Profesionālais čujs

"Lietuvas valsts pirmo reizi zaudējusi divas Eiropas Cilvēktiesību tiesas prāvas attiecībā uz vārda brīvības robežām. Strasbūras tiesa otrdien atzina, ka valsts nav nodrošinājusi savu pilsoņu tiesības uz privātumu saistībā ar personiska rakstura informācijas publiskošanu medijos. Tiesas spriedums attiecas uz laikrakstā Lietuvos rytas 2001.gadā publicētu rakstu, kas bija veltīts vairākiem Lietuvas laukos dzīvojošiem cilvēkiem, kuri inficējušies ar HIV, sniedzot arī norādes uz noteiktiem viņu seksuālās dzīves aspektiem. [..]
Kā teikts spriedumā, uzvārdu publiskošana nav attaisnojama ne ar kādām likumīgām sabiedrības interesēm, bet visa raksta mērķis bijis apmierināt lasītāju ziņkāri."

                                                                                                     Viļņa, LETA-ELTA, 2008. gada 25. novembrī

"Lietuvas Seima ēkā žurnālistiem turpmāk tiks izvirzītas stingrākas prasības - viņiem vairs nebūs atļauts deputātus filmēt, fotografēt vai intervēt parlamenta sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, tualetēs un smēķētavās, pirmdien paziņojis jaunais Seima spīkers Arūns Vaļinsks.
[..] "Un kas tās ir par sabiedrības interesēm, ko jūs gribētu aizstāvēt, filmējot tualetē?" viņš vaicājis."

Viļņa, LETA-ELTA, 2008. gada 24. novembrī

Es to daru tāpēc, ka mana auditorija vēlas to zināt! - šādu argumentu esmu dzirdējis gan no kolēģiem, kas iet uz apzinātu risku un izmanto slēptās kameras un diktofonus, lai atklātu politisko korupciju, gan no kolēģiem, kas par savu misiju izvēlējušies, piemēram, geju atmaskošanu. Ja pārliecība par to, vai auditorija tik tiešām vēlas šādu informāciju saņemt, ir neliela, žurnālisti mēdz lietot piezemētāku formulējumu - auditorijai ir tiesības to zināt. Abos gadījumos arguments ir līdzīgs - es rīkojos sabiedrības interesēs. Abos gadījumos vārda brīvība tiek interpretēta kā instruments, kas ļauj apmierināt sabiedrības vēlmes.
Vai, izmantojot šo instrumentu ikdienā, žurnālists paļaujas uz likumdošanu, ētiku vai ko citu? Vairākumam redakciju tik tiešām ir ētikas kodeksi, kas gan drīzāk kalpo par aizsardzību pašiem žurnālistiem. Arī augstskolu profesoriem grūti cīnīties ar ilgi kultivēto apgalvojumu, ka ētika ir katra iekšēja pārliecība un ētikas jautājumos izglītoties nevar, tāpēc šie ētikas kodeksi ir padarīti par dekoratīvu elementu. Tāpēc es atļaušos apgalvot, ka visbiežāk žurnālisti vadās pēc principiem, ko nosaka viņu profesionālais čujs.
Definēt šo parādību var tikai caur ikdienas praksi, kas izpaužas kā cikliska informācijas, vērtību un darbību filtrēšana. Ar fragmentārām zināšanām par likumdošanu un ētiku pietiek, lai pieņemtu lēmumus par to, ko drīkst darīt, un ko, iespējams, labāk nedarīt. Šādas shēmas ļauj žurnālistiem pildīt vienu no svarīgākajām prasībām profesijā - ātri strādāt un ātri tikt galā ar jebkuru situāciju vai informāciju. Šī filtrēšana ir daļa no žurnālistu profesionālās kultūras - tā tiek apgūta socializācijas procesā, uzvedības noteikumus žurnālisti mācās viens no otra. Latvijā ir bijuši tikai daži gadījumi, kad šī shēma uzkārusies, un iemesls tam bijis ļoti vienkāršs - žurnālisti nav vienīgie, kas eksistē publiskajā telpā, un kāds Cits nebija sapratis spēles noteikumus. Iespējams, tieši tāpēc ik pa laikam šie Citi vēlas novilkt robežu starp publisko un privāto telpu ar likumdošanas vai tiesas lēmumu palīdzību.
Daudz interesantāks ir jautājums - kāpēc žurnālistiem nepieciešams publiskajā telpā iepludināt elementus no privātās telpas? Skaidrojumi tam var būt dažādi. Kā jau minēju, biežākais arguments ir sabiedrības intereses.
Taču, aizstāvoties ar argumentu mans skatītājs/lasītājs tā vēlas, žurnālisti tomēr nedaudz blefo. Cik labi medijs tiešām zina, ko vēlas viņa auditorija? Iespējams, asinis un sekss kā obligāts informācijas noformējums izkristalizējās kādā fokusgrupas diskusijā... Tomēr diez vai kāds no skatītājiem ir kādreiz skaidrojis žurnālistiem, kā viņš saprot jēdzienu prasība pēc atraktivitātes, ko žurnālisti piesauc kā postmodernisma kanonu profesijā, ar to domājot sensacionālā piesitienu un kaut kā neparasta izmisīgu meklēšanu.
Arī komunikācijas teorētiķi ir minējuši, ka atsauce uz auditorijas interesēm ir ne visai patiesa - daudz labāk par savu auditoriju žurnālisti pazīst savus
kolēģus, ar kuriem viņi kontaktējas ikdienā. Tāpēc atzinība no kolēģu puses bieži vien ir svarīgāka, nekā vēlme patikt lasītājiem. Skatoties no šī aspekta, Latvijā spēja ieiet privātajā telpā vienmēr ir tikusi uzskatīta par žurnālista kvalitātes zīmi. Spēlēt ar politiķi tenisu, saņemt zvanu no kāda oligarha uz savu mobilo vai regulāri atpūsties pirtī ar kādu no reālajiem politikas veidotājiem - tiek uzskatīts: ja žurnālists to nedara, viņš spēj vien atgremot to, ko ikviens var viegli dabūt nepievilcīgajā publiskajā telpā.
Taču šādu profesionālo standartu ieviešanā un nostiprināšanā būtu netaisnīgi vainot pašus žurnālistus. Tas drīzāk skaidrojams ar politiskās elites uzvedību un nebūt ne privātajā, bet visiem pieejamajā publiskajā telpā. Tajā varas cilvēki vienmēr ir spējuši veiksmīgi simulēt politisko lēmumu pieņemšanu un godīgas konsultācijas, taču reālās pārrunas tiek organizētas kafejnīcās un reālie lēmumi tiek pieņemti tālāk no publiskās telpas. Šāda politiskā kultūra nevar neietekmēt godīgus žurnālistus, kuriem ar slēpto kameru nu ir jādežurē arī tualetēs.
Tajā pašā laikā smalko tehnoloģiju laikmets sagatavojis negaidīto triecienu. Mediju konverģence un interneta attīstība ir padarījuši robežu starp publisko un privāto telpu par tik ļoti neskaidru, ka, pat Amerikāņu žurnālistikas teorētiķu diskusijās viens no galvenajiem jautājumiem šodien ir jautājums par to - kas ir žurnālists un no kā prasīt atbildību. Ir taču skaidrs, ka žurnālistu vietā tajā pašā
tualetē var gadīties apkopēja ar parasto telefonu, ar kuru ir iespējams fotografēt, filmēt un ierakstīt skaņu. Var gadīties, ka apkopēja ir piereģistrējusies YouTube un jau rīt taisās atvērt savu multimediālo blogu.