Premjers un zīlnieku sazvērestība

„Nākotni neņemos prognozēt. Esmu gājis [pie zīlnieces], bet, manuprāt, prognozes nav bijušas precīzas,” tā Dombrovskis sacīja radio SWH raidījumā „Ar dziesmu par dzīvi”. Premjers stāstīja, ka nezina, cik ilgi strādās viņa vadītā valdība. Viņaprāt, tas nav paredzams. Savukārt par to, ko darīs pēc tam, kad vairs nebūs Ministru prezidents, viņš nezināja vēl teikt. „Vairāk ticu sakritību teorijai. Ir daudz visādu nejaušību, kas katra cilvēka dzīvi pagriež kādā virzienā,” pauda premjers.” 2010. gada 9. janvārī

www.apollo.lv/portal/news/articles/190652

Kad premjerministrs Valdis Dombrovskis intervijā nejauši izpļāpājās, ka apmeklējis zīlnieci, nekavējoties apmeklēju viņa mājaslapu un pajautāju, kuras šī aroda pratējas pakalpojumus premjers izmantojis. Atbilde, kā jau gaidīts, bija vispārīga un konkrētu informāciju nesaturēja: „Labdien, šis jautājums izsaucis lielāku rezonansi nekā pats fakts būtu pelnījis:) Saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem manus kā valdības vadītāja ieteikumus var tulkot kā spiedienu vai reklāmu, tāpēc no ieteikuma Jums atturēšos. Lai Jums veiksmīgas brīvdienas, Valdis”. Taču no tās var izdarīt vairākus atšķirīgus secinājumus. Pirmkārt, premjers intervijā izturējies vieglprātīgi un runājis visādus niekus, un mediji uzķērušies tieši vārdiem par zīlnieci (šis fakts guva plašu rezonansi gan vietējos, gan ārvalstu medijos). Otrkārt, premjers nejauši izpļāpājis faktu, ko labprātāk vēlētos noslēpt. Treškārt, premjers zīlnieci minējis apzināti, labi zinādams, ka tās apmeklējums nepaliks nepamanīts, proti, zīlnieces apmeklējuma publiska minēšanai sniedz parastajam mirstīgajam vēlētājam rīkoties analoģiski. Ceturtkārt, ir citi varianti, piemēram, ka premjers varētu būt nonācis magu un burvju kontrolē, un tie viņam liek runāt un darīt, kā tiem tīk.

Par vieglprātību nav ko piebilst. Esmu pārliecināts, ka Latvijas politiķu neskaitāmo kļūmju un neizdarības cēlonis ir vienkārša un elementāra dumjība. Šajā gadījumā nav svarīgi, vai premjers ir vai nav apmeklējis zīlnieci, tas vienkārši ir sīkums, ko viņš minējis intervijā small talk ietvaros. Nekas īpašs.

Gadījumā, ja premjers izpļāpājies par to, ko labprātāk slēptu, galvā sarosās domas par sazvērestības teorijām un ietekmes līdzekļiem. Varbūt īstenībā premjers zīlnieci apmeklē regulāri? Kas ir šī zīlniece? Ko premjers viņai jautā un ko viņa saka? Vai viņas atbildes ir vispārīgi rēbusi, kas jautātājam jārisina pašam, vai arī viņa iesaka konkrētas lietas, piemēram, no trešdienas līdz piektdienas pēcpusdienai neēst medu vai atbildēt tikai uz katru trešo e-pasta vēstuli? Vai nevarētu notikt tā, ka kaut kādi ļaunie spēki ir pārņēmuši zīlnieci savā kontrolē un tagad būtībā vada premjeru? Vai zīlniecei ir amata prasmes apliecinošs sertifikāts? Vai par to, ko saka zīlniece, zina arī valsts drošības institūcijas? Tie ir tikai daži jautājumi, un līdzīgus varētu uzdot bezgalīgi. Zīlnieces apmeklējumam šajā rakursā varētu būt arī pozitīva nozīme, ja domājam latviskās zemnieciskās viltības kategorijās – tagad, kad šo faktu pamanījuši ārvalstu mediji, mums visas Eiropas mērogā vieglāk izlikties par muļķīšiem, kas neko īsti nesaprot, un svarīgākos lēmumus pieņem, sazinoties ar viņsaules spēkiem. Pasakās, kā zināms, tieši muļķītis vienmēr iziet sveikā.

Ja zīlniece un tās apmeklējums minēti apzināti, tas jāuztver kā norādījums rīkoties analoģiski, ja iespējams, pat pārspējot premjeru. Zīlniece būtu jāapmeklē ikvienam. Ja kāds nevēlas izmantot komerciālus zīlnieka pakalpojumus, tas var griezties pie draugiem un paziņām – latviskai virtuves sarunu kultūrai raksturīga viegla koķetēšana ar ezotērisko. Nedomāju, ka kādam būtu grūti atrast piemērotāko risinājumu. Līdzības nav tālu jāmeklē – latvieši, kas dzīvo kokos un pārtiek no sēnēm, noteikti izmanto zīlnieku un pareģu pakalpojumus. Leģendas, ka jau senie romieši mērojuši gadiem ilgu ceļu, lai smeltos viedumu pie mūsu krīvu krīviem, vērts iedzīvināt tagadnē, premjera norādi nevajadzētu nopaļāt attiecīgo amatu kopējiem. Galu galā, ir taču pat vairākas teoloģisku izglītību piedāvājošas iestādes, kas varētu sniegt savu artavu profesionālu zīlnieku sagatavošanā un jau esošo sertificēšanā.

Tiesa gan, kad sāku konsultēties par zīlnieces jautājumu ar draugiem un vākt informāciju, izmantojot dažādas sociālās vietnes internetā, saņēmu veselu gūzmu vairāk vai mazāk ticamas informācijas par to, ka Latvijas politiķi apmeklējot melnos magus Ēģiptē, braucot veikt vūdū rituālus uz Karību salām un vispār piekopjot velnišķīgas lietas visādās eksotiskās vietās. Nezinu, cik lielai daļai no šīs informācijas un baumām var ticēt, tāpat kā nezinu arī to, vai racionāli domājošs cilvēks vispār piešķirtu jelkādu nozīmi tam, ja kāds politiķis piepeši izdomājis durt adatas lupatu lellēs, taču doma par to, ka premjers, izvēloties apmeklēt nepareizo zīlnieci, varētu nokļūt burvju un magu ķetnās, kuri tad arī noteiktu šīs valsts ikdienu, liekas biedējoša. Tas, protams, ir ļaunākais scenārijs, taču jau tagad jādomā, kā to varētu novērst.

Un risinājums ir vienkāršs. Pazīstot latviešu dabu, var droši apgalvot, ka visādas maģiskas izdarības tiks veiktas šā kā tā. Tālab nepieciešams ieviest oficiālas valsts pareģes vai pareģa amatu, un ierīkot svētbirzi, kur šī amata veicējs varētu netraucēti un tumšo spēku neietekmēts pildīt savus pienākumus (negribu ietekmēt valdību, iesakot piemērotu vietu). Tad būtu skaidrība, nevienam nevajadzētu izšķiest laiku veltīgos minējumos un baumās, un pie mums brauktu smelties viedumu ļaudis no visas plašās pasaules.