Par ko es domāju, kad pļauju kapus

Nopēries viņš steidzas uz mājām un saka:

– Man vēl šovakar jānodzen diviem trim vectēviem bārdas.

Man atkal brīnumi:

– Cik vectēvu tad Pilcim īsti varētu būt? Vairāk par diviem vectēviem jau nav nevienam.

Baumanis ņemas atkal izskaidrot:

– Pie baznīcas ir veci kapi, kuros krusti pa daļai jau aptrunējuši, apkrituši un daudzi nozuduši, redz tikai vēl mazu kapa kalniņu. Lopus tur vēl virsū nelaižot, kamēr vēl daži krusti turoties stāvus. Bet veckungs liekot pa kapiem pļaut sēku. To tad Pilcis saucot par vectēvu skūšanu. Pilcis arī zinot, kas katrā kapā guļot. Nopļauj vienu kapa vietiņu un dikti nosaka:

– Paldies Dievam, vecajam Gāganam jau bārda nodzīta!

Nopļauj otru:

– Nu Lipsts arī jau tīrs!

Stājas pie trešā:

– Jānošķīsta vēl Klambars.

Ernests Birznieks-Upītis, “Pastariņš skolā”

Reizi gadā – parasti jūlija otrajā pusē – es pļauju kapus. Man pašam gribas domāt, ka tā ir samērā neparasta nodarbe, jo, lai gan daudzi cilvēki Latvijā māk pļaut un daudziem cilvēkiem pieder īpašumi, kuri jāappļauj, tomēr es ceru, ka tādu kā es – kam pieder kapi un kas paši tos arī appļauj – nevarētu būt sevišķi daudz. Nē, nu, protams, juridiskā nozīmē kapi man nepieder, jo to nepieļauj Latvijas likumdošana. Tāpēc 1994. gadā, kad denacionalizējām ģimenes zemi, kapu teritoriju mērniece izgrieza ārā, kas toreiz no manis prasīja četru lieku kupicu uzstādīšanu, par ko gan es nesūrojos, jo neies tak lekties kapiņu dēļ. Taču, tā teikt, de facto ar kapsētu, kas atrodas 300 metrus no manām mājām un oficiālos dokumentos un kartēs nes šo māju vārdu, mūsu ģimene pie visām varām bija apgājusies kā ar savējo un turpina to darīt arī šobrīd, un es ceru, ka tuvākos pārsimt gadus tā darīs arī mani pēcnācēji. Saskaņā ar tādu priekšstatu par lietu stāvokli es nekad arī neko neesmu prasījis no pašvaldības, kas laikam ir oficiālā kapiņu īpašniece, bet pats par saviem līdzekļiem atjaunoju žogu un veicu visādus citādus mazākus darbiņus. Kā, piemēram, vienreiz gadā pļauju.

Kapu pļaušana man laikam gan ir vienīgais rituāls, kad varu aizdomāties par pārlaicīgo. Ar to es nodarbojos kopš brīža, kad vecaistēvs, kuram tobrīd bija aptuveni 90, pļaut vairs nevarēja, – tātad jau gandrīz 30 gadus. Pa šiem gadiem fiziskā spēka apjoms, kas jāpielieto, lai nopļautu kapus, ir pakāpeniski samazinājies. Tas noticis divu cēloņu dēļ: tādēļ, ka tehnoloģiskais progress, un tādēļ, ka novecoju un arvien vairāk rūpējos par savu komfortu. Sākumā pļāvu ar parasto izkapti vectēva iesējumā, vēlāk pārgāju uz krūmgriezi ar divtaktu dzinēju, bet pēdējos gados jau vairs pat neeju līdz kapiņiem kājām – krūmgriezi un benzīna kannu pievedu automašīnā.

Reiz, sen, sen, ar draugiem nolēmām, ka, lai kas ar mums notiktu, lai cik veci un turīgi mēs kļūtu, rokfestivālos vienmēr gulēsim telšu pilsētiņā. Tagad pienācis laiks, kad par šādu iespēju domāju ar šausmām un riebumu. Tā uz manas paša ādas izpaužas banālais “nekad nesaki nekad”. Lai nu kā, šobrīd es nespēju pat iztēloties, ka ar laiku varētu kapiņu pļaušanu uzticēt kādam algādzim.

Kapsētā ir nedaudz vairāk par 30 joprojām saskatāmu kopiņu. Vismaz dažas reizes gadā uz Jāņiem vai mirušo piemiņas dienu ierodas šejieniešu ģimenes, nogrābj sakritušās lapas un ieliek jaunas puķes. Apmēram ceturtā daļa no pašreizējās kapsētas “populācijas”, ja tā drīkst izteikties, ir mana dzimta. Parasti trimmerim iziet pusotra divas bāciņas benzīna, šogad – sausā gada dēļ zāle arī kapos bija nīkulīga, tāpēc iztiku ar vienu. Tālajā stūrī, blakus spraugai eglīšu dzīvžogā, pa kuru rudeņos iznes nogrābtās lapas un kur guļ Kāni, kas savulaik dzīvoja Mazklinčos, paspēju nodomāt, ka nāksies varbūt atstāt kādu nepļautu stūri, neviens jau tāpat neievēros, jo negribējās pāris kvadrātmetru dēļ uzpildīt benzīnu. Bet nē – laimīgā kārtā iekļāvos tieši vienā bāciņā.

Nekad neesmu interesējies, kas mūsdienās pļauj lielās kapsētas. Droši vien kaut kādi pašvaldību komunālo pakalpojumu iestāžu darbinieki. Varbūt lielās kapsētas vispār nav jāpļauj? Tajās starp dzimtu teritorijām ir tik nelielas atstarpes, ka nekādas neitrālās zaļās zonas nav vispār, un tos šauros atdalošos valnīšus starp kaimiņu smiltainītēm parasti paši piederīgie jau arī applūkā. Zinu, kā ir mūsu pagasta nozīmīgākajā kapsētā, kas atrodas septiņus kilometrus no mūsmājām un kur šad tad iegriežos, lai apkoptu vecvecāku kapiņus no vecmāmiņas puses. To teritorija ir reizes desmit lielāka par manējiem, uz kapusvētkiem turp pat brauc mācītājs, un to kopšanu, protams, uzņemas pagasts.

Es tos apmeklēju jau vairākus desmitus gadu, un tikai pāris reizes tie ir bijuši glīti appļauti – simtlatnieku programmas laikā. Tas ir saprotams: pagasts nezināja, ko tādiem (velkot paralēles ar Pastariņu) 21. gadsimta pilčiem likt darīt, tāpēc pēckrīzes gadi bija laiks, kad visi parki, kapi un citas publiskās vietas bija skaisti sakoptas.

Pļaujot kapus, es vienmēr krītu godkāres grēkā. Man patīk domāt, ka manas māmiņas un citu senču veļi rudenī klīdīs pa dzimtajām vietām, ieraudzīs, ka arī šogad kapiņi ir kārtīgi nopļauti, un nodomās: “Redz, kāds Ingus kārtīgs saimnieks!” Šogad pļaudams aizdomājos par Ansi Ataolu Bērziņu, kurš intervijā jūlija Rīgas Laikam uz jautājumu “Ko tas īsti nozīmē, kad tu saki, ka “centies dzīvot Latvijai”?” atbildēja: “.. es saprivatizēju, sapirku, dabūju atpakaļ zemi, nevienu hektāru neesmu kādam zviedram vai vēl kādam pārdevis. Mežu stādīju, lai ir mazbērniem. Kultūras namu Maskačkā uzbūvēju par saviem līdzekļiem.” Vai es līdzīgā sarunā pieminētu savu pļaušanas padarīšanu? Droši vien, ka ne. Savu kapu kopšanas rituālu negribas ietirgot plašākai sabiedrībai kā devumu “balta nāca tautu meita” dzīvesziņas nešanā cauri laikmetiem. Bet savu paklusēšanu stādīt pāri Anša plātībai jau būtu nākamais grēka aplis, ko sauc par iedomību. Atceros, ka pirms dažiem gadiem vienā no pļaušanas reizēm pie sevis pukojos par tiem nacionālistiski noskaņotajiem jauniešiem, kas taisa šovus ar lāpu gājieniem, pretstatot viņu “pokazuhas patriotismam” savu mierīgo un visādā ziņā pareizāko patriotisko nodarbi. Te nu bija!

Kapus pļaut jau nemaz nav tik viennozīmīgi labi. Burtiski dažas dienas pirms šīgada kapu pļaušanas biju Igauņu tautas muzejā Tartu. Milzu ēkas priekšā tur plešas milzu pļava, kuru nepļauj principā. Izskatās gan nevīžīgi un nesakopti, bet tā tagad esot jādara – daudz pareizāk (tātad arī patriotiskāk) par skaistu mauriņu esot saglabāt dabisku vidi, kas nodrošinot pļavas bioloģisko daudzveidību. No šī viedokļa droši vien mans priekšstats par to, ka kapus nopļaut ir labs darbs – ko esmu nekritiski pārņēmis no vectēva un mātes –, kļūst vēl šķībāks. Ja tā padomā, varbūt Latvijai būtu labāk, ja tajos dažos simtos kvadrātmetru starp priedēm un bērziem, kurus ik gadus lepni nošņikāju, būtu lielākas iespējas nogatavoties visādu lakstaugu sēkliņām, kas dotu vairāk barības kukainīšiem, un tā tālāk.

Tā es pļauju un šaubos, galu galā samierinoties ar to, ka neizdodas man izvairīties no sevi cildinošām un citus noniecinošām domām. Par laimi, pa vidu netīrajām domām ir arī iedomu sarunas ar saviem nelaiķiem, atmiņas, kā es uz šejieni nācu kā mazs puišelis īsbiksēs, ar sažņaugtām puķītēm sasviedrētās plaukstās, kā arī – arvien biežāk – doma, kuru pirmajos pļaušanas gados uzskatīju par vecu cilvēku dīvainību, proti: kurā vietā tad es labāk pats gribētu te gulēt.