Ādinieks, dzejnieks, filozofs, spiegs

Pāris mēnešus rudenī pilsētas lielākajā kinoteātrī bija redzams globālo katastrofu režisora Rolanda Emeriha jaunākās filmas “Anonīms” plakāts. Tad šis plakāts pazuda, bet informācija par filmas pirmizrādi februārī Rīgā tika izdzēsta ne vien no kinoteātra mājaslapas, bet arī no IMDB, vissvētākās kino datubāzes. Šajā neilgajā laikā droši vien tikai retais apmeklētājs ievēroja tumšo vīrieša siluetu no mugurpuses, kas bija redzams plakātā, – vīrietis rokā turēja spalvu un, visticamāk, arī bija tas pats “anonīmais”, par ko vēstīja filmas nosaukums. Noteikti vēl mazāk bija to, kuri šajā tumšajā tēlā sazīmēja Viljamu Šekspīru. Pieļauju, ka publiski pieejamās informācijas pazušana iekļāvās Šekspīra konspiroloģijas shēmā, un nevienam latviešu skatītājam tā arī nebūs iespēju atbildēt uz filmas afišā uzdoto jautājumu: “Vai Šekspīrs bija krāpnieks?”

Laikā, kad plakāts rotājās kinoteātrī, nodomāju, ka filmas nosaukums “Anonīms” sakrīt ar mistisko interneta anarhistu grupu Anonīmais, kuri, ietekmējoties no brāļu Vačovsku filmas “V ir vendeta”, par simboliku izmanto Šekspīra laikabiedra bēdīgi slavenā katoļu terorista Gaja Foksa masku. Un tad jau, ja labi padomā, var atrast milzum daudz citu filmu un faktu, kas aiz nevainīgas fasādes slēpj rūpīgi izplānotas sazvērestības ķēdi. Piemēram, nupat rādītā filma “Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs” mēģina atklāt, kurš īsti – no četriem – bija padomju spiegs britu pretizlūkošanas vadībā Aukstā kara laikā. Tādi paši četri usual suspects ir arī Šekspīra gadījumā.

Pētnieki par “īsto Šekspīru” lielākoties uzskata septiņpadsmito Oksfordas grāfu Edvardu de Vēru, slaveno dramaturgu Kristoferu Mārlovu, filozofu Frānsisu Bēkonu un sesto Derbijas grāfu Viljamu Stenliju. Pēdējā laikā popularitāti guvusi arī literatūrpētnieces Robinas Viljamsas izvirzītā versija, ka Šekspīrs patiesībā bija sieviete – Pembrukas grāfiene Mērija Sidnija (šīs versijas argumenti ir tādi paši kā nesen izplatītajam pieņēmumam, ka Šekspīrs esot bijis gejs un ka viņa mīļākais bijis Sauthemptonas grāfs Henrijs Rizlijs).

Kino labprāt seko Marka Tvena teiktajam, ka “mūs satrauc ne jau tas, ko mēs nezinām, bet gan tas, ko mēs zinām, taču kas varētu būt citāds”. Emerihs un scenārists Džons Orlovs nolēmuši pastiprināt publikas aizdomas, ka Šekspīrs ir kāds cits, nevis viņš pats. Šoreiz izvēle ir kritusi uz Edvardu de Vēru. Atsaucoties uz vienu no šekspiroloģijas tradīcijām, filmas autori izvirza versiju, ka grāfa Oksforda dižciltīgais stāvoklis un audzināšana puritāniskajā Elizabetes I galvenā padomnieka Viljama Sesila namā nebūtu ļāvuši viņam lugas parakstīt pašam ar savu vārdu. Filmā negadījuma dēļ par lugu autoru kļūst dzērājs, nelietis un vispār totāls plānprātiņš – ne pārāk talantīgais aktieris Vils Šekspīrs. Turklāt de Vērs nolēmis slepeni izrādīt savas lugas nevis slavas vai valodas dēļ, bet gan tādēļ, lai piedalītos Tjūdoru un Stjuartu cīņā par troni. Elizabete I ir tuvu nāvei, bet viņas vietā stāsies vai nu kāds no viņas ārlaulības bērniem, vai nīsto katoļu Stjuartu pārstāvis Džeimss. Kā raksta amerikāņu kino kritiķis Pīters Traverss, visu vēl sarežģī tas, ka ““nevainīgā karaliene” ņem pie sevis gultā ne tikai Oksforda manuskriptus”. De Vēram ar karalieni ir gan sakars, gan kopīgs dēls, arī de Vēra aizstāvētais troņa pretendents Eseksas grāfs ir Elizabetes dēls, un beigu beigās izrādās, ka Elizabetes dēls ir arī pats de Vērs. (Te gan jāpiebilst, ka saskaņā ar daudz izplatītāku teoriju Elizabetes I ārlaulības dēls ir bijis cits pretendents uz Šekspīra godu – Frānsiss Bēkons.) Incesta pārņemtais varas karuselis pilnībā aizēno Šekspīra daiļradi, jo izrādās, ka viņa lugas ir tikai alegorijas par politiskajām norisēm karalistē. Lai kā Rīsa Ivansa atveidotais de Vērs klaigātu, ka “balsis man galvā runā un vienīgais, kā ar tām tikt galā, ir pierakstīt to teikto”, drīz vien visiem kļūst skaidrs, ka arī viņš ir tikai galma intrigants. “Hamleta” iestudējumā, kuru Elizabete liek izrādīt galmā, ļaunā Polonija tēls apzināti atgādina Stjuartu atbalstītāju Sesilu, bet “Ričarda III” iestudējumā Globe teātrī, kurš notiek tieši Eseksas grāfa sacelšanās priekšvakarā, vientuļais karalis slepkava Ričards tiek attēlots ar kupri, tādējādi norādot uz Sesila dēlu, kupraino Robertu Sesilu. Iespējams, ka vienīgais, kas filmā ir vairāk vai mazāk oriģināls, ir versija par to, kā “Makbets”, “Karalis Līrs” un “Vētra” varēja parādīties vēl labu laiku pēc de Vēra nāves 1604. gadā: autori to atrisina tā, ka Oksfords izsauc savu sazvērnieku, arī nozīmīgu laikmeta dramaturgu Benu Džonsonu, pie savas nāves gultas un uztic viņam jau sen sarakstītos de Vēra darbus ar norunu, ka tie tiks publicēti pakāpeniski pēc viņa nāves, nodrošinot to autora anonimitāti.

Šobrīd neviens nevar iedomāties, ka diži talanti varētu sevi neapliecināt ar vārdu. Pat “anonīmais” ielu mākslinieks Banksijs, kurš sevi pasniedz kā kapucē un tumšās brillēs tērptu tēlu, šādā veidā tikai vēl vairāk sevi iezīmē. Un es pat nerunāju par tiem miljoniem, kas slēpjas aiz anonīmiem profila vārdiem sociālajos tīklos, tomēr pie mazākajām popularitātes pazīmēm ļaujot sevi pazīt. Identitātes noslēpumi ir saistīti vienīgi ar sensācijām, un tie tiek atklāti arvien ātrāk. Teiksim, agrīnajos viduslaikos nebūtu iespējams, ka uz baznīcas sienas gleznojuma autors stūrītī būtu uzķēpājis savus iniciāļus.

Nav saglabājies neviens Šekspīra rokraksts, vienīgie paraugi ir seši paraksti uz juridiskiem dokumentiem dzīves pēdējos trijos gados (Foto: gettyimages)

Šekspīrs dzīvoja laikā, kad autori sāka parādīties, tomēr autorības problēma vēl nepastāvēja. Jau pieminētais “aizdomās turamais” Bēkons esejā par izlikšanos un liekulību raksta: “Pastāv trīs pakāpes, kā cilvēks var apslēpt vai aizplīvurot savu īsteno seju. Pirmā pakāpe izpaužas mazrunīgumā, atturīgumā un noslēgtībā – tad, kad cilvēks neļauj saskatīt vai neļauj uzzināt, kas viņš tāds ir... Cilvēka izturēšanās un darbošanās pelna vairāk goda, ja tā nav pilnīgi atklāta.” Un arī pats Šekspīrs, lai arī kas viņš bija, dažās savās lugās atbalsta anonimitāti. Piemēram, “Divpadsmitajā naktī” meitene Viola uzdodas par puisi Cezārio, lai gan Šekspīrs labi saprata, ka vēlāk tas citiem varētu radīt milzu jucekli.

Kopš Barta un Fuko pasludinātās “autora nāves” – bet varbūt jau pirms tam – daudziem vairs nebija nekādu jautājumu par “īsto” Šekspīru, jo viņiem “jaunais autors” ir tikai lugu un sonetu teksta funkcija. Tomēr vienmēr atrodas kāds dakteris, aktieris vai rakstnieks, kurš sašaubās un pievēršas plašajam argumentu lokam par Šekspīra autentiskumu, jo kāro radīt jaunas sensācijas – lielā mērā pats par sevi. Starp citu, līdz pat pagājušajam gadam, kad Emeriha ideju atbalstītāja profesora Viljama Leihija vadībā iznāca zinātnisku rakstu krājums par Šekspīra autorību, starp tiem, kuri aiz slavenā dramaturga muguras meklē kādu citu, nebija neviena akadēmiķa vai atzīta literatūras pētnieka, toties bija daudz populāru personību. Marks Tvens ar savu eseju “Vai Šekspīrs ir miris?” ierindojas blakus Voltam Vitmenam, aizstāvot bēkonisko variantu, bet Zigmunds Freids bija kvēls devērists.

Domājot par šekspīrību, tikai pārliecinos, ka pats arvien vairāk uzticos dažādām sazvērestībām, jo pārāk maz vēstures avoti var skaidri pateikt par Viljamu Šekspīru jeb, pareizāk, cilvēku, kuram bija šāds vārds un uzvārds. Fakti apliecina vien to, ka viņš bija analfabēta ādinieka dēls no 16. gadsimtā vēl niecīgā ciemata – Stretfordas pie Eivonas; kļuvis par ceļojošas aktieru trupas dalībnieku, viņš nonāca Londonā, kur turpināja darboties šai neglaimojošajā profesijā. Šāds skaidrojums, protams, nekādi nesakrīt ar mūsdienīgo priekšstatu, ka pagātnē kaut ko nozīmīgu radīt varēja vienīgi tie, kas dzīvē kaut ko apguvuši. Tas gan izklausās visai netaisnīgi, ņemot vērā, ka mūsu laikā radošs drīkst būt ikviens, pat tas, kurš izsakās 140 zīmju sms valodā tviterī vai zināšanas vienkārši ieguglē. Bet pagātnē šim Stretfordas pusizglītotajam iznirelim nebija pat iespēju lietot pieklājīgu bibliotēku. Un šeit gan rodas problēma: no kurienes viņš uzzināja par ebreju stāvokli Venēcijā, Henrija VIII valdīšanas problēmām, Antonija un Kleopatras mīlasstāstu utt. – tā, it kā būtu studējis Vikipēdiju, Britu enciklopēdiju un bibliogrāfiskos apskatus?

Šis zināšanu un stulbuma pretnostatījums arī ir sadalījis visus Šekspīra pētniekus divās gandrīz vai naidīgās “Veronas dzimtās” – stretfordistos (tajos, kas uzticas īstā jeb primitīvā Šekspīra no Stretfordas pie Eivonas pārdabiskajam literārajam talantam) un ne-stretfordistos (tajos, kas tic, ka aiz Šekspīra slēpās viens vai vairāki citi autori). Lai gan stretfordistu grupā ietilpst galvenokārt akadēmiķi, viņu argumenti vairāk atgādina sofistiskus vingrinājumus. Piemēram, šo problēmu vispār esot nepieņemami cilāt, jo pirmo reizi Šekspīra personu apšaubījusi kāda Dēlija Bēkona, kura 19. gadsimta 50. gados atzina savu uzvārda radinieku par īsto autoru. Pirmkārt, viņa esot sieviete, otrkārt, viņa to darījusi vairāk nekā divsimt gadus pēc Šekspīra. Šekspirologi arī izmanto vienīgo laikabiedru tekstu, kurā Šekspīrs pieminēts, – dramaturga Roberta Grīna darbu “Graša vērta asprātība”, kurš datēts ar 1592. gadu un kura autors uzbrūk kādam dramaturgam Viljamam Šekspīram par māksliniecisko bezgaumību. Pamflets pierāda, ka kāds Viljams Šekspīrs šajā laikā ir bijis Londonā un viņa aktiera, kā arī lugu autora karjera attīstās. Ne-stretfordisti gan uz šo argumentu atspēlējas ar citu darbu – filmā attēlotā Džonsona dzejoli “Par dzejnieku-pērtiķi”, kurā dramaturgs šķietami apsūdz Šekspīru, ka tas piesavinājies cita autora lugas un skraida pa Londonu, ar tām plātīdamies, kaut gan pats nebūtu spējīgs uzrakstīt pat rindiņu.

Gandrīz visas Šekspīra lugas pārsteidz ar tajās izmantoto zināšanu apjomu. Trīsdesmit septiņās Šekspīram piedēvētajās lugās atrodamas vairāk nekā 500 atsauces uz mūziku, turklāt tādas, kuras varētu izdomāt tikai cilvēks ar pamatīgām zināšanām mūzikā. Vairāk nekā pārliecinošas ir autora zināšanas par politikas vēsturi un sava laika politiskajām aizkulisēm, jūtams, ka viņš atradies tuvu galmam. Šajā sakarā balsi paceļ tā saucamie “mērenie bēkonisti”, kuri uzskata, ka par politisko un galma dzīvi Šekspīru konsultējis Bēkons.

Tikai sešās lugās Šekspīrs neatsaucas uz lasīšanu, vēstuļu apmaiņu un valodas izteiksmes stilu, turklāt pierādīts, ka viņa paša izmantoto literāro avotu skaitam būtu bijis jābūt gigantiskam. Pētnieks Džefrijs Bulovs ir sastādījis krājumu “Šekspīra stāstnieciskie un dramaturģiskie avoti” (Bullough, G. Narrative and Dramatic Sources of Shakespeare. Routledge, 1964) astoņos sējumos, kuros fragmentu vai pilnu darbu veidā apkopots viss, ko autoram būtu bijis vajadzīgs izmantot, lai sarakstītu savas lugas. Tā ir gan visa klasika, ieskaitot Homēru, Ovīdiju, Plīniju Vecāko un Plutarhu, gan laikabiedru darbi, tostarp Mateo Bandelo “Romeo un Džuljeta”, kas precīzi izklāsta traģisko Veronas mīlētāju sižetu. Līdzīgs krājums tika apkopots par izglītotā “vārdnīcu Džonsona” daiļradi; visu kopā ņemot, iznāca tikai viens sējums.

Ne-stretfordisti norāda arī uz to, ka, atšķirībā no daudz sīkākiem laikmeta autoriem, nav saglabājies neviens Šekspīra rokraksts – ne dienasgrāmata, ne dzejolis, ne lugas fragments. Vienīgie paraugi ir seši paraksti uz juridiskajiem dokumentiem dzīves pēdējos trijos gados, kas līdzinās nesalasāmiem skriceļiem, kritiķu prātā tikai apliecinot, ka aktieris viltvārdis Šekspīrs piedevām bijis arī galīgs analfabēts. Galu galā Šekspīrs neparādās pat 30 labāko dzejnieku un dramaturgu sarakstā, kuru 1600. gadā publicēja literārais izdevums The New Metamorphosis.

Filmas “Anonīms” scenārists Orlovs izvēlējās par labu šobrīd populārākajai de Vēra versijai, atsaucoties uz to, ka publika starp dažādām ne-stretfordistu organizācijām vairāk uzticas Šekspīra-Oksforda biedrībai, bet uz ekrāna Emerihs šo teoriju attīstījis ar apokaliptisku vērienu. Diemžēl šis seksualitātes, vardarbības, politiskā detektīva vēriens vairāk piestāv filmām par pasaules galu, tikmēr Angļu renesanses Londonas sajūtu – miglaino ainavu, sveču gaismas un ēnas, precīzās teātru un galma dekorācijas –, kā arī izcilu mūsdienu Londonas teātru aktieru darbu atstājot par Šekspīra laika vienīgajiem lieciniekiem. Nesen Dienā kino kritiķis Normunds Naumanis izteicās: “Holivuda ir uztaisījusi kārtējo mēslu – grāvēju par Šekspīru, saucas “Anonīms”. Kārtējo reizi tiek apzelēta teorija, ka tas Šekspīrs nav tas Šekspīrs. [..] Būtībā taču tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka darbu kopums, ko mēs saucam par Šekspīru, kultūras, civilizācijas un attīstības vēsturē joprojām ir dzīvs un to lieto. Man vienalga, vai tas bijis ādinieka dēls no Stretfordas vai izglītots grāfs, kuram bija kauns atklāt savu vārdu.” Atzīstot, ka arī esmu ļāvies Šekspīra autentiskuma apšaubīšanas valdzinājumam, es Naumaņa “uzbraucienu” Emeriha filmai pārformulēju kā jautājumu sev: kāpēc mani tas vispār interesē? Un vienkāršā atbilde uz to varētu būt šāda: reizēm ir tāda sajūta, ka “zināšanas” pastāv kaut kur ārpusē, un pagātnes noslēpumu risināšana ir šķietams solis tām pretī.