Kas tur tik briesmīgs?

Pirms fināla es ļāvos šādai fantāzijai: ja nu Sautgeits un Mančīni¹ vienotos, ka neļaus mača iznākumu noteikt pēcspēles sitieniem? Un, ja lieta tiešām nonāktu līdz 11 metru sitieniem, viņi vienkārši pateiktu: paldies, UEFA, bet mēs to tomēr nedarīsim, mēs labāk dalīsim uzvarētāja titulu. Sapņi… tukši sapņi.

Šobrīd pievērsim acis uz to, kas īsti notika šai pēdējā mačā. Tā ir vispāratzīta patiesība: pats svarīgākais ir fakts, ka Anglija kvalificējās Eiropas čempionāta Euro 2020 finālam. Gluži ne tikpat vispārēju piekrišanu izpelnījies viedoklis, ka uzvaru pusfināla mačā ar Dāniju angļiem izdevās izcīnīt, pateicoties lieliskā Rahīma Stērlinga ne mazāk lieliski izpildītajam teatrālajam kritienam, kas spēles papildlaikā dāvāja viņiem tiesības uz soda sitienu. Tas bija viens no tiem gājieniem, kas allaž izpelnās vētrainu nosodījumu pretinieku pusē (piedod, Dānija!) un no neitrāliem skatītājiem (piedod, pasaule!), bet uzvarētāju valstī tiek vai nu atzīts par smieklīgi nenozīmīgu, vai notušēts, vai pat cildināts.

Vai blēdībām sportā ir kāda nozīme? Tas atkarīgs no tā, ko uzskatām par blēdīšanos. 1985. gadā LRB publikācijā par literārajiem žurnāliem Klaivs Džeimss pārfrāzēja Vitgenšteina atziņu: “Spēle sastāv no noteikumiem, pēc kuriem to spēlē.” Kopš maģistrantūras studiju gadiem, kad es to pirmo reizi izlasīju, esmu bieži domās pie šīs piezīmes atgriezies. Vēl joprojām neesmu īsti drošs, vai šī doma ir žilbinoši vieda vai arī vienkārši tik neiedomājami pašsaprotama, ka nevienam citam nav ienācis prātā to pateikt skaļi. Galu galā, no kā cita gan spēle varētu sastāvēt? Vai tad eksistē kaut kāda platoniska spēles būtība, kas ir atšķirīga no tām darbībām, kuru norisi redz mūsu acs? Vecā padomju enciklopēdija savulaik šahu skaisti definēja kā mākslu, kas materializējas spēles formā. Vai Ludvigs runāja par to? Savā mūžā viņš, protams, daudz domāja par spēlēm, bet liekas, ka neveltīja īpaši daudz laika to spēlēšanai vai vērošanai.

Mans galvenais iebildums pret Vitgenšteina domu ir tāds, ka liela daļa no tā, kas svarīgs kādā konkrētā spēlē, nebūt nav ietverta tās noteikumos. Visuzskatāmāk tas vērojams negodīgā spēlē, kas ar dažādām smalkām – bet reizēm nebūt ne tik smalkām – niansēm atšķiras dažādos sporta veidos. Es te nerunāju par jebkurā sporta veidā aizliegtām darbībām, kas saistītas ar neatļautiem preparātiem un dopingu. Ir daudzi un dažādi iemesli, kāpēc tās nopietni kaitē attiecīgajam sporta veidam, un viens no tiem ir tāds, ka šī blēdīšanās nav redzama. Skatītāji nezina, vai viņi var ticēt tam, ko redz savām acīm. Vismaz man personīgi šis apstāklis sabojā jebkādu prieku par riteņbraukšanas un vieglatlētikas sacīkstēm un (brīdinājums: nepopulārs viedoklis!) tenisa turnīriem.

Blēdīšanās, kas mani šobrīd interesē, attiecas uz lietām, kuras mēs redzam, skatoties vai spēlējot dažādas sporta spēles: tās ir pret attiecīgā sporta veida noteikumiem, taču reizēm pieder pie tā ētosa. Pateicoties satriecošajam elitāra līmeņa sporta pasākumu bumam otrajā kovidapandēmijas vasarā, šis ir labs brīdis, kad pievērsties domām par blēdīšanos. Uz 2021. gada vasaru vīruss pārcēla 2020. gada Eiropas čempionātu futbolā, turnīru, ko daudzi uzskata par šīs spēles tehnisko virsotni pasaules mērogā; tas pats notika ar pasaules lielāko sporta pasākumu, Tokijas olimpiskajām spēlēm. Tāpat no 2020. gada uz 2021. gada nogali atlikta nedaudz šaurāku loku interesējošā Pasaules šaha čempionāta finālspēle starp Mangnusu Kārlsenu un Janu Ņepomņaščiju.

Šis sporta turnīru piespiedu sastrēgums izraisījis ievērojamu pārklāšanos ar lieliem pasākumiem, kas jau sākotnēji plānoti 2021. gadam, piemēram, ar Britu un īru lauvu turneju pa Dienvidāfriku – lielāko regbija pasaules notikumu, ja neskaita reizi četros gados rīkoto Pasaules kausu –, un T20 pasaules kausu kriketā, lielāko starptautisko turnīru pašā populārākajā kriketa paveidā. Un neaizmirsīsim regulārās ikgadējās sacensības, sākot ar visiem četriem Grand Slam tenisa turnīriem un beidzot ar četriem svarīgākajiem golfa čempionātiem un visu pārējo. Tātad ļoti daudz sporta, un tas nozīmē – arī daudz blēdīšanās.

Dažreiz šajās blēdībās ir klāt zināms komiskais elements, un domāt par to vienmēr ir daudz jautrāk nekā par dopingu. Piemēra pēc pievērsīsimies kaut vai riteņbraukšanai. Moriss Garēns, kurš 1903. gadā uzvarēja pirmajā Tour de France, finišēja pirmais arī nākamā gada sacīkstēs, taču tad viņam uzvarētāja titulu atņēma. Viņš bija izmantojis tādu brīnišķīgi vienkāršu un tiešu paņēmienu kā brauciens ar vilcienu. (Varbūt jums liekas savādi, ka viņu nepieķēra jau pirmajā reizē. Atbilde, šķiet, ir tāda: velobrauciena posmi bija tik velnišķīgi gari – līdz 473 kilometriem, kas līdzinās attālumam no Londonas līdz Kornvolas Landsendai –, ka sacensību dalībnieki garus ceļa gabalus bija neredzami cits citam, skatītājiem un turnīra organizētājiem.) Garēna mūsdienu ekvivalents ir nevis dopingotājs Lānss Ārmstrongs, bet gan beļģiete Femke Van den Drīshe, ko 2016. gada Pasaules čempionātā velokrosā diskvalificēja par divritenim pieslēgtu motoru. Viņa ir vienīgā, kas augsta līmeņa profesionālās sacīkstēs pieķerta ar divritenī paslēptu motoru, taču ne tuvu ne vienīgā, kas turēta aizdomās par šādu pārkāpumu. Nopietni riteņbraukšanas entuziasti par tādu – kā viņi to sauc – “mehānisko dopingu” ir sašutuši; iespējams, man personīgi doma par velosipēdiem ar slepeniem motoriem šķiet gluži uzjautrinoša vienīgi tāpēc, ka esmu zaudējis interesi par riteņbraukšanu kā par skatītāju sporta veidu.

Šahs ir labs piemērs tam, ka blēdīšanās šo sporta veidu var iespaidot arī pozitīvi. Augstākā līmeņa profesionālā šaha mači savulaik bija viena no garlaicīgākajām norisēm, kādas vien iespējams vērot, – pat dziļi ieinteresētiem skatītājiem, pie kādiem reiz piederēju arī es. Katra spēlētāja rīcībā bija 150 minūtes, kurās izdarīt 40 gājienus. Tātad piecas stundas četrdesmit gājienu pāriem. Ja šaha partija šajā laikā nebija galā (un tā gadījās bieži), tad turpinājums tika atlikts uz nākamo dienu, kad atvēlēja vienu stundu katriem 16 gājieniem. Pārtraukumā spēlētāji un viņu komanda – treneri, palīgspēlētāji – analizēja situāciju uz šaha galdiņa pēc četrdesmitā gājiena un iztirzāja dažādas idejas par to, kas varētu sekot tālāk.

Man vienmēr licies, ka tā bija sava veida legāla blēdīšanās. Šahs taču it kā ir sacensība starp diviem spēlētājiem. Kāpēc tādā gadījumā tiek pieļauta visa šī nejēdzība ar kolektīvo analīzi un palīdzību? Kamēr sēdi pie šaha galdiņa, tev nav atļauts lūgt padomu savai komandai; kāpēc tad to drīkst darīt pārtraukumā? Šī netaisnīgā priekšrocība, ko varēja baudīt labākie spēlētāji ar spēcīgu, reizēm valsts finansētu atbalstu, tika labi apspēlēta Netflix drāmas “Dāmas gambīts” pēdējā sērijā; Voltera Tevisa romānā, kas ir šīs ekranizācijas pamatā, šī tēma izcelta vēl vairāk.

Tenisā, citā divu sportistu duelī, vīriešu vienspēles noteikumi spēlētājam neatļauj mača laikā saņemt padomus no trenera. Kāpēc tad šahistam ir pieļaujami uzklausīt ieteikumus šaha partijas vidū? Atbilde ir pavisam vienkārša: to nebija iespējams novērst. Vai tas bija vai nebija godīgi, spēlētāji tik un tā apsprieda savas pozīcijas ar komandu, un tā nu to iekļāva spēles noteikumos. Teniss šajā ziņā atšķiras ar to, ka ir redzams, vai spēlētājs no laukuma sazinās ar tribīnēs sēdošo treneri. Šahā šāds blēdīšanās veids, kas ir pretrunā ar spēles ētosu, ne drusciņas nepārkāpa tās noteikumus.

Šo kaiti izdziedēja datori. Pastāvēja uzskats, ka tie šahu neglābjami sabojās: fakts, ka lēta šaha lietotne jebkurā viedtālrunī spētu sakaut lupatu lēveros pasaulē spēcīgāko spēlētāju, liktu cilvēkiem uz visiem laikiem zaudēt interesi par šo spēli. Tas nenotika: datori šahu pārvērta, piespiežot pārveidot partiju par sacensību, kam jāatrisinās vienas sesijas laikā. Tikai tā bija iespējams nepieļaut, ka spēlētāji, izgājuši no zāles, steigšus metīsies pie datoriem, lai izanalizētu savas pozīcijas, un šahs tādējādi pārvērtīsies par programmētāju cīņu. Nevar jau teikt, ka nav bijis nekādu blēdīšanās gadījumu – tualetē aiz flīzēm paslēptu viedtālruņu, skatītājos sēdošu palīgu, kas ar žestiem ziņo par datorprogrammu veikto analīzi ārpus zāles, vai cepurēs paslēptu Bluetooth
ierīču. Taču kopumā blēdīšanās spēlei ļoti nākusi par labu. Šahs kļuvis straujāks un daudz interesantāks; jaunas, ātrākas formas, tādas kā ātrais šahs (“rapids”) un ātrspēle (“blics”), tagad iecienītas ne tikai ierindas spēlētāju, bet arī labāko profesionāļu aprindās. Tam pievienojiet faktu, ka šahu bez grūtībām var spēlēt attālināti, atrodoties dažādās laika joslās, un kļūs saprotams, kāpēc šī spēle piedzīvojusi tādu uzplaukumu pandēmijas laikā: nedaudz vairāk nekā gada laikā lielākās šaha cienītāju vietnes chess.com lietotāju skaits pieaudzis par 12 miljoniem. Seriāls “Dāmas gambīts” arī nav kaitējis.

Ir pamats apgalvot, ka līdz ar tiesneša videoasistenta (VAR) ieviešanu līdzīgs process norisinājies arī futbolā. Fakts, ka VAR ierašanās Anglijas Premjerlīgā kļuvusi par netaisnību konveijeru un administratīvās nekompetences svētkiem, uzdzen īstu izmisumu, jo savā būtībā tā ir visnotaļ laba ideja. Turklāt šo ideju realizēt, ņemot vērā pieejamos tehniskos resursus, nevajadzēja būt īpaši grūti – kā to apliecinājuši citi sporta veidi, piemēram, krikets. Euro 2020 parādīja, kā būtu jādarbojas VAR – ātri, efektīvi un nemanāmi. Ar tā palīdzību šis Eiropas čempionāts kļuva par vislabāk tiesāto futbola turnīru, kādu man jebkad gadījies vērot. VAR uzdevums ir nevis vadīt spēli vai aizstāt tiesnesi, bet gan novērst novēršamas kļūdas trīs konkrētās jomās – kad tiek gūti vārti, kad tiesnesis piespriež soda sitienu un kad jātiek skaidrībā, vai kāds spēlētājs ir vai nav jānoraida no laukuma.

Tieši abās pēdējās kategorijās uzskatāmi vērojama blēdīšanās ietekme un nozīmīgums. Soda sitieni un noraidījumi tiek piespriesti par tīšiem pārkāpumiem, tātad tiešu noteikumu neievērošanu, bet var būt saistīti arī ar tēlošanu jeb “simulāciju” – spēlētāja izlikšanos, ka pret viņu izdarīts pārkāpums. No neskaitāmajām lietām, kas mēdz saniknot futbola līdzjutējus, nekas viņus nespēj nokaitināt tik ļoti kā simulēšanas dēļ piespriesti soda sitieni un noraidījumi. Mēs visi labi zinām, kā tas izskatās: tik tikko jaušams kontakts ar aizsardzības spēlētāju notriec no kājām rūdītu profesionāli, liekot viņam vārtīties pa zemi šaušalīgās sāpēs, ar vienu acs kaktiņu šķielējot uz tiesnesi, ar otru – uz nākamā gada “Oskariem”. Skaists piemērs bija redzams ceturtdaļfināla mačā starp Itāliju un Beļģiju, kad visai nepiemērotā uzvārda Immobile īpašnieks, sajutis aizsarga elpas dvesmu, laukumā sabruka, pēc visa spriežot, ar traumu, kas varētu pielikt punktu viņa sportista karjerai, – lai pēc 10 sekundēm, kad Itālija guva vārtus, kaunīgi pieslietos kājās un riksītī pievienotos gavilējošajiem komandas biedriem. Angļu līdzjutēji šāda veida uzvedību, pie kuras pieder sarežģīta kavēšanas taktika, pretinieka turēšana aiz krekliņa, tīša pretinieka nokaitināšana u. tml., sauc vienā vārdā – shithousery (diršanās).

Pārkāpumi ir pret noteikumiem, taču nav pretrunā ar futbola ētosu. Tie ir vienkāršs spēles fakts: visi spēlētāji reizēm pārkāpj noteikumus, tikai daži to dara labāk (gudrāk un taktiski lietderīgāk), bet citi – sliktāk. Simulācija un šithausēšana ir pret noteikumiem, bet jautājums, vai tās ir vai nav pretrunā ar spēles ētosu, ir sarežģītāks. Žuzē Moriņu izteicies, ka simulācija futbolā ir plaši akceptēta taktika – tikai ne Anglijā. Tas tiesa, ka angļu līdzjutēji simulāciju neieredz spēcīgāk nekā futbola cienītāji daudzās citās valstīs, tomēr arī angļu futbolā netrūkst simulēšanas. Anglijas izlases kapteinis Harijs Keins meistarīgi pieprot dažādas sīkas simulācijas, ar kurām var safabricēt noteikumu pārkāpumu, teiksim, neizkustēties no vietas tā, lai izskatās, ka aizsargs viņu taranējis, vai, cīnoties par bumbu, nokrist zemē nedaudz vieglāk, nekā situācija to prasītu. Otrs ilggadējais angļu izlases balsts, Harijs Magvairs, pamatīgs tēvainis, grupu posma spēlē noplivinājās zemē kā “Gulbju ezera” Odeta, tiklīdz bija viegli saskāries ar čehu aizsardzības spēlētāju. Magvairs izplājās tik efektīgi, ka tiesnesim, pēc visa spriežot, tas likās pārspīlēti; angļu futbolistam bija labs pamats apgalvot, ka pret viņu izdarīts pārkāpums, taču teātris nenāca par labu. Ja tiesnesis vērstos pie VAR, tad, gluži iespējams, piespriestu soda sitienu, taču, pamanījis, ka kritiens ir pietēlots, viņš to nedarīja.

Pats slavenākais blēdīšanās gadījums pasaules futbola vēsturē ir vēl viens piemērs tieši šīm pretrunām starp spēles ētosa interpretācijām. Djego Maradonas ar roku gūtie vārti, kas palīdzēja uzvarēt Angliju 1986. gada Pasaules kausa ceturtdaļfinālā, paša futbolista izpratnē bija iedvesmojošas, dzīves grūtībās rūdītas atjautības mirklis. Tas ir uzskatāms paraugs attieksmei, ko Bobijam Čārltonam esot aprakstījis kāds starptautiska līmeņa dienvidamerikāņu futbolists: “Vai tev kā profesionālim nešķiet, ka mūs var tikai apsveikt, ja mums izdodas neiekrītot šādi radīt priekšrocību savai komandai?” Angļu līdzjutēju acīs tas bija smags morāls pārkāpums, fundamentāla pretruna ar spēles vērtībām, ar tās ētosu. Interesanti, ka Argentīnā Maradonas vārtus vēl joprojām apjūsmo un šie kadri neiztrūkstoši tiek iekļauti dažādos Argentīnas Futbola asociācijas veidotajos nācijas futbola spožāko brīžu klipos. Šodien VAR Maradonu pieķertu un šī epizode izpelnītos daudz skaļāku nosodījumu, tomēr man ir aizdomas, ka zināmās pasaules daļās tā tik un tā liktos saderīga ar plašāko spēles ētosu – spēles, kurā vienmēr atradīsies vieta arī zināmai simulācijai, lai gan tas nekad netiks atzīts vārdos. Mēs, līdzjutēji, šajā ziņā mēdzam būt klasiski divkoši. Atkarībā no tā, kuru komandu jūs atbalstāt, Stērlinga “Oskara” cienīgais tēlotais kritiens bija vai nu a) klasisks un savā būtībā nekaitīgs uzbrucēja triks, kad spēles ētosa robežās pārspīlē kontaktu soda laukumā, vai arī b) nelietīga simulācija, no tām, kas mudina amerikāņus tvītot: “Un tāpēc es nekad neskatīšos futbolu.”

Simulācijas jautājumā regbijam patīk sevi iztēloties kā tiešu pretstatu futbolam. Īstenībā jau regbijam patīk sevi iztēloties kā tiešu pretstatu futbolam arī daudzos citos aspektos. Svarīgākais no tiem – un tas, kurā regbija morālā pārākuma apziņai ir visvairāk pamata, – saistīts ar spēlētāju attiecībām ar tiesnesi. Futbolā gluži pierasts redzēt, ka tiesnesi ielenkuši uzbāzīgi un nikni klaigājoši spēlētāji. Regbijā ar tiesnesi ļauts sarunāties tikai komandas kapteinim, un viņš dara prātīgi, ja vispirms labi padomā, ko un kā sacīt. “Varat ar mani runāt divas reizes katrā puslaikā – vai trīs, ja tā man ir slikta spēle,” franču tiesnesis Romēns Puats teicis bijušajam Velsas izlases un “Lauvu” kapteinim Samam Vorburtonam; Vorburtons vēlāk sacīja, ka tas bijis labākais padoms, kādu viņš kā komandas kapteinis jebkad saņēmis. Šis noteikums pavisam vienkārši un neapstrīdami ir daudz labāks par haotisko futbola tirgus placi, un es neredzu, kāpēc to nevarētu ieviest arī šajā spēlē. (Futbola laukumā kapteinis reizēm atrodas tālāk no darbības vietas nekā regbijā, tāpēc sarunas var prasīt vairāk laika. Vēl jo lielāks iemesls tās uzsākt pēc iespējas retāk.)

Simulācija ir pret regbija ētosu. Šīs spēles kodekss ir cieši saistīts ar stereotipiskajiem priekšstatiem par vīrišķīgumu, un saskaņā ar šo kodeksu simulācija ir vājuma pazīme; tā ir nevīrišķīga un negodīga. Citējot futbola cienītāju Naidželu Losoni: “Starp futbolu un regbiju es izvēlos pirmo. Manuprāt, regbijs vīriešus rāda tādus, kādus viņi paši vēlas sevi redzēt, – cildenus karotājus, primitīvas briesmoņdievības; turpretim futbols rāda tādus, kādus viņus redz sievietes, – kā godkārīgas, alkatīga egoisma pilnas būtnes, kam vienmēr vajag kaut kā paspīdēt: “Mammu, skaties, kā es lēkāju!”” Vairums regbija līdzjutēju Naidželai droši vien piekristu. Regbisti netēlo traumas, viņi tēlo veselību. Šī sporta veida hroniskās problēmas – spēlētāju regulāro smadzeņu satricinājumu – saknes meklējamas kultūrā, kurā tu dodies cīņā, kamēr vien turies uz kājām, vienalga, vai tev acu priekšā šķīst dzirksteles, viss dubultojas vai ausīs džinkst tik skaļi, ka tu vairs neko nedzirdi. Anglijas futbola izlasē tādi pieredzējuši spēlētāji kā Magvairs un Keins nostiepsies gar zemi pēc tauriņa spārna pieskāriena, ja viņiem liksies, ka tā var nopelnīt brīvsitienu. Regbijā “Lauvu” kapteinis Alens Vins Džounss pagājušajā mēnesī iesildīšanās mačā pēc nogrūšanas palika zemē uz ceļiem, un visi, kas to redzēja, uzreiz saprata, ka lieta ir nopietna – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neviens spēlētājs regbija vēsturē nav piedalījies tik daudzos starptautiskos mačos kā Džounss un neviens nekad vēl nebija redzējis viņu nepieceļamies. 2017. gadā trešajā spēlē ar Jaunzēlandes izlasi Džounsu nokautēja Džeroma Kaino sitiens ar apakšdelmu, taču viņš savācās un saņēma atļauju turpināt spēli; tam būtu vajadzējis sacelt pamatīgu skandālu, taču visi tikai paraustīja plecus: vīri paliek vīri, piķis rāvis tos smadzeņu satricinājumus.

Tomēr fakts, ka regbijā nemīl simulēšanu un izvairās no tās, nenozīmē, ka regbisti neblēdās. Viņi blēdās – turklāt burtiski visu laiku. Es nezinu tādu sporta veidu, kurā blēdīšanās būtu vēl izplatītāka un noteikumu neievērošana būtu tik pierasta lieta. Situāciju, kad spēlētājs ir satvērienā un abas komandas cīnās par bumbu, regbijā sauc par breikdaunu. Noskatoties šādu izspēli palēninājumā, nav nekas neparasts saskaitīt trīs, četrus vai piecus tīšus noteikumu pārkāpumus. Neatļauta bumbas izspēles palēnināšana kaut vai tikai par vienu vai divām sekundēm var dot komandai būtisku pārsvaru. Spēlētāji pēta spēles tiesnesi, lai redzētu, uz kādiem pārkāpumiem viņš mēdz reaģēt, un attiecīgi pieskaņo tam savu spēli. Īstiem breikdauna speciālistiem spēlē pats svarīgākais ir saprast, ar kādiem grēkiem var izsprukt sveikā, un uztaustīt to robežu, kuru tiesnesis viņiem neļaus pārkāpt. No tā izriet, ka pasaules labākie regbisti bieži vien ir prasmīgākie blēdīšanās piekopēji. Ilgus gadus par labāko regbija spēlētāju pasaulē visi bez ierunām atzina All Blacks kapteini Ričiju Mako – ģeniālu regbistu, turklāt ļoti simpātisku cilvēku, bet vienlaikus arī spēlētāju, kurš blēdījās tik bieži un tik labi, ka uz regbija cienītāju aprindās populāra tēkrekla bija lasāms: “Es neesmu alkoholiķis – es dzeru tikai tad, kad Ričijs Mako ir aizmugurē.”

Kopš 1995. gada, kad regbijs kļuva par profesionālu sporta veidu, spēlētāji arvien skaidrāk sākuši apjaust, ka spēles iznākumu reāli nosaka tiesnesis. Spēlētāji manipulē ar tiesnesi un bieži runā par “bildes zīmēšanu”; tas nozīmē, ka viņi visādi parāda, ka viņu izspēles, satvēriena un grupu cīņas tehnika ir korekta, un mudina tiesnesi no tā secināt, ka situācijās, kad lietas noiet greizi, vainojama pretinieku puse. Klasisks piemērs ir bumbas izspēlē, kad zemē nogrūstajam spēlētājam pēc noteikumiem būtu nekavējoties jāparipinās nost. Viņš to bieži vien nevar izdarīt, jo pretinieku dēļ nevar izkustēties no vietas. Lai nodemonstrētu šo faktu (“uzzīmētu bildi” tiesnesim), spēlētājs paceļ rokas virs galvas teatrāli bezpalīdzīgā žestā. Reizēm spēlētājs tiešām ir nobloķēts (un reizēm pretinieki to dara tīšām, neļaujot nogrūstajam izkustēties no vietas cerībā, ka tiesnesis viņu sodīs – un nereti soda arī). Bet reizēm viņš vienkārši cenšas traucēt. Tāpat reizēm (tas ir neuzkrītošāks triks) viņš paliek guļam nevis kā tiešs šķērslis (tas var būt pārāk uzkrītoši), bet gan lai aizņemtu vietu, kur maksimāli efektīvai cīņai vēlēsies nostāties uz breikdaunu ieradies pretinieku spēlētājs. Citiem vārdiem, viņš neaizšķērso ceļu tiešā veidā, bet neļauj piekļūt vietai, kur pretiniekam jāatrodas, lai iespaidotu cīņas gaitu. Tas ir daudz slēptāks blēdīšanās paņēmiens, un to pamana tikai paši labākie tiesneši.

Šāda tipa rīcība nav simulācija noteikumu pārkāpuma vai traumas notēlošanas nozīmē, taču arī tajā ir zināms teatrālisma elements: tā ir sava veida simulācija, bet nav pretrunā ar šīs spēles vīrišķīgā stoicisma un pirmatnējās briesmoņdievības kodeksu. Tā arī norāda uz mūsdienu profesionālā regbija vājāko vietu, proti, šajā sporta veidā tiesnesim atvēlēta pārāk svarīga vieta. Es pazīstu pāris ilggadēju regbija līdzjutēju, kuri mačus vairs neskatās, jo viņiem liekas, ka spēlētāju loma tagad ir tikai piegādāt izejvielu tiesnesim, kas vienīgais izlemj, kura puse mačā uzvarēs. Visādā ziņā jāpiekrīt, ka “Lauvu” 2017. gada turnejā visu izšķīra divi vai trīs būtiski tiesneša lēmumi.

Visi šie negodīgās spēles, simulēšanas un tamlīdzīgu lietu smalkumi var uzdzīt sporta līdzjutējiem ilgas pēc kaut kā tik vienkārša kā krikets (es jokoju). Krikets, es teiktu, ir intelektuāli sarežģītākā un apmierinošākā no pasaulē galvenajām bumbas spēlēm, bet simulēšanai tajā nav daudz iespēju. Ko tad tur varētu notēlot? Sitējs, kuram gadījies nebūt labā formā, var izlikties, ka nav trāpījis pa bumbiņu, bet tā nav gluži blēdīšanās – tā jau dzīvē reizēm darām mēs visi; turklāt profesionālajā kriketā tiesneši un pretinieki var izmantot videoierakstu.

Izplatītākais blēdīšanās veids kriketā ir vienkāršs paņēmiens – bumbiņas apstrādāšana, lai nedaudz atvieglotu metēja uzdevumu. Beisbolā patlaban izcēlusies neliela krīze: pičeri pasākuši uzlabot bumbiņu, ieziežot to ar neatļautām lipīgām smērēm, lai tā vairāk grieztos un lidotu ar lielāku sparu. Vairuma kriketa spēlētāju, visādā ziņā vairuma metēju, acīs tas ir piedodams grēciņš. Kriketā svarīgākā loma atvēlēta sitējiem, kā to (parasti ar zināmu rūgtumu) apliecinās visi metēji (es reiz tāds biju): “Šajā spēlē zvaigzne ir sitējs.” Sauss laukums, bumbiņa, kurai jau noberzies viss spīdums, gara diena karstas saules staros; bumbiņa atsakās sadarboties: varbūt tai mazliet piepalīdzēt? Tāds paņēmiens ir pret noteikumiem, taču tas piekopts kopš pašiem kriketa pirmsākumiem. Šā vai tā, pēc katru vārtiņu krišanas tiesneši bumbiņu pārbauda. Kas tur tik briesmīgs?

Izrādās, pietiekami briesmīgs, lai izceltos lielākais šī gadsimta kriketa skandāls pasaulē un sāktos lielākā Austrālijas kriketa krīze kopš 80. gadiem. 2018. gada martā nepārprotami jau agrāk radušos aizdomu iespaidā Dienvidāfrikas televīzijas kamera notēmēja uz jauno austrāliešu spēlētāju Kameronu Bankroftu. Sekoja tiešraides kadri, kurus bija sāpīgi skatīties: varēja redzēt, kā Bankrofts kaut kā apstrādā bumbu, tad paslēpj kaut ko aiz bikšu jostas un pēc tam protestējot rāda tiesnešiem: skatieties, man kabatās nekā nav – goda vārds! Tālākajā skandālā Bankrofts uzņēmās daļu vainas, tomēr lielākā tiesa pienācās diviem pieredzējušākajiem komandas spēlētājiem – kapteinim Stīvam Smitam un viņa labajai rokai Deividam Vorneram, kuri bija devuši Bankroftam norādījumu apstrādāt bumbiņu. Smitu un Vorneru izslēdza no komandas uz gadu, bet Bankroftu – uz deviņiem mēnešiem, un bija zināmas šaubas, vai viņi vispār vairs jebkad spēlēs Austrālijas izlasē.

Austrālijas kriketa administrācija pasūtīja pārskatu par komandas darbību; tā atzinumos bija kritizēta izlasē valdošā “bezmaksas uzvaras” mentalitāte, norādīts, ka spēlētāji dzīvo “zeltītā burbulī” un tiek iedrošināti “tēlot ielas krančus” – spēlēt agresīvi un naidīgi pret pretinieku. Komanda izteica nožēlu, taču skumjā kārtā krietni sabojāja savas atvainošanās efektu, tā arī neatzīstot, ka šāda neatļauta bumbiņas apstrāde tiek piekopta jau gadiem ilgi un ir ietekmējusi daudzu iepriekšējo maču iznākumu. Metēji neatzina savu līdzdalību blēdībā. Tātad mums it kā vajadzēja noticēt, ka pirmā reize, kad Austrālijas komanda apstrādājusi bumbiņu, bija šī, kad pārkāpumu fiksēja televīzijas kamera, un ka vienīgie cilvēki, kas par to zināja, bija šie trīs pieķertie spēlētāji. Jā, stāsti vien. Ziņojumā bija norādīts arī, ka “sieviešu kriketu krīze nav skārusi”. Es neesmu skatījies pietiekami daudz sieviešu komandu spēļu, lai kategoriski pasludinātu, ka tā tiešām ir, tomēr diezgan daudz maču esmu redzējis un ne reizi neesmu pamanījis simulēšanu sieviešu futbolā, kriketā vai regbijā. Secinājumus izdariet paši, kādus vien vēlaties.

Liekas pārsteidzoši, ka šis bumbiņas apstrādāšanas incidents izvērtās par tik varenu skandālu, turklāt ne tikai tāpēc, ka bija pārkāpts ļoti svarīgais 11. bauslis: tev nebūs tikt pieķertam. 1994. gadā Anglijas kriketa izlases kapteini Maiklu Atertonu arī pieķēra bumbiņas “uzlabošanā”; viņu toreiz nediskvalificēja pat uz vienu spēli, tikai pamatīgi izlamāja un piesprieda nelielu naudas sodu. Un neviens tāpēc nav sācis par viņu domāt sliktāk. Kā jau teicu, blēdības ar bumbiņu parasti tiek uztvertas kā piedodams grēciņš. Austrālijas gadījumā atšķirīgās reakcijas pamatā ir pretruna starp noteikumiem un spēles ētosu. Austrālijas kriketa izlase ir pati nīstākā pasaulē, un par to austrāliešiem jāpateicas kašķīgumam un naidīgumam, ar kādu viņi spēlē, bieži citu komandu izpratnē pārkāpjot robežu starp sīvu cīņu un negodīgu spēli. Tas austrāliešu komandai netraucē lepoties, ka tā šo robežu nekad nepārkāpjot (“Pārkāptā robeža” – tā saucas lieliska Gideona Heiga grāmata par šo bumbiņas apstrādāšanas incidentu un kriketa kultūru, kas ir tās pamatā)². Tātad Austrālijas izlase sevi iecēlusi par ekspertu kriketa ētosa jautājumos, taču pati to (un arī oficiālos spēles noteikumus) atkārtoti pārkāpusi. Šī sporta veida noteikumos ir atsauce uz “kriketa garu”, tādējādi krikets ir vienīgā spēle, kurā vārdos konkrēti nenoformulētā ētosa respektēšana pieder arī pie konkrēti noformulētajiem noteikumiem. Tas viss palīdz saprast, kāpēc nevienam īpaši nepatīk Austrālijas kriketa izlase – pat ne pašiem austrāliešiem. Es reiz kādam draugam austrālietim pajautāju, kāpēc pret šo komandu pašu zemē ir tāda nepatika, un viņš, ne mirkli nedomājot, atbildēja: “Tāpēc, ka vidusšķiras austrālieši viņus uzskata par rupju huligānu baru, kas tīši lec citiem acīs.”

Sporta veids, kurā pēc vispārēja atzinuma valda visnopietnākā attieksme pret negodīgu spēli, ir golfs. Tas ir vienīgais sporta veids, kurā spēlētāji paši sev piespriež sodu, reizēm par pārkāpumiem, kurus neviens cits nav varējis redzēt, teiksim, ja sportists, gatavojoties sitienam, netīši ar nūju pieskaras bumbiņai. Golfs daudzējādā ziņā ir visai drūma spēle: ekoloģiski tas ir katastrofāli kaitniecisks, un tam līdzi nāk daudzveidīga ekskluzivitātes un diskriminācijas morālā bagāža, taču spēles ētoss pilnībā saskan ar tās noteikumiem. Nevienam citam sporta veidam tas nav izdevies. Nebūtu vērts lolot pārliekas cerības, ka pārējās sporta spēles golfu šai ziņā panāks. Mēs tik un tā nekad nevērtēsim savu komandu pēc tiem pašiem kritērijiem, pēc kādiem vērtējam citas. Ja futbols jau būtu sasniedzis golfa līmeni, Stērlings nebūtu sagādājis komandai soda sitienu – un kas tad būtu ar mums, angļu līdzjutējiem?

London Review of Books, 2021. gada 29. jūlijā