Kas tur tik briesmīgs?
1986. gada pasaules kausa ceturtdaļfināla spēle starp Argentīnas un Anglijas futbola izlasi, kurā Argentīnas izlases spēlētājs Djego Maradona pirmos vārtus guva ar roku, ko gan tiesneši nepamanīja un vārtus ieskaitīja; vēlāk šie vārti ieguva nosaukumu “Dieva roka”. Foto: Getty Images
Sports

Džons Lančesters

Kas tur tik briesmīgs?

Pirms fināla es ļāvos šādai fantāzijai: ja nu Sautgeits un Mančīni1 vienotos, ka neļaus mača iznākumu noteikt pēcspēles sitieniem? Un, ja lieta tiešām nonāktu līdz 11 metru sitieniem, viņi vienkārši pateiktu: paldies, UEFA, bet mēs to tomēr nedarīsim, mēs labāk dalīsim uzvarētāja titulu. Sapņi… tukši sapņi.

Šobrīd pievērsim acis uz to, kas īsti notika šai pēdējā mačā. Tā ir vispāratzīta patiesība: pats svarīgākais ir fakts, ka Anglija kvalificējās Eiropas čempionāta Euro 2020 finālam. Gluži ne tikpat vispārēju piekrišanu izpelnījies viedoklis, ka uzvaru pusfināla mačā ar Dāniju angļiem izdevās izcīnīt, pateicoties lieliskā Rahīma Stērlinga ne mazāk lieliski izpildītajam teatrālajam kritienam, kas spēles papildlaikā dāvāja viņiem tiesības uz soda sitienu. Tas bija viens no tiem gājieniem, kas allaž izpelnās vētrainu nosodījumu pretinieku pusē (piedod, Dānija!) un no neitrāliem skatītājiem (piedod, pasaule!), bet uzvarētāju valstī tiek vai nu atzīts par smieklīgi nenozīmīgu, vai notušēts, vai pat cildināts.

Vai blēdībām sportā ir kāda nozīme? Tas atkarīgs no tā, ko uzskatām par blēdīšanos. 1985. gadā LRB publikācijā par literārajiem žurnāliem Klaivs Džeimss pārfrāzēja Vitgenšteina atziņu: “Spēle sastāv no noteikumiem, pēc kuriem to spēlē.” Kopš maģistrantūras studiju gadiem, kad es to pirmo reizi izlasīju, esmu bieži domās pie šīs piezīmes atgriezies. Vēl joprojām neesmu īsti drošs, vai šī doma ir žilbinoši vieda vai arī vienkārši tik neiedomājami pašsaprotama, ka nevienam citam nav ienācis prātā to pateikt skaļi. Galu galā, no kā cita gan spēle varētu sastāvēt? Vai tad eksistē kaut kāda platoniska spēles būtība, kas ir atšķirīga no tām darbībām, kuru norisi redz mūsu acs? Vecā padomju enciklopēdija savulaik šahu skaisti definēja kā mākslu, kas materializējas spēles formā. Vai Ludvigs runāja par to? Savā mūžā viņš, protams, daudz domāja par spēlēm, bet liekas, ka neveltīja īpaši daudz laika to spēlēšanai vai vērošanai.

Mans galvenais iebildums pret Vitgenšteina domu ir tāds, ka liela daļa no tā, kas svarīgs kādā konkrētā spēlē, nebūt nav ietverta tās noteikumos. Visuzskatāmāk tas vērojams negodīgā spēlē, kas ar dažādām smalkām – bet reizēm nebūt ne tik smalkām – niansēm atšķiras dažādos sporta veidos. Es te nerunāju par jebkurā sporta veidā aizliegtām darbībām, kas saistītas ar neatļautiem preparātiem un dopingu. Ir daudzi un dažādi iemesli, kāpēc tās nopietni kaitē attiecīgajam sporta veidam, un viens no tiem ir tāds, ka šī blēdīšanās nav redzama. Skatītāji nezina, vai viņi var ticēt tam, ko redz savām acīm. Vismaz man personīgi šis apstāklis sabojā jebkādu prieku par riteņbraukšanas un vieglatlētikas sacīkstēm un (brīdinājums: nepopulārs viedoklis!) tenisa turnīriem.

Blēdīšanās, kas mani šobrīd interesē, attiecas uz lietām, kuras mēs redzam, skatoties vai spēlējot dažādas sporta spēles: tās ir pret attiecīgā sporta veida noteikumiem, taču reizēm pieder pie tā ētosa. Pateicoties satriecošajam elitāra līmeņa sporta pasākumu bumam otrajā kovidapandēmijas vasarā, šis ir labs brīdis, kad pievērsties domām par blēdīšanos. Uz 2021. gada vasaru vīruss pārcēla 2020. gada Eiropas čempionātu futbolā, turnīru, ko daudzi uzskata par šīs spēles tehnisko virsotni pasaules mērogā; tas pats notika ar pasaules lielāko sporta pasākumu, Tokijas olimpiskajām spēlēm. Tāpat no 2020. gada uz 2021. gada nogali atlikta nedaudz šaurāku loku interesējošā Pasaules šaha čempionāta finālspēle starp Mangnusu Kārlsenu un Janu Ņepomņaščiju.

Šis sporta turnīru piespiedu sastrēgums izraisījis ievērojamu pārklāšanos ar lieliem pasākumiem, kas jau sākotnēji plānoti 2021. gadam, piemēram, ar Britu un īru lauvu turneju pa Dienvidāfriku – lielāko regbija pasaules notikumu, ja neskaita reizi četros gados rīkoto Pasaules kausu –, un T20 pasaules kausu kriketā, lielāko starptautisko turnīru pašā populārākajā kriketa paveidā. Un neaizmirsīsim regulārās ikgadējās sacensības, sākot ar visiem četriem Grand Slam tenisa turnīriem un beidzot ar četriem svarīgākajiem golfa čempionātiem un visu pārējo. Tātad ļoti daudz sporta, un tas nozīmē – arī daudz blēdīšanās.

Dažreiz šajās blēdībās ir klāt zināms komiskais elements, un domāt par to vienmēr ir daudz jautrāk nekā par dopingu. Piemēra pēc pievērsīsimies kaut vai riteņbraukšanai. Moriss Garēns, kurš 1903. gadā uzvarēja pirmajā Tour de France, finišēja pirmais arī nākamā gada sacīkstēs, taču tad viņam uzvarētāja titulu atņēma. Viņš bija izmantojis tādu brīnišķīgi vienkāršu un tiešu paņēmienu kā brauciens ar vilcienu. (Varbūt jums liekas savādi, ka viņu nepieķēra jau pirmajā reizē. Atbilde, šķiet, ir tāda: velobrauciena posmi bija tik velnišķīgi gari – līdz 473 kilometriem, kas līdzinās attālumam no Londonas līdz Kornvolas Landsendai –, ka sacensību dalībnieki garus ceļa gabalus bija neredzami cits citam, skatītājiem un turnīra organizētājiem.) Garēna mūsdienu ekvivalents ir nevis dopingotājs Lānss Ārmstrongs, bet gan beļģiete Femke Van den Drīshe, ko 2016. gada Pasaules čempionātā velokrosā diskvalificēja par divritenim pieslēgtu motoru. Viņa ir vienīgā, kas augsta līmeņa profesionālās sacīkstēs pieķerta ar divritenī paslēptu motoru, taču ne tuvu ne vienīgā, kas turēta aizdomās par šādu pārkāpumu. Nopietni riteņbraukšanas entuziasti par tādu – kā viņi to sauc – “mehānisko dopingu” ir sašutuši; iespējams, man personīgi doma par velosipēdiem ar slepeniem motoriem šķiet gluži uzjautrinoša vienīgi tāpēc, ka esmu zaudējis interesi par riteņbraukšanu kā par skatītāju sporta veidu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2023 žurnāla

Līdzīga lasāmviela