Hobita palīgs ar naftu

Pēc 2012. gada rādītājiem, apgrozījuma ziņā lielākais privātais biržās nekotētais uzņēmums pasaulē bija izejvielu tirdzniecības kompānija Vitol, kuras ienākumi pagājušajā gadā bija 303 miljardi dolāru. 1966. gadā divu nēderlandiešu dibinātā, apmēram 350 partneriem un darbiniekiem piederošā uzņēmuma peļņa pēdējos gados ir svārstījusies ap diviem miljardiem dolāru gadā. Pasaules publiskajā telpā ārpus biznesa analīzei veltītiem izdevumiem šīs kompānijas vārds parādās reti. Reizēm tas notiek sakarā ar tiesas prāvām, no kurām skaļākā notika 2007. gadā Ņujorkā saistībā ar “otkatu” (kickbacks) maksāšanu Sadama Huseina režīmam (līdzīgas apsūdzības vairākām kompānijām, tai skaitā Vitol, 2013. gada sākumā tika izvirzītas Francijas tiesā). 2011. gadā Vitol bija vienīgā kompānija, kurai apmaiņā pret jēlnaftu tika piedāvāts apgādāt ar benzīnu un dīzeļdegvielu Lībijas dumpiniekus. Šis riskantais darījums bija sekmīgs abām pusēm.

Pirms dažiem gadiem Vitol kļuva par a/s Ventspils nafta lielāko akcionāru un tādējādi pastarpināti arī par lielāko akcionāru a/s Latvijas kuģniecība, kam pieder vērā ņemama tankkuģu flote, SIA LatRosTrans, kam pieder maģistrālais cauruļvads no Baltkrievijas robežas līdz Ventspilij, un SIA “Ventspils nafta termināls”, kam pieder Baltijā lielākais naftas produktu pārkraušanas terminālis. Visas Ventspils naftas uzņēmumu grupas vadītājs jau vairāk nekā trīs gadus ir viens no Vitol partneriem un vadošajiem darbiniekiem Saimons Bodijs (Simon Boddy), kurš ir arī Latvijas kuģniecības padomes priekšsēdētājs un LatRosTrans padomes priekšsēdētājs.

Mūsu pirmajā tikšanās reizē viņa kabinetā, kur pie sienām karājas tikai dažādu mērogu kartes, uz manu jautājumu par grāmatām, kas veidojušas viņa personību, Saimons Bodijs pieminēja tikai “Gredzenu pavēlnieku” un atcerējās Solžeņicinu, par daudz svarīgākiem uzskatot savus ceļojumus pa pasauli, kuros viņš devies jau kopš agras jaunības (viņa māte austrāliete to piedēvē austrāliešiem raksturīgajai klejotkārei). Oksfordā studējis matemātiku (“es mācījos maz, jo pārstāvēju mūsu Trīsvienības koledžu 11 sporta veidos”), 48 gadu vecumā viņš Londonā izstudēja jurisprudenci un ieguva tiesu advokāta (barrister) tiesības, kuras gan nekad nav izmantojis. Jau 30 gadus viņš nodarbojas ar naftas tirdzniecību. Pirms ierašanās Latvijā viņš vadīja Vitol pārstāvniecību Maskavā.

Mūsu iepazīšanās sarunā Bodijs vairākkārt uzsvēra, ka viņš ir “pagāns” (heathen) tajā nozīmē, ka nav kulturāli izglītots, taču viņam ir nenoliedzams talants valodu apguvē. Mūsu pēdējā sarunā, lai distancētos no tuvumā esošiem trokšņojošiem angļu strādniekiem, viņš piedāvāja pāriet uz franču vai vācu valodu. Agrāk ērti juties arī Argentīnas spāņu un Dienvidāfrikas būru valodā, viņš pēdējā laikā apgūst latviešu valodu.

Kolēģu lokā viņu mēdz saukt par Mr. Question – Misters Jautājums, jo atšķirībā no naftas tirgotājiem ierastās viszinības Bodijs uzskata, ka ir svarīgi apzināties savas nezināšanas līmeni un uzdot jautājumus.

A. R.

Saimons Bodijs: Parakņājos savā atmiņā un atradu pāris īstu grāmatu, ko savā dzīvē esmu lasījis. Viena no tām ir Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēle”. Tā grāmata man ļoti, ļoti patika, un es lūdzu arī draugiem, lai to izlasa, cerēdams, ka viņi varēs man norādīt uz kādu, kurš zina, kas tā stikla pērlīšu spēle ir un kā to spēlē. Bet tā arī neuzzināju. (Smejas.)

Rīgas Laiks: Bet jūs, cik zinu, esat lasījis arī “Hariju Poteru”, vai ne?

Bodijs: Protams, visas Potera grāmatas. Man ir trīs bērni, un viens no viņiem bija tieši Harija Potera vecumā no pirmās grāmatas līdz pēdējai. Jums arī vajag izlasīt. Un otra lieta – vai jūs esat lasījis to zviedru rakstnieka triloģiju par meiteni ar pūķa tetovējumu?

RL: Nē.

Bodijs: To arī jums vajag izlasīt. Un trešais – jūs būsiet pārsteigts –, trešais ir “Bada spēles”. Esat lasījis?

RL: Nē.

Bodijs: Nu, re... Bet es jums nopietni saku. Mēs ar sievu lidojām atpakaļ no Denveras Kolorādo štatā, kur mēs ziemā braucam slēpot. Un es biju paņēmis vietas biznesa klasē, man bija gulta, bet es negulēju nevienu brīdi, es visu nakti sēdēju lidmašīnā un lasīju vienu no tām pūķa tetovējuma grāmatām. Mana sieva bija pa īstam nikna – tu izmet tādu naudu par gultu, bet lasi grāmatu! (Smejas.)

RL: Kurā lidmašīnā tad piedāvā gultas?

Bodijs: Visās! Ja lido biznesa klasē. Visos garajos lidojumos piedāvā gultas. Tā gan ir tikai sešas pēdas gara – tieši mans garums...

RL: Jūs to varat atļauties?

Bodijs: Jā gan.

RL: Ja es pareizi saprotu, jūs nākat no ļoti nabadzīgas ģimenes?

Bodijs: Jā, ļoti.

RL: Skatoties ar šīsdienas acīm, vai jūs saskatāt kādu labumu tajā, ka cilvēks ir nabadzīgs?

Bodijs: O, jā. Viens labums ir tāds, ka vieglāk spēj just līdzi bagāto cilvēku bērniem. Jo bagātības spiediens ir tik liels, ka viņi savā dzīvē tā arī nekad nesaņemas darīt to, ko patiešām vēlas darīt. Bet, ja tu esi trūcīgs, tu zini, ka tavi draugi ir draugi nevis naudas pēc, bet tāpēc, ka vēlas būt tavi draugi. Bet galvenais – tev ir pašam jānopelna sev iztika. Man ir trīs bērni, viņiem pašiem ir jāsameklē sev darbs un jāstrādā, tāpat kā es to darīju. Es biju aitu dzinējs, es pārdevu enciklopēdijas, es strādāju benzīntankā, veikalā, celtniecībā... un es daudz kur izceļojos ar stopiem, un tas tiešām ir kaut kas, kas dod dzīves pieredzi un veido raksturu un kas bagāto bērniem bieži iet secen.

RL: Jūs tātad pieminējāt divus labumus – to, ka draugi ir draugi, un to, ka ir jāstrādā...

Bodijs: Jā, bet arī tā sajūta, ka to naudu, kas tev ir, tu pats esi nopelnījis. Līdz ar to savas vairāk vai mazāk pieticīgās naudas tērēšana dod daudz vairāk prieka.

RL: Jūsu atbildē var saklausīt zināmu taisnošanās intonāciju, it kā jums nebūtu pārliecības, ka nauda, ko jūs tagad pelnāt...

Bodijs: …ka man tā pienākas.

RL: Jā, tieši tā. Kāpēc?

Bodijs: Tādēļ, ka... Tas ir pavisam vienkārši. Manā ģimenē bez manis ir vēl tikai viens cilvēks, kurš nestrādā nekādā profesijā. Un, atklāti sakot, mēs abi esam tie lielākie pelnītāji. Manā ģimenē visi ir labi cilvēki – skolotāji, ārsti, pat inženieri; cilvēki, kuri daudz ko dod sabiedrībai, bet neko daudz nepelna. Bet mēs abi pelnām, un mēs viņus atbalstām. Es palīdzu savai māsai izskolot bērnus, sarīkot bērniem kāzas, un tā tālāk. Bet par to intonāciju jums ir pilnīga taisnība.

RL: Jūs teicāt, ka jūsu ģimenes locekļi un radinieki ir “labi cilvēki”.

Bodijs: Viņi visi strādā labu, sociāli nozīmīgu darbu.

RL: Vai jūsu naftas tirgotāja darbs ir sociāli nenozīmīgs?

Bodijs: Es reizēm mēdzu teikt, ka žurnālisti, prostitūtas, ieroču un narkotiku tirgotāji un tirgotāji vispār – visi peld vienā dīķī. Tas, protams, pa daļai ir joks, bet naftas tirgotāju reputācija tiešām nav augsta. Mēs veicam kaut kādu funkciju, ko diez vai var nosaukt par sociāli atbildīgu... Bet arī mums ir sava loma dzīvē. Mēs ziedojam naudu labdarībai, un arī es to daru savu iespēju robežās. Un mēs attīstām biznesu visā pasaulē, radām darbavietas un maksājam nodokļus. Tas, protams, ir nedaudz citāds darbs nekā glābt cilvēku dzīvības vai izglītot jauniešus.

RL: Cik lielā mērā naftas tirgotāja personību nosaka alkatība?

Bodijs: (Domā.) Es teiktu, ka pavisam nedaudz. Bet ir ļoti neliela tirgotāju daļa, kurai tas ir galvenais faktors. Labākais piemērs – Marks Ričs (Mark Rich), kurš nesen nomira. Bils Klintons viņam piedeva savas prezidentūras pēdējā dienā. Ričs tirgojās ar visu, ar ko vien iespējams. Gandrīz var teikt, ka viņš izdomāja tirgošanos, kādu mēs to pazīstam tagad. Īsi pirms nāves kāds žurnālists viņam jautāja, kas ir viņa galvenais dzinulis, un Ričs atbildēja: “Naudas taisīšana.” Daudzi mūsu konkurenti ir kompānijas ar augstu ebreju īpatsvaru. Viņiem patīk taisīt naudu, un viņi to lieliski pieprot. Jocīgi, bet dažreiz tam, ka tu strādā kompānijā, kurai nav tiešas saiknes ar ebrejiem, ir priekšrocība, jo visi mūsu konkurenti lielākoties nāk no Marka Riča. Man nav nekas pret viņiem, viņi prot savu lietu, bet viņi veido nežēlīgi spēcīgu konkurenci, viņi ir ļoti vērsti uz naudas taisīšanu...

RL: Un jūs neesat?

Bodijs: Es – ne. Es zinu, tas izklausās dīvaini, bet... Zināt, kāda ir atšķirība starp mani un īstu tirgoni? Tas, protams, ir stereotips, bet īstam tirgonim pieder lidmašīna, jahta, viņam patīk izrādīties ar savu bagātību, patīk dzīvot dārgu dzīvi ar neticami plašu vērienu. Kas man patīk? Man patīk slēpot un kāpt kalnos! Bet tas man izmaksā varbūt simt dolāru par jaunu zābaku pāri ik pa diviem gadiem. Nu, vēl drēbes, bet mana sieva jums pateiktu, ka man riebjas pirkt drēbes, es tās parasti saņemu kā dāvanas dzimšanas dienā, kā jūs varat redzēt. (Smejas.) Protams, nauda aiziet arī bērnu izglītošanai, kas ir ļoti dārgs pasākums, bet visādā citādā ziņā manas prasības ir ļoti pieticīgas.

RL: Labi, bet tagad dosimies uz to pasaku valstību, kur dzīvo tas ļaunais...

Bodijs: Gars?

RL: Nē, jūs viņu saucat par Voldemortu. Vai drīkst jums vaicāt, kas viņš īsti ir, tas Voldemorts?

Bodijs: Tas, kura vārdu nedrīkst izrunāt.

RL: Bet tajā pasaku valstībā...

Bodijs: Ja jūs būtu lasījis “Hariju Poteru”, jums nebūtu jājautā. Jo tas ir viņš, kura vārdu nedrīkst izrunāt.

RL: Bet kas jūs esat šajā pasaku pasaulē?

Bodijs: Es nezinu... Daži mani ir saukuši par Hariju Poteru, bet es domāju, ka šis vārds drīzāk pienāktos Sprūdžam, jūsu vides ministram. Viņš ir cīnījies ar Voldemortu trīs reizes, viņam pienāktos tā zibensšautras rēta uz pieres.

RL: Bet kas jūs būtu “Gredzenu pavēlniekā”? Pēc hobita jūs neizskatāties.

Bodijs: Īstenībā... es varētu būt tas hobita palīgs, Sems, kurš nes tās somas, jā. Es esmu mazs hobits, jā gan. Jocīgi, bet es nekad neesmu mēģinājis sevi iedomāties šādās lomās. Es parasti rīkojos intuitīvi un baidos, ka visa tā Voldemorta lieta uznira augšā ne īpaši romantiskā veidā.

RL: Bet jūs taču izgudrojāt viņam to vārdu?

Bodijs: Es būtu varējis izgudrot, bet man teica, ka kāda vārdā nenosaucama vēstniecība savā sarakstē to bija lietojusi jau iepriekš. Bet es varētu pretendēt uz to, ka iznesu šo vārdu Latvijas sabiedrībā, jo es par to runāju Saeimas komisijas sēdē, un tas tovakar tika rādīts TV ziņās.

RL: Un visi saprata, ko jūs ar to domājat?

Bodijs: Jā, visi.

RL: Pieņemsim, ka jūs esat kaut kur pa vidu starp hobita palīgu un Hariju Poteru.

Bodijs: Jā, kaut kur tur.

RL: Vai jūs piekrītat, ka pēdējā Voldemorta uzvara pār jūsu kompāniju Lielbritānijas tiesā no juridiskā viedokļa bija lieliski nostrādāta?

Bodijs: Jā, bija. Mēs zinājām, ka tā notiks. Diemžēl tas bija neizbēgami, jo britu tiesu sistēma – teikšu, kā ir, – ir ļoti laba sistēma. Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, un mūsu Apelācijas tiesai bija šis lēmums jārespektē. Pašlaik Latvijas kuģniecības lietā mēs gatavojamies iesniegt jaunu prasību tajā pašā Augstākajā tiesā, balstoties uz citu pamatojumu. Bet tās visas ir tikai tehniskas detaļas, kurām nav būtiskas nozīmes. Galvenais ir tas, ka viņam nav kur likties, viņš nevar izbēgt no britu tiesas. Visa šī tiesāšanās Londonā būtu varējusi nenotikt, ja Latvijas tiesu sistēma būtu labāka. Pirms desmit gadiem šī būtu bijusi nevis civilā, bet krimināllieta.

RL: Kāpēc?

Bodijs: Jo krāpniecība ir kriminālnoziegums, nevis civillieta, un Latvijas valdībai piederēja 10% kompānijā, no kuras tika izkrāpti simtiem miljonu dolāru.

RL: Es lasīju jūsu kompānijas izdevumā Nafta Plus, ka 2010. gadā Latvijas kuģniecībai tika nozagti vairāki desmiti miljonu dolāru. Kas ir šie zagļi?

Bodijs: Nu, zagļi, protams...

RL: Tas ir diezgan spēcīgs apgalvojums – nosaukt kādu par zagli...

Bodijs: Bet to ir ļoti viegli pierādīt! Pirmkārt, pats mastermind, kurš tur darbojas jau kopš 2005. gada, kad viņa cilvēki, kā mums stāsta, ienāca Latvijas kuģniecībā ar automātiem. Visi viņa cilvēki pakļāvās mazajam Voldemortam, un lielāka un mazāka mēroga zādzības tajā laikā notika pa labi un pa kreisi, un dažas viņš pat pašrocīgi ir “dokumentējis”. Viens mans kolēģis teica: “Tas fiktīvais rēķins tika izmantots, lai maksātu politiķiem; tas otrs – lai maksātu policijai.” Divus no šiem rēķiniem es anulēju, tikko stājos amatā. Viens no tiem bija domāts viņa advokātiem, desmit tūkstoši latu mēnesī. Otrs bija domāts, lai samaksātu vienam viņa draugam, kurš dzīvoja kaut kur pāri jūrām un kurš negribēja ierasties Latvijā, lai liecinātu tiesā. Abi šie rēķini bija izrakstīti no Ventspils naftas. Bet tie tādi sīkumi. Īstā, lielā krāpniecība attiecas uz kuģniecību. Tā krāpšanas lieta, kas tiek izskatīta Londonā, attiecas uz laiku no 2002. līdz 2005. gadam. Bet no 2005. līdz 2010. gadam visa tā shēma ar uzņēmumiem, caur kuriem tika veikta krāpšana, turpinājās tieši tāpat. Kāpēc atteikties no labas idejas? Turpinām zagt!

RL: Lai ko jūs teiktu par ļauno Voldemortu, esmu dzirdējis stāstu, ka tikai pateicoties viņam Vitol vispār ir Latvijā. Ir tāds stāsts – nu, mēs galu galā esam pasaku valstībā un varam izmantot stāstus. Saskaņā ar šo stāstu starp Voldemortu un jūsu kompāniju Vitol pastāvēja vienošanās...

Bodijs: Es zinu to stāstu.

RL: Un pēkšņi, tieši pirms tam, kad jūsu kompānijai saskaņā ar jūsu vienošanos vajadzēja pārdot Ventspils naftas daļas jūsu vārdā nenosaucamajam varonim, Lielbritānijas tiesa nejaušas sakritības rezultātā uzzināja par viņa uzkrājumu atrašanās vietu…

Bodijs: Nē, te kaut kas ir saputrots. Es gan šajā lietā nebiju iesaistīts, es darbojos ar citām lietām, bet es zinu, ka šāda vienošanās bija. Vēlāk, to pārdomājot, tā izrādījās mums ārkārtīgi neērta un nepatīkama. Es jau daudzkārt esmu teicis, ka pirms ienākšanas Latvijā mūsu kompānija Vitol nebija veikusi pienācīgu padziļinātu vietējās politiskās situācijas analīzi. Visa vienošanās izčibēja viņa reputācijas dēļ, darījums izjuka, lai gan viņš un viņa cilvēki savā augstprātībā bija absolūti pārliecināti, ka darījums notiks. Kad tas nenotika, viņiem mutē palika ļoti rūgta garša, kas nav izzudusi vēl šodien.

RL: Piedodiet, tā rūgtā garša mutē bija jūsu kompānijai?

Bodijs: Abām.

RL: Tātad viņa reputācijas dēļ šī vienošanās starp jūsu kompāniju un viņu netika...

Bodijs: Netika, nevarēja tikt īstenota. Visa tā viņa shēma nevarēja tikt īstenota, jo viņam nācās darīt vairākas lietas, kas bija nesaistītas ar pretējo pusi, bet viņš tās nevarēja izdarīt, jo viņa reputācija pasaules mērogā bija ārkārtīgi slikta. Viņa vārds ir, precīzāk – bija toksisks, lietojot labu mūsdienu vārdu. Toksisks, teiksim, finanšu pasaules aprindās, un tāpēc viss izjuka. Viņa cilvēki mēģināja un mēģināja, un, protams, viņš visā tajā neveiksmē vainoja viņus, bet viņš varēja vainot tikai sevi. Nu, bet laikam jau labi, ka visa tā lieta izjuka, jo – kā es to redzu – viņa nodoms bija nozagt to kompāniju un izmantot Vitol vienkārši kā tādu tumšo zirdziņu, izkārtni. Nāciet iekšā, radiet man peļņu, un es jūs pēc tam izpirkšu. Paldies Dievam, tas neizgāja cauri. Bet pa to laiku 2007. gadā viens no viņa slavenajiem ienaidniekiem viņu uz pāris mēnešiem iesēdināja cietumā. Un man daudzas reizes ir teikuši, ka viņš esot zvērējis, ka neliksies mierā, kamēr viņš šo savu ienaidnieku nebūs iesēdinājis cietumā vismaz uz tikpat ilgu laiku. Un galvenais advokāts slavenajā Lielbritānijas prāvā ir tas pats viņa ienaidnieks, tāpēc Voldemorts iesāka lielo shēmošanu. Viņš to aizsāka tikai viena iemesla dēļ – lai Lielbritānijas tiesā sniegtās liecības varētu uzrādīt Latvijas ekonomikas policijai. Šajā prāvā informācijas konfidencialitāte ir viens no grūtākajiem aspektiem. Taču no tās informācijas, kas ir publiski pieejama, ir noprotams, ka viņš ir melojis, nē, es atvainojos – ka viņš ir piemirsis par aktīviem simtiem miljonu apmērā, kas izvietoti dažādās pasaules malās. Liela daļa no viņa īpašumiem, kā visiem zināms, nav reģistrēti uz viņa vārda un daļa viņa radinieku ir neticami finansiāli sekmīgi. Atcerieties to, ka sākumā viņa vārda starp apsūdzētajiem nebija, jo viņš bija viens no prasības izvirzītājiem. 2010. gada beigās viņi izmisīgi mēģināja nozagt arī šo prāvu…

RL: Mēģināja nozagt ko?

Bodijs: Prāvu, viņi mēģināja visu pārcelt uz Latvijas kuģniecību. Eiropā tas nevienam izbrīnu neizraisīja, jo tur neviens pat nenojauš, cik šie cilvēki ir slīpi. Mēs tikai brīnumainā kārtā pārtvērām DHL sūtījumu un pateicām – nē, paliksim pie vecās prasības. Tas notika 2010. gada 17. decembrī. Tad mēs pieprasījām apsūdzēto grupu palielināt par vienu cilvēku. Visā tajā stāstā bija virkne nepatīkamu elementu. Cilvēks nomira. Taču tas viss bija pilnīgi...

RL: Kuru cilvēku jūs domājat?

Bodijs: Es viņu personīgi nepazinu, viņu sauca Vents Kodols.

RL: Pieņemsim, ka pasaku valstībā šī varētu būt alternatīvā versija. No jūsu stāsta izriet, ka jūsu kompānija uzvedās, cik labi vien varēja, un ka nav ne mazākā iemesla tulkot šo situāciju tādā veidā, ka Harijs Poters un viņa komanda darīja visu, lai nepildītu iepriekšējo vienošanos.

Bodijs: Tieši to Voldemorts apgalvos līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Viņš patiešām apgalvos, ka kompānija viņu “uzmeta” un ka es par to esmu īpaši atbildīgs. Kas, starp citu...

RL: Nav taisnība?

Bodijs: O, jā, pilnīgi meli. Ziniet, tas vīrs tiešām ir ļauns, par to nav šaubu. Es vienreiz runāju ar diviem viņa cilvēkiem, un es teicu: “Jums jāpiekrīt, ka viņš ir pats ļaunākais cilvēks Latvijā.” Un viens no viņiem teica: “Jā, to jau mēs it kā zinām.” Bet otrs – tāds jaunāks un naivāks –, viņam žoklis vienkārši atkārās. Likās, it kā viņš pirmo reizi mūžā dzirdētu, ka viņa priekšnieka vārds tiek saistīts ar kaut ko negatīvu.

RL: Bet ļaunums, manuprāt, nav pats destruktīvākais spēks pasaulē. Muļķība var būt vēl destruktīvāka par ļaunumu.

Bodijs: Nu, muļķību viņam inkriminēt nevar.

RL: Sakiet, kas jūsu ieskatā ir lielākā muļķība, ko Latvijas valdība pēdējos trīs gados ir izdarījusi?

Bodijs: Man liekas, ka es nekad nelietoju tādu vārdu kā “muļķība”.

RL: Es lietoju.

Bodijs: Es zinu, bet jūs man jautājat par Latvijas valdību, un valdībai es varētu pārmest daudz ko, bet ne muļķību. Es domāju, ka valdībā ir daudz gudru cilvēku, kas grib darīt labu, bet... viņi ir bez mugurkaula. Es teiktu tā: pirmkārt, liels skaits jūsu akadēmiski izglītoto cilvēku pašlaik strādā par apkalpotājiem restorānos vai lasa ogas kaut kur Anglijā vai Īrijā. Jūs viņus esat pazaudējuši. Un, otrkārt, jūs prasāt pārējiem, lai viņi vada valsti, bet tas... Es negribētu būt tā vietā, kuram no šī cilvēku loka jāizvēlas, piemēram, augsti kvalificēti, kompetenti un nekorumpēti tiesneši. Tā intelektuālā latiņa varbūt nav tik augsta, kā jums gribētos, bet es ļoti labi saprotu situāciju. Kā tai angļu teicienā – ja jūs par darbu maksājat riekstiņus, darbu darīs mērkaķi. Ja jūs ierēdnim maksājat pupu mizas, tad dabūjat korumpētus ierēdņus, jo viņiem nākas piepelnīties citādi. Policijai un tiesībsargājošajām institūcijām ir jāmaksā īpaši labi, bet tas pašreizējā Latvijas situācijā ir politiski tikpat kā neiespējami. Tā ka mēs nedrīkstam būt pārāk kritiski.

RL: Labi, tad kāds ir spilgtākais gadījums pēdējo trīs gadu laikā, kur atklājies valdības mugurkaula trūkums?

Bodijs: Tādu ir daudz. (Smejas.) Bet viens, kas tūlīt nāk prātā, ir tā reize, kad īstais Harijs Poters mēģināja pieveikt Voldemortu, un VD1 teica: “Šī lieta uz mani neattiecas, tas ir viņa ministrijas kompetencē.” Nu, tas bija vienkārši…

RL: Ar VD1 jūs domājat premjerministru?

Bodijs: Iespējams. Starp citu, manas domas šajā jautājumā ir atkārtojuši arī latvieši, viņi domā tāpat... Kāds man vaicāja, vai tagad, kad zaļie zemnieki ir ārpus koalīcijas, situācija kļuvusi labāka. Es teicu, ka tā no sliktas ir pārtapusi neitrālā. Viņi joprojām skatās atpakaļ pār plecu – ja nu pēkšņi kas... Ko manis pieminētā rīcība tik spoži apliecināja.

RL: Vai jūs nedomājat, ka šādu, jūsu vārdiem runājot, bezmugurkaula rīcību varētu izskaidrot vai attaisnot ar augstākiem politiskiem mērķiem, – varbūt tas izriet no tālredzīga skatiena…

Bodijs: Piedodiet, nē... vienkārši gļēvums. Bet es varu viņus saprast, jo... jo tie Augeja staļļi ir tik smirdīgi, ka ķerties tiem klāt... Es esmu ļoti atklāti runājis par korupciju Latvijas dzelzceļā, un kāds man vaicāja: “Bet kāds tam visam ir risinājums?” Un mana atbilde bija: “Jums ir vajadzīga politiskā drosme; bez tās jūs nekad šo lietu neatrisināsiet.” Satiksmes ministrija ir milzīga, milzīga problēma. Ir vēl arī daudz citu lietu, jo īpaši neticami korumpētie maksātnespējas administratori.

RL: Varētu teikt, ka, apsūdzot Satiksmes ministriju un Latvijas dzelzceļu korupcijā, jūs izmantojat vislētāko paņēmienu, kā uzlabot jūsu biznesu, – jūs korupciju pārmetat cilvēkiem, kuru darbības rezultātā jūsu bizness izmaksā vairāk.

Bodijs: Tas nav obligāti, es ļoti priecātos…

RL: Jūsu kompānija ir īpaši ieinteresēta dzelzceļa tarifu samazināšanā.

Bodijs: Godīgi sakot, ja tarifi tiktu izmantoti, lai uzlabotu dzelzceļa tīklu, tad viss būtu labi. Bet tas tā nav.

RL: Un kā jūs to zināt?

Bodijs: Tā runā. Es te esmu jau dažus gadus. Es mēģinu nebūt galīgi naivs, turklāt šajā gadījumā to ir viegli pierādīt. Pastāv konkurence starp latviešiem, igauņiem un lietuviešiem, pastāv konkurence starp Tallinu, Klaipēdu, Ventspili un Rīgu. Dzelzceļa sastāvs no Baltkrievijas dosies vienā vai otrā virzienā, kur būs labāka cena. Jums ir jābūt konkurētspējīgiem. Jā, protams, no tarifu samazināšanas mūsu biznesam būtu labums. Bet zināt, kas jums būtu jādara? Pirmkārt, jāsakārto sistēma, otrkārt, jāpiesaista investīcijas un, treškārt, jādara tas, kas uzlabo biznesa vidi Latvijā. Pārvadājumu apjoma atlaide ir dabisks biznesa elements visur pasaulē – sākot no cilvēkiem, kas pārdod kartupeļus. Tā nav nekāda raķešu zinātne, tas ir ļoti vienkāršs princips. Es negribu lasīt morāli, jo es šeit galu galā taisu biznesu, bet nav šaubu, ka korupcija, kas šeit pastāv daudzās sfērās, Latvijai nāk ļoti par sliktu. Jūsu attīstība nebūs ne tuvu tik strauja, cik tā varētu būt, iekams netiksiet ar šo nejēdzību galā. Un to es jau teicu, kad pirmoreiz pieminēju Voldemortu, – kamēr Ventspilī nebūs līdzena spēles laukuma, investīciju nebūs. Cilvēki jau nav stulbi, viņi redz.

RL: Vai jūs nedotu kukuli valdības ierēdnim, ja tas palīdzētu jums uzlabot jūsu biznesa pozīcijas?

Bodijs: Nē (uzsvērti pieliecoties pie mikrofona).

RL: Nekad?

Bodijs: Nekad. Nekad (vēlreiz uzsvērti pieliecoties pie mikrofona).

RL: Jūs esat naivs?

Bodijs: Es izmisīgi cenšos būt mazāk naivs.

RL: Varbūt tā jums tāda stratēģija – jūs izliekaties, ka esat naivs, un tad...

Bodijs: Kad es pirmoreiz ierados Latvijā, man pat nebija jāizliekas. Es biju naivs!

RL: Un tagad jūs tāds esat mazāk?

Bodijs: Jā, tagad es esmu ļoti cinisks. Īpaši attiecībās ar tiem, kas nepiekrīt maniem komentāriem.

RL: Bet kāpēc jūs nedotu kukuli, lai uzlabotu savas biznesa pozīcijas?

Bodijs: Manam biznesam jau tāpat ir samērā slikta reputācija. (Smejas.) Jums nemaz nevajag rakties pārāk dziļi internetā, lai atrastu apsūdzības pret Vitol darbību. Dažas no tām ir pilnīgas muļķības – piemēram, tas, ka mēs it kā esot algojuši slepkavas, lai kādu nogalinātu...

RL: Jūsu kompānija tātad nealgo slepkavas konkurentu nogalināšanai?

Bodijs: Nekad. Pretēji tam, ko runā par manu vietējo oponentu. Es vēl šodien lasīju avīzē – 12 vai 13 līķu, ieskaitot vīru, ko es pieminēju. Lai ko mums pārmestu, mēs esam eņģeļi saldējumā, salīdzinot ar mūsu vietējiem oponentiem.

RL: Jūs Latvijā esat jau gandrīz piecus gadus. Kāds jums radies priekšstats par šejieniešu biznesa mentalitāti salīdzinājumā ar jebkuru citu vietu Rietumos vai Austrumos? Vai šejienes cilvēku raksturā ir kādas īpatnības, ar kādām jūs neesat sastapies nekur citur?

Bodijs: Runājot vispārīgi, Latvija kā zeme ir acīmredzami orientēta uz kultūru. Nevis uz biznesu.

RL: Uz biznesu – kā, piemēram, kas? Šveice?

Bodijs: Nēderlande ir ļoti labs piemērs. Holandieši ir labākie tirgotāji. Man reiz viens ārvalstu vēstnieks teica: “Ziniet, man dažreiz ir sajūta, ka Latvijā ar biznesu nodarbojas vienīgi krievi.” Kopš tā laika es daudz par to esmu domājis.

RL: Vietējie krievi vai Krievijas krievi?

Bodijs: Domāju, ka gan vieni, gan otri, aptuveni vienādi. Es vienreiz savai latviešu valodas skolotājai jokojot teicu: “Ko latvieši dara? Jums patīk ģērbties jocīgos tērpos, dziedāt un skaitīt dzejas, atkal dziedāt un ģērbties vēl jocīgākos tērpos pat tad, ja ārā ir 30 grādu karstums, un jūs dziedat un dejojat, un esat pilni ar kultūru. Un jums patīk opera, teātris un viss pārējais.” Kultūras ziņā ārkārtīgi bagāta zeme dzīvošanai. Bet, kā saka Godmanis, – no tā nevar paēst. Ja Latvijai apkārt būtu kāda valsts, kas būtu gatava maksāt par to, lai latvieši varētu tikai dziedāt un dejot, būtu lieliski.

RL: Runājot par krieviem biznesā, ir tāds stāsts, ka pēc neatkarības atgūšanas, pateicoties emigrācijas latviešu spiedienam, vairums krievu tika izstumti no politikas. Viņi palika ārpus spēles, un viņiem vajadzēja sev atrast kādu citu nišu. Līdz ar to viņi aizgāja biznesā, un, iespējams, no turienes radās etniskā disproporcija.

Bodijs: Man šķiet, ka tā varētu būt. Droši vien arī tas, ka daudzi jūsu uzņēmēji ir aizbraukuši uz ārvalstīm. Un vēl – jūs esat zaudējuši lielu daļu savas ebreju kopienas, bet ebreji ir cilvēki, kas jau no dabas ir orientēti uz biznesu. Daugavpilī man teica, ka laikā, kad tur piedzima Rotko, 80–90% Daugavpils iedzīvotāju bija ebreji. Tā kā tas, iespējams, ir vēl viens faktors. Redziet, latvieši vienkārši ir ļoti maza nācija; 1,2 miljoni iedzīvotāju – tā jebkurā pasaules vietā ir viena vidēji liela pilsēta, bet Ķīnā pat priekšpilsēta. Jūsu vienkārši ir ļoti maz.

RL: Tas izklausās pēc nolemtības…

Bodijs: O, jā… Jūs esat nolemti svinēt savus Dziesmu svētkus reizi piecos gados un Jāņus katru gadu. (Smejas.) Nē, jums vienkārši jākļūst par to, par ko jūs varat un esat pelnījuši kļūt. Jūs esat nācija ar salīdzinoši kvalificētu un lētu darbaspēku un izdevīgu ģeogrāfisko novietojumu. Jums ir tikai jāpiesaista visas investīcijas, ko varat piesaistīt, un tad lai citi strādā, kamēr jūs turpināt dziedāt un dejot mūžīgi mūžos. Nopietni, tā nav slikta dzīve. Paskatieties uz Angliju! Visas lielākās britu kompānijas pieder ārzemniekiem. Dzelzceļš pieder frančiem, ūdensapgāde – frančiem, lidostas – spāņiem. Un, ja Anglija to var, tad arī Latvija noteikti var atļaut sevi iekarot biznesam. Vienīgi, lai tiktu pie investīcijām, jums vispirms būs jātiek galā ar korupciju.

RL: Kad ārzemnieki runā par korupciju Latvijā kā galveno šķērsli...

Bodijs: Vienu no šķēršļiem.

RL: ...kā vienu no šķēršļiem, viņi dažkārt izklausās pēc tādiem kā pasaules taisnajiem, kas atbraukuši no valstīm, kur korupcijas nav, uz šo barbarisko zemi, kur viss valsts aparāts ir korumpēts. Vai tas nav pārāk naivs skatījums? Ņemot vērā, ka valstis pārvalda cilvēki, vai korupcija nav vienkārši neizbēgama?

Bodijs: Korupcija ir absolūti visur. Tā sākas ar to konjaka pudeli, kas stāv manā birojā uz plaukta un ko es pieņēmu kā dāvanu, līdz miljons dolāriem vai vairāk banknotēs, ko viens cilvēks nodod otram. Un jums ir pilnīga taisnība. Transparency International indeksā Latvija, šķiet, ir virs Itālijas un Grieķijas, bet runa nav gluži par to. Runa ir par to, kā jūs uztver no ārpuses. Tas pats vēstnieks, ko jau pieminēju, un daudzi citi man ir teikuši: ja kāds no viņu valsts izrāda interesi par investēšanu Latvijā, viņi ir spiesti viņus brīdināt, lai uzmanās. Es arī viņiem teiktu to pašu, un uz Ventspili labāk vispār lai nenāk.

RL: Un kāpēc jūs tā teiktu?

Bodijs: Ir tāds angļu kriketa teiciens, ko mēs mēdzam lietot: “Tāpēc, ka nav līdzena spēles laukuma.” Tas ir viens. Otrs ir tas, ka jūsu tiesu sistēma ir tik korumpēta un lēna. Kāds jums atņem kompāniju, jūs viņu iesūdzat tiesā, paiet daudzi gadi, līdz lietu sāk iztiesāt, un tikmēr kompānija jau ir izslaucīta pa tīro. Es, protams, esmu daudz kritiskāks, nekā man vajadzētu būt, bet es tās pašas sūdzības esmu dzirdējis no visu līmeņu cilvēkiem. Jums ir korumpēti administratori, korumpēti tiesneši, kuri bieži vien ir savā starpā saistīti, un politiķi bez mugurkaula, kuri negrib šo sistēmu mainīt. Lielajām kompānijām, lielajiem investoriem tas ir īsts murgs, jo tu vai nu maksā, vai aizveries.

RL: Bet savā ziņā tā ir ļoti efektīva sistēma – jūs samaksājat, kam vajag, un dabūjat visu, ko gribat. Kur ir problēma? Vai tad tik bagātām kompānijām kā Vitol korupcija nav ērta situācija, kas ļauj Latvijā darīt, ko vien jūs gribat?

Bodijs: (Ilgi smejas.)

RL: Vai tad tā nav?

Bodijs: Parunājiet ar kādu vietējo uzņēmēju, kurš mēģinājis ienākt Ventspilī ar savu biznesu. “Taisām 50–50.” – “Labi, tad mēs liekam iekšā 50 un jūs 50.” – “Nē, jūs taču saprotat: mums pieder 50 un jums 50, bet jūs liekat iekšā 100 un mēs 0.” Ventspilī joprojām nav gāzes. Kāpēc? Tieši tāpēc. Liepājā ir gāze, visā Latvijā ir gāze, tikai Ventspilī nav. Tas bremzē Latvijas attīstību, visas tās investīcijas, ko jūs būtu varējuši saņemt. Jūsu ostas patiešām ir lielas, un Rīgas osta nav ne ar ko labāka par Ventspils ostu.

RL: Rīgas osta nav labāka?

Bodijs: Nē, tā ir vēl sliktāka, tajā ir 20%.

RL: Piedodiet, 20% – kas?

Bodijs: Misters 20%. Vienu no viņiem sauc Misters 20%. Kad kāds žurnālists viņam par to jautāja, viņš teica: “Jā, tāpēc, ka es strādāju par 20% vairāk.” Žetons par radošu atbildi. Vienkārši savāc 20% no investīcijām. Bet ostas ir nozīmīga Latvijas ekonomikas daļa.

RL: Vai esat ievērojis, ka Latvijas sa­­biedrība ir sašķelta divās daļās – latviešos un nelatviešos?

Bodijs: Zināmā mērā. Jums ir demokrātijas problēma, un demokrātijas problēma ir sasaistīta ar politisko problēmu un visu pārējo. Jums ir 300 000 cilvēku, kuri būtu vēlētāji, ja vien varētu. Daudzi no viņiem šeit ir dzimuši, un daudziem pat vecāki šeit ir dzimuši. Un jums ir arī valodas un izglītības problēma. Mana pašreizējā tēze ir tāda, ka jums vajadzētu pāriet uz trīs valodu sistēmu: latviešu – kā pirmo starp līdzīgajām –, angļu un krievu. Un otra doma – jums vajag panākt, lai atgriežas kāds strēķītis emigrējušo latviešu, kas pazīst un mīl šo zemi.

RL: Izeja no spriedzes, ko rada bilingvāla situācija, jūsuprāt, ir trilingvāla sistēma?

Bodijs: Jā. Kad es pieņemu darbā cilvēkus vadošos amatos, ja viņi ir ārzemnieki, tad viss kārtībā – viņi runā angliski. Bet, ja es pieņemu darbā latvieti, – tas varbūt nav taisnīgi, bet viņam ir jāprot trīs valodas – latviešu, krievu un angļu. Man ir ļoti lielas simpātijas pret latviešu valodu, jo tā ir iežņaugta starp šīm divām plaši lietotajām valodām – krievu un angļu. Bet jūsu valodai nekas nedraud, jo jums ir ne tikai Latvijas latvieši, bet arī ļoti vitāla diaspora. Taču jums ir krietni jāuzlabo augstākās izglītības sistēma. Jums vajag samazināt augstāko mācību iestāžu skaitu uz pusi un mainīt valodas politiku augstskolās, jo nekādi viesprofesori un ārzemju studenti te nebrauks, ja jūs pastāvēsiet uz to, ka visiem jārunā tikai latviski. Latvijai vajadzētu pāriet uz trīsvalodību.

RL: Bet ir tāda sajūta, ka tas varētu mazināt latviešu valodas nozīmi. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka vienīgais racionālais iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai ir valoda.

Bodijs: Iemesls ir cilvēki. Katra Baltijas valsts ir unikāla un īpaša, un tādas tās arī paliks. Un jūsu valsts uzplauks ekonomiskā, investīciju ziņā, ja jūs pāriesiet uz trīsvalodu sistēmu. Bet ne tikai tas, jo politika, izglītība un viss pārējais arī spēlē savu lomu. Jums vajag savest kārtībā izglītības sistēmu, ko jūsu iepriekšējais izglītības ministrs tik izmisīgi centās darīt. Jums ir divreiz vairāk skolotāju uz vienu skolēnu nekā vidēji Eiropā, kas ar prātu nav aptverams. Jums vajadzētu būt labākajai pamata un vidējai izglītībai pasaulē! Jums ir divreiz vairāk slikti apmaksātu un slikti motivētu skolotāju, kuri lielu daļu sava laika velta citām lietām. Bet paskatieties uz Singapūru. Viņi kaut kādā veidā ir panākuši to, ka būt par skolotāju tur skaitās pats prestižākais darbs no visiem. Un spožākie augstskolu beidzēji aiziet strādāt par skolotājiem, jo tas ceļ viņu statusu sabiedrībā. Es tiešām nezinu, kā viņi to ir dabūjuši gatavu; būtu interesanti to noskaidrot.

RL: Varbūt tas saistīts ar skolotāja statusu Austrumu kultūrās vispār?

Bodijs: Jā, es tieši gribēju teikt – tā viņu filozofija, ka “mana darba augļus nebaudīs nedz bērni, nedz mazbērni, bet mazmazbērni baudīs”. Varbūt tas bija Konfūcijs, nezinu. Un vēl viens labs teiciens, viens no maniem mīļākajiem, – tas nāk no viena ķīniešu diplomāta. Viņam prasa: “Kā klājas Ķīnas valstij?” Un viņš atbild: “Pēdējie pārsimt gadi ir bijuši smagi, bet nu jau sāk iet uz labo pusi.”

RL: Jauks teiciens. Sokratam reiz jautāja, kāpēc viņš tik reti iziet ārpus Atēnu pilsētas robežām. Un Sokrats atbildēja: “Koki man neko nevar iemācīt. Es runāju ar cilvēkiem, viņi man kaut ko var iemācīt.” Jūs esat izceļojies pa visu pasauli. Ko jūs esat iemācījies šajos ceļojumos?

Bodijs: Ceļošanā galvenais ir tas, ka tu satiec visus šos ārkārtīgi interesantos cilvēkus. Tādā ziņā vislabāk ir ceļot ar stopiem. Tagad tā kļuvusi par diezgan bīstamu lietu, vietām tā ir aizliegta, bet manā jaunībā es ar stopiem izceļojos pa visu Austrāliju, Āfriku, Dienvidameriku un Ziemeļameriku. Tajā laikā stopojot varēja satikt visvisādus tipus. Vienreiz mani paņēma mašīnā viens multimiljonārs, kurš nesaprotama iemesla dēļ bija izdomājis nevis lidot ar savu reaktīvo lidmašīnu, bet braukt ar mašīnu. Izrādījās, ka viņam pieder daudzas kapsētas...

RL: Tas droši vien ir labs bizness.

Bodijs: Pēc tam tajā pašā reizē mani paņēma viena precēta sieviete, apmēram divreiz vecāka par mani, ar īsiem, apspīlētiem šortiem kājās. Diemžēl nekas nenotika, bet mums bija interesanta saruna. Es viņai saku: “Jūs braucat pārāk ātri,” bet viņa atbild: “Tas nekas. Ja policija mani aptur, es tikai pasmaidu, un viņi man ļauj braukt tālāk.” – “Jā, tam es ticu,” es saku. Un pāris stundas vēlāk es jau sēdēju vienas vecas grabažas aizmugurē, tādā kā 50. gadu mašīnā, kopā ar bērnu un milzīgu čupu marihuānas. Tas pāris brauca uz mājām savākt savu bezdarbnieku čeku, man viņiem vajadzēja pat piemest pāris dolāru degvielai. Viņi bija bezdarbnieki, īsti hipiji un, protams, ļoti nabadzīgi. “Viss, kas mums pieder, ir šī mašīna, drēbes un čupa marihuānas,” viņi sacīja. Tas bija 1974. gadā, man bija 19 gadu.

RL: Tad jau jūs pats arī bijāt nedaudz hipijs?

Bodijs: O, nē. Man gribētos teikt, ka biju, bet ne. Es biju pārāk pareizs, lai būtu hipijs. Esmu pamēģinājis marihuānu – protams, Amerikā –, bet varbūt man vienkārši paveicās, ka tā uz mani neiedarbojās.

RL: Runājot par valodu, kādas valsts militārais atašejs man reiz teica, ka valodai, kura neatšķir politics no policy, ir nopietna problēma. Kāda, jūsuprāt, ir latviešu valodas lielākā problēma?

Bodijs: Nu, tā, ko jūs minējāt, ir viena no problēmām, taisnība. Man ir nācies saskarties ar dažām problēmām – ar skaidru gramatikas likumu trūkumu, it īpaši jūsu darbības vārdu pirmajā konjugācijā, un ar visādām jocīgām nekonsekvencēm. Nu, un, piemēram, lietvārdi “formula” un “diploma”. “Formula” jums ir tāpat – “formula”, bet “diploma” nez kāpēc pārvēršas par “diploms”. Bet mans mīļākais piemērs ir šāds: kāpēc lietvārdam instrumentāļa vienskaitlī ir akuzatīva galotne, bet daudzskaitlī – datīva galotne?

RL: Ar meiteni, ar meitenēm... Man liekas, ka tas ir kāds vēsturiski izveidojies pārpratums, bet par to “formulu” un “diplomu” – tas atkarīgs, no kuras valodas mēs attiecīgo vārdu esam paņēmuši. “Diplomu” mēs, šķiet, esam paņēmuši no vācu valodas, bet “formulu”, iespējams, no angļu.

Bodijs: Jūs pārāk sagrozāt tos vārdus. Jūs aizņematies kādu vārdu un latviskojot padarāt to neizrunājamu vai neuzrakstāmu… Bet vēl viena lieta: no kurienes jūsu valodā ir tāds vārds “deguns”? Paskatieties, kur gribat – Eiropā, Krievijā –, degunu apzīmē ar pavisam īsu vārdu, kas sākas ar “n”: le nez, nose, нос, bet jums – deguns. Kur, ellē, jūs atradāt tādu vārdu?

RL: Man būtu jāpaskatās etimoloģijas vārdnīcā, bet iespējams, ka tam vārdam ir somugru cilme.

Bodijs: Tiešām?

RL: Mēs esam aizņēmušies daudzus vārdus no līvu valodas.

Bodijs: Viens no maniem Uzraudzības padomes biedriem, šķiet, ir līvs. Igors Skoks. Kāds man teica, ka viņš esot līvs.

RL: Vai jūs savu Uzraudzības padomi ņemat nopietni?

Bodijs: Protams, es esmu galvenā izpildpersona un atbildu viņu priekšā. Tā ir ļoti interesanta cilvēku grupa.

RL: Cik bieži jūs tiekaties?

Bodijs: Virtuāli diezgan bieži, fiziskā veidā retāk, jo nav viegli savākt kopā cilvēkus no visas pasaules.

RL: Es lasīju Naftā Plus, ka jūs daudziem padomes locekļiem esat samazinājis algas.

Bodijs: Samazinājis līdz nullei.

RL: Un tajā pašā laikā viņi piedalās lēmumu pieņemšanā par, iespējams, simtiem miljonu dolāru vērtiem darījumiem. Kāds ir racionālais pamats šādam lēmumam?

Bodijs: Viņi pārstāv akcionārus, kuri viņus šajā padomē nosūta… Man jau to ir pārmetuši ne reizi vien. Daļēji tā ir pretreakcija pret to, kā šīs lietas tika darītas pirms manis. Pirms manis šī padome tika izmantota, lai atalgotu pats zināt, kura kunga draugus. Latvijas kuģniecības padomes priekšsēdētāja amats nozīmēja 10 000 latu lielu algu, mašīnu, šoferi, sekretāri un biroju. Es atteicos no sekretāres, no biroja, no mašīnas un arī no algas. Jo šis amats no manis prasa tikai vienas vai divu stundu darbu mēnesī. Kurš šādā gadījumā rīkojas pareizāk? Tas, kurš par šīm pāris stundām mēnesī nesaņem nekādu algu, vai tas, kurš saņem 10 000?

RL: Ja jūs sev maksātu 10 000 latu par vienu stundu, tā būtu viena no vislabāk atalgotajām stundām Latvijā.

Bodijs: Bez šaubām… Pirmā lieta, ko es mēģināju izdarīt, bija samazināt padomes locekļu skaitu līdz četriem cilvēkiem, bet to nebija iespējams izdarīt, jo jūsu birokrātiskā pārvaldes sistēma pastāv uz to, ka jābūt 12 cilvēkiem. Es ilgi ar to cīnījos, līdz beigās teicu: “Zināt ko? Maksāsim visiem, ieskaitot mani, nulli.” Mums ir četras uzraudzības padomes, un divām no tām es esmu priekšsēdētājs. Visiem tiek maksāta nulle. Un mums ir ļoti interesantas un jautras padomes sēdes. Tajās notiek atklātas diskusijas, un jebkurš, starp citu, tajās var piedalīties – iepriekš tas, protams, bija izslēgts. Jā, es piekrītu, ka šādu rīcību ir viegli kritizēt, kāds var teikt, ka “karš” ir beidzies un ka mēs varētu sākt atkal maksāt saviem padomes locekļiem. Bet neviens no viņiem man to īsti nav prasījis. Es viņiem visiem izmaksāju pusdienas Vincentā un saku: “Šī ir jūsu alga. Ja izlemsiet nepiedalīties, jo sliktāk jums, jo jūs palaidīsiet garām vakariņas labākajā restorānā, kāds Baltijas valstīs ir.” Un šajās vakariņās mēs runājam arī par biznesu, un man liekas, ka tādā veidā bizness arī ir jātaisa. Gan filozofiskā, gan materiālā nozīmē.

Pateicība restorānam Le Dome.