Nomirt ar cieņu

"Vairāki Francijas un ārvalstu eitanāzijas atbalstītāji svētdien pulcējās Parīzes centrā, lai atzīmētu, kā viņi paši to dēvē, Globālo dienu par tiesībām nomirt ar cieņu (Journée mondiale pour le droit de mourir dans la dignité). "

LETA-AFP, Parīze, 2008. gada 3. novembrī

Franču Biedrības par tiesībām nomirt ar cieņu (ADMD) manifestā noteiktais mērķis ir panākt, lai “ikviens varētu nomirt pēc brīvas gribas, mierā un ar cieņu”. “Cieņu” viņi definē kā “saskaņu ar sevi (burtiski: atbilstību sev), kuru nosaka tikai katrs pats”. Tātad būtībā pašcieņu. Aktīvās eitanāzijas aizstāvju argumentācijas centrā nekā daudz vairāk par šo deklaratīvo cieņu (šveiciešu pamatlicējas organizācijas nosaukums ir DIGNITAS, britu - Dignity in dying) arī nav un nevar būt.

Mūsdienu paliatīvās medicīnas progress, izņemot retus izņēmuma gadījumus, vairs īsti neļauj apelēt pie neizturamām fiziskām ciešanām, kas būtu žēlsirdīgi jāizbeidz “ar šāvienu pakausī”.

Piemēram, šobrīd Francijā spēkā esošais likums neārstējami slimajiem ļauj palielināt morfīna un līdzīgu preparātu devas līdz pat tādiem apmēriem, kas varētu saīsināt paredzamo dzīves ilgumu. Arguments par garīgām ciešanām ir nedaudz spēcīgāks - manifestā viņi runā par “eksistenciālām ciešanām” un “nemieru un bailēm” nāves nenovēršamības priekšā -, jo šķiet neētiski smagi slimiem cilvēkiem ieteikt uzlabot pašsajūtu ar psihoterapiju vai antidepresantiem. No tā gan uzreiz ir redzams, uz kurieni eitanāzijas kustība virzās, jo neārstējama slimība ne tuvu nav vienīgais iemesls, kas cilvēkiem liek sūdzēties par eksistences bezjēdzību, ik dienas jo lielākām ciešanām un strupceļu. Bet kāpēc lai arī citi nebaudītu šo luksusu - nomirt apmācīta personāla (dēvēta par “eskortu”) pavadībā, savā gultā, paša izvēlētā laikā un bez sāpēm? To labi sapratusi šveiciešu organizācija DIGNITAS, kas tiesības saņemt profesionālu palīdzību pašnāvības izdarīšanā pieprasa visiem pilngadīgiem cilvēkiem, kas to vēlas, un pamatoti atsaucas uz statistiku, ka no 50 amatieriskiem pašnāvības mēģinājumiem tikai viens vainagojas ar rezultātu.

Eitanāzistu “cieņa” (dignité) kontrastē ar tradicionāli pieprasīto un tāpēc jau neiedvesmojošo “respektu” (respect) pret dzīvību. Sanāk, ka “respektēt” var gan dzīvību, gan nāvi, bet “cieņa” var būt tikai pret cilvēku. Te varētu labi piemērot Albēra Kamī saukli, ka nevienu nedrīkst nogalināt idejas vārdā. Dzīvība un nāve galu galā ir tikai “idejas”, savukārt cilvēks nav ideja, un, eitanazējot viņu, nogalina nevis idejas, bet gan cilvēka - viņa paša dēļ. Interesanti, ka eitanāzijas aizstāvju grupām ļoti patīk izmantot latīņu valodu un seno romiešu jēdzienus, kas ļauj aizlēkt no “Baznīcas diktāta” atpakaļ pie pirmskristīgajām vērtībām. Neskaitot DIGNITAS, šveiciešiem ir arī eitanāzijas serviss ar nosaukumu EXIT. Lielākā eitanāzijas autoritāte, DIGNITAS dibinātājs Ludvigs Minelli savus referātus piebārsta ar latīņu izteicieniem, kā in medias res vai argumentum e contrario, un atzīmē, ka viņu klientiem pārsvarā ir augstākā izglītība. Kas nozīmē, ka Senekas spilgtais piemērs viņu ausīm nav nesaprotama atsauce. Un kas gan vēl tik ļoti godāja “cieņu” kā romieši? Neviena priekšā viņi muguru locīja, it sevišķi jau ne dzīvības un nāves. Romiešiem dignitas (dignus nāk no decet - “piedienas”, “pienākas”) nozīmēja to, ko varētu saprast kā “stāju” vai “seju” - seju, kas pirmām kārtām skatās uz ārpusi, nevis uz sevi, un ko redz citi. Tas, kāda ir šī seja, nosaka, kādu ievērību un cieņu tu esi pelnījis. Cicerons darbā “Par pienākumiem” raksta, ka, pirms kādam izdarīt pakalpojumu, jāņem vērā viņa dignitas, tas ir, viņa raksturs, slava, attieksme pret citiem un sabiedriskā labuma vārdā paveiktie darbi. Aizstāvot savu dignitas jeb cienīgumu, romieši bez lielas filozofēšanas mira paši un nogalināja citus. “Filipiskajās runās” Cicerons aicina patriciešus kā drosmīgiem gladiatoriem sacelties, patriekt nekaunīgo varas uzurpētāju Marku Antoniju un labāk cīņā par republiku “krist ar cieņu” (cum dignitate cadamus) nekā “pazemojoši vergot” (cum ignominia serviamus). Pats Marks Antonijs pēc zaudējuma kaujā pie Aktijas izdarīja pašnāvību, lai saglabātu savu dignitas. Tam gan, protams, nav nekāda sakara ar cieņu tādā nozīmē kā pašatsvabināšanos sevis paša labā. Vairums antīko filozofu savas dzīves izbeigšanu “savtīgu” iemeslu dēļ (jo pašam tā kļuvusi nepanesama) uzskatītu par nevīrišķīgu un nepilsonisku.

Agri vai vēlu Francija un pārējās Eiropas valstis aktīvo eitanāziju legalizēs. Taču ne tāpēc, ka pārdomu un diskusiju ceļā būs nonākušas pie jaunas izpratnes par cilvēka cieņu un brīvību, bet gan pragmatisku apsvērumu un piedienības (decet) dēļ. Piedienības kaut vai tās pašas Šveices acīs, kas katru gadu uzņem simtiem nomirt gribošu ieceļotāju. DIGNITAS mājaslapā var izlasīt sirdi plosošas atskaites par praktiskajām grūtībām apmierināt ārzemju klientu vajadzības. Tā kā tie nav Šveices pilsoņi, viņi nevar “nomirt savā gultā” - tam nepieciešamas speciālas telpas. Līdz šim visi mēģinājumi atrast šādas telpas bijuši neveiksmīgi. Viesnīcu īpašnieki nav pretimnākoši, dzīvokļu īrēšana un iekārtošana šādām vajadzībām ikreiz izsaukusi kaimiņu un municipalitātes iedzīvotāju protestus un sūdzības (viens no pamatojumiem: “līķi nosprosto liftu”). DIGNITAS vadītājs Minelli pat piedāvāja šim darbam atvēlēt savas privātmājas dzīvojamu istabu, taču arī tas radīja sašutumu. 2007. gada novembrī presē parādījās ziņa par diviem neārstējami slimiem vācu pilsoņiem, kas telpu trūkuma dēļ eitanazēti labiekārtotā busiņā, kas novietots autostāvvietā. Tūlīt masu mediji organizāciju apvainoja nespējā nodrošināt tādus nāves apstākļus, kas nepazemo cilvēka cieņu. Lūk, arī dignitas - nevis “cieņa”, bet “cienīgums”. Ne par idejām un ne vairs arī par cilvēku, bet par “seju”, kas vērsta uz ārpusi un ko redz citi.