Pasaules un valodas robežas
Foto: Andris Kozlovskis

Ar filozofu Džeisonu Stenliju sarunajas Artis Svece

Pasaules un valodas robežas

Džeisons Stenlijs ir vēl diezgan jauns (1969), bet jau akadēmiskiem panākumiem bagāts filozofs. Uz Rīgu Stenlijs bija atbraucis, lai piedalītos Latvijas Universitātes Kognitīvo zinātņu un semantikas centra rīkotajā konferencē “Nozīme, sapratne un zināšanas". Pat sēdēdams zālē, viņš bija pamanāms, jo regulāri cēlās kājās, lai mazinātu muguras sāpes, uzdeva jautājumus, referenti uz viņu atsaucās, un vispār bija redzams, ka visnotaļ prominento filozofu un semantiku kompānijā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Cita lieta, ka izstāstīt, kāpēc viņš ir nozīmīgs, nav vienkārši, jo tas prasītu izvērstu ieskatu epistemologu un semantiku aktuālajās diskusijās. Interesenti var izlasīt viņa grāmatas - “Valoda kontekstā" (Jason Stanley. Language in Context: Selected Essays, 2007) un “Zināšanas un praktiskās intereses" (Knowledge and Practical Interests, 2008). Stenlijs pēc intervijas jautāja, vai tas, ko viņš teicis, esot bijis pietiekami interesanti, un atzina, ka, ja tu orientējies uz kādas zinātnes robežjautājumiem, populāri skaidrojumi vienmēr šķiet vienkāršojums. Var jau būt.

A.S.

Artis Svece: Par intervijas centrālo tēmu izvēlējos Ludviga Vitgenšteina slaveno izteikumu “Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas”. Starp citu, kā to saprotat?

Džeisons Stenlijs: Gribat panākt, lai es sāku interpretēt Vitgenšteinu? Viņa filozofija ir aforistiska, un es negribētu spekulēt par to, ko viņš ar šo izteikumu domājis, bet viens veids, kā to skaidrot, ir apgalvojums, ka mēs saprotam pasauli tikai tik lielā mērā, kādā varam to aprakstīt ar mūsu valodas spējas palīdzību. Un kas atrodas viņpus mūsu lingvistiskajām spējām, ir viņpus mūsu spējas rast jēgu. Izklausās ticami, jo kā gan citādi mēs varētu izpaust savu sapratni, un es piekrītu - ja mēs kaut ko saprotam, mēs to kaut kādā ziņā varam izteikt. Tas gan nenozīmē, ka viss, kas ir patiess, ir izsakāms, tas būtu radikāls apgalvojums par to, ko varam izdarīt ar mūsu valodas palīdzību, un par to, ka pasaule kaut kādā veidā atbilst tām valodas spējām, kādas mums ir.

Svece: Un Vitgenšteins diez vai kaut ko tādu domāja.

Stenlijs: Protams, jo tas nozīmētu antireālismu, ko mēs negribētu Ludvigam piedēvēt. Tomēr, ja runājam par izteikšanas spēju, problēma ir tāda, ka nav skaidrs, ko nozīmē izteikt kaut ko valodā. Šī problēma daudz parādās manos pētījumos par saistību starp zināšanām, kaut ko izdarīt, un zināšanām, ka kaut kas ir noteiktā veidā (something is the case). Zināšanas, braukt ar velosipēdu, ir praktiskas zināšanas, vismaz kāds tā varētu teikt, lai gan, manuprāt, praktiskās zināšanas ir teorētisko zināšanu paveids, proti, zināt, braukt ar velosipēdu, nozīmē zināt, ka kaut kas ir noteiktā veidā. Cilvēki parasti uz to atbild, ka mēs varam iemācīties braukt ar velosipēdu un spēt braukt ar velosipēdu arī tad, ja nevaram otram izstāstīt, kā mēs to darām. Tas ir arī jautājums, vai es varu zināt, ka kaut kas ir patiess, lai gan nespēju to izteikt.

Svece: Kāda tad ir jūsu atbilde?

Stenlijs: Tāda pati, ar kādu es varētu komentēt Vitgenšteina izteikumu, proti, viss ir atkarīgs no tā, ko saprotam ar izteikšanu (expressibility). Dabiskajās valodās ir tādi vārdi kā “šis” un “tas”. Ja mēs atļaujam tos lietot, es uz apgalvojumu, ka mīlestība nav izsakāma, varu atbildēt - mīlestība ir tā izjūta. Es protu braukt ar velosipēdu, bet nevaru aprakstīt citiem procesu, kā es to daru, bet es tomēr varu pateikt, lūk, tā es braucu ar velosipēdu.

Svece: Un, ja kāds saka, ka tas nav tas, ko es domāju, tad jūs prasāt, lai cilvēks izskaidro, ko tieši viņš domājis?

Stenlijs: Droši vien viņi ir domājuši kādu šaurāku “izteikšanas” nozīmi, tādu, kurā neparādās vārdi “šis” un “tas”, bet tad jāsaka - ir bezgala daudz tādu lietu, ko mēs nevaram izpaust šādā veidā. Es zinu, ka man sāp mugura, es nezinu, kas to izraisījis, bet es zinu, ka tās ir sāpes.

Ir ļoti daudz parādību, kuras var izteikt tikai ar demonstratīvu terminu palīdzību. Nav apzīmējuma katram krāsas tonim, bet es zinu, ka šis tonis atšķiras no toņa. Un ja kāds saka, ka valoda nozīmē pasaules robežas šaurākajā nozīmē, tā ir diezgan biedējoša doktrīna.

Svece: Bet doma par valodas robežām kā pasaules robežām mulsina arī tāpēc, ka mums šķiet, ka ir tāda pieredze, kas ir vārdos neizsakāma, un es šaubos, vai šo mulsumu var kliedēt, sakot, ka, teiksim, reliģiskā pieredze ir pieredze. Varam paņemt nevis reliģiskās pieredzes piemēru, bet morālās normas.

Stenlijs: Daži 20. gadsimta filozofi, tā saucamie ekspresīvisti, apgalvo, ka tad, kad es saku, ka ir slikti mocīt zīdaiņus, to, ko mēs saprotam ar vārdu “slikti”, nevar izteikt, tikai raksturojot vārdu nozīmi. Tāpēc viņi uzskatīja, ka morāles vārdu krājums nav attiecināms uz lietām apkārtējā pasaulē. Morāles diskursam ir citas funkcijas, tā nav pasaules aprakstīšana, tas, piemēram, izsauc mūsos noteikta veida reakcijas.

Svece: Vai šajā nozīmē jūs piekristu Vitgenšteina izteikumam?

Stenlijs: Es neesmu ekspresīvists. Tiesa, ka valoda nav piemērota tam, lai izteiktu noteiktas izjūtas vai specifisku pieredzi, bet šī pieredze varbūt nav daļa no tās pasaules, kuru mēs aprakstām ar valodas palīdzību.

Svece: Tad jautājums ir, ko mēs saprotam ar “pasauli”.

Stenlijs: Jā.

Svece: Un valodu...

Stenlijs: Un valodu, un izteikšanu...

Svece: Bet Vitgenšteina izteikums, manuprāt, labi raksturo, kas notika ar filozofiju 20. gadsimtā, jo mēs taču runājam par “lingvistisko pavērsienu” un valodas analīzes nozīmi filozofijā. Kā jums šķiet, ko tad mums ir devis “lingvistiskais pavērsiens”?

Stenlijs: Tas, kā mēs spriedām par Vitgenšteina izteikumu - tas, ka “pasaules izteikšanas” nozīme nav skaidra -, bija sava veida analīze, un “lingvistiskais pavērsiens” ir devis noteiktus rīkus, kā tikt pie lielākas skaidrības. Otra lieta. Skots Soumss 20. gadsimtu nosauca par “nozīmes laikmetu” (age of meaning), bet, manuprāt, tas bija “nozīmes gadsimts” nevis tāpēc, ka visas filozofiskās problēmas tika atrisinātas, analizējot valodu, bet tāpēc, ka matemātiskās loģikas attīstība mums deva iespēju izveidot sistemātisku valodas teoriju, tā ļāva skaidrāk saskatīt, kā iespējams analizēt valodu. Tas deva pilnīgi jaunus, līdz tam nezināmus valodas analīzes rīkus, kādu filozofiem līdz tam nebija.

Ko tas nozīmē filozofijai? “Lingvistiskā pavērsiena” laikā pozitīvisti, vitgenšteinieši domāja, ka visas filozofijas problēmas varēs atrisināt ar valodas analīzes palīdzību. Manuprāt, šobrīd tam neviens vairs netic vai vismaz tic ļoti maz cilvēku. Šādā nozīme “lingvistiskais pavērsiens” sagriezās, apjuka, ieskrēja sienā un nogāzās garšļaukus. Bet tagad, kad mums ir šie spēcīgie valodas analīzes rīki, mēs varam izvērtēt filozofiskos izteikumus. Piemēram, pētot izteikumus par “zināšanām, kā” un “zināšanām, ka”, es skatījos arī, kā cilvēki runā ikdienas valodā, un abos gadījumos viņi izsakās līdzīgi.

Svece: Nošķīrumu, cik zinu, ieviesa Gilberts Rails, un viņu arī interesēja ikdienas valoda, bet jūs būtībā iebilstam Railam. Kāds tad ir jūsu pamatarguments?

Stenlijs: Es to ilustrētu ar piemēru. Varētu līdzīgi Railam domāt, ka cilvēki ir domātāji un cilvēki ir darītāji - tās ir divas dažādas spējas.

Svece: Un izklausās visai ticami.

Stenlijs: Jā, piemēram, oponenti saka, ka astoņu gadu vecumā Mocarts zinājis, kā komponēt simfoniju, bet viņš nevarētu to izskaidrot. Atbilde ir - zināt, kā kaut ko darīt, ir zināt viena veida propozīciju, un zināt, kā izskaidrot, kā kaut ko darīt, nozīmē zināt citu propozīciju. Kāpēc vajadzētu domāt, ka zināšanas par braukšanu ar velosipēdu nozīmē zināt, kā to izskaidrot? Tu zini, braukt ar velosipēdu tikai tad, ja zini, kādā veidā braukt ar velosipēdu, proti, tu māki braukt ar velosipēdu tikai tādā gadījumā, ja ir kāds veids, kā ar to braukt, un tu zini, ka, lūk, tas ir veids, kā braukt ar velosipēdu.

Svece: Vai jūs apgalvojat, ka mums galvā glabājas teikumi, instrukcijas par to, kā braukt ar velosipēdu?

Stenlijs: Tas nav mans uzskats, bet viss ir atkarīgs no tā, kāda ir jūsu attieksme pret Džerija Fodora “domāšanas valodas” hipotēzi. Ja es pieņemtu Džerija versiju, man būtu jāsaka, ka manā “uzskatu kastē” ir teikumi, bet es palieku neitrāls šajā jautājumā. Es nezinu, kas mūsu smadzenēs ir tāds, kas ļauj pastāvēt “zināšanu stāvokļiem” (knowledge states).

Svece: Atceros, kā pirms daudziem gadiem ar paziņu runājām par šo Vitgenšteina izteikumu, viņa nebija filozofe vai īpaša Vitgenšteina cienītāja, bet viņai likās, ka Vitgenšteinam ir taisnība. Toreiz mans arguments bija, ka vajadzētu tomēr būt nevalodiskām zināšanām, jo dzīvnieki, kuriem nav valodas, tomēr spēj orientēties pasaulē.

Stenlijs: Tas tiešā veidā saistās ar manu apgalvojumu, ka zināt, kaut ko darīt, ir zināt, ka kaut kas ir noteiktā veidā. Dzīvnieki, šķiet, zina, kaut ko izdarīt. Tāpēc es teiktu, ka viņi zina, ka kaut kas ir noteiktā veidā.

Svece: Bet ne valodiski?

Stenlijs: Ne valodiski. Tādēļ šeit neder propozicionālu zināšanu teorija, kas apgalvo, ka zināšanām nepieciešama publiski lietojama valoda. Lai gan mēs, piemēram, jau 20. gadsimta sākumā esam aprakstījuši bišu valodas pamatprincipus, mēs zinām, ko atsevišķas kustības nozīmē, ka bites kombinē šīs kustības. Tas līdzinās valodai.

Svece: Problemātiskais vārds ir “līdzinās”. Jebkas kaut kādā ziņā var “līdzināties” jebkam citam.

Stenlijs: Taisnība. Taisnība. Jautājums, protams, ir par jēdzieniem, jo tie ir nepieciešami, lai būtu zināšanas. Tomēr ir skaidrs, ka, lai pastāvētu propozicionālas zināšanas, nav jāzina tieši angļu valoda vai latviešu valoda, un, ja pastāv kaut kāda reprezentēšanas sistēma, kāpēc gan ar to nepietiek?

Svece: Normanam Malkolmam bija raksts, kurā viņš apgalvoja, ka dzīvnieki domā, bet viņiem nav domu, ka kaut kas ir noteiktā veidā, jo tas prasa valodu. Donalds Deividsons kritizēja šo nošķīrumu...

Stenlijs: Starp citu, es esmu veģetārietis, varat iedomāties, kāda ir mana nostādne dzīvnieku domāšanas jautājumā. Tomēr var jau būt, ka mēs dzīvniekiem piedēvējam domāšanu kādā paplašinātā nozīmē. Pat Deividsons, ja viņam būtu bijis suns, teiktu, ka “mans suns zina, ka tad, kad es pārnākšu mājās, viņš dabūs ēst”.

Svece: Bet varbūt tā ir antropomorfizācija, nepamatota cilvēka īpašību piedēvēšana dzīvniekam?

Stenlijs: Taisnība, bet tad arī apgalvojums, ka dzīvnieki zina, kā kaut ko izdarīt, ir antropomorfizācija.

Svece: Jā, un tas ir būtisks jautājums, par ko tiek daudz diskutēts. Gribēju tikai piebilst, ka, izrādās, Renē Dekartam, kurš apgalvoja, ka dzīvnieki ir mašīnas, bijis suns, saukts par mesjē Grā, ko viņš vedis pastaigā.

Stenlijs: Es domāju, ka Dekartam bija taisnība, kad viņš teica, ka dzīvnieki ir mašīnas, viņš kļūdījās tādā ziņā, ka neatzina, ka arī cilvēki ir mašīnas vai dzīvnieki, lai gan vārds “mašīna”, protams, nav neitrāls.

Svece: Es tomēr īsti nesapratu jūsu nostāju jautājumā par “zināt, ka” un “zināt, kā” atšķirību. Jūs sakāt, ka “zināt, kā” ir “zināt, ka”, bet šīs zināšanas varētu būt nevalodiskas.

Stenlijs: Ja propozicionālām zināšanām nav nepieciešama valoda...

Svece: Bet vai tad nav nepieciešama?

Stenlijs: Es nezinu, es godīgi varu atbildēt, ka nezinu. Ja kāds man var demonstrēt pārliecinošu argumentu, ka ir nepieciešama, man būtu jāatzīst, ka dzīvniekiem nav valodas un viņi nezina, kaut ko darīt. Tomēr jautājums ir par to, kas ir nepieciešams, lai būtu jēdzieni. Lai būtu zināšanas, nepieciešami jēdzieni - lai zinātu, ka sniegs ir balts, man nepieciešami sniega un baltas krāsas jēdzieni. Bet tam, iespējams, pietiek ar kaut kādu reprezentēšanas sistēmu, kas nav tik bagāta kā publiski lietojama valoda, teiksim, angļu vai latviešu valoda.

Svece: Tas pats Deividsons apgalvoja, ka ir nepieciešama valoda, lai būtu uzskati. Uzskati var būt tikai būtnēm, kas saprot, ka uzskati var būt kļūdaini, bet tam nepieciešama publiski lietojama valoda, komunikācija.

Stenlijs: Bet tas ir diezgan problemātiski. Jā, vajadzētu saprast, ka citiem ir kļūdaini uzskati, bet lieta tāda, ka bērni līdz trīs gadu vecumam nesaprot, ka citam var būt kļūdaini uzskati, bet runāt viņi iemācās ātrāk. Tātad, manuprāt, šādas prasības ir pārāk augstas. Lai nu kā, Deividsonam nebija taisnība daudzos gadījumos. Deividsons pievērsās jautājumam, vai dzīvnieki domā. Varētu būt, ka dzīvniekiem ir uzskati, bet viņiem nav zināšanu. Zināšanas prasa vairāk nekā uzskati, proti, tās ir pamatos patiess uzskats, bet kas nepieciešams pamatojumam? Vai dzīvnieks varētu pamatot kādu savu uzskatu? Dot pamatojumu? Es zinu, ka Rīga atrodas Latvijā, jo esmu par to lasījis, man ir pierādījumi. Vai sunim varētu būt šāds pamatojums?

Svece: Es gribētu atgriezties pie sākotnēja jautājuma par valodas un pasaules robežām. Mēs šo jautājumu, protams, varam skatīt arī kultūras un politikas kontekstā.

Stenlijs: Es tieši par to gribēju runāt.

Svece: Viena lieta ir tā saucamā Sepīra-Vorfa hipotēze, ka valoda nosaka domāšanu...

Stenlijs: Tā ir saistīta ar Johana Gotfrīda fon Herdera idejām, par kurām runāju Rīgas konferencē. Herdera uzskati par valodu galu galā lika viņam noliegt, ka ir iespējams vienkāršs un tiešs tulkojums. Un viņš nonāca ļoti tuvu Sepīra-Vorfa hipotēzei, ka tava valoda nosaka tavu pasaules izpratni, un viņš pie tā nonāca pateicoties idejai, ka nozīme ir lietojums. Viņš noliedza, ka vārds var nozīmēt kaut ko, neatkarīgi no mums, nozīme ir lietojuma veids, un apgūt citu valodu nozīmē pieņemt citu vārdu lietojuma veidu.

Svece: Varat paskaidrot sīkāk?

Stenlijs: Daudzi 20. gadsimta filozofi, ieskaitot arī mani, uzskatījuši, ka termina nozīme ir kaut kas publisks, neatkarīgs no mums, neatkarīgs no vārda. Piemēram, varētu apgalvot, ka apzīmējums “Baraks Obama” nozīmē personu Baraku Obamu. Vai paņemsim kādu vārdu, ko var tulkot, jo personvārdi nav labākais piemērs. Teiksim, “Hund”, kas vāciski nozīmē “suns”. Varētu teikt, ka abi šie vārdi nozīmē vienu un to pašu, un kāpēc tie nozīmē vienu un to pašu - jo attiecas uz īpašību, kas kaut ko padara par suni, uz īpašībām, kuras piemīt šiem četrkājainajiem dzīvniekiem, un šīs īpašības pastāv neatkarīgi no mums un neatkarīgi no valodas. Tulkošana šajā gadījumā nozīmē atrast atbilstošu “etiķeti” (tag) tai pašai lietai, kura mūsu valodā ir nosaukta par “suni”. Citas valodas apgūšana tātad ir vienkārša, man vajag tikai apgūt citas valodas “etiķetes”.

Bet, kā mēs zinām un kā zināja Herders, tulkošana ir daudz sarežģītāks process. Piemēram, vācu valodas vārds “Meister”. Paula Cēlāna dzejolī “Todesfuge” ir rinda: “Der Tod ist ein Meister aus Deutschland” jeb “Nāve ir meistars no Vācijas”. Angļu valodā nevar vācu vārdu “Meister” tulkot kā “master” (“kungs” - A. S.), jo tas nesaistās ar tām pašām idejām un praksēm, ar kurām saistīts vācu vārds. Vācu valodā tas saistās ar amatniecību un augstu stāvokli kā, teiksim, meistars Ekharts, bet angļu valodā šo saistību nav. Tādēļ mācīties vācu vārdu nozīmē uzzināt, kāda loma “meistaram” ir vācu sabiedrībā. Tāpēc Herders teica, ka nevajag nozīmes uzskatīt par ārēju lietu apzīmējumiem, drīzāk vārda nozīmi nosaka tā lietošanas noteikumi, lietojuma specifika (use property). Var teikt, ka vārda “Hund” nozīme ir instrukcija, kā to lietot, un, lai apgūtu šo instrukciju, tev jābūt daļai no konkrētās kultūras.

Es pieņemu, ka tas bija iemesls, kāpēc Herderu tik ļoti interesēja latviešu kultūra, jo viņam kultūra un valoda nebija īsti nodalāmas, un apgūt valodu nozīmēja pieņemt arī kultūru. Es šaubos, vai viņš bija gatavs iet tik tālu kā Edvards Sepīrs un Bendžamins Vorfs.

Tie abi izteica dīvainus apgalvojumus, ka cilvēki, kas lieto atšķirīgas valodas, redz pasauli atšķirīgi, redz, piemēram, citas krāsas. Herders tikai apgalvoja, ka nozīme nav no mums neatkarīga.

Viņam bija abstrakta nozīmes teorija, bet šī abstraktā nostādne viņu aizveda pie noteikta uzskata par kultūru un valodu nozīmi. Jūs man pirmīt jautājāt, kādas konsekvences izriet no valodas filozofijas. Lūk, Herdera uzskats par nozīmi, proti, ka vārdu nozīmes nav neatkarīgas no vārdiem, izraisīja viņā interesi par latviešu kultūru, lika viņam apgalvot, ka kultūru dažādība ir jārespektē, jo kultūras ir skaisti veidojumi. Un pretēja ir Apgaismības nostādne - mēs visi runājam par vienu un to pašu pasauli, tāpēc ir viegli panākt sapratni starp dažādu kultūru
cilvēkiem, un tas ļoti labi saskan ar uzskatu, ka tad, kad runājat savā valodā, jūs vienkārši pielīmējat citas “etiķetes” tām pašām lietām, uz kurām atsaucos es. Tā ka šie uzskati ietekmē politiskos jautājumus, bet šī ietekme ir sarežģīta.

Piemēram, no Herdera uzskatiem izriet, ka atšķirīgām kultūrām būs grūti sazināties, un varētu domāt, ka no tā izriet... Patiešām pastāv saikne starp Herderu un vācu nacionālismu, un atbilstoši vācu nacionālisma briesmīgajām sekām - pastāv saikne starp Apgaismībai oponējošo romantismu un daļu no 20. gadsimta šaušalīgākajiem notikumiem. Tomēr, no otras puses, pats Herders bija ārkārtīgi tolerants cilvēks un domāja, ka no viņa uzskatiem izriet tolerants skatījums. Jesajam Berlinam ir lieliska eseja “Herders un Apgaismība”, viņš rakstīja, ka Herders uzjautrinājies par Kanta rasismu - Kants, Apgaismības lielais varonis, sarunāja briesmīgas lietas par melnādainajiem, jo uzskatīja tos par spriest nespējīgiem. Herdera skatījumā visas kultūras ir vienlīdz svarīgas un tās ir jārespektē; tas, ka tajās runā citās valodās, tieši padara tās interesantas. 

Svece: Franču revolucionāri nīdēja ārā franču dialektus...

Stenlijs: Un tā ir Apgaismība! Tā ka uzskati par valodu ir politiski ārkārtīgi nozīmīgi, un valodas filozofijas nostādnes par to, vai nozīme ir lietojums, vai arī vārdiem ir publiski fiksējamas nozīmes - šīm nostādnēm ir tieša saistība ar priekšstatu, vai tolerance nozīmē ļaut vietējiem dialektiem saglabāties un attīstīties, vai arī nodrošināt, lai visi runā vienā valodā.

Svece: Vai, jūsuprāt, ir iespējams kontrolēt to, ko cilvēki izlasa kādā tekstā un ko ar to izdara? Gan no universālas valodspējas idejas, gan no priekšstata par kultūru un valodu atšķirību dažādi cilvēki var izsecināt dažādas lietas.

Stenlijs: Līdz tolerances idejai var nonākt abos gadījumos, tas tiesa, tāpat kā no abiem var nonākt pie noteikta veida ļaunuma, un varam traktēt staļinismu kā universālismu, kas “sagājis sviestā”, vai nacismu kā romantismu, kas “sagājis sviestā”. Tomēr es personīgi izdaru izvēli par labu Apgaismības vērtībām, lai gan zinu par briesmām, ko izraisījušas vairākas 20. gadsimta politiskas kustības, kas attīstījušās no Apgaismības vērtībām, kas man tik dārgas. Tas ir empīrisks jautājums - kurš variants vairāk sekmē toleranci. Man ir svarīga tolerance. Vai franču tradīcija ved uz labāku sabiedrību, kurā ir cilvēki ar dažādu kultūras mantojumu, vai sekmīgāks izrādās skatījums, ka katram ir sava kultūra un dažādu kultūru cilvēki savā starpā nespēj komunicēt, bet arī neiejaucas citu dzīvē, izturas viens pret otru toleranti? Kurš variants vairāk sekmē pilsoniskās sabiedrības veidošanos? Abos gadījumos ir runa par galējībām, bet mani uzskati valodas filozofijas laukā drīzāk tuvinās Apgaismības ideāliem. Es gan nedomāju, ka jāiznīcina vietējās kultūras vai vispār kaut kas jāiznīcina, bet es dzīvoju multikulturālā sabiedrībā, ASV, mēs lepojamies ar savu daudzveidīgo kultūru mantojumu, bet mums ir kopīga valoda, un kopīga valoda ir ārkārtīgi nozīmīga... Nu, vispār es negribētu iet tik tālu savos apgalvojumos, jo jāpiebilst - arī spāņu valodu ir viegli iemācīties...

Svece: Jā, šis piemērs man arī ienāca prātā.

Stenlijs: Vajag mācīties citas valodas, un no maniem uzskatiem valodas filozofijā izriet, ka tam nevajadzētu būt nemaz tik sarežģīti.

Svece: Kāda īsti ir jūsu nostādne jautājumā par valodas spēju universālismu un...

Stenlijs: ...kultūras centrālismu. Jā. Mana nostādne atbilst tam, ko Valters Benjamins dēvēja par buržuāzisko valodas izpratni, proti, ka vienīgais veids, kā mēs varam nonākt pie nozīmes teorijas, ir atzīt, ka vārdiem ir publiskas nozīmes, jau minētās “etiķetes”.

Svece: Bet izklausījās, ka jūs to kritizējat?

Stenlijs: Es to kritizēju...

Svece: Kritizējāt mīloši?

Stenlijs: Jā, manuprāt, iespējams “uzmundrināt” vienu no konkurējošām pusēm. Šai pieejai ir grūtības izskaidrot, kāpēc tulkošana no vienas valodas uz otru ir tik sarežģīta. Tā ka tam skatījumam, kuru atbalstu, ir jāsastopas ar izaicinājumiem - atkarība no konteksta (context sensitivity), tulkojamības problēma (par pirmo izaicinājumu esmu uzrakstījis veselu grāmatu). Un man Herdera uzskats, proti, ka nozīme ir lietojums, šķiet noslēpumains, es to nesaprotu. Ko nozīmē, ka vārda “Hund” nozīme ir tā specifisks lietojums? Un, lai gan tulkojuma problēma pastāv, mēs tomēr apbrīnojami labi spējam saprasties - es ceļoju pa visu pasauli, satieku cilvēkus no dažādām valstīm, un viņi visi ir... cilvēki! Protams, Herders to nenoliedza, viņš bija patiess humānists, viņaprāt, ja tu ieliec cilvēku citā kultūrā, uzaudzini citā kultūrā, viņš būs šīs kultūras pārstāvis, bet Herdera uzskatu aizstāvjiem jāspēj izskaidrot, kāpēc man, vismaz kamēr esmu jauns, ir ļoti viegli iemācīties valodas, kāpēc man tik labi izdodas ar citiem saprasties.

Svece: Bet uzskati par valodas dabu ir svarīgi arī diskusijās par cilvēka dabu. Piemēram, naturālistiem, kas cilvēka psihes procesus mēģina reducēt uz fizikāliem procesiem, ir visai grūti fizikāli izskaidrot nozīmes esamību. Ja nozīme ir lietojuma veids, to izskaidrot varētu vieglāk nekā tad, ja jāskaidro fizikāli kaut kur esošas nozīmes, kuras kaut kā jāuztver.

Stenlijs: Jums ir pilnīgi taisnība, daži filozofi kā, piemēram, Pols Horvičs un Hartrija Fīlda atbalsta šo nozīmes teoriju, sakot: “Klau, lietojuma veidi - tas ir kaut kas, ko mēs atrodam pasaulē, bet kas ir “publiskās nozīmes”, par kurām jūs runājat? Vai references saistība starp vārdu “Baraks Obama” un Baraku Obamu ir kāda dabiska saistība? Toties lietojuma veidi... Vienkārši ņem un fiksē, kā cilvēki komunicē.” Bet te ir viena problēma. Nevarētu būt tā, ka vārda nozīme ir reālais vārda lietojums, jo, ja mēs fiksēsim reālo vārda lietojumu, dabūsim jucekli. Šo lietojumu ietekmēs visvisādi apsvērumi. Teiksim, varbūt es baidos no suņiem, tāpēc nelietoju vārdu “suns”, vai arī man nepatīk suņi, un tāpēc es metaforiski par suņiem saucu visu to, kas man nepatīk - šis apraksts neatklās nekādu nozīmi. Tāpēc jārunā par idealizētu lietojumu - kā mums vajadzētu lietot, bet, līdzko ieviešat “vajadzētu”, jūs vairs neatradoties naturālistiskā skatījuma ietvaros, jāievieš normas jēdziens un daudzi citi jēdzieni, kas naturālisma perspektīvā izklausās aizdomīgi.

Svece: Vai, jūsuprāt, ir iespējams samierināt, teiksim, semantiku un fizikālismu?

Stenlijs: Es domāju, ka jā. Es piekrītu Noamam Čomskim, ka nozīme ir daļa no pasaules, tātad, ja ar fizikālismu jūs saprotat “pasaules pētniecību”, mani var pieskaitīt šim uzskatam. Cita lieta, vai mums obligāti jāatsaucas uz fiziku, bet kāpēc gan lai fiziķiem būtu monopols uz vārdu “fizikāls”?

Svece: Vārds droši vien tiek lietots, lai norādītu uz to, kas tiek izslēgts no pasaules apraksta, teiksim, dvēsele un tamlīdzīgas lietas.

Stenlijs: Skaidrs, bet, manuprāt, dvēseļu gadījumā mēs neesam nostādīti kaila fakta priekšā, taču tas, ka pastāv nozīmes, ir acīmredzams fakts.

Raksts no Oktobris, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">