Caurspīdīgā verdzība

“Video novērošana nespēja novērst Taimskvēra terorakta mēģinājumu. Vai tas nozīmē, ka tā ir nederīga? Nav teikts.”

Stīvens Saimons, New York Times,
2010. gada 3. maijā

“Drošības videokameras ir tikai tik labas, cik labas ir smadzenes aiz tām.”

Maikls Dž. Tārs, New York Times,
2010. gada 3. maijā

Viss sākas ar nejauši dzirdētu (vai lasītu) ziņu frāzi: “Valstu līderi tiksies pilsētā N, lai parakstītu vēsturisko līgumu par…” Jūs pasmīnēsiet par vēsturiskā dokumenta dīvaino nosaukumu, par muļķīgo vietas izvēli šim svarīgajam samitam un tūlīt pat par to aizmirsīsiet. Viss turpināsies īsi pirms šī pasaules nozīmes notikuma: jūs vienkārši piespiedīs par to atcerēties. Vispirms jūs pievērsīsiet uzmanību tam, kā ģērbušies policisti – vietā, kur viņu līdz tam nav bijis vispār. Pēc tam varenā mašīnu straume, kas pilda jūsu pilsētas artērijas, kļūs vēl biezāka; sabiezējusi, tā palēninās savu gaitu, līdz apstāsies pavisam, pārvērtusies vienā stiegrā, pretīgā trombā, kas met izplūdes gāzes. Nav izslēgts, ka jūs pats kļūsiet par šī tromba daļu. Pēc tam pēkšņi izrādīsies (par to, protams, būs bijis stāstīts televizorā, taču kurš pieklājīgs cilvēks tagad skatās televizoru?), ka kāda jūsu pilsētas daļa (pieņemsim, pakalns, kur atrodas Pils) ir vienkārši aplenkta un noslēgta – ak, nu, protams, ne uz ilgu laiku, tikai uz pusotru dienu.

Un vispār – tas ir tāds gods mūsu mazajai valstij, mūsu senajai pilsētai, ka pasaules līderi to izvēlējušies, lai parakstītu tik svarīgu dokumentu. Jums ir nospļauties par svarīgumu, kādam vajadzētu piemist šim līgumam par kaut kā tāda ierobežošanu, kas neatrodas jūsu tiešā (vai attālā) rīcībā – šie kungi izdomājuši desmitiem spēļmantiņu, kas spēj desmitiem reižu iznīcināt mūsu pasauli, bet tagad viņi izklaidējas, nododamies tīras aritmētikas klusajiem priekiem – simts raķetes šurp, piecdesmit bumbvedējus – turp. Iespēju iznīcināt mūs visus vienā paņēmienā ir kļuvis mazāk, taču arī atlikušo opciju pietiks ducim tādu cilvēču; tiesa, neviens jau nopietni arī nedomā par atlikušo raķešu un bumbvedēju pielietošanu, ja nu vienīgi par to klusi sapņo tālā Alkaīda. Vārdu sakot, jums ir nospļauties, jūs zināt visa tā cenu, jūs neapvedīs ap stūri. Nav nospļauties uz kaut ko citu – uz dzīves paralīzi jūsu apdzīvotajā areālā, uz korķiem, policijas patruļām, pat virs Pils riņķojošajiem helikopteriem.

Vai, teiksim, jūs posāties braukt uz kādu valsti, kur turklāt nepieciešama vīza. Jūs aizpildāt anketu, kurā izklāstiet visu ģimenes vēsturi: kurš ir tēvs, kura – mamma, kad viņi dzimuši, vai vēl dzīvi, vai jums ir sieva un bērni. Kur viņi ir. Kad jūs pēdējo reizi esat darījis to un to. Anketai jūs pievienojat papīru par savu bankas rēķinu, kur iespējams redzēt, kurš un kad jums pārskaitījis naudu un kam jūs to esat tērējis. Konsulātā jūs kārtīgi nopratinās un – ja veiksies – atļaus iebraukt viņu valstī. Lidostā jūs vairākas reizes pārmeklēs, izgāzīs somas saturu vispārējai apskatei – salvetes, zāles, apakšbikses, prezervatīvus, grāmatas, mākslīgos fallus – pēc tam vēl piespiedīs iziet cauri rentgena kamerai, bet jūsu drošības sargiem būs iespēja apspriest jūsu figūras trūkumus skenera ekrānā (tagad ir jēga nodarboties ar fitnesu ne vien uz pludmales sezonas sākumu, bet arī uz nākošo avioreisu). Pēc ierašanās jums nāksies izstāvēt garu rindu pie pases kontroles un atbildēt uz dažiem ne visai pieklājīgiem aizdomīga robežsarga jautājumiem. Pēc tam jūs jau mierīgi varēsiet nodoties ceļotāja priekiem.

Vai arī, piemēram, jūs sēžat ofisā, bet ziņkārīgais priekšnieks vai programmētājs lasa jūsu meilus. Vai pēkšņi slepenpolicijai šķitis, ka jūs esat Osamas bin Ladena, Džeka Uzšķērdēja, Kim Čen Ira līdzzinātājs, un visas jūsu telefona sarunas, kārtīgi izdrukātas, ar garumzīmēm, nogulst uz bargā izmeklētāja galda. Vai arī jūsu klusajā, mierīgajā vebblogā, kur jūs dalāties pārdomās par literatūru, seksu, futbolu, gastronomiju un politiku, ielaužas neciešami smirdīgu kretīnu bari, kas šurp atsūtīti pēc kāda polittehnologa dīvainas iegribas. Idioti aplej jūsu īpašumus ar šķidriem mēsliem un uzvaroši izzūd. Vai, piemēram, jūs uzzināt, ka cīnītāji pret bērnu pornogrāfiju pārbaudījuši jūsu bankas karti sakarā ar maksājumiem par nevainīgā resursa “Bērni spēlē Šopēnu” izmantošanu. Galu galā jūs vienkārši sēžat mājās, nevienu neaiztiekat, ejat uz darbu, uz sporta zāli, nodarbojaties ar šopingu un sapņojat par atvaļinājuma vojāžu uz Grieķiju. Bet kādu dienu jūs ieslēdzat televizoru un ieraugāt savu vārdu starp kādas visvarenas izlūkošanas organizācijas slepeno aģentu vārdiem, kuri ir piebeiguši kādu večuku attālā arābu valstī. “Es tur nekad neesmu bijis!”, jūs iesauksieties, taču jums nebūs taisnība. Citiem labāk redzams. Visvarenā izlūkošana jau sen aizsūtījusi savu slepkavnieku ar nogalināšanas licenci, pistoli un jūsu pasi kabatā, lai novāktu nākošo viņiem netīkamo kungu.

Galvenie vārdi, aprakstot šodienas Rietumu dzīvi – “atvērtība” un “caurspīdība”. Pēc Popera “atvērtā sabiedrība” kļuvusi par totālā labuma sinonīmu. “Caurspīdību” pieprasa demokrātiskas institūcijas un cīnītāji pret korupciju, kas savu organizāciju nosaukuši par Transparency International. Uz paaugstinājumiem līdz viduklim atklātās kājas cilā no bada caurspīdīgas manekenes.

Openspace darbavietās mums nav iespējams noslēpties. Lidostās mūs caurskata – tieši tāpat kā mūsu čemodānus; mūsu banku rēķinu stāvoklis ir atvērts gandrīz jebkuram interesentam – gluži kā Popera ideālā demokrātiskā sabiedrība. Mūsu sarakste (mums nezināmas nepieciešamības vārdā) tiek lasīta, mūsu sarunas (tās pašas nepieciešamības vārdā) tiek noklausītas, dokumentus izmanto nepiederoši ļaudis. Gandrīz ikvienu mūsu soli iemūžina novērošanas kameras, gandrīz jebkura adrese, ko mēs ierakstām meklētāja lodziņā, nokļūst kādā atmiņā, un pat mūsu mājas var atrast ar visspēcīgā Google palīdzību. Sabiedrība, kas ir sajukusi uz privātumu un atsevišķa cilvēka tiesībām, atrodas totālas kontroles stāvoklī pār šo pašu atsevišķo cilvēku. Caurspīdīgs – tas nozīmē savējais, necaurspīdīgs – tas nozīmē bīstams. Nabokovam “Ielūgumā uz sodu” izrādījās pilnīga taisnība. Starp citu, viena no pēdējām viņa angļu grāmatām bija “Transparent Things" [1. Caurspīdīgās lietas (angļu val.).]

Bet kurš ir teicis, ka mums tas nepatīk? Mēs paši esam jukuši uz caurspīdību. Mēs vēlamies būt atvērti visiem un katram. Mēs ekshibicējam blogos. Mēs izkaram vispārējai apskatei savus, savu bērnu, draugu, suņu, kaķu foto – un pat video ar saviem nožēlojamajiem porno varoņdarbiem. Mēs priecīgi iepinamies sociālajos tīklos. Mēs esam gatavi dažus mēnešus nodzīvot Big Brother ciešās teleacs priekšā. Mēs gribam līdzjūtību, solidaritāti, apbrīnu, slavu. Un iegūstam to bez kādas piepūles.

Vienā pusē atrodas caurspīdīgu un puscaurspīdīgu indivīdu miljonu amorfs sabiezējums, bet otrā – slēgtie, necaurlaidīgie Pils vārti. Turienes iemītnieki raugās uz mums ar baiļu un nicinājuma, pat riebuma sajaukumu. Mēs – lai cik caurspīdīgi būtu – baidām viņus vienkārši ar pašu pastāvēšanas faktu. Mēs varam sabojāt viņiem pusdienas, nepareizi nobalsojot (kā, piemēram, īri referendumā par ES konstitūciju); visbeidzot, tieši mēs esam draudu avots – teroristisko, anarhistisko, vienalga, kādu. Viņi lemj par “lielajiem jautājumiem”, paraksta “vēsturiskos dokumentus” – un viņiem ir labāk, ja mēs tur klāt nemaisāmies. Var ielenkt pilsētas daļu savam samitam, attīrīt to no nevajadzīgajiem cilvēciņiem, vai pat ielenkt veselu pilsētu, norobežot veselu reģionu vai pat veselu valsti. Ideāls variants – aizsūtīt visus “caurspīdīgos” uz Mēnesi vai Marsu, atstājot šeit tikai tos, kuri pastāvīgi novēros viņu teleskopos. Un, lūk, tad Pils uzelpos pilnu krūti un sāks īstu dzīvi.