Pagātnes garā ēna

Fragmenti no grāmatas “Der lange Schatten der Vergangenheit”. München, 2006.

Cik vienkārša un nenovēršama ir pāreja no individuālās uz sociālo atmiņu, tik problemātiska, pat pretrunīga, ir pāreja no sociālās uz kolektīvo atmiņu. Lai gan frāze “kolektīvā atmiņa” nu jau ir ne tikai ieņēmusi savu vietu ikdienas valodā, bet arvien biežāk parādās arī grāmatu nosaukumos, skepse pret šo jēdzienu vēl arvien ir izplatīta. “Nav kolektīvas atcerēšanās,” atkal un atkal uzsver vēsturnieks Reinharts Kozelleks, un arī Vīnes filozofam Rūdolfam Burgeram šķiet skaidrs: “Pretēji tam, ko apgalvo mūsdienu mistagogi, “kolektīva atmiņa” nepastāv.”

Kolektīvās atmiņas jēdziens, ko 20. gadsimta 20. gados ieviesa franču sociologs Moriss Albvakss, kopš paša sākuma ir uzņemts atturīgi un vēl joprojām izraisa šaubas un pārpratumus. Tomēr Albvakss atklātā polemikā ar šo kritiku atsaucās uz tādu sociālo atmiņu, kas rodas nevis no mistiskas līdzdalības, bet gan tikai un vienīgi stāstīšanas, atmiņā atsaukšanas un saziņas rezultātā.

Dosim vārdu vēl vienai “kolektīvās atmiņas” jēdziena kritiķei. Sūzana Sontāga savā grāmatā “Vērot citu ciešanas” raksta:

Fotogrāfijas, ko pazīst ikviens, mūsdienās ir svarīga daļa no tā, par ko domā sabiedrība vai par ko tā izlemj domāt. Uz tām atsaucas kā uz “atmiņām”, bet tā, ņemot vērā kopš attēlu uzņemšanas pagājušo laika posmu, ir fikcija. Stingri ņemot, nav nekā tāda kā kolektīvā atmiņa [..] Katras atmiņas ir individuālas, tās nav reproducējamas – tās mirst līdz ar cilvēku, kam tās piederējušas. Tas, kas tiek apzīmēts kā kolektīvā atmiņa, nav balstīts uz atcerēšanos, bet gan uz norunu, ka tas ir svarīgi; un ir stāsts par to, kā tas notika, un attēli šo stāstu nostiprina mūsu prātā. Ideoloģijas izveido savus attēlu arhīvus, kas veido to pamatus; runa ir par attēliem, kas pārstāv konkrētu ideoloģiju, attēli sablīvē domas ar vispārinājumu nostiprina nozīmīgas kopīgās idejas un izsauc paredzamas domas un izjūtas.

Sūzanas Sontāgas versijā sabiedrība spēj izlemt bez gribas, domāt bez gara, runāt bez mēles, bet tā tomēr nespēj atcerēties bez atmiņas. Pie atmiņas jēdziena viņas tēlainās runas brīvība apstājas. Tāpat kā Kozelleks vai Burgers, viņa nespēj domāt par atmiņu, kas būtu neatkarīga no tās organiskajiem pamatiem un individuālā pieredzējuma. Vārds, ko viņa izmanto “kolektīvās atmiņas” vietā, ir “ideoloģijas”. Tajās, kā tālāk skaidro Sontāga, iekļaujas iedvesmojošu attēlu krātuves, kas ietekmē un vada cilvēku ticību, jūtas un domāšanu. Vārds “ideoloģija” savukārt paredz, ka ar iedarbīgiem attēliem tiek iedvestas arī bīstamas un aplamas domāšanas un vērtību sistēmas, kas obligāti jākritizē un jālikvidē.

To, ko politizētajos 60. un 70. gados aprakstīja ar vārdiem “mīti” un “ideoloģijas”, kopš 90. gadiem ietver kolektīvās atmiņas jēdzienā. Jēdziena aizstāšana, kas iet kopsolī ar paaudžu maiņu, ir saistīta arī ar jaunu izpratni. Tā ir izpratne par to, ka attēli ir kaut kas nenovēršams līdz ar vajadzību pēc politiskajiem simboliem. Kritiskā racionālisma vietā, kurš attēlu galvenokārt uzskata par manipulēšanas līdzekļiem, stājas pārliecība, ka cilvēks patiešām ir atkarīgs no attēliem un kolektīvajiem simboliem. Attēliem, kas pastāv prātā, materiālā veidā vai mediju vidē, ir svarīga loma tajā, kā kopiena veido savu tēlu. Protams, šajā procesā iekļaujas ne tikai attēli, bet arī stāsti, vietas, pieminekļi un rituāli.

Kopš 80. gadiem ir attīstījusies jauna pētniecības nozare, kas tieši nodarbojas ar jautājumu par to, vai attēliem (plašākā nozīmē) ir kāda loma kopienu veidošanā. Šīs pētniecības galvenie jēdzieni ir “sociāli imaginārais” (Žaks Lakāns, Kornēlijs Kastorjadis), “iedomātā sabiedrība” (imagined community, Benedikts Andersons) un kopš 90. gadiem arvien konsekventāk: “kolektīvā atmiņa”. Šo paradigmas maiņu no ideoloģijas kritikas uz kolektīvo atmiņu nekādā gadījumā nav noteicis kāds postmoderns relatīvisms, kas atsakās no racionālisma un morālā pienākuma; drīzāk šos jaunos priekšstatus veido divas izpratnes: tas, ka attēli un simboli spēj pārvarēt laiku, un tas, ka tie izveidojušies vēsturiski. Šī izpratne grauj “aplamās apziņas” kategoriju, no kuras vienmēr tiek izslēgts tas, kas apzinās, jo tā vienlīdz attiecas kā uz cita, tā arī uz savu paša domāšanu. Izpratne, ka attēli un simboli tika un tiek “taisīti”, vairs netiek automātiski vērtēta kā pierādījums to “fiktīvajam”, “neīstajam” un “manipulējošajam” raksturam, jo “taisītas” (nav svarīgi – sen vai nesen) tiek jebkuras kultūras parādības. Tas, ka attēli tiek vērtēti kā ideoloģiski, nenozīmē, ka to vispārēja kritika ir galvenais apziņas uzdevums; gluži pretēji – tagad individuālais kultūras horizonts vairs netiek izslēgts no aplūkojamās parādības, bet tiek pakļauts tādai pašai analīzei. Kultūrzinātniskā atmiņas pētniecība ne vien apraksta un izskaidro attēlu un simbolu darbības veidu, bet arī kritiski izvērtē to destruktīvo potenciālu. Šāds atmiņas kultūrzinātniskās pētniecības darba lauks pavērās tajā brīdī, kad tika sperts inovatīvais solis no individuālās uz kolektīvo atmiņu. [..]

Kā atceras?

Runājot par jautājumu “kas atceras?”, mēs aplūkojām uzvarētāju un zaudētāju, vainīgo un upuru, kā arī liecinieku perspektīvas, ņemot vērā viņu vēsturisko kontekstu, domāšanas ievirzes, politiskās stratēģijas un priekšstatus par morāli. Individuālās un kolektīvās atcerēšanās pamatjēdzienu un izteiksmes līdzekļu izpēte tagad ir jāpaplašina, pievēršoties jautājumam par atcerēšanās un aizmiršanas specifiskajiem veidiem. Trauma, klusēšana, aizmiršana un sēras ir atslēgas vārdi, kas šeit tiks lietoti, lai runātu par dažādām atcerēšanās vai tās bloķēšanas formām.

Trauma

Mūsdienās bieži tiek norādīts uz paradoksu (kas jau kļuvis gandrīz vai par banalitāti), ka, lai gan attālums laikā no holokausta tikai pieaug, mēs no tā šausmām nevis attālināmies, bet arvien vairāk tām pietuvināmies. Šādu situāciju psihiatri dēvē par “posttraumatisku”, bet holokausta seku ilgums ir tāda stāvokļa simptoms, kuru nu jau apzīmē ar klīnisko terminu “trauma”. Kas tieši ar to ir domāts? Vārds “trauma” nāk no grieķu valodas un burtiski nozīmē “brūce”. Medicīnā šis termins jau sen ir nostiprinājies ar ļoti vispārīgo nozīmi “ievainojums”. Jaunajā un specifiskajā nozīmē tā ir psihiska brūce, kura izraisījusi mīklainus simptomus, nostādot ārstus pavisam jaunu problēmu priekšā.

Psihisku traumu izraisa vardarbība, kas apdraudējusi dzīvību un dziļi ievainojusi dvēseli; šādu pieredzējumu smagums pārvar uztveres aizsardzību pret kairinājumu, un tos – to svešāduma un personas identitāti apdraudošā rakstura dēļ – psihiski nav iespējams pārstrādāt. Lai pēc šāda notikuma spētu izdzīvot, tiek izmantots psihisks aizsardzības mehānisms, ko psihiatri sauc par “disociāciju”, ar to saprotot neapzinātu cenšanos draudīgo pieredzējumu izslēgt no personas apziņas. Piedzīvotais gan psihē tiek reģistrēts, tomēr vienlaikus tiek nojaukti tilti, kas ved uz tā apzināšanos. To, ko šādas izslēgšanas rezultātā nav iespējams ne atcerēties, ne aizmirst, apziņa it kā iekapsulē, un latentā stāvoklī tas ilgi var palikt neapzināts un nepamanāms, līdz atkal liek par sevi manīt ar tādiem vai citādiem simptomiem. Atmiņas, kas nespēj atrast ceļu uz apziņu, paliek, kā mēdz teikt, ierakstītas ķermenī. Tādi simptomi ir, piemēram, sejas muskuļu raustīšanās un kustību traucējumi, ko novēroja Pirmā pasaules kara demoralizētajiem karavīriem. Cits piemērs ir tā saucamā multiple personality disorder, proti, patoloģiska identitātes šķelšanās, kas tiek novērota bērnu seksuālās izmantošanas upuriem.

Traumas jēdzienam ir relatīvi nesena vēsture. Lai gan ar psihiatriju saistītajās zinātnēs to lietoja jau kopš 19. gadsimta, kā oficiāla diagnoze Amerikas Psihiatrijas rokasgrāmatā tā tika ierakstīta tikai 20. gadsimta 80. gados – saistībā ar Vjetnamas kara politiskajām un sociālajām sekām. ASV tam bija ne tikai terapeitiskas, bet arī juridiskas sekas. Tā kā varēja pierādīt, ka sen iegūti psihiski ievainojumi ir tieši saistīti ar pašreizējiem psihiskajiem traucējumiem, dažiem noziegumiem (piemēram, bērnu seksuālajai izmantošanai) tika atcelts noilguma termiņš, kas savukārt izraisīja veselu apsūdzību vilni – līdz ar organizētu aizstāvību pret šādām apsūdzībām.

Kara, seksuālās izmantošanas un holokausta traumas, protams, ir ļoti atšķirīgi fenomeni. Tomēr visos gadījumos upuru personības veidošanos ilgu laiku ietekmējusi iekapsulēta nepārvaramās pagātnes draudīgā klātbūtne. Bieži vien traumas simptomi var parādīties daudzus gadus vēlāk. Dvēseles satraucamību, kas izpaužas ļoti dažādu simptomu formā, neapzināti var pārmantot arī no paaudzes paaudzē. Traumas turpināšanos no paaudzes paaudzē var pārraut tikai tad, ja traumas izslēgtās un neapzinātās daļas izdodas pārvērst apzinātās atmiņas formās. Terapija šajā gadījumā cenšas, traumu verbalizējot, to atbrīvot no iekapsulēšanās un padarīt par apzinātās personības identitātes daļu. Tomēr to nevar paveikt tikai ar individuālo terapiju vien, tam ir vajadzīga arī sabiedriska un politiska vide, precīzāk, “atcerēšanās ietvars”, kurā šīs izslēgtās un apspiestās atmiņas var tikt ar empātiju uzklausītas, iegūstot savu vietu sociālajā atmiņā.

Kopš traumas jēdziens nostiprinājies medicīnā, tas vienmēr ticis saistīts tikai un vienīgi ar upura perspektīvu, un tas nozīmē, ka fiziskas vardarbības un psihiska apdraudējuma izciešana ir kļuvusi par neatņemamu traumas jēdziena sastāvdaļu. Upurim izciešana pārvēršas ciešanās, pasivitāte – pasijā. Aptuveni simt gadus ilgajā traumu pētniecības vēsturē svarīgākie piemēri ir dzelzceļa katastrofas, Shell Shock (karot nespējīga, demoralizēta karavīra sindroms, kas izveidojies, piedzīvojot eksplozijas, kuras viņa cīņu biedrus gaisā sarāvušas gabalos; šis sindroms pirmo reizi masveidā parādījies Pirmā pasaules kara laikā), bērnu seksuāla izmantošana, politiskās vajāšanas, spīdzināšana un genocīds.

Freids nav piedalījies psihiatru diskusijā par Shell Shock fenomenu; tiesa gan, viņa uzmanības lokā nonāca bērnu seksuālā izmantošana, taču viņš šīs liecības skaidroja ar “pavedināšanas teoriju”, kas notikušo ievietoja cietušās personas fantāzijā, tādējādi mūsdienu traumas pētniecība nav tiešā veidā saistīta ar Freida teoriju. Tāpēc par šīs jaunās pētniecības nozares tēvu kļuva nevis Freids, bet gan tādi zinātnieki kā Pjērs Žanē Francijā vai V. H. Riverss Lielbritānijā, kas likuši traumas izpratnes un ārstēšanas veidu jēdzieniskos un eksperimentālos pamatus.

Atšķirības starp Rietumiem un Austrumiem

Rietumeiropā nacionālajos mītos ir vērojama plaisu veidošanās, bet Eiropas Austrumos nekas tamlīdzīgs nenotiek. Šeit īpaši skaidri izpaužas tas, ko 1882. gadā rakstīja Renāns: “Aizmiršanai – man gandrīz gribētos teikt, vēsturiskajiem maldiem – ir būtiska nozīme nācijas radīšanā, un tāpēc vēsturisko zinātņu attīstība nācijai bieži vien ir apdraudējums.”

Rietumeiropas nācijām arvien vairāk jāsamierinās, ka tām savi nacionālie pagātnes priekšstati ir jāsamēro un jāpārbauda ar tādu kopīgu vēstures apzināšanās standartu, kurš veidojas un nostiprinās, paturot prātā Otro pasaules karu un holokaustu, bet Austrumeiropā tas nenotiek. Šeit nacionālie mīti, gluži pretēji, nostiprinās un iegūst politisku spēku. Šeit vēstures apzināšanās visbiežāk apstājas pie nācijas robežām, un līdz ar to nācija atkal pārņem un turpina pirms pasaules kariem tapušos nacionālos mītus, kas atsaucas paši uz sevi.

Kā piemēru šeit var minēt Poliju, kur nacionālais mīts vēl joprojām saistās ar upura lomu. Atšķirībā no Austrijas Polijā upura lomu uztur sena pieredze un tradīcija. Sauklis par Poliju kā “tautu mesiju” uzsver šo bezmaz vai sakramentāli svēto poļu martiroloģijas statusu. Šāds dziļi iesakņojies modelis, pēc kura pieredzētais tiek iestrādāts kultūrā, gandrīz vai neļauj atzīt citu tautu (ebreju) upura statusu un tikt skaidrībā ar savu vainu – piemēram, ar katoļu antisemītismu. Arī šeit vienas pieredzes vispārināšana izraisa to, ka citas atmiņas, kas nav savietojamas ar šo pieredzi, tiek ignorētas vai noraidītas. Nācijas upurstatuss veido imunitāti pret savu vainu un atbildību.

Vēl viens tāds nacionālo vēstures mītu atjaunošanas piemērs, kas “suverēni” neievēro citu atmiņas un sasniegto vēsturiskās apzināšanās līmeni, ir Krievija. Krievijā valda uzvarētāju atmiņa, kura uzurpē tiesības būt par vienīgo veidu, kā atminēties vēsturi, un kura necieš nekādas ierunas. Šīs atminēšanās centrā ir milzīgais Krievijas upuris Lielajā Tēvijas karā, ar kuru tika sakauts Hitlers un grimstošajai Eiropai atdota tās nākotne. Šīs 1945. gada atbrīvošanas vēsturiskā nozīme veido pozitīvā, heroiskā varenumā balstīta paštēla kodolu, kas nepieļauj tajā iezīmēt citādus un pretējus vaibstus, piemēram, pieminēt Staļina diktatūras vai gulaga upurus.

Nacionālās atcerēšanās līmenī šīs problēmas pozicionējas citādi nekā individuālās atcerēšanās līmenī. Individuālajā līmenī problēma ir vispārzināmā atmiņu neprecizitāte un gatavība tās falsificēt, bet nacionālajā līmenī problēma ir krasā selektivitāte, kas nepieļauj tādu atmiņu apstiprināšanu, kuras ir pretrunā ar nacionālo paštēlu. Tādējādi krievu gadījumā vēsturiski korektās atmiņas par smago un zaudējumiem pilno uzvaru pār nacionālsociālismu kļūst par drošu vairogu pret atmiņām par komunistiskās diktatūras šaušalīgā režīma upuriem. Uzvarētāji, kas raksta vēsturi, kavē citas vēstures rakstīšanu, turot aiz atslēgas arhīvus, kuri vēsturniekiem varētu sniegt nepieciešamos materiālus. Būdami 1945. gada uzvarētāji, krievi izvēlas nelikt savas atmiņas uz Eiropas pārbaudes akmens. Tā nu izrādās, ka atmiņas galu galā atgriezeniskā saitē savienotas ar varu. “Suverēns” ir ne tikai tas, kurš lemj par ārkārtas stāvokli, bet arī tas, kurš lemj par savām atmiņām un nacionālajiem mītiem. Šādās valstīs veidot un uzturēt dzīvu pretējo atmiņu ir pilsonisko iniciatīvu pienākums. Nacionāli orientētā grupa Pamjatj spēja panākt, ka Krievijā tās pārstāvētā vēsture kļūst par oficiālo vēsturi, bet nevalstiskā organizācija Memorial upuru vārdā vēsturiski pārskata totalitārā komunistiskā režīma noziegumus. Tā savu likmi – visnotaļ Renāna izpratnē – liek uz vēsturisko pētniecību, kas spētu sagraut nacionālos mītus.

Pretēji Krievijai, Eiropas Savienības rietumu valstīs iezīmējas nacionālo mītu izčākstēšana, jo tur skatiens, kas vērsts pāri nacionālajām robežām, arvien vairāk kļūst par eiropeisku ieradumu. Skatu vēršot gan uz ārpusi, gan iekšieni, kļūst arvien grūtāk uzturēt nacionālos mītus, kuri atsaucas paši uz sevi. Manā skatījumā tieši tāpēc Eiropas rietumdaļā pašlaik nacionālās atmiņas kļūst iekļāvīgākas un kompleksākas. Arī atvainošanās rituālu vilnis, kad valstu vadītāji visā pasaulē uzņemas atbildību par vēsturiskajiem noziegumiem, kuros piedalījušās viņu valstis, liecina par ētiskām pārmaiņām nacionālās vēstures konstrukcijās.

Kā toleranti attiekties pret nacionālajām atmiņām

Viss liecina par to, ka mēs vēl neesam nokļuvuši tur, kur mūs gribētu redzēt Dans Dīners un premjerministrs Pēšons, – kur holokausts jaunajai Eiropai ir neapstrīdama kopīga vēsturiskā atsauce. Mēs tikai sākam apzināties, ka atmiņas ir ne tikai apvienošanas līdzeklis, tās spēj arī stāties tās ceļā; tās ne tikai veicina kritiskāka paštēla veidošanu, bet arī rada strīdus, uzplēšot vecas brūces un nostiprinot domstarpības. Tādēļ nevar teikt, ka atmiņas Eiropas projektā ir tikai un vienīgi noderīgas; it īpaši tāpēc ne, ka tās labprāt tiek izmantotas populistiskās mediju kampaņās, lai aktualizētu vecus stereotipus.

Apbrīnojamā kārtā pat 60 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām vēl joprojām ir dzīvi tālaika aizspriedumi un pārdzīvojumi. 2004. gada 30. oktobra Daily Express pirmās lapas virsraksts vēstīja:“Karaliene atsakās atvainoties par karu!” Šis virsraksts parādījās īsi pirms viņas ceturtās vizītes Vācijā, atsaucoties uz virsrakstu vācu Bild-Zeitung, kas divas dienas iepriekš (starp rakstiem par Vācijas pilsētu bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā) bija jautājusi: “Vai karaliene beidzot atvainosies?” Šis ir triviāls piemērs no mediju ikdienas, kas parāda, ka atmiņu cīņa Eiropā neapzināti turpinās un paplašina vecās frontes līnijas. “Vai, ņemot vērā nacionālo atmiņu un fragmentētās kolektīvās atcerēšanās sadursmi, draud aizmiršana nākotnes labā, proti, vai draud Eiropas integrācija par amnestijas cenu, jo neviens negrib aiztikt vecās brūces?” jautā Ulrike Akermane, akcentējot dažas atmiņas blokāžu problēmas Eiropā. Mēs acīmredzami vēl esam tālu no Esterhāzi vīzijas par “kopīgām eiropeiskām zināšanām par mums pašiem”. Lai gan šīs zināšanas vēl nav realitāte, tās tomēr ir tas lielais potenciāls, kas atrodams Eiropas vienotības projektā un piedāvā iespēju “pagriezties ar seju pret vēsturi un pašiem sevi”, kā skan kāds amerikāņu formulējums, kā arī uztvert savas nacionālās vēstures no pārnacionālas perspektīvas. Eiropa ir pārnacionāla arēna, kurā ar neiedomājamu spēku izpaudusies ārkārtēja vardarbība un traumatiski pieredzējumi. Nāves nometņu un darba nometņu tīkls, kas nacionālsociālistiskās diktatūras laikā kā izsitumi pārklāja visu Eiropu, abu pasaules karu kaujas lauki no Marnas līdz Staļingradai un sabombardētās pilsētas no Gernikas un Koventri līdz Drēzdenei ir kļuvušas par Eiropas“piemiņas vietām”. Eiropas uzdevumus ir tās kopīgi, pārnacionāli pieminēt. Tāpat ir svarīgi, ka, pildot šo uzdevumu, valstu ārējās robežas pārtop par Eiropas iekšējām robežām, bet šo robežu apkaime kļūst par eiropeiskās saskarsmes paraugzonām.

Šajā attīstībā svarīga loma varētu būt vēsturniekiem, kuri savu pētniecību sākuši pārorientēt no nacionālās uz eiropeisko perspektīvu. Līdzās nacionālo vērtību saglabāšanai un nacionālo interešu leģitimēšanai nostājusies “attiecību vēstures” paradigma, kas nozīmē dialogā, salīdzinājumā un galvenokārt sadarbībā balstītu ieceri. Migrācija, miljoniem cilvēku pārvietošanās bēgļu straumēs, ir Eiropas 20. gadsimta galvenā pieredze, kuru ir iespējams pārskatīt tikai no pārnacionālas perspektīvas. Valstu ārējo robežu pārveidošana Eiropas iekšējās robežās un kopīgas Eiropas perspektīvas ieviešana vēstures pētniecībā ir veicinājušas to, ka daži mīnu lauki ir atmīnēti un pārvērsti komunikatīvās zonās.

Tomēr šo attīstību diemžēl iespējams atkal pagriezt uz otru pusi. 2002. gadā poļu ģermānists Karols Zauerlands konstatēja, ka “šodien vāciešu izraidīšanas tēma gandrīz nemaz vairs nav problemātiska”, un piebilda: “To, ka pašlaik tas jau vairs neizraisa nekādus strīdus, daži vēsturnieki uzskata par vienu no svarīgākajiem panākumiem poļu un vācu attiecību izpētē kopš 80. un 90. gadu mijas.” Ērikas Šteinbahas, Izraidīto apvienības priekšsēdētājas (Bund der Vertriebenen), iniciatīva izveidot “Centru pret izraidīšanu” ar simbolisku atrašanās vietu Berlīnē vienā rāvienā nosvītrojusi šos vēsturnieku pūliņus un pakāpeniskos panākumus. Poļu kaimiņiem uzreiz radās bažas par to, ka šeit ciešanu pieredze tiek saistīta ar politisku nodomu revidēt robežas vai atgūt zaudētos īpašumus.

Tagad daudz runā par pagātnes, tas ir, vēstures, politiku, retāk – par noteikumiem, kas nepieciešami, lai toleranti apietos ar kolektīvajām atmiņām. Kolektīvās atcerēšanās dinamika attīstās starpzonā starp politisko un psihisko, tāpēc jānosaka visiem pieņemami principi, kas balansētu starp stratēģiskiem un terapeitiskiem apsvērumiem.

1. Atmiņu un argumentu nošķiršana

Ir atšķirība starp atmiņām un argumentiem, kas tiek saistīti ar šīm atmiņām. To var redzēt Drēzdenes iedzīvotāju piemērā: pieminot Drēzdenes bombardēšanas 60. gadadienu, daži devās gājienā pa ielām ar transparentiem “Bumbu holokausts”, bet citiem bija plakāti, uz kuriem bija sarindoti tādu pilsētu nosaukumi kā Drēzdene, Nagasaki, Ņujorka un Bagdāde. Bet Drēzdenes mērs un citi pilsoņi pulcējās oficiālā piemiņas pasākumā kopā ar angļiem, frančiem un amerikāņiem. Viena un tā pati bombardēšanas pieredze piemiņas pasākumos tika saistīta ar trijiem pilnīgi atšķirīgiem vēstījumiem: agresīvi revanšistisku, universālistiski pacifistisku un diplomātiski samierniecisku. Atmiņas arvien no jauna saistās ar argumentiem, tomēr tie dabiskā veidā neizriet no atmiņām. Lai neaktivizētu atmiņu ļaundabīgo potenciālu, kas varētu izvērsties atriebības, naida vai aizvainojuma formā, piedzīvotais ir skaidri jānošķir no tā, kas no piedzīvotā izriet interpretāciju, vērtējumu, pretenziju vai secinājumu formā.

2. Aizliegums vainu kompensēt ar citu vainu

Izplatīta un gluži nepamatota loģika atmiņu cīņā ir vainīguma svēršana pretējos svaru kausos, kas vēsturisku situāciju pārvērš “nulles summas spēlē”, kurā kāda cita vainas uzrādīšana automātiski samazina vai dzēš paša vainu. Šādos strīdos atmiņas kļūst par vālēm, ar kurām bliezt otram pa galvu, un vienīgās svarīgās atmiņas ir otra vaina, ar kuras palīdzību ir jāizdzēš paša vaina. Atmiņu savienošana ar argumentiem noved pie tā, ka atcere politizējas un pārvēršas līdzeklī kāda mērķa sasniegšanai, bet vainas salīdzināšana paša vainu padara relatīvu.

3. Upuru konkurences aizliegums

Vaina tiek salīdzināta tāpēc, lai samazinātu vai dzēstu savu vainas daļu, turpretī upuru daudzuma sacensībā cīņa ir par to, lai gūtu atzīšanu savām ciešanām. Savstarpēji “sacenšas” upuru grupas, veidojot tādu kā upuru hierarhiju. Šeit vēlreiz atgādināšu par veltījumu, ko afroamerikāņu rakstniece Tonija Morisone ierakstījusi sava romāna “Mīļotā”sākumā: “Sešdesmit miljoniem un vairāk”, nepārprotami formulējot attiecību starp verdzības traumu un holokausta ebreju upuriem. Tiesa gan, šīs atsauces mērķis drīzāk bija piesaistīt ASV uzmanību mazāk privileģētai upuru grupai nekā kaut ko rēķināt savā labā. Taču vienas traumas privileģēšana var novest pie citas traumas aizsegšanas, vadoties pēc principa: vēl sliktāk ir sliktāk par sliktu. Tā kā ir piedzīvots sliktākais (holokausts), sliktais (Vācijas pilsētu bombardēšana, nacionālu grupu izraidīšana) netiek pienācīgi pieminēts, citādi varētu rasties aizdomas, ka sliktākais tiek aizslēpts aiz sliktā, apšaubīts un vēlreiz apspiests. Šādai upuru hierarhizēšanai, kas noteikti bija ļoti nozīmīgs pārejas posms vēsturisko traumu pārskatīšanā un atzīšanā, ir pretnostatāms apsvērums, ka ikvienam indivīdam ir cilvēktiesības uz atcerēšanos un – noteiktā kontekstā – arī uz viņa izciesto ciešanu atzīšanu. Nav pieļaujams, ka neiejūtība, kāda ilgstoši un nepiedodami tika uzturēta pret ebreju upuriem, tagad tiktu vērsta pret citiem traumatizētajiem.

4. No atmiņu ekskluzivitātes uz inkluzivitāti

Atmiņas, kurās balstīta kolektīvā identitāte, ne tikai ir selektīvas, bet tās arī darbojas kā vairogs pret citām atmiņām. Šādām atmiņām ir tendence izplesties uz citu atmiņu rēķina, novedot pie tā, ka ar vienām atmiņām tiek izveidota imunitāte pret citām. Tāpēc ir jājautā: cik inkluzīva un cik ekskluzīva ir kolektīvā atcerēšanās? Uzmanības pievēršana vienīgi vāciešu noziegumiem izdevīgā kārtā daudzām Eiropas nācijām ļāvusi aizmirst pašu noziegumus.

Savukārt par vāciešiem var apgalvot, ka holokausta “negatīvā privileģēšana” ir ne tikai aptumšojusi pašu upuru pieredzi, kā uzsvēris Ginters Grass, bet arī aizēnojusi citas ļaundarības, kas pazudušas holokausta ēnā, – par to runā Kristiāns Meiers, kurš jautā: “Vai mūsu ļaundarības – piemēram, pret poļiem un krieviem – nav nonākušas holokausta ēnā?”

5. No šķirošās uz kopīgu atcerēšanos

Savā runā Sv. Pāvila baznīcā Esterhāzi izteica negatīvu rezumējumu par Eiropu kā atcerēšanās kopienu: “Sevis nīšana un sevis žēlošana ir sarāvusi gabalu gabalos to, kas bija jāapvieno. [..] Līdzās nepatiesībai par ekskluzīvo vainīgo pastāv nepatiesība par ekskluzīvo upuri, un aiz tiem abiem slēpjas nacionālo atmiņu neizrunātais “mēs”. [..] Visai Eiropai kopīga izpratne par mums pašiem kā vainīgajiem un upuriem vēl nav saskatāma pie apvāršņa.” Esterhāzi uzskata, ka Eiropā atmiņu kopība veidojama, katram atceroties savu vainu un atzīstot citu ciešanas. Tieši neiejūtība pavēra ceļu karam un holokaustam, un tieši atcerēšanās šo paralīzi var nedaudz mazināt. Šķirta atcerēšanās ciešanu piemiņu atstāj upurgrupu ziņā, kamēr vainīgo pēcteči paildzina to aizmiršanu un līdz ar to – arī sākotnējo slepkavniecisko nostādni. Tikai empātiski pārņemot svešas upuru atmiņas, iespējams pārkāpt šo fatālo robežu un panākt visiem kopīgu atcerēšanos.

6. Kontekstualizēšana

Vēl viens veids, kā mazināt atmiņu ļaundabīgo enerģiju, ir spēja piedzīvoto un savas atmiņas ievietot plašākās kopsakarībās. To var izdarīt tikai pēc kāda laika, un tas ir vēsturiskās izglītības kognitīvais uzdevums. Pats pieredzējums un atcerēšanās nekad nenotiek šādā kontekstā; tie, kuri 1945. gadā zaudēja mājas un saimniecību un ratos devās bīstamā un nezināmā ceļā uz Rietumiem, to neizjuta automātiski kā taisnīgu sodu par noziedzīgo Hitlera karu. Ikvienam ir cilvēktiesības uz savām atmiņām, un būtu aplami neatzīt atsevišķa cilvēka eksistenciālo pieredzi, pat ja tā neatbilst tam, kā vēsturiskie notikumi tiek interpretēti plašākā perspektīvā. Vēsturiskās kopsakarības, kas atklājas vēlāk, nedrīkst apklusināt konkrētā pieredzējuma patiesumu. Tas gan, saprotams, nekādā gadījumā neizslēdz, ka atmiņu, tiklīdz tā ir izteikta un atzīta, var un vajag ievietot plašākā kontekstā. Tikai tad tā zaudē kaut ko no sava neizbēgamā solipsisma. Atmiņas, kad tās vēlāk tiek ievietotas plašākā kopsakarā, iespējams interpretēt atšķirīgi un savienot ar citām atmiņām; tam nav nekā kopīga ar vēlāku falsificēšanu.

7. Ietvars

Eiropas vienotības projekts rada kopīgu ietvaru, kurā dažādība gan jāsaglabā, gan jāizbeidz. No vienas puses, atmiņas ir jāatzīst un jāuztur, bet, no otras, jāpārvar tas, kas šajās atmiņās ir psihiski postošs vai politiski nošķirošs. Kopīgais ietvars nozīmē vienoties par kopīgām vērtībām un mērķiem. Šādā vērtību sistēmā atmiņas tiek ne tikai ievietotas, bet arī “ierobežotas”, proti, tiek veselīgi ierobežota to slieksme iziet no krastiem un radīt postošus plūdus. Šeit atkal jārunā par identitātes duālismu, kā pamatā ir atmiņas un vērtības. Atmiņas saglabā savu ne ar ko citu nesajaucamo dažādību un daudzveidību, tomēr tās zaudē to šķirtību, kas bija saistīta ar šo dažādību un daudzveidību. Ievietojot atmiņas kopīgā identitātes un vērtību ietvarā, tās var pastāvēt cita citai līdzās, neuzkurinot vecos konfliktus no jauna. Tādējādi pagātnes saglabāšana sasaucas ar pagātnes pārvarēšanu.

“Eiropa,” rakstīja Ādolfs Mušgs, “ir likteņa kopiena.” Šī likteņa kopiena varētu kļūt par atmiņu kopienu, kura pēc 20. gadsimta briesmu darbiem un šausmām atcerētos visus ciešanu stāstus, arī tos, ko kāds vislabprātāk vēlētos aizmirst. Šādā atmiņu kopienā atšķirīgās identitātes – apakšnacionālās, nacionālās un pārnacionālās – nekādā gadījumā cita citu neizslēdz, bet gan iezīmē dažādu skatpunktu, pieķeršanos un apvienību nereducējamo dažādību. Šeit noteicoša, protams, ir mazāko vienību integrācijas spēja lielākajās. Atmiņu sašķeltības un pat atmiņu pilsoņkara risku var novērst tādā mērā, kādā izdosies nostiprināt Eiropu kā pārnacionālu atmiņu ietvaru, kura pamatā ir kopīga vēstures apzināšanās. Šī kopīgā vēstures apzināšanās jāstiprina ar izglītības palīdzību un kā vispārināta “semantiska” atmiņa jāliek līdzās katra “epizodiskajai” atmiņai, kurā glabājas individuālās biogrāfijas, ģimenes, paaudzes un nācijas vēsture. Tas būtu solis pretī Pētera Esterhāzi vīzijai par Eiropai kopīgām zināšanām par mums pašiem kā vaininiekiem un upuriem.

_{Eiropai kopīgās zināšanas par mums pašiem veido tiltu pāri individuālajām un atšķirīg}ajām atmiņām. Šādas zināšanas stāv pāri šķirošajām atmiņām, būdamas vēstures zināšanas un apziņa par vēstures notikumiem to kopsakarībās. Identificēšanās ar vēsturi rada nacionālo atmiņu, historizācija to atkal izārda. Pāri šīm spriedzes attiecībām ir vēstures apzināšanās, kas nacionālās atmiņas nevis izārda, bet iekļauj. Šādā ietvarā eiropieši varētu iemācīties skatīties acīs savām atmiņām un ar empātiju uzklausīt citu atmiņas. Šāda eiropeiska atmiņa vairs nedotu iemeslu atmiņu politizēšanai, sakāpinātiem paštēliem un agresīviem svešo tēliem. Bez eiropeiskās atcerēšanās un vēsturiskās izglītības projekta nākotnes paaudzēm uz nākotni vērstā ideja “Eiropa” paliks tukša. ES jauno dalībvalstu skaitam pieaugot, vajag iekšēju kolonizāciju, lai izturētu šo ārējo paplašināšanos. Pēters Šteinbahs priekšlasījumā 2002. gadā par godu Gētes institūta svinībām Veimārā runāja par Eiropu kā par izglītošanās procesu. “Pašreiz mums vajadzīga,” viņš teica, “nevis Eiropas paplašināšana, bet gan tās pilnveidošana.” Sūzana Sontāga “Elēģijā Eiropai” jau pirms 16 gadiem rakstīja kaut ko ļoti līdzīgu: “Jaunā ideja “Eiropa” nav paplašināšanās, bet gan savilkšanās. Runa nav par to, lai eiropeizētu pārējo pasauli, bet gan par to, lai eiropeizētu Eiropu.”