Pietiks tev to ananasu suliņu

Viena no lietām, ko pandēmija mums atņēmusi, ir stopošana. Lai gan es lietoju vietniekvārdu “mums”, patiesībā no manas dzīves ieradumiem tā ir izslēgta jau kādu laiku. Acīmredzot vecums un tamlīdzīgi. Bet vēlīnajos pusaudža gados es biju pat ļoti kaismīgs stopotājs, divreiz ar šīs metodes palīdzību veicis ceļu uz Poliju, vienreiz uz Ungāriju. Protams, pieredzējušiem balsotājiem šie galapunkti ir tikai pirmā nopietnā ieelpa pirms daudz garāka maršruta, bet cilvēkiem jau kārojas savu pieredzi padarīt nozīmīgāku par citām, krietni ietekmīgākām.

Kad aktīvi darbojos folkloras kustībā un jauno tautas muzikantu nometnē Trejdeviņi spēlmanīši, man bija valdzinoša iespēja izbraukāt Latviju krustām šķērsām, un, kaut arī šai norisei bija pagādāts speciāls transports, citkārt gadījās nostāties ceļa malā ar paceltu īkšķi. Kā mācīja mans epizodiskais stopošanas biedrs Atis, uz ceļa ir jānoliek smilga – virzienā uz turieni, kur vēlies nokļūt. Tā kļuva par neatņemamu stopošanas sastāvdaļu, nostiprinot smilgu ar ceļmalas akmeni, lai vējš šo simbolu neaizpūstu grāvī.

Reiz, nu jau pirms gadiem 20, šādas nometnes beigās mūs, jaunos koklētājus, dūdiniekus un vijolniekus, nogādāja tikai līdz Rīgai, jo šoferim vēl bija savas darīšanas un “no Rīgas taču uz visurieni var tikt”. Ja man arī bija piešķirta kabatas nauda šim pasākumam, tā tika notriekta saldumos un limonādēs (viena no šo radošo nometņu pazīmēm bija izteikti tikumīgs dzīvesveids – taču nevis uzspiests, bet savādā kārtā gluži brīvprātīgs). Bet varbūt manu lēmumu nebraukt mājās ar satiksmes autobusu ietekmēja kaut kāds keruakisks ideāls, ka jāseko Ceļam arī tad, ja nav zināms, kurp tas aizvedīs.

Ar manu vēstuļdraudzeni un nometnes biedreni Natāliju stāvējām tobrīd vēl tikai topošā Origo laukumā un prātojām savu nākamo mājupceļa posmu. Viņai bija jānokļūst Koknesē, man – Taurupē, tā ka vismaz kāds ceļa posms mūs vienoja. Devāmies uz tramvaju, lai nokļūtu Ķengaragā un tad jau kājām līdz Dārziņiem. Natālija bija stopojusi no turienes jau agrāk, un viņas maršruts bija taisna līnija, bet man derēja tikai Ķegums, no kura censties atrast tālākus ceļus līdz Madlienai un tad jau arī līdz Taurupei. Ar Natāliju mani nesaistīja romantiskas jūtas, kaut arī, kā minēju iepriekš, bijām aktīvi vēstuļdraugi. Un tomēr, sasniedzot Dārziņu rajona šosejas nogriezni, kurā bijām nolēmuši izmēģināt savu stopētāju laimi, es sajutu kaut ko smeldzīgu un vienlaikus ļoti skaistu un brīvu. Trīs dienas nometnē bija aizvadītas, bijām nospēlējuši koncertu vietējai publikai, un nu – par nākamās tikšanās reizi nebija ne mazākās nojausmas. Man tolaik nebija mobilā telefona, par internetu mājās nemaz nerunājot. Viss balstījās vienā vai divās papīra lapās, ar kuru palīdzību mēs viens otram ziņojām, ka ļoti gaidām nākamo tikšanos.

Nepagāja ne stunda, kad Natālija saprata, ka mums “jāatkabinās” – tā stopotāju žargonā sauc pašķiršanos, lai, ieturot distanci, ķertu katrs savu transportu atsevišķi. Apskāvāmies, novēlējām viens otram veiksmi, un pēc septiņām minūtēm Natālija iekāpa nostopotā auto. “Brīnums” gan.

Mans entuziasms noplaka. Aizvadītajās dienās tapušos lokālos jokus es tagad varēju atgādināt tikai pats sev. Sākās izturības spēle. Soli pa solim, mašīnu pa mašīnai es nokļuvu Ķegumā. Tur sapratu, ka mūsu plānošanas periods Rīgā tomēr bija bijis par ilgu – sāka tumst. Taču tā bija pati maija nogale, tā ka izmisumam vēl īsti nebija iemesla. Taču labi arī nebija. Automobiļu skaits saruka līdz ar katru nākamo pusstundu, un pavisam drīz jau bija klāt Panorāmas laiks. Izbraucot no lielpilsētas, taksofona būdiņā ar iespēju “maksā zvana saņēmējs” biju informējis vecākus, ka uz mājām stopošu, jo “jāpavada Natālija”. Viņa tobrīd jau droši vien dzēra tēju, ēda maizītes un, pēdas vilnas zeķēs ieāvusi, skatījās TV3 Vakara filmu. Bet es biju uz ceļa, jo sekoju Ceļam.

Kad sāka salt – un tā bija viena no retajām reizēm, kad biju uzvilcis šortus, nekad neesmu varējis tos ciest –, ieraudzīju auto, kurš ļoti netālu no manis iegriezās piebraucamajā ceļā, pirms tam sagaidījis automātisko metāla vārtu atvēršanos. Tolaik arī šādi vārti bija kas jauns. No auto izkāpa vīrietis, nedaudz vecāks par mani, un, pirms ķerties pie ierastās parkošanās rutīnas, uzmeta man vērtējošu skatienu.

Ko viņš redzēja? Tēkrekls ar tautiskiem rakstiem, adīta ķeselīte ar grāmatām un ūdens pudeli, tirgū pirkti šorti un cik necik nopietnas pastaigu botas, kuras biju iegādājies par tajā pavasarī saņemto prēmiju domrakstu konkursā “Kārlis Ulmanis – mūsu tautas vadonis”.

– Zini, šite jau tu neko nenostopēsi, – viņš sauca iztālēm, lēni tuvodamies.

– Nu jā, bet... – un manam sacītajam arī nebija nekāda noslēguma, jo – no kurienes gan lai tāds rastos?

Jauneklis pienāca man pavisam klāt un nopētīja mani. Varbūt manas Kārļa Skalbes kaķīša drānas viņu iedrošināja uzņemt tiešāku toni.

– Uz kurieni tev vajag? – viņš jautāja.

Saņēmu pēdējās pašpārliecinātības paliekas un atbildēju, ka uz Taurupi.

– Nu jā, šite tev nekas nespīd, – jauneklis noteica un paskatījās uz mājas pusi, it kā no turienes gaidītu atbalstu savam spriedumam. Tad viņš vēlreiz palūkojās uz mani un noteica:

– Braucam.

Mēs braucām uz Ķeguma dzelzceļa staciju. Tumsa un vakara blāzmas vairojās aiz loga, un tajā brīdī jauneklis nosauca savu vārdu.

– Kaspars.

– Toms.

– Tūlīt paspēsim uz pēdējo vilcienu uz Ogri. Es sarunāšu tev viesnīcu, – viņš skaidroja un tūdaļ pielika pie auss mobilo telefonu.

– Čau, Taņa, man te viens pazīstams džeks nomaldījies, izguldīsi viņu par dvacāru? – viņš relaksēti runāja, kamēr abās pusēs zibēja šosejas gaismas. Drīz vien mēs nokļuvām pie dzelzceļa stacijas, un Kaspars mani bezmaz izgrūda no pasažiera vietas.

– Tagad paņem šito, – viņš teica, iespiezdams man plaukstā 20 latu naudaszīmi, – un, kad būsi ticis mājās, pēc tam atbrauc atkal uz Ķegumu un sameklē autoservisu. Tur pie sekretāres arī atdosi, – mans nesavtīgais, bet vienlaikus prasīgais glābējs rīkoja, un es ieklupu vilciena vagonā.

Izkāpis Ogres stacijā nakts vidū, es sāku saprast situācijas absurdumu. Aizgāju līdz taksofonam un nodevu ļoti skopu ziņojumu mājiniekiem, lai “neuztraucas” un ka, galu galā, “ir taču vasaras sākums”. Izbirdinājis šīs mierinājuma frāzes, kas man pašam nekādā ziņā nepalīdzēja, devos uz Kaspara sarunāto viesnīcu šosejas malā, blakus kādreizējai Ogres Tautas teātra ēkai. Mans parazītiskums droši vien bija nojaušams jau brīdī, kad šķērsoju viesnīcas slieksni. Priekštelpā kāds bija centies sakarināt Ogres sadraudzības pilsētu ģerboņus, taču tas viss acīmredzot tika darīts lielā steigā, jo kāda no relikvijām gulēja blakus istabaugu podiņiem un pavirši sakrautām grāmatām no sērijas “Egletjēru ģimene” un “Cepurnieka pils”.

– Kaspars jums noteikti zvanīja, – es ķēros pie paša galvenā, lai savu vientulīgo pazemojumu nomaskētu ar cik necik nopietnu intonāciju.

– Nu jah, bet ko jūs tagat gribāt? – jautāja pielaidīgākā no viesnīcas darbiniecēm.

– Tika solīts numuriņš par 20 latiem, Toms mani sauc, – es beidzot uzliku apmaiņas produktu uz galda.

– Mhm, jā, redzu, Kaspars tiešām bij’ zvanījis, – kāda cita meitene ar uzkasītu zirgasti sekoja līdzi tam, kas bija lasāms datora ekrānā. Tad no sāndurvīm parādījās džeks ar tauriņu, kaut ko pačukstēja meitenei, un viņa man tikpat ātri pateica:

– Nē, pa 20 vairs nebūs, būs tikai pa 35.

Es stāvēju un skatījos uz viņu, jo puisis jau bija nozudis savos kambaros.

– Kaspars taču jums zvanīja un rezervēja, – es nopīkstēju drebošā balsī.

– Jā, bet var dabūt tikai pa 35, – meitene mehāniski atkārtoja. Laikam jau tālbraucēju stundu istabiņu noslodze bija darījusi savu.

Izvilkos laukā uz šosejas, rīdams krupi pēc krupja – biju jau sagatavojies baudīt svešā labdara sniegto iespēju patusēt vienam viesnīcas numuriņā. Tā būtu bijusi ekskluzīva iespēja. Kaut kāds provinciālis, tautas muzikants izgulda sevi privātā viesnīcā! Šiks!

Sāku stopot automobiļus pustumsā, zem laternu ugunīm, bet drīz vien jau bija klāt ceļu policijas patruļa.

– Kas tev ir, dzīvot apnicis?! – sauca barga balss, kuras īpašnieku īsti nevarēju saskatīt bākuguņu dēļ.

Es uzsāku stomīgu atvainošanās virkni un, to darot, nemitīgi kāpos atpakaļ tumsā. Laikam tā bija kāda psihosomatiska īpatnība – virzīties prom no uzbrukuma centra.

Policisti izteica man mutisku brīdinājumu un aizbrauca, un tieši tajā brīdī es caur sabiezējušo tumsu pamanīju lielceļa krodziņa neona izkārtni alus mucas formā. Līdz turienei vēl bija krietni jāpaiet, bet izvēles nebija. Krodziņā, kura nosaukums varēja būt Zem vecā alkšņa vai kā tamlīdzīgi (sānu joms tam bija papildināts ar dekoratīviem alkšņu stumbriem), mani sagaidīja noguris bārmenis un vēl nogurušāka trauku mazgāšanas meitene. Es ar pirkstiem paburzīju neizmantoto 20 latu banknoti šortu kabatā.

– Ēst arī kaut ko? – bārmenis ar visu dienas gaitā sadrūvēto nepatiku izgrūda.

– Nē, es jau krietni paēdu, – melodams laidu skatienu pāri sulu iepakojumiem.

– Ļoti labi, mums arī nekā vairāk nav, – vīrietis teica un pārsvieda dvieli pār plecu.

– Ananasu sulu tad, – es palūdzu un devu savu dārgi glabāto banknoti.

– Samaksāsi, kad savāksies vairāk, – viņš noskaldīja.

Ar savu sulas glāzi devos pie tuvākā galdiņa. Aizmugurē kāds vīrietis noslēdza priecīgu vakaru dāmas sabiedrībā. Apsēdos un sāku vērot garāmbraucošo auto gaismas.

– Stulbenis, – es pie sevis domāju, strēbdams sulu. – Nez ko baigi sadomājies un tagad, lūk, sēdi un temp kaut kādu stulbu sulu nekurienes vidū.

Manā adītajā tašiņā starp citām nebūtiskām lietām bija arī izdevums “Kinomākslas pamati”, ko apgāds Liesma bija izdevis 70. gadu nogalē. Tolaik man jau bija klusa doma šturmēt Kultūras akadēmiju, lai pierādītu savas spējas ekrāna mākslā. Šī grāmata man kalpoja par iedvesmojošu, bet, kā vēlāk atklājās, visai seklu izziņas avotu. Taču šajos bezcerības apstākļos “Kinomākslas pamati” patiesi palīdzēja nezaudēt pēdējās gara spēka atliekas. Drīz vien ārprātīgi nekvalitatīvie attēli no filmām “Es visu atceros, Ričard!”, “Septītais zīmogs” un “Ivana bērnība” sapinās vienkopus – karuselī, kura mehānisko dzinuli darbināja Hipnoss. Lai mērs būtu pilns, no durvīm sāka vilkt. Kad grasījos tās aizdarīt, bārmenis skarbi paziņoja, ka “tāds projekts” un nebūs te nekādas liekas virināšanas ciet un vaļā.

Manā iztēlē kafejnīcas vietiņa bija pārtapusi par ko līdzīgu aizgaldam. Es biju dīkdienis, traucēklis un finansiāls grausts. Un tad vēl tas aukstums, kas kļuva aizvien neciešamāks. Itin kā pasvītrodams savu sociālo lejupslīdi, es apsēju ap pārsalušajiem apakšstilbiem tašiņā noglabātos tēkreklus no aizvadītās nometnes. Sadabūtu vēl kādu ievas zara kruķi, tonakt es varētu pozēt Indriķim Zeberiņam. Šādā ietērpā es jau trešo reizi slāju pēc vēl vienas ananasu sulas – tā ir ļoti salda un dzīvinoša sula, bet vienlaikus atgādina par bērnības klejojumiem līdzās pieaugušajiem viņu izdzīves reizēs, kad tas bija vienīgais man atļautais remdinājums.

Bārmenis cieti noteica:

– Pietiks tev to ananasu suliņu.

Es sapratu: viņa pacietības kvota bija pārpildīta, un, lai uzkavētos krodziņā, man būtu bijis jāveic pavisam citas izvēles, nekā es savā tālaika naivumā spēju.

Izgājis uz vējainās šosejas, pavisam blakus Daugavai, tēkreklos ievīstītām kājām, es nodomāju, ka varbūt jāaiziet un jāapčurā tas nolāpītais ceļmalas motelis. Bet ko gan tas dotu. Pirmajai gaismai svīstot (Remarks šādu skatu esot dēvējis par “ābolu zaļajām debesīm”), es aizvilkos līdz Ogres dzelzceļa stacijai. Pēc pusstundas kāda neredzama roka no iekšpuses atslēdza durvis un es kopā ar vēl citu grūtdieni varēju ieiet siltajā, nupat svaigi piekurinātajā sabiedriskajā telpā. Sēdeklis bija ciets un neērts, bet divas stundas pagāja nemanot. Kad pamodos, otrs klaidonis vairs nebija redzams. Devos atpakaļ uz šoseju, un ap astoņiem no rīta manu saburzīto personu pieņēma kāda stādaudzētāja, kas ļoti steidzās uz vietējo gadatirgu, tak tomēr atrada iespēju paķert mani līdzbraucēja sēdeklī.

Uz Kaspara, mana labdara, norādīto autoservisu ar sagatavotajiem 20 latiem aploksnē ierados oktobra beigās. Arī tas izvērtās par līdzīga mēroga ceļojumu: šķiet, tas ir vienīgais autoserviss, kurš atrodas pļavas vidū. Ieejot foajē, realitātes aizkars pavisam saviņķelējās un pavēra kaut kādu atskabargainu īstenības uztveri, gluži kā Linča “Sarkanajā istabā”. Atpakaļgaitā neviens nerunāja, bet, kad nodevu aploksni administratorei, viņa noteica:

– Kasparam jau likās, ka viņš nekad jūs nesagaidīs.