Antropoloģija

Ilmārs Šlāpins

Kas grūtumu panes, dabū vieglumu

Kolektīvie aizspriedumi nacionālajā kultūrā

Latvieti vienmēr ir interesējusi atbilde uz kutinoši dziļo un aizkustinoši naivo jautājumu, kāds tad viņš galu galā ir. Aizvēstures miglā tītajā senatnē, kad latvieša valoda un kultūra vēl tikai sāka iegūt apjaušamus vaibstus, tas noteikti bija pirmais nozīmīgais šaubu un pašapziņas dzimšanas mirklis, ko raisījusi vienkārša vēlme noskaidrot, vai latvietis tiešām ir kas īpašs un atšķirīgs no citiem tuvu un tālu dzīvojošiem. Šis jautājums dažādos formulējumos un intonācijās ticis uzdots ik pa laikam. Nevēloties kļūt par ko citu, bet apjaušot kopīgo, latvietis ir mācījies sevi pazīt un pieņemt. Gan ārkārtīgā nopietnībā, gan puspajokam viņš ir nu jau ilgāk par gadsimtu veidojis savu nacionālo pašapziņu, izceļot saulītē savas idealizētās rakstura īpašības un piesedzot ar pelēku vadmalas drāniņu tās, par kurām skaļi runāt kautrējies. Svarīgu lomu šajā priekšstatu klāstā veido ikdienas sīkumi – ledusskapja saturs un virtuves māksla, ko svešiniekam grūti saprast, ieradumi, ticējumi un aizspriedumi, aizraušanās un svētku paražas, bailes, bažas un šaubas par tās vai citas rīcības pareizumu, attieksme pret savu valodu, darbu un politiku. Tas viss mūs veido un vieno.


Latvietis neliek galvu ķīlā

Tas, ka latvietim patīk žēloties, sūdzēties, čīkstēt un vaimanāt, ir stabils viņa pašidentitātes elements, ko gribot vai negribot spiests atzīt ikviens. Spēja pasmieties par paša vaimanāšanu jau ir nākamais nacionālā rakstura izaugsmes posms. Viegli pamanīt, ka šaubas un bažas ir tipiski latviešu kultūras pamatmotīvi. Nav daudz tādu lietu, par ko latvietis būtu “gatavs likt galvu ķīlā”, pat pavirši meklējumi interneta meklētājos pēc citējama piemēra rāda, ka daudz biežāk tiek izteiktas šaubas, vai ir vērts to darīt. 2008. gadā žurnāliste Dita Arāja rakstīja: “Ja reiz savulaik radies un vēl joprojām dzīvo teiciens par galvas likšanu ķīlā, tad acīmredzot tāda reālija pastāv: ir cilvēki, kas ir tik drosmīgi vai arī, tieši pretēji, neapdomīgi, ka par citu pastrādātajiem darbiem un nedarbiem ir ar mieru riskēt ar savu galvu, godu un cieņu.” 2013. gadā ekonomists Ojārs Kehris pieķerts sakām: “Nelieku galvu ķīlā par Repši, bet gribu dzīvot viņa uzskatu veidotā Latvijā.” Latvietis liek galvu ķīlā tikai tad, kad ir pārliecināts, bet līdz galam pārliecināts viņš taču nevar būt nekad. Latvietis zina veco parunu: “Nesaki hop, kamēr neesi pārlēcis!” Tas, starp citu, ir klasiski normatīvs aforisms, kas pavēles formā diktē uzvedības modeli, kura pamatojums netiek piedāvāts. Vai “hop!” būtu jāsaka pēc lēciena? Un ko vispār nozīmē “hop!”? Visdrīzāk šis vārds nav ticis lietots zirgkopībā līdzās “nū!” un “tprū!”, bet ienācis krietni vēlāk, latvietim saskaroties ar Rietumeiropas cirka akrobātu kultūru. Franču valodā tas skanēja “Allez, hop!”, un šādi cirka mākslinieki apzīmēja brīdi, kad triks ir pabeigts un jāatskan sajūsminātās publikas aplausiem (“hop” šajā gadījumā atveido būkšķi, kas atskan, kājām pieskaroties pie zemes), bet, tā kā vienam trikam tūdaļ sekoja arī nākamais, šis izsauciens itin viegli ieguva vēl kādu nozīmi – “aiziet!” jeb, kā latviešiem patīk teikt, “davai!”. Paruna “Nesaki hop, kamēr neesi pārlēcis!” ir zināma daudzās valodās un principā māca nelielīties ar to, ko tu gatavojies paveikt, pirms esi to izdarījis, taču mums tā kļuvusi mulsinoša, jo “hop!” parasti lietojam kā pamudinošu komandu izdarīt lēcienu. Ja tā ir komanda, kad tad vēl lai to lieto, ja ne pirms lēciena? Lēciena laikā? Tad tā tikai traucēs koncentrēties riskantajam trikam. Pēc lēciena? Tad jau būs par vēlu. Tad nu tā arī sanāk, ka labāk šo saukli nelietot nemaz.

Latvietim raksturīgi nogaidīt, lai kaut ko neizdarītu par ātru. “Nelielies ar savu darbu, kamēr to vēl neesi pabeidzis.” “Neuzloki bikses, kamēr neesi pie upes.” “Galvenais – nesapriecāties par agru!” Latvietis ir kā apmāts ar drošību un nereti atkārto frāzi “drošs paliek drošs”. Šim vārdam un no tā atvasinātiem nereti piemīt drosmes, brašuma un straujuma nozīmes, taču pašos pamatos ir indoeiropiešu sakne “dhers-”, kas drīzāk nozīmē “drīkstēt”. Drošs ir tas, ko drīkst, latvietis piekritīs.

Latviešu ekonomists katru savu rakstu pabeidz ar secinājumu: “Jā, finanšu krīze ir pārvarēta, taču pagaidām vēl nevajadzētu priecāties.” Latviešu meteorologs vienmēr zinās piebilst: “Ziema ir beigusies, taču priecāties vēl ir pāragri.” Latvietis zina, ka visgardāk smejas pēdējais, tāpēc pagaidām nesmejas vispār. Viņš nesmejas, kad vien ir mazākā iespēja, bet labāk nogaidīs, lai izsmejas visi citi, jo skaidrs taču: tas, kurš smejas pēdējais, smejas par to, kurš iesmējies priekšpēdējais.

Latvietim nepatīk, ka par viņu smejas. Tas izskaidro gadu desmitiem ieilgušās problēmas ar latviešu humoru, komēdijām, komiķiem, klauniem: latvietim ir bažīgi strādāt profesijā, kurā kļūšana par apsmieklu ir neatņemama karjeras sastāvdaļa. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ latvietis vairās doties politikā un spītīgi to uzskata par morāli pagrimušu un savu labumu meklējošu ļautiņu nodarbošanos.

Izrādīt iniciatīvu, pirmajam publiski uzdot jautājumu, atzīties, par ko tu balsosi nākamajās vēlēšanās, iznākt uz skatuves ar pašizdomātu priekšnesumu, iziet uz ielas apģērbā, kas būs modē tikai nākamsezon, – tās visas ir darbības, no kurām normālam latvietim pār muguru pārskrien aukstas skudriņas. Nu, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Indra Ozola



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela