Kas var būt pretīgāks par šo?

Beļģu žurnālists Arturs De Meiers 2019. gada pavasarī apmeklēja Pretīgo ēdienu muzeju, kas atrodas Zviedrijas pilsētā Malmē. Gluži tāpat kā Ņujorkas Seksa muzejs vai Sanfrancisko Saldējuma muzejs, arī Pretīgo ēdienu muzejs konceptuāli ir tuvāks atrakciju parkam nekā īstam muzejam. Ekspozīcijā aplūkojamas 85 kulinārijas šausmas – ikdienas ēdieni un delikateses no 30 pasaules valstīm –, un katrs muzeja apmeklējums noslēdzas ar degustāciju, kurā var nobaudīt duci eksponātu. De Meiers, 29 gadus vecais pavārgrāmatu autores un ēdienu fotogrāfa dēls, man teica, ka vienmēr esot bijis drosmīgs ēdājs. Un kā reportieris viņš lepojās arī ar spēju saglabāt mieru.

– Bet tā degustācija bija īsts karš, – viņš sacīja. – Karš, kurā tu esi pilnīgi neaizsargāts, jo bumbas ir neredzamas, tās sprāgst tevī iekšā.

Pirmais uzbrukums De Meiera kuņģim bija islandiešu haizivs ēdiens, ko sauc par hákarl.

– Likās, ka es košļāju atkritumos izmestu trīs nedēļas pastāvējušu sieru, ko piedevām vēl apčurājuši visi apkārtnes suņi, – viņš teica.

Nākamais bija duriāns, adatains, iekšpusē krēmīgs Dienvidaustrumāzijas auglis:

– Tās oda kā savalkātas zeķes sporta zāles ģērbtuves skapīša dibenā, ja tās apslacītu ar krāsas šķīdinātāju.

Taču pats ļaunākais bija surströmming, Zviedrijas ziemeļos iecienīta fermentēta reņģe. De Meiers izteicās, ka tas bijis tikpat kā nokost kumosiņu no līķa.

Viņš vēma 10 reizes, labojot muzeja līdzšinējo rekordu – sešas reizes. Laimīgā kārtā muzejs ieejas biļetes drukā uz lidmašīnu stila vemjamajiem maisiņiem.

Pretīgo ēdienu muzejs, kas durvis vēra 2018. gadā, ir Samjuela Vesta ideja; Vests ir 47 gadus vecs psihologs, kurš dzimis Kalifornijā un nodzīvojis Zviedrijā vairāk nekā 20 gadus. 2016. gadā ceļojumā uz Horvātiju viņš Zagrebā reiz ieklīda turienes Izjukušo attiecību muzejā. Pētot svešu cilvēku neizdevušos romānu paliekas – iepazīšanās vietu fotogrāfijas, diētas rokasgrāmatu, ko kāda sieviete saņēmusi dāvanā no līgavaiņa –, Vests iedomājās, ka varētu iekārtot muzeju, kas veltīts neveiksmīgiem biznesa produktiem un pakalpojumiem. Pēc gada viņš Helsingborgā atvēra savu Neveiksmju muzeju, kura ideja bija pavisam vienkārša: misēkļi ir vecmātes, kas palīdz pasaulē nākt panākumiem. Viens no piemēriem muzeja ekspozīcijā bija Newton, personīgais digitālais asistents, ko 1993. gadā klajā laida Apple. Tā apšaubāmā rokraksta nolasīšanas programma un nesamērīgā cena gandrīz nogremdēja visu kompāniju, taču elegantais melnais dizains vēlāk kļuva par iedvesmas avotu iPhone. Eksponātu vidū bija arī Bic for Her, 2011. gadā saražota īpaši sievietēm domātu lodīšu pildspalvu kolekcija, DivX, 2003. gadā radīts “pašiznīcināties” spējīgu, tikai 48 stundas skatāmu DVD zīmols, Harley-Davidson smaržas no 90. gadu vidus un Trump: The Game, 1989. gadā pārdošanā laists “Monopola” atdarinājums, ko atsauca no veikaliem, kad Tramps izteicās, ka spēle esot “pārāk sarežģīta”.

Neveiksmju muzejs guva graujošus komerciālus panākumus, pievilināja apmeklētājus no visas pasaules un piesaistīja The Times, The Washington Post un National Geographic uzmanību. Taču jau 2018. gadā Vests ķērās pie nākamā projekta. Viņš bija izlasījis rakstu par to, kā liellopa gaļas patēriņa samazināšana varētu palēnināt klimata pārmaiņas. Raksts paskaidroja, ka šo nopietno problēmu varētu atvieglot vienkāršs risinājums – jāsāk ēst insektus, kas ir lielisks olbaltumvielu avots, – taču “pirmā pasaule” šo ideju tās pretīguma dēļ noraidījusi. Vests saprata: neveiksmes darbojas kā novatorisma katalizators, turpretī pretīguma sajūta to potenciāli bremzē. Vai ar šo sajūtu varētu kaut kā cīnīties vai to mainīt?

– Es vienkārši vēlējos saprast, kāpēc man, tikai ierunājoties par iespēju ēst dažas lietas, pār kauliem skrien tirpas, – viņš aizrautīgi skaidroja mūsu Zoom sarunā.

Muzeja plānošana sākās ar vienkāršāku jautājumu: ko vispār var pieskaitīt pie ēdiena? Vests aicināja talkā savu draugu Andreasu Ārensu, izbijušu IT uzņēmēju un gardēdi, kurš palīdzēja izvēlēties lietas, kas būtu cienīgas tikt iekļautas ekspozīcijā. Viņi izbrāķēja dažādas mākslīgi aromatizētas joku dāvanas, tādas kā Rocket Fizz vēmekļu limonāde un Jelly Belly “puņķu dražejas”, un arī tādus izgudrojumus kā fritēti Oreo cepumi un poļu alus, kas gatavots ar sievietes vaginālās piena sēnītes ieraugu. Pirmo atlases kārtu izturēja 400 potenciālo eksponātu; tālāk tie tika vērtēti pēc četriem kritērijiem: garša, tekstūra, smarža un iegūšanas process. Foie gras neizturēja garšas, tekstūras un ožas pārbaudi – citiem vārdiem, Vestam un Ārensam pastēte šajos aspektos nelikās pretīga. Toties šis produkts, ko parasti iegūst, piespiedu kārtā barojot zosis vai pīles, līdz putna akna izplešas 10 reizes lielāka par normālo izmēru, bez piepūles izturēja procesa pārbaudi, nopelnot vietu muzejā. (Ārenss stāsta, ka daudzi apmeklētāji, izlasījuši procesa aprakstu, solās nekad vairs neēst foie gras.) Ēdienu un produktu atlases procedūra bija karsta un vētraina. Vests izrādījās lielāks mīkstčaulis; viņš vēmis tik daudzas reizes, ka pašam sajucis skaits. Ārensam daudzi ēdieni likās nepatīkami, taču nelabi viņam kļuva tikai no baluta, pusperētās filipīniešu olas: putna embriju ēd pa taisno no čaumalas, ar visām spalvām, knābi un asinīm.

Kad eksponāti bija izraudzīti, vajadzēja tikt galā ar muitu un transportu. Svið, tradicionālu islandiešu ēdienu – uz pusēm pārgrieztu un izvārītu aitas galvu –, nebija iespējams sagādāt, Ārensa vārdiem, “loģistikas problēmu dēļ”. Muzeja ekspozīcijā šo ēdienu pārstāv foto, kurā aitas galva pasniegta kopā ar kartupeļu biezputru un sakņu biezeni. Tas pats attiecas uz Francijā gandrīz izmirušo dārza stērsti, ko gatavo, vispirms padarot šo dziedātājputnu aklu un tad noslīcinot brendijā; šādi paņēmieni tagad Eiropas Savienībā ir aizliegti. Jēlās pērtiķa smadzenes, ko it kā esot cēluši galdā Ķīnas imperatora banketā, pārstāv koka galds, pie kura dzīvnieks tiktu piesiets, lai tam, dzīvam esot, atvērtu galvaskausu un ar karoti izņemtu smadzenes. (“Nav skaidrs, vai tas ir mīts vai arī ēdiens, ko Ķīnā pasniedz joprojām,” vēsta uzraksts pie eksponāta.)

Pat lietas, kas muzejā izstādītas savā reālajā formā, reizēm sagādājušas neparastas grūtības. Lai pagatavotu peruāņu ēdienu kuju (cuy), Vestam vajadzēja noskatīties vairākus YouTube video par to, kā nodīrāt un izvārīt jūrascūciņu.

– Todien, kad ar to nodarbojos, es uz visu dienu aizsūtīju prom sievu un bērnus, – viņš atcerējās. – Man bija sajūta, ka daru kaut ko tādu, kas robežojas ar noziegumu.

Dienvidkorejiešu vīnam, kura recepte prasa “svaigas bērnu kakas”, Ārenss ievāca savas astoņgadīgās meitas ekskrementus un fermentēja tos, sajauktus ar rīsu vīnu. Galaprodukts izstādīts muzejā galona tilpuma krūzē, bet Ārenss vēl nav saņēmies to pagaršot.

Vietnē Tripadvisor Pretīgo ēdienu muzeja apmeklējums ieņem pirmo vietu 94 lietu vidū, ko vērts pasākt Malmē, trešajā lielākajā Zviedrijas pilsētā. Apmeklētāji bieži ir pārsteigti, ieraugot, ka muzejs iekārtots liela tirdzniecības centra pirmajā stāvā, starp mēbeļu veikalu un mākslas galeriju. Daniela Nusfeleana, rumāņu studente, kura muzejā pabija janvārī, sacīja, ka viena no pirmajām lietām, ko viņa ievērojusi, ir smaku trūkums. “Šī vieta taču ir pilna ar dažādiem ēdieniem,” viņa toreiz domājusi. “Kā ēdiens var ne pēc kā neost?”

– Smirdīgākie eksponāti cieši pārsegti ar stikla kupoliem, – teica muzeja direktors Ārenss, kurš gada sākumā izrādīja man ekspozīciju ar Zoom starpniecību. Vairums ēdienu, tādi kā kallepače, persiešu zupa no aitas galvas un nagiem, ko vāra visu nakti, lai iznīdētu jebkādas nelāgas smakas, izstādīti bļodās vai katlos, kuri salikti uz baltiem galdiem un izgaismoti ar garkātainām lampām. (Dažus ēdienus katru nedēļu gatavo no jauna, bet citi, kā minētais kaku vīns, ir uzglabājami ilgi.) Muzejs ar savām gaišajām, kailajām sienām izskatījās sterils kā zinātniska laboratorija – līdz Ārenss, ģērbies tēkreklā ar muzeja logo un vārdu Yuck!, norādīja uz tāfeli ar uzrakstu: “Divas dienas kopš pēdējās vemšanas.”

– Tā ir mūsu rezultātu tabula, – viņš smaidot pavēstīja.

Mēs pārgājām pie eksponātiem; pie katra no tiem plāksnīte angļu un zviedru valodā informēja par konkrētā ēdiena vēsturi un izcelsmes vietu. Pirmā pietura: kaltētas smirdīgās koku blaktis no Zimbabves, nedaudz līdzīgas mikrozaļumu asnu pumpuriem. Tālāk nāca kungu kūka (Austrumāfrika), deserts no miljoniem saspiestu mušu; cepti siseņi (Izraēla), vienīgie insekti, ko Mozus grāmatas atzīst par košeru; varžu sula (Peru), putains zaļš dzēriens no vardēm un paipalu olām; un peļu vīns (Ķīna), krūze rīsa vīna, kas izturēts uz 200 grauzēju mazuļiem.

Pamazām mēs ar Ārensu nonācām pie vorholiskas sienas no dzeltenām un sarkanām konservu kārbām.

– Mūsu populārākā selfiju vieta, – viņš sacīja un piemetināja, ka skārdenes, kas ir pilnas ar surströmming, pūdēto reņģi, likušas vemt vairāk par jebkuru citu muzeja eksponātu. (“Surströmming ir viens no vissmirdīgākajiem ēdieniem pasaulē,” vēstīja uzraksts.) Ekspozīcijā iekļauta īpaša smaku bundža; apmeklētāji tiek aicināti noņemt tai vāciņu un paostīt. Līdz pandēmijai viens no muzeja lepnumiem bija fotokabīne, kurā izšļāca dažādu smaku strūklas – duriāna, smirdīgā tofu (fermentētu sojas produktu) – un iemūžināja apmeklētāju sejas izteiksmes, kad tie ieelpoja šo smārdu.

– Instagrams, – Ārenss paskaidroja.

Angļu valodā pretīguma sajūtu apzīmē vārds disgust, kas leksikā ienāca pirms vairāk nekā 400 gadiem un ir atvasināts no senfranču desgouster – “laupīt apetīti”. Taču par zinātniskas izpētes cienīgu šo vārdu neatzina līdz pat 1872. gadam, kad Čārlzs Darvins to definēja kā reakciju uz “kaut ko riebīgu, pārsvarā saistībā ar garšas maņu ..; otrkārt, [vārds “pretīgs”] attiecināms uz jebko, kas šādas sajūtas izraisa ar ožas, taustes un pat redzes maņu starpniecību”. Darvins sprieda, ka pretīgums ir viena no cilvēka pamatemocijām – kā dusmas, bailes vai skumjas – un ka tā tiek izpausta universāli saprotamā “riebuma grimasē”. Ja jums kāds pasniegs glāzi saskābuša piena, jūs gandrīz noteikti sarauksiet degunu, savilksiet lūpas un izpūtīsiet gaisu, caur sakostiem zobiem izspiežot “vē” vai “fu” skaņu. Ja jūs piespiedīs to iedzert, jūs, iespējams, plati atvērsiet muti, sarauksiet uzacis un uzrausiet augšlūpu, lai mazinātu ieelpu, saviebjot vaibstus grimasē, kas atgādina vemjošās sejas emocijzīmi (visas augstāk minētās pazīmes bieži vien ir pašas darbības priekšvēstneses).

Tam, ka zināmi ēdieni mums liekas nepieņemami, ir savs cēlonis. Aizvēsturiskais cilvēks, kurš bez aiztures stūķētu vaigos pūstošu gaļu vai baktērijām pilnus ekskrementus, ilgi nebūtu nodzīvojis.

– Dzīve būtu vienkāršāka, ja mēs būtu koalas, – man teica Danjels Feslers, evolūcijas antropologs no Kalifornijas Universitātes Losandželosā. Koalas ēd tikai eikalipta lapas, tāpēc nav spiestas lauzīt galvu par to, kas šodien būs pusdienās. Taču cilvēki dzīvē tikuši daudz tālāk par koalām, un tas lielā mērā ir tieši mūsu uztura dēļ. Gaļas ēšana ļāvusi sarauties mūsu gremošanas traktam, bet smadzenēm – izaugt neproporcionāli lielām attiecībā pret ķermeni, jo dzīvnieki, kurus ēdam, jau izvilkuši no augiem mums nepieciešamās uzturvielas. No otras puses, gaļas ēšanas dēļ mūsu suga sapinusies visēdāja dilemmas slazdā: mums jābūt pietiekami elastīgiem, lai varētu lietot visai daudzveidīgu uzturu, tomēr pietiekami aizdomīgiem pret visu jauno, lai izvairītos no nejaušas nāves.

Evolūcijas psihologi kā analoģiju cilvēka prātam bieži piesauc Šveices armijas nazi, jo gan vienam, gan otram ir vesels arsenāls dažādu rīku, kas ļauj izdzīvot neprognozējamā pasaulē. Riebums ir tikai viens no daudziem saliecamajiem asmeņiem. Ja asmens ir labi uzasināts, tas palīdz izvairīties no slimībām, taču, ja tas ir pārāk ass, var gadīties, ka pietrūkst kaloriju.

– Evolūcija šo kompromisu optimizējusi, piešķirot prioritāti mērķim, kas attiecīgajā brīdī ir steidzamākais, – sacīja Feslers. Ja tu esi badā, tad asmens ir trulāks: pastāv lielāka iespēja, ka tu apēdīsi kaut ko tādu, kas citos apstākļos liktos pretīgs, teiksim, pūstošas ēdiena paliekas. (Kā “Donā Kihotā” rakstīja Servantess: “Izsalkums ir pati labākā mērce.”)

– Būtiski, ka cilvēkiem nav nepieciešamības pieņemt apzinātus lēmumus par šiem kompromisiem, – teica Feslers. Šo darbu paveic evolūcijas ceļā attīstītie psiholoģiskie mehānismi.

– Lai gan pretīgums radies kā pārtikas izvērtēšanas mehānisms, tas izvērties par sociālās un morālās pasaules uztveres instrumentu, – man sacīja Pols Rozins, Pensilvānijas Universitātes psiholoģijas profesors. Rozins ir jaunas psiholoģijas apakšnozares – pretīguma studiju – pamatlicējs. Viņa iecienītais eksperiments ir iemest sulas glāzē prusaku. Vairums cilvēku, protams, atsakās sulu dzert, aizbildinoties ar prusaku netīrību.

– Pārsteidzoši, ka pat tad, ja prusaku vispirms dezinficē un pārliecinoši pierāda, ka sula ir nekaitīga, cilvēki to tik un tā nevēlēsies dzert, – Rozins sacīja. Sula ir neglābjami piesārņota.

Kontaminācijas jēdziens ir viens piemērs tam, kā bioloģija saistīta ar kultūras sistēmām. Gan islāms, gan jūdaisms aizliedz uzturā lietot cūkgaļu; daudzas kultūras savukārt izvairās no citiem gaļas veidiem. Šos tabu var būt izraisījis riebums (cūkas mēdz uzskatīt par netīrām, jēla gaļa bieži ir gluma un neliekas kārdinoša, un gan cūkgaļa, gan jebkura jēla gaļa var izraisīt slimības, ja nav pareizi pagatavota), taču riebumu savukārt vairo pastāvošie tabu. Libānas kristiešiem teorētiski atļauts ēst cūkgaļu, taču daudzi šajā pārsvarā islāmiskajā valstī no tā atturas cūkgaļu nelietojošo kaimiņu iespaidā.

Tāpat kā reģionālie dialekti vai ģērbšanās stils, arī vairums pārtikas tabu uzskatāmi demonstrē un apliecina cilvēka piederību pie noteiktas grupas. Cilvēki kā suga veidojušies ciltīs, un pārtikas tabu palīdzējis skaidri definēt zināmas koalīcijas. Hobsa pasaules ainā iederīgā pagātnē vienotai ciltij būtu labākas izredzes dominēt pār citām. Šimpanzes to zina ne sliktāk par jebkuru vidusskolēnu kompāniju. Spēka demonstrēšana iebiedē vienpatņus, liekot tiem sajusties kā neveiksminiekiem.

– Nav nejaušība, ka minoritātes ar mums nepazīstamām parašām var saasināt mūsu aizdomīgumu, – man teica Marks Šalers, sociālpsihologs no Britu Kolumbijas Universitātes. Mūsu uzvedības imūnsistēmas, tāpat kā bioloģiskās imūnsistēmas, uzdevums ir pamanīt briesmas. Taču tā var kļūt pārāk aktīva. Šalers to salīdzināja ar dūmu detektoru.

– Ir zināms iemesls, kāpēc tā ir tik pārlieku jutīga, – viņš sacīja. – Dzīvojot dabas un elementu varā, nav nekas slikts, ja tu pieļauj nelielu kļūdu, pārspīlējot kādu draudu. Turpretim, ja tu to pienācīgi nenovērtē, tad esi pagalam.

Manā bērnībā Čuncjinā 80. gados ēdiens diktēja eksistences noteikumus un uzspieda savu zīmogu valodai. Ja tevi paēdināja, tas nozīmēja, ka tevi mīl, un dzīvot nozīmēja garšot pasauli. (Ķīniešu valodā rakstzīme, kas nozīmē “dzīve”, ietver vārdu “mēle”.) Es uzaugu armijas pilsētiņā – mana māte dienēja armijā –, un pieaugušajiem, kurus es pazinu, bija paradums kniebt mazu bērnu dupšos un slavēt tos kā “teicamus sulīgas gaļas gabalus pelmeņiem”. Daudzi no šiem pieaugušajiem, ieskaitot manu tēvu, bija piedzīvojuši drausmīgāko badu Ķīnas vēsturē, kura laikā dažos lauku apvidos cilvēki ēduši cits citu. Kad es četru gadu vecumā prātoju, vai cilvēka gaļa pēc garšas ir līdzīga cūkgaļai, man neienāca prātā, ka šī doma varētu būtu pretīga.

Savos jauniesauktās laikos māte ēda žurkas, kas tekalēja pie viņas apsargātās labības noliktavas, un gadiem ilgi uzlasīja arī zemē uzietus rīsa graudus; pieaugušie man teica, lai es tā nekad nedaru. Es mūsu ģimenē biju pirmā, kas nezināja, ko nozīmē bada graizes, un tas nozīmēja piedzīvot grandiozu pāreju uz jauniem laikiem – tikpat kā uz jaunu kultūru. Un tomēr trūkuma draudi palika karājamies pār mūsu galvām kā nokauto dzīvnieku liemeņi ciema gaļas un zivju tirgū.

Šajos tirgos māte savus papildu graudu kuponus – tos viņa sāka saņemt, kad kļuva par armijas mediķi, – iemainīja pret olām, kas kā olbaltumvielu avots pārtikas hierarhijā ieņēma ļoti augstu vietu. Neilgi pirms sāku iet pirmajā klasē, māte beidza barot mani ar rīsa biezputru un marinētajiem dārzeņiem, ko katru rītu ēda viņa ar vecmāmiņu, un sāka man dot īpašas brokastis, ko sauca par “smadzeņu barību”, – siltu, pabiezu piena lēkšķi, kurā peldēja lieli jēla olas dzeltenuma gabali. Mans Šveices armijas nazis jau pamazām kļuva arvien asāks: rīklē spriedās pretīguma kamols, bet tam nācās sacensties ar citiem izdzīvošanai nepieciešamiem asmeņiem – nepateicības kaunu un bailēm būt nepaklausīgai. Divus bezgalīgus gadus es katru rītu brokastīs ēdu smadzeņu barību.

Neraugoties uz to, riebums manā psihē neatstāja paliekošas pēdas līdz pat 1992. gadam, kad man astoņu gadu vecumā lidmašīnā, kopā ar māti ceļojot uz Ameriku, pasniedza pirmo neķīnisko maltīti manā mūžā. Ar foliju pārsegtā paplātītē atradās kaut kas līdzīgs pelmeņu kaudzītei, tikai tie bija četrstūraini. Es paņēmu vienu un nokodu gabaliņu, gaidot, ka tas būs pildīts ar gaļu, bet tā vietā atklāju kaut ko staipīgu un krēmveidīgu. Tas noteikti bija saldais ēdiens. Kāpēc gan citādi mīklas četrstūrīši peldētu biezā, baltā mērcē? Man tas likās pretīgi, bet apēdu visu, jo man nekad mūžā nebija ļauts uzvesties citādi. Atmiņas par to pūžņoja prātā vēl nedēļām ilgi, palaikam liekot riebumā norīstīties. Tikai pēc daudziem gadiem es uzzināju, ka šos dīvainos četrstūrīšus sauc par siera ravioli.

Vēl viens noslēpums bija olīvas. Čuncjinā es tās biju iepazinusi kā vīģēm līdzīgu našķi, kaltētu vai vītinātu, ar saldi skābenu “spērienu”. ASV es uzliku uz mēles tumši zaļu ovālu un pirmo reizi mūžā kaut ko izspļāvu un paslēpu saujā. Sāļi taukaino garšu es nebiju gaidījusi, un manu reakciju vienādā mērā izraisīja pretīgums un apziņa, ka esmu piekrāpta.

Imigrants, kas pavisam nesen ieradies mītnes zemē, ir kā cilvēks, kurš nonācis ieslodzījumā pretīgu ēdienu muzejā, kur ik uz soļa mulsina kaut kas nepazīstams un izsit no sliedēm lietas, kas tikai šķiet pazīstamas. Tos stingros, drupanos baltos klučus, ko tu noturi par tofu, sauc par fetu. Vaniļas glazūru, kas uzklāta uz kartupeļiem un garšo pēc kaut kā bojāta, sauc par skābo krējumu. Pienāk brīdis, kad šie melīgie ēdieni kļūst par ikdienišķu lietu. Pretīgi ēdieni kļūst par parastu maltīti kafetērijā un pie vakariņu galda.

Nesen mēs ar dažiem aziātiskas izcelsmes amerikāņu draugiem tikāmies kādā Kvīnsas restorānā, lai kopīgi baudītu huoguo (“uguns katlu”), kopīgu fondī tipa maltīti, kurā daudzie ingredienti tiek mērcēti verdoša buljona katlā, kas novietots galda vidū. Manas ierašanās brīdī bļodiņas ar sagrieztām cūkas artērijām, cūkas zarnām, govs kuņģi, pīles kājām un bāli sārtām nezināmas izcelsmes smadzenēm jau bija sarindotas ap burbuļojošo katlu ar buljonu, garšvielām un čili eļļu. Tas viss būtu taisnā ceļā nonācis jebkura rietumnieka pretīgo ēdienu enciklopēdijā, taču visi pie galda sēdošie apzinājās, ka mūs vieno bauda, ar kādu ņēmāmies tiesāt šīs iekšas un ķidas.

Saviem galda biedriem es pajautāju, vai viņiem ir kādas neaizmirstamas atmiņas par sastapšanos ar pretīgiem ēdieniem. Gandrīz visi nosauca piena produktus, ko pirmo reizi pagaršojuši Savienotajās Valstīs. Kāda Čendu iedzimtā atminējās proteīna kokteiļa krītaino garšu un stāstot savilka klasisku riebuma grimasi.

– Pirmā reize, kad mēs ēdām picu, bija briesmīga, – teica 40 gadus vecais tīklu inženieris Alekss. Tā bijusi “margarita”, un viņš domājis, ka mazie izkusušās burratas laukumiņi ir svaigi vēmekļi. – Es toreiz nespēju noticēt, ka ir cilvēki, kas to ēd regulāri, – viņš turpināja. – Bet amerikāņi man teica, ka tas šeit esot ļoti izplatīts ēdiens.

Viņš iekodās vēršvardes muskuļotajā kājā.

– Un? – es jautāju.

– Un es vienkārši iemācījos pie tā pierast.

Man pašai pirms gadiem 30 bija līdzīga situācija ar sicīliešu picas šķēli. Asimilēšanās prasa, lai tu apgūsti svešu valodu (mēli) – daudzējādā ziņā. Ja jāizvēlas starp bojāeju un asimilēšanos, tu asimilējies. Tas vienlīdz lielā mērā attiecas kā uz aizvēsturiskajiem cilvēkiem, tā uz jaunu, no savas augsnes ar visām saknēm izrautu ķīniešu imigrantu Amerikā. Viena no brīnumainākajām mēles īpašībām ir spēja pielāgoties. Tu iepazīsti jaunas garšas un bez mazākās aizķeršanās ieaud tās savu gastronomisko preferenču audeklā. Neatceros precīzo brīdi, kad man tiešām iegaršojās Rietumu olīvas, bet šī pārmaiņa likās dabiska – pēc katras jaunās atklāsmes audekls top noausts no jauna.

Pirms virtuālās ekskursijas pa Pretīgo ēdienu muzeju es pa pastu saņēmu sūtījumu termopakas iesaiņojumā. Tajā bija kazas kuņģa siers, fermentētā haizivs, surströmming un vairāki citi muzeja degustācijas galda paraugi. Es izkārtoju uz maziem šķīvīšiem izlikto ēdienu ap savu klēpjdatoru un pieslēdzos Zoom, kur mani jau gaidīja Andreass Ārenss. Pirms ķēros pie ēšanas, viņš ieteica pārliecināties, ka produkti labi pārcietuši ceļojumu pāri Atlantijas okeānam.

– Varbūt paostiet, vai kaut kas nav sabojājies, – viņš sacīja.

– Pagaidiet, – es teicu, – vai tad lielākajai daļai no tā visa nav jāož nelāgi?

Viņš iesmējās.

– Nu tad – lai veicas!

Es atvēru paciņu ar vācu skābēto kāpostu sulu. Tās puvekļu pelēkā krāsa man atgādināja sastāvējušos notekūdeni. Lai uzmundrinātu mani, Ārenss teica:

– Maz ir tādu, kas nepagaršo neko. Lielākā daļa pagaršo vairāk nekā pirms tam domājuši.

Gatavojoties degustācijai, es biju atteikusies no pusdienām, un nu jau mans vēders kurkstēja tik skaļi, ka jutos spiesta atvainoties datora ekrānam.

Sula garšoja vēsi un atspirdzinoši – kaut kas vidējs starp marinētiem dārzeņiem un kimči. Tālāk nāca bagungs, fermentētas filipīniešu garneles, kas tik ļoti atgādināja manu iecienīto ķīniešu zivju mērci, ka man uzmācās kārdinājums uzliet to bļodiņai ar iepriekšējās dienas rīsa pārpalikumu. Lieta kļuva nopietna, kad es ķēros pie hákarl – islandiešu haizivs. Sagaršojot amonjaku, es instinktīvi atrāvos, taču pasīkstā tekstūra patīkami atgādināja kalmāru. Es pārgāju pie insektiem, sākot ar kaltētos čili piparos marinētiem meksikāņu sienāžiem no Oahakas. Tie bija gardi – kraukšķīgi, skābeni un pikanti, kā ar laima sulu apslacīti tortiljas čipsi. Maisiņā ar jauktiem kaltētiem kukaiņiem es atradu zemesvēžus un palmu smecernieku kāpurus. Grūtākais bija apziņa, ka tu ēd radību, ko pēdējo reizi redzēji rāpojam pa vannas istabas grīdu. Es atklāju, ka kraukšķīgums ir būtisks faktors, kas insektus padara ēdamus: zemesvēžus varētu noturēt par sāļu granolu. Kāpuri, kas izskatījās pēc deformētām žāvētām plūmēm, bija blīvāki un vairāk atgādināja riekstus. Viss garšoja ievērojami labāk nekā izskatījās.

Kamēr es tā ošņāju un košļāju, periodiski datora ekrānā vērojot, kā saviebjas mana seja, gribot negribot bija jādomā par beļģu neveiksminieku De Meieru. Pretīguma trūkuma dēļ bija sajūta, ka es blēdos. Teiksim, ķīniešu pidan – mālos konservēta ola, kas procesā ieguvusi zilzaļu, purva sūnām līdzīgu nokrāsu, – ir ēdiens, kas man kopš bērnības sniedz mierinājumu grūtos brīžos. No domas par smirdīgo fermentēto tofu man mutē saskrien siekalas. Ar duriānu bija mazliet sarežģītāk. Man nepatīk šī augļa smarža, ko daži apraksta kā terpentīna un sīpolu smakas sajaukumu, bet es esmu ēdusi pietiekami daudz desertu ar duriāna garšu, lai spētu savā prātā nošķirt augļa smaku no garšas, kas ir reizē krēmīga, salda un sāļgana – kā kopā ar sviestu sakulti maurloki, ķiploki un karamele.

Bija laiks pagaršot surströmming, pūdēto reņģi, ko Ārenss bija iesaiņojis vakuuma paciņā. Ar tējkaroti nokniebu mitru, pelēcīgu kumosu. Tas bija tik sāļš, ka garšoja gandrīz rūgti. Taču tieši smaka – puvušas olas, izturētas neattīrītos notekūdeņos, – lika man atsprāgt no ekrāna kā “Matriksa” Kiānu Rīvsam, kas izvairās no lodēm. Ārenss man pastāstīja, ka Vācijā reiz kāds cilvēks izlikts no dzīvokļa, kad atstājis surströmming kāpņu telpā, lai ieriebtu kaimiņam, ar kuru par kaut kādiem niekiem sastrīdējies. (Izliktais vīrietis iesūdzējis mājas īpašnieku tiesā, bet spriedums bijis par labu saimniekam; tiesnesis atzinis, ka “pretīgā zivs sālījuma smaka tālu pārsniegusi pakāpi, ko vajadzētu paciest pārējiem ēkas iemītniekiem”.) Ārenss sacīja, ka no visiem degustācijā piedāvātajiem produktiem viņam pašam vislielākie iebildumi esot tieši pret surströmming smaku. Mani iepriecināja apziņa, ka mēs abi – zviedrs un ķīniešu izcelsmes amerikāniete – šajā jautājumā esam vairāk vai mazāk vienisprātis. Vismaz šajā gadījumā likās, ka riebums mūs drīzāk vieno nekā šķir.

Pēdējais paraugs bija lakkris djöflar, sāļās lakricas konfektes, kas populāras ziemeļvalstīs. Vienā mierā, es nodomāju. Es nemīlu lakricu, taču tās garšaugu aromāts man atgādina ārstnieciskās zupas, ar ko mani bērnībā baroja māte. Ieliku konfekti mutē, taču jau pēc sekundes izspļāvu to ar tādu sparu, ka uz ekrāna ar smīkņājošo Ārensu palika lipīgs pleķis.

Arī viņam uz virtuves letes stāvēja bļodiņa ar šiem pretīgajiem saldumiem. Viņš apēda divus, košļājot izdvesdams apmierinātu “mm”.

– Viens no maniem mīļākajiem kārumiem, – viņš teica.

– Vai tad tas nav šausmīgi sāļš un rūgts? – es neticīgi pārvaicāju, grābjot pēc ūdens glāzes. Kad es to ieliku mutē, likās, ka slīkstu iesāļā jūras ūdenī.

– Tieši tāpēc jau tas ir tik garšīgi, – viņš sacīja. – Cilvēkiem dabiski patīk ēdieni, ar kuriem viņi uzauguši.

Pēc degustācijas es piezvanīju De Meieram. Bija pagājuši divi gadi kopš viņa vizītes muzejā, un, cik nu es varēju spriest no Zoom ekrānā redzamā – De Meiers bija ērti izzvēlies uz dīvāna, vienu pēc otras smēķējot Camel cigaretes –, likās, ka no pieredzētā viņš lielos vilcienos atguvies.

– Domāju, ka man paveicās, tur nokļūstot, – viņš man sacīja. – Bija atsvaidzinoši iznākt ārpus savas komforta zonas, kaut arī tas prasīja duci vemjamo maisiņu.

Pēc nelielas pauzes viņš pastāstīja, kā nesen savai sešgadīgajai māsasmeitai pagatavojis sīpolus miso sviesta glazūrā.

– Pirmo reizi pagaršojot, viņai tie riebās, – De Meiers sacīja. – Taču es iedrošināju viņu pamēģināt vēlreiz, iegalvoju, ka garša nepavisam nav dīvaina, un pēc ceturtā kumosa viņa jau bija gatava ēdāja. Tieši tāpēc muzeja apmeklējums bija privilēģija – lai iepatiktos kaut kas jauns, tas jāpagaršo vismaz 10 reizes. Bet ar kaut ko taču jāsāk – kā citādi atrast jaunus atskaites punktus? Kā citādi mana māsasmeita uzzinātu, ka viņai garšo miso sviests?

Ārensa mērķis ir atkārtot šādu pavērsienu daudz plašākā mērogā. Viņš nesen pārņēmis Pretīgo ēdienu muzeja vadību un vēl šogad plāno atvērt divas filiāles, Bordo un Berlīnē, kur būs izstādīti konkrētajām vietām raksturīgi eksponāti, tādi kā Berlīnes šnicele no govs tesmeņa.

Līdz šim tūristi Malmes muzeju lielākoties uzņēmuši atsaucīgi, taču netrūkst arī kritiķu, kuri tam pārmet kulturālu nesmalkjūtību un dažos gadījumos pat klaju rasismu. 2018. gadā Los Angeles Times komentētājs Lūkass Guaņs Pītersons rakstīja, ka muzejs nostiprina pastāvošos aizspriedumus, pārāk vienkāršojot citu zemju parašas un reducējot to ēdienus līdz klišeju līmenim. Fakts, ka muzejs savā nosaukumā iekļāvis vārdu “pretīgs”, netieši pauž atbalstu šim apzīmējumam, viņš rakstīja savā slejā.

Kad pavaicāju Ārensam par šo vārda “pretīgs” izmantojumu un vai viņš nav apsvēris iespēju nosaukt topošās filiāles kaut kā citādi, viņš piekrītoši pamāja.

– “Pretīgs” tiešām ir strīdīgs vārds, bet, ja mēs tā vietā izmantotu “neparasts” vai “dīvains”, tas vairs nebūtu gluži tas, – viņš teica.

– “Pretīgs” piesaista uzmanību, – es sacīju.

– Tieši tā, – viņš atbildēja. – Un mēs esam muzejs, kas atkarīgs no publikas atbalsta. Tikai tā mēs varam izdzīvot.

Pītersons rakstīja: “Muzejs mēģina vienlaicīgi pabarot vilku un atstāt kazu dzīvu – vispirms izprovocēt, pēc tam atkāpties ar nevainīgi paceltām rokām.” Pat tie, kas atbalsta muzeja pasludināto darbības mērķi, apšauba, vai to iespējams īstenot. Grāmatas “Ēdienu televīzija un citādība globalizācijas laikmetā” autors Keisijs Kellijs izteicās, ka tāda ir kultūras institūciju nelaime: tie, kas tās vada, ne vienmēr var kontrolēt, kas tieši ar tām tiek pateikts.

– No vienas puses, muzejs iepazīstina apmeklētājus ar jauniem ēdieniem, – viņš teica, – bet, no otras, notiek kosmopolītiska “dezinfekcija”, kurā ēdienu izrauj no kultūras konteksta un izstāda muzejā, kas skaita, cik cilvēku izdevies novest līdz vemšanai.

Pretīgo ēdienu muzejā es jutos reizē kā tūriste un viena no eksponātiem, jo 29 no 85 ekspozīcijas ēdieniem nāk no Āzijas, 12 no tiem – no Ķīnas. Par spīti Ārensa atgādinājumam, ka Āzija samērojumā ar iedzīvotāju skaitu patiesībā pārstāvēta nepietiekami plaši, redzot fermentēto tofu, “simtgadīgās olas” un citus iecienītus manas bērnības ēdienus nosauktus par “pretīgiem”, man uzmācās mazvērtības komplekss. Šie ēdieni tobrīd atradās arī manā ledusskapī. Bruņurupuča zupa un suņa gaļa, vēl divi muzeja eksponāti, ir ēdieni, ko es bērnībā ēdu Čuncjinā; lai gan maz ticams, ka es pie tiem atgriezīšos, šie ēdieni man bija visai labi pazīstami kā svētku kopgalda delikateses. Tajā pašā laikā peļu vīns, pērtiķa smadzenes un nevainīgo zēnu olas (olas, kas vārītas jaunu zēnu urīnā) man bija tikpat svešas kā surströmming. Ārensa un Vesta lēmums sabāzt tos visus kopā, vienā kategorijā ar nosaukumu “Ķīna”, likās reizē nepieņemams un saprātīgs: rietumniece manī saprata vēlēšanos šo ēdienus izstādīt vienkopus, savukārt ķīniete sacēlās pret domu, ka tiem varētu būt jel kas kopīgs.

Tāpat kā Mikelandželo “Dāvids” iemieso itāļu renesanses kulmināciju, bet kobaltzili apgleznotais porcelāns – Minu dinastijas kultūras apogeju, tā arī Pretīgo ēdienu muzeja eksponāti, sadalīti pēc ģeogrāfiskā principa, pārstāv konkrētas vietas vai tautas. Tā liekas loģiska eksponātu klasifikācijas metode, taču šādi var izsvītrot acīmredzamo: senie ēdieni bieži vien bija pretīgi (vismaz nepieradušam cilvēkam), taču tie bija arī atjautīgi risinājumi. Kāpēc hákarl ir pazīstamākais Islandes ēdiens? Vikingi gribēja atrast veidu, kā ēst polārās haizivis, kas gan sastopamas lielā skaitā, taču ir indīgas; tā nu viņi izgudroja metodi, kas ļauj attīrīt šo tūkstoškilogramīgo plēsoņu gaļu.

Kad kāds ēdiens ir pieejams tikai saujiņai izredzēto, tas kļūst par sociālā stāvokļa simbolu. Iemesls, kāpēc franču aristokrāti ēda dārza stērstes, bet Ķīnas karaliskajos banketos pasniedza pērtiķa smadzenes, droši vien ir viens un tas pats. Dažādās kultūrās elite nosliecas uz ēdieniem, kas nav pieejami masām – vai nu cenas un retuma, vai pagatavošanas grūtību dēļ. Tieši dzīšanās pēc “eksotiskajām” garšvielām bija viens no iemesliem, kuru dēļ Rietumi iekaroja Āfriku un Austrumāziju, bet tas savukārt radīja varas asimetriju, kas izpaužas arī mūsdienu socioloģiskajā gaumes jēdzienā, ar to saprotot izkoptu, dažādu kulturālu vai šķirisku rituālu iespaidotu garšas izjūtu. (Lietojot vārdu “garša” gaumes nozīmē, gastronomiskais apmierinājums tiek piesaukts, lai apzīmētu kaut ko sociāli sankcionētu.)

20. gadsimtā pasaulē varenākās nācijas, šķiet, izgudrojušas ēdienu no jauna, attīrot no tā pretīguma elementu. Savienotās Valstis Pretīgo ēdienu muzejā pārstāvētas lielākoties ar kalorijām pārbagātiem un uzturvērtības ziņā nabadzīgiem našķiem, tādiem kā Twinkies, Spam un Pop-Tarts. Pretīgumu, kā sīki paskaidrots muzeja informatīvajos uzrakstos, pārsvarā iemieso industriālās fermas, izšķērdības politika, neattaisnojama augšanas hormonu lietošanas prakse un ekspluatācija, bez kuras šo pārtiku grūti saražot. Kellijs rakstīja, ka amerikāņus neinteresē, no kurienes nāk viņu ēdiens: “Šajā tīšajā nezināšanā jaušas pārliecība par savām tiesībām nedomāt, kā pagatavot putna kājas un knābi tā, lai to būtu iespējams ēst.”

Pandēmijas sākumā daudziem amerikāņiem piepeši nācās rēķināties ar pārtikas nepieejamības draudiem, jo vīruss uzskatāmi parādīja, cik trauslas ir mūsu pārtikas piegādes ķēdes. Restorānu slēģi aizvērās, dzeramo ūdeni pudelēs pārdeva uz skaita, un gandrīz vienas dienas laikā trīskārt palielinājās olu cenas. Es pavaicāju Ārensam, vai pandēmijas laikā mainījies viņa priekšstats par pretīgumu vai muzeju. (Lai gan Zviedrijā lokdaunu neizsludināja, muzeja apmeklētāju skaits gandrīz vienas dienas laikā saruka par 99%.) Savā lēnajā, melodiskajā intonācijā viņš man stāstīja, kā ēdiens iespaido cilvēka veselību.

– Jo vairāk svešzemju ēdienu es sastopu, jo vairāk saprotu, cik maz zinu par to, ko pats ēdu, un jo vairāk gribu par to uzzināt, – viņš teica. – Muzejs plāno tematisku izstādi par bīstamo pārtiku, bīstamību definējot kā jebko, no indes vai toksīniem, kā sēņu gadījumā, līdz ražošanas kļūdām, kuru rezultātā produkts kļūst kaitīgs. To, kas ir bīstams, mēs nezinām. Izstādē redzamu vietu ieņems pakavdeguna sikspārnis, ko pandēmijas agrīnajā posmā uzskatīja par vainojamu koronavīrusa izplatībā Ķīnā.

Pagājušajā pavasarī, drīz pēc tam, kad Donalds Tramps nosauca Covid-19 par “Ķīnas vīrusu”, es saņēmu tviterī ziņu no nepazīstama cilvēka. “Jūs ķīnieši to vien zināt kā rīt sikspārņu zupu un dzīvas peles kāds tur brīnums ka izcēlies šitais koronavīruss ja jūs netīrās dirsas visi rijat sūdus ar trakumsērgu,” viņš rakstīja. “Vācieties prom no štatiem brauciet atpakaļ uz Ķīnu varat tur visi kopā rīt dzīvus zvērus jūs ēzeļu radinieki.” Ap to pašu laiku manās sociālo mediju vēstuļu kastītēs sāka pienākt arī sikspārņu fotogrāfijas.

Kādu pēcpusdienu pārtikas veikalā, dzirdot, ka es runāju pa telefonu ķīniešu valodā, kāds garāmgājējs nošņācās:

– Riebīgie ķīnieši!

Citudien, kad es pirmo reizi vairāku mēnešu laikā braucu metro, kāds vīrietis mani nosauca par “pretīgo šķībacaini”, atkal un atkal, līdz sagaidīja savu staciju un izkāpa no vagona.

Kad tu atklāj, ka pati esi “pretīga”, tevī kaut kas notiek. Nav svarīgi, vai tu tam tici vai ne. Tavu ķermeni pārplūdina kauns un bailes, tikpat neapzināti, kā cilvēks riebumā saviebj seju, – līdz tevī iesakņojas kaut kas līdzīgs pretīgumam pret sevi. Šāda pretīguma cēloņi vēl nav pilnībā izprasti, bet zinātnieki spriež, ka šīs emocijas, visticamāk, rodas, internalizējot citu cilvēku riebumu. Tā ir arī unikāla spīdzināšanas metode: ja tevi uztver kā pretīgu, tu dzīvo šajā pretīgumā, ilgojoties, kaut spētu padzīt sevi no sevis pašas.

– Vai amerikāņi vienmēr tādi bijuši? – man nesen jautāja mātes ķīniešu izcelsmes kopēja Jina, rādot avīžu ziņu par kārtējo neizprovocēto uzbrukumu pavecai aziātiskai sievietei čainataunā. Jina bija uzlikusi cepuri un masku.

 – Ne tikai kovida dēļ, – viņa man teica, bet arī aiz bailēm, ka cilvēki pamanīs, ka viņa ir ķīniete; tā ir abstrakta sajūta, kas pēdējo nedēļu laikā ieguvusi visnotaļ konkrētus baiļu vaibstus.

Varbūt tieši tas man pretīguma sajūtā liekas pats šausmīgākais – tā spēja padarīt cilvēka iekšas par ieroci, kas kalpo dažādām ērmīgām iedomām. Doma, ka visi ķīnieši pārnēsā koronavīrusu, jo tas, iespējams, cēlies no sikspārņu ēšanas, ir smieklīga. Taču vīrusa neredzamība padarījusi ticamāku tribālistu ideju, ka tieši visādu pretīgu lietu ēdāji aziāti noteikti ir tie, kas pārnēsā un izplata Covid-19.

Būtu labi, ja dabā viss būtu tik skaidri un vienkārši. Ēdiena gadījumā nepatīkama smarža ir trauksmes signāls, kas brīdina, ka to nevajag ēst; elpceļu sekrētu pilieni, ko sarunas laikā izplata asimptomātisks koronavīrusa pārnēsātājs, nekādi par sevi nebrīdina. Pretīguma sajūta mūs no šī vīrusa nekādi nepasargā. Drīzāk otrādi, tā mūs padara vēl vieglāk ievainojamus nekā parasti. Daudzi cilvēki, kas inficējušies ar vīrusu, zaudē garšas un ožas spēju. Kāda mana draudzene, kura kovidu izslimoja 2020. gada martā, atkal spēj gan saost, gan sagaršot, taču vairs nespēj ēst gaļu.

– Hamburgeri, malta tītara gaļa, proti, lietas, kas agrāk bieži bija manā ēdienkartē, tas viss tagad liekas pretīgs, – viņa teica.

Pamela Daltone, eksperimentālā psiholoģe, kura pēta emociju un smaku vai smaržu uztveres mijiedarbību, pastāstīja, ka daudzi kovida pacienti ziņojuši par ožas un garšas novirzēm veseļošanās laikā, kā rezultātā viņiem daudz kas licies pretīgs.

– Ožas un garšas sistēma te pilda aizsardzības funkcijas, – Daltone sacīja. – Nav pārsteidzoši, ka situācijā, kad kovida dēļ daļa no šīs sistēmas sākusi darboties greizi, tās automātiskā reakcija ir padarīt dažādas garšas un smakas cilvēkam nepatīkamas, lai palīdzētu mums izvairīties no riskantiem produktiem. Piemēram, no gaļas.

Kovids tātad savā ziņā ir gadījums, kad pretīguma sajūta savu uzdevumu nepilda, taču vienlaikus tas ir arī īsts šīs sajūtas inkubators. Jautājums – visai līdzīgs tam, kurš iedvesmoja Vestu atvērt Pretīgo ēdienu muzeju, – vai šo pretīguma sajūtu, īpaši, ja tā attiecas uz citiem cilvēkiem, iespējams apspiest lielāka labuma vārdā. Kevins Arseno, politologs no Tempļa universitātes, man pastāstīja:

– Intuīcija var čukstēt, ka tur tas imigrants otrā ielas pusē dīvaini ož, gatavo dīvainu ēdienu un tāpēc neiederas konkrētajā sabiedrībā. Taču mums piemīt arī spēja reflektēt un ar apzinātu lēmumu neļauties tam, ko vēsta intuīcija. Šis otrais solis ir grūtāks, taču tieši spēja tā rīkoties mūs padara par cilvēkiem.

Just pretīgumu ir dabiski, bet, lai saprastu, kāpēc mums kaut kas liekas pretīgs, jāpārkārto tas, kā mēs raugāmies uz pasauli.

– Cilvēki raduši aizsargāt sevi un savējos, – teica Arseno. – Bet pandēmija ir tāds bezprecedenta notikums, kas liek mums citādi paskatīties uz to, kas ir draudi. Masku mēs nēsājam, lai pasargātu nevis sevi, bet gan tos, kas ir ap mums. No aplipināšanās var izvairīties, vienīgi vispirms pasargājot svešiniekus, kuri mums var likties pretīgi.

Pagājušajā ziemā, laikā, kad aprūpes centrs, kurā dzīvo mana māte, bija apmeklētājiem slēgts, kādu dienu pie manām durvīm uzradās viņas kopēja Jina; rokās viņai bija dīvaini kustīgs maisiņš. Tajā ņēmās ducis dzīvu krabju. Māte bija gluži pareizi pastāstījusi Jinai, ka es kādu laiku pārtieku no ātrās nūdeļu zupas un līdzņemšanai domātiem restorānu ēdieniem un ka man garšo tvaicēti krabji, lai gan es tos gandrīz nekad mājās negatavoju. Viņas abas pieņēma, ka es vienkārši nevēlos ķēpāties ar ēdiena gatavošanu, taču patiesība ir nedaudz sarežģītāka: doma, ka nāksies krabjus izvārīt dzīvus, kā to manā bērnībā bija darījusi māte, likās pretīga. Jina to nebūtu sapratusi. Ja es atteiktos pieņemt ēdienu, tas viņai droši vien liktos nesmalkjūtīgi un nepieklājīgi. Es viņai pateicos un paņēmu krabjus.

– Izvāri ātri, citādi tie nomirs un vairs nebūs svaigi, – Jina piekodināja.

Pagāja dažas minūtes; es stāvēju virtuvē, vēl joprojām nodevusies mokošām pārdomām, ko iesākt. Pamazām man kļuva skaidrs, ka tā ir visīstākā divkosība: es esmu gatava ēst krabjus, kad tos pasniedz kāds cits, bet esmu par gļēvu, lai nogalinātu tos pati. No otras puses, ja es krabjus atstātu maisiņā uz virtuves grīdas, tie nomirtu un es būtu izniekojusi Jinas pūliņus. Es negribīgi iemetu kustīgos krabju ķermeņus katlā, uzliku tam vāku un ieslēdzu plīti. Aiz loga, sirēnām kaucot, aiztraucās divas neatliekamās palīdzības mašīnas.

Es ielēju mērces trauciņā etiķi un sakapāju ingveru, cenšoties nedomāt par vēžveidīgajiem manā verdošajā katlā. Egocentriskas sāpes. Tā evolūcijas biologi nosauktu manu diskomfortu. Mūsu spēja just empātiju pret dzīvniekiem ir funkcija, kas izriet no viņu filoģenētiskās tuvības ar mums; suņa emocijas mēs saredzam daudz skaidrāk nekā to, ko jūt krabis. Un tomēr no katla bija dzirdama neciešama skrāpēšanās – izmisīgi centieni izglābties un izdzīvot.

Es sapratu, ka jūtu riebumu nevis pret krabjiem vai vārīšanas procesu, bet gan pret sevi un to, ko izdarīt – vai neizdarīt – bija manā varā. Neveiksmei nolemtie pūliņi izdzīvot bija tas, kas man un šiem krabjiem bija kopīgs. Manu virtuvi jau sāka pildīt garaiņi un okeāna smarža, kad iezvanījās telefons. Tā bija Jina, un es dzirdēju viņas balsī neticamu maigumu, kad viņa apvaicājās par manām pusdienām: vai es tās jau esot pagatavojusi?

The New Yorker, 2021. gada 10. maijā