Skaistuma kamikadze

Man bija septiņpadsmit, kad es pievērsos svarcelšanai, – tajā pašā vecumā, kad sāku apgūt cīņas mākslu. Aptuveni gadu vai divus vēlāk es jau biju gandrīz pilnīgi pametis kunfu nodarbības, toties pievērsies vinjāsa jogai; gadu pēc tam mani uzņēma koledžas airēšanas komandā. Kopš tā laika kaut kāda veida fiziski treniņi ir nemainīga manas dzīves daļa. Esmu devies uz trenažieru zāli Ziemassvētku rītā pirms dāvanu atvēršanas; esmu gājis skriet 37 grādu karstumā un arī pa tikko uzsnigušu sniegu. Arī ar vieglu drudzi, pēc negulētas nakts, ar smadzeņu satricinājumu laikā, kad veseļojos pēc negadījuma, kurā mani notrieca auto un kurā būtu varējis arī iet bojā. Ar gadiem esmu kļuvis iecietīgāks pret dažādiem ierobežojumiem, tomēr reti ļauju sev pilnībā atteikties no fiziskas slodzes. Agrajos pusaudža gados man likās, ka mans ķermenis ir nepilnvērtīgs: atceros, cik neērti savā pusaudzībā Floridā jutos visādās baseina ballītēs – kautrējos par savu augumu, kuslo krūšukurvi, tievajām rokām. Nolēmu, ka fiziska pilnveidošanās, nevainojamu ķermeņa valodas zināšanu izkopšana ir veids, kā attaisnot savu eksistenci.

Vēlāk, rokoties cauri bibliotēku krājumiem un angļu literatūras studiju programmām, es nesastapu daudz rakstnieku, kurus šajā ziņā varētu uzskatīt par saviem gara radiniekiem. Varbūt pareizāk būtu sacīt: ķermeņa radiniekiem. Modernie intelektuāļi tagad bieži runā nevis par mocītiem, ekspluatētiem un nogalinātiem cilvēkiem, bet gan par ķermeņiem. Neraugoties uz tādu retoriku, šajās aprindās saglabājusies dziļa nepatika pret fizisko kultūru. Ik reizi, kad iznāk runa par fiziskām nodarbībām, es sastopos ar neizpratnes, skepses un pat nicinājuma pilniem skatieniem – it kā stingri bicepsi būtu tukšpaurības pazīme, it kā ķermeņa attīstīšana un izkopšana būtu ekscentrisks, nedaudz šaubīgs vaļasprieks, kaut kas līdzīgs taksidermijai.

Atklāju, ka vienam autoram mana kaislība tomēr nav bijusi sveša – tas ir japāņu rakstnieks Jukio Misima, un visnepārprotamāk tas parādās viņa grāmatā “Saule un tērauds”. Šajā garajā esejā Misima atzīstas, ka savulaik juties atsvešināts no sava ķermeņa, lepojas, ka izdevies ar to izlīgt, un lielos vilcienos izklāsta estētikas filozofiju, ko iemieso viņa fiziskās pilnveidošanās programma.

Uz mana vecā Grove Press izdevuma vāka rakstnieks pozē karotāja veidolā: līdz jostasvietai kails, apsējis ap pieri hačimaki, viņš veras manī caur pieri, no biezo uzacu apakšas. Viņa aizēnotais skatiens ir apņēmīgs un biedējošs. Gaisma krīt uz viņa kreiso vaiga kaulu un spēcīgo virsdeguni. (Ir kāda nianse, kas šo tēlu padara mazliet cilvēciskāku: ausis ir mazliet par daudz atļukušas.) Uzvalkā šis cilvēks varētu likties visnotaļ ikdienišķs, labākajā gadījumā – vīrietis ar vidusmēra miesasbūvi, taču bez krekla viņš ir kā pantera, kas gatava lēcienam. Apakšdelmi ir japānim neparasti spalvaini; iekritušo vēderu šķērso melna apmatojuma svītra. Tricepsi atgādina saulē sasilušu marmoru. Šo koncentrēta spēka pilno portretu daļēji pārklāj sarkana mērķa koncentriskie loki – it kā pār Misimu tūlīt grasītos nolīt bultu lietus, caururbjot viņu kā svēto Sebastjanu, kura “baltais neatkārtojamais kailums” uzbudina Misimas romāna “Maskas grēksūdze” trauslo stāstītāju līdz pirmajai ejakulācijai viņa mūžā. Misimas stingrā mute veido mērķa viduci, bet tā ārējie gredzeni gulstas uz pleciem un krūšu muskuļiem kā asiņu mantija. Labā roka patlaban velk ārā no maksts samuraja zobena kailo asmeni, ceļot to augšup – ievirzot kadrā.

Pētot šo portretu, kļūst saprotams, kāpēc zināma tipa studentiem Misima bija tāda autoritāte, kāpēc šie jaunekļi iestājās viņa mūža nogalē izveidotajā armijā un bija gatavi doties uz Fudzi kalna nogāzēm, lai trenētos kopā ar viņu, kāpēc dažiem neapmierinātiem jauniem cilvēkiem, kurus saviļņoja Misimas romantiskie un impēriskie ideāli, viņa muskuļotais ķermenis varēja kalpot par antīkā Apollona torsu un sludināt: “Tev jāmaina sava dzīve!”

Pašam Misimam piemita apbrīnojama spēja mainīties. Romānu autors, esejists, dramaturgs, dzejnieks, polemisks publicists un, visbeidzot, arī nelielas privātas armijas vadonis – šis biseksuālais estēts visu mūžu dzīvoja nebeidzamās pārvērtībās. Eksistence viņam bija tikai “acumirkļa ēna”, kam iesākumā spēku deva vārdi, bet vēlāk – muskuļi. Kāds viņa vienaudzis raksta, ka Misima jau no agras jaunības “bija pārliecināts, ka var kļūt, par ko vien vēlas, – par Japānas imperatoru, literatūras ģēniju, pat skaistuma kamikadzi. Viņš uzskatīja, ka viņa spējām nav robežu”.

Pie visa vainīgas Tokijas olimpiskās spēles. Šī starptautiskā jezga, visi šie sportisti, kas skrēja, lēca un peldēja, šķeļot gaisu un ūdeni ar saviem ķermeņiem kā zobenu asmeņiem, tik pilnīgi un fantastiski apdzīvojot savu miesisko veidolu, – tas viss atkal pievērsa manas domas Misimam, starptautiskākajam un vienlaikus arī nacionālistiskākajam no izcilajiem 20. gadsimta japāņu rakstniekiem. Konkrētāk – es aizdomājos par “Sauli un tēraudu”, noteikti intelektuālāko tekstu, kas jebkad sarakstīts par kultūrismu. 1968. gadā pabeigtais darbs angļu valodā nāca klajā 1970. gadā – Misimas nāves, viņa rituālās pašnāvības, gadā. Man ir aizdomas, ka šo eseju, vienlaikus grēksūdzi un manifestu, viņam ļāva sarakstīt vienīgi arvien spēcīgākās priekšnojautas par savu pāragro aiziešanu – šo mīklu, kuras atminējums meklējams “Saulē un tēraudā”.

Valoda Misimam bija pirmā. Viņš mums stāsta, ka vārdi pie viņa atnākuši pirms lietām – pretēji parastajai bērna attīstības gaitai. Šāda identificēšanās ar vārdiem noveda pie tā, ka zēns uzaugot atsvešinājās no fiziskās realitātes. No savas iekšējās pasaules dzīlēm Misima tikai ar piepūli atcerējās, ka viņam ir arī ķermenis – nožēlojams, izmantots, mocīts, pastāvīgi tirdīts, vazāts apkārt pēc iegribu un darba pienākumu uzspiestajiem noteikumiem. Viņu interesēja tikai tā iekšējā telpa, pa kuru kā komētas šaudās domas un atmiņas un kur iztēli un pieredzi var likt lietā, lai izgreznotu identitāti, kas bez mitas nododas savas esamības ģenerālmēģinājumiem. Pirmos 30 Misimas dzīves gadus viņa ķermeņa nepateicīgais uzdevums bija nēsāt sevī šo mūžam modro apziņu. Jau krietni brieduma gados un ilgi pēc pirmās literāta slavas atnākšanas Misimas miesas “augļu dārzs” vēl aizvien palika neaprūpēts un pamazām sāka brukt, lai arī prozā viņš tikmēr tiecās imitēt fizisku skaistumu. Slavenais rakstnieks bija cilvēks, kurš pats sevī sašķēlies divās karojošās daļās.

Un tad beidzot ķermenis sāka runāt. No 1955. gada jeb 30 gadu vecuma Misima nopietni pievērsās fiziskiem vingrinājumiem – svarcelšanai, skriešanai, boksam un kendo, japāņu paukošanai ar bambusa zobeniem. Viņš to salīdzina ar otras valodas apgūšanu un uzskata par savas “garīgās attīstības aspektu”. No sava vājā, sīkā stāva viņš, gluži kā atdzīvinot golemu, uzbūvēja muskuļus. Pamazām atklājot paša ķermeni, tā estētisko skaistumu un praktisko spēku, viņš sev atvēra jaunu zināšanu pasauli. “Pamazām vien dārzs sāka nest augļus, un domas par fizisko ķermeni ar laiku aizņēma lielu daļu no manas apziņas.”

Misimas pirmā doma bija likt prātam asimilēt ķermeni, uzbūvēt to kā simbolu vai sinekdohu – “paplašināt idejas mērogus no gara līdz miesai, panākot, ka visa fiziskā būtne kļūst par bruņutērpu, kas izkalts no šī koncepta metāla”. Šo domu viņš atmeta un turpmāk sāka tiekties pēc savienības starp abām pasaulēm, starp “vareniem, skaidri iezīmētiem muskuļiem” un rosīgu iztēli. “Saules un tērauda” galvenā tēma ir miesas un apziņas savstarpējā savīšanās. Vairums cilvēku pēc tam, kad ķermenis beidzis augt, sāk uztvert to kā pašsaprotamu – izņemot brīžus, kad esam baudas vai sāpju varā. Misima tajā saskatīja neizzinātu bezdibeni. Grāmatā “Misima: ieskats lielajā tukšumā” Margerita Jursenāra nosauc “Sauli un tēraudu” par “gandrīz vai murgiem”, un viņai ir taisnība: esejā ir rindkopas, kurās autors liekas apskurbis no atklāsmes, ka ķermenim, tāpat kā literatūrai, ir pašam savs grūti sasniedzams “cildenais”.

Tā nebija vienmēr. Par savu agro jaunību Misima citur raksta šādi: “Es jau krietnu laiku biju nemierā ar faktu, ka taustāmas skaistuma vīzijas spēj radīt vienīgi mans neredzamais gars. Kāpēc es pats nevarēju būt kaut kas saredzami daiļš un uzlūkošanas cienīgs?” Pavirši raugoties, tas ir tīrs narcisms. Taču vārdu primārā loma Misimam nozīmē, ka miesa nevar būt vienkāršs matērijas klucis, kas nav apveltīts ar prātu: fiziskās īpašības ir garīgo vērtību “ārējie – ķermeniskie – apliecinājumi”. Seko lakonisks riebuma katalogs: “Man vienmēr licies, ka tādas fiziskās individualitātes zīmes kā uzblīdis vēders (garīgā slinkuma pazīme) vai iekritis krūšukurvis un izspiedušās ribas (kas liecina par pārliecīgu nervozu jūtīgumu) ir pārāk neglītas.” Misimas mērķis ir “klasisks līdzsvars” kā grieķu statujām. Apmeklējot boksa zāli un cilājot tērauda svaru stieņus, viņš “atjauno savu ķermeni tā dabiskajā formā – tādā, kādai tam vajadzēja būt vienmēr”.

Te ieskanas zināma pārmetumu nots, pat pretīgums pret sevi. Misima pats savulaik bija tievs, bāls jauneklis ar iekritušām krūtīm, apsēsts ar “Novālisa nakti un Jeitsa īru mijkrēsli”, tik kusli muskuļots, ka armijas ārstu komisijas apskatē neizturēja spēka pārbaudi. Kad izrādījās, ka viņš nespēj pacelt siena ķīpu (tas bija uzdevums, kuru citi, spēcīgāki jauniesauktie izpildīja bez kādām grūtībām), armijas mediķi par viņu smējās. Misimu tik tikko atzina par derīgu karadienestam. Tas bija 1944. gada maijā. “Manas dzīves mērķis,” viņš vēlāk rakstīja, “bija iegūt visas īpašības, kas piemīt īstam karotājam.”

Ap 25 gadu vecumu Misima bija nonācis līdz emocionālai krīzei. Tolaik viņš rakstīja pa diviem vai trim romāniem gadā, piedevām arī īsos stāstus un lugas. Viņa tēls bija dekadentisks romantiķis, kurš izgāž savus sapņus “drudžainā tumsā”, gurdeni eksistējot vārdu maģijas varā, kas vienlaikus arī noturēja viņu pie dzīvības. Misima jau 
bija atzīts rakstnieks, taču kaut kādā dīvainā kārtā tā arī nespēja līdz galam iejusties pats savā dzīvē. (Pēc daudziem gadiem “Saule un tērauds” ļaus ieskatīties šajā nogurdinošajā kāpienā, kurā muskuļiem jāpaveic visa pievilkšanās un noturēšanās, bet “tērauda gabali” kalpo par alpīnista rīkiem, aizstājot radzes, ledus cirtni un virvi.)

Risinājums nāca Misimas pirmā ārzemju ceļojuma laikā. Iztēlojieties jauno talantu uz kuģa klāja 1951. gada Ziemassvētkos izbraucam no Jokohamas; vecāki māj viņam ardievas no ostas piestātnes. Pašpārliecināts, taču emocionāli apjucis jauns cilvēks, vienpatnis un visvairāk par visu – ļoti jūtīgs. Viņš mīl kaķus, to “trauslo psiholoģiju”, un reizēm mēdz stundām strādāt ar savu astaino kompanjonu klēpī. Ceļojuma mēnešu laikā viņš sūta uz mājām pastkartes, mudinot tēvu laipnāk izturēties pret ģimenes mīluļiem. Uz kuģa Misima pamazām atbrīvojas no čaulas. Jaungada ballītēs viņš izklaidējas amerikāņu sabiedrībā. Viņš pavada laiku, biedrojoties ar citiem pasažieriem, lasot un sauļojoties uz klāja. Viņam patīk sauļoties. Zēna gados vājā veselība likusi viņam turēties savā “krēslainajā istabā”, taču tagad viņi ar sauli vienojas “izlīguma rokasspiedienā”. Vēl vairāk, saules viņam nekad vairs nav gana. Ar tikko pievērsta ticīgā dedzību viņš nosauļojas līdz tumšam iedegumam un lepojas ar to kā ar pazīšanās zīmi, ar žetonu, kas viņu “iezīmē kā piederīgu tai otrai rasei”.

Savā ziņā Misima vienkārši seko modes vēsmām: sauļošanās kulta liecības visu 20. gadsimta vidu redzamas Slima Aronsa fotogrāfijās ar bronzai līdzīgiem iedegušiem balto jauniešu ķermeņiem Sentropēzā un Franču Rivjērā. Taču Misima gāja dziļāk. Viņa skatiens izšķīdina fiziskos fenomenus un atstāj aiz muguras elementu simbolus – kā plānu sāls kārtiņu uz ādas vietās, kur nožuvuši sviedri. Saule grāmatas nosaukumā ir trīskāršs simbols: veselīgā saule, kas nobrūnina viņa ādu, radot veselības sajūtu, impēriskās Japānas uzlecošā saule – samaitājies simbols, kas “jaunekļus pulkiem aizvilina nāvē tropu jūrās un lauku plašumos”, un alķīmiķu saule, personīgās izaugsmes katalizators: “Visu dienu, sauļodamies uz klāja, es lauzīju galvu par to, kā man sevi mainīt. Kā manī ir par daudz? Kā man trūkst?”

Cik daudzos rakstniekos vai dzejniekos sakāpināts jūtīgums apvienojies ar fizisku sīkstumu? Varētu minēt Servantesu, kurš Madridē cīnījās divkaujā (tika izdots rīkojums par viņa arestu) un vēlāk tika ievainots Lepanto kaujā, taču “Donā Kihotā” ir zināma nežēlība: romāna notikumu gaitu uz priekšu virza ļauni smiekli. Atgriezieties Senajā Grieķijā bronzas laikmetā, un jūs sastapsiet dzejnieku un karotāju Arhilohu, par kuru augstāk vērtēts vienīgi Homērs, taču arī viņš bija skarbs un cinisks cilvēks, kas par mīlestību, tāpat kā “karsto slaktēšanas darbu”, rakstīja bez jebkāda sentimenta. Bairons ir labāks piemērs – peldējums pāri Dardaneļiem, revolucionāro kareivju apmācības Grieķijā. No amerikāņiem uzreiz prātā nāk Hemingvejs, vēl viens kaķu mīļotājs, ar savu sviedraino mīlestību pret boksu un buļļu cīņām vai “mazais Hemingvejs”, Normans Meilers, kurš savā grāmatā “Muhameda Ali cīņa” raksta: “Pastāv reālas briesmas, ka pasaulē diženākais sportists ir arī skaistākais mūsdienu vīrietis.” (Zairā pirms Ali mača ar Džordžu Formanu Meilers viņam pievienojās treniņskrējienā.)

Lai gan Misima mīlēja Grieķiju, viņa formulētais ideālās dzīves paraugs bija caurcaurēm japānisks. Viņš mums pastāsta:

pēc kara es bieži domāju un sacīju arī citiem, ka nu pienācis laiks atdzīvināt seno japāņu ideālu – literatūras un cīņas, mākslas un rīcības sintēzi. Vēlāk mana interese uz laiku novērsās no šī konkrētā ideāla; kad pamazām no saules un tērauda uzzināju noslēpumu, kā apgūt vārdus ar ķermeni (un ne tikai apgūt ķermeni ar vārdiem), šie pretējie poli manī sāka uzturēt zināmu līdzsvaru. [..] Tas radīja iespaidu, ka manā personībā notiek aizvien spēcīgāka šķelšanās, taču īstenībā ik mirkli radīja jaunu dzīvu līdzsvaru, kas pastāvīgi tika sagrauts un tūdaļ atjaunots.

Ar to Misima domā feodālās Japānas laiku mācību par bunbu-rjōdō, harmonijā savienotām literatūras (bun) un zobena (bu) takām. Samuraja ideāls bija iet šo divējādo ceļu. “Mans mērķis,” Misima rakstīja neilgi pirms dzīves beigām, “ir atdzīvināt sevī samuraja dvēseli.” Iztēlojieties kādu izcilu amerikāņu autoru, savas paaudzes talantīgāko rakstnieku, kurš tiektos kļūt par Mežonīgo rietumu pistoļvīra gara iemiesojumu, un jums radīsies zināms priekšstats, cik donkihotiski tas izklausījās. Misimas brieduma gadu proza rakstīta muskuļotā, taču greznā manierē – it kā bruņu cimdā tērpta dūre vāzē veidotu ziedu kompozīciju. Savā pēdējā intervijā Misima atzina, ka spalvas un zobena duālismu “ir ārkārtīgi grūti īstenot praksē”.

1965. gadā, kad Misima sāka rakstīt “Sauli un tēraudu”, viņš jau kādu laiku nopietni strādāja pie “Pavasara sniega”, pirmā romāna no četrdaļīgā šedevra “Auglības jūra”. Taču pēc 10 ķermeņa trenēšanas gadiem viņš tolaik bija sācis domāt, ka rakstnieka loma ir ārkārtīgi ierobežota. “Tas, kurš niekojas ar vārdiem, spēj radīt traģēdiju, taču nevar tajā piedalīties.” Bet kurš var? Rīcības cilvēks, kuram ir “spēcīgs un traģisks stāvs un kā akmenī cirsti muskuļi .., kas nepieciešami, lai dotos romantiski cildenā nāvē”. Savulaik, kad neskaitāmi viņa paaudzes jaunekļi zaudēja dzīvību Klusā okeāna kaujās, kaulainais un kuslais Misima bija par vārgu, lai viņiem pievienotos. “Un manu romantisko pašlepnumu dziļi aizvainoja tas, ka palikt dzīvam karā man ļāva tieši šis nederīgums.”

Henrijs Skots-Stoukss, viens no Misimas biogrāfiem, atzīmē, ka, lai arī “Saule un tērauds” ir “būtisks darbs viņa pašnāvības sapratnei”, uztvert rakstnieka “šaušalīgos draudus” nopietni, viņam dzīvam esot, bijis grūti. Gluži tāpat kā gadījumā ar Silvijas Plātas melodramatiskajiem dzejoļiem, arī šoreiz nāve piešķir cildenumu vārdiem, ko citādi varētu uztvert kā fantazēšanu, vienkāršu vārdisku pārmērību. Visspilgtāk tas parādās līdzībā ar ābolu. Iztēlojieties pilnīgi parastu, veselīgu ābolu, saka Misima, un dilemmu – “smalko pretrunu starp pašapzināšanos un eksistenci” –, kas izpaužas augļa serdē:

Ābola iekšpuse dabiski ir pilnīgi neredzama. Un tā nu šī ābola viducī, ieslodzīta augļa mīkstumā, tā blāvajā tumsā gaida serde, kas nepacietīgi trīs alkās atrast kādu iespēju pārliecināties, ka šis ābols tiešām ir nevainojams. Nav šaubu, ka ābols tiešām eksistē, taču serdei šī eksistence pagaidām šķiet nepietiekama. [..] Patiesi, serdei vienīgais drošais eksistences veids ir vienlaikus eksistēt un redzēt. Ir tikai viens ceļš, kā atrisināt šo pretrunu. Vajag, lai ābolā tiktu ietriekts nazis – tik dziļi, ka auglis pāršķeltos un serde ieraudzītu gaismu. [..] Taču tad pārcirstā ābola eksistence izirst sīkos gabaliņos; ābola serde upurē savu eksistenci, lai iegūtu spēju ieraudzīt.

Tas ir īpaši nežēlīgs eksistenciālisms; tā ir nogalināšanās fenomenoloģija. Egocentriskais ābols, kurš par varītēm vēlas pārliecināties par savu eksistenci, ir pats Misima. Tā ir tēma, kas viņa darbos atkārtojas atkal un atkal: ilgas pēc skaistuma un klasiskas pilnības sasniegšanas nepielūdzami noved pie pašiznīcināšanās. Tāpat kā “vienīgais fiziskais apziņas eksistences pierādījums ir ciešanas”, kā viņš raksta “Saulē un tēraudā”, tā arī viņa acumirklīgo laimi “pilnībā spēj nodrošināt tikai nāve”.

Šī plaisa starp ieraudzīšanu un eksistenci sakļaujas stāstā “Patriotisms”. Japānas armijas leitnants, atsakoties zaudēt savu godu, kopā ar sievu izdara rituālu pašnāvību. Kad viņi stingri nolēmuši iet šādu ceļu, jaunais pāris izbauda pārcilvēciskas kaisles nakti, bet no rīta, uzvilcis uniformu un uzrakstījis īsu atvadu zīmīti, leitnants ietriec zobenu sev vēderā:

“Vai tas ir harakiri?” viņš domāja. Tā bija pilnīga haosa sajūta, it kā debesis būtu sabrukušas viņam uz galvas un visa pasaule kā dzērumā grīļotos. Viņa gribasspēks un drosme, kas pirms šī dūriena likās tik spēcīgi, nu bija sarukuši līdz vienam vienīgam mata tievuma tērauda pavedienam, un viņam uzbruka nepatīkama apziņa, ka, izmisīgi turoties pie šī diedziņa, jāvirzās tālāk. Viņš juta, ka savilktā dūre kļuvusi mikla. Paraudzījies uz leju, viņš redzēja, ka plauksta un audums ap iedurto asmeni mirkst asinīs. [..] Pēkšņi likās neticami, ka arī šajā šausmīgajā agonijā redzamās lietas vēl joprojām ir redzamas un viss eksistējošais vēl joprojām eksistē.

Nāve “man bija vienīgā patiesi spilgtā erotiskā ideja,” apgalvoja Misima. Ja vēlaties pārliecināties, ka viņš neliekuļo, uzmeklējiet dažādus skandalozus viņa erotisko dēku aprakstus, kas vēsta, ka rituālas pašnāvības izspēlēšana – asinis un iekšas aizstājot ar sarkana auduma gabalu – viņam esot ļāvusi sasniegt orgasmu, pat nepieskaroties sev. Vai kādam citam.

Pat ja esam ar kādu noslēguši pašnāvības paktu, mēs tik un tā mirstam vieni, un Misimas visdārgāk lolotās fantāzijas tik un tā palika tikai noslēgts aplis, lai kā viņš tās izspēlētu dzīvē vai aplūkotu savos tekstos. Taču noslēgts aplis var būt arī sava veida veselums. Misima iestājās par “nedalāmu kultūru, kurai vienādā mērā jāiekļauj sevī gaisma un tumsa”. Ik uz soļa viņš bija sašķelts, ik uz soļa viņš izmisīgi ilgojās pēc absolūtas vienotības. Viņš bija pretrunīgs, bet ne divkosis. Teicama fiziskā veselība ir tīrā esamība, bet iznīcība – eksistences pamats. No šī uzskata izauga neatvairāma pārliecība, kas bija pazīstama jau senajiem grieķiem, taču ar potenciāli nepatīkamām sekām: “Traģēdijai nepieciešama antitraģiska vitalitāte”, kāda piemīt, piemēram, romāna “Jūrnieks, kurš krita jūras nežēlastībā” tēlam, jūrniekam Rjudzi, kurš sapņo par nekonkrētu triumfu. Šķiet, ka teicams fiziskais stāvoklis ir obligāts priekšnoteikums varoņa cienīgai nāvei.

Un tā slavenais rakstnieks sāka sapņot par karotāja dzīvi. Armijā pat visnenozīmīgākais uzdevums ir viens zobratiņš lielajā kara mašīnā un tātad – saistīts ar nāves ideju. Karavīra ārkārtas pienākumi ir misija, kam nespēj līdzināties nekādi spēki sīkpilsoņa dzīvē. Un tā boksa un paukošanās skaudrajā skaidrībā viņš “laiku pa laikam ieraudzīja citu sauli, pilnīgi atšķirīgu no tās, no kuras tik ilgi bija saņēmis svētību, – sauli, kas kvēlo ar niknajām, melnajām kaislību liesmām, nāves sauli, kas neapsvilina ādu, taču izstaro vēl dīvaināku mirdzumu”. Šī tumšā zvaigzne pamazām kļuva par gaismu, kas rādīja viņam ceļu.

1970. gada 25. novembrī Misima paņēma aploksni ar “Auglības jūras” pēdējās daļas manuskriptu un uzrakstīja uz tās žurnāla Sinčjo adresi (romānu cikls tika publicēts turpinājumos); tad viņš četru rūpīgi izraudzītu personīgās armijas Tatenokai karavīru pavadībā (savu seno nacionālisma ideālu uzturēšanai dibināto pulku viņš dēvēja par “vismazāk bruņoto un garīgāko armiju pasaulē”) iegāja Japānas Austrumu armijas Tokijas štābā, sasēja komandējošo ģenerāli viņa paša kabinetā un pavēlēja bāzes karavīriem sapulcēties parādes laukumā, uz kuru pavērās skats no kabineta balkona. Ja viņi atteiktos, ģenerālis tiktu nogalināts. (Misimam vispirms nācās atvairīt divas virsnieku grupas, kas ielauzās kabinetā; virsniekus viņš ievainoja ar savu skaisto 17. gadsimta zobenu.) Dienvidū, ģērbies paša izdomātajā dzeltenbrūnajā Tatenokai uniformā ar stingri iezīmētu vidukli, Misima iznāca uz balkona un veikli uzlēca uz balustrādes. Viņš aicināja sapulcējušos vīrus, kopskaitā ap tūkstoti, sākt sacelšanos, labot 1947. gada konstitūciju, ko Japānai pēc kara bija uzspieduši sabiedroto spēki, un atjaunot Japānas “garīgos pamatus”. Taču lejā, laukumā, karavīri kļuva nemierīgi, pat sāka par viņu ņirgāties un lamāties. Virs galvām riņķoja ziņu aģentūru helikopteri, un to saceltā trokšņa dēļ daudzi nevarēja sadzirdēt, ko Misima runā. Kad Misimam neizdevās karavīrus iedvesmot ar savu runu, viņš atgriezās ģenerāļa kabinetā un, kā bija plānojis, izdarīja harakiri. Savam tuvākajam palīgam viņš bija devis vienkāršu norādījumu: “Lūdzu, neļauj man mocīties pārāk ilgi.”

Savu ķermeni iespējams apdzīvot tik pilnīgi, ka tas aizved tevi tālāk par savām robežām. Lai arī Misima uz savu nevainojami muskuļoto augumu raudzījās ar tādu pašu jūsmu kā bērns uz jaunu rotaļlietu vai pusmūža vīrietis uz spožu sporta auto, viņa metafizikā ķermenis visbeidzot kļūst par atspēriena punktu tālākam ceļam uz augšu: “Pat paši muskuļi vairs neeksistēja. Es sajutu, kā manī ieplūst spēks – tik dzidri caurspīdīgs kā gaisma.” Viņš gribēja sasniegt savas robežas un nonākt viņpus tām – kā naktstauriņi atsakās apmierināt badu, paliekot kūniņā.

Kas atradās viņpus? Vienīgi pašiznīcināšanās spožums – kā uz to raudzījās Misima. 45 gados viņš vēl joprojām bija spēku pilnbriedā un viens no galvenajiem pretendentiem uz Nobela prēmiju; 1968. gadā viņam līdz tai pietrūka tikai mata tiesas – balvu piešķīra gados vecākajam japāņu rakstniekam Jasunari Kavabatam. Komiteja esot spriedusi, ka Misima vēl ir jauns un var dažus gadus pagaidīt. Spriedējiem nebija ne jausmas, ka viņš nolēmis aiziet no dzīves. Baidoties no brīža, kad viņa ķermenis sāks sabrukt, Misima rakstīja: “Vismaz es nesamierinos un nesamierināšos ar šādu nolemtību. Tas nozīmē, ka es nepieņemu Dabas noteikto lietu kārtību. Es zinu, ka līdz ar to nostājos pret Dabu. Zinu, ka esmu piespiedis savu ķermeni nostāties uz pašas postošākās takas.”

Varat to saukt par prāta aptumsumu vai valsts apvērsumu, teatrālu iestudējumu vai izgāzušos puču, bet, šodienas acīm raugoties, Misimas aiziešana liekas neizbēgama. Šī nāve bija uzvedums, kas pirms tam piedzīvojis neskaitāmus mēģinājumus – stāstā “Patriotisms”, romānā “Satrakoto zirgu bars”, kurā ideālistisks terorists padara sev galu pēc kāda biznesmeņa noslepkavošanas, virknē fotogrāfiju, kurām Misima pozēja divus mēnešus pirms pašnāvības un kurās viņš redzams izpildām harakiri un kā asinīm noplūdis autokatastrofas upuris, bet visnepārprotamāk laikam gan grēksūdzei līdzīgajās “Saules un tērauda” lappusēs. Eseja noslēdzas ar dzejoli “Ikars”. Traģiskais jauneklis no sengrieķu mīta runā par to, kā debesis un zeme viņu velk katra uz savu pusi, – par pretrunu starp impulsu pacelties arvien augstāk un nepārvaramo liktenīgā kritiena aicinājumu. Un patiesībā viņš jau ir nokritis:

Tad varbūt tomēr

Esmu zemei piederīgs?

Ja nebūtu tas tā, vai zeme

Ar tādu skubu steidzinātu manu kritienu?

Nedodot laiku man ne padomāt, ne just,

Kāpēc tā, vienmēr padevīgi gurdena,

Nu mani sagaida ar tēraudcietu triecienu?

Vai maigā zeme kļuvusi par tēraudu tik tādēļ,

Lai liktu saprast man, cik pats es trausls?

Lai es beidzot saprastu, ka pasaule tā iekārtota –

Ka kritiens ir daudz dabiskāks

Par netveramo lidojuma dziņu?

Gravitācija ir nepielūdzama dieviete; debesis lēmušas tā, ka kritiens vienmēr bijis un paliks dabiskākais no stāvokļiem. Tā beidzas šis stāsts, taču tas nav viss esejas naratīvs. Misima reiz lidoja reaktīvajā iznīcinātājā F-104. Tas neapšaubāmi bija viens no spēcīgākajiem pārdzīvojumiem viņa mūžā; šī notikuma apraksts kalpo par “Saules un tērauda” epilogu. 14 kilometru augstumā, kad Maha skaitlis sasniedzis 1,3, Misima atklāj, ka “intelektuāli un fiziski piedzīvojumi var bez mazākajām grūtībām iet roku rokā. Tas bija tas punkts, uz kuru es vienmēr biju tiecies”. Kā dzejolī rakstīja Džeks Gilberts, Ikars taču arī lidoja.

Pērnruden, globālās pandēmijas laikā, tikpat kā nepamanīta pagāja Misimas nāves 50. gadadiena. Būtībā jau ķermenis viņu aiznesa turpat, kurp mūsējie nes ikvienu no mums. Pie daudziem saviem upuriem nāve ierodas bez brīdinājuma; tā atnāk par agru vai par vēlu, taču Misimam tā bija tikpat apzināti izplānota un iestudēta kā jebkuras viņa mūsdienu no teātra lugas kulminācija. “Izvēlēties vietu, kur mirt, ir arī lielākais cilvēka dzīves prieks.” Viņam tā nebija vienkārši traģēdija – tā bija apoteoze.

Ir tā: mēs visi krītam, un ikviens no mums kā kosmiska atlūza triecas pretim neizzināmajai saules sirdij, taču kritiena laikā tās stari piepilda ar jēgu katru mūsu ķermeņa atomu, katru mūsu dzīves mirkli. Varat par to domāt kā par nāves sauli, protams – par to asinssarkano sauli, kas simbolizē pagrimumu un iznīcību. Taču tā ir arī alķīmiķu melnā saule, kuras gaismā mēs visi pārvēršamies: šis smagais svins, ko mēs visur staipām līdzi, kļūst par zeltu. Kamēr dzīvojam, mūs aicina skaistums – skaistums, smagi pūliņi un pašdisciplīna, dzīvs līdzsvars starp mākslu un rīcību. Bet, ja runājam par apziņu, tas, ko mēs saucam par “es”, var būt vienkārša ēna, ko sev aiz muguras met mūsu neizbēgamā gala starojums.

Izklausās pārāk pompozi? Iespējams. Pēdējā laikā esmu daudz lasījis Jukio Misimu, un viņš lieliski prot iefiltrēties lasītājā, šis skaistuma kamikadze, – kā tādu Tatenokai jaunekli iesaukt savā estētikas armijā, iesūkt savā realitātes badā, savā pasaules iznīcināšanā. Anektēt, pievienot savai apziņai, spožai kā zobens. No šī privileģētā skatpunkta, viņa līdz baltkvēlei nokaitētā dzīves un mākslas centra, es ieraugu miesu kā savu otro valodu, intelekta pretpolu, transcendences rīku, līdzekli, kas ļauj sastapt – un pat izbaudīt – dziļāko realitāti. Un es stāvu arī uz depresijas, izmisuma un katastrofālu ideoloģisku saistību sliekšņa. Pagājušais pusgadsimts nav ne padarījis blāvāku Misimas dzīves un nāves fascinējošo auru, ne arī mazinājis eksistenciālu briesmu sajūtu, kad lasām viņa tekstus: pārdomās par “skaistumu, ko izstaro ķermenis, kurš tuvojas savam liktenīgajam galam”, es pa pusei baidos, ka uz liktenīgo galu tūdaļ aizraus mani pašu. Līdz šai dienai es vēl aizvien jūtu tos pašus tīksmīgu šausmu šermuļus, kad klausos Filipa Glāsa Trešo stīgu kvartetu – Misimas kvartetu, kura daļām ir tādi nosaukumi kā “1962. Ķermeņa veidošana” un “Asinszvērests”.

Romānā “Eņģeļa pagrimums” 81 gadu vecais Sigekuni Honda ar sirdssāpēm televīzijā vēro, kā jaunieši draiskojas baseinā. “Hondam lemts nodzīvot mūžu, tā arī neiepazīstot skaistas miesas īpašnieka izjūtas. Ja viņš kaut vienu vienīgu mēnesi varētu nodzīvot tādā ķermenī! Viņam savulaik vajadzēja pamēģināt. [..] Hondam gājusi secen tumšā un šaurā taka, kas caur miesu aizved uz svētumu.” Viņam jau par vēlu, kā mēdz teikt. Bet jūs gan glābiet sevi.

The Point, 2021. gada 18. oktobrī