Mirušo skaitīšana

Pirms 150 vai nedaudz vairāk gadiem radās savāda doma: varētu saskaitīt mirušos. Pilsoņu kara laikā leknajos Dienvidu laukos amerikāņi pirmo reizi savas kultūras vēsturē sāka par nāvi domāt skaitļu valodā. Karavīru reģistri, kā arī ievainoto un mirušo saraksti 19. gadsimta vidū nebija ierasta lieta. Amatpersonas baidījās, ka tiks vainotas bojāgājušo nāvē, ja tos uzskaitīs vai nosauks vārdā, bet militārie vadoņi uzskatīja, ka precīza mirušo uzskaite iedrošinās pretinieku.

Tagad, protams, par zaudējumu statistiku – par 50 bojāgājušajiem masu apšaudē vai 1400 bezvēsts pazudušajiem zemestrīcē – mēs runājam pavisam viegli, it kā tas tā būtu bijis vienmēr. Mēs dzīvojam uzmērītā pasaulē, mūsu prāts paļaujas uz skaitļiem, kas pasaka priekšā, kā uztvert zaudējumu un kā novērtēt notikušā relatīvo traģismu.

Tādēļ šķiet tik neparasti, ka kādreiz tas tā nebija. Galu galā, cilvēki ir skaitījuši simtiem gadu pirms Pilsoņu kara – monētas, akrus un zirgus, desmit plaukstas augstus¹. Mēs esam skaitījuši arī cits citu: Ceturtā Mozus grāmata, sauktā Numeri, uzskaita Izraēla dēlus un viņu ģimenes, vairākkārt un vairāku tuksneša klejotāju paaudžu garumā, kas devis šai grāmatai tās nosaukumu. Šīs skaitīšanas apliecināja Dieva apsolījumu, ka izraēliešu ciltis turpinās vairoties, un tādējādi uzturēja dzīvu viņu iedomāto nākotni: kamēr vien izraēliešu skaits turpinās augt, būs arī apsolītā zeme, kur tiem atgriezties.

Jau pirms demokrātiskā modernā laikmeta pastāvēja priekšstats par masām. Cilvēki cits citu skaitīja un piešķīra skaitīšanai simbolisku nozīmi, un tieši tāpat cilvēkiem senatnē bija konkrēti priekšstati par to, ko nozīmē būt kopā. Mūsdienās šī vārda visbiežāk lietotā nozīme nāk no zinātniskās izpratnes par masu kā īpašību, kas saistīta ar svaru un objekta ieņemto vietu pasaulē; ar šo vārdu aprakstāms arī liels daudzums priekšmetu, piemēram, vīģes, dokumenti vai monētas. Džefrija Čosera “Hercogienes grāmatā” tas lietots zvērestam: “By the masse I durste swear,”² rakstīts viņa poēmā par nāvi. Reizēm ar šo vārdu tikušas apzīmētas bēdas, kam nav nosaukuma vai iemesla, dziļu skumju sajūta.

Tomēr svarīgāk par to, ka 19. gadsimtā kopā ar citām lietām mēs sākām uzskaitīt arī savas nelaimes un bēdas, ir tas, ka saskaitītais ieguva nozīmi, kas nebija tikai skaitliska. Karalauka medmāsas, mātes, māsas un aktīvistes, kas Dienvidu pavalstīs palīdzēja kā kareivjiem, tā civiliedzīvotājiem, veica mirušo uzskaiti veidos un nolūkos, kas armijniekiem līdz tam nebija daudz rūpējuši, piemēram, lai informētu ģimenes. Ziemeļu pavalstīs publiskie un privātie centieni reģistrēt brīvprātīgos un ievainotos bija fragmentāri, tomēr bieži sniedza lielu mierinājumu ģimenēm, kuru dēlus un tēvus citādi bez pēdām aizslaucītu kara vēji.

Pēc Apomatoksas kapitulācijas pēckara atlabšanas gados daudz uzmanības tika veltīts pilnīgas statistikas apkopošanai par kara upuriem, it kā šī uzskaite ļautu, citējot vēsturnieci Drū Gilpinu-Faustu, “pārapbedīt mirušos” un kalpotu par pēdējo remdinājumu. Amerikāņiem vajadzēja ārpus valodas un politikas eksistējošu veidu, kā samierināties ar milzīgajiem cilvēku upuriem. Pateicoties rūpīgajam darbam, ko paveica gan tie, kas piedzīvoja šo laiku, gan arī vēsturnieki vēlākos gados, mūsdienās ir zināms, ka Amerikas pilsoņu karā gāja bojā vairāk nekā 620 000 cilvēku. Tas ir tikai nedaudz mazāk nekā nogalināto amerikāņu skaits visos citos karos – no Neatkarības kara līdz Afganistānai – kopā.

Mūsu kultūras alkas pēc skaitļiem lielā mērā sakņojas šajās zaudējuma dzīlēs. Taču nāves statistika piešķīra nozīmi arī katrai individuālajai dzīve, pat ja šī nozīme tika atvasināta no kopskaita. Skaitļi sāka izteikt ne tikai traģēdijas relatīvos apmērus, bet arī tās būtību. “Skaitīšana pārcēla uzmanību no individuālā uz kopējo, no nāves uz Mirušajiem,” raksta Gilpina-Fausta. Tomēr skaitīšanai bija arī pretējs efekts: nāve kļuva panesama, jo vairs nebija abstrakta, bet gan konkrēta un ierobežota. Tikt saskaitītam nozīmēja, ka esi eksistējis.

Amerikāņu sabiedrībai bija vajadzīgs koncepts, kas iekļautu šo pretrunu, kas atzītu un aptvertu vardarbības visuresamību, tās apjomus un nāvējošo cenu, vienlaikus saglabājot cilvēcisko uztveres mērogu un personiskumu. Tā vairs nespēja dzīvot ar Volta Vitmena “neskaitāmajiem kapiem” un “bezgalīgo nāvi”, kam trūka konkrētības, lai patiesi raksturotu zaudējumu un tā apmērus.

Tie, kuri skatīja Dienvidu pavalstu kaujas laukus savām acīm vai arī vēlāk Matjū Breidija fotogrāfijās, redzēja traģēdiju, kas bija satricinoša, taču paciešama. Atsaucoties uz Sūzanu Sontāgu, tas bija riebums, taču savādā kārtā arī suminājums. Šī nozīmju saplūsme ir izšķiroša: statistikai, tāpat kā fotogrāfijām, piemīt zināma morāla autoritāte. Mūs var atgrūst tās nozīme, tomēr tā palīdz ieraudzīt notikušo skaidrāk, tālab remdina. Lai gan tā ir pretruna, lielos apmēros nāve var šķist vienlaikus individuāla un komunāla.

Pēdējo mēnešu laikā arī es esmu sekojusi statistikai, lai saprastu, kā uztvert Covid-19 un cīņu pret to. Es gribu zināt, kad epidēmija varētu beigties vai tikt ierobežota, cik liels risks un kādi zaudējumi varētu draudēt man un maniem tuvākajiem, ņemot vērā demogrāfiskos datus par vecumu, rasi, dzimumu un dzīvesvietu, kā arī ekonomiskos rādītājus. Epidemioloģiskie modeļi, kas pārņēmuši ziņas, nav tikai iespējamas vai ticamas nākotnes paredzējumi; pamatojoties uz tiem, tiek un tiks izdarīti nozīmīgi lēmumi par cilvēku uzvedību. Slimības statistika mazina vai uzjundī mūsu bailes; skaitļi ir savijušies ar riska un brīvības jēdzieniem. Kad tie ir pietiekoši, pārliecinoši vai izdevīgi, tie ietekmē politiskos lēmumus, nosakot, kad mēs varēsim cits citam pieskarties un doties uz restorāniem, kad mums atkal būs pieejams tualetes papīrs, sausais raugs, bērnu aprūpes pakalpojumi un darbavietas.

Taču šodienas statistika mums neko daudz nepalīdzēs nākotnē gaidāmajā notikušā izvērtēšanā. Lai gan vēsture mēdz atkārtoties, dažkārt iepriekš neiedomājamais kļūst iedomājams. No vienas puses, Pilsoņu kara laikā doma par bojāgājušo uzskaiti ieviesās, pateicoties plašākai sabiedrības izglītotībai un matemātikas un statistikas pieejamībai; vienkārši sakot, 1860. gadā ASV rēķināt prata daudz vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk.

Taču reprezentatīvā statistika – skaitļi, kas izsaka vidējo vērtību, piemēram, atbalsta reitingu, kā arī sarežģītākas kopas, kas definē vairākumus un mazākumus, – savā pirmajā, nepilnīgajā formā dzima revolūcijā, kas notika 5000 jūdžu attālumā no Dienvidu karalaukiem un 70 gadus agrāk. Franču revolūcija, kas runāja par pārstāvniecību un vienkāršo ļaužu interesēm, izraisīja globālu ķēdes reakciju, gāžot monarhijas un autoritārus režīmus, un aizsāka demokrātisko republiku laikmetu.

Franču revolūcija mums deva jēdzienu en masse, ko lietojam, lai apzīmētu kolektīvu, taču arī izkliedētību. Kā teorijā, tā praksē demokrātijai bija vajadzīga ļaužu skaitīšana – resursu sadalei un politiskās pārstāvniecības noteikšanai. Taču tas nozīmēja arī paļaušanos uz vairākumu, kas izteica un formēja grupas pieredzi, politiskajā laukā nomācot un saduļķojot individuālo un empīrisko pieredzi.

Topošajā Amerikas republikā, kur balsot varēja tikai daži, bet lielākā daļa atradās savu balsstiesīgo laulāto draugu aizbildnībā vai bija šo vīru īpašums, mažoritārās reprezentācijas jēdziens bija apriori saķēzīts. Reprezentatīvā demokrātija tika pārdefinēta, faktiski izkropļota, pateicoties, piemēram, republikāniskās mātišķības idejai, kas pauda, ka sievietes balsstiesības gūst izpausmi dēlos, ko tā audzinājusi un mācījusi. Viens no lielākajiem vēstures revizionisma uzdevumiem mūsu gadsimtā ir bijis apzināt un uzskaitīt amerikāņiem piederējušos vergus. Iegūtie aprēķini ir gan šausminoši to skaitliskā apjoma dēļ, gan spēcinoši, jo ļauj skaidrāk ieraudzīt individuālos likteņus, par ko šie skaitļi liecina.

Priekšstats par “masām” kā cilvēku kopumu, kas šajā kopumā atsakās no savas individualitātes visai grupai piemītošo iezīmju labā, ir pārsteidzoši nesens. Jēdziens en masse, ar to domājot visus kā vienu vai visus vienlaikus, angļu valodā pirmo reizi lietots 18. un 19. gadsimta mijā. Vārda “masas” attiecināšana uz vienuviet sanākušām personām, kas, sapulcējušās kopā, zaudē savu individualitāti un kļūst par savstarpēji neatšķiramām veseluma sastāvdaļām, ir vēl lielāks jaunums. Politiskajā arēnā šis termins lieti noderējis gan radikālu, gan konservatīvu ideoloģiju piekritējiem. 20. gadsimta sākumā visu rasu, tautību un arodu strādnieki pulcējās zem viena karoga, radot jaunu identitāti, ko raksturoja viņu attiecības ar ražošanu. Neilgu laiku iznākušā Pasaules industriālo strādnieku arodbiedrības žurnāla nosaukums bija The Masses. Taču šis pats jēdziens ir lietots arī kā pretmets “kulturālam” un “izglītotam” – masas ir “kurnošas” un “skrandainas”– un arvien vēl saglabā nelāgu piegaršu.

Vārdu savienojumus, kas apraksta vienlaikus lielu skaitu cilvēku ietekmējošas norises, mēs sākām plaši lietot tikai 20. gadsimtā: masu histērija, masu patēriņš, masu kaps, masu slepkavība. Neizbrīna, ka masu kā fenomena un idejas attīstība sakrīt ar vēsturisko periodu, kad runājam par genocīdu un daudzām citām kategorijām, kas mēģinājušas definēt (vai pakļaut šausminošai vardarbībai) grupu identitāti. Skaitīšana, ko mēs izmantojam politiskās pārstāvniecības noteikšanai, mūsdienās ir primārais veids, kas mūs informē par cilvēka dzīves pamataspektiem, vērtībām un attiecībām.

20. gadsimta sākumā amerikāņi jau pazina tirgus un sabiedriskos pētījumus. Roberta Linda un Helenas Merelas Lindas “Midltona: amerikāņu kultūras pētījums” (1929), ikdienas paradumu apkopojums, kas balstījās galvenokārt uz iedzīvotāju aptaujām, kļuva par nacionālu dižpārdokli: tika apgalvots, ka šī grāmata esot zinātnisks “vidējā” amerikāņa rakstura īpašību uzskaitījums. Vēlāk, gadsimta vidū, slavenie Alfreda Kinsija pētījumi par cilvēku seksuālo uzvedību paplašināja mūsu priekšstatu par normālo, iekļaujot tajā arī devianto un marginālo. Visos šajos gadījumos statistika apliecināja ne tikai sociālo piederību, bet identitāti kā tādu. Statistikas datus izmantoja ne tikai sociologi, lai izgaismotu cilvēku uzvedības nianses, bet arī valdības aģentūras, vadītāji un pat Aizsardzības departaments, modelējot cilvēku reakciju.

Tagad mūs aptaujā gandrīz par visu, lai pakļautu mārketinga un politiskajām kampaņām. Ik dienu mēs brīvprātīgi dalāmies ar informāciju par sevi, lai iekļautos 21. gadsimta tehnoloģiskajā sociumā. Mēs zinām, ka datus izmanto vispārējās pieredzes atainošanai, kā arī – lai pārliecinātu un maldinātu. Tomēr, tāpat kā 19. gadsimta amerikāņi, mēs uzskatām, ka skaitļi pauž morālu patiesību, un neatkarīgi no tā, vai šie skaitļi ir precīzi vai nav, aizmirstam, ka tas ir tikai viens no izziņas veidiem, konkrētas pieejas un metožu rezultāts un nekas vairāk.

Skaitīšanas jēga un nolūki laika gaitā ir mainījušies. Vēsturniece Sāra Aigo raksta, ka “statistiskais vairākums” un citi dati “strukturē amerikāņu sociālos pieņēmumus”, jo īpaši izpratni par sevi. Mūsdienu dzīvi raksturo “īpatnējā spriedze, kas raksturīga dzīvei “masu” sabiedrībā – starp būšanu “pašam sev” un piederību pie grupas”. (Aigo jaunākie darbi veltīti privātumam un lielo datu izmantošanai.)

Šīs varētu būt divas lielākās 21. gadsimta kaislības: no vienas puses, masas un to vēlmes, prasības, izvēles un vājības, no otras – individuālā piepildījuma meklējumi. Vēsturē netrūkst savādu sakritību un gultas biedru; spriedze dzen vēstures sižetu uz priekšu.

Abas kaislības sastopas mūslaiku priekšstatos par identitāti un piederību: kam uz ko ir tiesības un kā šīs tiesības tiek regulētas; kuras pieredzes ir reprezentatīvas un tātad leģitīmas. Spriedze visizteiktāk jūtama diskusijās par apropriāciju, identitātes politikā un reliģisku, kulturālu un rasisku grupu diskriminācijā. Viena cilvēka tiesības runāt citu vārdā, pārstāvēt grupas pieredzi vai intereses vai sagrābt varu, pamatojot to ar savu piederību pie grupas, mūsdienu pasaulē ir pastāvīgs konfliktu avots. Taču “reprezentācija” nav tikai politisks jēdziens. Tā caurstrāvo arī mūsu mākslas darbus, medijus un personiskās attiecības.

Mirušo skaitīšana 19. gadsimtā, iespējams, remdēja amerikāņu sēras. Taču 21. gadsimta amerikāņu ikdienā tā pieņēmusi en masse apmērus, kā Staļina ciniskajā novērojumā: “Viena nāve ir traģēdija, miljons nāvju – statistika”. Mūsdienu ASV desmit tūkstošu nāve nav tikai statistika, tā ir ārkārtas situācija, bet traģēdija ir pati epidēmija. Regulārās masu apšaudes ir traģēdija. Opioīdu krīze ir traģēdija. Mirušo skaitīšana ir aizvirzījusi sērošanas fokusu prom no atsevišķās nāves, un tādējādi tā nevis mazinājusi mūsu sēras, bet tikai padarījusi tās abstraktākas.

Viena no vēstures sakritībām ir tā, ka 2020. gads Amerikas Savienotajās Valstīs ir tautas skaitīšanas gads. Jau tā izšķirošajai ģeopolitisko robežu ieskauto cilvēku uzskaitei tagad pievienojies vēl viens vitāli svarīgs mērķis: nav šaubu, ka Covid-19 vakcīnas sadali (kad vai ja tā tiks izstrādāta) vismaz daļēji regulēs katrā konkrētajā vietā dzīvojošo cilvēku skaits un tas, cik daudzi no viņiem ir pārcietuši slimību vai miruši.

Daudzi komentētāji brīdinājuši par riskiem definēt imunitāti kā statistisku kategoriju. The New York Times publicētā rakstā par dzelteno drudzi vēsturniece Katrīna Olivariusa piemin ietekmīgās sociālas hierarhijas, kas veidojas ap imunitāti: tālajos Dienvidos pirms Pilsoņu kara “imunitāte bija vairāk nekā tikai epidemioloģiskas veiksmes rezultāts, .. tā kļuva par ieroci”, vērstu pret melnādainajiem un nabadzīgajiem baltādainajiem iedzīvotājiem. Slimības, atlabšanas un nāves gadī-jumu statistika (kas mēdz būt nepilnīga, kā mums zināms) nosaka un arī turpmāk noteiks slimnīcām pieejamos resursus un pamatvajadzības. Gubernatori un vietējie varas pārstāvji atkal kļuvuši par nozīmīgiem politiskajiem spēlētājiem un minētās statistikas veidotājiem.

Mūsu izpratne par to, kas ir masas, šobrīd piedzīvo traumu un līdz ar to – arī mūsu statistiskā un reprezentatīvā pieredze. Nešaubos, ka šis dīvaini ironiskais vēstures moments atstās lielu ietekmi uz nākotni: būdami vieni savās mājās, teltīs vai slimnīcu gultās, norobežoti no fiziska kontakta citam ar citu, savādā kārtā esam patiesi tuvi. Mūs vieno kopīga pieredze līdz šim nebijušos, globālos apmēros.

Tomēr šo kopīgo pieredzi modulē tūkstošiem nevienlīdzības nianšu. Jau pāris dienas pēc pirmajiem aicinājumiem palikt mājās internets sāka fantazēt par pasauli pēc koronavīrusa. Spekulācijas variēja spektrā no drūmi nosvērtām līdz apokaliptiskām un utopiskām.

Tomēr it visas savā veidā atzina, ka dzīvojam ārkārtīgi nevienlīdzīgā pasaulē, kurā reprezentācijas politika ir pārmākusi mūsu empātijas spēju un le masse kaprīzes padarījušas morālo izvērtēšanu, kas seko traģēdijai, tukšu un shematisku. Nākotnē, kas mūs gaida pēc Covid-19, daudzi vēlēsies jaunus un labākus veidus kolektīvu pārdzīvojumu paušanai.

Kā mēs to panāksim, ir jautājums, kam vēl nav atbildes, taču būs rūpīgi jāpārvērtē masu un indivīda, kā arī komunālās un personīgās pieredzes attiecības. Kāda mana draudzene mēdza teikt: “Skaidrs, ka ikviens empīrisks piemērs iedragā vispārīgo kopainu.” Tā bija parafrāze par Kantu, un viņa pati viscaur atbilda statistiskajam priekšstatam par kādu, kas mēdz parafrāzēt Kantu, kā arī bija nepārtraukti smēķējoša vairāku Persijas kaķu īpašniece un Red Sox līdzjutēja. Viņa ar to nedomāja, ka vispārīgais nebūtu īsts vai patiess, nedz arī to, ka pieredzes granularitāte būtu melīga vai bezspēcīga, ja atšķirtos no vispārzināmā. Vispārīgajam ir vara, bet empīriskajam piemīt spēks to sagraut.

Mūsu pēcpilsoņkara skaitļu pasaulē mūs visvairāk šausmina reprezentatīvais indivīds: vīrietis, kurš lec no Pasaules tirdzniecības centra torņa; viena atsevišķa masu apšaudes upura fotogrāfija; USS Theodore Roosevelt kapteinis. Taču tas, kas lika aizcirsties elpai un izmainīja manu skatījumu uz pašreizējo krīzi, bija fotogrāfija, kurā redzama masu kapa rakšana Potersfīldā Hārta salā Longailendas šaurumā. Daudzi netiks saskaitīti un paliks nezināmi. Kad mēs pametīsim katrs savu izolāciju, mums būs jāatrod veids, kā pārvarēt savas sāpes un zaudējumu. Skaitļi mums nepateiks, kā to darīt, un arī mūsu individuālie stāsti ne.

The New York Review of Books, 2020. gada 21. aprīlī