Pēc Autora nāves

“Mīts par pilsonisko žurnālistiku ir piedzīvojis sakāvi, intervijā biznesa portālam Nozare.lv pauž izdevniecības “Mediju nams” valdes priekšsēdētājs Armands Puče. Pilsoniskās žurnālistikas galvenā ideja ir tā, ka interneta lietotājs sāk veidot saturu un publiskajā informācijas telpā nonāk ne vien žurnālistikas galaprodukti, bet arī interneta lietotāju radītas ziņas. Puče atzīst, ka arī “Mediju nams” ar interneta projektu Skatiens.lv mēģinājis attīstīt lietotāju interesi par interneta vidi, jo bija svarīgi pārbaudīt mītu par pilsonisko žurnālistiku, kas visā pasaulē tagad ir piedzīvojis sakāvi. Viņš uzskata, ka nākotne pieder kvalitatīvajai žurnālistikai, jo internets ir pilns ar “surogāt- un hibrīdinformāciju”.”

nozare.lv. 2010. gada 29. janvārī

Pilsoniskās žurnālistikas iespējas pastāv jau ilgi – aktīvākie lasītāji sūta savas pārdomas uz redakciju, kas tās publicē rubrikā “Mums raksta”, “Lasītāju viedoklis” u.t.t. Jauno mediju un pilsoniskās žurnālistikas īpatnība ir tāda, ka starp vēstules vai raksta autoru un lasītāju pēc idejas nepastāv vidutājs – redakcija. Saturs, ko veido paši lietotāji, nerediģētā veidā nonāk līdz auditorijai. Tātad – gan interesanti formulēti viedokļi, gan refleksijas par to, kas tika apēsts pusdienās. Tehnoloģiju attīstība nodrošina vārdu un emociju plūsmu, kas steidzas par sevi pavēstīt publiskajā telpā. Būtu arī muļķīgi ignorēt tos, kam internets beidzot ļāvis kļūt ne tikai par vēstījuma saņēmēju, bet arī par tā autoru, izplatītāju un reizē arī patērētāju (lai arī dažkārt vienīgo). Pusgadsimts nav pagājis kopš Rolāna Barta pasludinātās Autora nāves, kad Autors atkal ir klāt. Autors, kas nāk no “lasītājiem”, kurus Barts redzēja kā ignorētus, apspiestus, un par kuru piedzimšanu mēs, viņaprāt, ar Autora “nāvi” arī maksājam.

Šādu lasītāju/autoru piedzimšana publiskajā telpā tiek komentēta ļoti dažādi. Daudzi mediji un pētnieki saskata tajā humānisma evolūcijas jauno posmu – ideja, ka “cilvēks ir vērtība” beidzot atspoguļojas arī medijos (cilvēks ne tikai patērē tekstu, bet pats līdzvērtīgi piedalās tā ražošanā). Priecājoties par šādu demokratizācijas vilni, vairums tradicionālo mediju pilsoniskajai žurnālistikai uzreiz atvēlēja kādu “stūrīti” savā saturā – ja jau žurnālisti tik ilgi meklējuši un mēģinājuši reprezentēt “tautas balsi”, tad nedzirdēt to, kad tā pati ieradusies un klauvē pie durvīm, ir vienkārši nepieklājīgi. No vienas puses, var pat likties, ka kaut kādā mērā ir piepildīts žurnālistikas sapnis – tie, kuru vārdā medijiem pēc idejas vajadzētu runāt, sākuši runāt paši. Taču tas reizē uzrāda arī vairākas problēmas.

Pirmkārt, žurnālistikas kultūra joprojām ļoti lielā mērā balstās 20. gadsimta tradīcijās un domāšanā. Viena no galvenajām tā laika masu komunikācijas vīzijām bija par redakciju kā “vārtsargu”, kas rūpējas par medija saturu, atlasot tikai to informāciju (viedokļus, idejas, notikumus), kas der konkrētam medijam un attiecīgi – tā auditorijai. Atteikties no šāda “regulatora” funkcijas tradicionālie mediji negrib. Un tam ir saprotams iemesls – mediji jūtas atbildīgi par savu saturu auditorijas priekšā. Šāds pamatojums ir visai racionāls, jo mediji zina, ka no žurnālistikas auditorija tomēr sagaida profesionāli veidotu produktu, nevis nesakārtotu platformu, kur mētājas dažādi vēstījumi. Tie, kas maksā par ekskursiju, vēlas dabūt profesionālu gidu, nevis brošūru kaudzi un karti, par kuras precizitāti turklāt neviens neatbild. Tāpēc tradicionālie mediji turpina sargāt savus vārtus no barbariem.

Pilsoniskās žurnālistikas atbalstītāji kā vienu no savām priekšrocībām min viedokļu daudzveidības parādīšanos publiskajā telpā. Tagad jebkurš, kam ir pieeja internetam, savu viedokli var publiskot un tātad ar savu dienaskārtību ietekmēt tradicionālo mediju un politisko dienaskārtību. Tajā pašā laikā “pilsoniskie žurnālisti”, darbojoties jaunajos medijos, sastopas ar tradicionālo mediju tradicionālajām problēmām, no kurām lielākā ir – auditorija. Jaunie mediji vadās pēc vecās loģikas – lai ar savu skatījumu vai problēmu nokļūtu reālajā dienaskārtībā un nonāktu līdz ietekmei, ir jābūt pamanāmam. Tāpēc līdz šim lielākie veiksmes stāsti ir saistīti ar kāda pilsoniskās žurnālistikas vēstījuma nokļūšanu tradicionālajos medijos. Realitātē tas nozīmē, ka tie paši profesionālie “vārtsargi” dod zaļo gaismu dažām veiksmīgākām pilsoniskās žurnālistikas izpausmēm. Visi jūtas mazliet laimīgāki – redakcija, ka ir tik demokrātiska, bet žurnālisti amatieri – ka ir pamanīti.

Protams, jautājums ir, vai pilsoniskā žurnālistika var pastāvēt viena pati bez tradicionālajiem medijiem? Atbilde ir ļoti vienkārša – jā, ja tai ir savs kanāls un, galvenais, ja tai ir ko teikt. Atceros gadījumu, ko stāstīja kolēģis no kādas komerctelevīzijas, kas savas ziņu studijas izkārtojumu izmainīja tā, lai ziņu moderatoram fonā skatītāji varētu redzēt “dzīvo bildi” no redakcijas. Kāds apsargs, kas strādāja tajā telekompānijā, ētera laikā piezvanīja savai mammai: “Skaties, tūlīt es ieiešu kadrā un pāris sekundes tu mani redzēsi televizorā!” Arī pilsoniskā žurnālistika atbaida skeptiķus ar to, ka pārāk daudz koncentrējas uz pašu kanālu, nevis vēstījuma saturu.

Bet ne tikai šis apstāklis ļauj pilsoniskās žurnālistikas kritiķiem skatīties uz to lielākoties kā uz modes lietu. Pilsoniskā žurnālistika joprojām cenšas atdarināt profesionālo žurnālistiku – amatieru intervijas, mēģinājumi rakstīt ziņas vai atgremot jau visiem zināmo informāciju ļoti bieži izskatās neveikli un atgādina drīzāk parodiju, kā arī rada pamatotu jautājumu – kāpēc tas ir vajadzīgs? Pilsoniskajai žurnālistikai, lai tai būtu kāda jēga, ir jāpiedāvā kas tāds, ko pašlaik nevar piedāvāt profesionālā žurnālistika, – sava cilvēciskā līdzdalība, patiesi stāsti un vēlme risināt kādu konkrētu problēmu. Citiem vārdiem, tai jāizaug līdz patstāvīgam žanram un jāsaprot, ka no pilsoniskās žurnālistikas vismazāk kāds sagaida žurnālistiku. Taču pilsoniskumu gan.