Nedienas ar brīvo gribu

Britu laikrakstā The Guardian nesen publicētajā rakstā teikts, ka jaunu satraukumu filozofu vidū atkal izraisījis jautājums par to, vai pastāv brīvā griba vai arī viss Visumā notiekošais ir iepriekš noteikts. Raksta pamatā ir saruna ar Lielbritānijā dzimušo filozofu Geilenu Strosonu (Galen Strawson), kurš stāsta, ka saņēmis aizskarošas un draudpilnas e-vēstules no svešiem cilvēkiem, kas ir sašutuši par viņa izteikumiem, kuros viņš noliedz brīvo gribu un aizstāv determinismu.

Jūs visi esat vainīgi pie tā, ka mana dzīve pagājušajā gadā tika izpostīta, – kāds rakstījis Strosonam. – Jūsu dēļ es pazaudēju visu – dēlu, dzīvesbiedri, darbu, mājas, garīgo veselību. Jūs esat vainīgi, jo teicāt, ka es pats neko nevaru ietekmēt un neesmu atbildīgs par to, ko daru, tāpat kā mans burvīgais sešgadīgais dēls nav atbildīgs par paša paveikto... Ardievu, un veiksmi turpināt Jūsu ļaundabīgo, nežēlīgo, nožēlojamo eksistenci.

Tomēr The Guardian rakstā nav pietiekami paskaidrots, kādēļ mūsdienās būtu atkal jāatsāk filozofu strīds par brīvo gribu un determinismu, ko pirms vairāk nekā 2500 gadiem aizsāka pirmie grieķu filozofi. Kā norāda raksta autors Olivers Bērkmans, viens no iemesliem varētu būt “neirozinātnes sasniegumi pēdējās desmitgadēs”. Viņš raksta:

Mūsdienās ar neiroattēlu palīdzību varam novērot smadzeņu fizisko darbību, kas saistīta ar lemšanu, līdz ar to ir vieglāk par lēmumiem domāt kā par kārtējo materiālās pasaules mehānikas daļu, kurā “brīvā griba” neko nenosaka. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem dažādos specifiskos neirozinātnes atklājumos atrodamas satraucošas norādes uz to, ka mūsu tā dēvētā brīvā izvēle rodas smadzenēs vairākas milisekundes pirms tam, kad mēs apzināti par to domājam, vai pat vēl agrāk.

Jāsaka gan, ka apgalvojumā minētie “neirozinātnes sasniegumi” nekādā ziņā nav nesena parādība. Amerikāņu psihologs Bendžamins Libets, kurš centās pierādīt, ka lēmumus mēs pieņemam kādā ķermeniskā vai neapzinātā līmenī, pirms paši to apzināmies, eksperimentus veica 20. gadsimta 70. gados, un mūsdienās tos uzskata par interesantiem, taču nepārliecinošiem. Pārspīlētas izrādījušās arī optimistiskās cerības, ka smadzeņu skenēšana mums atklās, kā darbojas prāts. Kaut arī mērījumi uzrāda nepārprotamas kopsakarības starp smadzeņu aktivitāti un apziņas darbību, ar to ne tuvu nav pietiekami, lai radītu zinātnisku teoriju par to, kas ir apziņa un kā tā saistāma ar smadzeņu ķīmiskajām un elektriskajām īpašībām.

Tomēr cilvēku dusmas Strosonam adresētajās vēstulēs liek aizdomāties par citiem iemesliem, kādēļ jautājums par brīvo gribu un determinismu varētu būt atkal ieguvis vērību. Šīs dusmas atgādina sašutumu par mūsu jauno “identitātes politiku”, kurā galvenie jēdzieni ir etniskā piederība, dzimte, kā arī iebildumi pret kultūras uzspiešanu.

Attiecības starp brīvo gribu un determinismu patiesībā piedāvā pārsteidzoši ērtu filozofisko ietvaru, kas var palīdzēt izprast “identitātes politiku” un pat atrisināt dažas tās pretrunas. Un tas šķiet daudz ticamāks iemesls, kāpēc filozofijai atkal vajadzētu pievērsties brīvas gribas un determinisma jautājumiem, kaut arī paši filozofi vilcinās sīkāk pētīt šo jomu, ņemot vērā, ka mūsdienās jebkurš polemisks izteikums par dzimti vai etnisko piederību var sabojāt akadēmisko karjeru. Bet, tā kā mums nav karjeras, ko zaudēt, paturpināsim šo domu.

Iespējams, pārsteidzošākais mūsdienu filozofu diskusijās par brīvo gribu ir tas, ka, lai arī brīvā griba un determinisms šķiet savstarpēji izslēdzoši lielumi, pašlaik filozofijā tos pieņemts uzskatīt par savstarpēji savietojamiem. Katrā ziņā “savietojamības” atbalstītāji vismaz šobrīd ir uzvarējuši savus galvenos sāncenšus – gan filozofijas “libertāriešus”, kas tic brīvās gribas pārākumam, gan “nesavietojamības” atbalstītājus, kuri, lai arī uzskata, ka brīvā griba un determinisms viens otru izslēdz, tomēr neuzstāj uz viena vai otra pārākumu.

“Savietojamības” atbalstītāji apgalvo, ka mūsu brīvību gribēt un kaut ko darīt patiešām nosaka apstākļi un spējas – tai skaitā iedzimtais raksturs, nekontrolējama ārējās vides ietekme un dabiskie likumi, kas nosaka to, kā darbojas materiālā pasaule. Tomēr ierobežoto iespēju sfērā mēs esam pietiekami brīvi paši pieņemt lēmumus un varam justies par šiem lēmumiem atbildīgi. Vismaz vairumā gadījumu neviens mums netur ieroci pie galvas un, pat ja turētu, mums nav jādara tas, ko liek.

“Savietotāju” panāktais izlīgums starp brīvo gribu un determinismu lieliski pārklājas ar ideju par “pozitīvo brīvību” un “negatīvo brīvību”, par ko rakstīja Jesaja Berlins. Viņam “pozitīvā brīvība” nozīmē brīvību gribēt un darīt – mainīt pasauli, dabūt labāku darbu, lidot uz Marsu. To vienmēr nosaka paša raksturs un objektīvi ārējie apstākļi. Savukārt “negatīvā brīvība” nozīmē brīvību no tūlītējiem šķēršļiem un apspiešanas. Tā nozīmē, ka mēs neesam savažoti un nekas mums netraucē darīt to, ko cilvēks var un vēlas darīt savā ikdienas dzīvē, piemēram, rakstīt grāmatu vai iekāpt autobusā. Negatīvā brīvība tad nu ir brīvās gribas lauciņš. Tādējādi pozitīvā brīvība ir saistīta ar pašrealizāciju, bet negatīvā – ar to, ka tevi liek mierā. Un abi šie brīvības veidi, kaut arī pilnīgi atšķirīgi, lieliski noder kā paraugs, lai pētītu tā saucamo identitāti.

Mēs diezgan neapstrīdami varam apgalvot, ka sievietei ir tāda pati negatīvā brīvība kā līdzīgi situētam vīrietim, bet ne tāda pati pozitīvā brīvība. Viņi abi var izvēlēties naktī iet pa vāji apgaismotu ielu, taču vīrietis to darīs ar objektīvu pašpaļāvību, bet sieviete – ar objektīvu bažīgumu.

Jau daudz strīdīgāk būtu sacīt, ka vienas etniskās piederības personai liberālā sabiedrībā var būt tāda pati negatīvā brīvība kā citas etniskās piederības personai, bet ne tāda pati pozitīvā brīvība. Tas nozīmē, ka melnādainajam amerikānim un baltādainajam amerikānim var būt vienādas likumīgās tiesības un iespējas, taču ir daudz lielāka varbūtība, ka melnādainā amerikāņa dzīvi sāks ierobežot ekonomiskā un sociālā diskriminācija, kas daudzu paaudžu garumā ietekmējusi melnādaino ģimenes un kopienas.

Situācija kļūst jau kutelīgāka, ja šo pašu loģiku mēģinām attiecināt uz dzimtes jautājumiem – kad persona, kura mainījusi dzimumu, cenšas mainīt vai paplašināt savu pozitīvās brīvības sfēru. Pat ja kādam tas izdodas, tas nenozīmē, ka arī turpmāk transpersonas vēlmes un iespējas būs identiskas ar “tā paša” dzimuma cisdzimtes personas vēlmēm un iespējām. Ar šo argumentu zināmā mērā varētu pamatot arī to, kādēļ cissievietes, ja vēlētos, varētu pieprasīt, lai tās nošķir no transsievietēm, taču šis secinājums runā pretī pašreiz vispārpieņemtajam uzskatam dzimtes pētniecībā, saskaņā ar kuru atšķirību starp cissievietēm un transsievietēm nav un tās nedrīkst būt, jo transsievietes nevis “maina” dzimti, bet apliecina savu īsto dzimti, kas tām liegta sabiedrības spiediena vai ģenētiskas nejaušības rezultātā.

Bet vislielāko villošanos pašreizējos “kultūrkaros” izsauc parādība, kas tiek dēvēta par “izslēgšanu” (cancellation). Nepareizs viedoklis vai nepiedienīga rīcība tiek uzskatīta par pietiekamu iemeslu, lai cilvēku atzītu par pilnīgi nederīgu – visbiežāk akadēmiskajā vidē, bet arī citās sabiedriskās un profesionālās dzīves jomās. Šajā ziņā pat “savietošanas” atbalstītāju uzskats par brīvās gribas un determinisma saderību, visticamāk, izraisīs sašutumu, jo tas nozīmē, ka neviens pilnībā nekontrolē savu pārliecību un vēlmes. Jautājums par to, no kurienes rodas šīs vēlmes un pārliecība, ir vēl cita, atsevišķa tēma. Taču neatkarīgi no tā, vai jūs ticat vai neticat Dievam, no jums nevar gaidīt, ka spēsit šo pārliecību mainīt tikai ar paša personīgās gribas palīdzību – un, pat ja jums izdosies, tas tikai raisīs jautājumus par to, kas jūs pamudinājis uz šīm izmaiņām.

Apkopojot visu iepriekš teikto: ja nu jums ir gadījies un jūs uzskatāt, ka baltās rases pārākums ir laba lieta vai geju laulības ir sliktas, ka dzimti nosaka Dievs vai ka Zeme ir plakana, centīgajam filozofam, kurš piekrīt determinismam, nāksies secināt, ka jūs pilnībā nekontrolējat savus uzskatus un, ja tie ir kļūdaini, jūs pats esat savu godīgi pieļauto kļūdu upuris. Savā būtībā jūs neesat slikts cilvēks. Tāpat arī cītīgajam filozofam, kuram šķiet, ka brīvā griba pastāv, vajadzētu ņemt vērā, ka jūs varat brīvi izvēlēties un meklēt jaunus faktus, lai savus uzskatus mainītu, un jūs varat brīvi izvēlēties nepaust tos skaļi, ja tie ir klaji aizvainojoši. Jūs varat būt labāks cilvēks.