Oriģināls cilvēks

Iestājās klusuma minūte, un starp nažu šķindoņu pret šķīvjiem, miglainu sarunu murdoņu no attālākajiem galdiem, apģērbu švīkstoņu un grīdas čīkstoņu zem sulaiņu žiglajām kājām kāda klusa un kautrīga balss izdvesa:

– Bet es mīlu nēģerietes¹!

Antons Ivanovičs aizrijās ar šņabi, ko malkoja; sulainis, kurš novāca traukus, caur pieri uzmeta vienaldzīgi ieinteresētu skatienu, visi izbrīnā pagriezās pret runātāju – un te pirmoreiz ieraudzīja smalku sejiņu ar rudām ūsiņām, kuru gali bija samirkuši šņabī un skābu kāpostu zupā, bezkrāsainas mazītiņas ačteles un rūpīgi noķemmēto Semjona Vasiļjeviča Koteļņikova galviņu. Piecus gadus viņi bija strādājuši ar Koteļņikovu kopā, ik dienu sveicinājušies ar viņu un atvadījušies, un par kaut ko runājuši, kopā pusdienojuši restorānā katru divdesmito datumu pēc algas saņemšanas, tāpat kā šodien, – un pirmoreiz viņu ieraudzīja. Ieraudzīja un izbrīnījās. Izrādījās, ka Semjons Vasiļjevičs pat rādās visai jauks, ja neievēro ūsiņas un vasaras raibumiņus, kas atgādināja gumijas riepas uzšļakstītus netīrumus, ka viņš atzīstami ģērbjas un viņa augstā, baltā stāvapkaklīte ir visnotaļ tīra, kaut arī no papīra.

Nokāsējies Antons Ivanovičs, departamenta galda priekšnieks, vēl saspringti sarkans, ar izvalbītām acīm uzmanīgi un ziņkārīgi noskatīja sakautrējušos Semjonu Vasiļjeviču un aizelšoties ar uzsvaru pajautāja:

– Tātad jūs, Semjon… kā jūs?

– Semjons Vasiļjevičs, – atgādināja Koteļņikovs un izrunāja nevis “Vasiļičs”, bet pilnībā, “Vasiļjevičs”, un tas visiem patika kā cienīguma un pašcieņas izpausme.

– Tātad jūs, Semjon Vasiļjevič… mīlat nēģerietes?

– Jā, es ļoti mīlu nēģerietes.

Un viņa balss, kaut arī klusītiņa un tāda kā mazlietiņ sarukusi kā nostāvējies izkurtis rācenis, tomēr bija patīkama. Antons Ivanovičs sašķobīja apakšlūpu tā, ka sirmās ūsas atdūrās sarkanajā degungalā ar bedrītēm, pārlaida visiem ierēdņiem plaši ieplesto acu skatienu un, ieturējis nepieciešamo pauzi, palaida smeķīgu un sulīgu smējienu:

– Ha-ha-ha! Viņš mīl nēģerietes! Ha-ha-ha!

Un visi draudzīgi iesmējās, un resnais un drūmais Polzikovs, kurš vispār neprata smieties, slimīgi iezviedzās: hi-hi-hi! Semjons Vasiļjevičs arī smējās klusītiņu un sīku smiekliņu, kā sausus zirņus grabinot, piesarka no baudas, bet tai pašā laikā nedaudz baiļojās, ka tik nesanāk kādas nepatikšanas.

– Vai tiešām jūs to nopietni? – pajautāja Antons Ivanovičs, kad bija izsmējies.

– Pavisam nopietnis. Viņās, šajās melnajās sievietēs, ir kaut kas ugunīgs vai, kā lai paskaidro, eksotisks.

– Eksotisks?

Un atkal visi iespurdzās, bet smejoties apjēdza, ka Semjons Vasiļjevičs ir pat izglītots un gudrs cilvēks, jo zina tik retu vārdu: eksotisks. Pēc tam dedzīgi ņēmās pierādīt, ka nēģerietes mīlēt nedrīkst: viņas ir melnas, eļļainas, viņām ir neiespējami biezas lūpas, un no viņām smako pēc kaut kā nelāga.

– Bet es mīlu, – kautri uzstāja Semjons Vasiļjevičs.

– Brīvam brīvestība, – izlēma Antons Ivanovičs. – Bet es drīzāk iemīlēšu kazu nekā šito melno.

Taču visiem bija tīkami, ka viņu vidū biedra kārtā atrodas tik oriģināls cilvēks, kurš visā nopietnībā mīl nēģerietes, un tam par godu pasūtīja vēl pusduci alus, bet uz kaimiņu galdiem, pie kuriem nesēdēja oriģināli cilvēki, sāka skatīties ar zināmu nicinājumu. Un runāja skaļāk un atraisītāk, bet Semjons Vasiļjevičs pārstāja pats aizdedzināt sērkociņu savam papirosam un gaidīja, kamēr uguni pasniegs sulainis. Kad alus bija izdzerts un pasūtīja vēl, resnais Polzikovs bargi pablenza uz Semjonu Vasiļjeviču un pārmetoši sacīja:

– Kāpēc mēs ar jums, Koteļņikova kungs, vēl joprojām esam uz “jūs”? Šķiet, vienā tak nodaļā velkam vezumu. Vajag sadzert tubrālības, ja jūs esat krietns cilvēks.

– Lai notiek. Es ar lielāko prieku, – piekrita Semjons Vasiļjevičs.

Viņš gan staroja sajūsmā, ka viņu beidzot pamanījuši un novērtējuši, gan nez kādēļ bijās, ka viņu piekaus, un katram gadījumam turēja roku priekšā krūtīm, lai vajadzības gadījumā aizsegtu seju un frizūru. Pēc Polzikova viņš sadzēra tubrālības ar Troicki un Novosjolovu, un pārējiem un tik cieši mutējās, ka viņa lūpas piepampa. Antons Ivanovičs tubrālības nesadzēra, bet laipnīgi paziņoja:

– Kad būsiet mūsu pusē, laipni gaidīti. Kaut arī jūs mīlat nēģerietes, bet man ir meitas. Viņām būs interesanti uz jums palūkoties. Tātad jūs to nopietni?

Semjons Vasiļjevičs paklanījās, un, lai gan mazliet šūpojās no izdzertā alus, visi pamanīja, ka arī manieres viņam labas. Pēc Antona Ivanoviča aiziešanas vēl dzēra, bet pēc tam visa kompānija trokšņaini gāja pa Ņevas prospektu un nevienam negrieza ceļu, paši piespiezdami visus griezt ceļu viņiem. Semjons Vasiļjevičs gāja zem rokas ar Troicki un drūmo Polzikovu un skaidroja:

– Nē, brāl Kostja, tu to nesaproti. Nēģerietēs ir kaut kas īpašs, tā teikt, eksotisks.

– Un negribu saprast, – runāja Polzikovs. – Melna un melna, un vairāk nekā.

– Nē, brāl Kostja, tur vajadzīga gaume. Nēģerietes, brāl, viņas… – Līdz pat šai dienai Semjons Vasiļjevičs ne reizi nebija domājis par nēģerietēm un vairs nespēja sīkāk paskaidrot, kas viņās tik labs, un atkārtoja: – Viņas, brāl, ir ugunīgas.

– Kostja, nu ko tu strīdies! – dusmīgi runāja Troickis, klūpot un pļekšķinot ar lielo maiņas galošu. – Tu esi dīvains strīdnieks, nekas tev nav labi. Viņš tātad zina, kāpēc mīl. Dari tā, Seņa, mīli, neklausies muļķos. Tu mums esi malacis, mēs ņemsim un tūlīt sarīkosim kādu skandālu. Dieva vārds, kāda velna pēc!

– Melna un melna, un nekas vairāk, – drūmi uzstāja Polzikovs.

– Nē, Kostja, tu to nesaproti… – viņam rāmi skaidroja Semjons Vasiļjevičs, un tā viņi gāja, šūpojoties, bļaustoties, strīdoties, grūstoties un ļoti apmierināti.

Pēc nedēļas viss departaments zināja, ka ierēdnis Koteļņikovs ļoti mīl nēģerietes, bet pēc mēneša par to zināja kaimiņu māju šveicari, lūdzēji un stūra posteņa gorodovojs. Paskatīties uz Semjonu Vasiļjeviču nāca kaimiņu nodaļu jaunkundzes, kas strādāja ar remingtonu, bet viņš sēdēja klusiņš un lēnprātīgs un joprojām droši nezināja, viņu lielīs vai sitīs. Vienu reizi jau viņš pabija vakarēšanā pie Antona Ivanoviča, dzēra tēju ar ķiršu ievārījumu pie jauna, musturaina galdauta un skaidroja, ka nēģerietēs ir kaut kas eksotisks. Jaunkundzes mulsa, bet mājastēva meita Nastjeņka, kas lasīja romānus, miedza tuvredzīgās acis, piekārtoja savas sprogas un jautāja:

– Bet kādēļ?

Un visiem bija ļoti tīkami, bet, kad interesantais viesis aizgāja, par viņu runāja ar lielu līdzjūtību, un Nastjeņka nodēvēja viņu par liktenīgas kaisles upuri. Arī Semjonam Vasiļjevičam Nastjeņka iepatikās, bet, tā kā viņš mīlēja tikai nēģerietes, viņš nevarēja saņemties to izrādīt un bija kaut arī pieklājīgs, tomēr vēss un nepieejams. Un visu mājupceļu viņš domāja par nēģerietēm, cik tās melnas, eļļainas un pretīgas, un iedomājot vien, ka viņš skūpsta vienu no viņām, viņam piemetās kaut kas līdzīgs grēmām, gribējās klusiņām raudāt un rakstīt mātei uz provinci, lai brauc šurp. Taču nakts gaitā viņš pārvarēja mazdūšības lēkmi, un, kad no rīta ieradās kancelejā, viss viņa stāvs, sarkanā kaklasaitīte un noslēpumainā sejas izteiksme pauda, ka šis cilvēks ļoti mīl nēģerietes.

Drīz pēc tam Antons Ivanovičs, izrādīdams rūpes par viņa likteni, iepazīstināja viņu ar kādu teātru reportieri, bet reportieris par brīvu aizveda viņu uz restorānu un iepazīstināja ar direktoru, mr. Žaku Djuklo.

– Lūk, šis kungs, – sacīja reportieris, pabīdot priekšplānā lēnprātīgi galvu noliekušo Semjonu Vasiļjeviču, – lūk, šis kungs ļoti mīl nēģerietes. Neko citu, izņemot nēģerietes. Apbrīnojams oriģināls. Jūs, Žak Ivanovič, izrādiet viņam atbalstu, jo, ja tādus neatbalstīt, tad ko gan atbalstīt? Tā, Žak Ivanovič, ir sabiedriska lieta.

Reportieris aizbildnieciski uzklapēja pa Semjona Vasiļjeviča šauro, svārku gludi apvilkto muguru, bet direktors, francūzis ar drosmīgām melnām ūsām, uzmeta skatienu debesīm, it kā tur kaut ko meklēdams, apņēmīgi nožestikulēja un, uzzibsnījis melnajām acīm ierēdnim, kurš turpināja klanīties, sacīja:

– Nēģerietes! Tas ir lieliski. Man pašreiz ir trīs brīnišķīgas nēģerietes.

Semjons Vasiļjevičs viegli nobālēja, taču mr. Žaks ļoti mīlēja savu iestādījumu un neko nepamanīja. Bet reportieris palūdza:

– Jūs, Žak Ivanovič, iedodiet viņam bezmaksas biļetīti. Sezonas.

Kopš tā vakara Semjons Vasiļjevičs sāka aplidot nēģerieti, mis Korraitu, kurai acu baltumi bija kā dziļi šķīvji, bet pati acu zīlīte ne lielāka par žāvētu melno plūmīti. Un, kad viņa, lēnītiņām grozīdama visu šo lādiņu, meta viņam ar acīm, viņa kājas kļuva aukstas, viņš steigšus sāka klanīties, spīguļojot elektriskajā gaismā savu sapomadēto galvu, un grūtsirdīgi domāja par māti, kura dzīvoja provincē. Mis Korraita nesaprata ne vārda krieviski, taču, par laimi, uzradās daudzi brīvprātīgie tulki, kuriem gāja pie sirds jaunā pāra intereses un kuri precīzi nodeva Semjonam Vasiļjevičam melnās meičas sajūsminātās atsauksmes par viņu.

– Viņa saka: vēl nekad nav redzējusi tik laipnu un skaistu džentlmeni. Pareizi?

Mis Korraita paātrināti māja ar melno galvu, rādīja zobus, platus kā klavieru taustiņi, un uz visām pusēm grozīja savus šķīvjus. Bet Semjons Vasiļjevičs tikpat neapzināti māja ar galvu un murmināja:

– Pasakiet viņai, lūdzu, ka nēģerietēs ir kaut kas eksotisks.

Un visi bija ļoti apmierināti. Kad Semjons Vasiļjevičs pirmoreiz skūpstīja nēģerietei roku, to noskatīties savācās gandrīz visi mākslinieki un daudzi skatītāji, bet viens vecs tirgonis, Bogdans Kornejičs Seļiverstovs, aiz saviļņojuma un patriotiskajām jūtām apraudājās. Pēc tam dzēra šampanieti, un divas dienas Semjonam Vasiļjevičam bija mokoši sirdspuksti, viņš negāja uz dienestu un vairākas reizes iesāka rakstīt vēstuli:

“Dārgo māmiņ”… Taču vājuma dēļ nespēja pabeigt. Bet, kad ieradās kancelejā, viņu uzaicināja uz viņa ekselences kabinetu. Semjons Vasiļjevičs ar suku pieglauda matus, iztaisnoja tumšos ūsu galiņus, lai spētu runāt skaidrāk, un, pamiris bailēs, iegāja.

– Paklausieties. Vai taisnība, man pateica, ka jūs… – viņa ekselence sastomījās. – Vai taisnība, ka jūs mīlat nēģerietes?

– Tieši tā, jūsu ekselence.

Ģenerālis sakoncentrēja skatienu uz viņa galvvirsu, kur gludajā vidusdaļā spītīgi slējās un trīcēja divi tievi matiņi, un nedaudz izbrīnīti, tomēr vienlaikus atzinīgi jautāja:

– Ē, bet kāpēc jūs viņas mīlat?

– Nevaru zināt, jūsu ekselence, – atbildēja Semjons Vasiļjevičs, jo vīrišķība bija viņu pametusi.

– Kā tad tā – nevarat zināt? Kurš tad var zināt? Ē, mans mīļais, jūs nekautrējieties. Es mīlu savos padotajos patstāvības un vispār pašdarbības izpausmes, ja tās, protams, nepārkāpj zināmās likuma robežas. Sakiet tak man atklāti, kā jūs teiktu savam tēvam: kāpēc jūs mīlat nēģerietes?

– Viņās, jūsu ekselence, ir kaut kas eksotisks.

Tajā pašā vakarā ģenerāļu vinta laikā Angļu klubā viņa ekselence, izdalot kārtis savām tuklajām, baltajām rokām, ar uzspēlētu nevērību piezīmēja:

– Bet man kancelejā ir ierēdnis, kurš šausmīgi mīl nēģerietes. Iedomājieties, parasts rakstvedis.

Un trīs citi ģenerāļi juta skaudību: katram no viņiem departamentā bija daudz ierēdņu, bet tie bija visparastākie, neoriģināli un bezkrāsas cilvēki, par kuriem nekā nebija, ko pateikt.

Žultainais Anatolijs Petrovičs ilgi domāja, palika pie drošajām četrām kārtīm bez vienas un nākamajā izdalē sacīja:

– Lūk, mans ekzekūtors arī: puse bārdas melna, puse ruda.

Taču visi saprata, ka uzvara paliek viņa ekselences pusē: nav ne mazākās ekzekūtora vainas, ka viņam puse bārdas ruda, bet puse melna, turklāt droši vien pats viņš nav par to sajūsmā, turpretī pieminētais ierēdnis patstāvīgi, pēc brīvas gribas, mīl nēģerietes, un šī aizraušanās, bez šaubām, liecina par viņa oriģinālo gaumi. Bet viņa ekselence, it kā neko nemanītu, papildināja:

– Apgalvo, ka nēģerietēs ir kaut kas eksotisks.

Apbrīnojamā oriģināla eksistēšana otrajā departamentā izveidoja viņam visai glaimojošu popularitāti galvaspilsētas ierēdņu aprindās un, kā tas allaž notiek, radīja daudzus neveiksmīgus un nožēlojamus atdarinātājus. Viens sirms sestā departamenta daudzbērnu rakstvedis, kurš jau divdesmit astoņus gadus nepamanīts sēdēja pie sava galda, visu priekšā paziņoja, ka viņš prot riet kā suns, bet, kad par viņu tikai pasmējās un visa nodaļa sāka riet, rukšķēt un zviegt, viņš ļoti apmulsa un iekrita divas nedēļas ilgā dzerstiņā, aizmirsis iesniegt raportu par slimību, kā bija darījis visus šos divdesmit astoņus gadus. Cits ierēdnis, jauniņš, izlikās, ka iemīlējies Ķīnas sūtņa sievā, un uz kādu laiku iemantoja vispārēju uzmanību un pat līdzjūtību, taču pieredzējuši skatieni drīz vien atšķīra nožēlojamo un negodprātīgo viltojumu no patiesas oriģinalitātes, un neveiksminieks tika ar kaunu iegrūsts atpakaļ līdzšinējās nepopularitātes dzelmē. Bija arī citi līdzīgi mēģinājumi, un vispār togad ierēdņu vidū varēja novērot īpašu gara pacilātību, sen slēptās ilgas pēc oriģinalitātes ar īpašu spēku pārņēma ierēdniecības jaunatni un dažos gadījumos pat noveda pie traģiskām sekām: viens kancelejists, labu vecāku dēls, nespējis izdomāt neko oriģinālu, sarunāja priekšniecībai rupjības un tika padzīts no dienesta. Arī pašam Semjonam Vasiļjevičam uzradās ienaidnieki, kas atklāti apgalvoja, ka viņš neko nesaprot no nēģerietēm, bet it kā par atbildi viņiem vienā avīzē parādījās intervija, kurā Semjons Vasiļjevičs ar priekšniecības atļauju publiski paziņoja, ka nēģerietes viņš mīl tāpēc, ka viņās ir kaut kas eksotisks. Un Semjona Vasiļjeviča zvaigzne iemirdzējās ar jaunu nedziestošu gaismu.

Tagad vakaros pie Antona Ivanoviča viņš bija kļuvis par visgaidītāko viesi, un Nastjeņka ne reizi vien rūgti raudāja – tik žēl viņai bija viņa pazudinātās jaunības, bet viņš lepni sēdēja pie paša galda vidus un, jūtot skatienus no visām pusēm, taisīja mazliet melanholisku un tajā pašā laikā eksotisku seju. Un visiem – gan pašam Antonam Ivanovičam, gan viņa viesiem un pat kurlajai vecmāmiņai, kas virtuvē mazgāja netīros traukus, – bija tīkami, ka pie viņiem mājās tā pavisam vienkārši atrodas tik oriģināls cilvēks. Bet Semjons Vasiļjevičs atgriezās mājās un raudāja spilvenā, jo ļoti mīlēja Nastjeņku un no visas sirds neieredzēja nolādēto mis Korraitu.

Pirms Lieldienām izskanēja baumas, ka Semjons Vasiļjevičs precēsies ar nēģerieti mis Korraitu, kura šai sakarībā pāriet pareizticībā un pamet dienestu pie mr. Žaka Djuklo, un ka abu vedējtēvs būs pats viņa ekselence. Darbabiedri, lūdzēji un šveicari apsveica Semjonu Vasiļjeviču, un viņš klanījās, kaut arī ne tik zemu kā iepriekš, taču vēl galantāk, un viņa nolaizītā galviņa mirdzēja pavasara saules staros. Pēdējā pirmskāzu vakarēšanā pie Antona Ivanoviča viņš bija pozitīvais varonis, un tikai Nastjeņka ik pēc pusstundas skrēja uz savu istabiņu raudāt un pēc tam tā pūderējās, ka no viņas sejas pūderis bira kā no dzirnakmens milti un nobaltināja abu viņas galda kaimiņu melnos svārkus atbilstoši daudzumam. Vakariņu laikā visi sveica līgavaini un dzēra uz viņa veselību, bet iesilušais Antons Ivanovičs sacīja:

– Viens, brāl, ir interesanti: kādā krāsā būs tavi bērni?

– Svītraini, – drūmi sacīja Polzikovs.

– Kā tas var būt, svītraini? – izbrīnījās viesi.

– Lūk, tā: balta svītriņa, melna svītriņa, balta svītriņa, melna svītriņa, – tikpat bezcerīgā balsī paskaidroja Polzikovs, kuram no visas sirds bija žēl vecā drauga.

– Tas nevar būt! – sašuta nobālušais Semjons Vasiļjevičs, bet Nastjeņka neizturēja, iešņukstējās un aizskrēja prom no galda, izraisīdama vispārēju apjukumu.

Divus gadus Semjons Vasiļjevičs bija vislaimīgākais cilvēks, un visi priecājās, lūkojoties viņā un atminoties viņa neparasto likteni. Reiz viņu ar laulāto draudzeni pieņēma pats viņa ekselence, un, piedzimstot bērnam, viņš saņēma visai prāvu pabalstu no ārpustāmju summām, bet drīz vien pēc tam ārpus kārtas viņu iecēla par ceturtā galda lietveža palīgu. Arī bērns nepiedzima svītrains, bet tikai mazliet pelēcīgs, pareizāk sakot, olīvkrāsā. Un visur Semjons Vasiļjevičs runāja, cik karsti viņš mīl sievu un bērnu, taču nesteidzās atgriezties mājās, bet atgriezies nesteidzās paraustīt zvana rokturi. Bet, kad uz sliekšņa viņu sagaidīja kā klavieru taustiņi platie zobi un griezās baltie šķīvji, un viņa gludi noķemmētā galva piespiedās pie kaut kā melna, eļļaina un smaržojoša pēc muskusa, viņš pamira grūtsirdībā un domāja par tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem bija balta sieva un balti bērni.

– Mīļā, – viņš padevīgi sacīja un, paklausot laimīgās mātes norādījumam, gāja aplūkot mazuli.

Viņš neieredzēja biezlūpaino, asfaltpelēko mazuli, bet padevīgi to aijāja, dvēseles dziļumos sapņodams par iespēju netīšām nomest to uz grīdas.

Pēc ilgām šaubām un slēptām nopūtām viņš uzrakstīja mātei uz provinci par savām precībām un, par izbrīnu, saņēma visai priecīgu atbildi. Arī viņai bija patīkami, ka viņas dēls ir tik oriģināls cilvēks un ka pats viņa ekselence bijis vedējtēvs, bet par ķermeņa melnumu un nepatīkamo aromātu viņa izteicās šādi: lai arī purns kā aitai, kaut tik dvēsele cilvēcīga.

Bet pēc diviem gadiem Semjons Vasiļjevičs nomira no vēdertīfa. Pirms miršanas viņš aizsūtīja pēc garīdznieka, un tas, ar interesei aplūkojis bijušo mis Korraitu, sakārtoja savu kuplo bārdu un daudznozīmīgi noteica:

– Mjā.

Taču bija redzams, ka viņš ciena Semjonu Vasiļjeviču par oriģinalitāti, kaut arī uzskata to par grēcīgu. Kad svētais tēvs noliecās pie mirstošā, pēdējais saņēma visus atlikušos spēkus un plaši atvēra muti, lai izkliegtu:

– Neieredzu šo melno velnu!

Taču, atcerējies viņa ekselenci, pabalstu no ārpustāmju summām, atcerējies laipno Antonu Ivanoviču un Nastjeņku, viņš paskatījās uz melno, saraudāto seju un klusi teica:

– Es, svēto tēv, ļoti mīlu nēģerietes. Viņās ir kaut kas eksotisks.

Ar pēdējiem spēkiem viņš piešķīra savai atdziestošajai sejai laimīga smaida līdzību un ar to uz lūpām nomira. Un zeme vienaldzīgi viņu pieņēma, nejautājot, mīlējis viņš nēģerietes vai ne, satrūdināja viņa ķermeni, sajauca viņa kaulus ar nezināmiem citu mirušu cilvēku kauliem un iznīcināja balto papīra apkaklīti bez pēdām.

Un otrais departaments ilgi glabāja atmiņu par Semjonu Vasiļjeviču, un, kad gaidošie lūdzēji sāka garlaikoties, šveicars veda viņus uz savu kambarīti uzsmēķēt un stāstīja par apbrīnojamo ierēdni, kurš šausmīgi mīlējis nēģerietes. Un visiem, stāstītājam un klausītājiem, kļuva patīkami.