Mana apsargātā dzīve

Kad es, jauns un nepieredzējis rak­stnieks, dzīvoju Kazertā, nelielā pilsētā netālu no Neapoles, mani pamazām pārņēma arvien lielākas dusmas. Pie mums risinājās divu mafiozu klanu karš, tie cīnījās par pilnīgu teritorijas kontroli, un šo divu ģimeņu savstarpējā vardarbība izplūda arī ielās. Un es gribēju pasaulei izstāstīt, kāda ir dzīve šajā kara zonā: upuru ģimenes locekļi, kas sāpēs plēš savas drēbes; mīzalu smaka no vīrieša, kurš zina, ka viņu drīz nogalinās, un nespēj kontrolēt savas bailes; cilvēki, kuri noslepkavoti uz ielas kļūdas pēc, jo izskatījušies līdzīgi kādam iecerētajam upurim. Es iepazinos ar strādnie­kiem no kamorras kontrolētām rūpnīcām. Iepa­zinos ar ziņnešiem un kareivjiem, kas strādāja klanu labā. Lasīju tiesu dokumentus, preses publikācijas, prāvu protokolus. Sakopoju visu šo ļaužu stāstus, savas apkaimes stāstus, un publicēju tos grāmatā “Gomora”. Un laikam gan šī grāmata trāpīja jutīgā vietā. Tā tūliņ kļuva par bestselleru, un to nopirka tik daudz cilvēku, ka kamorra vairs nevarēja nelikties par to ne zinis.

Neilgi pēc grāmatas iznākšanas 2006. gadā kāds manas mātes pastkastītē iemeta apdrukātu lapiņu. Es pats tolaik dzīvoju Neapolē, bet viņa joprojām Kazertā. Uz lapiņas bija redzama mana fotogrāfija ar notēmētu pistoli pie deniņiem un viens vienīgs vārds – “Nāvinieks”. Drīz pēc tam mani uzaicināja teikt jaunā mācību gada uzrunu Kazāles di Prinčipes pilsētiņā, kas ir mājvieta vienam no ietekmīgākajiem kamorras klaniem, kura paveikto noziegumu skaits ir viens no lielākajiem Itālijā. No skatuves es redzēju un pazinu klana vadoņus un publiski nosaucu viņus vārdā, ko vietējie kazālieši baidīdamies nekad neatļāvās darīt. Teicu, ka viņiem ir jāiet prom. Tur bija arī kāds toreizējā Itālijas parlamenta pārstāvis ar miesassargiem. Pēc pasākuma viņi teica, ka man būtu pārāk bīstami atgriezties Neapolē ar sabiedrisko transportu, tāpēc paņēma mani līdzi. Nākamajā dienā vietējā avīze apsūdzoši raksturoja manu uzstāšanos kā pret kamorru vēr­stu apvainojumu. Vēl pēc dažām dienām kāds vīrietis man sekoja pa ielu, kopā ar mani iekāpa autobusā un teica: “Tu taču zini, ka tev liks samaksāt par to, ko tu izdarīji Kazālē di Prinčipē, vai ne?”

Pēc nepilna mēneša, kad atgriezos Neapolē no kāda literatūras festivāla, mani stacijā sagaidīja divi karabinieri. Kad jau sēdējām mašīnā ar ložu necauršaujamiem stikliem, viņi pateica, ka ir norīkoti man par apsargiem. Tai pašā ziemā drošības pasākumi tika divkāršoti, kad no cietuma pienāca ziņas, ka kamorra plānojot mani nogalināt. Mafijas boss Salvatore Kantjello, cietumā skatīdamies ziņu pārraidi un redzēdams reportāžu par mani, esot teicis: “Runā, runā, jo drīz tu vairs nerunāsi.”

Pēdējos astoņus gadus mani visos braucienos ir pavadījuši septiņi miesassargi divās ložu drošās automašīnās. Es mitinos policijas iecirkņos vai anonīmās viesnīcu istabās un reti pavadu vairāk par dažām naktīm vienā un tai pašā vietā. Jau vairāk nekā astoņus gadus neesmu braucis ar vilcienu, neesmu izmetis līkumu ar vespu, neesmu izgājis pastaigāties vai iedzert alu. Viss ir jādara pēc grafika, kas saplānots līdz pēdīgai sekundei, un nekas netiek atstāts nejaušības ziņā. Rīkoties spontāni – tikai tāpēc, ka man tā sagribējies, – būtu muļķīgi sarežģīti.

Pēc astoņiem gadiem, ko esmu nodzīvojis ar bruņotu apsardzi, draudi mani nogalināt vairs netiek uztverti kā uzmanības vērta ziņa. Mans vārds tik bieži tiek saistīts ar jēdzieniem “nāve” un “slepkavība”, ka neviens vairs nepievērš vērību kārtējiem solījumiem mani novākt. Valsts mani ir apsargājusi jau tik daudzus gadus, ka gandrīz vai jūtos vainīgs, ka joprojām esmu dzīvs.

Šāda dzīve ir draņķīga, – un grūti aprakstīt, cik pretīgi ir tā dzīvot. Es velku dzīvību starp četrām sienām, un vienīgā alternatīva ir publiska uzstāšanās. Es vai nu Nobela prēmijas akadēmijā piedalos diskusijā par preses brīvību, vai arī sēžu policijai piederošā bezlogu istabā. Gaisma un tumsa. Nav ne ēnu, ne vidusceļu. Reizēm atskatos uz to robežlīniju, kas nošķir manu dzīvi pirms un pēc “Gomoras”. Šis dalījums – pirms un pēc – pastāv it visā, ieskaitot draudzību. Ir draugi, kurus zaudēju, tie, kuri atsvešinājās, jo bija pārāk sarežģīti palikt kopā ar mani, un ir draugi, kurus esmu atradis pēdējo gadu laikā. Ir vietas, kuras pazinu pagātnē, un vietas, kur esmu bijis šajos gados. Neapole man ir kļuvusi par off limits pilsētu, kuru atkal skatīt varu tikai un vienīgi atmiņās. Es ceļoju pa pasauli, kā pa šaha galdiņu lēkādams no valsts uz valsti, vākdams materiālus savām iecerēm un meklēdams tās nedaudzās driskas, kas vēl atlikušas no manas brīvības.

Es Ņujorkā strādāju pie šī raksta, kad izdzirdu ziņu par Charlie Hebdo. Tā mani ļoti sāpināja. Nebiju pazīstams ar laikraksta redaktoru Stefanu Šarbonjē, taču zināju, ka arī viņu, tāpat kā mani, visur pavada bruņota apsardze. Man bija pazīstama viņa situācija un riski, ko viņš uzņēmās.

Līdz ar Parīzes slaktiņu Eiropa no jauna atklāja, ka rakstīšana var būt bīstama. Mēs to bijām aizmirsuši. Varbūt vienīgi itāļi ne, varbūt itāļi to nebija aizmirsuši – vismaz ne tie, kuri raksta par mafiju. Pašlaik policija sargā desmit itāļu žurnālistus, kuru dzīvībai draudus ir izteikusi mafija. Starp apsargātajiem ir arī Līrio Abāte, kura miesassargi atrada bumbu zem viņa mašīnas pēc tam, kad viņš bija uzrakstījis par cosa nostra bosu Bernardo Provencāno. Vārda brīvība nav tiesības, ko varam baudīt vienmēr un mūžīgi, – ja mēs tās atstājam novārtā, tās novīst kā augs, ko esam aizmirsuši aplaistīt.

Mani dziļi iespaidoja vārdi, ko Šarbonjē teicis 2012. gadā: “Man nav bail no atriebības. Man nav bērnu, nav sievas, nav automašīnas, nav parādu. Lai arī tas var izklausīties pompozi, es tomēr labāk gribu mirt stāvus, nevis dzīvot uz ceļiem.” Daudziem rakstīšana ir vienkārši darbs bez bīstamām sekām. Taču ne visiem.

Ja “Gomora” būtu bijusi parasta grāmata, kā daudzas citas, kamorra to nebūtu pat ievērojusi. Kamorristiem iebildumi radās tāpēc, ka “Gomora” patiesību par organizēto noziedzību atklāja tik plašai publikai. Vairāk par visu viņi baidās nonākt uzmanības centrā. Kā reiz teica viens izbijis un vainu nožēlojis mafijas boss: “Kamorristi grib būt VIP, taču tikai vietējā mēroga very important persons; viņi grib būt slaveni savā teritorijā, grib, lai viņus tur apbrīno un baidās no viņu varas sodīt ikvienu, turpretī valsts vai starptautiskajā līmenī viņi grib palikt anonīmi.” Par viņu darbošanos tika pastāstīts publikai, kas ir krietni plašāka par vietējās preses lasītājiem, un tas viņiem bija smags trieciens, jo pievērsa sabiedrības uzmanību viņu nelegālajiem darījumiem.

Man bieži jautā, kāpēc kamorra, šī lielā un varenā noziedzīgā organizācija, no manis baidās. Un es vienmēr cenšos skaidrot, ka viņi baidās nevis no manis, bet no maniem lasītājiem.

Mana dzīve – pirms un pēc

Pirms. Nebeidzami ilgi klīstu pa dažādu kvartālu ielām, līdz padzirdu par kādu notikumu, tad trakā ātrumā brāžos cauri pilsētai, lai pirmais nokļūtu nozieguma vietā, lai pagūtu ieraudzīt līķi, pirms tas aizvests prom. Pagūt tur ierasties pirms tuviniekiem un viņu drausmīgajiem izmisuma kliedzieniem. Ar savu vespu es braukāju uz noziegumu vietām, uz tiesu, uz cietumiem. Novēroju, kā par ietekmi cīnās Di Lauro klans, kas valdīja Neapoles Sekondiljāno rajonā, un grupējums, ko dēvēja par “spāņiem”, jo viņu vadonis savu operāciju centru bija pārcēlis uz Spāniju, kurp bija aizbēdzis un dzīvoja, slapstoties no varas iestādēm. Es biju kā reportieris: divas vai trīs slepkavības dienā, ļaun­­prātīgas dedzināšanas – mājās iemestas degbumbas. Li­­kās neticami, ka tas viss notiek Eiropā.

Pēc. Dzīve ar miesassargiem ir mainījusi visu; ir tik sarežģīti mēģināt strādāt, ja tevi visur pavada bruņota apsardze. Ja esmu Itālijā, man viss, ko darīšu, ir jāizlemj trīs dienas iepriekš. Dzīvoju šādā pastāvīgā trīs dienu ciklā, tāpēc man šķiet, ka mūždien visu nokavēju. Vienalga, ko es vēlos darīt, man par to laikus ir jābrīdina miesassargi, un tad viņi izlemj, kā tieši būtu labāk rīkoties.

Ja gribu braukt uz ārzemēm, man vairākas nedēļas vai pat mēnešus iepriekš par to ir jāinformē valdības drošības departaments un precīzi jāziņo, tieši ko vēlos darīt. Kur mitināšos, kādas vietas apmeklēšu, kurus cilvēkus satikšu. Un tad man ir jāgaida ceļojuma atļauja – un jānoskaidro, vai valsts, uz kuru esmu iecerējis doties, uzskata mani par vēlamu personu. Un, kad esmu tur ieradies, vajag vairākas dienas, lai izveidotu kontaktus ar vietējo policijas apsardzi. Sākumā man vienmēr liekas, ka esmu apgrūtinājums, slogs, neērti risināma problēma, sevišķi tad, ja ir runa par kādu publisku pasākumu.

Es vairs nevienam nespēju uzticēties. Baidos satuvināties un zaudēt modrību. Vienmēr gai­­du, ka citi mani pievils. Visparastākā cietumnieka paranoja.

Ir jauni draugi, jaunas vietas, jauni ikdienas paradumi, bet ir arī jauns Roberto Saviāno. Apstākļi viņu ir pārvērtuši; viņš atšķiras no tā cilvēka, kāds bija agrāk, un atšķiras no saviem agrākajiem draugiem. Iespējams, tagad viņš ir sliktāks cilvēks. Vairāk iekšupvērsts, savrupinājies, jo ne­­­mitīgi apdraudēts. Un vairāk koncentrējies pats uz sevi, jo kļuvis par simbolu.

Esmu piepildījis ikviena rakstnieka sapni – sapni, kuru vairākums manu kolēģu neuzdrošinās pat iztēloties. Starptautisks bestsellers. Milzīga publika. Taču viss pārējais ir zaudēts: ir zudusi normālas dzīves un normālu attiecību iespējamība. Mana dzīve ir tikusi saindēta. Mani smacē meli, apsūdzības, apmelojumi, vesela jū­ra dažādu preteklību. Tas viss nenovēršami at­­stāj pēdas.

Kopš 2006. gada nemitīgi esmu meklējis vietu, kur dzīvot un kur rakstīt. Esmu mitinājies neskaitāmās mājās, neskaitāmās istabās. Un nekur neesmu palicis ilgāk par dažiem mēnešiem. Ma­­­zas istabiņas, dažas pat neiedomājami mazas. Un tās visas ir bijušas tumšas. Man būtu paticis dzīvot plašākās, gaišākās telpās. Man būtu paticis balkons, terase: pēc terases es ilgojos tikpat ļoti, kā savulaik ilgojos pēc ceļojumiem. Taču šajā ziņā man nav necik daudz izvēles, par savu dzīvesvietu es nekādus lēmumus pieņemt nevaru. Es nevarētu braukāt apkārt, lai noskatītu sev dzīvokli: divas mašīnas ar ložu drošiem stikliem un septiņi miesassargi piesaista pārāk daudz uzmanības. Tikko es būtu atradis sev mitekli un tikko citi būtu atklājuši, ka tur – tai mājā, tai dzīvoklī – dzīvoju es, man tūliņ būtu jāpārvācas.

Neapolē man nebija iespējams atrast dzīvokli. Karabinieri, kas mani apsargāja, centās palīdzēt kādu īres dzīvokli sameklēt, izmantojot savas pazīšanās un sakarus. Viss likās vienkārši, līdz kārtējā mājas saimniece atklāja, ka dzīvoklis paredzēts man. Tikko mani ieraudzījušas, viņas teica: “Atvainojiet, bet man ir ģimene,” vai “Es nevaru, dzīvokli tikko jau izīrēju,” vai ko tamlīdzīgu. Un tā es atkal atgriezos karabinieru ka­­­zarmās. Mitekli sev meklēju joprojām.

Bet pagaidām dzīvoju šajās askētiskajās, mū­­­kiem piemērotajās telpās, un ikviena mana kustība tiek uzraudzīta.

Mana bagāža: viena soma zeķēm, apakšveļai, tēkrekliem, biksēm. Otra soma krekliem un žaketēm. Trešā – zālēm, zobubirstei un telefonu lādētājiem. Vēl viena – grāmatām un avīzēm. Un vēl portatīvais dators. Tas arī viss. Tās ir manas mājas.

Daudz kas no tā, ko esmu sarakstījis pēdējos gados (arī šis raksts), ir tapis viesnīcu numuros. Anonīmajās viesnīcu istabās, ko jau ienīstu. Šīs viesnīcu istabas ir tumšas, un tur nedrīkst vērt vaļā logus. Esmu apmeklējis daudzas valstis – reizēm tās ir zemes, ko vienmēr esmu sapņojis apceļot, taču es tur redzu vienīgi viesnīcas istabas sienas un pilsētas aprises caur ložu drošajiem, aptumšotajiem mašīnas stikliem. Daudzās valstīs man pat neļauj iziet pastaigā, pat ne kopā ar miesassargiem, kas norīkoti mani sargāt. Lielākoties katru nākamo nakti mani pārved uz citu viesnīcu. Un, jo civilizētāka, mierīgāka un rāmāka ir manis apmeklētā valsts, jo tālāka tā ir no mafijas un jo drošāk es tur jūtos, jo lielākā mērā tur pret mani izturas kā pret nesprāgušu bumbu, kas var uziet gaisā kuru katru mirkli.

Itālijā un jo sevišķi Neapolē es parasti mitinos karabinieru kazarmās, kur smaržo pēc smēra, ar kuru mani istabas biedri spodrina zābakus; televizors ar futbola spēli pilnā skaļumā, nīgra sūdzēšanās par to, ka atkal jāatgriežas darbā, vai par to, ka pretinieks iesitis vārtus; sestdienas un svētdienas ir nogalinošas. Dienas, kas aizvadītas tukšā valzivs vēderā. Var saklausīt balsis, kas skan ārpusē, var dzirdēt, kā cilvēki rosās citās telpās, bet tu tur sēdi un zini, ka laukā spīd saule, ir sākusies vasara. Atceros, reiz, kad mana dzīve ar bruņuvesti bija sākusies salīdzinoši nesen, es naktī kazarmās atmodos un tumsā nespēju šo vietu pazīt. Man nebija ne jausmas, kur esmu, un kopš tā laika līdzīgi man ir gadījies daudzreiz: es nakts vidū piepeši uzraujos no miega un nesaprotu, kur atrodos. Pēdējoreiz, kad biju Neapolē, mitinājos karabinieru kazarmās, kas ierīkotas vecā klosterī. Tur bija terase, no kuras varēja redzēt jūru. Un man laimējās redzēt, kā gaisma aust pār vienu no pasaules skaistākajiem līčiem.

Man bieži jautā, vai es nožēloju, ka sarakstīju “Gomoru”. Parasti cenšos atbildēt pareizi. Un saku: “Kā cilvēks – jā, kā rakstnieks – nē.” Taču tā nav patiesā atbilde. Lielākoties savās nomoda stundās es “Gomoru” ienīstu. Es to neieredzu. Sākumā, kad mēdzu žurnālistiem atbildēt, ka nemūžam nebūtu to grāmatu rakstījis, ja vien būtu zinājis, kā viss izvērtīsies, viņu sejas pauda vilšanos. Ja tas intervijā bija pēdējais jautājums, devos prom ar nelāgu pēcgaršu mutē, juzdams, ka neesmu bijis uzdevuma augstumos. Tad sapratu, ka man pieklājas atbildēt, ka, protams, to grāmatu es būtu gatavs sarakstīt vēlreiz kaut vai rīt. Taču nu jau ir aizritējis tik ilgs laiks, ka, manuprāt, esmu nopelnījis tiesības atklāt savu nožēlu un atzīt, ka ilgojos pēc tā savas dzīves posma, kad biju brīvs cilvēks. Vienalga, kā es vēlētos būt dzīvojis, tik un tā realitāte ir tāda, ka esmu sarakstījis “Gomoru” un maksāju par to katru dienu.

Dzīvot bailēs

2008. gada martā, divus gadus pēc “Gomoras” publicēšanas, pret mani vērstie mafijas draudi pieņēmās spēkā. Ievērojamās, par Spartacus ie­­­dēvētās “maksiprāvas” laikā, kad 24 kazāliešu klana locekļi tika tiesāti par slepkavību, iz­spiešanu, valsts amatpersonu korumpēšanu un vēlēšanu rezultātu ietekmēšanu, advokāts, kurš šajā prāvā aizstāvēja divus kamorras bosus, skaļā balsī nolasīja dokumentu, kurā tika izteikti draudi man un vēl vienai žurnālistei, Rozārijai Kapakjonei, jo saskaņā ar minētā do­­­kumenta apgalvojumiem tieši mūsu abu reportāžas bija izraisījušas šo cilvēku arestu. Ar šādu paziņoju­mu klans raidīja nepārprotamu vēsti: ja apsūdzētos atzīs par vainīgiem, mēs kļūsim par mērķi atriebībai. Kad beidzās divpadsmit gadus il­­­­gusī tiesas prāva Spartacus, abiem bosiem – Antonio Jovinem un Frančes­ko Bidonjeti – tika piespriests mūža ieslodzījums. Pirms tiesas procesa beigām viņi un viņu advokāti tika apsūdzēti, ka ir izteikuši mafijai raksturīgus draudus dokumentā, kas tika nolasīts tiesā. Kad pagājušā gada novembrī tiesas process bija galā, abi bosi tika attaisnoti no apsūdzības par draudiem presei, turpretī viņu advokātam Mikēlem Santonastāzo tika piespriests sods.

Es sēdēju tiesas zālē, kad tika nolasīts spriedums. Tur bija arī mani miesassargi un tieši tāpat Rozārijas miesassargi, un arī visi apsūdzēto likumīgie pārstāvji. Vienīgi abu bosu nebija tiesas zālē, viņi notiekošajam sekoja video ekrānā cietumā. Mums aiz muguras bija iekārtojušies ziņu reportieri ar televīzijas kamerām. Tiesas zālē bija maz cilvēku, ko es pazītu; dzīvojot tādu dzīvi kā manējā, visi pierod vērot tevi iztālēm un sekot tev sociālajos tīklos. Man šķita pilnīgs absurds, ka divi noziedznieku barveži tiek attaisnoti, turpretī viņu advokātam piespriež sodu par mafijai raksturīgu noziegumu. Šāds spriedums man sagādāja vilšanos, taču mani vairs nekas nepārsteidz. Tiesas zālē bija arī ārzemju žurnālisti, taču neesmu pārliecināts, vai viņi spriedumu saprata. Es viņiem neko nepārmetu. Advokātam Santonastāzo tikmēr tika piespriesti 11 gadi cietumā par sakariem ar mafiju, līdzzināšanu un līdzdalību noziegumos, kā arī melīgu liecību sniegšanu, taču prese šo spriedumu necik plaši neatspoguļoja. Kamorras bosi jau atkal bija izsprukuši bez soda par žurnālistu iebiedēšanas mēģinājumu, tāpēc par prāvas rezultātiem manas domas ir neviennozīmīgas. Taču jebkurā gadījumā šis bija pirmais šāda veida spriedums, un es ceru, ka tas var kļūt par pirmo soli ceļā uz brīvību man un citiem rakstniekiem, kurus šobrīd tāpat pavada bruņota apsardze, un kādu dienu mēs atkal atgūsim savu dzīvi.

Bieži man jautā, vai es baidos, ka mafija mani nogalinās. “Nē,” es atbildu un garākos skaidrojumos neizplūstu. Apzinos, ka daudzi man netic, taču tā ir taisnība. Es baidos no daudz kā, bet nomiršana nav starp tām lietām, kas man iedveš bailes. Reizēm domāju par sāpēm, par to, kā varētu būt nomirt sāpēs. Bet vispār, lai arī cik pārsteidzoši tas varētu likties, par savu nāvi es īpaši bieži nedomāju. Ir citas lietas, kas mani biedē. Vairāk nekā no nāves es baidos no tā, ka mana dzīve vairs nekad nebūs normāla. Es vairāk baidos nevis nomirt, bet visu atlikušo mūžu nodzīvot šādi.

Ir vēl vienas bailes, kas ir ļaunākas par jebko citu, proti, bailes tikt nomelnotam. Tā ir noticis ar ikvienu, kurš ticis nogalināts, aizstāvot savu pārliecību. Tā ir noticis ar ikvienu, kurš ziņojis par noziegumiem un runājis par neērtām patiesībām. Tā kamorristi izrīkojās ar donu Pepi Diānu, priesteri, kurš tika noslepkavots Kazālē di Prinčipē 1994. gadā, jo sprediķoja pret mafiju un draudēja nepielaist pie sakramentiem kamorras locekļus. Pēc nāves dons Pepe krita par upuri nomelnošanas kampaņai, kurā viņu apsūdzēja neķītrā uzvedībā un piedevām arī sakaros ar kamorru. Federiko Del Prete, arodbiedrības aktīvists, kuru Kazālē di Prinčipē noslepkavoja 2002. gadā, nonāca pie kauna staba jau savā bēru dienā, un arī viņa piemiņa tika apgānīta ar melīgām apsūdzībām. Tieši tāpat viņi izrīkojās ar Džovanni Falkoni, tiesnesi, kurš cīnījās pret mafiju un kuru cosa nostra nogalināja 1992. gadā; tāpat viņi izrīkojās arī ar žurnālistu Pipo Favu. Un dīvainā kārtā vienmēr atrodas ausis, kas ir gatavas uzklausīt nomelnojošus apmelojumus. Tikko plašsaziņas līdzekļi pievērsās manas nāves apspriešanai, uzreiz sāka izplatīties visatbaidošākās baumas. Ja strīda karstumā tiek nogalināts kāds puika, ja baznīcā mises laikā tiek nodurts priesteris, baumas tūliņ pat sāk sīkt kā mušas. Un apmelojumu rats sāk griezties. Mediju cirks nedrīkst apstāties.

Es nekad neaizmirsīšu, ko noslepkavotās krievu žurnālistes Annas Poļitkovskas bijušais vīrs man teica pēc viņas nāves: “Labāk tā: labāk nomirt nekā tikt nomelnotam. To Anna nebūtu spējusi pārdzīvot.” Man stāstīja, ka esot bijuši plāni Poļitkovsku pazemot. Neilgi pirms noslepkavošanas viņu mēģināja nolaupīt. Bija iecerēts apdullināt viņu ar narkotikām, tad uzfilmēt pornogrāfiskus materiālus un tos visur izplatīt, lai nomelnotu viņas kampaņu par informācijas brīvību. Tieši tas mani nomāc: bailes, ka mani tā vai citādi nomelnos, ka uzbruks man no aizmugures un es nespēšu aizstāvēt ne sevi, ne to, ko esmu sarakstījis. Jū­­­tu, ka tas jau notiek un cilvēki, kuri tagad sa­­­ka: “Viņš tikai melo, viņš publicē plaģiātus, viņš mūs nomelno,” beigu beigās iegūs lielāku svaru par maniem pētījumiem, par maniem centieniem izmeklēt, kā viss ir patiesībā. Mani regulāri apsūdz, ka es cenšoties saraust naudu ar stāstiem par mafiju, ka es aizvainojot Neapoli un sadomājot nepatiesas blēņas. Tas ir paņēmiens, kā nogriezt klusāk manu balsi. “Mēs to jau zinām, mēs to jau esam lasījuši,” tā skan viens no viņu apgalvojumiem. Ja viņi teiktu: “Nekas no tur rakstītā nav patiess,” mēs skaidri zinātu, ka viņi ir mafijas rupori. Taču viņu teiktais: “Tas nav nekas jauns, tas viss bijis zināms jau agrāk,” ir daudz smalkāks paņēmiens, kā likt apšaubīt visu, ko es saku. Man uzbrūk ne tikai kamorra, man uzbrūk arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un pat žurnālisti, kuriem ir kauns, ka viņi nekad nav bilduši nevienu vienīgu vārdu pret mafiju un ka tieši šī klusēšana viņus ir padarījusi par līdzzinātājiem.

Man tuvi cilvēki saka, lai es neuztraucoties, pie vainas esot tikai skaudība. Ņemot vērā visu, kas noticis, paciest šāda veida kritiku nebūt nav briesmīgākā cena, kādu var maksāt. Kad sarakstīju “Gomoru”, es biju tik jauns, ka man nebija laika korumpēties vai sasmērēties, es nepaguvu apgānīt savus ideālus ar kompromisiem. Nepa­spēju lūgt pakalpojumus un palikt kādam parādā. Lielākā daļa cilvēku agrāk vai vēlāk pārdodas, turpretī ar mani tā nenotika. Un tas ir nepiedodami.

Es nevaru atļauties izšķiest laiku, domājot par cilvēkiem, kuri grib man uzbrukt. Ja es viņiem atbildētu, viss kļūtu vēl ļaunāk. Mana vienīgā iespēja ir sakoncentrēties darbam, fokusēties uz savu publiku, kas – gandrīz vēl lielākā mērā nekā mani bruņotie pavadoņi – mani sargā. Tieši mana auditorija garantē man brīvību, par spīti visiem ierobežojumiem. Galu galā, mana eksistence ir privileģēta. Mans publiskais tēls pakļauj mani nesaudzīgai kritikai, bet vienlaikus mani sargā.

Es domāju par tiem daudzajiem cilvēkiem, kas Itālijā dzīvo, tāpat kā es, ar valsts nodrošinātu bruņotu apsardzi: tādu pavisam ir 585. Un domāju par cilvēkiem, kuru vārdi nevienam nav zināmi un kuri bez jebkādas aizsardzības ik dienu stājas pretī briesmām. Domāju par cilvēkiem, kuri nesaņēma nekādu aizstāvību, lai arī bija zināms, ka viņi ir izraudzīti par atriebes mērķiem. Vainīgam par Charlie Hebdo redakcijā nogalinātajiem vajadzētu justies ikvienam, kurš necenšas mainīt pasauli. Pateikt, ka šie politiskās satīras žurnālisti paši uzprasījās uz nepatikšanām, ir daudz vieglāk nekā ieskatīties spogulī un nonākt aci pret aci ar sava kūtruma atspulgu.

Kopš sarakstīju “Gomoru”, mafijas fenomens tiek izprasts daudz labāk, un Itālijā nākamās valdības bijušas spiestas ieguldīt vairāk līdzekļu cīņā ar organizēto noziedzību. Politiķi vairs nevar izlikties nezinām, kas notiek, un sabiedriskais viedoklis vairs neļauj izvairīties no atbildības. Es teiktu, ka šīs problēmas uztvere ir radikāli mainījusies. Tas ir spēks, kas piemīt non-fiction romānam, tam grāmatas tipam, kādu centos sarakstīt. Izstāstīt patiesas lietas ar žurnālista precizitāti un romānista literāro stilu.

Ir kāds Trūmena Kapotes citāts, pie kura bieži atgriežos: “Par uzklausītajām lūgšanām ir liets daudz vairāk asaru nekā par neuzklausītajām.” Ja man jāatklāj savs sapnis, teikšu, ka sapņoju, kaut vārdiem būtu spēks izraisīt reālas pārmaiņas. Par spīti visam, kas ar mani noticis, manas lūgšanas ir tikušas uzklausītas. Taču es pats esmu kļuvis par citādu cilvēku, nekā biju iztēlojies. Šis process bija sāpīgs, man bija ļoti grūti pieņemt notiekošo, līdz samierinājos ar faktu, ka neviens no mums nav sava likteņa noteicējs. Mēs varam vienīgi izvēlēties, kā spēlēt mums ierādīto lomu.

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

Publicēts napoliflash24.it 2015. gada 10. februārī