Ja nopietni

“Patiesi nopietna ir tikai viena filozofijas problēma: tā ir pašnāvības problēma. Izšķirt, vai dzīve ir vai nav dzīvošanas vērta, nozīmē atbildēt uz filozofijas pamatjautājumu.”

Inga Nikolajeva, Ir.lv, 27. augustā

Pašnāvības gadījumu statistika, uz kuru savā publikācijā norāda Inga Nikolajeva, ir patiesi iespaidīga. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem katru gadu pašnāvību izdara aptuveni viens miljons cilvēku, t. i., vairāk bojāgājušo, nekā ik gadu prasa kari un slepkavības. Pašnāvība ir viens no trim nozīmīgākajiem nāves cēloņiem vecuma grupā no 15 līdz 44 gadiem. Latvija pēc pašnāvību skaita ir 10. vietā pasaulē un 3. vietā Eiropas Savienībā. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību problēmai, PVO sadarbībā ar citām organizācijām ir ierosinājusi ik gadu 10. septembrī atzīmēt Starptautisko pašnāvības novēršanas dienu. Tas tiek darīts kopš 2003. gada, un katru gadu tiek izcelta kāda ar pašnāvībām saistīta tēma. Šogad uzmanības lokā ir garīgo slimību un ar pašnāvību saistītas uzvedības stigmatizācija kā šķērslis cīņā par pašnāvību skaita mazināšanu. Nevar noliegt, ka mūsu valstī tā ir problēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Slimību profilakses un kontroles centra apkopotā informācija liecina, ka 2012. gadā Latvijā ir notikušas 443 pašnāvības, kas ir apmēram 1,2 pašnāvības dienā un 21 pašnāvība uz 100 000 iedzīvotājiem. Salīdzinājumam var minēt, ka pagājušajā gadā ir izdarītas 114 slepkavības, ļaundabīgi audzēji prasījuši 6016 cilvēku dzīvību, bet sirds un asinsvadu slimības izraisījušas 16 313 cilvēku nāvi. Latvijā pašnāvību izdarījušo cilvēku skaits ir pielīdzināms no cukura diabēta (469) vai no ļaundabīga krūts audzēja (405) mirušo skaitam. Te gan jāpiebilst, ka kaimiņvalstīs vērojamā aina būtiski neatšķiras. Saskaņā ar PVO rīcībā esošo informāciju Lietuvā 2009. gadā tika izdarītas 34,1 pašnāvība uz 100 000 iedzīvotāju, bet Igaunijā 2008. gadā – 18,1 pašnāvība. Līdzīga situācija ir arī citās bijušajās PSRS republikās – Krievijā, Uk­­rainā, Kazahstānā. Piemēram, Vācijā 2010. gadā reģistrētas 9,9 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju, bet 2009. gadā Grieķijā – vien 3,5. Lai arī daudzās valstīs pašnāvību skaitam ir tendence pieaugt, Latvijā pēdējos gados tas ir krities, un mirstība no pašnāvībām ir aptuveni uz pusi zemāka nekā pirms divdesmit gadiem.

Man īsti nav skaidrs, kas būtu darāms, lai pašnāvību skaits valstī mazinātos, tomēr esmu visai drošs, ka tā nav filozofiska problēma. Kad Albērs Kamī “Mītā par Sīsifu” rakstīja, ka pašnāvības problēma ir vienīgā patiesi nopietnā filozofiskā problēma, viņu visdrīzāk nodarbināja nevis jautājums, kā novērst pašnāvības, bet gan tas, vai cilvēka dzīve – par spīti tam, ka tā ir absurda, – ir dzīvošanas vērta. Taču, iespējams, tieši pateicoties Kamī, daudziem joprojām šķiet, ka jautājums par to, vai manai un ikviena cita cilvēka dzīvei ir jēga, arī ir vienīgais (nevis vienīgais nopietnais) jautājums, kuru filozofijai pieklātos risināt. Kamī uzdotais jautājums paredz, ka atbilde var būt arī noliedzoša – ar visām no tā izrietošajām sekām. Turpretim jautājums, kā panākt, lai cilvēki izdarītu iespējami mazāk pašnāvību, jau ietver pieņēmumu, ka dzīve ir tā vērta, lai to dzīvotu. Tas tiek uzskatīts par kaut ko tik pašsaprotamu, ka jautājuma mestā ēna līdz tam nekad neaizsniedzas. Un tieši to Kamī noliedz. Vēl vairāk, der arī atcerēties, ka ne viens vien domātājs pēdējo pāris tūkstošu gadu laikā uz šo jautājumu ir atbildējis noliedzoši. Vēl pavisam nesen filozofs Deivids Benatars (David Benatar) izraisīja nelielu paniku salīdzinoši rāmajos akadēmiskās filozofijas ūdeņos, aizstāvot tēzi, ka labāk ir vispār nepiedzimt. Piedzimšana un dzīve nodara cilvēkam tādu kaitējumu, ka salīdzinājumā ar to priekšroka ir dodama nebūšanai. No tā gan vēl neizriet, ka tiem, kam nav palaimējies nebūt, proti, piedzimušajiem, ir labāk darīt sev galu. Pašnāvības attaisnošanai nepieciešams krietni spēcīgāks arguments par pašu piedzimšanas faktu. Tomēr no Benatara tēzes tiešā veidā izriet, ka pēcnācējus radīt ir nosodāmi. Pieņemu, ka šāds viedoklis daudziem šķitīs absurds, tāpēc uzdosim nedaudz mērenāku jautājumu – par dzīves jēdzīgumu. Vai nav tā, ka ir iespējamas situācijas, kad dzīves pārtraukšana ir saprātīgāka par dzīves turpināšanu? Noteikti būs tādi, kuriem arī šāda doma liksies pārlieku strauja. Tas, iespējams, saistīts ar noteiktu aizspriedumu, un šis aizspriedums visspilgtāk parādās noklusētā pieņēmumā, ka pašnāvnieciska rīcība liecina par garīgu slimību. Un kā gan citādi, ja pašnāvības pārsvarā tiek aplūkotas tikai to medicīniskajā aspektā. Pašnāvība ir medikalizēta, padarīta par medicīnisku problēmu, kura attiecīgi paredz medicīnisku risinājumu, bet tas liek domāt, ka saprātīgs lēmums izdarīt pašnāvību ir turpat vai oksimorons. Tomēr šāds secinājums nebūt nav obligāts. Tiesa, pētījumi liecina, ka vairāk nekā 90% pašnāvnieku cieš no kādas garīgas kaites – maniakālās depresijas, šizofrēnijas, alkoholisma. Tomēr, no otras puses, lielākā daļa cilvēku, kas cieš no maniakālās depresijas, šizofrēnijas vai alkoholisma, savu dzīvi nebeidz pašnāvībā. Ja var ticēt pētījumiem, par sevis nogalināšanu izšķiras 10% šizofrēnijas slimnieku un 14% cilvēku, kas cieš no maniakālās depresijas. Suicidologs Herberts Hendins (Herbert Hendin) norādījis, ka daudz spēcīgāka korelācija pastāv starp pašnāvību un “izmisumu”, kuru viņš apraksta kā bezcerību, vēlmi tikt galā ar neatrisināmu problēmu un sajūtu, ka dzīve bez šīs problēmas atrisinājuma nav iespējama. Bet šādā gadījumā lēmums izdarīt pašnāvību var būt arī saprātīgs, tāds, kas ir pašas personas interesēs. Ja man tiek diagnosticēta kāda ļoti smaga, neārstējama slimība (piemēram, multiplā skleroze), tad es būšu nonācis situācijā, kuru nevaru mainīt, bet bez tās atrisināšanas es savu dzīvi nespēju iedomāties. Ja savu stāvokli būšu novērtējis adekvāti un nonācis pie lēmuma pārtraukt dzīvi, mans lēmums būs saprātīgs. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka izšķiršanās par pašnāvību nevar būt racionāla vai ka tā nekad tāda nav. Ir vietā atcerēties Seneku, kurš Lucīlijam rakstīja: “Bet, ja miesa vairs neder saviem uzdevumiem, tad kāpēc gan mums neizvadīt laukā dvēseli cietēju? Un varbūt tas darāms mazliet agrāk, nekā nepieciešams, lai tad, kad tas būs nepieciešams, netrūktu spēka to izdarīt.” Pašnāvnieciskas rīcības pielīdzināšana garīgai kaitei ir tikpat nejēdzīga kā tās stigmatizācija.