Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ir dīvaini rakstīt ievadu sarunai ar draugu, kuras tekstu viņš pats pārskatījis un papildinājis. Dīvaini tāpēc, ka pēdējos divdesmit gadus mēs esam sarunājušies un strīdējušies galvenokārt virtuvēs, draugu lokā, bet te pēkšņi tas, par ko mēs tik bieži esam runājuši nekādus ārējus pienākumus neuzliekošā atmosfērā, no privātas sarunas nepastarpinātības tiek iznests publiskās telpas pastarpinātībā. Atzīšos, ka sarunāties ar Anatoliju Ahutinu (dz. 1940) ir viegli un patīkami; viegli tāpēc, ka viņš ieklausās teiktajā un, ja arī uzstāj uz savu, tad tieši kā uz savu, turklāt – kā uz savu sapratni, bet patīkami tāpēc, ka tik neviltota filozofiska kaisle pievelk un ievelk.
Mūsdienu filozofiskajā literatūrā reti sadzirdama tā dīvainā, filozofijas sākumos klātesošā kaisle uz gudrību, kas paliek zem jautājuma zīmes visu, ieskaitot sevi. Institucionalizētā filozofija kā disciplīna ar akadēmiskiem izdevumiem, zinātniskiem grādiem un tituliem atstāj maz vietas šai neparastajai kaislei, taču kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ tā pēkšņi parādās un pati rada sev vietu. Visspilgtāk šī kaisle ieraugāma tajā pirmreizīgumā, ar kādu par filozofiju runā Anatolijs Ahutins, – it kā filozofija, aizdomājusies par esamības un domāšanas pamatiem un pirmcēloņiem, tikai šeit, šajā brīdī sāktos un visi, kas ar filozofiju nodarbojušies jebkad iepriekš, arī it kā būtu šajā brīdī klāt. Tā nav neuzmanība pret vēsturisko kontekstu, tieši otrādi – tā ir uzmanība pret pašu vēsturiskumu, kas piemīt domai, kurā izšķiras viss, ne vairāk un ne mazāk. Domas iekšpusē viņi visi izrādās laikabiedri.
Anatolija Ahutina pirmā izglītība ir ķīmija, bet viņu jau agri aizrāva filozofijas sarežģītība, un viņam laimējās atrast savu skolotāju, Vladimiru Bibleru, kura pulciņā Ahutins tika ierauts strīdā vai, precīzāk, “dialogā”, kuru savā starpā risināja dažādas sākotnējas filozofiskās domas. Kad 90. gadu sākumā es izlasīju viņa grāmatu “Jēdziens “daba” antīkajā laikmetā un jaunajos laikos (physis un natura)”, mani pārsteidza domājošās uzmanības plašums un vēstures izjūta, un daudzus gadus es neatdevu šo grāmatu tās īpašniekam, lai ik pa laikam varētu ielasīties un iejusties šajā plašumā. Lielākajā savu tekstu daļā Ahutins nekautrējas iesaistīties “gigantu cīņās” – vai nu tā būtu agrīnā antīkā filozofija, Atēnu un Jeruzālemes domu krustpunkti, Kopernika revolūcija vai Heidegera Dasein. Droši vien ir cilvēki, kuri katram no šiem jautājumiem ir veltījuši vairāk laika, taču diez vai atradīsies tādi, kas tiem būtu veltījuši vairāk domas. Esmu pārliecināts, ka tādu arī nav – tā vienkāršā iemesla pēc, ka domā nav “vairāk” vai “mazāk”. Vai nu kaut kas ir padomāts, vai nav. Anatolijs Ahutins ir viens no retajiem dīvaiņiem, kuri ir kaut ko pa īstam padomājuši.
AR.
Rīgas Laiks: Vai tu esi filozofs?
Anatolijs Ahutins: Es nodarbojos ar filozofiju. Kas es esmu, es nezinu.
RL: Un ko nozīmē nodarboties ar filozofiju, nezinot, kas tu esi?
Ahutins: Man neliekas, ka šī zināšana – kas es esmu – būtu kāds priekšnoteikums tam, lai nodarbotos ar vienalga ko. Es varu nodarboties ar omletes gatavošanu, bet tas nenozīmē, ka man, lai to darītu, būtu jāzina, kas es esmu. Es nodarbojos ar filozofiju, tā mani aizrauj, varētu pat teikt, ka nekas cits mani gandrīz vai neinteresē, bet kas es esmu – kā lai es to zinu?
RL: Kādā veidā tu nodarbojies ar filozofiju?
Ahutins: Lasu grāmatas, domāju, pūlos kaut ko formulēt. Strādāju ar sapratni, norūpējies par pašu sapratni.
RL: Paskaidro! Strādā ar...
Ahutins: Citiem vārdiem sakot, cenšos saprast, kas notiek, kad es kaut ko saprotu. Un ko tas nozīmē. Tieši tā es arī saprotu filozofijas sākotnējo pašnoteiksmi. Saprast tā, lai saprastu, kas notiek, kad es kaut ko saprotu.
RL: Un tu esi to sapratis?
Ahutins: Nē, atkal jau – vai esmu sapratis, vai man izdevās, tā nav mana darīšana. Mani tas nodarbina, interesē, mani aizrauj pats šis jautājums: ko es esmu sapratis, kad domāju, ka esmu sapratis, vai kad vispār notiek kaut kas tāds, ka cilvēki saka: “Jā, nu tas ir saprotams!” Piemēram, nevis vienkārši kaut ko zināt vai kaut ko izstudēt, bet piedevām arī pajautāt: bet ko vispār nozīmē “zināt”? Kā tas ir iespējams – kaut ko zināt? Lūk, tas ir izejas punkts, tas ir jautājums, ar kuru sākās grieķu filozofija: nevis tad, kad cilvēki sāka saprast kaut ko dziļu, noslēpumainu, vispārēju un tā tālāk, bet kad viņi ievēroja, ka visā cilvēciskajā ir klāt īpašs darbs, sapratne, un kad viņi aizdomājās par to, ko īsti nozīmē “saprast”.
RL: Jautājumi ir interesanti. Bet vai atbildes uz tiem ir iespējamas?
Ahutins: Lūk, atbildes uz šiem jautājumiem – tā arī ir filozofijas vēsture, kā es to saprotu. Es katru reizi neatkārtošu – tas ir jāiznes ārpus šīs sarunas iekavām – “kā es to saprotu”. Tā ir viena no filozofiskās uzmanības pamatlietām: pastāvīga atcerēšanās, ka – un kā – dzīvē ienāk sapratne, bet sapratnes saturu nosaka saprastās domas forma. Tas attiecas ne tikai uz savas, bet arī uz cita domas sapratni: tā vienmēr ir jāpārstrādā, jāpārtulko. Lasot Aristoteli, Leibnicu vai Hēgeli, tu uzsūc viņu domas – bet tu tās uzsūc tieši tādā mērā, kādā tas ir tavs paša darbs, proti – sadarbības rezultāts. Ja tas nenotiek, tad, lai cik daudz filozofisku tekstu un dažādu mācību tu zinātu, lai kā tu tos klasificētu, tas viss ir tikai filozofijas vēsture vai kaut kāds filozofijas apraksts, bet ne filozofija – tādā nozīmē, ka tu nepievērs uzmanību tam, kas notiek, kad tu jau personiski nodarbojies ar šo sapratni. Lūk, kāpēc piebilde “kā es to saprotu” nav tikai saprātīgas pazemības zīme. Nē, šāda attieksme ir daļa no filozofiskās domāšanas būtības. Šī domāšana ir ārkārtīgi... reflektīva – tas būtu par vāju teikts. Refleksija ir tikai vāja tās uzmanības forma, par kuru es pašlaik pūlos kaut ko neveikli pateikt. Šāds stāvoklis mums ir pazīstams no citas sfēras – tuvas, radniecīgas, bet citas. Tā ir reliģija, kur cilvēks dzīvo, domā, pieņem lēmumus it kā Dieva skatiena priekšā – tikai jāsaprot, ka šis Dieva skatiens kaut kādā ziņā iziet arī no manis, iet caur mani, citādi es nezinu, ko īsti viņš redz. Lūk, tāpat arī šeit, tikai citādi. Tā ir domāšana, pastāvīgi paturot redzes laukā to, kas notiek, kad tu domā, – ne metodoloģijas, gnozeoloģijas un tā tālāk nozīmē, bet krietni augstākā prasīgumā pret savu sapratni par to, kas notiek: tu domā, bet visi domājošie tevī klausās. Jo domāšana taču nav vienkārši kaut kāda tehniska izziņas uzdevuma risināšana – tā ir tavas dzīves notikums. Turklāt iespējams, ka ne tikai tavas. Tas ir ļoti svarīgi un interesanti – kas notiek, kad mēs domājam? Kas notiek ar mani kā ar būtni, kura dzīvo starp dzīviem cilvēkiem – kā bijušajiem, tā vēl nedzimušajiem –, un kas tajā brīdī notiek pasaulē? Varbūt šī notikuma raksturs ir kaut kādā ziņā graujošs attiecībā pret pasauli? Filozofiskā doma, kā mēs zinām, ir diezgan bīstama lieta.
RL: Bet vai tu varētu atbildēt uz jautājumu: kas notiek, kad tu domā?
Ahutins: Nē, es tagad nevaru uz to atbildēt, jo tam ir nepieciešams garāks izvērsums. Varu tikai teikt, ka, spriežot pēc visa, kad es domāju, kaut kas notiek – notiek kaut kas ar mani, kaut kas ap mani... Lai noskaidrotu, kas notiek, nepieciešams jau īsts filozofisks darbs, proti – nepieciešams noskaidrot, kā domāšana ir iespējama, kas tā tāda par dīvainu lietu – domāšana un ko tā nozīmē šeit un tagad. Krievu valodā ir tāds vārds “промышлять”, sarūpēt. Piemēram, cilvēki dodas medībās, lai sarūpētu sev pārtiku, vai strādā kādā darbavietā, lai nopelnītu naudu. No šejienes vārdi “промысел”, nodarbe, un “промышленность”, rūpniecība. Proti, tas nozīmē sagādāt sev to, kas nepieciešams fiziskajai eksistencei, un tamlīdzīgi. Tad lūk, domāšana, par kuru es runāju, ir pavisam cita veida nodarbe. Tā nav “sarūpējošā” domāšana, bet tieši pretēji: tā atklāj to, ko īsti ir vērts sarūpēt. Pateicoties kam vispār pastāv kaut kas tāds kā cilvēks, tas ir – būtne, kurai līdztekus visam citam vajadzīgs vēl arī noskaidrot, kas viņš ir un ko viņam vispār vajag sarūpēt? Atcerēsimies vienkāršu formulu: ar ko cilvēki ir dzīvi? Es eju medībās, jo man ir jāēd. Bet vai man ir jāēd? Jāēd varbūt arī ir, bet vai ar šo nosacījumu pietiek, lai cilvēks būtu cilvēks?
RL: Dzirdot, ka tu uzdod jautājumu “bet vai man ir jāēd?”, jebkurš saprātīgs cilvēks nodomātu, ka tu esi nelga.
Ahutins: Parasta lieta – filozofi vienmēr ir mulsinājuši veselo saprātu. Vēl vienkāršākā veidā tas parādās līdzībā par simtkāji, kurš lieliski prata staigāt, bet, aizdomājies par to, kā viņš to dara, vairs nespēja paspert ne soli. Tādēļ filozofija ne tikvien nav zinātne – tā it kā pat traucē zinātniski tehniskajam progresam. Jo šeit es tikai pirmoreiz atklāju, ko nozīmē domājoša – tas ir, sevi meklējoša – būtne. Meklējoša ne gatavā pasaulē, bet kopā ar pasauli. Es esmu domājošs ne tāpēc, ka domāju, kur ko sarūpēt, bet tāpēc, ka nezinu, ko sarūpēt. Es vispār nezinu, vai ir vērts būt... Lūk, kaut vai tikai šī iespēja aizdomāties par to, vai dzīve ir tā vērta, lai to dzīvotu, rāda, ka ar cilvēku viss nav tik vienkārši. Domāšanas sākums un filozofijas iespējamība šajā nopietnajā, stiprajā nozīmē ir ontoloģiskas norūpētības stāvoklis.
RL: Paskaidro!
Ahutins: Ontoloģiskā norūpētība – tas nozīmē, ka pašā cilvēka esamības kodolā, viņa ontoloģiskajā sākotnē, ir ierakstīta norūpētība. Ne mērķis, ne tiekšanās uz kaut ko, bet jautājums par jēgu: kam tas viss? Un ko vispār? Ko vispār darīt? Ja šie jautājumi tiek atbildēti, tad noskaidrojas arī viss pārējais. Bet ir vēl daudz sākotnējāka jēdziena “domāšana” izpratne: cilvēks ir būtne, kurai nevis piemīt domāša-na, bet kura mīt domāšanā. Domāšanā, nevis vienkārši šajā pirms viņa un bez viņa iekārtotajā pasaulē. Domāšanā par ko? Par visu. Tas nozīmē: cilvēks kaut kādā veidā, atrodoties domāšanā, neatrodas nekā iekšpusē, jo, ja viņš domājot atrastos kaut kā iekšpusē, tad šis “kaut kas” aizslīdētu no domas uzmanības. Bet doma ir tāda lietiņa, kurai pēc savas ieceres – lai arī ne pēc realizācijas, protams – ir jāiekļauj savā uzmanībā pilnīgi viss. Es uzskatu, ka tā ir pati sākotnējākā filozofiskās domāšanas noteiksme.
Es pašlaik runāju par domāšanu vispār, taču pamanīt šo domāšanas stihiju, pamanīt un vērst uz to uzmanību – tas arī ir tas, kas dzemdina filozofiju. Tiklīdz pamanu, ka atrodos domāšanā, proti, iekšpus nekā, es ar savu domas objektu vairs nesakrītu. Citādi es nevarētu padomāt. Jebkura doma par Dievu, par pasauli, par cilvēku, pašam par sevi nozīmē, ka es atrodos ārpus Dieva, ārpus pasaules, ārpus cilvēka un ārpus sevis. Doma ir distancēšanās no tā, par ko es gribu padomāt, proti – iekļaut savā uzmanībā, aplūkot no dažādām pusēm. Tas nozīmē, ka es ar to nesakrītu. Ir tāda sena formula, vēl no grieķiem, ka prāts nav ne ar ko samaisīts. Citādi tas būtu nevis prāts, bet kaut kāda ierobežota spēja tieši tādā mērā, kādā tas ir kaut kā noteikts. Prāts nav ne ar ko samaisīts, tāpēc par tā uzmanības priekšmetu var kļūt pilnīgi jebkas.
RL: Man šķiet, ka fabulai par simtkāji, ja to attiecina uz filozofiem, varētu piekrist daudzi: filozofi ir kā simtkāji, kas aizdomājušies un tāpēc visiem traucē.
Ahutins: Par šo tēmu ir daudz joku, piemēram: simtkājis ir zaudējis prasmi skriet, toties var iemācīties lidot. Taču pati šī atkāpšanās no pasaules, kurā kaut kas ir jāsarūpē...
RL: No it kā jau gatavās pasaules.
Ahutins: Gatavās, jā, kur ir tikai jāstrādā, jādarbojas, jārisina milzums dažādu uzdevumu – piemēram, ekoloģijas problēmas –, bet tas viss notiek jau civilizācijas iekšpusē. Tā domāšana, par kuru es runāju, ir sava veida mācīšanās ar mīnusa zīmi – apgūtā aizmiršana: piemēram, aizmirst to, kā būt šajā pasaulē zinātniski tehniskās civilizācijas uztieptajā veidā. Un šī domāšana paver citu iespēju. Mēs nevaram atrast kādu citu iespēju būt, ja neatkāpjamies sāņus no tā, kas nosaka visu mūsu iespēju horizontu. Lūk, šī atkāpšanās, distancēšanās tad arī izraisa gan iebildumus, gan neizpratni, gan izsmieklu.
RL: Bet kur atkāpties?
Ahutins: Domāšanā, citur nekur. Domāšana ir tas nekas, kurā rodama pieeja šai dīvainajai būtnei, vārdā “cilvēks”. Viņš domā, ka tur ir ļoti baisi, bet īstenībā tieši tāpēc, ka cilvēki no šī nekā novēršas, pasaule kļūst baisa. Tādēļ, ka viņš sāk griezties pats ap sevi un problēmas, kuras viņš kādreiz prata risināt, sāk atkārtoties tādā veidā, kādā viņš tās vairs neprot risināt, jo to avots ir pašā lietpratības tipā.
RL: Vai tu uzskati, ka domāšana ir nekas tāpēc, ka tā nav nekādi nosakāma, definējama?
Ahutins: Tāpēc, ka tā nav ne ar ko samaisīta. Tā ir atkāpšanās vieta. Ne-vietas vieta – atopos, vieta, kur atkāpties no tā, kura iekšpusē mēs atrodamies.
RL: Bet vai tā nav fikcija?
Ahutins: Saproti, kas par lietu: ja to uztver kā kaut kādas pseidonaturālas bildītes aprakstu, tad, protams, to var uzskatīt par fikciju. Bet es ar to domāju pirmām kārtām tādu kā filozofijas kopīgo telpu – tā ir visa tā analīzes rezultāts, ko filozofija savā vēsturiskās pastāvēšanas laikā nemitīgi atklāj. Parmenidam, piemēram, esamība – proti, tas, par ko iespējams domāt, – ir noteikta. Kāpēc esamību vajag noteikt? Tāpēc, ka šī robeža iezīmē arī to, kā nav, – kā saka Parmenids, “nekas nav”. Bet, ja šī “nekas, kura nav” kaut kādā veidā tomēr nebūtu, tad es nespētu noteikt esamību.
RL: Un domāšana šeit ir šis nekas?
Ahutins: Tieši tā. Tas ir tas, kas šajā gadījumā nosaka un tātad atrodas aiz robežas.
RL: Tātad, kad tu domā, tu kaut kādā ziņā nodarbojies ar neko?
Ahutins: Es nevis nodarbojos ar neko, es šajā nekas atrodos. Bet nodarboties es nodarbojos – tas ir, nevis es, bet filozofija nodarbojas – ar noteiktās pasaules nemanāmajām robežām. Tātad man ir jāprot iziet aiz tām.
RL: Iziet šajā nekas?
Ahutins: Jā. Es vēlreiz atkārtošu formulu: “doma, kas nevis piemīt cilvēkam, bet kurā viņš mīt”. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir iespēja šajā domāšanā atkāpties no pasaules, no esamības, no visa un tikai tāpēc domāt – fundamentāli, ontoloģiski, radikāli, vienalga, kā. Tas, ka ir iespējama uzmanība pret pasauli tās veselumā, pret kādu lietu tās veselumā, liecina, ka šī uzmanība atrodas ārpus pašas lietas. Šāds stāvoklis ir saprašanas nosacījums. Ja šādas iespējas ieraudzīt kādu lietu visā tās veselumā nav, tad nav arī saprašanas situācijas. Ko nozīmē “būt iekšpus nekā”? Kaut kāds absurds. Bet skaists absurds ir filozofijas sākums.
RL: Man gan naivi liekas, ka pasaule ir neticami sarežģīts priekšmets, – ar to nodarbojas dažādas zinātnes un mācības, kuras savā sfērā aiziet līdz kaut kādām galējām robežām, un tur atklājas, cik daudz vēl ir nezināmā, nesaprastā. Bet te atnāk filozofs un saka: man nevajag visu to zināt, jo es risinu daudz dziļākus jautājumus.
Ahutins: Nē, “daudz dziļākus” te ir galīgi nevietā. Tur, kur katra zinātne aiziet līdz saviem pamatprincipiem, proti, līdz tam, kas ļauj fizikai būt fizikai, ķīmijai būt ķīmijai utt., tur tā pati sev uzdod filozofisku jautājumu – attiecībā pret sevi, savu konkrēto pasauli. Runa nav par stāstiem par pasauli. Filozofija nekādā veidā negrasās aizvietot zinātni; tā vērš uzmanību uz mazu punktiņu, kur katra zinātnes nozare savas konkrētās pasaules iekšienē saduras ar problēmām, kas tām liek uzdot jautājumu par saviem sākumiem. Fizika 20. gadsimta sākumā sakarā ar visām tām kvantu mehānikas lietiņām bija spiesta aizdomāties par saviem pamatprincipiem: kas tajā ir elementārais, apriorais, objektīvais? Tāpēc to arī sauc par “neklasisko fiziku” – jo tā ir klasiskā fizika, kas pārjautā pati savus pamatus. Visa fizikas machina nolika sevi zem jautājuma – ne tādā nozīmē, ka labi vai slikti, bet tādā, ka pati sapratne prasa radikāli pārdomāt no jauna savus pamatprincipus. Un šeit ir darbs domai, kuru var nosaukt par “pamatliekošu”. Pamatliekoša doma – tā nav tā doma, kas strādā uz jau ieliktiem pamatiem.
Parasti filozofija tiek definēta, izmantojot Aristoteļa formulu: filozofija ir domāšana par esošā pirmcēloņiem. Katra zinātne ir filozofija tādā mērā, kādā tā spēj aizdomāties par saviem pirmcēloņiem. Matemātika – par saviem, fizika – par saviem, socioloģija – par saviem, bet filozofija – par saviem. Filozofijas vēsturē šī domāšana par pirmcēloņiem parasti tiek saprasta kā pamatojums tam, ka šie cēloņi ir pirmie, ka tālāk jau meklēt nav jēgas, jo tie ir pirmie. Dekarts teiktu, ka tie ir cēloņi, par kuriem šaubīties jau vairs nedrīkst. Piemēram, ego cogitans ir ego dubitans, “es, kurš šaubās”, – par to es jau šaubīties vairs nevaru pēc šaubu definīcijas.
RL: Nevaru šaubīties tādā nozīmē, ka “nav iespējams šaubīties”?
Ahutins: Kolīdz šaubos, es jau esmu tas, par ko runāju. Es jau tāpēc esmu, esmu kā “es, kurš šaubās”. Viss. Tāda ir patiesā eiropeiskās filozofijas vēsture kā metafizikas vēsture. Kamēr mums ir daudz dažādu mainīgu lielumu, mēs vēl nezinām, kas un kur. Bet filozofi meklē to, kas ir nemainīgs, kas ir viens un citāds nevar būt. Lūk, un šis “citāds nevar būt” ved tālāk pie jautājuma “bet kas ir tas, kas citāds nevar būt?”. Ja nevar būt citāds, tātad tas ir nemainīgs. Jo, ja mainītos, tad varētu būt citāds. Te darbojas zināma loģika, nevis mana pārliecība vai uzskati. Mēs esam aizmirsuši, ka noskaidrot “kas ir tas, kas citāds nevar būt?” prasa darbu, turklāt visai apšaubāmu darbu. Un šeit, lūk, īstenojas filozofija atšķirībā no metafizikas. Īsi to var formulēt šādi: metafizika balstās uz pirmcēloņiem vai principiem, bet filozofija par tiem domā, jautā par to sākotnējību... Tātad Aristoteļa formulu “filozofija kā domāšana par esošā, tai skaitā pašas domāšanas, pirmcēloņiem” var saprast divējādi: filozofija vai nu nosaka šos pirmcēloņus un tādējādi pasniedz mums jau gatavu pasaules ainu, pasaules uzskatu, vai arī domā par tās sākotnējības jēgu.
Un pēdējais. Tu sāki savu jautājumu ar to, ka ir tāds priekšmets “pasaule”, kas tiek pētīts pa atsevišķiem fragmentiem. Tu sāki savu jautājumu ar metafizisku apgalvojumu. Ir tāds priekšmets “pasaule”. Nu, lūk. Tu jau pats...
RL: Es jau esmu iekritis.
Ahutins: Nuja.
RL: Pēdējos divtūkstoš gados filozofija, kādu tu to nupat aprakstīji, ir notikusi ļoti reti, bet filozofijas institūtos ar to jau sen neviens nenodarbojas.
Ahutins: Es jautāju: ja filozofija īstenojas, tad kas tā ir? Es cenšos uz to atbildēt. Tagad es saku: bet kā filozofija pastāv? Ne nosacījuma izteiksmē – ja tā īstenojas, tad kas? –, bet kā pastāv tas, kas pretendē būt filozofija? Tas nav filozofisks jautājums, tas ir vēstures, socioloģijas, antropoloģijas jautājums – kā pastāv tas, kas sevi sauc par filozofiju un kas mājo filozofijas institūtos? Nu, piemēram, viduslaikos filozofija pastāv kā teoloģiju apkalpojoša doma. Tā atrodas teoloģijas iekšpusē – tātad iekšpusē tam, ko tai vajadzētu aplūkot, iztirzāt; līdz ar to tā nodarbojas ar to, ka domā par kaut ko, ko ir teicis, izdarījis, saņēmis kāds cits, nevis viņa pati.
RL: Labi, tas tā bija viduslaikos, bet...
Ahutins: Acumirkli! Nosauksim tā laika filozofiju par “teoloģijas kalponi” – šajā dīvainajā, nicīgajā vārdā. Lai gan Vladimirs Bibihins mīlēja teikt, ka tā ir kalpošana, tā ir kalpošanas varoņdarbs, nevis kaut kāda apkalpošana. Bet ņemsim citu laikmetu – jaunos laikus. Mēs redzam, ka pēc 17. gadsimta filozofiskā sprādziena radās mūsu brīnišķīgā zinātne, tehnika, bet filozofija it kā tika atstumta malā, tā it kā vairs nebūtu vajadzīga. Jā, mēs atzīstam, ka tieši filozofija iemācīja mums būt zinātniekiem, bet nu jau mēs esam to iemācījušies un mums tā vairs nav vajadzīga. Tiesa, tā joprojām tiek pieļauta, bet kā kas? Ne vairs kā dabas filozofija – sen jau vairs ne, bet kā gnozeoloģija, metodoloģija, izziņas teorija un tamlīdzīgi. Citiem vārdiem...
RL: Apkalpo.
Ahutins: Apkalpo zinātni, pilnīgi pareizi. Apkalpo zinātniski tehnisko civilizāciju. Tā ir zinātnes kalpone tieši tādā pašā nozīmē, kā viduslaikos tā bija teoloģijas kalpone. Te, dabiski, varētu jautāt: pagaidiet, bet bija taču arī antīkais laikmets, kurā filozofija nevis apkalpoja, bet valdīja. Tātad tajā laikmetā tā bija valdniece? Nē, nebūt. Un te mēs ieraugām to pašu attiecību. Piemēram, Platons ceļ valsti. Bet filozofija apkalpo to, kā labi dzīvot – kā labi dzīvot sabiedrībā, kopā ar citiem saskaņā ar ideju par to, kas ir labums. Šī doma ir tuva arī viduslaikiem un mūsu zinātniski tehniskajai civilizācijai – kā dzīvot labi kopā ar citiem. Atšķiras “tikai” idejas par to, kas ir labums. Tātad katrā no šiem gadījumiem filozofija apkalpo kaut kādu cildenu pasaules kārtību kā labas dzīves metodi saskaņā ar ideju par labo. Tādu vai citādu. Bet kādu tieši? Kurš un kā izgudro, atklāj, noskaidro... labā ideju? Ne politiķis, ne teologs, ne zinātnieks, bet, izrādās, filozofs. Tā ka filozofija ir allaž divējāda: tā ir tas, kas ieliek pamatus kaut kādai labi iekārtotai pasaulei, bet pēc tam pati iekļaujas šajā pasaulē un uzskata sevi par šīs pasaules daļu. Tomēr kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ filozofs, atrazdamies pasaules iekšpusē, pievēršas tās pirmcēloņiem. Un atklāj, ka tie it kā nejauši...
RL: Proti, varēja būt arī citādi.
Ahutins: Varēja būt citādi. Šeit svarīga ir vēl viena lieta. Atgriežoties pie teiktā: filozofs, aizdomājoties par pasauli, nokļūst telpā, ko mēs saucam “nekas”. Var teikt arī vienkāršāk: viņš nokļūst pats sava prāta telpā. Tātad tā radikālā pārmaiņa, kuru īsteno filozofija, notiek vienīgi galvā, nekur citur. Filozofija kaut ko fundamentālu izmaina veidā, kā mēs domājam. Notiek ne jau nu gluži geštaltiska pārslēgšanās, bet paveras jauna aspekta iespēja, paveras iespēja ieraudzīt pasauli jaunā gaismā. Šo ceļojumu pie pirmcēloņiem rezultātā izmainās prāts, un tas izmainās tā, ka prātā var ienākt dažādas domas – tādas domas, kas nevarēja ienākt iepriekšējā prātā. Prāts izmaina pats sevi, vairāk neko. Pasaulē nekas no tā nemainās. Mainās tikai gaisma, kurā pasauli iespējams aplūkot.
RL: Labi. Tu pieminēji trīs laikmetus un trīs dažādas lomas, kuras filozofija katrā no šiem laikmetiem spēlējusi, – tā apkalpoja vispirms valsti, tad teoloģiju un tagad zinātni. Vai mēs atrodamies šajā trešajā laikmetā, kurā filozofija turpina apkalpot zinātni?
Ahutins: Nē, nu jau vairs neturpina. Vispār tu man jautāji, kāpēc filozofija notiek tik reti. Lūk, es arī atbildu: šī iemesla pēc. No vienas puses, filozofija veido prātu, kurā tad var ienākt domas, kas ir spējīgas likt pamatus citai pasaulei. No otras puses, tikko šī jaunā pasaule atveras, pats citas pasaules atklāšanas moments, šis “bet var būt arī citādi” moments aizveras. Tāpēc, ka atveras ne vairāk, ne mazāk kā vesela pasaule, kas paņem visu uzmanību.
RL: To, ko tu nupat aprakstīji, var attiecināt uz eiropeisko civilizāciju un tās laikmetiem. Taču šķiet, ka filozofijai ir bijuši savi aizsākumi arī ārpus Eiropas – Ķīnā, Indijā, pie arābiem. Vai, ņemot vērā šo apstākli, tu esi domājis par kādām citām filozofijas iespējām?
Ahutins: Tas ir absolūti nepieciešams. Runājot no maksimālisma pozīcijām, nopietna filozofija šajos laikos ir iespējama tikai un vienīgi kā globāla filozofija, proti – kā tāda, kas aktīvi, apzināti, bet, galvenais, lietpratīgi iekļauj sevī ne tikai Tuvo un Tālo Austrumu, bet visas bezgalīgi iespējamās filozofēšanas formas un paņēmienus, lai cik paradoksāli tas izklausītos. Lūk, kur slēpjas šā laika grūtības, pildot Aristoteļa uzdevumu domāt par pirmcēloņiem un esošā jēgu. Doma tagad ved ne tik daudz uz kaut kādu metafizisku pasauli, cik uz iespējamo pasauļu pasauli, uz iespējamībām, kuras veido kādu citu pasauļu pirmcēloņus. “Sākums” latīniski ir principium – tas, kas vienīgais veido kaut kā pamatu un valda pār visu pārējo, tātad ne tikai pamatprincips, bet reizē arī šīs metafiziskās pasaules valdnieks. Tā ir metafizika plašā šī vārda izpratnē, saprasta kā, teiksim, visa antīkās filozofijas pasaule, kā kaut kāda metafizikas pasaule. Bet tagad mēs filozofiskās piepūles pamatuzdevumu redzam ne tik daudz tajā, lai atrastu vai uzbūvētu šo pamatprincipu, cik tajā, lai ieietu sākumā kā sākošajā (начинающее). Un te blakus vārdam principium parādās latīņu vārds initium. Initium – tā ir iniciatīva, tā ir iniciācija, tā ir mūsdienu filozofijas sākums – sākums kā sākošais, proti, kā iespējamo principu avots. Bet tas nozīmē, ka iespējamo principu daudzskaitlīgums arī ir tas darba lauks, kurā filozofija var būt filozofija. Daudz dažādu principu, kas savākti ap viena iespējamā sākuma punktu. Un tādēļ indiešu, ķīniešu vai jebkura cita filozofija iekļaujas filozofijas pasaulē tik lielā mērā, cik lielā es to redzu nevis kā metafizisku alternatīvu, bet kā iespējamo sākumu, kā manas paša domas iespēju.
Bet paradokss būs tas, ka ne tikai Eiropā filozofija veidojās kā metafizika, bet arī citur – teiksim, Ķīnā. Tā netiecās uz iespējamo principu telpu, bet ik reizi atkal un atkal centās balstīties uz vienu vai diviem principiem – teiksim, Konfūciju un Laodzi. Kad es vēl krasi gribēju nodalīt Eiropas filozofiju no kaut kādām Austrumu lietām, es teicu, ka šīs Austrumu lietas ir nevis filozofijas, bet sofijas, gudrības. Bet filozofija – tā ir tāda savāda pozīcija: “Gudri ir tikai dievi, bet mēs – nu, tā, gudrības draugi.”
RL: Bet gudrības draugi – filozofi – taču arī meklēja gudrību, tiecās pēc gudrības. Gudri ir tikai dievi un ķīnieši, bet mēs, lūk, esam gudrības mīlētāji.
Ahutins: Šis secinājums, ka mēs esam gudrības mīlētāji, tiecamies pēc tās, ir pirmā filozofijas gudrība. Šī filozofijas pašnoteiksme tiek piedēvēta Pitagoram, bet Pitagors ir tāda leģendāra persona, kurš bija pārāks par visām gudrībām. Viņš bija iesvētīts ēģiptiešu, haldejiešu un visās pārējās oikūmenes mistērijās, viņš bija pabijis pat Aīdā un, kā runā, arī Ķīnā un Indijā. Un, iesvētīts visās šajās gudrībās, viņš, atgriezies mājās, teica: zēni, gudri ir tikai dievi, bet mēs visi, ieskaitot ķīniešus, indiešus un, piebildīšu no sevis, visus pārējos gudros, esam tik vien kā gudrības draugi. Mums ir jāapzinās sevi kā gudrības draugus, jo gudrība iekļauj kaut ko tādu, ko pieprasa daudzi tās draugi. Tikai tur, kur tās draugi cits ar citu satiekas, strīdas par savām idejām... jo neviens no viņiem nav gudrais, bet katra atsevišķā gudrības drauga gudrība ir tikai viņa ideja par gudrību, nevis pati gudrība. Ir starpība starp mūsu idejām par gudrību un pašu gudrību. Pitagora un pašas filozofijas “atklājums” bija tieši šī fundamentālā nošķīruma ieviešana. Tas, uz ko mēs būvējam savas pasaules, mūsu idejas par īstenību – tās ir mūsu idejas par kaut ko, kas pati nav ideja.
RL: Tātad gudrs cilvēks jeb gudrais, tavuprāt, nav iespējams?
Ahutins: Tieši otrādi, pat ļoti iespējams. Tikai šādu atbrīvošanos no savas pasaules apšaubāmības un sevis atbrīvošanu no šīs pasaules sauc par metafizisku iedomību. Bet es izmainīju savu viedokli šādā veidā: ķīniešu gudrība var atklāties kā filozofija tad, kad tā satiekas ar, teiksim, Eiropas filozofiju. Citiem vārdiem, filozofijas ideja ir dažādu gudrību satikšanās ideja.
Lūk, mans pēdējo gadu atradums. Kas ir filozofija kā draudzība? Citi cits citam ir cita draugi. (Smejas.) Tad lūk, ķīniešu gudrība kļūst par filozofiju, kad tā ienāk šajā draugu lokā. Tā ir cita. Bet tā ir cita starp draugiem, kuri zina, par ko ir runa, kuri šīs dažādās gudrības iesaista fundamentālā dialogā par principiem, par pirmcēloņiem. Lūk, tad tās, savācoties vienā aplī, vienā punktā, – citi cits citam draudzībā cits ar citu un ar gudrību, kura vienmēr ir cita, – atklāj kaut ko, par ko tās visas domā, kaut ko citu, nevis to, ko katra no tām domā. Tas arī nozīmē atklāt sofiju, kas nesakrīt ne ar vienu “gudrību”, – citu sofiju, vienmēr citu, vienmēr tikai iespējamu. Mēs atklājam patiesību, gudrību kā kādu mīklu, noslēpumu, kuru mēs visi te esam aicināti atrisināt. Kas mūs aicinājis? Ko nozīmē “atrisināt”? Kāpēc jāatrisina? Un kad tad mēs dzīvosim, ja tikai risināsim? Tie jau ir nākamie, citi jautājumi. Bet situācija, kurā atrodas filozofija mūsdienu pasaulē, ir globāla, proti – ja kāda drauga šeit nav klāt, tad tieši tik lielā mērā mūsu jautājuma spriegums krītas, jautājuma saturs vienkāršojas. Te ļoti labi strādā vārds “saturs” – no verba sa-turēt. Tātad filozofiska jautājuma saturs mūsdienu pasaulē ir jautājuma sa-turēšana, ko veic šie dažādie gudrības draugi.
RL: Atgriežoties Eiropā, mēs redzam, ka sengrieķu valodā ir izstrādāts ļoti daudz filozofijas. Salīdzinoši daudz kas ir izdarīts arī vācu valodā. Kaut ko pirms 250 gadiem ir izdarījuši angļi, kaut ko franči. Bet vai krievu valodā, tavuprāt, filozofijā ir kas izdarīts?
Ahutins: Diemžēl jāsaka, ka nav. Krievu valoda ir ne mazāk bagāta ar dažādām filozofēšanas iespējām kā grieķu, vācu vai jebkura cita valoda, taču grieķu un vācu valoda demonstrē šo spēju izteikt kaut ko filozofisku, tas ir, vispārnozīmīgu, ar valodas, vārdu, konstrukciju, vārdu iekšējo formu palīdzību. Tas viss ietilpst domāšanas darbā. Krievu valodā, kas kā valoda nebūt nav mazāk bagāta, šī bagātība nav izstrādāta filozofiskā veidā. Ja mēs paskatāmies uz mūsu filozofiem, kaut vai tiem, kuri tiek uzskatīti par vienīgajiem krievu filozofijas pārstāvjiem, – tie visi ir reliģijas filozofi, sākot ar Solovjovu un beidzot ar Losevu. Visa viņu savdabība ir saistīta ar pareizticību, ar krievu garu, ar visu to...
RL: Ko visu to?
Ahutins: Neteikšu. (Smejas.)
RL: Kāpēc? Saki.
Ahutins: Manā skatījumā tā ir ļoti primitīva filozofijas izpratne – ka tā izsaka kaut kādu tur krievu garu... Nekādam “garam” nav nekā kopīga ar filozofiju, ja tas neprot sevi izteikt kā kaut ko vispārnozīmīgu. Nevis noslēpumaini pie sevis klusēt, bet izteikt sevi tā, lai teiktais būtu nozīmīgs visiem, ne tikai “savējiem”. Galvenais, ka filozofiskā doma – atšķirībā no matemātiskās, zinātniskās domas – dzīvo tikai valodā. Tā, protams, ir viņas nelaime, jo valoda ir bīstama lieta, tajā ir visādas daudznozīmības, neskaidrības – viss tas, par ko runā analītiskā filozofija, jā? Loģiskā analītika ir ļoti svarīga valodai un tās sasaistei ar apziņu, ar domāšanu. Neizdarot šo darbu, nav iespējams filozofēt precīzi. Bet filozofisko domu nav iespējams formalizēt, matematizēt, proti – izteikt mākslīgā valodā, kas attīrīta no jebkādas daudznozīmības, divdomībām utt. Un vēl vienas grūtības: filozofiskā doma dzīvo valodā, tāpat kā dzeja. Valoda ir filozofiskās domas miesa. Protams, ne jau tā valoda, kas kalpo par saziņas līdzekli, bet valoda visā savā noslēpumā, savās slēptajās iespējās. Filozofijas valoda – tā nav vienkārši jēdzienu, kategoriju valoda. Taču arī bez jēdzieniem, definīcijām, loģikas nav nekādas filozofijas valodas. Filozofija nevar attaisnot neskaidrību ar savu poētisko vai reliģisko dabu. Lūk, šī tieksme pēc paradoksālas loģiskas skaidrības arī ir tas, kā pietrūkst krievu filozofijai. Tā negrib atrauties no “dzīves”, no “viengabalainas atziņas”, “ticības”, tā ir, tā sakot, pārāk “vieda”. Tāpēc tā nonāk sprukās, kad tā teoretizē, skolnieciski rīkojas ar Rietumu metafizikas standartarsenālu, bet savu īsto dārgumu – krievu valodu – atstāj novārtā, paļaujoties uz poēziju un literatūru. Tātad, no vienas puses, Rietumu metafizika, bet, no otras, nenoteikta “poēzija” vai “reliģiskā filozofija”, kur viss darbs ir izdarīts jau iepriekš, bet, ja to sāk darīt nopietni, pareizi, tad tā pārvēršas par teoloģiju. Klīstot starp trim priedēm – skolas līmeņa metafiziku, reliģisku sofioloģiju un literatūru –, krievu filozofija nav atradusi sevi. Taču šajā nenoteiktajā starptelpā pastāv Pāvila Florenska ģeniālā doma, Semjona Franka – tāpat arī Ļeva Šestova – apofātiskā dziļdomība...
RL: Bet kā tad...
Ahutins: Krievu valoda ir bagāta, taču filozofiski neizstrādāta. Runājot vienkārši, dzīvajā krievu valodā nav izstrādāti filozofiski jēdzieni. Piemēram, Heidegers, vācu valoda, kas ir kļuvusi par sava veida jēdzienu valodu. “Sava veida” – tas tā, jebkuram gadījumam. Eksistenciāli šīs viņa formulas, kurām ir jēdzienu raksturs, visdziļākajā veidā ir saistītas ar valodu. Piemēram, viņa Dasein – tā ir brīnišķīga vācu valodas dāvana... Ir tāda Barbaras Kasēnas netulkojamo vārdu vārdnīca, lieliska grāmata. Tā ir ne tikai palīgs tulkotājiem. Tā rāda, kas īsti ir filozofisks jēdziens saistībā ar vārdu. Lūk, krievu “правда” tur figurē kirilicā un tamlīdzīgi. Tā ir ārkārtīgi svarīga lieta.
RL: Bet Правда taču arī ir krievu valodas dāvana vai krievu filozofijas darba rezultāts. Kaut kas tātad ir izdarīts?
Ahutins: Nē, atvaino, Правда krievu valodā nav kļuvis par filozofisku jēdzienu. Šāds vārds, protams, pastāv, bet kas ar to ir pateikts? Kas? Nē, mēs tagad mūsu pareizticības noslēpumus atsegsim ar Hēgeļa un Šellinga palīdzību. Tam ļoti labi var izsekot Loseva darbos. Viņam visa jēdzienu mašinērija nāk, pirmkārt, no grieķu filozofijas, bet pēc tam – no Hēgeļa, neokantiešiem, Huserla... Vēl tur bija arī strukturālisti. Tas arī viss. Es vispār uzskatu, ka krievu kultūra kā veselums ir Eiropas kultūras forma – tur, kur tā ir kultūra. Bet tur, kur tā nav Eiropas kultūra, tā ir nevis kultūra, bet provinciāls autisms. Mēs esam pareizticīgie, bet pareizticība taču ir kristietība. Tā ir eiropiešu, vispārēja (katholikos) reliģija. Pareizticība sevi saprot kā vispārēju, universālu reliģiju, nevis kā kaut kādu vietēja rakstura kultu. Ja tikai krieviskais, tad tas ir pagānisms, bet es te netaisos skriet ar galvu sienā. Labāk beigsim runāt par šo lietu, jo noslēgšanās “savā”, “krieviskajā” ir sliktākais, ko krievu kultūrai var nodarīt. Tā ir kaut kāda tieksme uz autismu.
RL: Kurš tiecas uz autismu?
Ahutins: Tie, kuri skandē “Krievija nav Eiropa”. Vispār ļoti dīvains ir šis apofātiskais nodalījums: Krievija nav šis un nav tas, bet kas īsti tā ir, par to paklusēsim, jo, ja pateiksim, nāksies par to atbildēt. Krieviskais, savdabīgais, autonomais, tīrais, nesajauktais, turklāt viss turas uz pareizticību, kas ir universāla reliģija. Es to saucu par “otro Izraēlu”: sak, visas tautas kaut ko tur domā, bet īsto reliģiju glabājam mēs – kā Izraēls. Lūk, trešā Roma, otrais Izraēls, nav nekā, kas būtu pirmais. Labi, beidzam, es negribu šajās tēmās iestigt. Atstāsim to mūsu “jaunajiem krieviem”, kuri visi kaut kur soļo.
RL: Nē, kāpēc atstāt?
Ahutins: Tāpēc, ka tā ir ļoti nervoza tēma, es nemāku par to runāt mierīgi.
RL: Nu, tad parunāsim nemierīgi. Man vienkārši šķiet ļoti paradoksāls tavs apgalvojums, ka krievu valodā ir milzīgas iespējas, kuras filozofijā netiek izmantotas.
Ahutins: Netiek izmantotas. Padomju laikā bija spēcīgi eiropeiski filozofi – Bahtins, Mamardašvili, Iļjenkovs, Mihails Petrovs, Saša Ogurcovs, mans skolotājs Biblers... Tiesa, bija viens domātājs, kurš savienoja eiropeiskās filozofijas racionālo kultūru ar filozofisku uzmanību pret krievu – un ne tikai krievu – valodu. Tas ir Vladimirs Bibihins. Tā ir Eiropas filozofija, kuru šie izglītotie cilvēki rakstīja un raksta krievu valodā, bet tā ir vispāreiropeisko jēdzienu valoda. Tā ir īsta Eiropas filozofija. Ja mēs dzīvotu normālos apstākļos, viss pamazām sakārtotos un krievu valoda filozofiski atmostos. Bet mums acīmredzot nav dots dzīvot “normālos apstākļos”.
RL: Nu, lieliski! Ir krievu filozofi, kuri ir eiropeiski...
Ahutins: Jā, tam es piekrītu. Viņu ir daudz.
RL: Bet kā pietrūkst?
Ahutins: Pietrūkst tā, par ko tu man prasīji, – specifiski krievu filozofijas. Bet es tev atbildu – no manas mutes to būs dīvaini dzirdēt: tā ir iespējama. Atrast, tā sakot, savu īpašo balsi Eiropas korī, jo autisms, noslēgšanās sevī ir antifilozofiska un antikulturāla uzvedība. Filozofija ir saskarsme, pirmām kārtām saskarsme. Turpretim autisms ir nolīšana alā. Bet ir iespēja, līdzīga kā Heidegeram: vācu, pat švābu filozofs, kurš kaut kādā īpašā veidā ir pārstāvēts Eiropas filozofijā; protams, ka viņš tur ir savējais. Tomēr valoda, kuru viņš lieto... Kad jaunieši sāk iepazīties ar Heidegeru, viņu nelaime ir tā, ka viņi sāk runāt viņa valodā un domā, ka līdz ar to ir viņu sapratuši. Bet valoda šeit domā viņu vietā, viņi nezina, kas šajā valodā atrodas. Esmu pārliecināts, ka krievu valodai arī ir ko teikt Eiropas – un varbūt pat ne Eiropas, bet vēl plašākā – filozofijā, jo krievu valodā ir kolosāla savas domas potence – savas, bet domas, tātad kaut kā vispārnozīmīga... Pēc analoģijas ar Heidegeru, tādu vārdu kā “правда”, “дружба” pārvēršana filozofiskos jēdzienos. Bet tam nepieciešams ievest krievu valodu ar visām tās iespējām vispārējā saziņas laukā. Saproti? Lūk, mēs abi piederam katrs savai valodai. Latviešu valodā ir kaut kas, kā nav krievu valodā. Bet ar valodu ir tāda lieta: no vienas puses, tā mūs šķir, bet, no otras, valoda ir saziņas stihija. Ja cilvēks pārvalda divas valodas – teiksim, latviešu un krievu –, tas viņam palīdz domāt labāk. Dzīvot ar vienu valodu nozīmē ierobežot sevi domāšanā, dzīvē, savā cilvēcībā. Tā ir šausmīga sevis kastrēšana. Jo vairāk valodu zini, jo vairāk, interesantāk un dziļāk tu domā, tādēļ ka valodas pašas sāk tevī domāt.
RL: Dažās Krievijas aprindās lielā cieņā ir filozofs Ivans Iļjins. Viņš tev nešķiet krievu filozofijas piemērs?
Ahutins: Ivans Iļjins kā filozofs izauga no Hēgeļa. Viņa pirmā grāmata ir “Hēgeļa filozofija kā mācība par Dieva un cilvēka konkrētību”. Tā bija ļoti uzmanīgs, pat nedaudz doktrinārs Hēgeļa filozofijas pētījums. Pēc tam viņš šo savu doktrināri hēgelisko garu sasēja kopā ar reliģiju un noteiktu praktiskās filozofijas – es pat teiktu, nacionālās, politiskās filozofijas – izpratni. Tā ne tuvu nav filozofija tajā nozīmē, kādā es par to runāju iepriekš, tā pat nav metafizika – tā ir ideoloģija. Protams, metafiziski pamatota ideoloģija, turklāt tās metafiziskie gali vēl ir noslēpti dogmatiskā ūdenī. Tad iznāk ideoloģija, kura redz savu jēgu sevī pašā – savā ideoloģiskumā. Zināma didaktika, pamācīšana, cieta apņēmība turēties pie saviem dogmatiski uzstādītajiem principiem – tas arī veido šīs filozofiskās pozīcijas patosu. Filozofija kā ideoloģija. Tātad, pirmkārt, tā ir metafizisku konstrukciju reliģiska dogmatizācija un doktrinalizācija, kuru vēl pastiprina ideoloģisms, proti – ideja par domu kā “vadoni darbībai”. Gandrīz kā Ļeņinam, kurš teica, ka marksisms ir nevis dogma, bet vadonis darbībai.
RL: Bet tu piekritīsi tam, ka ideoloģija valstij ir noderīga?
Ahutins: Jā, protams. Tāpēc jau viņš arī ir valsts filozofs un tāpēc jau arī mūsu tagadējie... – nezinu, kā lai viņus tā delikātāk nosauc, – dūšīgi smeļ no viņa savai valstiskajai ideoloģijai. Sak, mēs jau neesam nekādi baigie diktatori, tas viss ir filozofiski pamatots – valsts ideoloģija! Lūk, tas arī ir Iļjins. Tas ir tas, kas vajadzīgs. No krievu filozofijas ir paņemta tās policejiskā daļa. Valstiskā ideoloģija, kas piedevām vēl balstās uz reliģiskiem pamatiem, un rezultātā mēs iegūstam šo barbarisko formulu, kas pie mums jau atzīta teju vai oficiāli: pareizticība, patvaldība, tautiskums. Turklāt tautiskums tiek saprasts kā pavalstnieku uzticība savam valdniekam. Viņi ir pavalstnieki, taču pavalstnieki nevis kā individuāli šī kopuma locekļi, bet vēl arī ar visu sirdi uzticīgi valdniekam.
RL: Nu skaisti! Tiek veidota stipra valsts.
Ahutins: Es uzskatu, ka tiek veidota valsts, kas pati sevi iznīcina. Vēl jo vairāk šajā izpildījumā, jo tas taču nav pat tas tautiskuma saturs, kāds šajā jēdzienā tika ielikts monarhijas laikā. Tas ir tikai tāds simulakrs. Vispār viss, uz kā turas, uz kā tiek būvēta pašreizējā valsts ideoloģija, ir simulakrs. Būtu labi, ja atrastos kāds tēlnieks, kurš... Šeit tiek diskutēts par to, vai vajadzētu no jauna uzstādīt Dzeržinska pieminekli Lubjankā. Dzeržinskis ir čekas, NKVD, KGB, FDD dibinātājs, un Putins, kurš mums ir KGB pulkvedis, – viņi abi ir viens. No otras puses, mēs atjaunojam ne jau Padomju Savienību; mēs, protams, atjaunojam dižo Krievijas impēriju. Tādēļ Nikolaju II mums arī vajadzētu vismaz kaut kā iemūžināt. Tad lūk, iedomājies tādu skulptūru: tajā attēlots nevis vienkārši Dzeržinskis, bet vienlaicīgi Dzeržinskis un Nikolajs II. Jā, čekisti nošāva Nikolaju, bet kuru tas tagad interesē. Dzeržinskis–Nikolajs II. Un uztaisīt to skulptūru tā, lai, no tālienes skatoties, tā izskatītos pēc Putina.
RL: Tā ir tava ideja?
Ahutins: Tā ir mana ideja. Lūk, kādā absurdā mēs dzīvojam. Dzeržinskis kopā ar Nikolaju II vienā personā.
RL: Un kādā veidā, tavuprāt, šis valstiskums sevi iznīcina?
Ahutins: Nepin mani iekšā spekulācijās. Es nezinu, kādā veidā. Bet esmu dziļi pārliecināts, ka iznīcinās, jo šī triāde apvieno sevī spēkus, kuri cits citu iznīcina. Ja baznīca kļūst par valsts orgānu, tā pārstāj būt baznīca. Ja valsts kļūst par baznīcas orgānu, tā pārstāj eksistēt kā valsts. Un abi kopā kā radījums, kam vajadzētu apvienot tautu, tie iznīcina šo tautu. Jo tauta – tie ir cilvēki, jo valsts – tās ir institūcijas, jo baznīca – tā ir ticība. Šo trīs spēku savienošana noved pie tā, ka tie savstarpēji cits citu iznīcina. Jo valstij pirmām kārtām ir pašai jāiedalās patstāvīgās, neatkarīgās institūcijās. Valsts ir sarežģīts organisms, bet mums tā ir vienkārša kā nagla. Nagla ar Putina galviņu. Tā nav valsts, tas ir policijas iecirknis. Ejam tālāk. Kas ir baznīca? Ja tā kļūst par iestādi, kas darbojas valsts paspārnē, tad tā zaudē patstāvību. Ticīgs cilvēks tagad vairs nezina, ko darīt, kam kalpot. Valstij? Bet ticīgajiem ir teikts: “Tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” Tad lūk, tā arī būs šķelšanās, kad sāks iznīcināt ticīgu cilvēku dvēseles. Nu, un tas viss attiecīgi iznīcina tā saucamos pilsoņus. Viņi pārvēršas par sulaiņiem, bet sulaiņus, kā mēs pašlaik redzam, ir viegli inficēt ar kaut kādu kolektīvu patosu. Atliek vienīgi ievirzīt šo patosu tajā gultnē, kurā to vēlas ievirzīt pseidomonarhs.
RL: Kad sākās notikumi Ukrainā, tu izteicies, ka šie notikumi skar pašu cilvēka esamību. Vai tu varētu paskaidrot šo savu izteikumu?
Ahutins: Atcerēsimies, ar ko viss sākās. Viss sākās ar notikumiem Maidanā. Kas ir šis pēdējais Maidans? Kas tos cilvēkus tur sasauca? Par ko bija cīņa? Runājot nedaudz vispārināti, iemesls bija Ukrainas iekļaušanās Eiropā, asociācijas līguma ar Eiropas Savienību parakstīšana. Janukovičs viņus piemānīja: teica, ka parakstīs, bet pēc tam Putina spiediena ietekmē atteicās parakstīt. Tā ir ārējā situācija. Tālāk – kas slēpjas zem Eiropas karoga? Ne tikai demokrātiskas institūcijas, ne tikai cīņa pret korupciju, kuras Eiropā arī netrūkst, – bez visa tā Eiropa ir arī cīņa par noteiktu cilvēka tipu. Par brīvu cilvēku tādā nozīmē, ka viņš pats veido savu dzīvi tādu pašu brīvu cilvēku vidū. Šāda patstāvīga cilvēka pašapziņa ir eiropeiskās demokrātijas idejas pamatā. Demokrātiska valsts iekārta ir iekārta, kura skatās uz cilvēku kā uz pilngadīgu, pieaugušu būtni. Manu dzīvi neviens cits manā vietā nenodzīvos, manā vietā neviens cits nedomās. Cilvēks nav bērns, kuram visu laiku jāseko līdzi, lai viņš kaut ko nesavāra. Cilvēks ir pieaugusi būtne, un, ja šī pieaugusī būtne dzer šņabi vai smēķē marihuānu, tad viņa zina, ko dara. Tā ir cilvēka paša darīšana, viņa paša liktenis, viņa tiesības rīkoties ar savu dzīvi – vienīgo dzīvi – tā, kā viņš uzskata par vajadzīgu. Protams, viņa uzvedībai jābūt tādai, lai tā neaizskartu kaimiņa personisko dzīvi, un tāpēc mums ir likumi, policija un viss pārējais. Pirmais neatņemamais privātīpašums ir nevis māja un pat ne dzīvība, bet “es” kā manas dzīves jēdzieniskais subjekts. Es varu ziedot šo brīvību, kļūt par bezpersonisku materiālu, bet tam būs cilvēciska jēga tikai tādā gadījumā, ja tas notiks mana paša apzināta lēmuma rezultātā. Tādēļ tiesībām ir jābūt formālām, nevis saturiskām. Saturiskas tiesības ir tās, kas uzspiež man pareizu uzvedību, bet formālās tiesības – tās, kuras ierobežo manu uzvedību tā, lai es netraucētu citiem. Lūk, kādu cilvēka tipu aizstāv cilvēki, kuri pulcējās Maidanā.
RL: Aizstāvēja.
Ahutins: Nē, aizstāv, ja “maidanu” saprotam kā savu paša vietu, kur tu “nonāc pie sajēgas”, apzinoties sevi kā pieaugušu cilvēku, kurš prasa, lai viņam tiktu dota iespēja pašam noteikt, kā veidot savu dzīvi. Runājot Kanta valodā, tā ir cilvēka noumenālā cieņa. Lūk, kas tiek aizstāvēts – cilvēka noumenālā cieņa. Citiem vārdiem, tā ir mana esamība tagad un vienmēr, no sākuma līdz beigām, ar nāvi, ar piedzimšanu, ar visām manām sakāvēm un uzvarām – mana esamība, neķerieties tai klāt. Nevienam nav tiesību līst ar saviem zābakiem manā dvēselē, manā prātā un diktēt man, kā pareizi dzīvot. Pareizi dzīvot nozīmē dzīvot, saglabājot savu noumenālo cieņu – гідність ukraiņu valodā, tātad derīgumu, cilvēka derīgumu cilvēciskai dzīvei. Ja skatāmies uz šo lietu no ētikas viedokļa, par kādu cilvēku, par kādu viņa “tikumu” notiek cīņa? Tieši par šo: par patstāvīga, personiski atbildīga cilvēka pašapziņu, par cilvēka kā pieaugušas, atbildīgas, pilngadīgas būtnes cieņu. Šāds cilvēks arī ir demokrātiskas sabiedrības subjekts. Demokrātija nav tikai kaut kādi tur likumi; tā ir tāda cilvēku kopības forma, kas ļauj cilvēkam kaut kādā mērā būt pašam. Karš, kuru Krievija uzsākusi pret Ukrainu, ir karš tieši pret to. Vispirms pašā Krievijā tika iznīcināta jebkāda izpratne par patstāvīga, pieauguša cilvēka cieņu, citiem vārdiem, par pilsoni, kuram ir tiesības – tiesības nevis kā žēlastības dāvana, bet kā viņa cilvēciskās eksistences nosacījums. Lūk, par ko notiek karš Ukrainā. Ne par teritoriju, ne pret ASV, tas viss ir otršķirīgi un izdomāts. Karš notiek par cilvēka tiesībām būt patstāvīgam. Tieši tas mūsu valsts varai nav pieņemams. Kā pašā Krievijā, tā visur citur... Šajā nozīmē Ukraina ir kaut kādā ziņā Krievijas pēdējais balsts – vai nu tā ir mūsu, vai... Jo eiropieši – nu, dievs ar viņiem, viņi tāpat nav glābjami. (Smejas.) Bet šeit, Ukrainā, mēs vēl pacīnīsimies.
Kāpēc es esmu pilnībā ukraiņu pusē? Tāpēc, ka tā ir manas cīņas – es, protams, neesmu nekāds cīnītājs – pašā Krievijā turpinājums. Tas nozīmē iziet uz ielas, lai aizstāvētu kādu nevainīgi apsūdzētu cilvēku vai vienkārši tur pastāvēt, kamēr tevi nav savākusi policija. Tā ir cīņa par cilvēka cieņu. Lūk, sēž nevainīgi zēni, kurus piekāvuši policisti, viņi sēž pazemojošos apstākļos, būrī ar necauršaujamiem stikliem – tā, ka advokāts nevar ar viņiem ne parunāt. Un sēž tiesnesis, kurš par viņiem ņirgājas. Te aizstāvība nepieciešama ne tikai tāpēc, ka viņus gaida cietums, bet arī tāpēc, ka cilvēki vienkārši tiek pazemoti.
RL: Pēdējais jautājums. Es jau biju pieradis dzīvot it kā ārpus vēstures, bet te pēkšņi pēdējā gada laikā parādās sajūta, ka vēsture laužas manā dzīvē. Vai pret to ir iespējama kāda filozofiska attieksme?
Ahutins: Domāju, ka tikai šajā “laužas” arī ir kaut kas filozofiski nozīmīgs. Ne izslavētajā filozofijas “abstraktumā” un ne dzīves “pragmatikā”, bet tieši tajā: kā dzīve pašlaik laužas iekšā “mūžīgajā”, bet “mūžīgais” notiek nevis kaut kur citur un kaut kad vēlāk, bet šeit un tagad. Tā pa īstam jau tikai šeit arī kaut kas notiek, bet citādi – tikai ēnu teātris. Tas ir līdzīgi kā ar pēkšņu nāvi: uzliesmojums, un tavas dzīves fotogrāfija ir uz “mūžības stikla”. Kāda var būt filozofiska attieksme pret pēkšņu, nejaušu nāvi? Viens mirklis – un neko vairs neizmainīsi.
RL: Bet filozofiska varētu būt attieksme “būt gatavam pēkšņai nāvei”.
Ahutins: Jā, būt gatavam... Nē, tā ir ļoti vienkārša doma. Cilvēks ir būtne, kurai ir jābūt gatavai uz visu. Atceries Paskāla salīdzinājumu, ka pietiek ar vienu kaut kādu kosmisku pilienu, lai vienā mirklī iznīcinātu visu? Bet, saka Paskāls, atšķirība ir tā, ka Visums nezina, ka tas mūs ir iznīcinājis, bet mēs zinām, ka tas tā var notikt. Tātad runa ir nevis par to, ka kaut kas notiek, bet par to, ka tu zini, ka pastāv tāda iespējamība. Tas ietilpst cilvēka esamības nosacījumos. Šī esamība ir ne tikai ierobežota laikā, bet arī pakļauta nejaušībām, tā ir efemera. Bet kaut kādā veidā, no kaut kurienes tā zina un redz savu efemeriskumu. Es uzskatu, ka viss var beigties jebkurā brīdī. Un būs tā, it kā nekā nebūtu bijis. Tas ietilpst cilvēka esamības nosacījumos.
RL: Tad man vēl viens papildu jautājums. Kā tu iebilstu Marksam un viņa tēzei, ka filozofi ir tikai pasauli dažādos veidos izskaidrojuši, bet ka to vajag mainīt?
Ahutins: (Nopūšas.) Pasaule nemainās no tā, ka tā tiek filozofiski izskaidrota. Turklāt filozofija arī nekad neko nav “izskaidrojusi”, jo ir bijusi aizņemta ar domāšanas skaidrības formu. Tāpat arī pasaule nemainās no mēģinājumiem “ieviest filozofiju dzīvē”. Filozofija domā, un domājot tā izmaina domājošo galvu. Izmainījusies galva nozīmē izmainījušos cilvēku. Izmainījies cilvēks nozīmē izmainījušos apstākļus, bet tas jau nozīmē izmainījušos pasauli. Tātad pasaule tiešām mainās, tikai tā sākotnēji mainās galvā, prātā, izpratnē. Markss apgrieza Hēgeli kājām gaisā – un slikti izdarīja, jo ar to pašu viņš uzprojektēja orgānu, kas domā citu vietā, un šiem citiem atliek vairs tikai “kāju” funkcija. Viņi var būt tikai izpildītāji, sajūsminātas masas, kuras dodas pa to ceļu, kuru tām norādījusi “domājošā” daļa. Bet pasaule mainās cilvēkā.
RL: Proti, prātā.
Ahutins: Prātā, jā. Mainās prāts, mainās doma, mainās cilvēks. Tātad – mainās pasaule. Bet, ja es ar savu veco prātu mainīšu pasauli, tad tikai savārīšu velns zina ko. Revolūcija, kuru izdomāja Markss, bija prāta revolūcija, hēgeliska. To taču Hēgelis teica: lūk, apstākļi mums ir tādi, ka var notikt, lūk, tas. Bet kaut kas tam traucē notikt, vajag to traucēkli aizvākt, un tad viss aizies. Kāpēc? Lietas ir gatavas mainīties. Un tagad ar šo domu pāriesim pie Krievijas: lietas nav gatavas mainīties. Nav ne strādnieku šķiras, ne kapitālisma, nekā tāda nav. Prāta vietā te notiek tikai spēks. Nekas cits. Vispirms sagrābsim varu un gan jau tad visu izdarīsim, jo mēs zinām, kā. Bet tas ir vecais cilvēks, kurš lauž veco pasauli. Lauzt tad salauž, bet neko jaunu neuzceļ, jo nekā cita, izņemot to pašu veco monarhismu, viņam galvā nav. Bet, tā kā par “visu” kļūst tas, kurš bija “nekas”, tad tagad mums būs nevis monarhs, bet Staļins. Vai Putins. Cilvēka prāts taču palicis tas pats vecais. Lūk, arī viss.