Neatkarīga, tehnokrātiska republika

Mūsu nākotne varētu būt pārtikusi, bet mums ir jāvienojas par attīstības virzienu. Šodienas politikai ir jāved uz ilgtermiņa mērķi. Nesūdzēsimies, bet darīsim. Nepaļausimies uz pabalstiem, bet dibināsim uzņēmumus. Nesauksim stagnāciju par stabilitāti, nezaudēsim lepnumu par valsti, jo tā ir mūsu valsts. Tikai mēs varam to mainīt, pulcējot profesionāļus un zināšanas, kas ir vajadzīgas Latvijai. Mēs esam maza tauta, mēs nedrīkstam izniekot nevienu iespēju, nevienu darbavietu, nevienu profesionāli. Ir jāstrādā – gudri un precīzi. Ir vajadzīga jauna enerģija, intelekts un zināšanas – attīstībai, Latvijai.

Biedrība Latvijas attīstībai, 2013. gada novembrī

Nav ne vainas. Būs labs. Aptuveni tādu tekstu var iegūt, kad kādā daudzmaz pieklājīgā Latvijas reklāmas aģentūrā pie galda nosēdina cilvēku un dod viņam darba uzdevumu: lūdzu, uzraksti reklāmas tekstu labējai partijai, kurai ir kaudze naudas un pretenzijas uz profesionālismu. Aģentūrai droši vien netika pārmaksāts: darba uzdevums ir paveikts – turklāt ne bez talanta atblāzmas. Cits jautājums, vai reklāma nostrādās. Šis žanrs tomēr ir specifisks, jo katra politiska reklāma ir uztverama saistībā ar citiem piedāvājumiem partiju spektrā, un šā konkrētā piedāvājuma priekšrocības pašlaik vēl ir grūti saprotamas.

Jau agrāk, raugoties biedrības Latvijas attīstībai reklāmās, ne viens vien ir konstatējis: kaut ko man tas viss atgādina. Manipulācijas ar pirmās personas daudzskaitli (“mūsu nākotne”, “mums ir jāvienojas”, “tikai mēs” utt.), īsi aprautie teikumi, tēvišķais aicinājums beidzot sākt strādāt (“nesūdzēsimies”, “nedrīkstam izniekot”, “ir jāstrādā” utt.) stipri vien atgādina kaut ko jau dzirdētu pēdējo 15 gadu vēsturē. Tautas partijas pazīstamā 1998. gada programma “Mēs mīlam šo valsti” bija agrīnākais prototips šāda veida komunikācijai ar vēlētāju. Šeit ir darīšana ar patriotisku lietpratēju komandu, kura beidzot ir ieradusies savest kārtībā valsti. Tas tiek darīts no vīrišķi skarbām pozīcijām, uzsverot savu kompetenci, pieredzi un saimniecisko vērienu – iepretim pašreizējās elites “mīkstčaulīgajiem ņergām”, kā savulaik izteicās Andris Šķēle. Šeit nav vietas sentimentam un poētiskām metaforām. Labāk lai skatītājs redz celtnieku ķiveres virs sarauktām pierēm un sižetus no sērijas “biedrs Hruščovs apmeklē cūku fermu”.

Īsi sakot, tas nav nekas jauns. Taču tas nav arī nekas slikts vai nosodāms. Dažiem šāds komunikācijas veids var likties pārlieku plakātisks: sak’, nu cik var muldēt vienas un tās pašas banalitātes par attīstību, valstiskumu un profesionālismu – it kā Latvijā kādam būtu kaut kas pret šīm vērtībām. Protams, no informācijas satura viedokļa šāda komunikācija nav diez ko oriģināla un vērtīga. Taču tā patiesībā kalpo citam uzdevumam, nevis informēšanai. Tā signalizē: mēs esam, mēs iestājamies par visu labo. Šādam signālam, protams, ir sava pašvērtība. Jebkura lieta, kas ilgāku laiku skan no katra gludekļa, ar laiku neizbēgami iegūst realitātes statusu. Tādēļ nevajadzētu pārmest “Attīstības” biedrībai pārmērīgu aizraušanos ar televīzijas reklāmām. Viņi vienkārši strādā ar sociālās apziņas instinktīvo līmeni – tā, lai topošās partijas parādīšanās publiskajā telpā pēc kāda laika raisītu auditorijā automātisku reakciju: šitos džekus es zinu.

Taču šāda signālu sūtīšana Latvijas publiskās telpas izplatījumā pati par sevi diemžēl vēl nav veiksmes garants. Vismaz pagaidām rezultāts nav īpaši iepriecinošs – uz reklāmās iztērētās naudas fona pusotrs procents reitinga, teiksim tā, nav īpaši interesants. Var jau būt, ka Latvijā ir nepieciešamība pēc uzņēmēju partijas ar tehnokrātisku šarmu. Tā būtu partija, kas apzinātos naudas vērtību un orientētos uz sevi apliecinājušiem cilvēkiem ar iniciatīvu, kurus neapmierina pašreizējās valdības nemitīgā lavierēšana starp stingru budžeta disciplīnu un sociālu populismu. Taču vismaz pagaidām biedrībai Latvijas attīstībai pietrūkst sava stāsta, proti – skaidri saprotama un emocionāli uzrunājoša vēstījuma, no kurienes topošā partija nāk un ko grasās darīt. Proti, kaut kas līdzīgs jau tajā visā ir (“nesauksim stagnāciju par stabilitāti” utt.), taču nerodas pārliecība, ka pat paši grupas dalībnieki degtu nepacietībā realizēt šo savu sapni, nemaz nerunājot par potenciālajiem vēlētājiem.

Bismarks savulaik izteicās, ka labam politiķim ir svarīgi aiz ikdienas trokšņa saklausīt vēstures soļu dimdoņu. Tas neattiecas tikai uz globālām pasaulvēsturiskām norisēm, kādās bija iesaistīts pats dzelzs kanclers. Gluži pretēji, runa ir par gluži ikdienišķu spēju intuitīvi sajust savas politiskās rīcības kontekstu un tā attīstības virzienu, lai izmantotu to savās interesēs. Pagaidām tā visdrīzāk nav Latvijas attīstībai stiprā puse. Vispirms, spēja runāt par savu pašu roku veikumu ar atsvešinātām skumjām pie mums vienmēr ir bijusi krietna politiķa pazīme. Tomēr nez vai daudzi noticēs stāstam, ka Jaunā laika dibinātājs un bijušais Vienotības finanšu ministrs kopā ar tuvākajiem līdzgaitniekiem pēkšņi ir atklājuši sevī biznesa aizstāvjus, no pretkorupcijas moralizēšanas metoties galējā tehnokrātismā. Otrkārt, lai gan “Attīstības” biedrība ir piesaistījusi virkni labu ekspertu, kas izvirzījuši arī dažu interesantu ideju, tomēr nākamā gada kampaņā partijai tiks uzdoti divi ļoti vienkārši un nesmalki jautājumi – “kur ņēmāt naudu?” un “ko darīsiet ar krieviem?”. Treškārt, visa spožā un idejām bagātā ekspertu plejāde nebūt negrasās nolikt pie malas savas vieglās dienas un iet vēlēšanu sarak­stos. Tas savukārt liek uzdot veco jautājumu par Latvijas politiskās elites noplicināšanos un kaitīgo iespaidu, kuru rada nemitīgā partiju šķelšanās un jaunu piparbodīšu veidošana spēku konsolidācijas vietā.

Lai nu kā, bet Latvijas attīstībai sniedz mums dažu derīgu atziņu par attīstību. Sociālā teorija māca, ka attīstītā, modernā sabiedrībā savstarpēji konvertēt ekonomiskos, politiskos un kultūras kapitālus nemaz nav tik vienkārši. Šī iezīme to atšķir no mazattīstītas, pirmsmodernas sabiedrības, kur liela nauda vai pazīstamība automātiski nozīmē arī vieglu piekļuvi politiskajai varai, savukārt piekļuve varai – iespēju viegli tikt pie popularitātes un naudas. Fakts, ka par spīti naudai un pazīstamībai partijas ceļš uz varas virsotnēm nebūt nav rozēm kaisīts, varētu liecināt, ka no krīzes tiešām esam kaut ko ieguvuši – “attīstībai, Latvijai”, kā trāpīgi atzīmē reklāmas autori.