Lifts uz manu dzīvi

Kādu dienu pie manis pieskrēja darba kolēģe un nedaudz satraukusies pavēstīja:

– Man zvanīja viens cilvēks un jautāja pēc tava numura. Es viņam paprasīju, kādam nolūkam. Viņš atbildēja, ka vēlas, lai tu par viņu raksti biogrāfiju.

Viņa iešķieba man plaukstā piezīmju lapiņu, uz kuras bija uzšņāpts vārds “Alberts” un telefona numurs.

Neviens agrāk nebija vēlējies, lai rakstu viņa biogrāfiju. Tas tomēr ir ļoti nopietns uzdevums, kas droši vien prasa daudz brīva laika. Man tobrīd tāda nebija. Tomēr jaunumi bija intriģējoši, un kādā pievakarē, sēdēdams grāmatnīcā Bolderāja, nolēmu Albertam piezvanīt.

Balss klausulē bija laipna, ar smēķētājiem raksturīgo piesmakumu. Tās īpašniekam varētu būt ap sešdesmit. Optimisms un nonšalanta vienkāršība Alberta izteiksmes veidā mijās ar epizodiskām joku ievilcēm un piepešiem enerģiskiem izsaucieniem.

– Šeit Toms, jūs vēlējāties mani uzrunāt biogrāfijas sakarā.

– Jā! Nu, nu, nu! Paklausies, kas par sakritību!

Nodomāju, kāda gan tur sakritība – viņam bija skaidrs, ko viņš vēlas no manis, un man kaut kādā ziņā arī.

– Ļoti foršs raidījums jums ir, – Alberts turpināja.

– Paldies, – piesardzīgi attraucu.

– Nu, tādu vajag arī to manu dzīvesstāstu. Zini, kā Marisam Vētram vai Anšlavam Eglītim tajos viņu gabalos – inteliģenti, bet ar ironiju un humoru, un, ja kādam sanāk uzbraukt, arī nekas, – mans sarunbiedrs entuziastiski klāstīja.

Abi pieminētie autori nedaudz izgaisināja sākotnējo nedrošības sajūtu: tātad cilvēks kaut ko ir lasījis un paturējis dzīvā atmiņā. Uzzināju, ka viņš ilgus gadus nodzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs (“Tā nu gan ir viena dīvaina, dīvaina zeme.”), nodarbojies ar dažādām uzņēmējdarbības formām (“Griezu šādus tādus tūkstošus.”) un izaudzinājis dēlu un meitu (“Viņi man ir baigi foršie.”). Sarunas četrdesmitajā minūtē ieminējos, ka mums droši vien vajadzētu satikties un iziet cauri iecerētās biogrāfijas pieturpunktiem. Piedāvāju tikties tobrīd vēl aktuālajā vietā NicePlace Mansards.

– Nav ko tur cilvēkos stumdīties, – Alberts bez vilcināšanās atteica. – Atbrauc pie manis, pasēdēsim, varbūt veselības nolūkos kaut ko iedzersim, visu sapratīsim.

Tā bija viela pārdomām. Tomēr sarunas gaitā pieminētais honorārs, kas sniedzās tālu pāri tam, kādu varēju iztēloties par šādu darbu, man neļāva ieklausīties intuīcijas klusajā, tomēr nepārprotamajā balsī. Norunājām satikties pēc nedēļas.

Gaidīdams Albertu, es stāvēju kādā Sarkandaugavas daudzdzīvokļu namu kompleksa iekšpagalmā un nervozi smēķēju. Tukšas šūpoles čīkstēja vējā kā B kategorijas šausmu filmā. Pelēki un noguruši ļaudis mina taciņu uz tuvējo lielveikalu. Putni izvairīgi knābāja pabiras uz ietves. Klausījos kaut kādu iedvesmojošu mūziku, tomēr nespēju atbrīvoties no nemiera. Pusstundu pēc noliktā laika iezvanījās telefons.

– Paklau, es te braucu ar taksi, tu pagaidi bišķiņ, ja? – Alberts nedaudz aizelsies norīkoja.

– Nuja, nuja, – es lietišķi atteicu.

Visbeidzot piebrauca taksometrs, no kura iekšienes izlobījās Alberts – tieši izlobījās, jo viņa kustības bija lēnas, traucētas un atgādināja uz ātru roku sagatavotu pantomīmas etīdi pašdarbnieku kolektīvā. Pagāju pretim.

– Nu čau, čau, kaut kur mēs galīgi aizbraucām, nezinu, kādā dirsā viņš skatījās, – biogrāfijas varonis pukojās.

Viņš bija tērpies pufīgā, zilganā jakā ar dūnu pildījumu, džinsās un sporta kurpēs. Galvas veidolu kuplināja sirms matu ērkulis, un zem acs bija svaigumu vēl nezaudējis zilums. Vienā plaukstā viņš bija sažņaudzis polietilēna maisiņu ar ātrās ēdināšanas iestādēm raksturīgu baltu kartona kastīti.

– Ejam, ko tad te stāvēs, – ar savu plato plaukstu uzjaucis man pa kumbru, Alberts paziņoja.

Katru manu nākamo soli pavadīja atrunu scenāriji ar dažādiem virsrakstiem: “Varbūt šodien labāk atpūtieties”, “Man piezvanīja no darba” vai arī “Nemaz nepadomāju par ciemakukuli”; pēdējais bija īstenojams, lai iegrieztos veikalā un tā arī neatgrieztos. Tomēr todien mani vadīja neizlēmība, tādēļ pēc brīža mēs iegājām lielā, savulaik “jaunā” daudzdzīvokļu namā.

Kamēr gaidījām liftu, Alberts, viegli grīļodamies, piepeši atklāja:

– Es uztaisīju izstādi.

– Ā, – es nenoteikti atbildēju. – Un kur?

– Vot, tūlīt redzēsi, – viņš viltīgi nosēca. Lifta durvis atvērās. Iegājis kabīnē, pamanīju uz metāla lenterītes uzliktu pavirši pārlocītu biroja papīra loksni, uz kuras bija uzdrukāts:

IZSTĀDE “MANA DZĪVE”

IELŪDZ ALBERTS

43. dzīvoklis

ZVANAT

Kamēr es pētīju uzrakstu, mans ceļabiedrs, smagi elsdams, apcerīgi vēroja pretējo kabīnes sienu. Lifta kabīni pildīja alkohola garaiņi, un, lai gan tiem reti pievēršu uzmanību, Alberta izelpas smārds man lika sajusties kā komjaunatnes sekretārei, kura tūlīt pat nolasīs morāli par alkohola postošo ietekmi uz organismu. Es klusēju.

Pie dzīvokļa durvīm saimnieks uzsāka garu un sarežģītu atslēgšanas rituālu. Kaut gan slēdzenes bija tikai divas, viņa roku kustības bija tik noslēpumainas un izsvērtas, itin kā Alberts būtu Gringotu bankas seifa glabātājs no teiksmas par Hariju Poteru.

Dzīvoklī skatam pavērās izstāde “Mana dzīve”. Alberts bija pieskrūvējis vairākus rīģipša balstprofilus paralēlās divrindās un starp tiem izvietojis savas ģimenes fotoalbumu. Plunčāšanās dārzā, piepūšamajā āra baseinā. Kaut kādi zeltainie retrīveri. Masīvi kravas auto, pie riteņu aplodām atspiedies gan pats Alberts, gan viņa biedri. Uzņēmums no 90. gadu sākuma. Dažādas lokāli svarīgas ceļazīmes, arī pie tām iepriekšējā kompānija. Hannovere, Štutgarte, Cīrihe. Šur tur arī pa sievietes tēlam.

Tomēr ekspozīcijas autors man neļāva iedziļināties vērojumā, vilinādams tālāk savā miteklī:

– Davaj, davaj, nestāvi, mums jāiet runāt par lielajiem plāniem!

Viesistabā komjaunatnes sekretāre sajuta iecērtamies degunā asu tabakas dvaku. Uz stikla žurnālgaldiņa starp tabakas drupatām slējās prāva kaudzīte žurnāla Klubs. Nodomāju, ka tā ir laba zīme – tomēr Klubs, nevis kaut kas smagāks. Taču par smagumu parūpējās namatēvs pats.

– Es jau parasti pa trepēm skrienu, zini? – viņš klāstīja, velkot laukā no maisiņa kartona kārbiņu. – Man jau viss vēl turas, tai galā arī! – Alberts pieķēra bikšupriekšai, to īsi paraustīdams.

Kamēr es lēniņām sadugu baisu priekšnojautu varā, Alberts no kartona kastītes bija izkasījis divus maltās gaļas plāceņus, ko pats nodēvēja par “īstajiem burgeriem”.

– Kad tam visam apkārt apliek maizi, bļaģ, kam tas vajadzīgs? Visu garšu sabojā! Gaļa – tas ir tas īstais burgeris!

Plāceņus viņš ar plaukstu uzsvieda uz sarepējušas pannas, kura bija gaidījusi savu saimnieku atgriežamies, šķiet, jau krietnas divas nedēļas. Šī metode man atgādināja krusttēvu, kurš reiz servēja svinību viesiem biezpiena torti – tieši tāpat, ar plaukstu to izķeksējot no iepakojuma un iesviežot katram viesim bļodā. To izdarījis, viņš pats nolaizīja pirkstus un atzina: “Nu, man, godīgi sakot, negaršo...” Parasti es šo epizodi atceros ar smiekliem. Šoreiz atmiņas nekādu prieku un pacilājumu nenesa.

– Tu tak ar ēdīsi, ne? – Alberts sauca caur sprakšķošās eļļas radītajiem paukšķiem.

– Nē, paldies, es tieši tikko kā paēdu, – atsaucu.

– Vārdsakot, tā, – burgeru cepējs iesāka, iezveldamies man blakus melnajā ādas imitācijas dīvānā. – Visam jābūt baigi vienkārši. Es neko no sevis nekad neesmu mēģinājis izbīdīt, viss tā vienkārši ir sanācis.

Mādams ar galvu, izmakšķerēju no somas piezīmju blociņu. Pierakstīju: “Visam jābūt vienkārši.”

– Domā, mani nav mēģinājuši novākt? – Alberts apjautājās, iekozdamies apgruzdējušajā kotletē. –Ir, – sekoja nenovēršamā atbilde ar tikpat paredzamo turpinājumu: – Un kāpēc? Tāpēc, ka nepatiku cilvēkiem. Nepatiku!

Alberts ņēmās stāstīt par uzņēmēja pieredzi, kas viņu arī bija aizvedusi uz ASV rožaino tāli.

– Ar mani visi ir runājuši. Visi, kuri bijuši kaut cik svarīgi, – Alberts uzsvēra, slaucīdams sirmās ūsas virtuves papīra dvielī. – Katrs kaut ko gribēja, bet vai man bija ko dot?

Lai gan tas īsti nebija jautājums, katram gadījumam noraidoši papurināju galvu. Sapratu, ka notikumu gaitu vajadzētu cik necik pārņemt savās rokās. Uzšņāpu pāris kvadrātus, kam būtu jāilustrē biogrāfijas teksta korpusa shēma, un jautāju topošās biogrāfijas varonim:

– Kā tu domā (uz “tu” bija jāpāriet jau pie taksometra), vai tai grāmatā būtu jāievēro hronoloģiskā secība vai arī tu gribētu epizodes jaukt kopā?

– Nezinu, pats izdomā, – uzrunātais attrauca un pietuvojās ledusskapim, lai izņemtu no tā sarkanvīna pudeli.

– Tev attaisāmais ir? – Alberts stingri pajautāja.

Atcerējos, ka, ienākot istabā, biju manījis instrumentu kasti. Acīmredzot dzīvoklis vēl arvien tika remontēts.

– Nu, urbis taču tev ir, vajag tikai skrūvi, – es improvizēju.

– Vot, prātīgs džeks! Aiziešu pa mazam, – Alberts piebilda un nozuda tālākajās durvīs.

Biju izskrūvējis korķi no pudeles un ielējis krietnu devu glāzē. Šādos gadījumos pieticība ir taisnākais ceļš uz konfliktu: iereibis dzērājs viegli var apvainoties, ka viņam “nedalej”.

– Jā, nu, man tavs plāns aptuveni ir skaidrs, bet nākamais būtu – saprast, kā mēs to piepildām ar saturu, – es diskrēti virzīju mūsu tikšanos uz noslēgumu.

– Saturs man ir, – Alberts atmeta un nozuda blakus istabā, un tūdaļ atgriezās ar biezām dokumentu mapēm. – Te es šo to pierakstīju, arī kaut kādi dokumenti ir, dažas bildes ieskenētas... To jau visu vēl var pielikt klāt, – likās, ka viņš ir optimisma pilns.

– Ļoti labi, tad es to visu caurskatu un dodu tev ziņu, – es neapdomīgi ātri izšāvu.

“Īsto burgeru” piesmakotajā gaisā sastinga neomulīga pauze.

– Nu kur tu skrien? Dzert nedzer, vismaz uzpīpēt varam? – Alberta tonis kļuva pavisam ciets.

– Nuja, nuja, – es atkārtoju, kā to biju darījis mūsu telefonsarunā.

Izgājām uz balkona, ko no viesistabas norobežoja šauras stikla durvis. Balkons bija izdangāts, šur tur pa malām mētājās flīžu fragmenti un pa kādam cementa pikucim.

– Taisa man te, taisa, bet tā arī nevar sataisīt, – Alberts šķendējās, bērdams tabaku čaulīšu pildāmajā mašīnītē.

Tobrīd es pirmo reizi tā pa īstam sapratu, ka esmu ieslodzīts. Lejā pelēki stāvi tekalēja uz veikaliem. Kāds čurināja suni. Kaut kādi jaunieši pieturā ducināja muzonu. Jauna sieviete ar pirkstu ritināja feisbuka jaunumus. Tikai man bija jābūt šeit, piesmēķētos, taukiem pietvaicētos kvadrātmetros.

Mēs atgriezāmies istabā. Vēlreiz centos veidot tādu kā mūsu sarunas kopsavilkumu. Tikmēr Alberts ielēja vēl vīnu un aizplūda atmiņās par saviem sasniegumiem, cerībām un salūzušo printeri, kurš, ja nebūtu salūzis, varētu izdrukāt man vēl papildu materiālus...

Un tad es atcerējos par izstādi “MANA DZĪVE”. Tas taču bija vistuvākais ceļš uz izeju! Ieminējos, ka jāiet apskatīt vēlreiz “tās bildes”, lai varētu “dabūt labāku kopainu”. Bilžu autors un īpašnieks piekrita. Drīz vien sapratu, ka tāda vieta kā attēlos redzamā pirts 90. gadu sākumā bija pēdējā vieta, kurā cilvēkam ar veselo saprātu un cik necik taisnu morālo stāju vajadzētu nonākt. Taču bija arī pāris aizkustinošas epizodes. Kaut kas par trūcīgiem bērniem, kuriem tika sagādātas dāvanas Ziemassvētkos, vai kas tamlīdzīgs.

– Nu, tā izskatās nudien pēc vienas krāšņas dzīves, – es uzmanīgi mērīju medus attiecību pret daudzmaz objektīvu realitāti. Samērs laikam bija pieņemams, jo kā atbilde atskanēja sauciens:

– Nu bet, nu!

Itin kā stumjoties caur izlietu ķīseli, mēs tomēr nokļuvām līdz ārdurvju atvēršanai. Lifts aiz Alberta muguras izskatījās gluži kā Meka tālam un sanīkušam svētceļniekam. Vēl, soli pa solim, ar neskaitāmām norādēm par fotogrāfijās uzņemto un drukātajos materiālos piefiksēto (izgudrēm tos biju “aizmirsis” uz dīvāna) mēs sasniedzām liftu, un es tieši un nepārprotami nospiedu kabīnes izsaukšanas pogu.

Kad atvērās durvis, Alberts tām nostājās priekšā.

– Šitas te, tu zini to anekdoti par ebreju, kurš gribēja diriģēt kori? – Alberts jautāja.

– Nezinu, – es atbildēju un nospiedu pogu vēlreiz.

Alberts izstāstīja anekdoti, kas man deva iespēju noteikt:

– Šito es nezināju.

Lifta durvis atvērās otrreiz.

– Man jau būtu sapnis, ka visi nāktu pie manis tā kā uz dziesmusvētkiem, – Alberts svinīgi teica, kamēr es viņam stingri paspiedu roku.

Lifts laidās lejup neparasti ilgi. Izgājis no ēkas, es vairākkārt atskatījos. Pēc jau lielāka attāluma uzmetu skatu arī balkonam, uz kura pirms brīža – taču likās, pirms veselas mūžības – mēs ar Albertu stāvējām un “nesteidzīgi uzvilkām dūmu”.

Lai gan zināju, ka riskēju, iesteidzos pelēko cilvēku lielveikalā un paķēru pirmo brendija blašķīti, kura pagadījās pa rokai. Atvēru to tikai pēc diviem kvartāliem. Brūnais dzēriens bija šķērms un bezgaršīgs. Tāpat kā solījums, kuru sev grasījos dot, bet tā arī nekad skaļi neizteicu.