Gals galam galā

“Lai arī daļa pasaules iedzīvotāju gaida pasaules galu 2012. gadā, 32 gadus vecā Irākas kara veterāne Mērija Ekslija zina, ka laika ir daudz mazāk, tāpēc kopā ar citiem kristiešu domubiedriem savas dzīves atlikušos mēnešus viņa pavada sludinot, ka pastardiena sāksies 2011. gada 21. maijā. Lai izplatītu vēsti, kustības biedri informē par tuvojošos apokalipsi sabiedriskā transporta pieturās, izplatot bukletus uz ielu stūriem, izvietojot plakātus un uzrunājot svešiniekus. Veselas misionāru grupas ceļo pa Latīņameriku un Āfriku, lai vēsti izplatītu arī ārpus savas dzimtenes.”

LETA, 2011. gada 4. janvārī

Vēlos citēt kādas vēstules fragmentu. Tam ir gandrīz 2000 gadu, un man žēl, ka latviešu tulkojumā tikai aptuveni nojaušama tā lakoniskā ekspresija, ar kādu autors latīniski apraksta ainu, kas mūsdienās droši vien tiktu dēvēta par “apokaliptisku”:

“Mēs tikko bijām apsēdušies, kad uznāca tumsa. Tā nebija tāda tumsa, kāda valda bezmēness vai mākoņainā naktī, bet līdzinājās tai, kāda iestājas noslēgtās telpās, kad nodzēsta gaisma. Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu kliedzieni un vīriešu saucieni. Cilvēki sauca savus vecākus, bērnus un laulātos draugus, bet viņi varēja cits citu sazīmēt tikai pēc balss. Daži apraudāja paši savu nelaimi, citi – tuvinieku likteni. Daži, nāves baiļu mākti, nevēlējās neko citu kā vien drīzu galu. Daudzi cēla savas rokas augšup pretim dieviem; daudzi bija pārliecināti, ka dievu vairs nav un pienākusi mūžīga nakts. [..] Mēs bijām spiesti reizi pa reizei piecelties un nokratīt no sevis pelnus, citādi tie mūs pārklātu pilnībā un varbūt pat nonāvētu. Es varēju sevi uzslavēt par to, ka tik lielu briesmu brīdī neizdvesu ne skaņas, lai gan domāju, ka visa pasaule ies bojā, un es līdz ar to. Rūgts, tomēr liels mierinājums nāves brīdī.”

Šis teksts nav antīkā autora fantāzijas auglis, bet gan atmiņas par reāliem notikumiem mūsu ēras 79. gada 24. augustā. Vēstuli savam draugam, vēsturniekam Tacitam, sūtījis romiešu politiķis un rakstnieks Plīnijs Jaunākais (ap 61–113). Tajā aprakstīts Vezuva izvirdums, kas nopostīja trīs romiešu pilsētas – Pompejus, Herkulānu un Stabijas. Pats Plīnijs izvirduma laikā atradās Misēnu pilsētā Neapoles līča pretējā krastā, taču pelnu mākonis sasniedza arī turieni. Katastrofa bija saistīta arī ar Plīnija ģimenes traģēdiju – tās laikā gāja bojā viņa tēvocis, ievērojamais dabaszinātnieks Plīnijs Vecākais, kas kuģī bija devies pāri līcim palīdzēt bēgošo Pompeju iedzīvotāju evakuācijā.

Cilvēkam, kam patīk kombinēt gadskaitļus un kas piešķir nozīmi dažādām vēsturiskām sakritībām, šis notikums šķistu pētījuma vērts. Tajā pašā 79. gadā, tieši divus mēnešus pirms izvirduma, par Romas imperatoru bija kļuvis Tits, iepriekšējā imperatora Vespasiāna dēls, kura vadībā deviņus gadus iepriekš tika sagrauta Jūdejas provinces galvaspilsēta Jeruzāleme un tajā esošais Otrais templis. Romā klīda nostāsti, ka pirms pilsētas ieņemšanas Tits devis laiku iedzīvotājiem to atstāt. Taču gribētāju tikpat kā nav bijis – stingri reliģiozie jūdi paļāvušies uz sava dedzīgi pielūgtā, visvarenā dieva labvēlību. Aplenkto Jeruzālemi pametis tikai pulciņš kristiešu sektas locekļu, jo viņu kādreizējais līderis savulaik paredzējis šos notikumus. Jāpiebilst, ka kristiešu vārds Romā jau bija izskanējis un ne labākajā nozīmē. Pasaulē pašlaik izplatītākās reliģijas pirmos pārstāvjus turēja aizdomās par ateismu un morāles normu neievērošanu, turklāt imperators Nerons 64. gadā viņus apsūdzēja Romas ugunsgrēka izraisīšanā un daudzus sodīja ar nāvi.

Liela daļa reliģijas vēsturnieku arī uzskata, ka laikā starp 60. un 90. gadu radīts teksts, kas vēlāk iekļauts Jaunās Derības kanonā un urdīgiem prātiem līdz pat mūsu dienām bijis galvenais palīglīdzeklis pasaules gala prognozēšanai kristietības areālā. Runa, protams, ir par Jāņa Atklāsmes grāmatu jeb Apokalipsi. Būtu netaisnīgi pārmest Mērijai Ekslijai, ka viņa devusies tajās pašās pēdās, kuras laikā kopš Vezuva izvirduma minuši jo daudzi censoņi, mainot tikai pastardienas datumu un atskaites punktus Atklāsmes grāmatas interpretācijā. (Irākas kara veterāne balstās uz inženiera un kristīgas radiostacijas dibinātāja Herolda Kempinga aprēķiniem, kuros viens no šādiem robežstabiņiem ir Izraēlas valsts dibināšana 1948. gadā.) Tiesa, kristietības vēsturē ar līdzīgiem aprēķiniem galvenokārt nodarbojušies entuziasti, ko nākamās paaudzes nav novērtējušas kā diženus teologus, kaut arī izcilības citās jomā viņu vidū ir bijušas, piemēram, angļu fiziķis Izaks Ņūtons.

Pirms apsvērt, vai attiecībā uz pastardienas prognozi būtu pareizāk ticēt Ekslijai (2011. gads), maiju kalendāra hipotēzes aizstāvjiem (2012. gads), Ņūtonam (2060. gads) vai vēl kādam citam kalkulētājam, būtu vērts pārdomāt, vai un kā šāda informācija mums var noderēt. Tās atklāšanu var salīdzināt ar ārsta izvēli pateikt pacientam, ka viņa dienas ir skaitītas. Triviāla ziņkārība vai zinātniska interese būtu vietā tad, ja mirstamā stunda paredzama tālā nākotnē, bet būs maz cilvēku, kas tīras ziņkārības dēļ bez nopietnāka iemesla vēlētos uzzināt par tūlītēju aiziešanu viņsaulē. Varbūt pasaules gala pētnieki cer uzstāties kā mūsdienu Tits, dodot iespēju pamest grūstošo šīszemes Jeruzālemi tiem, kuru rīcībā būs patiesa informācija par gaidāmo nākotni. Taču analoģija nav gluži korekta: kristiešiem šāds modrības stāvoklis jāuzskata par nepieciešamu neatkarīgi no pasaules gala prognozēm. Katra indivīda eksistences trauslums un mirstīgums ir daudz pārliecinošāks un vieglāk pierādāms fakts nekā visu zemeslodes iemītnieku kolektīva bojāeja.

Varbūt runa ir par cilvēkiem, kuru pasaules uzskats atšķiras no kristīgā? Arī tad nonākam pretrunās – diez vai šādiem pilsoņiem Bībele ir pietiekami autoritatīvs avots, lai to varētu izmantot visai izsmalcinātu aprēķinu pamatošanai. Vairāku citu reliģiju pārstāvjiem, piemēram, musulmaņiem, ir pašiem savas pasaules gala tuvošanās pazīmes, no kurām daudzas vēl ne tuvu nav manāmas. Bet varbūt runa ir par mierinājumu tādiem pagānu ļaudīm kā Plīnijs Jaunākais, kas Vezuva izvirduma laikā spēja saglabāt savaldību, zinot, ka jāmirst visiem? Tas būtu cēls mērķis, tomēr tos, kuri, atšķirībā no romiešu politiķa, nav pazīstami ar stoiķu mācību, šāda taktika var pamudināt uz gluži atšķirīgu rīcību. Kāpēc gan ievērot likumus un atdot kredītus, ja visas tiesas un bankas jau pēc dažiem mēnešiem beigs pastāvēt? Kāpēc skolot pēcnācējus un veidot uzkrājumus, ja visa jēga to darīt pavisam drīz zudīs? Pašreizējos apstākļos uzzinājis, ka drīzumā būs jāatvadās no dzīves, dažs labs godprātīgāks pilsonis pārdomā, kā atstāt pēc iespējas gaišāku piemiņu par sevi un parūpēties par tuviniekiem. Pastardienas gadījumā, šķiet, atkrīt arī šī motivācija, jo gan aizgājēju, gan potenciālos sērojošos palicējus piemeklē viens un tas pats liktenis.

Atliek pieņemt, ka Mērijas Ekslijas un viņas daudzo līdzinieku aktivitātes lielā mērā rosina estētiski apsvērumi. Ar pasaules galu saistītie notikumi savā vērienīgumā gadsimtiem ilgi iedvesmojuši radošus garus – tiklab viduslaiku sekvences “Dies irae” nezināmo autoru, kā Mikelandželo, Mocartu un citus. Mūsdienās šo pašu sajūsmas un baiļu sajaukumu, kas jaušams jau Plīnija Jaunākā vēstulē, reproducē katastrofu filmas. Pagājušā gadsimta 50. gados amerikāņiem bija iespēja izklaidēties, no attāluma vērojot atombumbu izmēģinājumus. Ekslija un citi pastardienas misionāri vēlas aicināt uz krietni efektīgāku šovu un, visticamāk, nenolaidīs rokas arī tad, ja viņu prognozes nepiepildīsies – vēl ir daudz neizmantotu aprēķinu iespēju.