Pēdējais karš

"Trīs tiesnešu kolēģija atzina bijušo valsts galvu par vainīgu pavēļu došanā tā sauktajiem nāves eskadroniem, kuri viņa pilnvaru laikā no 1990. līdz 2000. gadam noslepkavojuši 25 cilvēkus. Šīs nelikumīgās akcijas tika īstenotas, [bijušajam Peru prezidentam] Fuhimori cenšoties apspiest komunistisko teroristu partizānu kustību, kuru izvērstā vardarbība divu desmitgažu laikā prasīja gandrīz 70 000 dzīvību. Fuhimori savulaik baudīja lielu popularitāti, pateicoties panākumiem ekonomiskā haosa novēršanā un maoistu teroristu kustības "Saulainā taka" apspiešanā. Tomēr korupcijas skandālu dēļ viņa administrācija 2000. gadā krita, bet pats Fuhimori bēga uz savu vecāku dzimteni Japānu. (..) Pašreizējais Peru prezidents Alans Garsija arī tiek vainots cilvēktiesību pārkāpumos, kad viņš pirmo reizi atradās valsts galvas amatā pagājušā gadsimta 80. gados. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka (..) trešdaļa peruāņu joprojām atbalsta (..) Fuhimori."

LETA-REUTERS, 2009. gada 7. aprīlī

Kad beidzās Otrais pasaules karš? Varbūt tikai 1989. gadā, kad krita Berlīnes mūris un “dzelzs priekškars”, bet varbūt 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, vai varbūt vēl arvien nav beidzies. Vai eiropieši ir samierinājušies ar Konstantinopoles pievienošanu Osmaņu impērijai? Vai indiāņi ir padevušies konkistadoriem un “bālģīmjiem”? Hutu vēl arvien cīnās ar tutsi, bet daļa kubiešu, tā vien šķiet, vēl arvien sargā savu revolūciju no Batistas režīma atdzimšanas. Katrā ziņā karš nav tikai karadarbība, bet fundamentāls sociālo saišu sabrukums, pēc kura rast izlīgumu un atjaunot uzticību, bez kuras nevar iztikt neviena sabiedrība, ir ļoti grūti. Šādu notikumu ietekme uz cilvēkiem ilgst vismaz vairākus gadu desmitus, proti, kamēr saistību starp pagātnes notikumiem un tagadni kļūst pārāk grūti atšķetināt. ziņai par Alberto Fuhimori notiesāšanu ir diezgan gara priekšvēsture. Šis japāņu izcelsmes peruānis (uzvārdu varētu latviskot arī kā Fudžimori) bija Peru prezidents no 1990. līdz 2000. gadam un pēdējos gados plašsaziņas līdzekļos visvairāk pieminēts sakarā ar bēgšanu uz tēvzemi Japānu pēc tam, kad viņu apsūdzēja amata ļaunprātīgā izmantošanā, kā arī sakarā ar nedaudz dīvaino braucienu uz Čīli, kur viņu arestēja un izdeva Peru varas istādēm. Šī gada aprīlī tiesa piesprieda Fuhimori 25 gadus cietumsoda par cilvēktiesību pārkāpumiem. Runa ir par Fuhimori stratēģiju karā ar maoistu partizānu grupām, kas deviņdesmito gadu sākumā aktīvi darbojās lielā daļā Peru. Fuhimori uzvarēja, bet viņa izveidoto specvienību karošanas metodes bija nežēlīgas un būtībā prettiesiskas. Armijas specvienību darbības zināmākās epizodes ir aresti Lakantutas universitātē un slaktiņš Bariosaltosā. Pirmajā gadījumā Fuhimori kareivji apcietināja un aizveda projām pasniedzēju un deviņus studentus, kas tika turēti aizdomās par sadarbību ar maoistiem, - arestētie tā arī neatgriezās un par viņu likteni skaidrības nav, lai gan nojauta, protams, ir. Otrajā gadījumā specvienība iebruka kādā labdarības pasākumā un nogalināja 15 cilvēkus, kā vēlāk izrādījās - kļūdas pēc, jo revolucionāro partizānu sapulce, kas bija patiesais specvienības mērķis, notika tajā pašā mājā, tikai stāvu augstāk.

Fuhimori, protams, nebija nekāds zelta gabaliņš, bet vai viņu var vainot slepkavībās, ko kara laikā izdara kareivji, pat ja noslepkavotie bija nevainīgi un pat ja cīņas metodes ne vienmēr bija atbilstošas rakstītiem un nerakstītiem karošanas principiem? Kā vienmēr šādos gadījumos, jautājumi par tiesībām nonāk pretrunā ar utilitāriem apsvērumiem. Piemēram, viens no pazīstamākajiem taisnīgā kara teorētiķiem Maikls Volzers atzīst, ka jebkurā karā iet bojā arī civiliedzīvotāji, jo, lai gan kareivim ir tiesības nogalināt vienīgi pretinieka kareivi, reāli nošķirt kareivjus no nekareivjiem ir ļoti grūti, it īpaši, ja runa ir par partizānu pretošanos vai mūsdienu kariem, kuros samērā reti notiek kaujas starp atšķirīgās uniformās tērptiem karaspēkiem, kas sastopas līdzenuma vidū. Viņš gan piebilst, ka neskaidrajās situācijās morālā prasība ir nopietni censties pēc iespējas izvairīties no nevajadzīgiem upuriem. Un droši vien tieši šajā ziņā Fuhimori un viņa armija pārkāpa cilvēku tiesības. Tādā ziņā Peru eksprezidenta notiesāšana ir nozīmīgs precedents, kam ar laiku varbūt varētu sekot citas prāvas pret citiem līderiem, kas pieļāvuši militāras operācijas, kurās netiek taupīti pretinieku civiliedzīvotāji, tiek bombardētas skolas un slimnīcas, atļauta spīdzināšana utml. Lai gan īpaši cerēt uz to, ka viens pēc otra bijušie premjeri un prezidenti nonāks cietumā, nav īsti pamata.

Turklāt, kā vienmēr, problēmai ir otra puse. Izraēlas konsekventā taktika - sodīt palestīniešus par katru Hamas un radniecīgu militāro organizāciju uzbrukumu izraēliešiem - šķiet, ir atmaksājusies, jo uzbrukumu skaits laika gaitā ir samazinājies. Šobrīd vairāki vēsturnieki (Nikolsons Beikers, Džons Lukāčs) un arī, piemēram, Patriks Bjūkenens, pazīstams amerikāņu konservatīvais komentētājs, pārskata mitoloģizēto versiju par Vinstona Čērčila personību un atzīst, ka Čērčila pieeja karam bija visai nežēlīga un brīžiem īpaši neatšķīrās no dēmonizēto pretinieku taktikas. Katrā ziņā Čērčila uzstādījums “uzvara par katru cenu” laiku pa laikam tieši to arī nozīmēja, un Drēzdenes iznīcināšana, kuras laikā gāja bojā vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, tai skaitā civiliedzīvotāju, ir tikai viens, vislabāk zināmais piemērs (New York Review of Books, 2008. gada 29. maijs). Tomēr uzvara tika izcīnīta, un reti kurš atzītu, ka šāds rezultāts nebija vēlams. Arī Fuhimori uzvara pār partizāniem nebija vienkārša un daudzējādā ziņā bija nepieciešama. Neatkarīgi no tā, kurai no karojošajām pusēm bija kāda ideoloģiskā taisnība, ja vien uz pasaules pastāv šāda lieta, ir skaidrs, ka peruāņu partizāni nogalināja civiliedzīvotājus. Kopumā desmit gadus ilgušajā karā bojā gāja aptuveni 70 000 cilvēku. Iepriekšējo prezidentu laikā karu nebija izdevies pārtraukt, bet Fuhimori laikā izdevās. Vai tas būtu izdarīts bez cilvēktiesību pārkāpumiem? Kā to lai nosaka? Vai būtu bijis labāk, ja karš turpinātos vēl tagad?

Lai nu kā, centrālā problēma te ir un paliek karš. Man personīgi šķiet ticama psihologa Filipa Zimbardo tēze, ka nežēlību bieži vien rada institucionālais vai vispār sociālais ietvars, kurā darbības notiek, piemēram, cietums kā sistēma veicina to, ka gluži normāls cilvēks pēkšņi sāk izturēties kā sadists (Abu Graibas piemērs). Un skaidrs, ka karš varētu būt šāds ietvars. Atkal gribas piekrist vēsturniekam Tonijam Džadam, ka “karš, nevis rasisms vai etniskās nesaskaņas, vai reliģiskais fanātisms, ir tas, kas izraisa zvēriskumu. Mūsdienu periodā galvenais priekšnosacījums masveida kriminālai uzvedībai ir bijis karš - totālais karš.” (New York Review of Books, 2008. gada 1. maijs). Karš pēc definīcijas nozīmē iespēju nogalināt un līdz ar to - arī nogalināt “ar uzviju”.

Iespējams, ka pastāv kaut kas tāds kā taisnīgs karš, proti, atsevišķos gadījumos konkrētas valsts vai cilvēku grupas iesaistīšanās karā ir pamatota un nepieciešama. Tomēr viss liecina, ka karš neizbēgami rada netaisnību, un pat tie, kas skaitās “labie” un kuru lieta, kopumā ņemot, ir taisnīga, nespēj izvairīties no tā, ka pārkāpj tiesības, dara ļaunus darbus un liek ciest nevainīgajiem. Tieši tādā nozīmē “karā nav labo un slikto”. Turklāt karš tik totāli sagrauj normālas cilvēciskas attiecības un sociālos mehānismus, ka nav iespējams atšķetināt savstarpējo ļaundarību un netaisnību tīklojumus, pārestības nav iespējams labot, nav iespējams atgriezties sākotnējā, pirmskara situācijā. Tāpēc rodas jautājums, kā karu izbeigt. Kā lai pieliek tam punktu? Iespējams, Fuhimori notiesāšana ir šāda risinājuma meklējumi. Fuhimori ir upuris, kas vajadzīgs, lai kompensētu netaisnības, kuras pēc būtības labot nav iespējams. Protams, tas ir pseidorisinājums. Bet iespējams, ka pseidorisinājums ir labāks nekā mūžīgais karš. Savā laikā angļu filosofs Tomass Hobss apgalvoja, ka daudz ko ir vērts pieciest, lai izvairītos no pastāvīga un totāla kara. Droši vien arī netaisnību.

Atsevišķu cilvēku notiesāšana ir pseidorisinājums arī tādā ziņā, ka nekad jau nevar zināt, vai ar to pietiks, lai karu izbeigtu, bet droši vien tā ir kaut kāda kolektīva sabiedrības izvēle - vai nu mēģināt karu pārtraukt vai arī to turpināt. Stratēģijas ir dažādas. Tikko Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pavēlējis izveidot komisiju, kas izvērtēs un rosinās sodīt ikvienu mēģinājumu “viltot vēsturi”, proti, noliegt PSRS nozīmi fašisma sakaušanā un tamlīdzīgi (Diena, 2008. gada 20. maijs). Tas nozīmē, ka Krievijas politiskā elite ir nolēmusi nodrošināt savu uzvaru Otrajā pasaules karā un nevēlas karu pārtraukt. Viņi vēlas taisnību savā pusē. Arī par Latviju un latviešiem ir grūti pateikt, vai mēs vēlamies karu izbeigt. Mēs droši vien gribam vēl kādu piekāpšanos no tiem, kas ar mums karoja, un citu netaisnība mūs aizvaino un kaitina. Iespējams, mēs negribam izbeigt šo konfliktu tāpēc, ka neticam, ka varētu atsākties asinsizliešana, ko nevar teikt par Peru.

Tikko beidzies vēl viens karš, kas ildzis vairāk nekā divdesmit gadu, proti, 18. maijā par uzvaru paziņoja Šrilankas valdība, kas iznīcinājusi Tamilu tīģeru pēdējo pretošanās punktu un nogalinājusi to līderus. Kuram taisnība? Vai sinhalas patiešām ir taisnīgi izturējušies pret tamiliem? Vai tamilu pretošanās taktika bija attaisnojama (viņiem piedēvē, piemēram, pašnāvnieka jostas izgudrošanu - CNN.com, 2009. gada 18.maijs)? Grūti pateikt. Ir beidzies karš.

Ir beidzies karš?