Laika nospiedumi

1950. gada 18. novembrī

Amerikas balsī piemin Latvijas pastāvēšanas 32. gadadienu, jo tur, t.i., ASV, ir arī latvieši un ASV rūpējas par apspiestās tautas, latviešu tautas, atbrīvošanu. Tikai dusmas, ka nevaru visu skaidri sadzirdēt. Stāsta par Latvijas attīstības vēsturisko gaitu. Un tomēr, lai vai cik dzirdu, manī kvēlo prieks: taču arī par mums, latviešiem, runā.

No klasesbiedrenes Līvijas Vēberes dienasgrāmatas:

Agrāk domāju, ka Bērsons ir ļoti nopietns, bet šodien uzzināju pavisam ko citu. Skolotāja Zīriņa lūdza palīdzēt nokārtot programmu izgatavošanu, jo Ilgonis neko nebija darījis. Tad es dabūju šodien izrikšoties. Alksnis pa politinformācijas laiku rasēja, bet Ilgonis spēlēja “kuģīšus” ar meitenēm. Kad runāju ar viņu par kādu steidzīgu lietu, tas pēkšņi sauc Verai: “Cik tu esi jauka meitene!” Redzams, ka nākošais rakstnieks nepildīs sabiedriskus pienākumus.

Rīt uzņems komjaunatnē mūsu zēnu grupu. Galvojumus dod meitenes. Tad jau būs 15 komjauniešu.

1953. gada 21. septembrī

No sarkanām puķēm līdz kaisītām rozēm

Izvilkums no Arvīda Griguļa lekcijas par Aspaziju Ilgoņa Bērsona pierakstā

“Aspazija saistās ar sociāldemokrātiem meņševikiem, kas ir buržuāzijas aģenti. Aspazijas darbība tik skandaloza, ka meņševiki 1932. gadā izslēdz Aspaziju no savas partijas. To dara masu maldināšanas nolūkos.

“Savu tautu dziļi mīlu. Esmu karsta nacionāliste. Neesmu ateiste. Starp reliģiju un zinātni pretrunu nav. Materiāliste neesmu bijusi,” raksta Aspazija kādā intervijā. Jaunstrāvniecība ir buržuāziska mācība (tāds ir Aspazijas attīstības ceļš).

1936. gadā dzejoļu krājumā “Kaisītās rozes” slavina vadoni. No sarkanām puķēm¹ līdz kaisītām rozēm – tāds ir viņas ceļš. Aspazijas vārds kļuva par renegāta vārdu (Aspazijas bulvāris – buržuāzijas laikā tā nosauca ielu). Pirmais priekšstats par Aspaziju ir negatīvs.”

1954. gada 16. augustā

Aleksandra Čaka “Patrioti”. Īpats rokraksts. Dzejnieks ar savu seju, savu balsi. Tas galvenokārt izpaužas svaigos salīdzinājumos. Vietumis gan tie pārāk hiperbolizēti:

“Spogulis starp brūnām pļavām,

Rāma zivs tu, mana Jugla,

Kas no lediem un no saules

Kļuvusi kā sieva tukla.” (74. lpp.)

Jaunam autoram kaut ko tamlīdzīgu redakcija nepielaistu.

Čaks un Čaks

Bet pēc dažiem mēnešiem, 9. decembrī, Grigulis lekcijā par atzinīgi vērtēto dzejnieku iedeva man arī rūgtu ceļamaizi – lika pierakstīt šādus vārdus:

“Pielāgojas valdošās inteliģences prasībām.

Fašistu laikā iet vēl tālāk. Renegātisms. Dzejojumi par strēlniekiem – grāmata “Mūžības skartie” – viena no visreakcionārākajām grāmatām buržuāziskajā Latvijā: apmelo padomju varu un sarkanos strēlniekus.”

Vēlāk būs cīņas ar Čaku, ap šo izcilo darbu, lai to varētu izdot.

1955. gada 5. oktobrī

Gatavoju grāmatu apskatu, kad pēkšņi pie manis ierodas Osmanis. Domāju: “Nu kaut ko teiks par mākoni.” Bet nē – pavisam cita lieta. Vai es nebūtu ar mieru kopā ar kādu (piemēram, J. Lūsi) sakārtot Aspazijas dzejoļu izlasi izdošanai? Lieta nav nemaz tik vienkārša, pie tam – šis darbs jāveic viena mēneša laikā. Priekšvārds arī jāraksta, bet to var nodot vēlāk. Pašlaik man dažādi sīki darbiņi veicami, tomēr puslīdz apsolos (Osmanis būs redaktors šai grāmatai). Izdevību nevar laist garām, lai vai kā, tikšu galā.

Iedomājos pat viens to veikt.

1955. gada 6. oktobrī

Izdevniecībā. Osmanis runājis ar Jansonu, kurš tomēr baidās vienam uzticēt Aspazijas dzejoļu kārtošanu. Tātad – kopā ar Lūsi. Esmu tomēr apmierināts: ceru, ka Lūsis nepieies šim darbam pavisam pavirši un no viņa varēšu šo to arī mācīties, īpaši dzejas izpratnē. Pie tam – viņam jau ir pieredze izdevniecības darbā. Kaut kā jau darbus sadalīsim. Darbs šāds: viena autorloksne ievads, astoņas autorloksnes (4900 dzejas rindu) dzejoļu. Arī komentārus vajadzēs. [..]

Šīs dienas vakarā uzzinu varen priecīgu vēsti: mans pētījums par Mākoni Rīgas augstāko mācību iestāžu zinātnisko darbu konkursā (skatē) apbalvots ar LĻKJS Goda rakstu un 200 rubļu naudas prēmiju. Urā-ā-ā! Pirmais “hororārs” par Mākoni. To gan necerēju, jo skatē bija iesniegti daudzi diplomdarbi un ar tiem, protams, grūti konkurēt mazam referātam. Tas nu gan ir notikums. Gandrīz vai izkūstu no priekiem. Diemžēl grāmatu pasaulē Aspazija tagad aizsteigusies priekšā Mākonim. Ko darīt – tādi ir izdevniecības plāni.

SZB Centrālās padomes sēdē man profesors Panovko (padomes priekšsēdētājs) uzdod sniegt atskaiti SZB atskaites-pārvēlēšanas sapulcē. Atkal priekšā liels uzdevums, tomēr labprāt to arī ņemos izpildīt. Ar to tikai celšos universitātes “valdīšanas” acīs – un tas var nodrošināt man darba vietu zinātniskajā laukā pēc skolas beigšanas.

Beigusies lieliem notikumiem bagāta diena. Kaut tādu būtu vairāk!

1955. gada 15. oktobrī

Abi ar Janci (Lūsi) ejam uz izdevniecību pie Jansona. Jāsarunā darbs par Aspaziju. Jansons laipns pret mums, pat patriecam jokus savā starpā (Ir arī Osis – mūsu redaktors) par Aspaziju. Rainis esot šo reizēm ieklapējis (kaprīzes un lielas tērēšanas dēļ), tad Aspazija esot gājusi uz Saeimu sūdzēties par to. 1940. gadā pionieri gājuši pie viņas, lai pastāsta atmiņas par Raini. Šī aiztriekusi tos prom, teikdama, ka Rainis nav bijis nekāds komunists.

Kopā par šo lielo darbu mums sanāks ap 4500 rubļu. Ņemot vērā atvilkumus – katram pāri par 1500. Piekrītam. Par sastādīšanu maksās 200 rbļ. par autorloksni (tās būs septiņas), par priekšvārdu – 2000, par loksni ar komentāriem – 800 (bet to būs mazāk). Termiņi: līdz 1. decembrim jānodod dzejoļi, līdz 1. janvārim – viss (tātad priekšvārds). Tik vienkārši nemaz nebūs. Lieta problemātiska. Tomēr – esam laimīgi.

Par mīlestību viršu laukā

Pirms 1967. gada 7. augusta Latvijas Valsts izdevniecības Galvenajā redakcijā akceptēšanai lasīju rediģēto Jāņa Sudrabkalna Kopotu rakstu VI sējumu un redzēju, ka manuskriptā “Vētrā visi bijām kopā” autors izsvītrojis arī šādu tekstu no dienasgrāmatas Maskavā 1943. gada 9. jūlijā:

“Mans dzejolis par mīlestību viršu laukā radījis aizdomas visaugstākās aprindās: es esot gribējis pārraidīt uz Latviju dzejoli par padomju jauniešu izvirtību, es sludinot seksuālu izlaidību. Cik šauri un mietpilsoniski, jūdzēm tālu no manām domām! Vairākas dienas biju pagalam sarūgtināts. Nu droši vien tagad arī dzejolī par Lāčplēsi atradīs šovinismu. Nav iespējams rakstīt tādiem cilvēkiem, kas katrā vārdā ieurbjas kā ķirmji un kam tik bailīgas, šauras dvēseles. Būtu viņi lasījuši vairāk krievu rakstniekus, būtu iedomājušies tagadējos lozungos ar galvu, nevis ar pakaļu, kurai bail no pēriena...”

2003. gadā jautāju Sudrabkalna biogrāfei Mirdzai Ābolai: viņa šādu dzejoli nav redzējusi.

Citātu nododu sabiedrībai tādēļ, ka šī dienasgrāmata nav saglabājusies: Sudrabkalns to sadedzināja krāsnī.

1967. gada 12. janvārī

Dzejas vakars LVU un pa televīziju. I. Auziņš iesāk nopietni. Sievietes (Bārbale, Lisovska), arī Grigulis, aizvelk vakaru rezignācijā, uz Cīņas ceļa to uzved Brutāne, kura no galvas skaita poēmas fragmentus (Par Bankoviču), bet pirmais atkārtoti dabū lasīt Ļūdēns, kam ir labi dzejoļi un labs pasnieguma veids. Luksa pirmais dzejolis par Ē. Drēziņu tāds papliks, bet otrais – par Čaku – uzsit aplausu vilni ar beigu domu: mums visa kā diezgan, trūkst, Čak, tikai tavas viedīgās dzejas. Abi vecie lasa pārāk maz, toties Selga nepieklājīgi daudz (ja būtu īsas dzejas, tas attaisnotos). Kā vienmēr – oriģinālais Ziedonis plūc atsaucības laurus. Ir arī kāds “švuncīgs” dzejolis par matadatām. Vācietis sāk vakaru ar ievadrunu un nobeidz ar diviem dzejoļiem par Čaku un garu poēmas fragmentu. Vakars it kā notiek zem Čaka zvaigznes. Vācietis nebūtu Vācietis bez asuma, cīņas spara. Šoreiz viņš šausta gorodovojus, kas neieredzēja Čaku. Te zemtekstā var domāt dažādi. Poēma pārāk sarežģīta, lai deklamējot varētu uztvert tās domu. Kā parasti: detaļas spilgtas, bet to kopsakarība un jēga klausītājam jāizloba kā kodols no cietas čaulas.

1967. gada 24. martā

Preses komitejā izskata arī jautājumus par kļūdām Liesmas rediģēšanas darbā. Vecie piemēri – Laganovskis un Bāls. Turu mierīgu, bet principiālu (ja tā var teikt) runu par to, ka ar rakstniekiem vairāk jāsadarbojas, ka ar viņiem jāstrādā konkrēti, iejūtīgi, nevis ar administrēšanas metodēm. To pašu pasludina Broks. Bet pārējie (Mihailovs, Kince, Jansons – partijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, Veselovs) ir pretējās domās. It kā taisnojas, ka strādāt vajag, bet izplūst abstraktā spriedelēšanā, ka mums jāizdod labas, nevis kaitīgas grāmatas (tad nu gan ir patiesība pateikta!), ka nevajag būt liberāliem. Ir jubilejas gads utt.

Šāda pieeja nokauj darba prieku.

Sešas reizes!

1967. gada 3. decembrī lasījām Padomju Jaunatnē iespiesto Andreja Upīša kritisko apskatu “Par mantojuma problēmu latviešu literatūras kritikā”, kurā mans uzvārds locīts sešas reizes.

Vēlāk uzzināju, ka 20. oktobrī žurnālists Ilmārs Īverts vecmeistaram bija rakstījis: “Es uzskatu, ka Jūs novērtējums Skalbem, Aspazijai, Virzam u.c. buržuāziskā perioda rakstniekiem ir pareizs. Izsauc izbrīnu Bērsona mēģinājums Karoga 9. numurā attaisnot Aspaziju.”

Nebiju gan nodarbojies ar jelkādu attaisnošanu vai iztaisnošanu, rosināju izdot Aspazijas darbus “plašā izdevumā”. Taču literatūras milža acīs viņa joprojām bija tikai sīciņa, paklausīga būtne, kura neskaitāmas reizes ar rožu pušķiem (“Kaisītās rozes” taču) kvernējusi pie fašistiskā uzurpatora ieejas durvju sliekšņa. 1940. gada padomiskajā laikā Upīts, Niedre un vēl kāds augsts partijnieks ieradušies pie Aspazijas ciemos, daudz ko sasolījuši, “aizgrābtā Aspazija sirsnīgi apraudājās un ņēmās mūs noskūpstīt”.

Rakstnieku savienībā nule nodibinātā “mantojuma komisija ar Ilgoni Bērsonu kā priekšsēdētāju” esot “vadošās iestādes jauns, ievērojams, laikmeta prasībai atbilstošs solis”, tomēr... Upīts izsaka komisijai divus iepriekšējus aizrādījumus:

1) izvairīties no Plūdoņa, kas apskatā apveltīts ar politiski viszemiskākajiem vārdiem;

2) pilnīgi atteikties no Saulieša mantojuma aplūkošanas (viņš vispār norakstāms).

Jāteic atklāti: Upīša superkonservatīvā nostāja sākumā mani stipri ievainoja. Zināju taču, ka uz tās balstījās partijas konjunktūras vadības politika. Pēc tam apsēdos un mierīgi apsvēru lasīto. Tur taču ir tikai personību biogrāfiju izķengāšana, nevis viņu literārā devuma nopietna vērtēšana.

Jārušina tādā pašā garā, kādā biju iesācis: dot sabiedrībai pēc iespējas plašāku mantojumu.

1975. gada 23. janvārī

Satieku Miervaldi Birzi.

– Apsveicu ar pirmo grāmatu par literatūru.

– Ko nu... Rakstīšana par literatūru taču ir rakstnieka pirmā nāves pazīme.

Tikko iznākusi Birzes grāmata “Tai rudens vakarā”.Tikko esmu to nopircis. Tā kā gribētos palūgt, lai autors kaut ko ieraksta. Grāmatā taču ir arī “Pirmie soļi matemātikā”, kurus sarakstīt ierosināju es un kurus ievietoju Varavīksnē. Bet – nokautrējos. Birze man liekas tāds steidzīgs un noslēdzies.

Deju meistars

1975. gada 5. februārī

Pie Elzas Stērstes. Šoreiz grūti sarunāties, jo rakstniece ļoti vāji dzird: ausis aizkritušas. Tajā pašā laikā viņu vajā skaņu mānija – vairākas reizes lūdz, lai es nogriežot radio, kaut arī tas klusē; tad dzird kādus runājam.

Nule Stērste lasījusi Ziemeļnieka dzejas izlasi. “Īsts liriķis. Šai grāmatā ir daudz pērļu.”

Uz galda iesākts raksts par slaveno R. Dunkanu², kas esot bijis liels latviešu draugs Parīzē. Ir atsūtīts kāds specizdevums viņa piemiņai. R. Dunkana akadēmijā darbojas Vija Bertāne – Stērstes draudzene.

Stērste joprojām interesējas par literāro dzīvi. Jautā, vai es vakar esot bijis uz Ķempes piemiņas vakaru. Nebiju (sasodītais laika trūkums!). Jānis Liepiņš esot solījis šodien atnākt un pastāstīt. “Ķempi nevajag aizmirst, viņa daudz darījusi literatūras labā. Palīdzējusi man. Ir bijusi arī tāda reize, kad viņa pasniegusi ziedus manam Dzejniekam³ (par to ir foto). Viņi viens otram palīdzēja.”

Ļūdēns viņai teicis, ka kāds krievu rakstnieks prasījis, kāpēc tulkojumā neizdodot “Straumēnus”,tik labu darbu. Stērste: ““Straumēnu”tulkojums krievu valodā ir slikts, Tretjakovam V. stils bija svešs. Toties darbs labi pārtulkots vācu valodā. Tur izdevēji daudz nopelnīja, mēs tikpat kā nekā. Es politikā neorientējos, nekad neesmu varējusi to darīt. Maz ko zinu, ko Dzejnieks darīja. Tāpēc neņemiet ļaunā, ka nevaru viņu nopelt, un lai viņš neņem ļaunā to, ka neprotu viņu aizstāvēt.”

“Billītēs nemaz tik bagāti nedzīvojām. Es vienkārši pratu iegādāties tā lētāk dārgas lietas. Piemēram, kristāla traukus no Jelgavas vācu baroniem.”

“Ak, jūs mācāties vācu valodu? [disertācijas eksāmenam – I. B.] Man tā nepatīk, tāpēc ka vācieši tik daudz ļauna mums nodarījuši. Jelgavā sadega viss, man taču nav palicis ne raksta gabaliņš no Dzejnieka.”

Dzejniece sauc: “Andrea!”, un no blakus istabas (sienai cauri skan) ienāk Andrejs Spekke⁴. Sarunājam, kā rīkoties ar Stērstes atmiņu rediģēšanu, caurlūkošanu. Stērste atkal, kad Spekke aizgājis, izsaka nožēlu, ka viņš netiek aicināts pie tulkošanas un ir spiests bojāt veselību kā mālderis.

“Bet nu jāgatavojas jubilejai,” saku.

“Ai, ko jūs. Man taču nav nekā, ar ko ciemiņus pacienāt. Laipni lūdzu visus, kas vien vēlas, atnākt uz īsu brīdi, ilgi es nevaru izturēt sasprindzinājumā. Man galvenais – vienkāršība, sirsnība.”

1975. gada 18. martā

Elzas Stērstes deviņdesmit gadu jubilejā.

13.00 ierodamies dzīvoklī. Pēteris Pētersons tur runu no RS sekretariāta puses, pasniedz adresi ar Ļūdēna dzejoli. No Karoga runā Skalbe, pasniedz jauno numuru ar jubilāres dzejoļiem. Mēs – Lisovska, Čaklais, Vējāns, Bērsons – “piebasējam”.

Stērste jūtas moži. Daudz labāk nekā viņdien. Ir runīga. Viņai liekas, ka šai dzīvoklī, istabā, par daudz esot klusuma. Kāpēc rakstnieki baidoties no viņas? Viņa varot vēl daudz ko tādu pastāstīt, ko citi nezina. Atmiņa vēl laba.

Sarunās pie galda ātri paiet laiks – kādas pusotras stundas. Ir ieradusies Vilma Delle no Rendas. Nāk citi atsevišķi apsveicēji un aiziet. Ierodas arī Valeinis.

Kad Pētersons pasniedz aploksni no Litfonda ar naudu, rakstniece atkal (to jau esmu dzirdējis) izsaka savu negatīvo attieksmi pret naudu.

Jubilāre vīrus aicina atnākt vēl piecos. Tad būšot īstā atzīmēšana. Bet mēs jau visi esam aizņemti, steidzīgi (daudzi ies uz Vozņesenska dzejas vakaru). Un – vai rakstniecei nebūs par grūtu visu dienu pieņemt ciemiņus?

Dažādas izņemšanas

Mūsdienu lasītājam, kas aplūko padomju režīma laikā iespiestos tekstus, grūti iedomāties, kādas bija iespiešanas aizkulises.

Pirmkārt pašos autoros bija ielavījies pašcenzors: viņi, žargonā izsakoties, zināja, kas ies un kas neies cauri, politiskajai konjunktūrai ik pa laikam mainoties. Mainījās arī kontroles iestāžu darbinieki.

1976. gada 25. aprīlī dienasgrāmatā piezīmēts: “Izņem no Varavīksnes Knospes rakstu (par Aspaziju) un mana raksta daļu (par Akurateru).” Visvarenā cenzūra darbojas. Turpinādams rakstīt 1925. gada literārās dzīves hroniku (pirms 30 gadiem), biju savācis ziņas par Akurateru, Laicenu un Paegli, palika tikai divi.

1976. gada 5. jūnijā: “Zinātņu akadēmijā izmet manu rakstu no kopkrājuma par kritiku. 19. jūnijā to paņemu no redaktores Zumbergas (Zinātnē).”

Divpadsmit institūta darbinieku kopdarbā “Kritika: teorija, vēsture, prakse”mans pētījums “Dažādas literatūras un dzīves salīdzināšanas problēmas (lappuses no kritikas vēstures)” bija jau tipogrāfijas salikumā (187.–211. lpp.). Autoram nedeva nekādu motivāciju. Galvenās literatūras pārvaldes priekšnieces pārskata ziņojumā LKP CK sekretāram mans raksts nosaukts par kļūdainu (H. Strods, “PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990”, 2. daļa, 2011. 244. lpp.).

Pētījumā bija aplūkoti seši darbi (V. Lāča “Uz jauno krastu”,Z. Skujiņa “Traģēdija”un “Vienas nakts hronika”,V. Lāma “Baltā ūdensroze”,Ē. Vilka “Divpadsmit kilometri”),un to kritika (galvenokārt K. Krauliņš, V. Melnis, Ā. Talcis) balstījās arī uz A. Lunačarska un G. Kuņicka domām.

Bieži no manis prasīja labot atsevišķas vietas rakstos, bet, ja aizliedza iespiest veselu apceri, tad tā bija vēršanās pret autoru vispār.

1975. gada rudens pusē no manas topošās grāmatas “Padomju Latvijas rakstnieki”izņēma biogrāfiju “Dzidra Kalniņa”un Vizmas Belševicas biogrāfijā lika ierakstīt “Par kļūdainu vēsturiskas tēmas interpretējumu pamatoti kritizēta presē” (manā arhīvā glabājas šis papildinājums RS orgsekretāres M. Veršānes rokrakstā). Manuskripta ceļā līdz grāmatai kāds “gudrinieks” pielicis klāt vēl divus vārdus, “filozofiski sašaurinātu”. Šāds nospiedums bija krasā pretstatā manis izvēlētajam žanram – informācijai. Es nevienu darbu nevērtēju.

Taču šai gadā bija arī kāda pozitīva izņemšana. Dienu lapā 18. decembrī ir šāda ziņa: “Valsts bibliotēkā kopā ar Skaidrīti Sirsoni izņemam daudzas grāmatas no saraksta “Novecojušas grāmatas” un ieliekam tās atpakaļ atklātā fondā.”

Liekas neticami, bet notika arī pašdarbība.

1988. gada 23. februārī

Aspazija. “Kaisītās rozes”, 1936

Pretrunīga grāmata. 1935. gada februārī presē publicēta ziņa, ka drīzumā iznākšot Aspazijas epigrammu un sentenču krājums “Sīkās rozītes”,tātad arī satīra, kas Ulmaņa valdīšanas laikā netiek atzīta. Tāds neiznāk. 1936. gada vasarā rakstīts, ka Aspazija izdošot krājumu “Viršu vaiņags”.Gada beigās parādās “Kaisītās rozes”,kurā ir gan sociāla satīra (“Lielie laiki” un “Laika maiņa”, 99. un 101. lpp.), gan seklas jūsmas pantojumi, kas cildina Vadoni un viņa proponēto vienības ideju. Žurnāls Apsargs (1937, 3) dzejnieces nostāju raksturo šādi: “Un tomēr, šo grāmatu lasot, liekas, ka Aspazija jauno dzīvi vēro itin kā no augšas, no attāluma, no citas zvaigznes. Šis vairs nav Aspazijas laiks.” Tāpat viņas laiks nav 1940./41. gada Padomju Latvija, kad rakstniece ar jūsmīgu dzejoli sveic citu vadoni – J. Staļinu. Viņa nekad nav bijusi politiķe un krietnā vecumā pavisam ne.

Par šo grāmatu Aspazijai var pārmest naiva idilliskuma sludināšanu. Bet atcerēsimies, ka viņa ir caurcaurēm romantisma mākslas pārstāve. Ja mums šodien netraucē Ulmaņa portreta klātbūtne kādā grāmatā, tad šķērslis nevar būt arī kāds veltījuma vārds viņam. Vēsturiska persona viņš ir. Ja domājam dziļāk, tad vai vairāk ļaunuma sabiedrībai nav nodarījuši tie dzejoļi, kas šajā pašā laikā cildinājuši despotisko J. Staļinu? Grāmatas ar šādiem padomju rakstnieku dzejoļiem no apgrozības netiek izņemtas.

Ierosinu apsvērt iespēju šo Aspazijas grāmatu nodot atklātībai.

1988. 23. II

I. Bērsons,

īpašās komisijas loceklis

1989. gada 27. decembrī

Vietnieka stāvoklis

Esmu žurnāla Karogs galvenā redaktora vietnieks. Priekšniece – M. Zālīte. Bet viņai esmu priekšnieks kā RS valdes sekretārs – priekšsēža vietnieks (ievēlēts 20. decembrī). Tur man priekšnieks I. Auziņš. Bet abi – es un Zālīte – esam vietnieki RS partijas organizācijas sekretāram G. Valujevam, kam, kā Starptautisko sakaru centra vadītājam, esmu priekšnieks kā RS valdes sekretārs. Ej nu saproti, kuram pirmajam noņemt cepuri...