi, ka viņiem uz to ir mazākas tiesības”. Divdesmit lappuses tālāk Maters raksta par Džordžu Barousu: “Es būtu laimīgs, ja nekad savā mūžā nebūtu dzirdējis šī cilvēka vārdu.” Materā pretīgumu izraisa pat viņa iniciāļi. Pavisam grāmatā aprakstītas piecas tiesas prāvas; no visiem apsūdzētajiem vienīgi Barouss bijis tik varens burvis, ka viņa vārdu nedrīkstēja pat pieminēt.
Lai cik ātri Maters strādāja, “Neredzamās pasaules brīnumi” nāca klajā krietni par vēlu. Grāmata, kas bija iecerēta kā pamatojums un izreklamēta, runājot paša autora vārdiem, kā laimīgas sagadīšanās rezultāts, tagad izskanēja kā pilnā rīklē izkliegta taisnošanās. Oktobra beigās gubernators Fipss atlaida raganu tiesu. Dažas dienas pēc grāmatas iznākšanas Maters savam Plimutas tēvocim žēlojās, ka pār viņa galvu gāžas “nekrietnības, uzbrukumu un pārmetumu” lavīna. Sejā cilvēki viņam teica tikai to jaukāko, bet aiz muguras runāja dažādas nejaucības. Viņš taču šajā sarežģītajā brīdī bija gribējis tikai aizbāzt muti kurnētājiem. Materam nācās uzklausīt pārmetumus arī par citu pārkāpumu – necieņu pret tēvu. Viņš nebija izteicis atbalstu tēva jaunākajai grāmatai. (Jāteic, ka viņa tēvs arī nebija uzteicis dēla darbu.) Ne reizi visu 1692. gadā piedzīvoto savstarpējo apsūdzību lavīnā neviens tēvs nebija apsūdzējis dēlu vai dēls norādījis uz tēvu. Materam tagad laikam gan atliekot vairs tikai nomirt.
Kolonijas jaunā valdība tābrīža situācijā nevarēja pieļaut šķelšanos. Inkrīss Maters savai grāmatai pievienoja pēcvārdu. Viņš paliekot pārliecināts, ka pa viņu zemi patiešām klīstot raganas. Viņš neesot gribējis noliegt burvestības kā tādas, bet tikai iestāties par rūpīgāku tiesāšanu. Sava dēla grāmatai viņš neesot izteicis atbalstu tikai tāpēc, ka neciešot nepotismu; viņš esot Kotonam dziļi pateicīgs par to, ka viņa darbā uzskatāmi parādīts: neviens nav ticis notiesāts, pamatojoties uz rēgu pasaules liecībām. Un arī viņš īpaši pacentās pieminēt Barousu, kurš – Inkrīss Maters ar pārliecību stāstīja saviem lasītājiem – paveicis lietas, kas nebūtu pa spēkam nevienam, “kuram palīgos nav pats sātans”. Barouss bija pelnījis karātavas. Kotons Maters uz to raudzījās šādi: viņš iestājies par to, ka vainīgajiem jāsaņem sods, bet viņa tēvs – par to, ka jāpasargā nevainīgie. Vai gan viņi abi nerunāja par vienu un to pašu? Pāragra nāve vairs nešķita tik vilinoša.
Gadu pēc raganu prāvām Kotons Maters mēģināja izdziedināt divas meitenes, kurām tikko bija parādījušies pazīstamie simptomi. Kādai 17 gadus vecai kalponei sākās konvulsijas, kad viņa bija aizvainojoši izteikusies par sievieti, kura 1692. gadā bija arestēta par burvestībām. Meitene traucēja sprediķus un periodiski iegrima transā. Divpadsmit dienas viņa pavadīja, nepieskaroties ēdienam. Meitene sarunājās ar gariem, kuri kārdināja viņu ar sātaniskiem līgumiem; viņa kliedza tik skaļi, ka laba vēlētāji bēga laukā no istabas; viņa izrāva lapu no Matera Bībeles. Maters rīkojās tieši tāpat kā ar Gudvinu bērniem pirms četriem gadiem un 19 nāvessodiem – sasauca brīvprātīgos, kuri skaitīja lūgšanas un dziedāja psalmus pie meitenes gultas.
Abas meitenes pēc kāda laika izveseļojās. Pirmajam gadījumam Maters veltīja 38 lappuses, taču tās tā arī nepublicēja. Ņemot vērā tābrīža noskaņojumu, viņš rakstīja: “Neviens cilvēks, kurš ir pie pilna prāta, pilnībā neatklās savas domas, kamēr burvestības, kas tā sanikno cilvēkus, nebūs mazliet vairāk izkliedētas.” Viņam 1693. gadā nebija vēlēšanās kultivēt tendenci, kas pēc vairākiem gadsimtiem tiks nodēvēta par Amerikas politikas paranoisko novirzienu; tam raksturīga “nokaitēta pārspīlējuma izjūta, aizdomīgums un sazvērnieciskas fantāzijas”. Politiskā stabilitāte viņam bija svarīgāka par visu. Neraugoties uz to, Maters pārstāstīja pusaudzes sacīto, ka Salemas burvestībās savu roku pielikuši franči un indiāņi – “šaušalīgi burvji un ellišķīgi magi”. No tā viņš neatkāpās vēl gadiem ilgi.
“Lai kāds posts arī piemeklētu sabiedrību,” Maters atzīmēja savos “Brīnumos”, “vienmēr atradīsies nekrietni cilvēki, kuri nepalaidīs garām iespēju izmantot likteņa triecienu savā labā, gluži tāpat kā, degot mājai vai pilsētai, zagļi nolaupa visu, ko vien var aiznest.” Pēc 28 gadiem Bostonā plosījās baku epidēmija. Kotons Maters nostājās pret valdošajām medicīnas aprindām, aizstāvot kaut ko tādu, kas tolaik šķita tikpat apšaubāms kā ziņas no rēgu pasaules: vakcināciju. Gadu gaitā viņš bija sācis labāk izprast infekcijas slimību būtību. No velniem un raganām pārgājis pie baciļiem un vīrusiem, viņš beidzot bija atradis ļaunos garus, kurus mēs ielaižam sevī ar katru elpas vilcienu. Cīņa izvērtās tik asa, ka atkal izvilka Salemu dienasgaismā; Materu tagad apsaukāja par plānprātiņu jau divu iemeslu dēļ. Jau atkal likās, ka Masačūsetsu savā varā pārņēmusi kaut kāda sērga. Cilvēki runāja “ne tikai kā idioti, bet arī kā pilnīgi fanātiķi”, Maters kurnēja savā dienasgrāmatā. Vakcinācijas jautājumā viņš palika tikpat nelokāms kā savulaik attiecībā uz burvestībām. 1721. gada novembrī pulksten trijos naktī pa viņa mājas logu ielidoja paštaisīts spridzeklis. Savu labo slavu Maters tā arī neatguva līdz pat mūža galam.
© The New Yorker, 2015. gada 7. septembrī
Tulkojusi Sabīne Ozola