Lifts uz manu dzīvi

Kādu dienu pie manis pieskrēja darba kolēģe un nedaudz satraukusies pavēstīja:

– Man zvanīja viens cilvēks un jautāja pēc tava numura. Es viņam paprasīju, kādam nolūkam. Viņš atbildēja, ka vēlas, lai tu par viņu raksti biogrāfiju.

Viņa iešķieba man plaukstā piezīmju lapiņu, uz kuras bija uzšņāpts vārds “Alberts” un telefona numurs.

Neviens agrāk nebija vēlējies, lai rakstu viņa biogrāfiju. Tas tomēr ir ļoti nopietns uzdevums, kas droši vien prasa daudz brīva laika. Man tobrīd tāda nebija. Tomēr jaunumi bija intriģējoši, un kādā pievakarē, sēdēdams grāmatnīcā Bolderāja, nolēmu Albertam piezvanīt.

Balss klausulē bija laipna, ar smēķētājiem raksturīgo piesmakumu. Tās īpašniekam varētu būt ap sešdesmit. Optimisms un nonšalanta vienkāršība Alberta izteiksmes veidā mijās ar epizodiskām joku ievilcēm un piepešiem enerģiskiem izsaucieniem.

– Šeit Toms, jūs vēlējāties mani uzrunāt biogrāfijas sakarā.

– Jā! Nu, nu, nu! Paklausies, kas par sakritību!

Nodomāju, kāda gan tur sakritība – viņam bija skaidrs, ko viņš vēlas no manis, un man kaut kādā ziņā arī.

– Ļoti foršs raidījums jums ir, – Alberts turpināja.

– Paldies, – piesardzīgi attraucu.

– Nu, tādu vajag arī to manu dzīvesstāstu. Zini, kā Marisam Vētram vai Anšlavam Eglītim tajos viņu gabalos – inteliģenti, bet ar ironiju un humoru, un, ja kādam sanāk uzbraukt, arī nekas, – mans sarunbiedrs entuziastiski klāstīja.

Abi pieminētie autori nedaudz izgaisināja sākotnējo nedrošības sajūtu: tātad cilvēks kaut ko ir lasījis un paturējis dzīvā atmiņā. Uzzināju, ka viņš ilgus gadus nodzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs (“Tā nu gan ir viena dīvaina, dīvaina zeme.”), nodarbojies ar dažādām uzņēmējdarbības formām (“Griezu šādus tādus tūkstošus.”) un izaudzinājis dēlu un meitu (“Viņi man ir baigi foršie.”). Sarunas četrdesmitajā minūtē ieminējos, ka mums droši vien vajadzētu satikties un iziet cauri iecerētās biogrāfijas pieturpunktiem. Piedāvāju tikties tobrīd vēl aktuālajā vietā NicePlace Mansards.

– Nav ko tur cilvēkos stumdīties, – Alberts bez vilcināšanās atteica. – Atbrauc pie manis, pasēdēsim, varbūt veselības nolūkos kaut ko iedzersim, visu sapratīsim.

Tā bija viela pārdomām. Tomēr sarunas gaitā pieminētais honorārs, kas sniedzās tālu pāri tam, kādu varēju iztēloties par šādu darbu, man neļāva ieklausīties intuīcijas klusajā, tomēr nepārprotamajā balsī. Norunājām satikties pēc nedēļas.