Pēdējie mirstīgie

Būt nemirstīgam ir banāli; visas radības, izņemot cilvēku, ir nemirstīgas, jo nezina, kas ir nāve.

Horhe Luiss Borhess

Medicīna ir apgāzusi priekšstatus, ko nozīmē “normāls” cilvēka mūža ilgums. Amerikānis, kas piedzima 1900. gadā, visdrīzāk dzīvoja tikai 47 gadus. Ja šis pats amerikānis nodzīvoja līdz 1950. gadam, viņš redzēja mazuļus, kuru paredzamais dzīves ilgums bija 68 gadi – 45% kāpums tikai divu paaudžu laikā. Mazulis, kas piedzima 1950. gadā, visai iespējams, ir dzīvs vēl šodien un noraugās jaundzimušajos, kas ar diezgan lielu varbūtību var sasniegt 80 gadu vecumu. Apvienotās Karalistes Nacionālās statistikas birojs prognozē, ka līdz 2057. gadam jaundzimušo britu meiteņu vidējais paredzamais mūža ilgums sasniegs 100 gadus. Tātad, ja jums pašlaik ir mazāk par 40 gadiem, varat cerēt, ka sava mūža laikā satiksiet jauniešus, kas nodzīvos līdz 2157. gadam.

Arvien pieaugošais vidējais mūža ilgums ir medicīnas nemitīgās attīstības rezultāts. 1900. gadā trīs galvenie nāves cēloņi Savienotajās Valstīs bija plaušu karsonis/gripa, tuberkuloze un diareja. Pašlaik, tikai mazliet vairāk nekā gadsimtu vēlāk, daudzas nopietnākās akūtās slimības ir viegli pieveicamas. Ik mēnesi mēs uzzinām par jauniem satriecošiem sasniegumiem medicīnā. 2017. gada februārī pētniecības centrs Barselonā paziņoja par pirmajiem veiksmīgajiem HIV vakcīnas izmēģinājumiem. Pusgadu vēlāk ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprināja gēnu terapijas metodi leikēmijas ārstēšanai. Kā izteicies pārvaldes vadītājs Skots Gotlībs, šīm tehnoloģijām “ir potenciāls radīt pavērsienu medicīnā un kļūt par atspēriena punktu mūsu spējai ārstēt un pat pilnībā izdziedēt daudzas neārstējamas slimības”.

Pētnieciskās medicīnas fokuss no akūtām slimībām, piemēram, gripas, aizvien vairāk pievēršas hroniskām, piemēram, diabētam un Alcheimera slimībai. Pasaules Veselības organizācijas 2002. gada ziņojumā hronisko slimību medicīna nodēvēta par “21. gadsimta veselības aprūpes uzdevumu”. Mēs pamazām mācāmies apturēt ķermeņa dabisko sabrukšanu. Novecošanās, primārā hroniskā slimība, ir saistīta ar to DNS molekulu deģenerāciju, kuras atbild par šūnu atjaunošanos. Šķiet, nav tāda apstākļa, vismaz teorētiski, kas liegtu mums atklāt līdzekļus novecošanās apturēšanai vai pavēršanai pretējā virzienā. Žurnālā Nature Genetics 2008. gadā publicētais pētījums atklāj, ka to, vai auga dzīves cikls būs viengadīgs vai daudzgadīgs, nosaka tikai daži gēni – un ar šiem gēniem iespējams manipulēt. Tajā pašā gadā pētījumā, kas publicēts žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences, konstatēta spēcīga korelācija starp neparastu ilgmūžību cilvēkiem un genotipu, kas pazīstams ar apzīmējumu FOXO3A. Puzles gabaliņi, šķiet, ir atrasti; to pareiza savietošana, iespējams, ir tikai laika jautājums.

Un ja nu tas notiek samērā drīz? Bet ko tad, ja tas pietiekami drīz nenotiek? Iedomājieties, ka vēl pēc dažiem nozīmīgiem atklājumiem zinātnieki paziņo, ka līdz 2119. gadam visas slimības un novecošanās būs uzveiktas; ikviens, kas dzīvos 2119. gadā, dzīvos gadu simtiem, pat tūkstošiem ilgi. Iespēja, ka jūs vai es nodzīvosim līdz 2119. gadam, ir ārkārtīgi maza. Taču iespēja nodzīvot līdz brīdim, kas ir visai tuvu šim gadskaitlim, ir ļoti reāla – būtībā uz cilvēces vēstures fona mēs jau šobrīd esam tam pietuvojušies. Pārdomājiet to rūpīgi! Ko jums nozīmētu atskārst, ka jūs teju, teju būtu varējis dzīvot mūžīgi, taču nedzīvosiet? Kā būtu, ja mūsu neizbēgamajās vecumdienās mēs arvien vairāk būtu spiesti publisko telpu dalīt ar jauniem cilvēkiem, kuru paredzamais mūža ilgums nesalīdzināmi pārsniegs mūsējo? Mēs būtu pēdējie mirstīgie.

Ja tā notiktu, mēs tiktu konfrontēti ar vienu no senākajām filozofiskajām problēmām no vēl nepieredzēta skatpunkta. Ja nāve vairs nebūtu neizbēgama, vai zaudēt dzīvību joprojām nozīmētu to pašu, ko iepriekš?

Dž. R. R. Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” mitoloģijā nemirstīgie elfi ierodas Viduszemē no aizjūras Nemirstīgajām zemēm. Kad pienāk laiks aiziet, viņi sakāpj savos elfu kuģos un burā uz rietumiem. Retu reizi viņi ļauj sev pievienoties arī dažiem mirstīgajiem.

Tolkīna stāstā pati iekāpšana kuģī, kas dodas uz Nemirstīgajām zemēm, vēl nesniedz nemirstību (elfi tādi ir vienkārši piedzimuši). Taču, nedaudz pamainot stāstu, varam iztēloties, ka tā to sniedz gan. Un tagad iedomājieties: kāds laipns elfu draugs jūs ielūdz sev līdzi. Tikai esiet piestātnē nākamās ceturtdienas rītā pulksten astoņos, un nemirstība būs rokā. Pienāk ceturtdiena – un jūsu modinātājs ir sabojājies. Automašīnas motors nepielec. Vilciens kavējas. Pulkstenis rāda jau 7.58, kad jūs pieskrienat pie ostas vārtiem. Jūs redzat, kā piestātnes viņā galā atritinās mirdzošās elfu buras, kā virves atraisās no pietauvošanās pāļiem. Jūs skrienat un saucat – taču elfi, par spīti tam, ka viņiem pieder visa mūžība, ir sasodīti punktuāli. Kad jūs aizelsies nonākat mola galā, jūsu kuģis uz nemirstību jau slīd pretī bezgalīgajam horizontam.

Par mata tiesu nokavēt elfu burinieku uz Nemirstīgajām zemēm nav tas pats, kas nokavēt dienas pēdējo reisu uz Rīno. Tā ir ironija vispārākajā pakāpē: pāris minūšu dēļ jūs zaudējat tūkstošiem gadu. Iztēlojieties savu izmisumu, kad to aptverat, elsojot piestātnē, kamēr kuģis aizpeld un nozūd uz visiem laikiem. Varbūt jums šķitīs: tas ir šausmīgi. Kaut es nekad nebūtu dzirdējis par šiem elfu kuģiem un Nemirstīgajām zemēm! Labāk dzīvot bez cerības uz nemirstību nekā palaist garām šo iespēju pašā pēdējā mirklī.

Mūsu mazmazmazbērni nekļūs par elfiem, taču, iespējams, viņi nebūs arī tādi paši mirstīgie kā mēs. Izsakoties precīzāk, to nemirstību, par kādu es runāju, var saukt par bioloģisko nemirstību. Bioloģiski nemirstīgs organisms joprojām var aiziet bojā lidmašīnas katastrofā, taču tas nemirst no slimībām vai novecošanās. Ja cilvēki iegūtu bioloģisko nemirstību, mūsu paredzamais mūža ilgums pieaugtu ārkārtīgi. Gandrīz visi galu galā nomirtu tik un tā: ja jūs veselu mūžību ik pēc pāris nedēļām lidojat, kāda no lidmašīnām beigu beigās nogāzīsies. Un, ja ne, ir arī kodolapokalipse un Saules bojāeja karstajā nāvē. Tātad tā nemirstība, kuru domāju es, nav maģiska – tā nenozīmē, ka nāve kļūtu neiespējama, taču tā vairs nebūtu neizbēgama. Bioloģiski nemirstīgajiem vairs nevajadzētu rēķināties ar to, ka pēc zināma laika viņi mirs.

Šis aspekts ļauj mums apiet vienu no mūžīgajiem jautājumiem par nemirstību: vai nebeidzama dzīve ir tas, ko mēs patiešām vēlamies? Literatūrā un mākslā nemirstība biežāk ir lāsts nekā svētība. Kad viduslaiku eiropieši stāstīja cits citam par Mūžīgo žīdu, viņa nebeidzamie klejojumi tika izprasti kā sods par Kristus apšaubīšanu, nevis atalgojums. Filmā “Murkšķa diena” Bila Marija atveidotais varonis atmostas vienā un tajā pašā rītā, atkal un atkal. Vienmuļības nomocīts, viņš iesviež vannā elektrisko tosteri – un atklāj, ka pašnāvība nav iespējama. Kā slavenajā esejā “Makropulosa lieta” rakstījis filozofs Bernards Viljamss, nebeidzama dzīve, visticamāk, būtu nebeidzami garlaicīga, tā būtu “garlaicība, kas saistīta ar faktu, ka viss, kas varētu jēgpilni notikt ar vienu konkrētu cilvēku, .. jau ir noticis”.

Iespējams, vislabāk šī ideja pausta Horhes Luisa Borhesa stāstā “Nemirstīgais” (1947). Tā vēstītājs ir romiešu kareivis, kas nonāk pie maģiskas upes, kuras ūdeņi dāvā nemirstību. Pavadījis tūkstoš gadus Nemirstīgo pilsētā, viņš dodas ceļā, lai atrastu pretlīdzekli un atkal taptu mirstīgs. Lūk, kā viņš to skaidro:

Mirstīgo dzīvē it visam piemīt zūdīguma un nejaušības vērtība. Turpretim Nemirstīgajiem ikviena rīcība (un ikviena doma) ir jau nepārskatāmā pagātnē notikušu rīcību atbalss vai nepārsūdzama pirmzīme nākotnē sagaidāmām atbalsīm, kas atkārtosies līdz reibumam. Nav nekā tāda, kas mūžīgi neklīstu kā attēls starp nepagurstošiem spoguļiem. Nekas nevar notikt tikai vienreiz, nekas nav valdzinoši zūdīgs.¹

Šajās pārdomās ir sava taisnība: bezjēdzīga, neizbēgama nemirstība varbūt tiešām ir lāsts. Taču mūsu mazmazmazbērnu bioloģiskajai nemirstībai nebūs jābūt tādai. Pirmkārt, viņi vienmēr varēs izvēlēties beigt savu dzīvi, kad tajā vairs neizdosies rast neko jaunu. Turklāt viņu dzīves izjūtā aizvien būs kaut kas no Borhesa “valdzinoši zūdīgā”, jo cilvēki joprojām ies bojā nejaušības dēļ.

Atšķirība būs tāda, ka viņiem nāve kļūs tikai par iespējamību, izvēli, nevis laika skalā iecirstu neizbēgamību. Šāda veida nemirstība, pēc manām domām, nekādā ziņā nav lāsts. Iespēja pilnvērtīgi dzīvot ļoti ilgu laiku, varbūt pat tik ilgi, cik pats vēlies (taču ne ilgāk), šķiet patiesa svētība. Tāpat jūs varbūt raizējaties, ka nākotne būs slikti piemērota dzīvošanai, ņemot vērā klimata katastrofas, kas pieņemas spēkā, un ilgmūžības izraisīto nekontrolējamo pārapdzīvotību. Taču, lai nemirstības vērtība tiktu apdraudēta, lietām būtu jākļūst tik sliktām, ka dzīvot vispār vairs nebūtu vērts, un, ja tas reiz notiks, cilvēki atradīs izeju. Tādēļ es palieku pie pieņēmuma, ka pirmajai nemirstīgo paaudzei piederēs kaut kas ļoti iekārojams. Un nu mums ir jāvaicā: ko lai sakām par tiem, kas paliks stāvam piestātnē, kamēr kuģis uz Nemirstīgajām zemēm pagaist tālumā?

Filozofu spriedumi par nāvi ir tikpat seni kā filozofu nāve. Sinopes Diogens nomira 323. gadā p.m.ē. Vispirms viņš saviem sekotājiem piekodināja, lai viņa līķi bez liekām ceremonijām izsviež aiz pilsētas vārtiem. Daži no viņiem bija šausmās: klaiņojoši suņi taču saplosīs viņa ķermeni! Nesaplosīs, uzstāja Diogens, ja vien viņam būs nūja, ar ko suņus aizdzenāt. Samulsinātie klausītāji pieprasīja skaidrojumu: kā gan viņš grasās rīkoties ar nūju pēc nāves? Un te nu Diogens varēja izspēlēt savu retorisko trumpi: ja jau viņa, kurš varētu rīkoties ar nūju, tur nebūs, kamdēļ viņam vajadzētu raizēties par to, kas notiek ar viņa ķermeni?

Nākamās paaudzes grieķu filozofs Epikūrs pauda līdzīgu domu, lai arī ne gluži tik krāšņā manierē. Nāve, viņš rakstīja, “ar mums nekādi nav saistīta, jo tad, kad mēs esam, nāves nav, bet tad, kad atnāk nāve, mūsu nav”. Doma ir tāda: nāve nelīdzinās citām nelaimēm, kas ar jums var notikt, jo vai nu jūs esat dzīvs (un nāve jums nav notikusi), vai arī ir iestājusies nāve (un jūsu vairs nav, lai to piedzīvotu). Jūs un nāve, tā sakot, nekad īsti neesat vienā un tajā pašā vietā vienlaikus.

Mūsdienu filozofi tiecas iebilst pret Epikūra secinājumu, ka cilvēka nāve viņam pašam nav nekāda nelaime. Viņi norāda, ka mēs varam to izprast caur pretnostatījumu: vēl daži laimīgi mūža gadi Diogenam nāktu par labu, tādēļ tas, ka tie viņam tika liegti, ir slikti. Taču arī šie filozofi atzīst, ka pastāv zināma loģiska mīkla jautājumā: kurā brīdī iestājas nāves ļaunums? Kā norāda Epikūrs un Diogens, šķiet savādi apgalvot, ka nāve mums nodara kaitējumu pēc tam, kad mūsu vairs nav. Taču tikpat savādi ir teikt, ka nāve mums nes ļaunumu jebkurā citā laikā: vai nāve mums kaitē, kamēr vēl esam dzīvi? Vai tas, ka mēs reiz mirsim, varētu būt mūsu nelaime, jau pirms esam dzimuši?

Es atstāšu šo mīklu citu ziņā un pieņemšu kā faktu to, ka mirt – tas ir slikti. Es vēlos parādīt, ka nāve pēdējiem mirstīgajiem ir daudz lielāka nelaime nekā jebkurai citai paaudzei pirms tam. Bioloģiskās nemirstības tuvošanās patiešām pasliktina to cilvēku dzīvi, kuri tai nonāk vistuvāk, taču tā arī to nesasniedz.

Lai saprastu, kāpēc tā, mums jāpiemin vēl kāds filozofs, kas noliedza nāves ļaunumu. Seneka piekrita daļai apgalvojumu, ko bija izteikuši Diogens un Epikūrs, taču viņu vairāk interesēja tas, kā mēs pieredzam nāvi gan mūsu pēdējās dienās, gan arī gados pirms tām. Pēc Senekas domām, galvenā problēma ir tā, ka nāve liek mums pieķerties dzīvei ciešāk, nekā vajadzētu. “Bezrūpīga dzīve nav lemta nevienam, kas pārāk daudz domā par tās paildzināšanu,” viņš rakstīja. “[Dzīves,] pie kuras daudzi tik ļoti pieķērušies un turas tāpat kā straujas upes aizrauti cilvēki pie ērkšķu krūmiem un asām klintīm.”²

Seneka bija stoiķis, viens no filozofiem, kas par tikumu uzskatīja intelektuālu paškontroli un atturēšanos no neaizsniedzamām vēlmēm. Vēstulē “Sagatavošanās nāvei” viņš uzsvēra, cik svarīgi ir godīgi atzīt nāves neizbēgamību:

Labi mirt nozīmē – labprāt mirt. Centies nekad neko nedarīt pret savu gribu. Viss, kas negribētājam notiks piespiedu kārtā, gribētājam nav spaids. Es apgalvoju: kas labprātīgi pilda pavēli, izvairās no verdzības skarbākās puses – kaut ko darīt pret savu gribu. [..] Tāpēc noskaņosim savu dvēseli tā, lai mēs gribētu to, ko prasa apstākļi, un lai pirmām kārtām par savu galu domātu bez skumjām.

Saskaņā ar Seneku mums nebūtu jābaidās no nāves, jo nāvi mums “prasa apstākļi” un mēs būsim nelaimīgi, kamēr uzstāsim uz bezjēdzīgu pretošanos nāves pavēlēm. Pieņemiet neizbēgamo labprātīgi, un tas jūs vairs nespēs sāpināt.

Senekas novērojumos ir daudz tādas gudrības, ko mēs savlaik dēvējām par “mūžīgajām patiesībām”. Taču laiki mainās.

1935. gada pavasarī Zīgmundam Freidam neklājās labi. Veselība bija sākusi ļodzīties, un to vēl pasliktināja šim gadalaikam neraksturīgais sals Vīnē. Ielās maršēja nacisti (kas drīz vien piespieda viņu emigrēt uz Londonu). Taču viņa prātu nomāca citas neatliekamas rūpes, ko viņš izklāstīja vēstulē draudzenei un kolēģei psihoanalītiķei Lū Andreasai-Salomei. “Cik gan daudz labdabības un mundra gara vajag, lai paciestu šo baiso padarīšanu, ko sauc par novecošanos!” viņš rakstīja. “Negaidi no manis neko gudru. Šaubos, vai spēju vēl jebko radīt .. Jebkurā gadījumā man tam nepietiek laika, viss aiziet rūpēs par veselību. Acīmredzot tas ir tāpat kā ar sibilliskajām grāmatām: jo mazāk to paliek, jo vērtīgākas tās kļūst.”³

Freida vēstules adresātes Andreasas-Salomes dzīve bija ne mazāk ievērības vērta. Jaunībā viņa bija mēģinājusi savaņģot dzīvei komūnā Frīdrihu Nīči. Taču tagad viņa bija veca sieviete, piekalta pie slimnīcas gultas un lemta nāvei no nieru mazspējas mazāk nekā divu gadu laikā. Freids bija viņu pazinis pusi mūža. Lai arī vēstule lielākoties ieturēta bezrūpīgā tonī, Freids acīmredzami apzinājās, ka Andreasu-Salomi gaida bīstama operācija. Viņa atvadas ir emocionālas: “Kaut es varētu paust tev klātienē, cik ļoti man rūp tava veselība. – Tavs vecais Freids.”

Freids varbūt arī patiesi vēlējās redzēt Andreasu-Salomi vaigā, taču apzinājās, ka par to var tikai sapņot. Starp viņiem – vienu Vīnē, otru Berlīnē – bija simtiem kilometru, vecuma nespēks un Ādolfs Hitlers. Iespēja, ka viņi viens otru jebkad atkal satiks, bija niecīga. Ir viegli iztēloties Freidu satraucamies par Andreasas-Salomes operāciju – stundām ieslīgušu klubkrēslā, pie sevis nopūšamies: ja vien kaut reizi varētu viņu vēl redzēt!

Tagad iedomājieties atšķirīgu šīs epizodes versiju. Iedomājieties, ka iPhone ir izgudrots 75 gadus agrāk. Iedomājieties Freidu, kurš spiež uz Face Time ikonas, gatavs iknedēļas videočatam ar seno draudzeni. Šonedēļ viņš jo īpaši deg nepacietībā redzēt viņu pirms operācijas. Taču 4G tīkls nedarbojas. Skaišoties par neveiksmi, Freids aizcērt sava iPhone vāciņu. Iedomājieties, ka viņš tagad ir spiests rakstīt to pašu vēstuli – vārdiem “kaut es varētu paust tev klātienē, cik ļoti man rūp tava veselība” tagad ir pavisam cits svars. Abu pēdējā videosatikšanās pirms viņas gulšanās zem ķirurga skalpeļa bija tik tuvu. Šajā versijā Freida vēlme izskan pavisam citādā toņkārtā – tā vairs nav sapņošana, bet nožēla, ka gluži saprātīga vēlēšanās nelaimīgā kārtā nav piepildījusies.

Tehnoloģiskais progress rada jaunu ievainojamību līdztekus jaunajām iespējām, ko tas paver. Kad tehnoloģijas kaut ko vēl nebijušu padara iespējamu, mūsu vēlmju statuss mainās. Kādreiz vēlme vienā mirklī ieraudzīt un aprunāties ar senu draugu, kurš mīt citā valstī, bija tikai fantāzija, kaut kas tāds, par ko stāsta brīnumpasakās ar burvju spoguļiem un kristāla lodēm. Taču tagad mums ir pārnēsājamas videokameras un bezvadu tīkli. Tagad vēlme papļāpāt ar tuvu cilvēku tālumā ir pavisam ikdienišķa – un tās neīstenošanās var mūs sāpināt.

Mobilie telefoni šim fenomenam sniedz daudz piemēru. Nesen kādā BBC radioraidījumā, kurā apsprieda tehnoloģisko pārmaiņu ietekmi pēdējās desmitgadēs, dzirdēju Mēriju Bīrdu⁴, kura uzreiz pieminēja, kā mobilie telefoni ir izmainījuši aplidošanu. Viņas jaunībā pie stacionārā mājas telefona varēja pavadīt cauru dienu, cerot, ka iecerētais kavalieris piezvanīs, lai norunātu tikšanos. Tolaik nebija pat automātisko atbildētāju. Tagad, protams, kabatā ir neliels aparāts, kas ļauj vienā mirklī saskaņot plānus ar jebkuru personu. Taču tolaik bija jāizvēlas starp personisko brīvību un sociālo pieejamību. Ceļš uz mīļotā sirdi veda caur aparātu, kas bija piestiprināts pie dzīvojamās istabas sienas.

Mēs varam iztēloties padsmitnieci Mēriju Bīrdu prātojam pie sevis: ak, kaut es varētu aiziet uz kino, kamēr gaidu šo zvanu. Taču ar tālaika tehnoloģijām viņas vēlme bija tikai fantāzija. Uz kaut ko tādu viņa nevarēja pat cerēt; būtu savādi justies aizvainotai par to, ka šādas iespējas nav.

Salīdziniet to ar mūsdienu trīspadsmitgadnieci, kuras vecāki tai neiegādājas viedtālruni, kaut gan visām viņas draudzenēm tādi ir. Viņa zina, ka šāda iespēja pastāv. Viņa zina, ka viedtālruņi ir pieejami. Viņa zina, ka varētu jebkurā brīdī atbildēt smukulītim, kas viņai iepaticies, taču viņai šī iespēja ir liegta, patvaļīgi un negodīgi.

Varētu šķist, ka pusaugu Mērija Bīrda, kas nīkst uz dzīvojamās istabas dīvāna, vēlas tieši to pašu, ko mūsdienu pusaudze, kas ar skaudību noskatās uz savu klasesbiedreņu Galaxy S10. Taču tā ir tikai šķietamība. Pusaugu Mērijas Bīrdas vēlēšanās bija fantāzija, iedoma, kā varētu būtu labāk, un viņa skaidri apzinājās, ka vismaz tuvākajā nākotnē nekas tāds noteikti nenotiks. Toties mūsu trīspadsmitgadnieces vēlme ir iekāre. Viņa grib lietu, ko viņa pilnīgi noteikti varētu iegūt, ja vien kaut kas (vai kāds) nestātos ceļā. Tuvums vēlmes piepildījuma realitātei maina tās statusu no fantāzijas uz iekāri, tādējādi gluži pamatoti liekot justies nelaimīgam pavisam citādā veidā.

Tieši tādēļ būt pēdējiem mirstīgajiem ir īpaši slikti. Līdz pat šim brīdim ilgas pēc nemirstības ir bijušas tikai fantāzija. Neviens nekad vēl nav nodzīvojis ilgāk par 122 gadiem, un nevienam nav bijis pamatota iemesla cerēt, ka tas ir iespējams. Taču kas notiks, kad zinātnieki mums paziņos, ka mēs tuvojamies bioloģiskajai nemirstībai – ka tā būs pieejama nākamajai vai aiznākamajai paaudzei? Ko tad? Piepeši mēs kļūstam par Freidu, kurš spaida sava iPhone ekrānu veltā cerībā izveidot FaceTime savienojumu ar savu dārgo mirstošo Lū. Piepeši mēs attopamies piestātnē, nolūkojoties, kā aizslīd elfu kuģi.

Seneka mums ieteica sagaidīt nāvi ar priecīgu prātu, jo nāvi “prasa apstākļi” un to nav iespējams novērst. Nāves nenovēršamības dēļ būtu neprāts par to skumt. Kamdēļ ciest neaizsniedzamas fantāzijas vārdā?

Un tomēr, kā jau teicu, drīz vien var izrādīties, ka nāve vairs nav nenovēršama. Pavēlnieces vietā tā būs vairs tikai iespēja. Un, nemirstības fantāzijai pārtopot saprātīgā iekārē, radīsies ne vien jauna veida nepiepildītas vēlmes, bet arī jauna veida neapmierināma skaudība.

Pēdējie mirstīgie, iespējams, būs spiesti dalīt pasauli ar pirmajiem nemirstīgajiem. Varbūt tas notiks pakāpeniski, augot mūsu pārliecībai, ka bioloģiskā nemirstība tiks pilnībā sasniegta mūsu mazmazbērnu mūža laikā. Varbūt paaudzes tiks nodalītas ar asu, precīzu cirtienu – ja izrādīsies, ka vienīgais veids, kā uzveikt novecošanos, pieprasa manipulācijas ar gēniem veikt pirms dzimšanas, agrīnā embrija attīstības stadijā. Citiem vārdiem sakot, ikviens, kas dzimis pirms šīs tehnoloģijas ieviešanas, ir lemts nāvei, bet visi tie, kas dzimuši pēc tam, savam mūžam pievienos simtiem vai tūkstošiem gadu. Iedomājieties, ar kādu skaudību dzemdniecības nodaļas māsas uzlūkos savus aprūpējamos pirmajos mēnešos pēc šī paziņojuma.

Mēs jau varam neskaidri nojaust šo mirkli, ļaudis, kas dzīvo bagātās valstīs, jau tagad bauda divreiz garāku mūžu nekā tie, kas mīt pasaules nabadzīgākajās vietās. Arī daļēja dzīves gadu pārklāšanās ar ļaudīm no cita laikmeta nav nekas jauns. ASV Veterānu lietu departaments vēl pašlaik turpina maksāt Pilsoņu kara veterāna pensiju kāda Savienības karavīra, kurš lielā vecumā kļuva par tēvu, nu jau vairāk nekā 90 gadus vecajai meitai. Karaliene Elizabete II ir noturējusi iknedēļas audiences ar premjerministriem, kas dzimuši kā 1874., tā 1966. gadā. Divi cilvēki, kas savulaik celti “pasaules vecākā dzīvā cilvēka” godā, Anne D’Evergrote no Beļģijas un Emiljano Merkado del Toro no Puertoriko, abi bija dzīvi 1891. gadā; kopā ņemti, viņi pieredzēja katru gadu uz šīs planētas no 1783. līdz 2007. gadam.

Taču viena lieta ir iztēloties jaunekļus, kas pamanīsies pāršmaukt pāri simt gadiem. Pavisam cita – zināt, ka daudzi pieredzēs nākamo tūkstošgadi. Šīs proporcijas ir tik nesamērojamas, un to sadale – tik patvaļīga. Tā ir pārbaudīta greizsirdības recepte. Pēdējie mirstīgie, iespējams, vēl pirms savas aiziešanas kļūs par rēgiem, kam liktenis būs lēmis aizvien pieaugošā skaudībā nolūkoties uz milzīgo gadu gājumu, kas gaida viņu gandrīz vai vienaudžus. Savā ziņā tā būs vislielākā nevienlīdzība visā cilvēces vēsturē.

No objektīva skatpunkta raugoties, pēdējo mirstīgo problēmas šķiet gaistošas. Galu galā, viņi drīz vien izmirs, un tad visiem palikušajiem būs kopīgas jaunas, ar ārkārtīgo ilgmūžību saistītas problēmas. Taču mums var arī nebūt šīs greznās iespējas paraudzīties no objektīva skatpunkta, jo mēs paši varam izrādīties šie pēdējie mirstīgie. Varbūt mēs būsim tie, kas vērsies savos pēctečos ar vēl nebijušu aizvainojumu un skaudību. Ko mēs varam darīt, lai tam sagatavotos?

Vienu cerīgu skatījumu piedāvā Simonas de Bovuāras romāns “Visi cilvēki ir mirstīgi” (1946), kas pieder pie jau minētā nemirstības lāsta žanra. Tā varone, jauna aktrise Režina, neizskaidrojamā veidā sadraudzējas ar savādu, vientuļu vīru, vārdā Foska, kurš, būdams neievainojams, klīst pa Eiropu jau kopš 13. gadsimta. Mūžīgā dzīve viņam, protams, ir bezgala apnikusi, un viņš vēlas, kaut spētu nomirt.

Atšķirībā no citām šī stāsta versijām Bovuāra apraksta, kā Režinas un Foskas tikšanās izmaina viņus abus. Režinas jaunība un zinātkāre pamudina Fosku vēlreiz pārvērtēt savus pieņēmumus. Tikmēr Režina saskata iespēju iegūt nemirstību, paliekot Foskas mūžīgajā atmiņā. “Kādu dienu es būšu veca, mirusi, aizmirsta,” viņa atskārš. “Un šajā pašā mirklī, kamēr es te sēžu un prātoju, kāds vīrs noplukušā viesnīcas istabā domā: “Es šeit būšu vienmēr.””

Varbūt šī ir mūsu labākā cerība, kā izvairīties no nemirstības fantāzijas pārvēršanās nežēlīgi apspiestā iekārē un starppaaudžu skaudības mākonī. Varbūt pēdējie mirstīgie var atrast veidu, kā pievienoties mūsu nemirstīgajiem pēctečiem, vismaz nodrošinot sev vietu viņu atmiņā. Zināms pamats šādam skatījumam rodams nelaiķa filozofa Dereka Pārfita darbos, kurš uzskatīja, ka mūsu kopīgo vērtību un ideālu turpināšanās nākotnē ir svarīgāka par katra personīgo izdzīvošanu. Līdzīgi arī Samuels Šeflers nesen iznākušajā grāmatā “Nāve un pēcnāves dzīve” apgalvo, ka mūsu dzīves galvenie centieni iegūst vērtību tieši no apziņas, ka tie mūs pārdzīvos. Varbūt tas ir risinājums? Varbūt mums, tāpat kā Bovuāras romāna varonei, mierinājums jāmeklē paliekošajā iespaidā, ko mēs atstāsim uz tiem, kuri būs šeit vēl ļoti, ļoti ilgi pēc mūsu aiziešanas.

Man nav ne jausmas, vai tas patiesi ir pietiekams eksistenciāls mierinājums, ja kuģis uz Nemirstīgajām zemēm ir nokavēts. Esmu tikai centusies parādīt, ka visai tuvā nākotnē varētu fundamentāli mainīties mūsu pieņēmumi par nāves neizbēgamību un līdz ar to – arī par nemirstības vēlmes saprātīgumu. Ne tikai filozofiem, bet arī ikvienam no mums nenāktu par ļaunu sākt domāt par šīm pārmaiņām, pirms tās ir klāt. Ja vien mums, tāpat kā mūsu pēctečiem, domāšanai būtu atvēlēta mūžība.

Times Literary Supplement, 2019. gada 14. maijā