Anatolijs Rjasovs

“Klusējot”, stāsta fragments

Bet pēc tam notiks vēl kaut kas: viņa nomirs. Vectēvs piezvanīs un teiks: tava mamma šonakt nomira. Kaut kādas nejēdzīgas sagadīšanās dēļ tas viss tiks viņiem.

Vispirms es vairākas dienas nevarēšu viņus sazvanīt, neveiksmīgi mēģināšu arī dienu pirms viņas nāves, taču telefoni nez kāpēc nedarbosies, pēc tam neviens nespēs paskaidrot, kāpēc. Vectēvs piezvanīs no cita numura tikai nākamajā dienā. Viņa atbraukusi pie viņiem un nomirusi. Sastrēgumu dēļ es nepaspēšu ierasties, pirms viņa jau būs aizvesta uz morgu. Nez kāpēc izrādīšos no tā pasargāts. Tikai pēc tam izmetīšu melno maisu ar viņai novilktajām drēbēm. Un pēc vairākām dienām – gluži kā visu turpmāko bēru mēģinājums. Cik daudz to vēl būs. Viņa nomirs agrāk nekā vecmāmiņa, lai gan kaut kādā ziņā nodzīvos pat pārāk ilgi. Priesteris noliks svētbildīti zem viņas uzpampušās rokas. (Mans dēls viņu neieraudzīs, man vēl vajadzēs viņam kaut ko par viņu pastāstīt.) Tikai pabūšu līdzās vecmāmiņai un vectēvam, kad mammu sadedzinās, un vēlāk arī, gan pirms tam, gan pēc. Šķiet, viņiem tā varētu būt labāk. Un pēc nedēļas ielikšu bagāžniekā urnu ar viņas pelniem, lai aizvestu uz kapiem pie vecvecmāmiņas. Visu vasaru viņi vasarnīcas dārzā dedzinās sausus zarus un lapas, neapzināti paildzinot atceres uguni. Arī man tieši tāpat ienāks prātā sadedzināt viņas fotogrāfijas, viņas attēls taču pārāk labi iespiedies man atmiņā. (Es to neizdarīšu.) Vēl savāda (protams, uzreiz atmesta) doma: uzlikt viņas baismīgo, neseno fotogrāfiju uz šīs grāmatas vāka, ja es reiz saņemšos to izdot. Tagad vecmāmiņa un vectēvs. Vērot, kā izirst viņu smadzenes. Nebūt ne tik lēnām, pat pārāk ātri. Nesekmīgi, taču neatlaidīgi mēģināt šo sabrukšanu nobremzēt. Es vēl ilgi bārstīšu zem ābelēm pelnus no viņu sadedzinātajiem zariem, un man šķitīs, ka tie ir pelni no mirušajiem vai gandrīz mirušajiem. Visiem maniem tuviniekiem. Viņu pelni. Viņu balsis, saucot mani vārdā, saucot mani no pagātnes. Tas ieraksts, kurā gan mammai, gan, šķiet, pat vecmāmiņai mazāk gadu nekā man tagad, viņas klausoties. Baismīgi. Es atceros viņu guļam zārkā, kad dzirdu balsi, kas lasa man bērnu grāmatu. Un pēkšņi negaidīta atskārsme: mamma nomira vasarnīcā, manas bērnības galvenajā teritorijā. Jā, tagad šī māja ir vēl arī manas mātes nāves vieta. Baismīgi vai likumsakarīgi. Un tagad es mēģinu to rakstīt šeit, otrajā stāvā. Šeit, kur visu manu bērnību kaut ko rakstīja ar rakstāmmašīnu vectēvs. Te, kur vecmāmiņa vēl ne vienu dienu vien meklēs savu meitu, aizmirsdama, ka viņas vairs nav, ka visi mēģinājumi viņu glābt beigušies ar graujošu neveiksmi. Aizmirsdama, ka pavisam nesen viņa meitu redzējusi mēmi guļam zārkā un pēc tam tā uz visiem laikiem nogrimusi metāla nišā. Aizmirsdama un atcerēdamās. Atkal un atkal no jauna pārdzīvodama viņas nozušanu. Kurš vēl nomirs šajā mājā? Vecmāmiņa vēl ne reizi vien domīgi pajautās: “Un kad mūs glabās?” Un vēl ne reizi vien man sapņos rādīsies kokos nozūdošie māte, vecvectēvs, vecvecmāmiņa. Ļoti drīz nozudīs arī vecmāmiņa. Vectēvs pamās man ar roku no vasarnīcas vārtiem, šajā pašā vietā viņi vēl nesen stāvēja divatā. Bet tagad vecmāmiņu it kā būtu izdzēsuši no fotogrāfijas. Arī viņš tūlīt izdzisīs. Viņu rēgi vairs nekad nepametīs šīs vietas. Taču es tik un tā braukšu šurp. Es nekur no šejienes nepazudīšu. Apbrīnojami, taču gandrīz vienīgais, ko es sajutīšu, uzzinājis par mātes nāvi, ir atvieglojums. Nē, un vēl kaut kas. Vēl vajadzēs daudzus gadus, lai censtos tajā visā kaut ko saprast. Es skatos uz divdesmit gadus vecas meitenes fotogrāfiju, viņa ir gandrīz nepazīstama salīdzinājumā ar attēliem pēc četrdesmit gadiem. Kas gan ar viņu notika? Jā, es joprojām tā arī nesaprotu, ko īsti vēlos par viņu pateikt.

Raksts no Septembris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela