Piedzīvojumi Kosmosā

2008. gada 1. janvāra rītā savā dienasgrāmatā esmu veikusi šādu ierakstu:

Māja, kur turpmāk dzīvošu, būtu varējusi iedvesmot Mopasāna “Le Horla”. Domāju, ka pat Orla šeit būtu izmeties pa logu. Bet te nav kur izmesties – sprīža attālumā no loga atrodas nākamā māja. Un rajonā visu dienu, no rīta līdz vakaram, pa skaļruņiem skan svētku mūzika, kuras dēļ Makmērfijs trakonamā būtu izdauzījis stiklu. Kaimiņš aiz sienas visu nakti skaļi krēpoja un pirda. Istabas sienās ir milzīgas šķirbas, esmu saaukstējusies un atslēgta no pilnīgi visa.

Tas notika Ekodā, stacijas rajonā Nerimas apkaimē, kas atrodas piecus kilometrus uz rietumiem no Ikebukuro un ir pazīstams ar daudzajām animes studijām, satriecošajiem parkiem, veclaicīgajām ielām, gar kuru malām izkārtojušies tradicionālie veikaliņi un restorāni – skati, kas parādās teju ikvienā zīmētajā japāņu filmā. Kā rakstīts tūrisma bukletos:

Maiznīcu un mākslinieku rajons, no kura līdz Ikebukuro var aizbraukt sešās minūtēs, – pievilcīga vieta ikvienam, kas no naktsmītnes gaida ko vairāk par ērtībām.

Trešo gadu dzīvojot Japānā, man būtu vajadzējis saprast, kas ar to bija domāts.

Sanāca tā, ka Jaungada priekšvakarā kaimiņiene mani izlika no dzīvokļa. Kopīres vienošanos, kas mums savulaik bija mutiski noslēgta, viņa arī mutiski pārtrauca, dodot man tikai pāris dienas, kad izvākties un atrast citu dzīvesvietu. Uz svētkiem viņa gaidīja ciemos radus vai draugus no Kazahstānas, kurus pēdējā brīdī bija nolēmusi izmitināt manā istabā, iespējams, cerot, ka viņi paliks arī ilgāk. Iepriekšējo reizi es dzīvokli Tokijā meklēju mēnešiem ilgi, jo diemžēl uz ārzemju studentiem vietējie raugās ar aizdomām, it sevišķi, ja runa ir par nelielu īres naudu. Dzīvokļu aģentūras mākleris man piezvanīja tikai vienu reizi un aizveda parādīt mitekli, kurš tika kategorizēts kā “lofts”, kaut precīzāks apzīmējums tam būtu “plaukts”: tā bija 2 x 1 m gultasvieta skapī blakus virtuvītei, kam bija durvis uz vēl vienu istabu, bet tajā es nedrīkstētu iet – tā vienmēr paliktu slēgta.

Zināju, ka arī šoreiz vērsties mājokļu aģentūrā nebūtu jēgas. Izsūtīju vēstules visiem paziņām, interneta meklētāja filtros uz labu laimi atzīmēju vēlamo summu un drošības iemaksu, kuru varēju atļauties, un man izlēca viens vienīgs rezultāts. Hosteli sauca Kosmoss, un tas bija vislētākais visā Tokijā.

Istabu izīrēja ārzemnieks, vārdā Marks, kurš gan arī īsti negribēja krāmēties ar klientiem pirmssvētku dienā, bet piekrita, uzklausījis manu izmisuma pilno stāstu. Es izņēmu bankomātā visu naudu, un, klausoties ļoti skaļu radio viņa dubļainajā furgonā, mēs aizbraucām līdz vajadzīgajai adresei. Hostelis bija apmēram tāds, kā biju iztēlojusies sliktākajā no scenārijiem, – šaurs, slapjš koridors ar sešām durvīm, elektrības kastēm bez vākiem, no kurām nokarājās vadi, un uz visiem kaimiņiem vienu kopīgu tualeti pašā koridora galā, kuras durvis tika turētas vaļā, lai blāvi apgaismotu tumšo gaiteni. Tualete bija tradicionālā – proti, caurums flīzētā grīdā –, un mana vieninieka kamera ar galdu, ledusskapi un plīti atradās tai tieši blakus.

Iegājusi istabā, izlikos, ka pārbaudu ērtības, – pavilku aizslietni, atvēru logu un izbāzu pa to roku, kas atdūrās pretējā betona sienā, pavirināju skapja atvilktni. “Lovely, I take it,” teicu Markam, un viņš man piešķīra atslēgu, kam piekariņa vietā bija paliels daudzu roku nopulēts naža spals.

Arī mana jaunā istaba bija diezgan tradicionāla: tā bija nepilnus 10 kvadrātmetrus liela telpa ar brūnu linoleju un augsto slieksni, pie kura atstāt apavus. Istaba skaitījās divvietīga, jo tajā bija ievietota masīva divstāvu gulta, kam pretī bija piebīdīts rakstāmgalds. Pie tā varēja strādāt, neizkāpjot no gultas, taču ne ar iztaisnotu muguru, jo otrā stāva kušete atradās pārāk zemu. Savukārt otrajā stāvā apsēsties nevarēja vispār. Tieši blakus galdam bija gāzes plīts ar diviem degļiem, lai, sēžot gultā pie galda, var uzreiz arī gatavot ēdienu, un tālāk – skapis, kur nolikt ceļasomu. Starp visām mēbelēm bija aptuveni 40 centimetrus liela platība, kurā brīdi varēja uzkavēties stāvus.

Jau pirmajā vakarā uzzināju lietas, ko nebiju pamanījusi, pieņemot atslēgas un slēdzot līgumu: Wi-Fi šeit nedarbojās. Telefona internets savukārt neietilpa manā budžeta plānā, un es paliku bez komunikācijas iespējām. Ap logu rūtīm bija divus trīs centimetrus platas šķirbas, pa kurām vējš pūta istabā sniegu. Cik spēju, nopolsterēju tās ar zeķbiksēm, džemperiem, veļu, skoču, bet gulēt likos pufaikā, adītās biksēs ar dubultām vilnas zeķēm un šalli. Taču skaņu nobloķēt nebija iespējams. Es dzirdēju ik troksnīti koridorā, tualetē un, šķiet, arī aiz ārdurvīm. Un arī no tā kaimiņa istabas, kas bija divas durvis tālāk. Un dzīve Kosmosā virmoja nepārtraukti.

Pēc dažām dienām dienasgrāmatā esmu rakstījusi tā:

Šonakt trijos atbrauca ar sirēnām un vienu no mums sešiem aizveda. Var tikai minēt, kuru tieši – klepotāju, pirdēju, ķīnieti vai maniakāli depresīvo amerikāni ar skūto, pāršķelto pauri. Pēc bandītiem izskatās visi. Un kurp aizveda – uz policiju vai morgu? Atbraucēji skaļi bļāva rācijās, bet es atpazinu tikai vārdu “pazīstat, pazīstat?”. Koridors bija notašķīts ar asinīm un gļotām.

Nākamajā dienā iepazinos ar “pirdēju”. Arī viņš bija uztraucies par nakts notikumiem un par to, ko viņam atbildēs par vīzu. Arī viņam nebija Wi-Fi, viņš izrādījās laipns un, tāpat kā es, līdz vēlai naktij mēdza spēlēt “Spider Solitaire”.

Kosmosā nodzīvoju vairāk nekā mēnesi, līdz atbrīvojās kopmītņu istaba universitātē. Šajā laikā nokārtoju ziemas sesiju universitātē, sagatavoju vairākas prezentācijas, kam 60% no atzīmes veidoja noformējums, un atradu atbildes uz eksāmenu jautājumiem, kurus profesors man speciāli bija sagatavojis nesalasāmā Babel Fish automātiskajā tulkotājā. Kino kursam rakstīju arī scenāriju japāniski ar ātrumu 10 teikumi diennaktī, klausījos uzmundrinošu gangsteru repu un reizēm aizgāju līdz interneta kafejnīcai uzrakstīt mammai ziņu Draugos. Daudzas reizes dienā dzirdēju, kā tiek norauts ūdens tualetē, un atklāju, ka nedzīvoju viena: istabā uzradās arī žurkas un prusaki, trūkums, ārprāts, ilgas. Beidzās nauda, un līdz universitātei, kas atradās vēl pāris kilometrus aiz Ikebukuro, turpmāk gāju kājām. Tad četras dienas nosēdēju badā tukšā istabā ar vienu krāsainu DVD un sagaidīju savu divdesmit piekto dzimšanas dienu.

Kad “pirdējs” to uzzināja, viņš man uz godavārda aizdeva 20 000 jenu. Mēs aizgājām līdz Ekodas stacijai un nopirkām jakitori – pavisam mazītiņus gaļas, mēles un vistas skrimšļu kumosiņus, ko japāņu ome ietina tās dienas avīzē. Iepriekš šajā rajonā nebiju klaiņojusi. Tas sākās uzreiz aiz korejiešu kvartāliem, pārbāzts ar sīkām, lētām bodītēm, kurās tirgoja visu, kas, šķiet, bija palicis pāri no ļoti veciem vai mirušiem cilvēkiem vai cilvēkiem, kuri steigā pārvākušies un kuriem jau tāpat nekas daudz nebija piederējis, – noputējušus suvenīrus par mazliet lētāku naudu, nekā tie sākumā pirkti, nobružātus traukus, kimono jostas, dažādas kastītes. Kādā bodītē pie aizmugurējās sienas divas pusmūža kundzes enerģiski ar izsmidzināmo ķimikāliju centās noberzt taukus no gāzes plīts – tādas pašas kā manā istabā –, lai noliktu blakus pārējiem krāmiem, kuru vidū pamanīju arī rakstnieces Bananas Jošimoto grāmatas. Viņa, izrādījās, bija dzimusi un augusi Ekodā. Jošimoto savos pilsētstāstos parasti apraksta ļoti vienkāršas lietas, ēdienu un vietu smaržu, sapņus un eksistenciālas situācijas, kur visbiežāk jauns cilvēks apmaldās starp iztēli un realitāti, jeb “to, kā briesmīga pieredze ietekmē cilvēku dzīvi”.

Tālāk stiepās garas maģistrāles ar galapunktiem miglā. Viena, otra, trešā. Vienalga, kurā šķērsielā nogriezies, skats visur viens un tas pats: visas ceļazīmes rāda uz Ginzu, uz sudraba kaltuvi, pilsētu, kur apgrozās zelts, leoparda kažoki, melni mersedesi un geišas. Vismaz tā bija 20. gadsimtā. Pēc krīzes vairs liela daļa japāņu nevarēja atļauties kašmira džemperus, tāpēc sāka ražot lēto Uniqlo apģērbu sēriju.

Elektriskā izkārtne Sommet, stūra restorāniņš ļodzīgiem stikliem ar netīru, taukainu virtuvi. Pie durvīm pabalējušas Xerox kopijas ar ceptas baltmaizes šķēles un olas attēliem nez kāpēc ļāva noticēt, ka tur var dabūt arī vīna glāzi. Izvēlējāmies galdiņu pie loga ar nobrukušām žalūzijām. Saimnieks, pabeidzis sūkt putekļus ap bāru, atnesa mums ūdeni un uzsildītus roku dvieļus. “Tunča sacepumu, grila asorti un divus mājas vīnus, lūdzu.” Viņš aizgāja cept, ar pannu atsitot vaļā kases aparātu. Uzvēdīja garšīga mājas ēdiena un ingvera smarža, kam cauri sitās kaut kur aiz stūra esošā sanitārā mezgla smaka. Mums atnesa arī saldo – divas saldējuma bumbas, tik cietas, ka viena no tām aizripoja pa zemi, – un apbrīnojami garšīgu kafiju priekš Ekodas un tādas draņķa dienas.