Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Pēdējie mirstīgie
Getty Images
Refleksija

Redžina Rini

Pēdējie mirstīgie

Būt nemirstīgam ir banāli; visas radības, izņemot cilvēku, ir nemirstīgas, jo nezina, kas ir nāve.

Horhe Luiss Borhess


Medicīna ir apgāzusi priekšstatus, ko nozīmē “normāls” cilvēka mūža ilgums. Amerikānis, kas piedzima 1900. gadā, visdrīzāk dzīvoja tikai 47 gadus. Ja šis pats amerikānis nodzīvoja līdz 1950. gadam, viņš redzēja mazuļus, kuru paredzamais dzīves ilgums bija 68 gadi – 45% kāpums tikai divu paaudžu laikā. Mazulis, kas piedzima 1950. gadā, visai iespējams, ir dzīvs vēl šodien un noraugās jaundzimušajos, kas ar diezgan lielu varbūtību var sasniegt 80 gadu vecumu. Apvienotās Karalistes Nacionālās statistikas birojs prognozē, ka līdz 2057. gadam jaundzimušo britu meiteņu vidējais paredzamais mūža ilgums sasniegs 100 gadus. Tātad, ja jums pašlaik ir mazāk par 40 gadiem, varat cerēt, ka sava mūža laikā satiksiet jauniešus, kas nodzīvos līdz 2157. gadam.

Arvien pieaugošais vidējais mūža ilgums ir medicīnas nemitīgās attīstības rezultāts. 1900. gadā trīs galvenie nāves cēloņi Savienotajās Valstīs bija plaušu karsonis/gripa, tuberkuloze un diareja. Pašlaik, tikai mazliet vairāk nekā gadsimtu vēlāk, daudzas nopietnākās akūtās slimības ir viegli pieveicamas. Ik mēnesi mēs uzzinām par jauniem satriecošiem sasniegumiem medicīnā. 2017. gada februārī pētniecības centrs Barselonā paziņoja par pirmajiem veiksmīgajiem HIV vakcīnas izmēģinājumiem. Pusgadu vēlāk ASV Pārtikas un zāļu pārvalde apstiprināja gēnu terapijas metodi leikēmijas ārstēšanai. Kā izteicies pārvaldes vadītājs Skots Gotlībs, šīm tehnoloģijām “ir potenciāls radīt pavērsienu medicīnā un kļūt par atspēriena punktu mūsu spējai ārstēt un pat pilnībā izdziedēt daudzas neārstējamas slimības”.

Pētnieciskās medicīnas fokuss no akūtām slimībām, piemēram, gripas, aizvien vairāk pievēršas hroniskām, piemēram, diabētam un Alcheimera slimībai. Pasaules Veselības organizācijas 2002. gada ziņojumā hronisko slimību medicīna nodēvēta par “21. gadsimta veselības aprūpes uzdevumu”. Mēs pamazām mācāmies apturēt ķermeņa dabisko sabrukšanu. Novecošanās, primārā hroniskā slimība, ir saistīta ar to DNS molekulu deģenerāciju, kuras atbild par šūnu atjaunošanos. Šķiet, nav tāda apstākļa, vismaz teorētiski, kas liegtu mums atklāt līdzekļus novecošanās apturēšanai vai pavēršanai pretējā virzienā. Žurnālā Nature Genetics 2008. gadā publicētais pētījums atklāj, ka to, vai auga dzīves cikls būs viengadīgs vai daudzgadīgs, nosaka tikai daži gēni – un ar šiem gēniem iespējams manipulēt. Tajā pašā gadā pētījumā, kas publicēts žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences, konstatēta spēcīga korelācija starp neparastu ilgmūžību cilvēkiem un genotipu, kas pazīstams ar apzīmējumu FOXO3A. Puzles gabaliņi, šķiet, ir atrasti; to pareiza savietošana, iespējams, ir tikai laika jautājums.

Un ja nu tas notiek samērā drīz? Bet ko tad, ja tas pietiekami drīz nenotiek? Iedomājieties, ka vēl pēc dažiem nozīmīgiem atklājumiem zinātnieki paziņo, ka līdz 2119. gadam visas slimības un novecošanās būs uzveiktas; ikviens, kas dzīvos 2119. gadā, dzīvos gadu simtiem, pat tūkstošiem ilgi. Iespēja, ka jūs vai es nodzīvosim līdz 2119. gadam, ir ārkārtīgi maza. Taču iespēja nodzīvot līdz brīdim, kas ir visai tuvu šim gadskaitlim, ir ļoti reāla – būtībā uz cilvēces vēstures fona mēs jau šobrīd esam tam pietuvojušies. Pārdomājiet to rūpīgi! Ko jums nozīmētu atskārst, ka jūs teju, teju būtu varējis dzīvot mūžīgi, taču nedzīvosiet? Kā būtu, ja mūsu neizbēgamajās vecumdienās mēs arvien vairāk būtu spiesti publisko telpu dalīt ar jauniem cilvēkiem, kuru paredzamais mūža ilgums nesalīdzināmi pārsniegs mūsējo? Mēs būtu pēdējie mirstīgie.

Ja tā notiktu, mēs tiktu konfrontēti ar vienu no senākajām filozofiskajām problēmām no vēl nepieredzēta skatpunkta. Ja nāve vairs nebūtu neizbēgama, vai zaudēt dzīvību joprojām nozīmētu to pašu, ko iepriekš?

Dž. R. R. Tolkīna “Gredzenu pavēlnieka” mitoloģijā nemirstīgie elfi ierodas Viduszemē no aizjūras Nemirstīgajām zemēm. Kad pienāk laiks aiziet, viņi sakāpj savos elfu kuģos un burā uz rietumiem. Retu reizi viņi ļauj sev pievienoties arī dažiem mirstīgajiem.

Tolkīna stāstā pati iekāpšana kuģī, kas dodas uz Nemirstīgajām zemēm, vēl nesniedz nemirstību (elfi tādi ir vienkārši piedzimuši). Taču, nedaudz pamainot stāstu, varam iztēloties, ka tā to sniedz gan. Un tagad iedomājieties: kāds laipns elfu draugs jūs ielūdz sev līdzi. Tikai esiet piestātnē nākamās ceturtdienas rītā pulksten astoņos, un nemirstība būs rokā. Pienāk ceturtdiena – un jūsu modinātājs ir sabojājies. Automašīnas motors nepielec. Vilciens kavējas. Pulkstenis rāda jau 7.58, kad jūs pieskrienat pie ostas vārtiem. Jūs redzat, kā piestātnes viņā galā atritinās mirdzošās elfu buras, kā virves atraisās no pietauvošanās pāļiem. Jūs skrienat un saucat – taču elfi, par spīti tam, ka viņiem pieder visa mūžība, ir sasodīti punktuāli. Kad jūs aizelsies nonākat mola galā, jūsu kuģis uz nemirstību jau slīd pretī bezgalīgajam horizontam.

Par mata tiesu nokavēt elfu burinieku uz Nemirstīgajām zemēm nav tas pats, kas nokavēt dienas pēdējo reisu uz Rīno. Tā ir ironija vispārākajā pakāpē: pāris minūšu dēļ jūs zaudējat tūkstošiem gadu. Iztēlojieties savu izmisumu, kad to aptverat, elsojot piestātnē, kamēr kuģis aizpeld un nozūd uz visiem laikiem. Varbūt jums šķitīs: tas ir šausmīgi. Kaut es nekad nebūtu dzirdējis par šiem elfu kuģiem un Nemirstīgajām zemēm! Labāk dzīvot bez cerības uz nemirstību nekā palaist garām šo iespēju pašā pēdējā mirklī.

Mūsu mazmazmazbērni nekļūs par elfiem, taču, iespējams, viņi nebūs arī tādi paši mirstīgie kā mēs. Izsakoties precīzāk, to nemirstību, par kādu es runāju, var saukt par bioloģisko nemirstību. Bioloģiski nemirstīgs organisms joprojām var aiziet bojā lidmašīnas katastrofā, taču tas nemirst no slimībām vai novecošanās. Ja cilvēki iegūtu bioloģisko nemirstību, mūsu paredzamais mūža ilgums pieaugtu ārkārtīgi. Gandrīz visi galu galā nomirtu tik un tā: ja jūs veselu mūžību ik pēc pāris nedēļām lidojat, kāda no lidmašīnām beigu beigās nogāzīsies. Un, ja ne, ir arī kodolapokalipse un Saules bojāeja karstajā nāvē. Tātad tā nemirstība, kuru domāju es, nav maģiska – tā nenozīmē, ka nāve kļūtu neiespējama, taču tā vairs nebūtu neizbēgama. Bioloģiski nemirstīgajiem vairs nevajadzētu rēķināties ar to, ka pēc zināma laika viņi mirs.

Šis aspekts ļauj mums apiet vienu no mūžīgajiem jautājumiem par nemirstību: vai nebeidzama dzīve ir tas, ko mēs patiešām vēlamies? Literatūrā un mākslā nemirstība biežāk ir lāsts nekā svētība. Kad viduslaiku eiropieši stāstīja cits citam par Mūžīgo žīdu, viņa nebeidzamie klejojumi tika izprasti kā sods par Kristus apšaubīšanu, nevis atalgojums. Filmā “Murkšķa diena” Bila Marija atveidotais varonis atmostas vienā un tajā pašā rītā, atkal un atkal. Vienmuļības nomocīts, viņš iesviež vannā elektrisko tosteri – un atklāj, ka pašnāvība nav iespējama. Kā slavenajā esejā “Makropulosa lieta” rakstījis filozofs Bernards Viljamss, nebeidzama dzīve, visticamāk, būtu nebeidzami garlaicīga, tā būtu “garlaicība, kas saistīta ar faktu, ka viss, kas varētu jēgpilni notikt ar vienu konkrētu cilvēku, .. jau ir noticis”.

Iespējams, vislabāk šī ideja pausta Horhes Luisa Borhesa stāstā “Nemirstīgais” (1947). Tā vēstītājs ir romiešu kareivis, kas nonāk pie maģiskas upes, kuras ūdeņi dāvā nemirstību. Pavadījis tūkstoš gadus Nemirstīgo pilsētā, viņš dodas ceļā, lai atrastu pretlīdzekli un atkal taptu mirstīgs. Lūk, kā viņš to skaidro:

Mirstīgo dzīvē it visam piemīt zūdīguma un nejaušības vērtība. Turpretim Nemirstīgajiem ikviena rīcība (un ikviena doma) ir jau nepārskatāmā pagātnē notikušu rīcību atbalss vai nepārsūdzama pirmzīme nākotnē sagaidāmām atbalsīm, kas atkārtosies līdz reibumam. Nav nekā tāda, kas mūžīgi neklīstu kā attēls starp nepagurstošiem spoguļiem. Nekas nevar notikt tikai vienreiz, nekas nav valdzinoši zūdīgs.1

Šajās pārdomās ir sava taisnība: bezjēdzīga, neizbēgama nemirstība varbūt tiešām ir lāsts. Taču mūsu mazmazmazbērnu bioloģiskajai nemirstībai nebūs jābūt tādai. Pirmkārt, viņi vienmēr varēs izvēlēties beigt savu dzīvi, kad tajā vairs neizdosies rast neko jaunu. Turklāt viņu dzīves izjūtā aizvien būs kaut kas no Borhesa “valdzinoši zūdīgā”, jo cilvēki joprojām ies bojā nejaušības dēļ.

Atšķirība būs tāda, ka viņiem nāve kļūs tikai par iespējamību, izvēli, nevis laika skalā iecirstu neizbēgamību. Šāda veida nemirstība, pēc manām domām, nekādā ziņā nav lāsts. Iespēja pilnvērtīgi dzīvot ļoti ilgu laiku, varbūt pat tik ilgi, cik pats vēlies (taču ne ilgāk), šķiet patiesa svētība. Tāpat jūs varbūt raizējaties, ka nākotne būs slikti piemērota dzīvošanai, ņemot vērā klimata katastrofas, kas pieņemas spēkā, un ilgmūžības izraisīto nekontrolējamo pārapdzīvotību. Taču, lai nemirstības vērtība tiktu apdraudēta, lietām būtu jākļūst tik sliktām, ka dzīvot vispār vairs nebūtu vērts, un, ja tas reiz notiks, cilvēki atradīs izeju. Tādēļ es palieku pie pieņēmuma, ka pirmajai nemirstīgo paaudzei piederēs kaut kas ļoti iekārojams. Un nu mums ir jāvaicā: ko lai sakām par tiem, kas paliks stāvam piestātnē, kamēr kuģis uz Nemirstīgajām zemēm pagaist tālumā?



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūlijs 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela