Nestandarta konsaltings

Vārdu sakot, krēsloja. Senā 1979. gada pavasara pēcpusdiena ritēja pilnā sparā. Strautiņi urdza. Putniņi vīteroja. Pumpuri sparīgi plauka. Mana vecmāmiņa sēdēja pie loga savā dzīvesvietā (Dražinska ielā 23, dz. 1a, Krimā, Jaltā, 334200) un mērķtiecīgi vēroja apkārtni. Negaidīti garām pabrauca tajā pusē reti sastopamais reisa autobuss. Pēkšņi pa logu no tā izkrita naudas maks un piezemējās ceļmalas krūmā (Prunus laurocerasus). Pēc dažām minūtēm notikuma vietā ieradās diskrēts vīrietis ar acīmredzamām sīkkriminālām nosliecēm, palūkojās apkārt un tā arī aizgāja. Nu un sūds ar viņu, šeit viņš vairs neparādīsies.

Vecāmamma, Staļina laiku bērns, piesardzīgi iznāca no mājas un aizkļuva līdz krūmam tikai pēc minūtēm četrdesmit. Makā, ko viņa pacēla, atradās nepārprotami ārzemju nauda. Rietumvācijas markas. Astoņdesmit. Baidīdamās no jebkādām sekām, vecmāmiņa slepus aiznesa banknotes maniem vecākiem. Drīz ģimenē, kā vienmēr, beidzās nauda. Parasti mēs šādos gadījumos kaut ko aiznesām uz antikvariātu Bukinists – bibliotēka mums bija liela. Šajā reizē ierastā operācija tika atcelta, jo mūsu īpašumā bija parādījusies valūta. Valūta radīja kārdinājuma situāciju.

Mūsu ģimenē kopš senseniem laikiem valdīja nesatricināms mīts, ka mans tēvs vajadzības gadījumā vienmēr pratīs sabīdīt kādu izdevīgu štelli, kas prasa apķērību un nestandarta pieeju. Iespējams, tādēļ, ka viņš bija ebrejs. Realitāte daudzkārt nonāca pretrunā ar šo mītu: reiz, piemēram, tēvs pārdeva pie Bukinista dežurējošam spekulantam Valtera Skota rakstus 20 sējumos par nomināla cenu (20 rbļ.), domādams, ka viltīgi nošmauc Bukinistam 4% komisijas naudu, kaut gan tai pašā veikalā Skotu tirgoja par desmit nomināliem. Taču mītu tas nebūt nesatricināja. Nē, protams, vienreiz tēvam izdevās vasarā, pašā tūrisma sezonas karstumā, Jaltā nopirkt pudeli alus – tolaik tas bija gandrīz vai antīks varoņdarbs. Kaut kas līdzīgs kā, teiksim, Paridam Trojas aplenkuma laikā nez kur sadabūt amforu ar Olimpa nektāru. Alus tēvam bija vajadzīgs tikai medicīniskiem nolūkiem: viņam bija jāiet rīt kobru, lai ievāktu kuņģa sulu. Un, lai sula izdalītos aktīvāk, bija vajadzīgs alus. Taču tēvam to pat neļāva izdzert, bet iepildīja kuņģī pa taisno caur kobru, tā ka par īsteni izdevīgu štelli šo gadījumu diez vai var uzskatīt.

Īsāk sakot, īstas skaidrības, ko ar tām markām iesākt, maniem vecākiem nebija – viņi bija ne no turienes. Tēvs strādāja par čellistu pie Krimas Valsts filharmonijas simfoniskā orķestra pirmās pults. Mamma pašaizliedzīgi strādāja par režisora asistenti M. Gorkija kinostudijas Jaltas filiālē. Māsa Juļa gāja dārziņā un vēl nebija sākusi spekulēt. Ģimene abonēja Inostranku, Novij mir, Kurjer UNESCO, Muzikaļnaja žizņ, Iskusstvo kino un nozares žurnālu Berze un Nolietojums*¹. Man pašam bija neliela pieredze spekulācijā un valūtas darījumos, taču es tolaik atrados Maskavā, kur slikti mācījos universitātē. Vecākiem nebija uz ko paļauties. Nācās vien ņemt markas rokās, celties un iet.

Loģika bija šāda. Kurš mūsu valstī var iegādāties valūtu? Tie, kam ir nauda. Bet kuram mūsu valstī ir nauda? Gruzīniem – gruzīni vienmēr ir visbagātākie. Bet kur šādus bagātus gruzīnus atrast? Pie intūristu viesnīcām, kur viņi nakšņo, jo ir bagāti. Tā nu tētis devās uz viesnīcu Oreanda – tā atradās vistuvāk.

Bagātus gruzīnus viņš sameklēja uzreiz. Taisnību sakot, tie bija pirmie gruzīni, kas gadījās pa ceļam. Viņi laiski sēdēja pie Oreandas, acīmredzot nupat iznākuši no restorāna, un bez steigas apsprieda savas gruzīnu rebes. Tie bija divi armēņi – viens vecs, otrs jauns. Tētis apsēdās uz soliņa, nopūtās, stingri, bet mierīgi ieskatījās abiem vienlaikus acīs un, aprāvis viņu nekam nevajadzīgās replikas, bez jebkādām preambulām izspēra: “Ir markas.” Gruzīni bija uz pakaļas. Starp viņiem izcēlās nesaprotams dialogs armēņu valodā. Pēc nelielas apspriedes jaunākais vaicāja: “Cik?” Tēvs atbildēja. Tad viņš rāmā lietpratēja valodā paskaidroja, ka atdošot viens pret vienu (vēlāk viņš tā arī nespēja izskaidrot, kur bija iemācījies šo frāzi), ka satikt viņu varēšot tajā pašā vietā pēc 10 minūtēm, ka darījums notikšot caur jaunāko – ar labo roku tam būšot jāpasniedz rubļi, kreisajā jāsaņem markas. Pēc tam visiem būšot tūlīt pat jāizklīst, un jaunu tikšanos ar tēvu viņi meklēt nedrīkstēšot. Un ka darījuma laikā trešās personas klātbūtne būšot kategoriski nepieņemama: ieraudzījis tādu no attāluma, tēvs uzreiz došoties prom, un atrast viņu vairs nebūšot iespējams.

Divas svarīgas zemsvītras piezīmes, ko ievietošu tepat tekstā, lai nav lieki jāsvaidās turp atpakaļ. ** Markas tolaik tirgoja ne lētāk kā divi pret vienu. *** Tēvs izskatījās visai noskrandis: kājās izmītas kurpes, mugurā indīgi zaļš lietusmētelis – protams, no apmetņu auduma. Iespējams, bez pogas. Ārējais izskats tēti neuztrauca, viņš tolaik rakstīja kantāti. Vai oratoriju. Bet mamma bija ekspedīcijā. Vārdu sakot, novērtējuši aukstasinīgo profesionālo diskursu, ārējo izskatu un piedāvāto kursu, gruzīni acīmredzot noturēja tēvu par kādu pelēko krusttēvu, kurš nejaušas kaprīzes iespaidā nolēmis uz brīdi atgriezties pie bijušās nodarbes. Viss, piezīmju beigas.

Precīzi pēc 10 minūtēm tēva konstrukcija tika īstenota. Kamēr tēvs, bāzdams rubļus kabatā, strauji, taču mierīgi pārlaida skatu apkārtnei, gruzīni izzuda. Ģimene priecājās par atgūto rocību.

Pagāja dažas dienas. Tuvojās vakars. Tēvs stāvēja pie starppilsētu tālsarunu punkta Maskavas ielā un pīpēja – gaidīja kādu pazīstamu mūziķi. Bija domīgs – kantāte prātā. Pēkšņi viņš sajuta sev piekaltus skatienus: apmēram 20 metru attālumā stāvēja bagātu gruzīnu grupa, un tas pats jaunais figurants viņiem kaut ko skaidroja dzimtajā valodā. Runa acīmredzami bija par tēti: bagātie gruzīni uzmanīgi klausījās jaunā līdzgaitnieka stāstītajā un uzlūkoja tēvu ar cieņu. Beigu beigās jaunais gruzīns nedaudz pazemīgi, smaidīdams jau no attāluma, pienāca pie tēva un piesardzīgi apvaicājās, vai gadījumā nav vēl marku. Tēvs atbildēja, ka nav un vairs nebūs. Gruzīns tomēr sadūšojās un palūdza, lai, kad būšot, uzreiz nākot pie viņa, – un uzrakstīja telefona numuru. Tēvs to kategoriski atteicās ņemt. Tad gruzīns nedroši ievaicājās:

– Vai drīkstu lūgt jūsu padomu?

– Runā, – tētis žēlsirdīgi atbildēja.

– Man te piedāvā divus vagonus ar krosenēm. Nevaru saprast, ņemt vai neņemt.

Un tad sekoja dialogs, kura dēļ es šo tekstu vispār uzrakstīju.

– Tev viņas patīk? – tēvs pajautāja.

– Jā.

– Tad ņem!

Gruzīns, galīgi apstulbis no šī nestandarta biznesa risinājuma vienkāršības un elegances, atgriezās pie savējiem un pavēstīja, ko tēvs viņam ieteicis. Tēva virzienā atkal tika raidīti apbrīnas pilnie gruzīnu skatieni. Diemžēl pēc šī gadījuma tētim vairs neizdevās pat ne pietuvoties šī fenomenālā finanšu manevra līmenim.