“O Uommibatto”: kā prerafaelīti aizrāvās ar vombatiem

Britu mākslinieks Dante Gabriels Roseti, prerafaelītu kustības centrālā personība un tolaik jau valsts mēroga slavenība, 1857. gadā saņēma pasūtījumu apgleznot Oksfordas Biedrības bibliotēkas velvētos griestus, sienu augšdaļu un logailas. Viņš sapulcēja lielu pulku palīgu, kuru vidū bija arī viņa jaunie draugi, Oksfordas studenti (nākotnē – ievērojami mākslinieki) Edvards Bērns-Džonss un Viljams Moriss.

Kamēr tapa freskas par karaļa Artura leģendas tēmu – kā vēlāk izrādījās, visai neprasmīgi uzgleznotas, jo laikazobs tās pārvērtis gandrīz līdz nepazīšanai –, logu stiklus aizkrāsoja, lai uz sienām nekristu tik spoža saules gaisma. Šīs nobalsinātās virsmas drīz vien jau bija izraibinātas ar zīmētām vai krāsā ieskrāpētām ainiņām, lielākoties kāda dzīvnieka attēliem. Šis dzīvnieks bija vombats.

Zīmējumi, protams, drīz vien pazuda: kad sienu gleznojumi bija gatavi, nobalsinātos logu stiklus nomazgāja. Labāko skiču autors esot bijis Edvards Bērns-Džonss, un viņš turpināja šādā garā niekoties vēl daudzus gadus pēc tam. Vienu no viņa vombata zīmējumiem, eģiptoloģiskā kolorītā ieturētu skatu, kurā samērā pārkarsis eksemplārs diebj uz piramīdu fona, jau daudz vēlāk savos memuāros iekļāva lēdija Bērna-Džonsa – kā ilustrāciju ar Oksfordas Biedrību saistītajai epizodei.

Ar lielu labpatiku atceroties laiku, kas pavadīts, strādājot Oksfordas Biedrībā, kāds cits mākslinieks, toreiz par palīgu nolīgtais Vals Prinseps, rakstīja: “Roseti bija planēta, ap kuru mēs visi riņķojām. Mēs pārņēmām viņa runas manieri. Jebkura skaista sieviete mums bija “satriecoša daiļava”. Vombats bija skaistākā no visām Dieva radībām.”

Kā tad sākās Roseti un viņa protežē pulciņa apsēstībai līdzīgā aizraušanās ar vombatiem?

Austrālijā bija bijis tikai viens no Prerafaelītu brālības māksliniekiem – skulptors Tomass Vūlners, kurš, nespēdams nopelnīt pienācīgu iztiku ar mākslu, emigrēja, lai meklētu laimi zelta atradnēs. Prerafaelīti un viņu draugi regulāri sanāca kopā, lai skaļi lasītu Vūlnera dienasgrāmatas stilā rakstītās vēstules. Ar zeltu Vūlneram neveicās, un Austrālijas ainava viņam itin nemaz negāja pie sirds. Mākslinieks savai dienasgrāmatai atzinās, ka viņam šī zeme liekoties gluži ačgārna. Gadalaiki esot pilnīgi otrādi nekā mājās, un diennakts laiki tāpat. Putni tur nedziedot, viņš apgalvoja, ķirši augot ar kauliņu augļa ārpusē, koki metot nevis lapas, bet mizu, un tādā garā. Reiz Vūlners bijis satriekts, sajūtot ceriņu aromātu, jo bijis cieši pārliecināts, ka Austrālija ir neauglīga vieta, kur nekam nav smaržas, – “zeme bez augļiem un dārzeņiem”. Lai gan vismaz tajās vēstulēs, kas saglabājušās, vombati nav pieminēti, pilnīgi iespējams, ka jau pēc gada, atgriežoties Anglijā, Vūlners pārveda mājās stāstus arī par šiem eksotiskajiem somaiņiem.

Prerafaelīti, protams, nebija pirmie briti, kurus apbūris šis neparastais radījums. Vombats piesaistīja britu dabaszinātnieku uzmanību, tiklīdz viņi par to uzzināja no agrīnajiem kolonistiem un ceļotājiem – laikā, kad eiropieši vēl tikai sāka pētīt šo kontinentu. Aborigēnu vārds wombat pirmo reizi pierakstīts netālu no Portdžeksonas, un, lai gan atzīmēti arī tādi varianti kā vombahs, vombaks, vombats un vomats, mūsdienās pieņemtā forma ir iegājusies jau ļoti agri – vismaz kopš 1797. gada. Skaisti zīmējumi saglabājušies no kuģu Investigator un Le Géographe ceļojumiem 1802. gadā. Šo radījumu iemūžināja gan Ferdinands Bauers, kurš burāja kopā ar Metjū Flindersu, gan Šarls Aleksandrs Lesjērs, viens no konkurējošās Nikolā Bodēna vadītās franču ekspedīcijas māksliniekiem. Zīmējumus pēc atgriešanās mājās atveidoja gravīrās un rūpīgi izpētīja. Vombati izpelnījās apbrīnu ar savu drukno ķermeņu spēku, pacietību, miermīlīgo – lai neteiktu draudzīgo – izturēšanos, kā arī zināmu stoisku apņēmību. Reizēm šos dzīvniekus gan aprakstīja arī kā neveiklus, trulus vai pat dumjus, taču tās ir atsevišķu cilvēku atziņas, kas nesaskan ar 19. gadsimta vispārējo viedokli.

No 1803. gada uz Eiropu sīkā, taču nepārtrauktā straumītē sāka plūst dzīvi vombati. Ir zināms, ka putnu un zvēru vidū, kurus piegādāja imperatores Žozefīnes Bonapartas zvērnīcai viņas Parīzes priekšpilsētas rezidencē Malmezonā, bija arī vombats. Vēl viens agrīns vombata īpašnieks bija angļu dabaspētnieks Everards Houms, kura zinātnisko darbu “Dažu vombata anatomiskās uzbūves īpatnību apraksts” 1809. gada martā publicēja izdevums Journal of Natural Philosophy, Chemistry, and the Arts. Houma vombatu tēviņu bija sagūstījis Džordžs Bass, visticamāk, Kinga salā, kur, kā mēs zinām, Bass un viņa ceļabiedri nošāva vairākus citus eksemplārus. Ja šo vombatu nokaitināja, tas demonstrēja teicamas cīņas iemaņas, izplēšot stērbeles no Basa apģērba piedurknēm un izdodot skaļas šņācošas skaņas. Cik noprotams, dzīvnieku pēc tam nebija viegli nomierināt. Bass atstāja šo vombatu dzīvu, rūpējās par to un nosūtīja uz Apvienoto Karalisti. Nonācis Londonā, tas nodzīvoja divus gadus, Houma vārdiem runājot, “piejaucētā stāvoklī”. Domājams, ka šis apraksts britu zinātniskās preses lasītājiem pirms gandrīz 200 gadiem likās ne mazāk valdzinošs kā mums šodien:

[Vombats] ierakās zemē, kad vien tam radās tāda izdevība, un pārsteidzošā ātrumā apbēra sevi ar zemi. Pa dienu tas bija rāms, bet naktīs bez mitas rosījās. Tas bija ļoti vārīgs pret aukstumu, ēda visdažādākos dārzeņus, taču bija īpaši iecienījis svaigu sienu. To [dzīvnieks] ēda pa vienam stiebriņam, ievelkot mutē gluži kā bebrs – pa mazam gabaliņam. Tam netrūka saprāta, un likās, ka tas pieķēries cilvēkiem, ar kuriem saradis un kuri pret to laipni izturas. Tas mēdza uzlikt priekškājas cilvēkam uz ceļiem, bet pacelts labprāt gulēja klēpī. Bērniem tas ļāva sevi raustīt un nēsāt apkārt un, ja arī iekoda, tad šķietami ne dusmās vai mežonīgi.

Zināmi maldīgi priekšstati saglabājās vēl daudzus desmitus gadu. 1827. gadā kāds mākslinieks, kurš strādājis Ņūkāslas muzeja uzdevumā, savā gravīrā vombatu notupinājis uz pakaļkājām kā ķenguru. Šis fakts nepārprotami palicis nepamanīts, pirms iespiešanas pārskatot grāmatas salikumu.

Taču svarīgākais pavērsiens vombata ceļā uz atpazīstamību un slavu visā Lielbritānijā bija fakts, ka šis dzīvnieks tika iekļauts 1855. gadā izdotajā krāšņajā Džona Gūlda darbā “Austrālijas zīdītājdzīvnieki”. Gūlds Austrālijā uzturējās krietni senāk, 19. gadsimta 30. gados, un neapšaubāmi tieši viņa ietekmē mākslinieks Edvards Līrs, kurš ilustrēja Gūlda “Austrālijas putnus” (taču diemžēl ne “Zīdītājdzīvniekus”), radīja savu brīnišķīgi dīvaino “Jaunholandes vietējo zvēru” skiču kompozīciju – retumu, kas mūsdienās glabājas Pīrponta Morgana bibliotēkas kolekcijā Ņujorkā. Zīmējumos redzamas samērā ticamas dažādu sugu karikatūras – ķenguri un valabiji, pīļknābis, “oposums savā gumijkokā” un Tasmanijas velns. Kompozīcijā iekļauti arī diezgan trakulīgi bandikuta, ehidnas un “vietējā kaķa”¹ attēli; atradusies vieta arī govij, sunim, aitai un zirgam. Pašu lielāko platību lapas lejasdaļas centrā aizņem burvīgi apaļīgs vombats “un viņa ace”.

Gūlda apraksts (1855. gadā) ir gandrīz tikpat aizraujošs kā Everarda Houma rakstītais 50 gadus pirms tam.

Tam piemīt naktsdzīvnieka paradumi; dienu tas pavada paša izraktā dziļā akmeņainā alā, no kurienes izlien, tuvojoties vakaram, taču reti uzdrošinās doties tālu no sava cietokšņa, kurp nekavējoties skrien patverties, ja parādījies kāds nelūgts viesis. Tomēr iezemieši stāsta, ka tas reizēm baudot arī garas pastaigas un, ja gadās, ka ceļu aizšķērso upe, mierīgi dodas ūdenī un šķērso straumi pa upes dibenu, līdz sasniedz pretējo krastu. [..] Pēc dabas tas ir ārkārtīgi rāms un pakļāvīgs; tas ātri aprod un, cik noprotams, pieķeras tiem, kas to baro. Tam par pierādījumu varu minēt, ka abi eksemplāri, kas patlaban dzīvo un jau ilgāku laiku dzīvojuši Zooloģijas biedrības dārzā Rīdženta parkā, ne tikai ļauj sevi pavisam tuvu aplūkot, bet neiebilst, ka tiem pieskaras un pakasa katrs, kurš vien jūt vēlēšanos ar tiem tik tuvu iepazīties.

Pilnīgi iespējams, ka Roseti un viņa draugu īpašo sajūsmu par vombatiem bija iedvesmojis nevis Tomass Vūlners, kura skats uz Austrālijas dabu bija visai padrūms, bet gan Gūlda rakstītais vai kāds tikpat pievilcīgs apraksts. Bet varbūt viņi vienkārši iemīlējās Rīdženta parka zoodārza vombatos.

19. gadsimta 60. gados Roseti bieži veda draugus apciemot zoodārza vombatus, reizēm pavadīja tur daudzas stundas. Kādā reizē viņš Fordam Madoksam Braunam rakstīja: “Mīļo Braun, mēs ar Liziju piedāvājam satikties ar Džordžiju un Nedu [Bērniem-Džonsiem] rīt divos zooloģiskajā dārzā. Tikšanās vieta – vombata aploks.” Ap to laiku Londonas Zoodārzā ieradās vairāki jauni vombati: 1862. gada 24. jūlijā – retais garvilnas vombats, bet 1863. gada 18. martā – divi parastie vombati, sūtījums no Melburnas Zooloģiskā dārza. Roseti ar savu brāli Viljamu Maiklu bieži apmeklēja arī aklimatizācijas biedrības Londonā un Parīzē, lai sekotu tam, kā klājas abās vietās nomitinātajiem garvilnas vombatiem. Tā nebija nekāda acumirklīga kaprīze.

Neilgi pirms tam, 1862. gadā, Roseti pārcēlās uz dzīvi tā sauktajā Tjūdoru namā Čelsi, Čeinivokas 16. numurā. Aiz plašās mājas, kurā pietika vietas gan ģimenei, gan draugiem, tajā skaitā Džordžam Mereditam un dzejniekam un pusprofesionālajam sadomazohistam Aldžernonam Čārlzam Svinbērnam (kuram patika kailam slidināties pa kāpņu margām), bija 0,3 hektārus liels dārzs ar liepām un krāšņu zīdkoku. Uzreiz pēc ierašanās Roseti sāka to piepildīt ar eksotiskiem putniem un dzīvniekiem. Tur bija pūces, divi vai vairāki bruņneši, truši, susuri un jenots, kas uz ziemas guļu iekārtojās kumodē. Tur bija pāvi, pundurpapagaiļi, ķenguri un valabiji, un par visiem šiem dārza iemītniekiem mēs skumjā kārtā zinām ļoti maz. Tur bija Kanādas murkšķis, punduršpics, vārdā Pančs, īru briežu suns² Vulfs, Japānas salamandra un divi Austrālijas zivju dzenīši jeb kukabarras. Ir zināms, ka Roseti kaimiņi līdz zināmai robežai bija samērā iecietīgi, taču vismaz vienu no viņiem, Tomasu Kārlailu, dārzā valdošais troksnis ārkārtīgi kaitināja. Kādu laiku tur pavadīja arī neliels zebu bullis, bet no tā pēc zināma incidenta nācās šķirties: lopiņš reiz metās vajāt Roseti pa visu dārzu. 1869. gada septembrī beidzot ieradās arī ilgi gaidītais vombats; tā bija kulminācija vairāk nekā 12 gadu jūsmošanai par šo eksotisko somaini.

Neilgi pirms tam Čeinivokā dažādos apstākļos gāja bojā vairāki dzīvnieki, tāpēc Roseti savai dzīvnieku kolekcijai sāka veltīt ievērojami lielāku uzmanību. 1867. gada novembrī viņš bija uzsācis sarunas ar savvaļas dzīvnieku tirgotāju Čārlzu Džamraku (Karlu Jamrahu). Mākslinieka nolūks bija iegādāties jaunu Āfrikas ziloni, taču dzīvnieka cena, 400 mārciņas, viņu tomēr atturēja. (Roseti ienākumi 1865. gadā bija 2000 mārciņas.) Kad kļuva pieejams piemērots eksemplārs, Roseti nopirka vombatu – arī no tā paša Džamraka. Vombata ierašanās brīdī Roseti bija devies uz Skotiju, lai atspirgtu pēc nervu sabrukuma vai kaut kā tamlīdzīga – krīzes, ko saasināja mākslinieka bažas par redzes pasliktināšanos, bezmiegs, narkotikas, bet visvairāk – arvien augošā aizraušanās ar Džeinu Morisu, viņa vecā drauga un Oksfordas Biedrības laiku protežē sievu.

Britu muzejā aplūkojamais unikālais zīmējums – Džeinas Morisas portrets ar vombatu – uzskatāmi parāda, kādā mērā mīļākā un iemīļotais dzīvnieks Roseti prātā bija saplūduši kā pielūgsmes objekti. Abiem virs galvas ir svētā oreols. Taču Džeina dzīvnieku tur pavadā, un ir skaidrs, ka Roseti savu vombatu te izmantojis arī kā cietsirdīgi komisku Džeinas daudzcietušā vīra – ragneša – simbolu. Draugi Viljamu Morisu kopš universitātes laikiem sauca par Topsiju; savam vombatam Roseti izvēlējās vārdu Tops.

Roseti, lai gan vēl joprojām vārgs, nevarēja vien sagaidīt, kad no ledaini saltās Skotijas varēs atgriezties Čelsi. Viņš nosūtīja Džeinai šādas ironiski heroiskas rindas:

Ak, kā ģimeniskas jūtas

Manā sirdī cīnās grūtas.

Katra stunda lodi raida

Dvēselē, ko liesmas svaida.

Mieram atnākt tad tik ļaušu,

Savu vombatu kad skaušu.

Kamēr Roseti bija spiests gaidīt, viņa māsa Kristīna jau dažas dienas pēc vombata ierašanās nosūtīja brālim jūsmīgas vārsmas itāļu valodā; savā dzejolī ar nosaukumu “O Uommibatto” viņa dzīvnieku aprakstīja kā agil, giocondo (izveicīgu, līksmu), kā arī irsuto e tondo (matainu un apaļīgu). Vēstulē no Skotijas Roseti lūdza brālim Viljamam Maiklam viņa vārdā pateikties Kristīnai par “itāļu stila svētnīcu, ko viņa uzcēlusi vombatam. [..] Cik noprotams, vombats seko cilvēkiem pa visu māju!”. 20. septembrī Roseti beidzot atgriezās Londonā un nākamajā dienā vēstulē Viljamam Maiklam uzrakstīja savu slavenāko un daiļrunīgāko komentāru par zvērnīcas jaunpienācēju: “Vombats – tas ir prieks, triumfs, sajūsma, neprāts.” Nelaimīgā kārtā nabaga vombats bija arī slims.

Viljams Maikls jau no paša sākuma juta, ka kaut kas nav kārtībā: “Es iegriezos apraudzīt zvēru, kurš ir pats lempīgākais un nespējīgākais no vombatiem un atstāj zīdainiska bezmērķīguma iespaidu; viņš droši vien ir tikai pusaugu [dzīvnieks]. Viņam par paradumu kļuvis sekot cilvēkam pa visu istabu, pieglausties un knubināt lielus vai bikses.” Vombats Tops labi sadzīvoja arī ar citiem dzīvniekiem, īpaši trušiem.

Tomēr drīz Tops sasirga. Viljams Maikls rakstīja: “Vombatam ir kaut kādas kašķim līdzīgas slimības simptomi, un ar viņu nodarbojas suņu ārsts.” Nākamajā dienā: “Atkal Čelsi apskatīju vombatu. Es ļoti baidos, ka viņam vērojami nu jau izteikti redzes zuduma simptomi, kas skar tik daudzus vombatus.” 6. novembrī vombats nomira. Roseti lika to izbāzt un pēc tam izstādīja mājas ieejas hallē.

Roseti slavenais pašportrets ar mirušo vombatu, nelaiķi Topu, ir satīrisks, taču šķiet, ka to iedvesmojušas patiesas bēdas. Dzejolis, kas papildina zīmējumu, ir tik tiešām drūms:

Ikreiz, kad izloloju vombatu es brašu,

Kas vērās manī sīkām pogu acīm,

Drīz nācās tuklo rumpi asarām jau slacīt,

Jo ievilka tas savu nāves dvašu.

Šī vārsma ir Roseti parodija par rindām, ar kurām sākas “Uguns pielūdzēji”, poēma, kas iekļauta savādajā, taču ārkārtīgi populārajā Tomasa Mora romānā “Lalla Ruha”; tas publicēts 1817. gadā un vēsta par imperatora meitas saderināšanos ar kādu svešzemju princi un ceļojumu no Deli uz Kašmiru, kur gaida viņas nākamais vīrs. Ceļā viņa satiek skaistu dziesminieku, kurā iemīlas, un vēlāk, protams, izrādās, ka tas ir neviens cits kā vienkāršās drēbēs pārģērbies princis – viņas līgavainis. Šīs rindiņas dzied Lalla Ruha:

Ikreiz, kad izdziedēju gazeli es ašu,

Kas vērās manī tumšām, platām acīm,

Man tūdaļ nācās atvadas jau sacīt,

Jo ievilka tā savu nāves dvašu.

Eksotiskās gazeles aizstāšana ar vombatu ir tipiska Roseti humoram, kam raksturīga zināma paštīksmināšanās, un ir pilnīgi skaidrs, ka viņam nav bijis ne mazāko grūtību iejusties mīlas moku pārņemtas Austrumu princeses noskaņojumā.

Savā īsajā mūžā Tops, pirmais no abiem Roseti vombatiem, iekaroja pārsteidzoši stabilu vietu mākslinieka draugu loka privātajā mitoloģijā. 1869. gada 28. septembrī Roseti līksmi ziņo Viljamam Bellam Skotam, ka vombats pārtraucis garu un apnicīgu Džona Raskina monologu, neatlaidīgi cenšoties ierušināties starp ievērojamā kritiķa žaketi un vesti. Jādomā, ka tā bija brīnišķīgi aizraujoša aina. Jau daudz vēlāk Džeimss Maknīls Vistlers izdomāja muļķīgu stāstu par to, kā vombats esot gājis bojā, kad notiesājis veselu kasti cigāru. Fords Madokss Brauns domāja, ka tieši Roseti paradums ņemt vombatu līdzi uz vakariņām un ļaut tam gulēt lielajā dekoratīvajā traukā galda vidū iedvesmojis incidentu ar Susuriņu un tējkannu uz Trakā Cepurnieka pēcpusdienas tējas galda “Alises piedzīvojumos Brīnumzemē”. Patiesībā tas nav iespējams, jo Lūiss Kerols šo nodaļu sarakstīja 1863. gadā un visa grāmata ar slavenajām Džona Teniela ilustrācijām nāca klajā divus gadus vēlāk, 1865. gadā. Klīda arī nostāsti par to, kā vombats mīlējis ieturēties ar neuzmanīgi atstātām dāmu salmu cepurēm, un tā tālāk.

Daudzus gadus vēlāk, atceroties trakulīgo jautrību, kas valdīja Čeinivokā, Makss Bīrboms uzzīmēja veselu karikatūru ciklu, kura darbība norisinājās zināmajā dārza zvērnīcā. Nav skaidrs, vai dīvainais radījums ar milzīgajām noļukušajām ausīm ir savdabīgs Bīrboma veltījums vombatam, taču tas liekas ticami.

Jau drīz vien Roseti nespēju nosargāt nevienu no saviem vombatiem kompensēja Kanādas murkšķis. Murkšķis nodzīvoja daudz garāku mūžu. Ilgu laiku to bieži jauca ar vombatu. 1871. gada 9. februārī Viljams Bells Skots pamanīja Roseti klēpī snaudošo murkšķi, un uz Čeinivokas vēstuļpapīra tapa burvīga zīmuļa skice. Viņš palika pārliecībā, ka tas bijis vombats. Es piebilstu, ka arī dekoratīvajā traukā vakariņu galda vidū patiesībā gulējis murkšķis, nevis vombats.

Patiesi, tas, kas tik ilgi spēja noturēt savā varā Čeinivokas nama apmeklētāju iztēli un tik spilgti izcēlās starp pārējiem bohēmas rekvizītiem, kurus ap sevi vāca Roseti, bija ne tik daudz pats radījums, cik vombata ideja. 19. gadsimta 50. un 60. gadu vombatu mānija, lai arī plosījās tikai neliela draugu pulciņa robežās, tomēr uzskatāma par fascinējošu Austrālijas kolonizācijas blakusproduktu.

Austrālijas putnus un dzīvniekus reti pieminēja Londonas presē. Laikraksta The Times rādītājā visā 19. gadsimtā var atrast tikai pa vienai atsaucei uz oposumu un ehidnu; arī ķenguri pieminēti visai reti. Tiesa gan, daži gadījumi ir tik dīvaini, ka tos vērts atstāstīt.

Pirmo reizi ķengurs pieminēts 1834. gada februārī; incidentā iesaistīta veca sieviete, kura viena pati dzīvojusi kādā namā. Kādu rītu viņa pamodusies un atklājusi, ka

aiz muguras gultā guļ dīvains dzīvnieks, kurš vienu savu ķepu uzlicis viņai uz pleca. Sieviete, šausmās kliegdama, izlēkusi no gultas, paķērusi dvieli un no visa spēka sākusi zvetēt dzīvnieku, kurš vienā lēcienā piezemējies istabas otrā galā un tad patvēries citā gultā tajā pašā dzīvoklī.

Izrādījās, ka šis samērā familiārais ķengurs izbēdzis no Džordža Vumvela ceļojošās zvērnīcas.

Otra atsauce atrodama 16 gadus vēlāk un datēta ar 1850. gada oktobri. Arī šoreiz runa ir par izbēgušu ķenguru – šoreiz par bēgli no zvērnīcas, kas piederējusi tikko ievēlētam parlamenta loceklim V. Dž. Īvlinam no Votonas, kura atrodas netālu no Dorkingas Sari grāfistē. Īvlins sacēlis trauksmi un izsaucis palīgā vietējos medniekus ar veselu bīglu baru, dzinējiem un tā tālāk. Ķengurs meklējis patvērumu vietā, kas rakstā minēta kā Norfolkas hercoga jaunaudze, bet no turienes izdzīts un aplenkts pie Abingeras mācītājmuižas. Notikumu atstāstu vērts citēt vārds vārdā:

Šeit īpatnējais veids, kādā dzīvnieks virzījās uz priekšu, tika nodemonstrēts manierē, kas apstulbināja visus notikuma aculieciniekus, – ar savdabīgu lēcienu virkni, kas ļāva tam pārvietoties patiesi satriecošā ātrumā. Šādu tempu attīstīt bija spējīgi vienīgi tie mednieki, kas sēdēja zirgos, un jātnieki ātri vien nonāca Līthilā, pakalna virsotnē. No turienes ķengurs izskrēja uz ceļa. Vajātāji viņam sekoja vēl aptuveni divarpus kilometrus, šajā jaunajā pakaļdzīšanās posmā “mednieku” pulkam strauji pieaugot skaitā.

Salīdzinājumā ar šiem nedaudzajiem gadījumiem, kad Lielbritānijā kā reta un dīvaina parādība novēroti ķenguri, vombats, “skaistākā no Dieva radībām”, šķiet, piesaistījis daudz vairāk uzmanības nekā jebkurš cits Austrālijas dzīvnieks, ielaužoties cilvēku iztēles noslēpumainākajās dzīlēs – vismaz attiecībā uz šo mākslinieku grupu, kas 19. gadsimta 50. un 60. gados pulcējās ap Danti Gabrielu Roseti.

berfrois.com, 2019. gada 2. februārī

^{Tulkojusi Sabīne Ozola}