Pasakas un nepasakas

Vēlā 1794. gada rudenī franči devās karā pret holandiešiem, taču holandieši, kas, kā zināms, dzīvo zemāk par jūras līmeni, atvēra slūžas un applūdināja visus laukus un ceļus. Franči nevarēja tikt cauri ne iešus, ne jāšus, ne braukšus. Viņi jau dzīrās griezties atpakaļ, bet te viņu galvenajam ģenerālim tika ziņots, lai vēl pagaidot: “Zirneklis pareģo salu.” Viņš pagaidīja, un patiešām – pēc dienām desmit laiks bija saulains un salts un franči pa ledu kā pa parketu aizsoļoja līdz Amsterdamai.

Ticība zirnekļtīklā dzīvesvietu radušajam prognožu birojam ir ļoti sena: pirms gandrīz diviem gadu tūkstošiem par to rakstījis jau Plīnijs.

Tautas novērojumi apgalvo: ja zirneklis sēž tīkla vidū vai sāk to aust uzreiz pēc lietus un auž lielu, iekārtu garos pavedienos, – laiks būs labs. Ja meža zirnekļi aizsākuši jaunus tīmeklīšus īsos pavedienos, bet mājas zirnekļi no ārsienām pārvākušies uz iekšsienām – gaidi nelāgu laiku ar lietu un vēju. Ja pār laukiem lido daudz sudrabotu zirnekļtīkla pavedienu – priekšā atkal siltas un saulainas dienas.

Daži biologi domā, ka zirneklis sajūt atmosfēras spiediena svārstības un, pakļaudamies instinktam, attiecīgi uzvedas. Spiediens paaugstinās, laiks būs saulains – zirneklis auž ķeramo tīklu. Kad spiediens pirms lietus krītas, tas lietū nevajadzīgam tīklam spēkus netērē. Ielāgojot šos zirnekļu paradumus, pēc tiem it kā varot paredzēt gaidāmo laiku.

Citi tādiem pareģojumiem netic. Vēl neviens, viņi saka, ar precīzām zinātniskām metodēm šīs zirnekļu prognozes nav pārbaudījis.

Šā vai tā, bet daudzviet izplatītā ticība zirnekļpareģiem šīm mazajām astoņkājainajām radībiņām ir nākusi par labu. Visur, kur ļaudis tam tic, viņi zirnekļus sargā, bīdamies, ka, nodarot tiem pāri, samaitās laiku.

Runā, ka zirneklis vispār nes veiksmi vai labas ziņas. Spēlmaņi un tie, kuriem bieži nākas kārdināt likteni un kuri tic “veiksmes zirneklim”, pret zirnekļiem jūt godbijību, mistiskas bailes un cieņu. “Uz laimi” viņi nēsā zirnekļus dažādās kārbiņās vai medaljonos vai aizstāj šos talismanus ar tetovējumu, kurā redzams zirneklis. Par kādu azartspēlmani Montekarlo stāsta, ka kvalificētus padomus, uz kādu krāsu likt, viņš saņēmis no sava drauga zirnekļa. Tas svarīgi sēdējis kārbiņā ar stiklotu vāku. Kārbiņai viena puse melna, otra sarkana. Kārbiņu sakratot, zirneklis aizrāpoja vai nu uz melno, vai sarkano pusi, un uz to krāsu tad spēlmanis arī lika naudu.

Ēģiptē vēl vietām saglabājusies paraža lielu zirnekli uz laimi ielaist… gultā pie jaunlaulātajiem.

Daudziem mūziķiem zirnekļi bijuši pateicīgi klausītāji. Pietiek nospēlēt dažas vijoles notis, un zirneklis klāt kā likts – sēž un klausās. Par zirnekļu mīlestību uz mūziku sacerēts daudz stāstu. Tomēr nav noliedzams, ka šī mīlestība ir ļoti savtīga: zirnekļus valdzina nevis pati mūzika, bet rezonanses satricinātais zirnekļtīkls, un viņiem, zirnekļiem, uzreiz šķiet, ka to tricina tīklā iepinusies muša.

Zagļus un varoņus, kā apgalvo teikas un avīzes, zirnekļi ne reizi vien izglābuši no policijas un ienaidniekiem.

Šie nostāsti lielākoties ir veci: zirneklis aizaudis tīklu priekšā alai, kurā no ļauniem naidniekiem slēpies jau Muhameds, un ļaunuļi nav līduši iekšā, nospriežot, ka tur neviena nav, tīmeklis pie alas ieejas taču ir neskarts. Kopš tā laika musulmaņiem nosist zirnekli ir liels grēks.

Taču vēl pirms tam zirneklis tieši tāpat esot nosargājis Dāvidu no Saula. Šī teiksma klejo visā pasaulē. Bulgārijā un Anglijā ļaudis vēl nesen no mutes mutē nodeva leģendu, ka zirneklis no Hēroda tā paglābis pašu Kristu. (Diemžēl kristieši zirneklim par labo darbu atmaksā ar melnu nepateicību, nezin kāpēc apgalvodami, ka tam, kurš nositīs zirnekli, tikšot piedoti četrdesmit grēki.) Itālijā sv. Fēliksu, Japānā varoni Joritomo, gluži tāpat kā Muhamedu, izglāba zirneklis...

Tomēr, šķiet, nevienai tautai zirneklis nav izdarījis tik svarīgu pakalpojumu kā reiz skotiem.

Skotijas varonis Roberts Brūss (tas, kura sirds apglabāta atsevišķi no ķermeņa!) daudzās asiņainās kaujās ar angļiem cietis neveiksmi pēc neveiksmes: par vājiem bijuši skotu dumpinieku spēki (kaut arī viņu cīņa bija par taisnu lietu – par brīvību). Septiņas reizes pēc kārtas, vēsta teika, angļi viņu kaujās pieveikuši. Klīzdams pa kalniem, Roberts Brūss ieklimtis alā. Viņš jau bijis pagalam sašļucis, visas viņa cerības un spēki bijuši cauri. Alas kaktā zirneklis audis tīklu. Roberts Brūss, nikns uz visu pasauli, tīklu norāvis. Nepagājusi ne stunda, kad zirneklis no jauna ķēries pie darba tajā pašā kaktā. Brūss atkal izpostījis visus tā pūliņus – un te viņš skatās: zirneklis auž, kā audis, nesatricināmi un lietišķi. Septiņas reizes Brūss iznīcinājis zirnekļa veikumu, taču zirneklis tāpat vien strādājis sava tīkla atliekās, saauzdams visu no jauna kopā.

Te nu varonis nokaunējies: sīks “knislis” savās gaitās ir tik neatlaidīgs un bezbailīgs, bet mēs, cilvēki, no nieka dažām sakāvēm zaudējām dūšu! Nemūžam! Drosmes pārņemts, Brūss izgājis no alas, sasaucis kopā savus ļaudis un nākamajā kaujā 1314. gadā pie Banokbērnas sakāvis angļus lupatās.

Karakurts – indīgs zirneklis!

Te nu uzreiz jāsaka: nebijis profesora Pāvela Marikovska, mēs vēl aizvien par karakurtu neko lāgā nezinātu. Kaut kas, protams, bija zināms, taču visai saputrotā un nesakarīgā veidā. Šā zirnekļa bioloģiju, proti, tā dzīvi un paradumus, mēs līdz Marikovska lieliskajiem pētījumiem nezinājām tā, kā pienākas zināt.

Jau pirms kara ļoti vērīgais pētnieks Pāvels Marikovskis savu enerģiju un zinātkāri pievērsa šim noslēpumainajam un baigajam zirneklim. To izdarīt vajadzēja jau sen. Un tika jau darīts, taču nepietiekami rūpīgi un precīzi. Karakurts ir ļoti indīgs un bīstams gan cilvēkiem, gan zvēriem. Taču daudzi to ne reizi mūžā nav redzējuši.

Tātad būs derīgi pastāstīt, kāds tas ir.

Pirmām kārtām karakurtu zirneklis un zirnekliene ārēji nav līdzīgi. Zirneklis pēc izskata atgādina lāgā neattīstījušos zirneklieni. Būtībā tā arī ir: zirneklis līdz pieaugšanai ādu met septiņas reizes, turpretī zirnekliene – deviņas. Zirneklim, kuram šo divu reižu un līdz ar tām attiecīgu nianšu krāsā pietrūkst, līdz mūža galam saglabājas zināmas karakurtu infantilitātes iezīmes.

Mācīties dejot, kā saka, visērtāk esot no krāsns, bet pētīt dzīvi – no olas. Šim gudrajam padomam paklausīsim arī mēs.

Un tātad, karakurta ola ir lodīte, kas sver 0,8–0,9 miligramus. Indīgais zirneklītis, kurš, šķildamies no tās vairāku stundu vai reizēm pat diennakts ilgumā, būs beidzot izšķīlies, ir maigs un caurspīdīgs, tādā pašā krāsā kā ola, no kuras tas dzimis. Kājas tas kustina, taču ne rāpot, ne aust tīklu vēl nespēj.

Taču pēc dažām dienām tas maina ādu un pārtop: tagad viņš ir melns, ovālu vēderiņu, bet uz vēderiņa – trīs gaišu plankumu rindas. Tāda ir augšpuse. Toties apakšpusē ir gaiši pelēka liktenīgā zīme, kas formas ziņā atgādina smilšu pulksteni (mūža gaitā tā kļūs sarkana). Zīme ir visnotaļ zīmīga! Pievērsiet uzmanību: pēc tās jūs karakurtu, gan tēviņu, gan mātīti, uzreiz pazīstiet! Tikai pieaugušai mātītei, kura deviņas reizes nomainījusi savu hitīna bruņu, tā vidū ir aiztušēta, sadalījusies divās sarkanās šķērssvītriņās.

Zirneklītis ir mazmazītiņš, taču tīklu aust prot gan un ir indīgs!

Nomainījis kažociņu vēl vienu reizi, pats mainās maz. Taču nu viņa dzīvē pienācis laiks svarīgam notikumam: karakurtu bēbītis pirmoreiz dodas medībās.

Vēl un vēlreiz zirneklēni met ādu, un baltos plankumus uz vēderiņa pakāpeniski nomaina oranžs iejaukums. Sākumā aizvien sarkanāks punktiņš uzrodas baltuma vidū, kļūst arvien lielāks, un jau drīz tam apkārt ir tikai balta apmalīte. Kopā plankumu augšpusē (uz vēderiņa) visbiežāk ir trīspadsmit. Skaitlis, kā zināms, velnišķīgs un liktenīgs! Viduslaikos, kad cilvēku prātos nedalīti valdīja mistika, šim nejaušajam faktam tika piešķirta simboliska nozīme.

Karakurtu tēviņš, kuram acīmredzot mirklis liekas skaists, savus balti apmalotos sarkanos plankumiņus patur uz visu mūžu. Skraida tas joņiem, ātri. Diezgan kalsens, vēderiņš tam ovāls, augumā neliels – 4–7 milimetri (bez kājām). Un, kas interesanti, šļakstīties ar lipīgu zirnekļtīklu tas neprot.

Mātīte iet tālāk – tā kļūst melna, un pēc devītās ādas mešanas tai uz vēderiņa parasti nekādu plankumu nav, izņemot divas šauras sarkanīgi oranžas vai dzeltenas josliņas apakšpusē. Viņa ir gausa un resna: kad pieēdusies – lazdas rieksta lielumā, kad izbadējusies un vārga – kā zirnis.

Vispār karakurta tērps ir ļoti daudzveidīgs un skaists. Ārēji tas nepavisam nav briesmīgs. “Tieši otrādi,” nolēmis kāds no krievu biologiem, “tas ir ļoti elegants zirneklis, kurš varētu kalpot par tīri labu modeli brelokam.”

Elegantais “kodīgais burlaka” slēpjas peļu alās, vecos arikos, pie kleķa sienām, zem vērmeļu ceriem, tukšainēs, bet ne smilšu tuksnešos, kā nereti domā. Saules izkveldētajos smiltājos karakurtu ir ļoti maz: viņi no tiem vairās.

“Paugurains apvidus, lēzengravas, grāvji, graviņas,” raksta P. Marikovskis, “nelieli pazeminājumi, kuros ziemu kavējas sniegs, bet pavasari – atkusušie ūdeņi, kalpo par karakurtu koncentrācijas vietām tiem visraksturīgākajos vērmeļu, lesasmilšmāla tuksnešos. Var stundām ilgi iet pa pelēko un vienkrāsaino saules izdedzināto tuksnesi, neredzot karakurtu klātbūtnes pazīmes. Taču pietiek uzdurties neliela vasarā tecējuša strautiņa gultnei, kurā bieziem puduriem aug vērmeles, un uzreiz ir ieraugāmi raksturīgie karakurtu tīmekļi.”

Bieza zāle un krūmāji karakurtiem nepatīk, arī tur, kur ir pārāk mitrs, tie nedzīvo. Karakurta parastais kaimiņš ir mums jau pazīstamais labirintzirneklis. To tīkli nereti saausti līdzās un pat saskaras. Tepat bieži uz dzīvi apmetas arī Argiope lobata (tā, kura ātri tricina tīklu, lai kļūtu neredzama!). Pieredzējušam vērotājam šo zirnekļu tīkli ir kā zālē izkārtas brīdinājuma zīmes: “Šeit tuvumā dzīvo arī karakurts!” (Protams, tas attiecas tikai uz to valstu ainavām, kurās karakurti ir sastopami.)

Parasti uzskata, ka karakurts ir tikai dienvidu, tuksnešu zirneklis, tikai nedaudzi droši vien zina, ka arī Maskavas pievārtē kādā pļaviņā var notikt nepatīkama sastapšanās ar to. Tāda varbūtība gan ir ļoti maza. Visā Pievolgā, Kamas piekrastē un pat tālu ziemeļos – pie Oņegas ezera – reižu reizumis, atlidojuši ar tīmekļa pavedieniem, uz dzīvi apmetušies karakurti. Taču dzīvojuši, jādomā, tikai līdz pirmajām aukstajām dienām. Tur, kur vasara ir karsta un rudens silts, tiem ir pastāvīga mājvieta. Vārdu sakot, visa Ukraina, Kaukāzs, Vidusāzija – tāds, saka zoologi, mūsu valstī ir karakurta areāls. Bet ārpus tās robežām – Dienvideiropa, Ziemeļāfrika, Arābijas pussala, Turcija, Irāna, Ziemeļrietumu Ķīna.

Jūnijā vai jūlijā karakurts uzsāk savu dzīves ceļu – sākumā, kā jau pienākas, kokonā iesaiņotas olas veidā. Kokons ir gaišā salmu krāsā vai okera oranžs, bumbierveida, itin paliels – 7–15 milimetru. Bet tajā aiz divām sieniņām – irdenas un blīvas (ārējās) – ir 50–600 olu. Ja dienas ir siltas, jau pēc 5–7 dienām no šo olu apvalkiem, bezpalīdzīgi ķepurodamies, izlaužas mazītiņi zirneklīši. Vēl pēc dažām dienām tie maina krāsu. Kādi tie izskatās tagad, mēs jau zinām. Lai gan tikuši pie plankumaina tērpa, tīkla dziedzeriem un indes, viņi, cieši saspiedušies kopā, rātni sēž kokonā un par apkārtējo dabu neinteresējas. Tā viņi vasaras nogali, rudeni un visu garo ziemu vienotā brālīgumā mitinās šūpulī, ko viņiem gādīgi noaudusi māte.

Toties pavasarī, sasiluši saulē, tie nokrata ziemas stingumu un zīdainajā bumbierveida maisiņā knosās jau gluži sparīgi. Tagad viņi kolektīvā sadraudzībā strādā pie tā, lai izkļūtu ārā: viņus vilina saule un stepju tāles. Tomēr ceļš augšup vēl jāizlauž caur ieslodzījuma blīvajām pergamenta sienām, kas ietiepīgi aizsedz apvāršņus.

Drīz viens zirneklītis, drīz kāds cits, izspļaujot no mutes kaut kāda šķīduma pilīti, ar to piesūcina kokona sienu un pēc tam lietišķi kašņā samitrināto vietu ar heliceru nadziņiem. Caurumiņš kļūst arvien lielāks, un pa to, stāsta P. Marikovskis, jau var redzēt, kā ieslodzījuma brāļi, lauzdami sienā ceļu uz brīvību, “periodiski nomaina cits citu”.

Nu darbs ir padarīts, eja kokonā izcirsta: acis spīdinādams, izlien pirmais un “bezpalīdzīgi tirina kājas gaisā”. Taču, atradis atbalsta punktu, tas uzreiz steidzas augšup, uz gaismu. Skriedams zirneklītis velk līdzi pavedienu. Pirmajam, iespraucies caurumā, lien pakaļ nākamais un skrien pa jau gatavu diedziņu. Visi izlīduši. Juceklīgi un nevīžīgi apauž tuvākos zāles stiebrus ar tīmekļa putrojumu un sēž tajā ciešā bariņā: sildās saulē. Naktī kļūs vēsāk, viņi saspiedīsies vēl ciešāk, sakumurosies kamoliņā. Dienas piecas vai pat piecpadsmit viņi nešķiras, neaizskrien katrs uz savu pusi. Neko neēd, toties kāri dzer – rītos tīklā sakrājušās rasas lāsītes.

Pēc kāda laika gan daži zirneklēni – droši vien attīstītākie un brašākie – kopā uzklūp mušai vai skudrai, kuras iepinušās tīklā. Citi, stiprākie un, protams, amorālākie, klūp virsū arī miesīgiem brāļiem kā Kains Ābelam, nogalina un apēd. Šie kanibāli aug ātri un parasti neaiziet tālu no mātes nama – manto to ar majorāta tiesībām.

Visi pārējie gatavojas doties ceļā. Ceļojumi mēdz būt gan tāli, gan ne visai tāli. Attiecīgi tos veic ar divām metodēm.

Pirmā metode ir pārgājiens pa tiltiem.

Zirneklītis uzrāpjas labi augstu zāles stiebrā vai krūmiņā un, paslējis vēderiņu, palaiž gaisā tīmekļa pavedienu. Tas trīsēdams aizplūst pa gaisu un kaut kur netālu pielīp pie cita zāles stiebra vai krūmiņa. Pa šo virvju tiltiņu zirneklēns aizskrien uz jauno vietu un tur atkal palaiž debesīs savu laipu, kas, kaut kur pieķērusies, paver viņam vieglu ceļu apkārtējā pasaulē. “Tā,” saka P.  Marikovskis, “var turpināties ilgi, un zirneklēns ievērojami attālinās no izšķilšanās vietas.” Pa jau mestajām laipām skrien, uz visām pusēm izklīstot, citi zirneklēni; tur, kur viņu brāļu tīmekļu taciņas beidzas, tie uz jaunām robežām pārmet paši savus tiltus.

Otra metode – lidojums ar pavedieniem.

Par tiem mēs jau šo to zinām. Karakurtu jaunuļiem pilotēšanas mehānika ir tāda pati kā citiem zirnekļu aeronautiem. Taču ir viena interesanta lieta: ar 13 plankumiem iezīmētie pārceļotāji nepārprotami dod priekšroku nevis stiprām vēja brāzmām, bet “vājām gaisa straumēm un konvekcijas strāvām”. Acīmredzot tāpēc, lai netiktu aizpūsti pārāk tālu, uz turieni, kur viņiem nepatīk dzīvot, – zāles biežņu vai tuksnešu smiltājiem. Tāpēc startē viņi lielākoties rāmās, saulainās dienās, pilnīgā bezvējā. Ja pēkšņi uzpūš vējš, zirneklēns, jau stāvēdams starta gatavībā ar debesīs palaistu garu pavedienu, tūlīt no visa spēka ar ķepiņām ieķeras tajā, uz kā viņš sēž. Bet, ja vēja nav un siltais gaiss ceļas augšup līganām plūsmām, daudzi zirneklēni “gluži kā pēc komandas .. atraujas no atspaida un, tīmekļa pavediena vilkti, peld pa gaisu”. Enkurpavedieni kādu brītiņu pastiepjas viņiem līdzi, tad pārtrūkst. Citi, vēl neaizlidojušie zirneklīši tos “kārtīgi savāc” pikučos un piestiprina pie zariem, lai “enkuru” skrandas netraucētu pašiem startēt. Vai šis instinkts nav saprātīgs?

Jaunie karakurti apmetas daudzveidīgākās vietās nekā tās, kurās dzīvo pieaugušie. Šajā laikā to ir daudz gan tuksnesī, kur pavasarī neprātīgi zied visāda zāle, gan gravu, pauguru un grāvju nogāzēs. Tomēr arī šajā laikā viņiem ir svarīgi divi nosacījumi: lai zālē būtu kaut nelieli, vismaz mutautiņa lielumā, atsegtas zemes laukumiņi, un lai zemes virskārta tajā būtu nevis gluda, bet sīkiem kukuržņiem klāta. Tāpēc tie nepalidos garām nevienam plakanam akmentiņam zālē, ir iecienījuši arī aitu iemītas takas, zirgu un govju pakavu pēdas, kunkuļainus izmetumus, kas zemē palikuši tur, kur lēcējpeles meklējušas saknes, un izžuvušu strautu akmeņainās gultnes.

Šeit, noauduši primitīvu tīklu – nevīžīgu pavedienu pinumu 10–15 centimetru diametrā –, viņi trešo reizi maina ādu. Līdz ar jauno kažociņu zirneklēni apgūst arī pilnīgākas medību iemaņas: no horizontālajiem pavedieniem tie nostiepj līdz zemei vertikālus, ieauž tīklos sīkus zemes pikucīšus, žagariņus, akmentiņus. Tā ir reizē gan maskēšanās, gan saulessargs, zem kura zirneklēns slēpjas no svelmainās saules.

Slēpjas un gaida savu firmas ēdienu – skudras. Ja tīklā, to spēcīgi sadrebinot, iekritīs liels kukainis, zirneklēns, ne mirkli nevilcinādamies, nokritīs no tīkla zemē un, pievilcis sev klāt kājiņas, paslēpsies zem kāda kukuržņa, it kā viņa vispār tur nebūtu.

Taču, ja tīklā neuzmanības pēc iepīsies skudra, zirneklis tūlīt pat būs klāt. Viņa ietiepība cīnoties ir noderīga priekšzīme visiem, kuri mēdz agri padoties. Sīkulis karakurts – vēl pavisam bērns! – reizēm stundu un ilgāk brūk virsū skudrai, kura par viņu ir lielāka un spēcīgāka. Uzbrūk viņš vienmēr ātri – ar vēderiņu pa priekšu! – un ar pakaļkājām precīzi met skudrai uz kājām lipīgus tīmekļa laso. Nežēlodams tīklu, viņš tās sapin kopā un šī neatlaidīgā uzbrukuma stundā acīmredzami izkāmē: zirnekļa vēderiņš vairs nav apaļīgs un tukls, viņš bez nožēlas tērē savas tīkla dziedzeru rezerves.

Ja cīņas karstumā skudrai kaut kā izdodas saķert zirnekļa kāju žokļos, zirneklis bez panikas, taču “steigšus to izrauj” un, uz brīdi atkāpies, apsūkā ievainoto ekstremitāti. Pasūkājis sāpīgo vietu, viņš vēlreiz drosmīgi, taču ne pārgalvīgi metas cīņā.

Nu skudra jau ar tīmekļa lipīgumu aplīmēta tā, ka vairs lāgā nespēj pakustēties. Tagad karakurts tai piesardzīgi tuvojas un iekož ūsiņā vai kājā – tieši locītavā, kur skudras bruņas ir visvārīgākās.

Taču laiks iet, mēness debesīs ir pārgrozījies, un nu jau ir nevis aprīlis, bet maijs: karakurts ādu maina ceturto reizi. Viņā pamostas jauni instinkti, kas liek zirneklim ieviest tīkla konstrukcijā zināmus uzlabojumus. Pavedienu kļūst vairāk, un improvizētais midzenis zem saulessarga ir pabeigts un tagad izskatās pēc otrādi apgāztas tasītes vai kupola. No iekšpuses tas ir izoderēts ar tīmekli, bet no ārpuses blīvāk noklāts ar smildziņām, sausiem žagariņiem un apēsto skudru ādiņām.

Nereti arī gar tīkla malām, tālu no savas kupolmājas, karakurti pavedienos iekar zemes piciņas un akmentiņus. Kālab? Nav gluži skaidrs. Iespējams, tāpēc, lai vieglais tīmeklis būtu smagāks, lai vējš to nenorautu un neaizpūstu. Lai gan varbūt tie ir svārsti – pavedienu drebēšanas pastiprinātāji, kuri pavairo signālefektu, kas rodas, kad medījums vieglītēm pieskaras tīklam.

Uzmanīgāk papētot krustu šķērsu saausto pavedienu jucekli, kļūst skaidrs, ka tie no ēnainā midzeņa lielākoties radiāli vērsti ieslīpi uz zemes pusi un tuvākajiem zāles stiebriem. Vertikāli nolaistos pavedienus blīvi klāj lipīgas pērlītes. Tās zirneklis saver, tā sakot, otrajā piegājienā – no apakšas augšup: nostiprinājis vertikāli pie zemes, viņš pa to rāpo augšup, vilkdams sev līdzi otru pavedienu, kas tūlīt salīp ar pirmo, jo ir no šķidrākas un valkanākas vielas.

Pēc 4–7 dienām tie karakurti, kuriem medībās veicas sevišķi labi, ādu met piekto reizi. Tagad viņi ar šo darbiņu vairs netiek galā tik veikli un viegli: tas prasa divas stundas un vairāk. Toties daba viņus par pūliņiem apbalvo ar jaunu ieguvumu – ārējām un iekšējām iezīmēm, kas nosaka dzimumu. Nu zinātājam vairs nav noslēpums, kurš no viņiem ir dzimis par mātīti un kurš – par tēviņu.

Paaugušies karakurti attiecīgi ar piebūvēm paplašina tīklu un savu kupolveida mājokli, kā arī uzdrīkstas uzbrukt ne tikai skudrām, bet arī vabolēm. Nelielām.

Atšķirība starp tēviņiem un mātītēm manāma jau viņu tīklu lielumā: tēviņiem tie ir mazāki, un ēnainais nams nav tik rūpīgi noausts un plašs.

Bet raugi – tas brīdis ir klāt! Pēc sestās ādas mešanas karakurts jau ir tēviņš šā vārda pilnā nozīmē. Savas mājas viņš pamet un, aizmirsis citus dzīves kārdinājumus – mieru un atpūtu ēniņā, pilna vēdera svētlaimi –, ir aizņemts ar vienu vienīgu nodarbi: viņš meklē mātīti.

Taču mātītes tam lielākoties vēl nav gatavas – tās ir jauniņas un domā tikai par kārtīgu pieēšanos. Tagad skudru viņu ēdienkartē gandrīz vairs nav, aizvien vairāk ir vaboļu, blakšu, siseņu un sienāžu. Dienvidos kļuvis karsti, un karakurtienes, var sacīt, pa dienu nevis dzīvo, bet nīkst, ēnā paslēpušās. Vakarpusē tās kļūst mundrākas, pārvācas uz tīkliem, paplašina tos un ir gatavas kuru katru brīdi uzbrukt un ar laso notvert jebkuru taisnspārni vai cietspārni – gan ne pārāk lielu –, kas būs iepiņķējies viņu cilpās.

Taču nu arī mātītes – pēc astotās, taču nereti pēc pēdējās ādas mešanas – ir kļuvušas nemierīgas: viņas vilina tāles. Pametušas mājas, tās aiziet: ir laiks – pirmā migrācija!

Pa ceļam viņas auž pagaidu tīklus un tajos maina ādu devīto un pēdējo reizi.

Nu karakurti ir sevišķi bīstami: klejodami paēnas un vēsuma meklējumos, tie visu maiju un karsto jūniju bieži uzrāpo virsū aizmigušiem cilvēkiem, ielien pagrabos, kleķa namu plaisās, arikos, zem saknēm, bruņurupuču un grauzēju alās – šajā laikā indīgā zirnekļa un cilvēka ceļi bieži krustojas. Šādas sastapšanās fināls ir traģisks abām pusēm: cilvēks ir sakosts, zirneklis – nospiests.

Noputējuši pelēki, karakurti klejo vēlu vakaros, naktīs un agri no rīta; pa dienu viņi karstumā mokās pagaidu tīklos. Un, jo svelmaināka ir saule, jo lielākā skaitā viņi pamet savas mājvietas, ar savu pēdu vāro ornamentu izrakstīdami ceļu putekļus un smiltis.

Karakurtienes līzdamas visur velk līdzi divus pavedienus. Pie tiem pielīp zemes piciņas, sausu lapu krikumi un visvisāda cita draza, kas tad velkas zirneklim līdzi. Lai no šīs nevajadzīgās kravas atbrīvotos un lai viņu ceļš būtu skaidrāk iezīmēts ar pavedienu trasēm, zirneklienes rāpjas visādos paaugstinājumos un tur piestiprina pavedienus zināmā attālumā vienu no otra. Tad viņas rāpo tālāk, atkal vilkdamas sev līdzi šo telegrāfa līniju, un pavedieni aizvien vairāk tuvojas viens otram, veidojot garu ķīli. Pēc šī ķīļa, saka P. Marikovskis, var viegli noprast, uz kurieni naktī aizrāpojusi karakurtiene.

Un pa šiem ceļa pavedieniem kā dzinējsuņi pa pēdām veikli, sprigani skrien, steidzas plankumainie zirnekļi – tas redzams saullēktā un saulrietā. Tātad pirmās zirnekļu migrācijas jēga ir ne tikai bēgšana no karstuma ēnā, bet arī leopardtērpos uzcirtušos līgavaiņu sarežģītā uzdevuma atvieglināšana. Ja visas līgavas sēdētu mājās, viņas būtu daudz grūtāk atrast. Nu ir glābiņš – Ariadnes pavedieni. Pēc tiem atraduši zirneklienes pagaidu rezidenci, zirnekļi sanāk viņai apkārt, ar ieplestām kājām iekārušies tīklā. Brīžam atmozdamies no miegainā laiskuma, viņi klūp cits citam virsū, kaujas, boksējas ar priekškājām. Tad pēkšņi, atcerējušies par galveno, ceremoniāli aplido to, kuras dēļ ir sapulcējušies, – “Īpatnēji pietupstas, vieglītēm sapurinot tīmekli” un uzmanīgi pieskaras viņai ar priekškājām.

Ja viņa vēl nav tajā vecumā, kad valdzina serenādes, vēl nav nobriedusi, zirnekliene uzbrūk kavalieriem, spēcīgi tricinādama tīklu, – tie mūk kur kurais. Daudzi zirnekļi gan šādos gadījumos nemaz neriskē un pacietīgi stāv maliņā, tīkla tālākajos stūros, un gaida, kad pienāks viņu laiks: zirneklienei vispirms jānobriest, lai kungu apmeklējuma nolūks viņu nepadarītu traku no niknuma.

Lūk, “mierīga”, tipiska precēties atskrējušu karakurtu laika pavadīšanas idille, ko savā lauka novērojumu dienasgrāmatā pierakstījis P. Marikovskis.

Nekārtīgā zirnekļa tīkla perifērijā nekustīgās pozās iekārtojušies četri tēviņi. Tīkla centrā ir astotā vecuma mātīte, kas notiesā nesen nogalinātu šāda paša vecuma mātīti. Nedaudz iesānis karājas dzimumnobriedis nogalināts tēviņš. Tīklā ielec sisenis. Mātīte tūlīt viņam uzklūp, enerģiski aptin ar tīklu un sakož. Laupījumu aptinošās mātītes kustības tēviņos izraisa uzbudinājumu, tie kļūst mundri un steigšus viņai tuvojas. Laiku pa laikam visenerģiskākais no tiem pieskaras mātītei ar priekškājām. Mātīte salecas, apņēmīgi aizdzen tēviņus un atkal ķeras pie ēšanas. Taču tēviņi turpina traucēt, uzstājīgi aplidojot, un mātīte, pametusi laupījumu, nokāpj zemē un lēni aizrāpo pa arika dibenu.

Nogājusi apmēram 15 metrus, mātīte nokļūst pie svaigi noausta tīkla, kas pieder citai astotā vecuma mātītei. Tīkla malā viņu uzbrukumam gatavā pozā sagaida “saimniece”. Abas uz brīdi nekustīgi sastingst, taču “viešņa” enerģiski uzbrūk “saimniecei”, cenzdamās aptīt viņu ar tīklu. “Saimniece” steigšus pabēg malā, un abas zirneklienes nomierinās vienā tīklā dažu centimetru attālumā. Pēc divām stundām “saimniece” dodas prom no sava mājokļa, atstādama tajā apmeklētāju, kurai blakus tīkla malā pēkšņi parādās gaidīšanas pozā sastindzis tēviņš.

Pirmajā tīklā pamestie tēviņi sākumā ir nekustīgi. Taču drīz visspriganākais sāk skraidīt pa tīklu. Atradis appīto siseni, tēviņš apkož tīmekļa pavedienus un nomet guvumu zemē. Starp tēviņiem sākas kautiņš. Nākamajā dienā līdzās mātītei jau ir pieci tēviņi, bet viņas pamestajā tīklā – divi tēviņi un jauna septītā vecuma mātīte.

Līgavai nav miera no līgavaiņiem – tie plijas viņai virsū, gandē apetīti. Visuzbāzīgākos viņa savalda ļoti vienkārši – no šīs pasaules aizsūta uz viņu sauli. Tomēr citus šī drūmā mācība nemulsina. Tādēļ zirneklienei, kam jampadracis nepatīk, nākas pamest māju ar tajā sanākušajiem viesiem un meklēt vientulību un mieru (kaut vai īslaicīgu!).

Kalmiku valodā karakurts ir belbesen-hara, tas nozīmē – “melnā atraitne”. Tāpat, par “melno atraitni”, karakurta pārjūru radinieku nosaukuši arī amerikāņi. Iesaukas jēga ir ļoti precīza: uzreiz pēc kāzām gandrīz visas šīs sugas zirneklienes pašas sevi lemj atraitnes liktenim – nogalina savus īslaicīgos vīrus. Ja pēc pirmā, alkdams mīlestības, ieradīsies otrs zirneklis, arī viņu gaida tas pats bēdīgais liktenis.

Tomēr mēdz būt (viņu gan ir maz) arī tādas ērmotas zirneklienes, kuras no viņu sugai tradicionālā kanibālisma izvairās (kāds tam ir cēlonis, īsti nav skaidrs) un pēc kāzām nesoda vīrus ar nāvi. Pie šīm iecietīgajām līgavām līgavaiņi tīklā viesojas ilgi, taču, jāsaka uzreiz, viņām šī nabagmāja nav vajadzīga. Zirnekļi taču kopš iziešanas kāzu gājienā tā arī neko nav ēduši (tikai kāri dzēruši ūdeni). Un viņi gavēs līdz savai pēdējai stundiņai. Tādēļ arī novārgst turpat acu priekšā, bezjēdzīgi sačākstēdami tīklā. Dažs labs gan, nelietīgi izmantojot nama “saimnieces” uzticēšanos, vienā laidā plijas viņai virsū ar saviem uzmanības apliecinājumiem – ne atkauties no viņiem, tikai medījumu velti aizbiedē! Kā redzams, šis barbariskais zirnekļveidīgo paradums – iespējami ātri iznīcināt savu laiku nokalpojušos zirnekļus – nemaz nav tik bezjēdzīgs.

Jūnijā sākas karakurtu kāzu laiks, bet jūlijā jau gandrīz visi viņu tēviņi ir aizgājuši bojā – sodīti ar nāvi vai nomiruši badā.

Naids un draudzība zirnekļa tīmeklī

Toties mātītes vēl ir dzīvas – līdz rudenim, līdz ziemai. Viņu misija zemes virsū vēl nav beigusies. Lai ar lieliem panākumiem vainagotu savu mūža karjeru, daudzas no viņām ceļo vēl vienu reizi – otrā migrācija. Turklāt jūlijā, vistrakākajā karstumā. Atkal pa naktīm, noputējušas pelēkas, rāpo – meklē visvēsākās vietas, lai noaustu savu nometnieces dzīves tīklu kokoniem un oliņām.

Šo tīklu konstrukcija nedaudz atšķiras no agrākās. Midzenis jau vairs nav augšā ar atveri uz leju, bet apakšā, uz zemes vai pat zem zemes. Un no tā uz vienu pusi (nevis uz visām kā līdz šim) stiepjas pavedieni, gandrīz horizontāli (protams, ja horizontāls ir reljefs, pār kuru tie nostiepti), pāri zemes pleķītim, kurā neaug zāle. Ja nu nekas cits neatliek un tīkli jāauž virs zemas zāles, tie parasti mazliet izliecas augšup kā ļengana puslode.

Kā pie ekscentriska centra pavedieni saiet kopā pie zirnekļa midzeņa un nereti, kopā saejot, veido nelielu tuneli jeb, precīzāk, šauru piltuvi, kuras tievgalis ir pašā midzenī. Midzenis ir kupolveida, lodveida, olveida, iegarens, taču vienmēr cieši sametināts kopā ar zemes piciņām, zāles stiebriem un visu, kas atrodas līdzās.

Tīkla pavedieni ir izturīgi, tie nostiepti stingri un visnotaļ ar gudru ziņu, kaut arī pirmajā acu uzmetienā šķiet juceklīgi. Antagoniskas atsaites visu tīklu notur pastāvīgā elastīgā gatavībā: karakurta tīklā iemesta tukša sērkociņkārbiņa atlec augstu virs tā. Vertikālie, piezemētie pavedieni un daži horizontālā jumola pavedieni ir bruņoti ar lielu daudzumu lipīgu lodīšu, kas “kārtīgi, līdzīgi pērlēm, uzvērtas uz ass pavediena”. To lielums ir no 0,005 līdz 0,4 milimetriem. Ja šīs lodītes ar adatu salipina kopā, tās pašas atvienojas, sašķeļoties mazmazītiņās sfērās.

Kad šīs nodevīgās pērlītes attaisno zirnekļa cerības – pamatīgi ielīp bezbēdīgi lēkājošā sisenī – un pavedienu notrīcēšana par to signalizē, karakurts traucas uzbrukumā. Taktika ir tāda pati kā jaunulim: ātra pieklupšana pie laupījuma, pakaļkājas veikli uzķer šķidrā tīkla pilītes un trāpīgi sviež tās mērķī. Mērķis ir ļoti miniatūrs – nelaimē nokļuvušā kukaiņa kājiņa vai kājiņas. Salīmētas kopā, tās zaudē pārvietošanās brīvību. Tad zirneklis iedarbina savu galveno stratēģisko rezervi – līdz šim neizmantoto tīkla konstrukcijas mehānisko spēku. Viņš apauž upuri ar smalkiem pavedieniem, turklāt ar tik lielu inženierizveicību, ka viņa pretinieks, lai cik liels un smags tas būtu, ātri zaudē drošu pamatu zem kājām un karājas bezpalīdzīgi kā Hērakla gaisā paceltais Antajs. Karakurts metodiski velk elastīgas “troses” no sava Antaja augšup līdz tīklam, bet pavedienus zem tā norauj. Elastīgā tīkla nostiepums, atbrīvojoties no iezemējuma, paceļ ievīstīto medījumu gaisā, un tam zūd arī pēdējās izredzes izglābties.

Šis medījums ļoti labi zina, ar ko viņam darīšana, zina, ka pretoties nav vērts. Tomēr reizēm palīdz viltība. Tāpēc sisenis, kas iekūlies ķezā – karakurta tīklā –, izliekas miris (miroņus zirneklis neēd). Saliek kājiņas kopā un sastingst; zirneklis pieskrien, patausta komediantu un dodas atpakaļ uz midzeni. Tad sisenim ar dažiem spēcīgiem lēcieniem mēdz izdoties izlēkt brīvībā. Ja neizdodas, viņš ir pagalam: otrreiz zirnekli apmānīt neizdosies. Arī pirmā izlikšanās visus karakurtus neapkrāpj. Parasti viņi ilgi sēž pie šķietamā līķa un gaida, vai nesakustēsies. Kolīdz sakustas – viss, aktieris nospēlējis (pareizāk sakot, nav nospēlējis) savu pēdējo lomu.

Taču, ja tīkla darbības zonā ieklīst kāds par siseni stiprāks, piemēram, liela mēslu vabole, kas kā tanks iet cauri visiem šķēršļiem, ļoti liels skorpions vai solpuga (ar sīkām karakurts tiek galā, ka nemetas!), zirneklis pakalpīgi pieskrien klāt un palīdz izpiņķēties no tīmekļa – citādi vēl saplēsīs un sadragās visu viņa gudro konstrukciju.

Tas pats ar dievlūdzēju. Sīkos karakurts, veikli sasējis ar laso, gardu muti apēdīs. Taču, ja, laiski pastaigādamies, pie viņa tīkla pieslās prāvais dievlūdzējs Rivetina syriaca, zirneklis tikai izlēks ārā un uzreiz laidīsies mukšus. Šis dievlūdzējs lieliski prot staigāt pa zirnekļu tīkliem un nesapinas. Tomēr kļūdīšanās raksturīga ne tikai cilvēkiem – gadās arī tā, ka karakurts, lāgā neizpētījis situāciju, klūp virsū arī lielajam dievlūdzējam un nobloķē kādu tā kāju ar trāpīgi sviestu lipīgu šāviņu. Liktenīga kļūda, kas arī karakurtam šo to iemācīs: lokanais dievlūdzējs, nezaudējot pašcieņu, bez panikas nesteigdamies atliecas – un zibenīgi krīt tā ierocis. Spīles kā ar šķērēm pārcērt zirnekļa ķermeni. Ievainojums ir nopietns, un zirneklis ar vislielākajām pūlēm rāpo uz midzeni, kur neatliekama hospitalizācija uz ilgu laiku liedz viņam cīņasspējas. Turpretī dievlūdzējs, slinki nokodījis no kājas nost līmi, vienā mierā iet, kur gājis.

Karakurti ir rijīgi zirnekļi, taču vajadzības gadījumā spēj arī badoties: laboratorijās tie līdz trim mēnešiem dzīvojuši bez barības un ūdens.

Mātītēm, kuras ilgi dzīvojušas badā, reproduktīvie orgāni degradējas tik ļoti, ka, pienākot vairošanās brīdim, tās uz to nav spējīgas. Kokonus neauž un bezmērķīgi klimst, draudēdamas visiem ar indīgiem kodieniem, kurpretī citas karakurtienes ir nodevušās mātes rūpēm un vairs nesper kāju ārā no tīkliem.

Savukārt viņu mātes rūpes pelna cieņu: mātītes pašaizliedzīgi upurē pēdējās sava mūža dienas.

Kokoni midzenī tiek austi šādi: vispirms ozolzīles cepurītei līdzīgais vāciņš. Tas ir pakārts aiz smailā gala – ar vaļējo puslodi lejup. Metodiski griežot to ap smalciņā kāta asi, karakurtiene “kā podnieks, kas veido trauku” ar vēdergalu un pakaļkājām klaudzina pa to, un mazpamazām viņas izstrādājums iegūst kārtīgu puslodes formu.

Pēc tam viņa zem šīs puslodes iekar pilnu lodi – čaganu, viļņainu pavedienu pikucīti: tajā viņa iedēj olas. Masē tās ar vēderiņu, vienmērīgi izvietojot šūpulī. Un visu šūpuli apvij ar blīvu tīklu, mezdama to ar pakaļkājām tāpat, kā metusi laso uz medījumu. Laiku pa laikam, klaudzinādama ar vēderiņu pa kokonu, viņa lipina tam klāt pavedienus, tā sakot, tieši ar tīkla dziedzeriem. Kājas pamazām ir savu paveikušas un lietišķajā ritmā piedalās arvien mazāk, vēderiņš klaudzina arvien biežāk – 60 līdz 150 reižu minūtē. Kokonu smalkajā kātiņā zirnekliene groza šurpu turpu un vienmērīgi aptin ar tīklu. Nu re, paiet stunda vai piecas stundas, un tas ir gatavs – bumbierveida un, kā mēs jau zinām, itin prāvs. Būvēdams šo internātu olām un zirneklēniem, darbā iegrimušais dzīvnieciņš no sava darāmā neatraujas ne uz mirkli un nekādai vajadzībai, pat ne tam, lai sagrābtu tīklā iepinušos medījumu.

Kad visai veikli veidotais, var droši teikt, ar juveliera izveicību darinātais izstrādājums ir gatavs, karakurtiene atpūšas. Izbadējusies atceras arī par kuņģi – medī, lai to piepildītu. Pēc kādām astoņām dienām, ne agrāk, viņa tādā pašā veidā noauž otru, pēc tam trešo, ceturto kokonu. Kopā viena zirnekliene, vēdera sviedros strādājot no jūlija beigām līdz septembra sākumam, savā pazemē vai puspazemē (ja darāmajam ir labvēlīgs laiks un ēdamo kukaiņu pārpilnība) paspēj līdz 13 kokoniem. Vidēji to ir divi līdz četri katram sieviešu dzimuma karakurtam.

Nostiprinājusi pie mājas griestiem visus kokonus, mātīte sevi neatbrīvo no rūpēm par tiem. Viņa karājas zem kokoniem ar kājām gaisā – sargā. Periodiski, asi uzsitot ar vēderiņu, sapurina šūpuļus un apgriež otrādi, no jauna piekārdama ar katru pusi uz augšu un uz leju. Droši vien tāpēc, lai sakratītās olas attīstītos vienmērīgāk.

Vistraģiskākais karakurtu liktenī ir tas, ka mātīte, lai cik modri viņa sargā savus lolotos pēctečus, neprot viņus paglābt no visbriesmīgākajiem un bīstamākajiem ienaidniekiem, kuri bieži pilnīgi izposta viņas mājas un iznīcina visus viņas mātišķos pūliņus.

Tie ir jātnieciņi, nelieli, lapsenēm līdzīgi kukaiņi, kuru lielā loma dabas dzīvē (un lauksaimniecībā!) it nemaz nav proporcionāla to izmēram.

Ienaidnieks nr. 1 ir jātnieciņš Gelis marikovski. To mātītēm nav spārnu, taču karakurta mājā tās ielaužas tik veikli, lietpratīgi, klusi un nemanāmi, ka tīrais brīnums! Ar apbrīnojamu izveicību izvairās no lipīgajām lamatām, pa tīmekli rāpo viegli un tik gaisīgi, ka pret visvisādām tīkla svārstībām ļoti jutīgais zirneklis viņu diversijas nepamana.

Uzmanīgi, taču drosmīgi ticis līdz kokoniem, zirnekļu parazīts tos citu pēc cita pārdur ar savu smalksmalciņo dējekli. Pat to pēdējo kokonu, zem kura sēž modrā māte, jātniece bez spārniem pamanās pārdurt, neizraisot sargātājai nekādas aizdomas. Taču, ja tā nejauši aizķers zirnekļa kājiņu, tas tūlīt sāks sparīgi purināt kokonus, un lapsene tiem piekļūt vairs nespēj, kamēr zirneklis nav rimies. Katrā kokonā jātnieciņš iedēj savus kontrabandas “dzeguzēnus” – apmēram divdesmit olas. No tām ātri izlien kāpuri, kas, bez klīrēšanās barodamies ar “omleti” no zirnekļa olām, ātri aug lieli. Vienā vasarā cita citu paspēj nomainīt trīs viņu paaudzes. Savukārt jaunie jātnieciņi, kuri atvasarā aprij zirnekļa cerības uz dzimtas uzplaukumu, iekūņojušies pārziemo rūpīgi noausto kokonu siltajā izolācijā.

Gelis marikovski nav vienīgais karakurta liekēdis; uz tā rēķina dzīvo arī daudz citu jātnieciņu (dažu kāpuri ēd nevis olas, bet pieaugušos zirnekļus!). Tāpēc vietām tie apvienotiem spēkiem gandrīz pilnībā iznīcina indīgos zirnekļus – un par to, protams, tiem liels paldies!

Paldies arī kambazam, lapsenei no smilšlapseņu dzimtas! “Kirgīzi,” saka Rosikovs, viens no pirmajiem karakurtu pētniekiem, “pret šo lapseni jūt bijību. Kambaza parādīšanās klejojumos vispār vai jurtu apkaimē vienmēr viņos izraisa vispārēju sajūsmu un prieka kliedzienus: kambazs! Kambazs!”

Un kā lai nepriecājas: mūsu ienaidnieka ienaidnieks vienmēr ir mūsu draugs. Un smilšlapsene kambazs ir nežēlīgs karakurta ienaidnieks. Nežēlīgs un nenogurdināms! Augu dienu šī melnā un nelielā – pusotru centimetru garā – lapsene, spārnus tricinādama, bez miera un atdusas rāpo pa zemi. Gabaliņu pārlido un atkal, spriegas enerģijas pārņemta, skraida pa zemi.

Jau esmu teicis, ka šīs lapsenes kopš dzimšanas ir it kā pilnībā trenētas zirnekļu medībām. Tās vienmēr rīkojas nekļūdīgi, prasmīgi, precīzi.

Lūk, smilšlapsene atradusi karakurta tīklu. Acumirklī sāk darboties tās spārni, lapsene uzšaujas gaisā – izlūkojot aplido nākamo karalauku. Tā piezemējas pie astoņkājainā pūķa midzeņa, un seko smalks un viltīgs taktisks manevrs: “enerģiski vicinādama ūsiņas”, lapsene ātri un pamīšus sit pa tīmekļa pavedienu – ar viltu izsauc zirnekli no blindāžas. Tas, neremdināmas apetītes dzīts, izlec, nolēmis, ka tīklā ieradusies barība. “Sākumā nedroši, pēc tam ātrāk, sperdams tādus kā neparasti sīkus solīšus un skurinādams kājas, viņš pieskrien pie lapsenes. Lapsene paceļas spārnos un, ar kājām atbalstīdamās pret pavedieniem, dod tik ātru un zibenīgu triecienu karakurtam pa muti, ka izšķirt šīs darbības detaļas nešķiet iespējami,” tā raksta P. Marikovskis, un viņam jau nu gan var ticēt!

Zirneklis saļimst un bezpalīdzīgi karājas pavedienos, ko ar nelāgu nodomu noaudis citiem ziņkārīgajiem. Saķēris paralizēto pūķi, mūsu svētais Juris stiepj to prom, norok seklā bedrītē un uz tā noliek savu divus milimetrus garo kāpuru. Pēc stundas kāpurs, izkodis zirneklī caurumu, maina ādu un, atstājis kažociņu ārpusē, nozūd zirnekļa klēpī. Tur viņš to ēd un aug, lai pēc tam, pārvērties par lapseni, atkal varētu iepriecināt kirgīzus ar savu parādīšanos. Bet viņa māte, karakurtu bieds, tikmēr ar savu paralizējošo dzeloni paspēj iekonservēt vēl ne vienu vien indīgo zirnekli.

Circenis Gryllus bimaculatus arī ir veikls. Citiem circeņiem kaut kam tādam nepietiek dūšas: ielīdis tieši karakurta midzenī, viņš plēš kokonus un ēd olas. Rīkojas zaglīgi, taču veikli, parasti rudenī, no rītiem, kad zirnekliene pēc dzestrās ausmas vēl nav atguvusies no stinguma. Tikumi viņam ir kā šakālim – nav viņš nekāda bruņnieciskā smilšlapsene! –, un droši vien visvairāk viņš savu veiksmi sumina, kad karakurtu mātes, izvārgušas no nerimtīgā nomoda pie savām olām, viņa acu priekšā saļimst un nomirst.

Jā, nomirst – karakurtu mātīšu dzīves loks noslēdzas ātri. Dažām jau augustā, daudzām septembrī un pēdējām oktobrī. Pavasarī jauna karakurtu paaudze, ātri mainot tērpus, sāks visu no sākuma. Rudenī liktenis tām citu iespēju nepiedāvā. Karakurtienes apātiski aizauž ciet ieeju midzenī un ieaužas tajā. Dažas arī to nepaspēj izdarīt un karājas pie ieejas namā kā nedzīvas mūmijas. Tikai uz ziemeļiem no Uzbekistānas, Kazahstānā, kā novērojis Marikovskis, tās savā aizaustajā midzenī nodzīvo līdz novembrim un decembrim. Interesanta, pagaidām vēl neatminēta mīkla!

Draugi ir pat krokodilam. Tie ir arī karakurtam.

Bieži, jo īpaši svelmainā saulē, sausās un smilšainās vietās karakurtu mātītes ievācas uz dzīvi grauzēju alās (un ielien tajās palaikam pusmetra dziļumā).

Tur pie viņām ierodas daudzi vēlami un nevēlami ciemiņi: mitrenes, melnuļi, sauszemes gliemeži, skrejvaboles. Vienus karakurti ēd, citus vienkārši piecieš.

No karakurta viesiem jeb, pareizāk sakot, piedzīvotājiem īpaši interesanti ir trīs zirnekļi.

Pirmais – zemeszirneklis zelots, mazs, melns, midzeņa tālākajā stūrī auž savus caurspīdīgos kokonus. Viņš karakurta namā ir ļoti ierasts apakšīrnieks: šeit, indīgā saimnieka aizsardzībā, viņš cer atrast drošu patvērumu. Karakurts viņu neaiztiek (turpretī citus zirnekļus – ne draugus – nogalina un ēd!). Tāda veida sadraudzību dabā jeb simbiozi ar vienpusēju izdevīgumu dēvē par karpozi.

Otrais draudzīgais karakurta kaimiņš ir labirintzirneklis. Šo abu sadraudzība formas un satura ziņā visvairāk līdzinās tai simbiozes kategorijai, kuru dēvē par sinoikiju: divas dieva radības acīmredzamu labumu viena otrai nenes, taču mierīgi sadzīvo.

Karakurts savus tīklus auž zem labirintzirnekļa tīmekļa piltuves un caurulītei līdzīgā midzeņa. Pirmais ķer pa zemi skrejošas vaboles un jaunus siseņus. Otrais – smiltājsiseņus un citus taisnspārņus, kuri, uzlēkuši bezatbildīgi augstu, iekrīt tieši tā piltuvē. Tādējādi naidoties abiem nav nekādas vajadzības.

Tomēr īstena, abpusēji izdevīga simbioze jeb mutuālisms karakurtam ir ar litifantu jeb labirintzirnekli Lithyphantes paykullianus¹. Tā plankumi (pat “smilšu pulkstenis” apakšā uz vēderiņa!) ir tādi paši kā viņa indīgajam draugam. Viņš tikai ir mazāks un augšpusē uz vēderiņa, gluži kā Tempļa ordeņa bruņinieks, nēsā pats savu zīmi – sarkanu krustu (gan ļoti nelielu, neuzkrītošu un ar tumšu punktu vidū).

Un lūk, kā itin operatīvi viņi ir sadalījuši savas lomas pēcnācēju sargāšanā: litifants nobriest vēlu, jau rudenī, kad pat visas karakurtu mātītes ir nomirušas. Te krustnešzirneklis ieņem karakurtu mitekļus: gan ziemā, gan pavasarī tajos dzīvo litifants un “netieši apsargā indīgā zirnekļa pēcnācējus”. Pavasarī viņš no šīs pasaules aizgājušā saimnieka namā auž savus kokonus un vasaras sākumā dodas turpat, kur pirms pusgada aizgājis karakurts, – mūžīgā nāvē. Taču ap to laiku jaunās paaudzes karakurtu mātītes otrreiz apmetas uz dzīvi bāreņos palikušajos namos, un apsardzes dienests turpina funkcionēt: karakurtienes ar savu klātbūtni vien aizstāv litifanta pēcnācējus.

Litifants karakurtu kopē visvisādi, ne tikai tērpa ziņā vien: līdzīga ir gan uzbrukšanas maniere, gan tīklu konstrukcija, gan medījuma appīšanas paņēmiens. Šī atdarināšana viņam lieti noder: daudzus, kuri pazīst karakurtu, šī briesmīgo oriģinālu imitējošā izturēšanās biedē. Pats imitētājs bīstams nav: tā inde ir 80 reižu vājāka nekā viņa kopētajam modelim.

No grāmatas Игорь Акимушкин. Первопроходцы суши. Москва, 1972