Mūsu postprivātuma pasaule

Džeremijs Bentams 1786. gadā apciemoja jaunāko brāli Semjuelu – inženieri, kurš uzraudzīja strādniekus kādā no kņaza Potjomkina Krievijas muižām, – un tur iepazina viņa izgudroto panoptiku¹. Semjuela ideja bija radīt apaļu telpisku struktūru, kas izmantotu “novērošanas principu”. Tas ļautu ierobežotam skaitam uzraugu izspiest no strādniekiem maksimālu atdevi. No centrālā novērošanas torņa uzraudzīti, bet paši nespēdami tornī ielūkoties, allaž kā uz delnas redzamie strādnieki sāktu uzraudzīt paši sevi.

Bentams – dižais utilitārisma domātājs – aizveda brāļa ideju uz Angliju un mēģināja ieinteresēt valdību būvēt panoptika cietumus. Piespiedu strādnieki, piesēdināti pie stellēm un pakļauti pastāvīgai novērošanai, varētu kļūt par būtisku valsts peļņas avotu. Bentams nomira, pirms viņa vīzija tika īstenota, bet panoptiks kā “disciplīnas institūts”, kā to nodēvēja franču filozofs Mišels Fuko, darba pasaulē lielā mērā kļuva par šablonu. Bentams sprieda, ka viņa arhitektoniskos risinājumus varētu izmantot rūpnīcās, patversmēs, slimnīcās un skolās, un, kad Džordžs Orvels rakstīja “1984”, Lielais Brālis no torņa bija pārcēlies uz televizora ekrānu, kas vēroja cilvēkus dienu un nakti.

Novērošanas sistēmas cilvēku pārvaldībai un kontrolei ir viena no svarīgākajām pēdējo 200 gadu laikā attīstītajām tehnoloģijām. Tās balstās uz aģentu – cilvēku vai tehnisku ierīču – tīklu, kas apmācīti vai konstruēti, lai analizētu novērošanas sistēmu ģenerēto milzīgo datu plūsmu. Pirmais solis šīs tehnoloģijas attīstībā bija lēcu radīšana. Pievienotas kamerai, lēcas kopā ar sensoriem, aktuatoriem (detaļām, kas kontrolē mehānisma funkcijas) un citiem autonomiem mehānismiem tagad skenē mūsu ķermeņus gan no iekšpuses, gan ārpuses. Šādas novērošanas vēlamais mērķis ir totāla informētība. Sākumā mēs tam pretojāmies, bet tagad, pandēmijas, ekoloģisko karu un izkliedēta terorisma apstākļos, mācāmies pieņemt novērošanu kā jaunu sociālo mediju formu. Mēs veidojam sistēmas cīņai ar šābrīža draudiem, daudz nedomājot, vai nākotnē to nenožēlosim.

No kvarca izslīpētas lēcas Ēģiptē ražoja jau pirms 5000 gadiem, un optiskās lēcas no kalnu kristāla Mezopotāmijā izgatavoja pirms 3000 gadiem. Brilles pirmoreiz parādījās Ziemeļitālijā 13. gadsimta beigās, un 17. gadsimta sākumā holandieši patentēja tālskati. Tad Vermērs pirmoreiz sadzīves ainu gleznošanā izmantoja camera obscura, bet Žozefs Nisefors Njepss izgudroja pasaulē pirmo funkcionālo kameru un 1827. gadā veica fotouzņēmumu pa savas mājas logu Burgundijā. Drīz vien kameras sāka izmantot tik plaši, ka amatieri tās izmantoja fotoalbumu un mājas apstākļos uzņemtu filmu veidošanai. Zivs acs tipa objektīvs tika izgudrots 1905. gadā, un 1927. gadā patentēja pirmo kinoobjektīvu ar maināmu fokusa attālumu. Nākamais izrāviens bija lēcas ne no stikla. 1934. gadā ieviesa lēcas no polimetilmetakrilāta. Gadu vēlāk tirgū ienāca organiskais stikls. Drīz DuPont un Dow Chemical gatavoja paši savas kameras ar lēcām, ko atlēja no akrila, lucīta un citiem termoplastiskiem materiāliem.

20. gadsimta otrajā pusē ar iesmidzināšanu atlietas plastmasas kameru lēcas maksāja grašus. Fotofilmu nomainīja digitālās krātuves un tādu sensoru izstrādāšana, kas miglainus kadrus padarīja par asiem. Tad straujā secībā nāca mākslīgais intelekts, sejas atpazīšana, videonovērošanas sistēmas, kustību detektori, GPS, nakts redzamības ierīces un citas tīklam pieslēdzamas tehnoloģijas cilvēku uzvedības izsekošanai, novērošanai un ierakstīšanai. Panoptiks bija kļuvis par pilnībā automatizētu novērošanas sistēmu un palīdzēja izveidot moderno pasauli tādu, kāda tā ir pašlaik.

Pēc gadiem 10 pasaulē varētu darboties aptuveni triljons sensoru. Viedtālruņi, paplašinātās realitātes brilles, roboti, pie miesas nēsājamās medicīniskās ierīces un datoros iestrādāti “viedputekļi” kopā veidos 50 miljardus savstarpēji savienotu ierīču, kuras pārsvarā runās nevis ar mums, bet gan cita ar citu. Šis “lietu internets”, kas attīstījies no M2M lietojumprogrammām (mašīna–mašīna sistēmām), kontrolēs visu – no transporta un loģistikas līdz mājas elektroiekārtām un veselības aprūpei. Mikroelektromehāniskās sistēmas (MEMS) sarūk par nanoelektromehāniskajām sistēmām (NEMS). Nanometrs ir viena miljardā daļa no metra, kas ir aptuveni 100 000 reižu mazāk nekā cilvēka mata diametrs. MEMS labi noder videospēļu vadāmpultīm un žiroskopiem, bet NEMS var izmantot sūkņu un motoru izstrādē – un ne jau šādu tādu sūkņu un motoru, bet gan tik smalku ierīču, kas varētu darboties mūsu ķermenī iekšā. Sekodami leikocītu un eritrocītu skaitam, menstruālajam ciklam un citām ķermeņa funkcijām, viedtālruņi tiešraidē straumēs mūsu ikdienas eksistenci.

Vienu no pirmajiem un lielākajiem sensoru tīkliem radīja kādreizējais autobūves uzņēmuma direktors un vēlākais ASV aizsardzības ministrs Roberts Maknamara. Vjetnamas kara laikā Maknamara gribēja ieviest automatizētu cilvēku klātbūtnes “uzostīšanas” sistēmu vai piegādes konvoju “sadzirdēšanu” uz Ho Ši Mina ceļa. Izmantojot attālinātus ķīmiskus, akustiskus un seismiskus sensorus, kas paslēpti kokos, maskēti kā augi vai kukaiņi, daži Maknamaras “cilvēku uzodēji” reaģēja uz troksni vai kustību, bet citi bija jutīgi uz metāla objektiem vai cilvēka sviedriem un urīnu. Radiosignālus no šiem sensoriem pārraidīja uz datoriem piekrauto Iefiltrēšanās novērošanas centru Nakhonphanomas aviobāzē Taizemē. No 1968. līdz 1973. gadam novērošanas centrs, kas tobrīd bija lielākā būve Dienvidaustrumāzijā, iemiesoja Savienoto Valstu daudzus miljardus dolāru vērto mēģinājumu radīt elektronisku karalauku. Atbildot Maknamaras sensoru novietošanai gar Ho Ši Mina ceļu, ziemeļvjetnamieši viņa investīcijas grāva, karinot kokos spaiņus ar urīnu vai dzenot armijas daļām pa priekšu ūdensbifeļus.

Elektronisko karalauku vēlāk pārcēla uz Afganistānu, Irāku un piecām citām valstīm, kur Savienotās Valstis pašlaik karo. To pielāgoja arī civilām vajadzībām. “Siena”, ko pašlaik būvē gar Meksikas robežu, ir galvenokārt virtuāla barjera – sensoru, aktuatoru, dronu un novērošanas kameru tīkls, kas sūta signālus muitas un robežsardzes darbiniekiem Ford Raptor automobiļos. Šo tehnoloģiju mēs tagad sākam pārņemt “viedajās” mājās.

Terminu “Lietu internets” 1999. gadā ieviesa Kevins Aštons, uzņēmuma Procter & Gamble zīmolvadītāja palīgs. Aštons gribēja izmantot radiofrekvences identificēšanu (RFID) noliktavas krājumu uzskaitē. Ar RFID aprīkotas birkas varēja sekot ierīcēm vai cilvēkiem, vai jebkam citam. Daudz vienkāršāk bija izveidot algoritmu, kas liktu objektiem uzskaitīt pašiem sevi, nekā uzskaitīt katru objektu. Kopš sācis darboties industriālais internets, Google pārdod tūkstošiem durvju zvanu, kas kalpo arī kā tīklam pieslēgtas novērošanas kameras, savienotas ar mājas datoru vai policiju, un Google zīmols Nest mēnesī pārdod vairāk nekā 100 000 viedo termostatu.

Šodien Ķīna ir priekšā citām valstīm datu vākšanā par saviem pilsoņiem un to kontrolēšanā ar novērošanas palīdzību. Deviņas no desmit visvairāk novērotajām pasaules pilsētām atrodas Ķīnā, kur Sharp Eyes programmā Čuncjinā ar 8,5 miljoniem iedzīvotāju uzstādītas gandrīz 200 kameras uz tūkstoš iedzīvotājiem, burtiski neatstājot nenovērotu nevienu publisku vietu. South China Morning Post par “domāšanas novērošanu” raksta, ka drīz no ārējas novērošanas paredzēts pāriet uz personalizētu un iekšēju novērošanu, ar kuru valsts burtiski iekļūs cilvēka prātā un ķermenī. Ķīna šo tīklu ir uzbūvējusi ar Rietumu tehnoloģijām, un tai palīdzējuši tādi uzņēmumi kā McKinsey, Hewlett Packard Enterprise un Intel. Tagad Ķīnai pašai ir daudzmiljardu dolāru novērošanas industrija, un tā eksportē seju atpazīšanas tehnoloģijas un ar mākslīgo intelektu aprīkotas “viedo pilsētu” novērošanas sistēmas uz 63 pasaules valstīm.

Kopš Google, Facebook, Twitter un citu Rietumu ziņu avotu bloķēšanas Ķīna ir radījusi paralēlu interneta pakalpojumu un stingri kontrolētu mediju vietņu pasauli. Tas panākts ar cenzoru armiju un diviem miljoniem troļļu, kas iesaukti par “pusjuaņas partiju”, jo baumo, ka tie pelna pusjuaņu par katru publicēto viltus ziņu sociālajos medijos. Hārvarda Universitātes profesors Gērijs Kings kopā ar kolēģēm Dženiferi Panu un Mārgritu Robertsu eksperimenta kārtā izveidoja sociālo mediju vietni Ķīnā, kurā nedaudz modificēja ziņu saturu, lai redzētu, kas tiek cenzēts – pilnībā dzēsts vai pārplūdināts ar partijas līniju ieturošiem komentāriem. Šo procesu Kings dēvē par “stratēģisko uzmanības novēršanu”. Viņa vērtējumā valdības apmaksātie troļļi sociālajos medijos ģenerē 450 miljonus komentāru gadā. Tagad jau troļļu armijas un boti stratēģiskai uzmanības novēršanai pārplūdina internetu visā pasaulē, un Rietumvalstu valdības neslēpj vēlmi novērošanā sasniegt ķīniešu līmeni. 2020. gadā The Washington Post un divu Vācijas ziņu aģentūru žurnālisti atklāja, ka vadošais uzņēmums, ko valdības bija izmantojušas elektroniskās saziņas šifrēšanai, – Šveices kompānija Crypto AG – patiesībā bija piederējis CIP.

2019. gada maijā Sanfrancisko kļuva par pirmo ASV lielpilsētu, kas aizliedza sejas atpazīšanas tehnoloģijas, pasludinot, ka atsakās no “Lielā Brāļa tehnoloģijām”. Samervila Masačūsetsā un citas pilsētas sekoja tās piemēram, taču šis pēc izskata cēlais pretošanās akts var izrādīties tik vien kā simbolisks žests. Galu galā, to pašu biedējošo tehnoloģiju, ko izmanto publisko vietu novērošanai, vairums no mums pieņem, kad tā sakārto fotouzņēmumus, uzmeklē draugus feisbukā un ļauj mums iekļūt savā datorā. Sanfrancisko iedzīvotāji jau ir digitalizēti, izsekoti, profilēti un visādi citādi ierakstīti plašajos kredītpunktu, datorspēļu, policijas, cenzēšanas un komerctīklos, kas veido modernās dzīves panoptiku. Mihals Kosinskis, skaitļotājpsihologs Stanforda Universitātes maģistrantūras biznesa skolā, kurš “pēta cilvēkus caur lielo datu prizmu un cilvēku atstātajām digitālajām pēdām”, lēš, ka katru gadu par katru cilvēku pasaulē tiek ģenerēti vidēji 62 gigabaiti datu. Tomēr Kosinskis uzskata, ka feisbukam pietiek ar 10 “patīk”, lai tas par mums zinātu vairāk nekā mūsu darbabiedri, ar 150 – lai mūs pazītu labāk nekā mūsu draugi un ģimene, un ar 300, lai spētu paredzēt mūsu rīcību labāk nekā mūsu dzīvesbiedrs. Ja tam pievieno vēl Amazon, Google un citviet internetā uzkrāto informāciju, par katru no mums kaut kur glabājas miljoniem datu elementu. Pašreizējās Covid-19 pandēmijas laikā, kad pametam pilsētas, izvairāmies no fiziskas saskarsmes ar cilvēkiem un pārejam uz digitālajiem tirgiem, “vairs nebūs nekāda privātuma”, saka Kosinskis. “Mēs jau tagad dzīvojam postprivātuma pasaulē.”

Savienotās Valstis 2002. gadā uzsāka masīvu uz prognostiskās policijas kontroles principu balstītu noziegumu atklāšanas programmu. To nosauca par Totālās informētības programmu (Total Information Awareness jeb TIA), un, pēc senatora Rona Vaidena vārdiem, kura vadītā īpašā Senāta Izlūkinformācijas komisija to nomināli pārraudzīja, tā bija “plašākā novērošanas programma ASV vēsturē”. Kaut arī TIA it kā tika apturēta 2003. gadā, kad prognostiskā policijas kontrole tika diskreditēta kā nedaudz uzlabota rasiskās profilēšanas versija, The New York Times 2012. gadā ziņoja, ka programmas variants vēl arvien “klusībā plaukst” Nacionālajā drošības aģentūrā.

TIA, ko sākt ierosināja 2002. gadā, neilgi pēc 11. septembra teroristu uzbrukumiem, bija kontradmirāļa Džona Poindekstera – bijušā Ronalda Reigana nacionālās drošības padomnieka un Irānas–kontru skandāla nozīmīga dalībnieka – lolojums. Poindeksters bija izraidīts uz kādu K ielas konsultāciju uzņēmumu², līdz viņam izdevās atgriezties Pentagonā un kļūt par direktoru jaunizveidotajā Informētības birojā. Tajā viņš sāka daudzas novērošanas programmas un dibināja tiešsaistes termiņdarījumu tirgus, kurus varētu izmantot teroristu uzbrukumu paredzēšanā, analizējot derību likmes uz nākotnes notikumiem. Šis “terorisma termiņdarījumu tirgus” kopā ar viņa nedabiski pārspīlētajām ambīcijām noveda pie Poindekstera atkāpšanās 2003. gadā. Bet no Edvarda Snoudena izpaustās informācijas mēs zinām, ka masveida novērošana netraucēti turpināja savu gaitu.

Informācijas novērošanas centrs, kāds bija līdzās Ho Ši Mina ceļam, tika augšāmcelts Jūtas Datu centra izskatā, ko uzbūvēja līdzās Mormoņu ceļam Jūtas pavalsts Blafdeilā. Tieši šajā divus miljardus vērtajā, 2019. gadā atklātajā kompleksā NDA uzglabā datus, ko izmanto “cilvēku uzodēji”, lai novērotu visu – no datora taustiņa uzspiediena līdz acs varavīksnenes skenēšanai. Programma MYSTIC ieraksta un arhivē telefonzvanus visā pasaulē, PRISM vāc saziņu internetā, Stingray seko teksta īsziņām. NDA datori, caurlūkodami datu jotabaitus, mēģina notvert ienaidnieku spēkus, kas pārvietojas pa pasaules elektroniskajām takām. “ASV valdība,” brīdināja Snoudens, “konspiratīvā saziņā ar tās klientvalstīm, pirmkārt jau [Five Eyes alianses biedriem] Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi, ir pasaulei uzspiedusi slepenu, visaptverošu novērošanas sistēmu, no kuras nevar paglābties.”

Kaut arī Poindekstera programma tika slēgta, ideja par termiņdarījumu tirgus izmantošanu politisko notikumu paredzēšanā tiek izmantota Aiovas elektroniskajā tirgū, kur var slēgt derības par vēlēšanu rezultātiem, un platformā Augur – decentralizētā blokķēdes tehnoloģijā veidotā tirgū. Totāla informētība kā biznesa modelis ir pieņemta arī Silīcija ielejā, kur Google, Facebook un citi uzņēmumi uzlasa un vāc katru informācijas drusku, ko vien spēj atrast, un pārdod to reklāmdevējiem, politiskajām partijām, Vladimiram Putinam, breksitieriem vai jebkuram citam, kas vēlas to pirkt. Mums var nepatikt valdības veiktā datu putekļsūkšana, bet mums ir iepatikušies uzņēmumi, kas piedāvā ar balsi aktivizējamus Alexa skaļruņus, pūļpakalpojuma nodrošinātus radardetektorus un automātisko datu ievadi atkārtotiem pirkumiem. Poindekstera putekļsūcēja pieeja signālu analizēšanai un novērošanai – kas ir apšaubāma, jo nespēj atšķirt signālu no trokšņa –, no jauna iesaiņota, ir pārtapusi par “lielajiem datiem”, kas Silīcija ielejai ļauj gūt visaptverošu priekšstatu par cilvēkiem un viņu uzvedību. Admirālis gājis savam laikam pa priekšu. Informācija, kas kursē caur NDA datoriem, patiešām ir visai vērtīga, bet par tās veiklākajiem izmantotājiem kļuvuši tirgi un komersanti, nevis Pentagona spiegi.

2018. gadā kāds The Guardian žurnālists lūdza Google izsniegt visus par viņu savāktos datus. Uzņēmums nosūtīja 5,5 gigabaitus informācijas, kas ir ekvivalenti trīs miljoniem Word dokumentu. Kad es šo eksperimentu atkārtoju 2020. gada martā, Google informēja, ka man “seko 51 produkts” un ka man vajadzēs pagaidīt, kamēr mani dati tiek apkopoti. “Šī procesa pabeigšana var aizņemt ilgu laiku (iespējams, stundas vai dienas),” rakstīja uzņēmums. “Jūs saņemsiet ziņu e-pastā, kad datu eksportēšana būs pabeigta.”

Pēc 10 stundām saņēmu no Google ziņu, ka mans “arhīvs” ir izveidots. Kad failus atarhivēju, tie saturēja 214,47 gigabaitus datu, kas līdzinās aptuveni 214 stundām filmu straumēšanas no Netflix. Ja to izdrukātu kā grāmatu 10. izmēra Arial šriftā, tā aizņemtu 13 893 796 lappuses. Arhīvs iekļāva visus manus kontaktus, fotouzņēmumus, meklējumu vēsturi, pirkumus, interneta zvanu reģistrus un korespondenci – praktiski visu, ko biju darījis internetā no tā pirmsākumiem līdz šodienai. Kā visi citi, es šai novērošanai biju piekritis, noklikšķinot “jā” zem neizlasītiem līgumiem, kuri solīja “uzlabot jūsu lietošanas pieredzējumu”. Bez Google mani izseko vesela rinda citu uzņēmumu. Tie uzlasa datus no manām finanšu transakcijām un tad to pārdod man atpakaļ kā manu kredītreitingu vai nodod to Jūtas Blafdeilā kā daļu no NDA mēģinājuma aptvert informāciju visā tās pilnībā.

Elektroniskās novērošanas vēsture ASV sākās 1864. gadā, kad kāds vērtspapīru brokeris, vārdā D. K. Viljamss, tika notiesāts par uzņēmumu telegrāfa līniju noklausīšanos un informācijas pārdošanu vērtspapīru tirgotājiem. “Sausā likuma” laikā noklausīšanās kā policijas instrumenta atbilstība konstitūcijai ar pūlēm tika apstiprināta Augstākajā tiesā. Noklausīšanos izmantoja korporācijas, lai cīnītos ar arodbiedrībām, un sievas, lai pieķertu neuzticīgus vīrus. Mūsdienās noklausīšanās – ko parasti veic mašīnas, bet dažkārt arī cilvēki – ir tehnoloģija, kas iedarbina ar balsi kontrolējamas ierīces mūsu ikdienas dzīvē.

“Džentlmeņi cits cita vēstules nelasa,” 1929. gadā teica ministrs Henrijs Stimsons, kad slēdza Melno istabu – agrīno NDA priekšgājēju. Desmit gadus Melnā istaba, kas pazīstama arī kā Šifrēšanas birojs, bija ASV mierlaiku organizācija informācijas kodēšanai un šifrēšanai. Melnās istabas jeb cabinets noirs bija pastāvējušas jau kopš 17. gadsimta, kad Luijs XIV dibināja pastu un sāka slepeni atvērt un lasīt vēstules. Šo praksi vēlāk formalizēja Luijs XV, izveidojot Cabinet du secret des postes. Daži uz to reaģēja, sākot vēstules šifrēt, un pat Stimsons, kļuvis par kara ministru Otrā pasaules kara laikā un atklājis, ka armijas panākumi ir atkarīgi no pārķerto ienaidnieka ziņojumu atšifrēšanas, atgriezās pie džentlmeņu vēstuļu lasīšanas. Kopš tā laika kodu uzlaušana un elektroniskā noklausīšanās kļuvušas par pastāvīgu modernās pasaules iezīmi.

Pēc Otrā pasaules kara, sākot ar mūsdienu 17 ASV izlūkdienestu izveidošanu un to dramatisku paplašināšanu pēc 2001. gada 11. septembra, iekļaujot šajā sistēmā 2000 privātuzņēmumu un nodarbinot gandrīz 500 000 cilvēku ar pieeju slepeniem dokumentiem, drošības bizness kļuvis par vienu no visstraujāk augošajām ekonomikas jomām. Tradicionāli tas balstījās uz cilvēku piegādātām ziņām, signālu sniegtām ziņām un tādām ziņām, kas iegūtas ar citu kognitīvo disciplīnu palīdzību, jeb, citiem vārdiem sakot, tā bija interpretāciju un vērtējumu prasoša nodarbe. Savukārt jaunās, automatizētās drošības un novērošanas sistēmas paļaujas uz mākslīgo intelektu un K4 (komanda, kontrole, komunikācijas un kompjūteri) sistēmām.

Kaut arī 11. septembris Savienotajām Valstīm bija traģēdija, valsts drošības aparātam tā bija kā dāvana. Vēlāk The Washington Post žurnālisti Dana Prīsta un Viljams Ārkins rakstīja: “Baiļu kultūra bija radījusi valsts tēriņu kultūru tās kontrolei, kas savukārt bija novedusi pie uzskata, ka valdībai jāspēj apturēt katru ļaunu nodomu, pirms tas tiek īstenots, un nav svarīgi, vai runa ir par 20 teroristiem vai vienu pašu vājprātīgo.” Prīsta un Ārkins ziņoja, ka “šķiešanās ar drošības tēriņiem”, kas izauga līdz 2 triljoniem dolāru, bija radījusi tik lielu industriālo izlūkošanas kompleksu, ka tas bija kļuvis par ceturto valsts varu.

Tagad, ieskaitot valdības darbiniekus un civilos līgumslēdzējus, pielaide valsts noslēpumam ir pusotram miljonam cilvēku – tas ir aptuveni Filadelfijas iedzīvotāju skaits. Tik daudz cilvēku dublē tik daudzu citu cilvēku darbu, ka ASV ir 51 federālā vienība un militārie komandpunkti 15 ASV pilsētās, kuri seko naudas plūsmai caur teroristu tīkliem. Analītiķi ik gadu publicē 50 000 izlūkziņojumu, no kuriem vairumu neviens neizlasa.

“Federācijas, pavalstu un korporāciju partnerība ir radījusi milzīgu iekšzemes izlūkdienestu aparātu, kas vāc, uzglabā un analizē informāciju par desmitiem tūkstošu ASV pilsoņu un iedzīvotāju, no kuriem daudzi nekad nav bijuši apsūdzēti,” rakstīja Prīsta un Ārkins. Iekšzemes pretterorisma iestādes ar federālo grantu palīdzību tagad izmanto dārgus instrumentus un ekipējumu, lai cīnītos pret parasto noziedzību “no skolu vandalisma līdz sīkai narkotiku tirdzniecībai”. Vietējās likumsargājošās iestādes dara to pašu, ko citas aģentūras un biznesi pēc 11. septembra: “Tās seko naudai”, ļaujot policijas departamentiem lidināt novērošanas dronus virs ASV pilsētām un braukāt ar bruņumašīnām pa ielām no Deivisas Kalifornijā līdz galvaspilsētai Vašingtonai.

Cik daudz šī slepenības pasaule ASV izmaksā? Zināms, ka valsts 17 izlūkdienestu “melnais budžets” ir 85 miljardi dolāru gadā. Šiem izdevumiem jāpievieno citas izlūkošanas operācijas, kas paslēptas Pentagona budžetā, un šeit skaitļi kļūst daudz lielāki – tie ietiecas triljonos dolāru, saskaņā ar Kongresa budžeta pārvaldi, Valdības pārraudzības projektu un Pentagona paša Aizsardzības komercvaldi, kas atklājusi, ka nelietderīgu izdevumu un funkciju dublēšanās izskaušana ļautu ietaupīt 125 miljardus dolāru piecos gados.

Katra milzīgā valsts drošības aparāta struktūrvienība uzdodas par unikālu ekspertu, par vairāk zinošu nekā citi, kas noved pie saskaldītības un slepenības noārdīšanās. Eksistē plāni valsts ārkārtas situācijas gadījumā slēgt ASV robežas un pakļaut valsti karalaika likumam, lai nodrošinātu valdības kontinuitāti. Tomēr 2020. gada aprīlī koronavīrusa krīzes laikā ASV Kongress izrādījās nespējīgs funkcionēt bez klātienes sapulcēm Vašingtonā. ASV valdības kontinuitātes plānu bija veidojuši “eksperti” – militārie speciālisti, Red Alert spēlmaņi, līgumdarbinieki, konsultanti un citi darboņi ar pielaidi valsts noslēpumam. Danjels Elsbergs, kurš noplūdinājis Pentagona dokumentus, tādus cilvēkus sauc par “kretīniem”.

1968. gada Ziemassvētku dienā Elsbergs lidoja no Losandželosas uz Ņujorku un apmetās viesnīcā Hotel Pierre, kur viņam bija paredzēts iepazīstināt Henriju Kisindžeru ar Vjetnamas kara izbeigšanas stratēģijām. Būdams spēļu teorijas eksperts, Elsbergs bija Kalifornijas Santamonikā bāzētās domnīcas RAND Corporation analītiķis. Kisindžers bija Hārvarda Universitātes valsts pārvaldes profesors un jaunievēlētā prezidenta Ričarda Niksona padomdevējs. Kisindžers bija apmeklējis RAND 8. novembrī – trīs dienas pēc vēlēšanām. “Ričards Niksons nav piemērots prezidenta amatam,” viņš bija teicis, bet decembrī, kad jau bija iecelts par Niksona īpašo palīgu nacionālās drošības jautājumos, Kisindžers savas domas bija mainījis.

Kisindžera iecelšana amatā Elsbergu sākumā priecēja. Bijušais profesors bija mērenāks nekā kara vanagi ap Niksonu, un nevienam ne sapņos nerādījās, ka viņš un Niksons turpinās Vjetnamas karu vēl septiņus gadus. Drīz pēc jaunā amata pieņemšanas Kisindžers lūdza RAND veikt “pētījumu par “izvēles iespējām” Vjetnamā, lai sagatavotos savai pirmajai Nacionālās drošības padomes sapulcei janvārī”, rakstīja Elsbergs grāmatā “Noslēpumi: Vjetnamas memuāri un Pentagona dokumenti”(2002). Elsbergs tika izraudzīts par šī pētījuma vadītāju.

Elsbergs konsultēja Kisindžeru divas dienas. Pēdējās tikšanās beigās 27. decembrī Elsbergs pārdroši piedāvāja gados vecākajam, bet mazāk pieredzējušajam kolēģim padomu:

– Drīz jūs saņemsiet veselu lērumu īpašo pielaižu, varbūt kādas 15 vai 20, kas ir augstākas par “pilnīgi slepeni”, – viņš teica. Elsbergam pašam bija daudzas šādas pielaides, un viņš aprakstīja, kas notiek, kad cilvēks tiek uzņemts šajā ekskluzīvajā klubā.

– Sākumā jūs būsiet sajūsmā par kādu daļu šīs informācijas un ka tā – un tik daudz, neticami! – jums pēkšņi ir pieejama. Tad jūs jutīsieties kā muļķis, – teica Elsbergs, – ka esat uzdrošinājies rakstīt par valdības politiku, to visu nezinot. Vēlāk, kad sāksiet lasīt ik dienas ienākošo izlūkinformāciju un būsiet pieradis izmantot veselas slepenās informācijas bibliotēkas, kuras uzrauga daudz ciešāk nekā parastos augstākās slepenības dokumentus, tad jūs aizmirsīsiet, ka kādreiz jums tā visa nebija, un jums pielips apziņa, ka jums tā ir, bet vairumam tās nav... un ka tie visi pārējie ir muļķi.

Vēlāk cilvēks var apjēgt, ka šī slepenā informācija ir ierobežota un varbūt tai pat nav lielākas vērtības nekā The New York Times, bet “jums jau būs kļuvis ļoti grūti ieklausīties kādā, kam šo pielaižu nav. Bīstami ir tas, ka jūs kļūsiet par tādu kā idiotu. Jūs vairs nespēsiet ieklausīties vairumā cilvēku, lai cik liela būtu viņu pieredze noteiktā sfērā – daudz lielāka par jūsējo”.

Elsbergs vēlējās, kaut viņu jau sen kāds būtu brīdinājis par briesmām, ko slēpj iekļūšana slepenajā pasaulē. “Noslēgumā teicu, ka ilgu laiku biju domājis par slepeno informāciju kā kaut ko līdzīgu dzērienam, ko Kirke pasniedza ceļiniekiem un avarējušiem jūrniekiem, kuri bija nonākuši viņas salā, un kas pārvērta tos par cūkām,” viņš rakstīja. “Tie vairs nespēja runāt cilvēku valodā un nespēja palīdzēt cits citam atrast ceļu uz mājām.” Kad Elsbergs vēlāk pārdomāja šo tikšanos, viņam šķita, ka Kisindžers no teiktā nebija sapratis ne vārda.

Panoptika novērošana jau sen no disciplīnas instrumenta kļuvusi par izklaidi, bet nelāgie tā izcelsmes apstākļi atgriežas laikā, kad elektroniskā novērošana kļūst par instrumentu koronavīrusa pandēmijas apkarošanai. 1999. gadā Johaness de Mols Nīderlandē izgudroja “Lielo Brāli” – televīzijas seriālu, kurā “mājas viesus” ieslēdza ar kamerām aprīkotā telpā, līdz kāds no tiem pēc konkurentu izslēgšanas ieguva naudas balvu. Šova franšīze tika pārdota vairāk nekā 50 valstīs. 2006. gadā Londonas Īstendā televīzija tiešraidē translēja pilsētas videonovērošanas kamerās redzamo un aicināja pilsoņus “vērot notiekošo... un uzmanīt noziedzīgas darbības”. Līdz 2020. gadam Ķīnas Skynet, Sharp Eyes un citas novērošanas sistēmas bija uzstādījušas vairāk nekā 350 miljonus videonovērošanas kameru visā valstī, tai skaitā ar mākslīgā intelekta uzturētu sejas atpazīšanas tehnoloģiju, kas spēj noskenēt visus Ķīnas iedzīvotājus dažu sekunžu laikā. Šīs sistēmas kopā ar sociālo mediju lietotnēm, kas uzstādītas iedzīvotāju viedtālruņos, izmanto medicīniskai novērošanai un citām sociālās kontroles formām. Līdz 2021. gadam pasaulē būs uzstādīts jau vairāk nekā viens miljards novērošanas kameru, ASV un Ķīnā – viena novērošanas kamera uz katriem četriem valsts pilsoņiem.

Franču filozofs Mišels Fuko grāmatas “Uzraudzīt un sodīt” (1975) nodaļā “Panoptisms” apraksta cīņu pret blusu pārnēsāto mēri, kas 17. gadsimtā postīja Eiropu katru trešo gadu. Tā iekļāva “aizliegumu (kura pārkāpējus soda ar nāvi) pamest pilsētu un nogalināt klaiņojošus dzīvniekus. Pilsēta tiek sadalīta noteiktos intendantu pārvaldītos kvartālos. Katra iela pakļauta sindikam, kas to novēro. [..] Katrs indivīds piesaistīts savai vietai. Un, ja tas pārvietojas, tad riskē zaudēt dzīvību, inficēties vai saņemt sodu. Inspekcija darbojas nepārtraukti. Acs visu uzmanīgi vēro”.

Šos vārdus lasot, man atmiņā uzaust pēdējā nodaļa no “1984”, kad Vinstons Smits pēc “atzīšanās visā, visu nodošanas” un pēc laika izjūtas un atmiņas zaudēšanas tik totālas novērošanas priekšā, ka tā, šķiet, zina pat viņa visapslēptākās domas, paceļ acis uz seju televizora ekrānā un saprot, ka “cīņa bija galā... Viņš mīlēja Lielo Brāli”.

Pasaule ir vīrusu pārņemta. Vīrusi uzbrūk datoru operētājsistēmām (tādēļ vajag kiberdrošību). Tie uzbrūk mūsu veselībai (tādēļ vajag gatavoties ārkārtas stāvoklim). Tie uzbrūk valstīm (tādēļ vajadzīga nacionālā drošība). No divkārt saprātīgiem cilvēkiem (Homo sapiens sapiens) mēs esam pārvērsti par neredzamu nāvējošu uzbrucēju pārnēsātājiem. Jaunajā koronavīrusu (tā tie nodēvēti tāpēc, ka to proteīnu apvalku klāj izaugumi, ko vīruss izmanto šūnas pārņemšanai) laikmetā mūsu mijiedarbība bieži notiek ar lēcu un sensoru starpniecību, kas radītas novērošanai, bet tagad tiek labprāt pieņemtas sociālās distancēšanās un drošības dēļ. Hora acs, debesu acs, valsts acs, endoskopiskā acs, datora acs, viedpulksteņi un mobilie tālruņi – mēs gribam, lai tūkstoš acu mūs pieskata šajā briesmu pilnajā vēstures brīdī. Bet paies laiks, un mēs varbūt nožēlosim, kā esam sevi potējuši ne tikai pret bailēm, bet arī pret brīvību.

The American Scholar, 2020. gada 1. septembrī