Prizma

Londonā 1844. gada pavasarī sākās skaļš privātās korespondences atvēršanas skan­­dāls. Itāļu trimdinieks Džuzepe Ma­cīni bija pārliecināts, ka britu valdība lasa viņa vēstules. Macīni, kuru vairākkārt bija ap­­cietinājuši Dženovā, Savonā un Parīzē, kā arī aizmuguriski notiesājuši uz nāvi, bija revolucionārs, kurš slepus plānoja apvienot itāļu karaļvalstis un nodibināt Itālijas republiku. Viņš uzskatīja, ka Londonā kļuvis par, kā viņš izteicās, “pasta spiegošanas” upuri. Pēc Macīni domām, iekšlietu ministrs sers Džeimss Greiems bija pavēlējis atvērt viņa vēstules, un to darīt viņu pierunājis Austrijas vēstnieks, kurš, tāpat kā daudzi citi, baidījās tieši no tā, uz ko Macīni cerēja: ka sacelšanās Itālijā iedvesmos revolūcijas arī citur Eiropā. Revolucionārs zināja, kā pārbaudīt savas aizdomas: salicis ap­­loksnēs magoņu sēkliņas, matus un smilšu graudiņus, viņš tās aizzīmogoja ar vasku un nosūtīja pats sev. Kad vēstules – joprojām aizzīmogotas – pienāca, tajās vairs nebija ne magoņu sēklu, ne matu, ne smilšu graudiņu. Macīni draugs un Lielbritānijas parlamenta deputāts Tomass Dankombs iesniedza pieprasījumu parlamenta Apakšnamā. Viņš gribēja noskaidrot, vai Greiems patiešām bija pavēlējis atvērt Macīni vēstules. Vai tiešām britu valdība bāza degunu cilvēku privātajā sarakstē? Greiems paskaidroja, ka šāda informācija nav izpaužama.

Uz jautājumiem, kuri pēdējā laikā ­­tikuši uzdoti par ASV Nacionālās drošības aģentūras (NDA) veikto novērošanu, lielākoties sniegta tāda pati atbilde, kādu Dankombs 1844. gadā saņēma no Grei­ema: šī programma ir aizslepenota. (Slepenots noslēpums – tātad dubultnoslēpums.) Par laimi, veci noslēpumi vairs nav noslēpumi, bet gan vēsture. Vēsturnieks Dei­­vids Vinsents grāmatā “Slepenības kultūra” (The Culture of Secrecy, 1999) apgalvo, ka Ma­­cīni lieta novedusi pie “pirmā jauno laiku uzbrukuma oficiālajai slepenībai”. Lieta izraisīja sašutuma vētru sabiedrībā, un galu galā Apakšnams izveidoja Slepenības komiteju, “lai izpētītu, kā tiek ievēroti likumi attiecībā uz vēstuļu aizturēšanu un atvēršanu Valsts pastā, kā arī veidu, kādā tiek realizēta vara veikt šādu aizkavēšanu un atvēršanu”. 1844. gada augustā komiteja izdeva 116 lappušu garu pārskatu par pastā notiekošo. Lai arī cik aizraujoša lasāmviela šis pārskats varētu būt vēsturniekiem, parlamenta locekļus tas dro­­ši vien nogarlaikoja līdz nāvei. Tajā ietverta, piemēram, pasta piegādes vēsture, sākot ar 16. gadsimtu. (Kā izteicās lords Džons Rasels[1. Džons Rasels (Lord John Russell, 1792–1878) – angļu politiķis, divas reizes bijis Lielbritānijas premjerministrs.], komitejas locekļi bija “veikuši tik pamatīgu vēstures izpēti”, ka viņš bijis pārsteigts, ka viņi nav “aizrakušies līdz pat Hamleta, Dānijas prinča, lietai, kurš atvēra vēstuli ar savu nāves spriedumu un savā vietā nāvei nolēma Rozenkrancu un Gil­denšternu”.)

Pārskats apstiprināja, ka Macīni vēstules patiesi tikušas atvērtas un ka pastāv kaut kas tāds kā “Pasta slepenais departaments”. Orderi karaļa pavalstnieku pasta sūtījumu atvēršanai bija tikuši izsniegti jau gadsimtiem ilgi. Pirms gadījuma ar Macīni un magoņu sēklām pret šo praksi būtībā netika iebilsts. Tiesa gan, tā nebija plaši izplatīta. “Vidējais orderu skaits, kas izsniegti šī gadsimta laikā, nepārsniedz astoņus vienā gadā,” atklāja izmeklēšana. “Šis skaits ik gadu skar vidēji 16 personu saraksti.” Slepenības ko­­miteja varēja atviegloti ziņot, ka baumas par “veseliem pasta maisiem”, ko Pasta slepenais departaments it kā sūtījis Iekš­lietu ministrijai, nav apstiprinājušās: “Ne­­kad nav sū­­tīts vairāk par atsevišķām vēstulēm vai mazām paciņām.”

Šiem notikumiem aktīvi sekoja līdzi ASV, kur laikraksts New-York Tribune nosodīja Macīni vēstuļu atvēršanu kā “barbarisku goda un pieklājības normu pārkāpumu”. Pēc tam, kad Slepenības komiteja bija nākusi klajā ar savu pārskatu, pats Macīni publicēja eseju ar nosauku­mu “Vēstuļu atvēršana pastā”. Divus mēnešus pēc Macīni lietas sākšanās Pasta slepeno de­­partamentu likvidēja. Ar laiku to nomainīja kas krietni vien viltīgāks – labāk glabāti noslēpumi.Macīni vēstuļu atvēršanas gadījums, tāpat kā atklājums, ka NDA seko te­­lefona, e-pasta un interneta lietotāju darbībām, ilustrē to, cik sarežģītas ir attiecības starp slepenību un privātumu. Slepenais ir tas, kas ir zināms, taču ne visiem. Privātums ir tas, kas ļauj mums paturēt pie sevis to, ko zinām. Macīni savu saraksti uzskatīja par privātu, sa­­vukārt britu valdība to, ka tā lasa šo saraksti, turēja slepenībā. Amerikas Pilsonisko brīvību apvienība, kas pirms laika ierosināja prāvu pret Obamas administrāciju, NDA novērošanas programmu nosauca par “tiesību uz privātumu rupju pārkāpumu”. Obamas administrācija aizstāv gan pašu programmu, gan to, ka tās ek­­sistence turēta slepenībā.

Vēsturiskas analīzes līmenī attiecības starp slepenību un privātumu var izteikt ar šādu aksiomu: privātuma aizstāvība vienmēr seko – bet nekad otrādi – jaunām noslēpumu atklā­šanas tehnoloģijām. Citiem vārdiem sa­­kot, pri­vātuma aizstāvība vienmēr nāk par vēlu. Ūdens jau ir izliets. Pasts jau ir atvēris jūsu vēstules. Jūsu fotogrāfijas redzamas Facebook. Google jau zina, ka jūs nevarat ciest lapu kā­­postus.

Tas, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas tajā vai citā vēstures periodā, nav svarīgi; aksioma paliek spēkā. Tiesa, šī aksioma ir tikai daļa no gadsimtiem ilga vēsturiskas pārmaiņas procesa – mistēriju sekularizēšanas. Kristīgajā teoloģijā mistērija ir tas, ko zina Dievs, taču nevar zināt cilvēks, tāpēc cilvēkam atliek vien ticēt. Piemēram, nemirstība šādā nozīmē ir mistērija. Tāpat arī dzīvības aizsākums ir lielisks piemērs tam, kā sākotnēji mistiskais vēlāk kļuva par slepeno un pēc tam – par privāto. Dzīvības aizsākumu, kas senajos laikos tika uzskatīts par Dieva mistēriju, vēlāk anatomi pētīja jau kā “rašanās noslēpumu” (se­­­cret of generation). Visbeidzot, apelējot pie “kons­titucionālajām tiesībām uz privātumu”, dažādu sabiedrību pilsoņi sāka savu privātumu aizstāvēt pret ārēju iejaukšanos. No teoloģijas viedokļa dzīvības sākums, jaunas miesas ap­­dvēseļošana, joprojām paliek mistērija. Empī­riski rašanās noslēpuma atklāšanai vajadzēja darbarīkus – mikroskopus, lēcas, kameras –, kas jaunas dzīvības rašanos padarīja redzamu un izzināmu. Tikai pēc tam, kad tā vairs nebija ne mistērija, ne noslēpums, ne neredzama, tā kļuva privāta. Un tad jau bija par vēlu: kontracepcija jau atradās valsts pārziņā.Slepenas valdību programmas, kas nodarbojas ar rakņāšanos cilvēku privā­tajā dzīvē, ir cieši saistītas ar tām ide­­jām par slepenību un privātumu, kuras radās mistēriju sekularizēšanās laikā. Baznī­­cas mistērijas nespēj izzināt neviens cilvēks, līdz ar to arī valsts vara tās neskar. Reformācijas laikā daudzas mistērijas tika noraidītas kā māņticība, un šis jēdziens pamazām no pries­teriem pārgāja valdnieku rokās. 17. gadsimtā frāze “valsts mistērijas” jau nozīmēja gan valsts noslēpumus, gan arī monarha varu un īpašās tiesības – nevis to, ko zina Dievs un mēs nezinām, bet to, ko zina karalis un mēs nezinām. 1616. gadā, uzstājoties ar runu Zvaigžņu palātas priekšā, Džeimss I runāja par savu “karaļa privilēģiju jeb valsts mistēriju”, paziņojot, ka “karaļiem dotās varas mistēriju ar likumu aizliegts apšaubīt”. Tomēr pats fakts, ka jau tolaik eksistēja tādi izdevumi kā “Troņa padomdevējs impērijas pārvaldē un valsts mistērijās, brīvpieejas” (The Cabinet-Council, Containing the Chief Arts of Empire and Mysteries of State, Discabineted, 1658), nozīmēja, ka monarha izpratne par savu karaļa privilēģiju tika apšaubīta. Šajā politiskās reformācijas laikmetā parādījās arvien vairāk argumentu par labu tam, ka zināšanas, kuras līdz tam bija pieejamas tikai karalim, ir jāpadara atklātas, jāiznes ārpus karaļa darba kabineta. Agrīnajā mūsdienu pasaulē “mistērija” ar laiku sāka nozīmēt jebkādu noslēpumu, kas varēja tikt at­­klāts jebkuram parastam cilvēkam.Tieši šajā pasaules vēstures brīdī, uz naža asmens starp mistēriju un slepenību, tika dibinātas Amerikas Savienotās Val­stis – republika, kurā bija paredzēts, ka tās politika būs atvērta publiskai izpētei un tās valsts noslēpumi būs brīvi pieejami ikvienam. ASV konsti­­tūcijai vajadzēja darīt galu visām politiskajām mistērijām. Pieteikums, kā jau parasti, bija cē­­lāks par realitāti. Republikā ne­­drīkstēja būt ne­­kādu valsts varas mistēriju: it visam bija jābūt pieejamam tautai. Pieejamībai galvenokārt bija jāizpaužas drukātajā vārdā, jo sevišķi laikrakstos, kur, kā skaidroja To­­mass Džefersons, jāiz­vērš “viedokļu sa­cen­sība”. Republikā briesmas draud nevis no inkvizitoriskas baznīcas, bet gan no korumpētiem žurnālistiem. Kad Džefersons no­­nāca konfliktā ar kādu laikrakstu, labākais apvainojums, ko viņš varēja izdomāt, bija apsūdzība mistēriju kultivēšanā: “Viņi, tāpat kā garīdznieki, pārtiek no pašu aizdegtajām liesmām.” Opozīcija jebkādām mistērijām valdī­bā ir pamatā Džefersona pārliecībai par ne­­pie­ciešamību nošķirt valsti no baznīcas.

“Slepenība ir sazvērnieku darbarīks,” norādīja Džeremijs Bentams esejā “Par atklātību”, kas pirmoreiz publicēta 1843. gadā, gadu pirms Macīni lietas. “Šī iemesla dēļ tai nav vietas nor­mālā valsts pārvaldes sistēmā.” Ar atklātību Bentams saprata to, kas tagad tiek saukts par caurskatāmību vai atklātību. “Bez atklātības neviens labums nav ilgstošs, savukārt tur, kur valda atklātība, neviens ļaunums nevar turpi­nāties.” Piemēram, Bentams apgalvoja, ka sa­­biedrības locekļiem vajadzētu ļaut piedalīties likumdošanā un ka visām likumdošanas deba­tēm jātiek publiskotām. Galvenais arguments, kāpēc valdībā notiekošo vajadzētu atstāt aiz slēgtām durvīm (šādas pozīcijas aizstāvjus Bentams dēvēja par “mistērijas fanātiķiem”), bija tāds, ka tauta ir pārāk nezinoša, lai varētu vēr­tēt savus valdītājus. “Šāda, lūk, ir mistērijas fanātiķu prātošana,” Bentams rakstīja. “Tu ne­­esi spējīgs vērtēt, jo esi nezinošs. Un tev jāpaliek nezinošam, lai tu nekļūtu spējīgs vērtēt.” Taču Bentams bija pārliecināts ne tikai par to, ka atklātība spētu izglītot tautu (sekojot līdzi notiekošajam, tauta varētu labāk izprast politiskos procesus), bet arī – ka tā uzlabotu politisko diskusiju kvalitāti (jo ievēlētie ierēdņi uzvestos labāk, ja zinātu, ka viņu teiktajam seko līdzi).

1844. gadā sakarā ar Slepenības komitejas pu­blicēto ziņojumu izsludinātajā Lielbritānijas parlamenta sēdē vairāki deputāti, kuri, tāpat kā Bentams, uzskatīja, ka atklātība ir slepenības ienaidnieks, ierosināja, ka vēstules drīkst atvērt, ja vien tiem, kuriem adresētās vēstules tiek atvērtas, tas tiek paziņots. (Dizreilijs apgalvoja, ka iespēja nodot savas vēstules Iekšlietu mi­­nistrijai viņu tikai iepriecinātu: “Viņi drīkst atvērt visas manas vēstules, ja vien apņemas uz tām arī atbildēt.”) Esejā “Vēstuļu atvēršana pastā” Macīni atklāja, cik ļoti šīs debates bija ie­­tek­­mējuši Bentama argumenti par atklātību. Diplomātiem var būt savi noslēpumi, viņš pieļāva, bet pastniekiem? “Nudien, kas ir šie vī­­ri, kas pret saviem līdzpilsoņiem izturas kā pret ienaidniekiem?” viņš vaicāja. “No valsts ierēdņiem mēs sagaidām atbildību, taču atbildība nevar pastāvēt bez atklātības. Slepenība ir tikai cits vārds bailēm. MISTĒRIJA bija nezvēra vārds atklāsmēs. Lielajam monstram, kas sevī sakopoja visas uz Zemes sastopamās cilvēku un baznīcas negantības, uz pieres bija rakstīts tā vārds, un šis vārds bija MISTĒRIJA.”

Bentama argumenti ietekmēja ne tikai to, kā sabiedrība un parlaments reaģēja uz Macīni lietu – ar aicinājumiem izbeigt slepenību un veicināt caurskatāmību –, bet arī amerikāņu izpratni par demokrātijas iedabu. Valsts mistē­rija, kurā karali kronē neredzama Dieva roka, bija piekāpusies demokrātijas priekšā, kurā valdītāji tiek ievēlēti un valsts noslēpumi – pub­liskoti. Demokrātijā atklātība ir tikums.

Tomēr vēl ietekmīgāks par Bentama idejām par atklātību jaunajā mājas dzīves laikmetā (age of domesticity) bija arvien pieaugošais privā­tuma fetišisms. (Privātuma vēsture aizsākās salīdzinoši nesen; privātums kā mērķis īsti ne­­pastāvēja pirms individuālisma parādīšanās, un tas kļuva patiesi nozīmīgs tikai līdz ar vidus­šķiras nostiprināšanos.) Amerikāņi 19. gadsimtā bija apsēsti ar privātuma ideju un fiziskajām robežām, kas to iezīmēja, – piemēram, māju sienām, bet tāpat arī ar caurumiem šajās sie­­nās – teiksim, vēstuļu spraudziņām durvīs. Kad mistērija bija palikusi viduslaiku un gotiskā ro­mantisma pagātnē, šis vārds sāka apzīmēt sava veida fikciju, stāstu (ASV to aizsāka Edgars Alans Po), kurā kaut kas, kas sākumā parādās kā neizskaidrojams vai pat pārdabisks, vēlāk tiek izskaidrots, izmantojot atklāšanas prasmi (etimoloģiski “atklāt” (detect) nozīmē “nocelt mājai jumtu”). “Tā bija pilnīgi neatšķetināma mistērija,” raksta Po stāstā “Ašera mājas sa­­brukums”. Tomēr Po darbos ikviena mistērija ir atrisināma. Nekas nekad nepaliek apslēpts. Noziegumiem jātiek atklātiem, sienām – no­­jauktām, kapenēm – atraktām, aploksnēm – atvērtām.

Pret vēstulēm privātuma fetišisms attiecās ar īpašu degsmi. 1844. gada (tā paša gada, kad notika Macīni lieta) pavasarī Po sāka rakstīt stāstu “Nozagtā vēstule”. Pēc dažiem mēnešiem ASV Pasta departaments īpašā aģenta statusā pieņēma darbā kādu strādīgu jaunu vīrieti, vār­­dā Džeimss Holbruks. Viņš aprakstīja savu pieredzi memuāros “Desmit gadi starp pasta maisiem jeb Piezīmes Pasta departamenta īpašā aģenta dienasgrāmatā”. “Pasta maiss ir kā cilvēka dzīves konspekts,” Holbruks skaidroja. Pasta departamenta uzdevums bija sargāt cil­­vēku privātumu, nevis to apdraudēt. Holbruka darbs bija atturēt cilvēkus no citu cilvēku vēstu­­ļu atvēršanas. Viņš bija pasta kantora detektīvs. “Desmit gadi starp pasta maisiem”, tāpat kā milzīgais daudzums 19. gadsimta daiļliteratūras, ir pilni ar nozagtām vēstulēm.

E-pasts būtiski neatšķiras no parastā pasta. Vēsturiski nozīmīgāko šķirtni iezīmē nevis digitālā laikmeta, bet gan lasītprasmes laikmeta iesā­kums, kas daudzviet Rietumu pasaulē, to­­starp ASV, datējams ar 19. gadsimtu. Pirms tam jebkurš rakstītais vārds bija noslēpums ļoti tiešā nozīmē – tam piekļūt varēja tikai nedaudzie lasītpratēji. Bet ja lasīt prot visi? Tad ikviena mistērija var tikt atklāta. Vēstule ir rakstītāja pašatklāsme. Rakstīt vēstuli nozīmē at­­klāties, izliet savu dvēseli uz papīra. Vispārēja lasītprasme nozīmēja vispārēju atklāšanos. Ja visi prata rakstīt, visus bija iespējams lasīt. Tas bija šausmīgi.Divi Bostonas advokāti, Samjuels Vorens un Lūiss Brandaiss, 1890. gadā izdevumā Harvard Law Review publicēja rakstu “Tiesības uz privātumu”. Vorens piederēja pie Bostonas augstākās sabiedrības, bet Brandaisa vecāki bija austrumeiropieši, kuri bija atbalstīju­ši neveiksmīgo 1848. gada revolūciju Austrijā – to pašu revolūciju, no kuras bai­­dījās Austrijas vēstnieks, kad pierunāja Liel­­britānijas iekšlietu ministru atvērt Džuzepes Macīni vēstules. Re­­volūcijas apspie­šanai sekoja antisemītisma vilnis, kas lika Brandaisu ģimenei emigrēt uz ASV. Lūiss Brandaiss pie­­dzima Kentuki štatā 1856. gadā. 19. gs. 70. gados viņi ar Vorenu bija kursabiedri, abi studēja jurisprudenci Hār­vardā. (Brandaiss palīdzēja dibināt Harvard Law Review.) Pēc studiju beigšanas viņi atvēra kopīgu advokātu biroju. 1883. gadā Vorens ap­precēja Meiblu Bajārdu, senatora meitu. Tieslietu zinātniece Eimija Gaida (Gajda) ir sa­­skaitījusi, ka laikā starp 1882. un 1890. gadu laikrakstos nodrukāts gandrīz sešdesmit tenku publikāciju par Vorenu – Ba­jār­du ģimeni, tostarp divi raksti pirmajā lappusē ar divu nedēļu at­­starpi – par Vorenas kundzes mātes un māsas bērēm. Vorens bija saniknots. Viņa ģimenes pavards bija apgānīts, ģimenes privātums – no­­zagts, gluži kā vēstule. (Ļoti daudz ideju par privātumu ir saistītas ar vajadzību pasargāt sie­­vietes un ģimenes.)

Rakstā “Tiesības uz privātumu” Vorens un Brandaiss aizstāvēja domu, ka eksistē juridiskas tiesības uz savrupību – tiesības, kas līdz tam nebija definētas. Kopš tā laika jebkurš tiesas spriedums par privātumu tieši vai netieši pamatojas Vorena un Brandaisa rakstā. Kā viņi to saprata, tiesības uz privātumu ir vēsturiski noteiktas, tās ir modernitātes sekas; privātums nebūt nav vienmēr bijis kaut kas pats par sevi saprotams; tas kļuva nepieciešams, kad izmainījās attieksme pret atklātību. Ap 19. gad­simta beigām atklātība, ko Bentams saprata kā caurskatāmību (tātad – pretstatu slepenībai), bija kļuvusi par sinonīmu preses uzmanībai (tātad – pretstatu privātumam). Kongresa de­­bašu publicēšanai piemita sabiedrisks labums; Vorenas kundzes mātes bēru viesu saraksta publicēšanai tāds nepiemita. (Tāds pats nošķīrums bija spēkā 19. gs. 80. un 90. gadu debatēs par aizklāto balsojumu. Tika nolemts, ka pil­soņiem jābalso aizklāti, likumdevējiem – at­­klāti.)

“Tiesības uz privātumu” ir manifests pret jau­­no laiku atklātību, pret arvien pieaugošo redzamību, kas dota gan publiskajai (pilsoņa un reportiera), gan privātajai (detektīva) acij. “Dzīves intensitātes un sarežģītības pieaugums, kas pavada civilizācijas attīstību,” rakstīja Vo­­rens un Brandaiss, “izraisījis nepieciešamību patverties no pasaules. Kultūras ietekmē cilvēks kļuvis jutīgāks pret atklātību, tādēļ vienatnība un privātums kļuvuši indivīdam daudz svarīgā­­ki; taču mūsdienu struktūras un izgudrojumi ielaužas viņa privātumā, pakļaujot viņu garīgām sāpēm un ciešanām – krietni lielākām par tām, ko varētu izraisīt miesisks ievainojums.” Mūsdienu dzīve, pēc Vorena un Brandaisa domām, sastāv no bezgalīgas tehnisku ierīču virknes, kas tiecas privāto dzīvi atklāt publikai: “Tūlītējas fotogrāfijas un laikrakstu aktivitātes ir iebrukušas svētajā privātās un mājas dzīves apcirknī; liels skaits mehānisku ierīču draud īstenot paredzējumu – “ko jūs būsiet čukstējuši ausī savos kambaros, tas tiks pasludināts no namu jumtiem”.”

Vorenam un Brandaisam tiesības uz privātumu bija vajadzīgas, lai aizsargātu to, ko viņi sauca par “neaizskaramu personiskumu”. Vairāki literatūrzinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka Vorens un Brandaiss šo ideju smēlušies pa daļai no filozofiem, pa daļai no dzejniekiem. (Viljams Džeimss rakstījis par “apslēpto patību”, Viljams Vērdsverts – par “individuālo prātu, kas patur savu neaizskaramo nošķirtību”.) Vorens un Brandaiss uzskatīja, ka privātuma tiesību pārkāp­­šana savā ziņā ievaino dvēseli, atstāj tajā rētu, kas galu galā var novest pie prāta no­­trulināšanās. Likmes pēkšņi bija kļuvušas ļoti augstas.

Brīdī, kad mistērija kļuva sekulāra, slepenība kļuva par tehnoloģiju, bet privātums – par tiesībām, notika kaut kas spocīgs. Dieva neiz­di­­bināmību nomainīja cilvēka patības ne­aiz­skaramība. Nav brīnums, ka tās pārkāpšana cilvēkus tracina.

Jau ilgi pirms 2001. gadā pieņemtā Patriotu akta un drošības iestādēm piešķirtajām tiesībām uz noklausīšanos, jau ilgi pat pirms “na­­­cionālās drošības valsts” rašanās Lūiss Bran­daiss paredzēja slepenības tehnoloģiju ielau­šanos privātajā dzīvē. 1916. gadā Brandaiss tika norīkots darbā Augstākajā tiesā. Viņš bija tiesnesis, kad 1928. gadā lietā “Olmsteds pret ASV” tiesā tika apspriesta telefona sa­ru­­nu slepenas noklausīšanās atbilstība konstitūcijai. Rojs Olmsteds, alkohola kontrabandists no Siet­las, pirms tika pieķerts alkohola importa un tirdzniecības aizlieguma pārkāpumā, bija strādājis par policistu. Viņš tika apcietināts 1924. gadā, un viņa apsūdzība balstījās liecībā, kas tika iegūta, noklausoties telefonsarunu. Tie­­sai bija jāatrisina jautājums, vai krimināllie­tas tiesvedībā drīkst izmantot ar noklausīša­nās pa­­līdzību iegūtus pierādījumus, vai arī šādu pierādījumu iegūšana pārkāpj ASV konstitūcijas ceturto un piekto grozījumu. Tika veikts bal­sojums, un ar piecu balsu pārsvaru pār četrām Olmsteds tika atzīts par vainīgu. (Viņš trīs gadus strādāja piespiedu darbu, taču 1935. gadā Franklins Rūzevelts viņu ap­žēloja.) Brandaiss balsojuma rezultātam ne­­piekrita: viņaprāt, Olmsteda telefonsarunu noklausīšanās pārkā­pusi viņa tiesības uz sav­rupību.

Brandaisa iebildums Olmsteda lietā turpināja diskusiju, kas bija sākusies jau 1890. gadā. Viņaprāt, noklausīšanās bija tikai jauna veida piespiedu atzīšanās, vecās “spēka un vardarbī­bas” metodes aizstājot ar vadiem un elektrību. Kā norādīja Brandaiss, “savulaik valdība varēja piespiest cilvēku atzīties – ja nepieciešams, ar spīdzināšanas palīdzību. Valdība varēja savā varā iegūt cilvēka dokumentus un citus privātus priekšmetus – ja nepieciešams, ar fiziskas ielaušanās un kratīšanas palīdzību”. Taču 20. gadsimtā “valdības rīcībā nokļuva iz­­smalcinātāki un daudz tālejošāki līdzekļi iebrukšanai cilvēku privātumā. To, kas tiek čuk­stēts kambaros, izgudrojumi un atklājumi ļauj valdībai nogādāt līdz tiesas zālei krietni efek­tīvāk, nekā izmantojot moku solu”.

Un ielaušanās privātajā dzīvē te vēl nebūt nebeidzas. “Zinātnes progress, kas apgādā valdību ar spiegošanas līdzekļiem, diez vai apstā­sies pie iespējas noklausīties telefonsarunas,” Brandaiss pareģoja. “Kādudien var tikt atklāti veidi, kā valdībai iegūt slepenās atvilktnēs gu­­lošus papīrus, tos neizņemot no turienes, un kas ļaus zvērināto priekšā nolikt visintīmākos notikumus no cilvēku mājām.”Nacionālās drošības aģentūraar datu vākšanu tiešsaistē ir nodarbojusies ga­­diem ilgi. Ar 2007. gadā sāktā Prism projekta palīdzību, kura mērķis bija novērst teroristu uzbrukumus, pēc Washington Post ziņām, aģentūra “pa tiešo pieslēgusies deviņu lielāko ASV interneta kompāniju centrālajiem serveriem”. Kompāniju pārstāvji to noliedz. “Mēs neesam pievienojušies nevienai program­mai, kas ļautu ASV valdībai vai jebkurai citai valdībai piekļūt mūsu serveriem,” apgalvoja Google vadošie darbinieki Larijs Peidžs un Deivids Dramonds. “Facebook nepiedalās un nekad nav piedalījies nevienā programmā, kas dotu ASV vai jebkurai citai valdībai tiešu piekļuvi mūsu serveriem,” uzsvēra Marks Za­­kerbergs, Facebook dibinātājs un galvenais iz­­pilddirektors. Ir skaidrs, ka Kongress ierosinās izmeklēšanu. (Kā tieši interneta kompānijas ir reaģējušas uz drošības dienestu prasībām, vēl īsti nav zināms.)

Par spīti tam, kas dažos pēdējos gadsimtos ir mainījies, daudz kas no valdībā notiekošā joprojām ir ietērpts mistērijas drānās – kaut vai tāpēc, ka noslēpuma ietērpšana mistērijā ir lielisks veids, kā slēpt varas pielietošanu. Turpmākajās dienās un nedēļās liela daļa no izmeklēšanas NDA veiktās novērošanas lietā atgādinās detektīvromānus: stāstos, kas tiks rakstīti, Edvards Snoudens būs gaišais tēls tumšā sižetā. Tomēr Po stāstam būtu izdomājis labāku nobeigumu.

Viens no šī stāsta aspektiem, ar ko Kongress droši vien nenodarbosies, ir attiecības starp atklātību un privātumu 21. gadsimtā. Ie­­priekšējā, 20. gadsimtā, sabiedrisko attiecību zelta laikmetā, atklātība (lasi: publicitāte, preses uzmanība) kļuva par kaut ko, pēc kā tiecās daudzas privātpersonas, būdamas gatavas par to pat maksāt. Amerikas kultūrā tas novedis pie paradoksa, kad vienlaikus pa­­stāv apsēstība ar tieksmi būt redzamam un tieksmi slēpties. Tā ir pasaule, kurā vienīgā lieta, kas tiek vērtēta augstāk par privātumu, ir atklātība, publicitāte. Šajā pa­­saulē mēs rakstām savas dzīves hroniku Facebook, vienlaikus pieprasot jaunākās un labākās privātuma aizsardzības formas – pa­­roles ciparu un burtu kombināciju formā, lai neviens nevarētu iejaukties tajā, ko paši esam pamanījušies pilnībā izlikt apskatei.Attālumu starp Macīni lietu un NDA skandālu var mērīt pēc tā, cik ļoti ir mainījusies izpratne par “publiskās acs” dabu. 1844. gadā, kad parādījās ziņas par bri­­tu valdības ielūkošanos cilvēku vēstulēs, Londonas Times redaktori apgalvoja, ka “no­­tikušais nevar būt angļu pirksts, tāpat kā mas­­kas, indes, apslēpti durkļi, slepenas zīmes un organizācijas un jebkādas tamlīdzīgas tumšas, bīstamas nodarbes”. Tas bija kas mistisks, ne­­anglisks, anahronisks. “Sabiedriskā doma ir varena un greizsirdīga, un tā nevēlas ne dzirdēt par sabiedriskā labuma panākšanu ar tādiem līdzekļiem, kas nav publiski,” Times turpināja. “Tā to uzskata par nodevību pret sabiedrisko dzīvi.” Līdz ar atklājumiem par NDA veikto novērošanu atvērtās programmatūras grupa Mozilla iesniedza Kongresā petīciju ar nosau­kumu Stop Watching Us[2. Pārstājiet mūs vērot (angļu val.).], kurā apgalvoja: “Šāda valdības veikta visaptveroša datu ievākšana ir trieciens brīvībai un privātumam – amerikāņu pamatvērtībām.” Publiskais cilvēks vairs ne­­pastāv, pat retoriskā līmenī ne. Viss, kas palicis, ir daudz cilvēku, kuri sargā savu privātumu, vienlaikus absurda prizmas lauzumā ne­bei­dzami vērojot sevi un citus.

No angļu valodas tulkojis Helmuts Caune