Valsts

Fridrihs Nīče

Par jauno elku

Fragments no Kārļa Leiškalna iemīļotā Frīdriha Nīčes darba “Tā runāja Zaratustra”, Viļa Plūdoņa tulkojums un pareizrakstība.

Kaut kur ir vēl tautas un ganamie pulki, bet ne pie mums, mani brāļi: te ir valstis.

Valsts? Kas tas ir? Labi! Tagad atdariet ausis, jo tagad es jums teikšu savu vārdu par tautu nāvi.

Par valsti sauc to saltāko no visiem saltajiem nezvēriem. Salti viņa arī melo; un šie meli lien no viņas mutes: “Es, valsts, esmu tauta.”

Tie ir meli! Radītāji bija tie, kas radija tautas un pārkāra pār viņām vienu ticību un vienu mīlestību. Tā kalpoja viņi dzīvei.

Iznīcinātāji tie ir, kas uzstāda lamatas priekš daudziem un nosauc to par valsti: viņi pārkar zobenu un simt karstu vēlēšanos pār viņiem.

Kur vēl pastāv tauta, tur tā nesaprot valsti un ienīst to kā ļaunu aci un grēku – tikumos un tiesībās.

Šo zīmi es jums domu: katra tauta runā savu ļaunā un labā mēli: ko tuvākais nesaprot. Savu valodu viņa sev ir atradusi tikumos un tiesībās.

Bet valsts melo visās ļaunā un labā mēlēs; un viss, ko viņa runā, – ir meli – un viss, kas viņai pieder, ir zagts.

Viss viņā ir neīsts, zagtiem zobiem viņa kož, šī košļa. – Neīstas ir pat viņas iekšas.

Labā un ļaunā valodu sajukums: šo zīmi es jums domu kā valsts zīmi. Patiesi, gribu pēc nāves nozīmē šī zīme! Patiesi, viņa samirkšķinas ar nāves sludinātājiem.

Pardaudz daudzi piedzimst: liekajiem tapusi atrasta valsts.

Paskatiet taču, kā viņa pielabina sev šo pardaudz daudzo pulku. Kā viņa tos aprij un gremo un atgremo.

“Virs zemes nav nekā lielāka par mani: es esmu dievības kārtojošais pirksts” – tā rūc šis nezvērs. Un netikvien garausainie un īsredzīgie slīgst ceļos!

Ak, arī iekš jums, jūs lielās dvēseles, viņš iečukst savus tumšos melus! Ak, viņš uzmin bagātās sirdis, kas labprāt sevi izšķiež!

Jā, arī jūs viņš uzmin, jūs veco dievu uzvarētāji! Gurdi jūs esat tapuši cīņā, un nu noder jūsu gurdenums vēl jūsu jaunajam elkam!

Varoņus un goda vīrus gribētu nostādīt sev apkārt šis jaunais elks! Labprāt viņš gozējas skaidras sirdsapziņas saulgozī, – šis saltais nezvērs!

Par valsti es saucu to, kur ir visi nāves zāļu dzērāji, labi un ļauni: par valsti, kur katrs sevi pašu pazaudē, labie un ļaunie: par valsti, kur katra cilvēka lēnā pašslepkavība top saukta par “dzīvību”.

Visu viņš jums grib dot, ja jūs viņu pielūdzat, šo jauno elku: tā viņš nopērk sev jūsu tikumības spožumu un jūsu lepnuma acu skatu.

Pielabināt viņš grib ar jums tos pardaudz daudzos! Jā, elliška māksla ir tapusi atrasta, nāves zirgs, kas zvārdzina dievišķā goda rotu!

Jā, nāve daudzajiem ir atrasta, kura sevi pašu slavē par dzīvību: patiesi, sirsnīgs pakalpojums visiem nāves sludinātājiem!

Paskatieties taču uz šiem liekajiem! Viņi nozog izgudrotāju darbus un gudraju mantas: par izglītību viņi sauc savu zādzību – un viss viņiem top par slimību un ļaunumu.

Paskatieties taču uz šiem liekajiem! Slimi viņi ir pastāvīgi. Viņi izvemj savu žulti un sauc to par avīzi. Viņi aprij cits citu un nevar nekad sagremot.

Paskatieties taču uz šiem liekajiem! Bagātību viņi rauš un top caur to nabagāki. Pēc varas viņi dzenas un vispirms pēc varas svārstekļa – pulka naudas, – šie mazturīgie!

Paskatieties, kā viņi kāpelē, šie žiglie pērtiķi! Viņi kāpelē cits citam pāri un tā noraujas gļotās un dziļumā.

Līdz tronim grib aiztikt viņi visi: tas ir viņu bezprāts, – it kā uz troņa sēdētu laime! Bieži gļotas sēd uz troņa – un bieži arī tronis uz gļotām.

Ārprātīgi ir man visi viņi un kāpelētāji pērtiķi un pārkarsti. Nelāgi ož viņu elks, šis saltais nezvērs: nelāgi ož viņi visi kopā, šie elka kalpotāji.

Mani brāļi, vaj tad jūs gribat nosmakt viņu žaunu un kārību tvanā? Drīzāk izdauziet taču logus un leciet brīvē!

Bēdziet taču no šīs sliktās smakas! Novērsieties no liekaju elkkalpošanas!

Bēdziet taču no šīs sliktās smakas! Novērsieties no šo cilvēkupuru tvaikiem!

Brīva stāv lielajām dvēselēm arī tagad vēl zeme. Tukši ir vēl daudz sēdekļu vientuļiem un divatņiem, ap kuriem dveš kluso jūru smarža.

Brīva stāv vēl lielajām dvēselēm brīvā dzīve. Patiesi, kam maz ir, tas mazāk tiek apsēsts: lai slavēta ir mazā nabadzība!

Tur, kur valsts beidzas, tur tikai sākas cilvēks, kas nav lieks: tur sākas nepieciešamā cilvēka dziesma, vienreizīgā un neatsveramā melodija.

Kur valsts beidzas, – uz turieni skatieties, mani brāļi! Vai jūs neredzat pārcilvēka varavīksnu un tiltus?” –

Tā runāja Zaratustra.

Raksts no Aprīlis 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela