Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

“O Uommibatto”: kā prerafaelīti aizrāvās ar vombatiem
Māksla

Anguss Trambls

“O Uommibatto”: kā prerafaelīti aizrāvās ar vombatiem

Britu mākslinieks Dante Gabriels Roseti, prerafaelītu kustības centrālā personība un tolaik jau valsts mēroga slavenība, 1857. gadā saņēma pasūtījumu apgleznot Oksfordas Biedrības bibliotēkas velvētos griestus, sienu augšdaļu un logailas. Viņš sapulcēja lielu pulku palīgu, kuru vidū bija arī viņa jaunie draugi, Oksfordas studenti (nākotnē – ievērojami mākslinieki) Edvards Bērns-Džonss un Viljams Moriss.

Kamēr tapa freskas par karaļa Artura leģendas tēmu – kā vēlāk izrādījās, visai neprasmīgi uzgleznotas, jo laikazobs tās pārvērtis gandrīz līdz nepazīšanai –, logu stiklus aizkrāsoja, lai uz sienām nekristu tik spoža saules gaisma. Šīs nobalsinātās virsmas drīz vien jau bija izraibinātas ar zīmētām vai krāsā ieskrāpētām ainiņām, lielākoties kāda dzīvnieka attēliem. Šis dzīvnieks bija vombats.

Zīmējumi, protams, drīz vien pazuda: kad sienu gleznojumi bija gatavi, nobalsinātos logu stiklus nomazgāja. Labāko skiču autors esot bijis Edvards Bērns-Džonss, un viņš turpināja šādā garā niekoties vēl daudzus gadus pēc tam. Vienu no viņa vombata zīmējumiem, eģiptoloģiskā kolorītā ieturētu skatu, kurā samērā pārkarsis eksemplārs diebj uz piramīdu fona, jau daudz vēlāk savos memuāros iekļāva lēdija Bērna-Džonsa – kā ilustrāciju ar Oksfordas Biedrību saistītajai epizodei.

Ar lielu labpatiku atceroties laiku, kas pavadīts, strādājot Oksfordas Biedrībā, kāds cits mākslinieks, toreiz par palīgu nolīgtais Vals Prinseps, rakstīja: “Roseti bija planēta, ap kuru mēs visi riņķojām. Mēs pārņēmām viņa runas manieri. Jebkura skaista sieviete mums bija “satriecoša daiļava”. Vombats bija skaistākā no visām Dieva radībām.”

Kā tad sākās Roseti un viņa protežē pulciņa apsēstībai līdzīgā aizraušanās ar vombatiem?

Austrālijā bija bijis tikai viens no Prerafaelītu brālības māksliniekiem – skulptors Tomass Vūlners, kurš, nespēdams nopelnīt pienācīgu iztiku ar mākslu, emigrēja, lai meklētu laimi zelta atradnēs. Prerafaelīti un viņu draugi regulāri sanāca kopā, lai skaļi lasītu Vūlnera dienasgrāmatas stilā rakstītās vēstules. Ar zeltu Vūlneram neveicās, un Austrālijas ainava viņam itin nemaz negāja pie sirds. Mākslinieks savai dienasgrāmatai atzinās, ka viņam šī zeme liekoties gluži ačgārna. Gadalaiki esot pilnīgi otrādi nekā mājās, un diennakts laiki tāpat. Putni tur nedziedot, viņš apgalvoja, ķirši augot ar kauliņu augļa ārpusē, koki metot nevis lapas, bet mizu, un tādā garā. Reiz Vūlners bijis satriekts, sajūtot ceriņu aromātu, jo bijis cieši pārliecināts, ka Austrālija ir neauglīga vieta, kur nekam nav smaržas, – “zeme bez augļiem un dārzeņiem”. Lai gan vismaz tajās vēstulēs, kas saglabājušās, vombati nav pieminēti, pilnīgi iespējams, ka jau pēc gada, atgriežoties Anglijā, Vūlners pārveda mājās stāstus arī par šiem eksotiskajiem somaiņiem.

Dantes Gabriela Roseti frontispiss ar vombatu mākslinieka māsas Kristīnas poēmai “Goblinu tirgus”, kurā lasāma rinda “Viens ložņāja kā vombats, gauss un spalvains”

Prerafaelīti, protams, nebija pirmie briti, kurus apbūris šis neparastais radījums. Vombats piesaistīja britu dabaszinātnieku uzmanību, tiklīdz viņi par to uzzināja no agrīnajiem kolonistiem un ceļotājiem – laikā, kad eiropieši vēl tikai sāka pētīt šo kontinentu. Aborigēnu vārds wombat pirmo reizi pierakstīts netālu no Portdžeksonas, un, lai gan atzīmēti arī tādi varianti kā vombahs, vombaks, vombats un vomats, mūsdienās pieņemtā forma ir iegājusies jau ļoti agri – vismaz kopš 1797. gada. Skaisti zīmējumi saglabājušies no kuģu Investigator un Le Géographe ceļojumiem 1802. gadā. Šo radījumu iemūžināja gan Ferdinands Bauers, kurš burāja kopā ar Metjū Flindersu, gan Šarls Aleksandrs Lesjērs, viens no konkurējošās Nikolā Bodēna vadītās franču ekspedīcijas māksliniekiem. Zīmējumus pēc atgriešanās mājās atveidoja gravīrās un rūpīgi izpētīja. Vombati izpelnījās apbrīnu ar savu drukno ķermeņu spēku, pacietību, miermīlīgo – lai neteiktu draudzīgo – izturēšanos, kā arī zināmu stoisku apņēmību. Reizēm šos dzīvniekus gan aprakstīja arī kā neveiklus, trulus vai pat dumjus, taču tās ir atsevišķu cilvēku atziņas, kas nesaskan ar 19. gadsimta vispārējo viedokli.

No 1803. gada uz Eiropu sīkā, taču nepārtrauktā straumītē sāka plūst dzīvi vombati. Ir zināms, ka putnu un zvēru vidū, kurus piegādāja imperatores Žozefīnes Bonapartas zvērnīcai viņas Parīzes priekšpilsētas rezidencē Malmezonā, bija arī vombats. Vēl viens agrīns vombata īpašnieks bija angļu dabaspētnieks Everards Houms, kura zinātnisko darbu “Dažu vombata anatomiskās uzbūves īpatnību apraksts” 1809. gada martā publicēja izdevums Journal of Natural Philosophy, Chemistry, and the Arts. Houma vombatu tēviņu bija sagūstījis Džordžs Bass, visticamāk, Kinga salā, kur, kā mēs zinām, Bass un viņa ceļabiedri nošāva vairākus citus eksemplārus. Ja šo vombatu nokaitināja, tas demonstrēja teicamas cīņas iemaņas, izplēšot stērbeles no Basa apģērba piedurknēm un izdodot skaļas šņācošas skaņas. Cik noprotams, dzīvnieku pēc tam nebija viegli nomierināt. Bass atstāja šo vombatu dzīvu, rūpējās par to un nosūtīja uz Apvienoto Karalisti. Nonācis Londonā, tas nodzīvoja divus gadus, Houma vārdiem runājot, “piejaucētā stāvoklī”. Domājams, ka šis apraksts britu zinātniskās preses lasītājiem pirms gandrīz 200 gadiem likās ne mazāk valdzinošs kā mums šodien:

[Vombats] ierakās zemē, kad vien tam radās tāda izdevība, un pārsteidzošā ātrumā apbēra sevi ar zemi. Pa dienu tas bija rāms, bet naktīs bez mitas rosījās. Tas bija ļoti vārīgs pret aukstumu, ēda visdažādākos dārzeņus, taču bija īpaši iecienījis svaigu sienu. To [dzīvnieks] ēda pa vienam stiebriņam, ievelkot mutē gluži kā bebrs – pa mazam gabaliņam. Tam netrūka saprāta, un likās, ka tas pieķēries cilvēkiem, ar kuriem saradis un kuri pret to laipni izturas. Tas mēdza uzlikt priekškājas cilvēkam uz ceļiem, bet pacelts labprāt gulēja klēpī. Bērniem tas ļāva sevi raustīt un nēsāt apkārt un, ja arī iekoda, tad šķietami ne dusmās vai mežonīgi.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela