Jurijs Makarovs

Eiromaidana gudro meklējumos

Viskošāk Rossija1 kanālā uzstājās Dmitrijs Kiseļovs savā svētdienas programmā. Kiseļovs sāka ar sižetu par Viļņas samitu, kas programmā tika pieteikts “Kā zilie eirokomisāri nespēja savākt Ukrainu”, bet beidza ar Zviedrijas–Polijas–Lietuvas koalīciju, kas esot izveidojusies ES un kas it kā izmantojot Ukrainu, lai uzkurinātu karu ar Krieviju (starp citu, par Zviedriju – kur, pēc raidījuma vadītāja vārdiem, agrās dzimumdzīves dēļ esot novērojams “radikāls bērnu abortu pieaugums” un impotence 12 gadu vecumā, – tika pateikts daudz vairāk nekā par “Eiromaidanu”). Kiseļovs arī apgalvoja, ka šīs pretkrievijas “koalīcijas” valstu mērķis esot revanšs par Poltavas kauju, kurā Pēteris I uzvarēja 1709. gadā.

http://lenta.ru/articles/2013/12/02/maidan/

Politiskā krīze ar valdības atkāpšanos oligarhiem ir tikpat neizdevīga kā revolūcija. Iemesls: kā vienā, tā otrā gadījumā nav iespējams paredzēt iznākumu. Ukrainā premjerministru ieceļ prezidents, un nav garantiju, ka viņš neizvēlēsies Arbuzovu vai citu “ģimenes” pārstāvi. Taču arī saglabāt status quo diez vai ir iespējams. “Prezidents ir tikai diskusiju objekts starp oligarhiem un opozīciju par tēmu “Kas būs pēc Janukoviča”,” uzskata ukraiņu politologs un publicists Aleksejs Bļuminovs.

http://newtimes.ru/articles/detail/75535

Maskavas roka? Vašingtonas roka? Patiešām var apjukt, lasot samežģītos skaidrojumus, kādi tiek laisti klajā masu medijos par Kijevas notikumiem. Cilvēks ir iekārtots tā, ka viņam par katru cenu vajag atrast jēgu haotiskā faktu jūklī. Kurš kuru provocēja? Kurš pret kuru ko ir iecerējis? Vienkāršā ukraiņa faktors parasti šādās konstrukcijās netiek ņemts vērā vispār.

Vispār “maidans” – tas vienkārši ir laukums. Vai nu arābu, vai irāņu vārds, kas mums ticis no senturkiem. 80. gadu beigās, kad ukraiņi sāka atminēties savu valodu, viņi centās atjaunot dažus maz lietotus vārdus, ka tikai tie neskanētu krieviski. Bet 1990. gada septembrī Oktobra revolūcijas laukumā pašā Kijevas centrā kāds simts Ļvovas, Kijevas un Dņepropetrovskas studentu pieteica bada streiku, iekārtojoties tieši uz gigantiskā Ļeņina pieminekļa granīta kāpnēm. Rezultātā toreizējā trulo partokrātu valdība tika patriekta, bet laukums ieguva – sākumā neoficiālu, bet ar laiku jau likumīgu – Neatkarības maidana nosaukumu. Kopš tā laika valstī ir viens Maidans, kas kļuvis par simbolu, jēdzienu, atsevišķu vērtību, kristalizācijas punktu. Ja ukraiņiem, kas ir visai kūtri kaut kur doties, vadzis lūst, viņi nāk uz šejieni. Vispazīstamākā (taču nepavisam ne vienīgā) protesta akcija bija 2004. gada Maidans.

Tomēr pašreizējā sapulcēšanās kardināli atšķiras no tā brīvības hepeninga, par kuru priecājās pasaule tieši pirms deviņiem gadiem. Toreiz arī bija auksts, sniegs, ugunskuri, apbrīnas izsaukts uzbudinājums pašiem par sevi; politiķi un muzikanti tāpat līdz aizsmakumam tērēja savas balss saites no tribīnes. Un nebija nekādas protestējošo agresijas, lai gan iemeslu tam bija sakrājies pietiekami. Tas Maidans bija oranžs un pūkains.

Tagad viss ir citādi. Cilvēki ir savāktāki. Vinstons Čērčils reiz angļu reakciju uz Londonas bumbošanu raksturoja kā “britu auksto niknumu”. Pašreizējā Maidanā valda ukraiņu aukstais niknums attiecībā uz biezādaino reptiļu varu. Tās pērkamību, nepotismu, patvaļu, ekonomisko trulumu cilvēki vēl bija gatavi ciest (bija redzējuši ne to vien), bet, lūk, nicinājumu pret sevi un nekaunīgu spēku – izrādās, nebija.

No otras puses, protesta izredzes nav skaidras: likumīgu veidu, kā panākt prezidenta atkāpšanos, nav, bet viņš personiski ir visas pašreizējā režīma konstrukcijas pamatā. Feodālās ieražas, ko iekonservējusi impērija, ir pārāk spēcīgas, un pārāk blāvas ir atmiņas par Lietuvas lielkņazistes, Žečpospoļitas un kazaku republikas tiešo demokrātiju.

Tādēļ nav saprotams, no kurienes, no kādiem pārpadomizēto ukraiņu apziņas dziļumiem iznirusi pašorganizēšanās, horizontālo saišu ierīkošanas, atbildības spēja. Ap pusotru laukuma hektāru izveidotas diezgan sakarīgas barikādes. No spectehnikas un profesionāliem rīkļu rāvējiem tās, protams, nepaglābs, taču tās spēj atsijāt provokatorus un atvairīt varbūtēju sportistu neveiksminieku puskriminālo grupu uzbrukumu – vairākus tūkstošus ar tādiem vara, īpaši nemaskēdamās, atveda no Austrumukrainas depresīvajām pilsētelēm (takse 25–60 dolāri par diennakti).

Kārtību pa perimetru uztur drūmie, taču asprātīgie afgāņu veterāni, bijušie desantnieki un triecienvienību kaujinieki – sadzēries murmulis iekšpusē nenonāk. Nav glamūra, kas, kā runā, bijis raksturīgs Maskavas Bolotnajai. Pirmkārt, laika apstākļu dēļ, bet, otrkārt, liela demonstrantu daļa ir brīvprātīgie no citurienes, turklāt ne tikai no rietumu novadiem, bet arī no vietām, kas bija un ir valdošās Reģionu partijas balsts: Doņeckas, Dņepropetrovskas, Harkovas, Odesas. Viņi nakšņo teltīs, dažus uz kādām stundām kijevieši izmitina pie sevis – sasildīties, nomazgāties, pagulēt. Pārējā laikā – cerības uz mucām ar degošām pagalēm, no kā ir daudz dūmu, bet maz siltuma, un uz sviestmaizēm ar karstu tēju, ko iznēsā brīvprātīgie. Ļoti vajadzīgi atkritumu maisi un higiēniskās salvetes: biotualetes ir, taču rokas nomazgāt nav kur.

Darba dienās pulcējas ne vairāk par pieciem tūkstošiem, pārējie nāk pēc darba; no trijiem līdz sešiem no rīta paliek tikai dežurējošie – tas ir vissmagākais diennakts laiks, tieši šajā laikā pirms divām nedēļām, kad viss vēl tikai sākās, milicijas specvienības ar neizskaidrojamu cietsirdību piekāva gulošos studentus. Brīvdienās sapulcējas vairāk par miljonu (pēc oficiālām milicijas atskaitēm – 50 tūkstoši). Cilvēki sablīvējušies tuvākajās ielās, plašajā pazemes pārejā ar tirdzniecības centru, Pečoras pakalna nogāzēs, kur atrodas valdības kvartāls.

Un kā patiešām nav – nav naida pret svešajiem. Uz pašdarinātajiem plakātiem – Janukoviča un Putina karikatūras, aicinājumi nedoties uz Krieviju, bet uz Eiropu. Uzņēmīgi tirgotāji piedāvā dažādu izmēru Eiropas Savienības karogus; pašos lielākajos – ievīstās; tā ir ejoša prece. Ukraiņu un krievu valoda dzirdamas vienlīdz bieži. Ārzemniekus pazīst, kad savējie sāk dziedāt himnu “Ще не вмерла Україна”  – un tā skan ne retāk kā reizi stundā –, atbraucēji, saprotams, līdzi nedzied. Parlamenta opozīcijas līderi, kurus Maidanā ne sevišķi ieredz par neuzņēmību, taču piecieš un uzklausa, visu laiku spiesti atgādināt no tribīnes: šī ir mierīga akcija, mēs kategoriski esam pret vardarbību. Runājošie tribīnē redzami uz milzīga ekrāna pie Arodbiedrību nama, kur izvietojies Maidana štābs.

Laiku pa laikam, kā tīšām, satiec apjukušas jaunkundzes ar Maskavas akcentu, kuras stādās priekšā kā nākošās politoloģes un cenšas noskaidrot, kur šeit atrodami nacionālisti. Viņām krieviski tiek paskaidrots, ka nacionālisti šeit ir visi – ja jau sapulcējušies –, tikai ar šo vārdu Maskavā un Kijevā saprot dažādas lietas. Starp citu, partijas Brīvība piekritēji, kuri brīvajā laikā ar nacionālismu arī saprot to pašu, ko meklē maskavietes, Maidanā savu provinciālo retoriku ir aizmirsuši. Vardarbīgas sadursmes provocē vienīgi jaunie radikāļi un “labējā sektora” futbola fani, kurus ne bez pamata tur aizdomās par sakariem ar specdienestiem.

Krievijas televīzijā – bet Krievijas kanālus skatās ikvienā mājā – ziņo, ka revolucionāri ir saujiņa satrakojušos demonstrantu no Ļvovas. Šeit par to smejas, bet anekdošu vietā pārstāsta kārtējo programmu ar Dmitriju Kiseļovu. Bet CIP – kā nejūt, tā nejūt. Amerikāņiem citas rūpes – Sīrija, Irāna, medicīnas reforma...

Palīdzību gaidīt nav no kurienes. Ik dienu Maidans gaida uzbrukumu. Miljonu, protams, iztrenkāt nevarēs, bet piecus tūkstošus no rīta – viegli. Nu, bet pēc tam – otra Dienvidslāvija, partizānu karš, kas vēl ir svaigā atmiņā tiem, kam pāri septiņdesmit. Nedod Dievs, vēl rosīgie kaimiņi uzprasīsies “palīdzēt mierīgajiem iedzīvotājiem” kā Gruzijā 2008. gadā.

Cik gan būtu jauki, ja kādi Cionas gudrie patiešām vadītu procesu! Tad būtu cerība kaut ko sarunāt. Ar ļoti paēdušajiem, ļoti pašpārliecinātajiem, ļoti augstprātīgajiem un ļoti slikti audzinātajiem Pečerskas māju saimniekiem runāt vairs nav par ko. Maidans to saprot, taču stāv kā stāvējis, cerot, ka viņiem neizturēs nervi, ka pasaules sabiedriskā doma piespiedīs viņus paskatīties uz notiekošo citādi, ka viņi, galu galā, nobīsies pazaudēt pārcilvēciskajā darbā uzkrātos miljardus, kas glabājas ārzemju bankās. Bet galvenais – ko viņi darīs ar ukraiņiem, kas piedzīvojuši brīvību, atbrīvojušies no padomju bailēm, pieraduši pie neatkarības no metropoles, redzējuši pasauli, bet tagad vēl izjutuši savstarpējās sadarbības un uzticības vērtību? Iespējams, tā arī kļūst par Eiropu.

2013. gada 10. decembrī

Jurijs Makarovs ir ukraiņu žurnālists un rakstnieks

Raksts no Janvāris, 2014 žurnāla

Līdzīga lasāmviela