Aiz matiem pievilkts stāsts

Latviešu mati ir mīksti. Ne tikai latviešu, bet eiropiešu un baltās rases cilvēku mati vispār. Reiz dzirdēju, kā latviešu bērni stāstīja par Japānā piedzīvoto – arī par to, kā japāņu bērni taustījuši viņu matus un brīnījušies par to mīkstumu. Pasaules elpai iepūšot mazpilsētas frizētavā, radās iespēja pieskarties dažādu rasu cilvēku matiem, jo vietējām meitenēm, kuras strādāja ārzemēs, sāka dzimt tumšas ādas krāsas bērni un mazajiem afrolatviešiem, ciemojoties pie vecmāmiņām, gadījās arī friziera apmeklējums, bet vietējā ražotnē parādījās mongoļu viesstrādnieki. Un tad bija iespēja salīdzināt un secināt, ka tie mati, kuri līdz šim likās cieti un asi, īstenībā ir smalki un mīksti.

Jaunākās un vidējās paaudzes cilvēki, runājot par saviem matiem, reti lieto salīdzinājumus, taču vecākās paaudzes vīrieši par sevi saka – “noaudzis kā Ēsavs” un sarkanmatainus cilvēkus sauc par Jeruzālemes dedzinātājiem – viņu “matu leksikā” vēl ir šie bibliskie tēli. Ticības mācības iespaidā kāds vīrs, kuru veco ļaužu mītnē visi sauca par Imantiņu, katru friziera apmeklējumu pamanījās pārvērst par vietēja mēroga ķīviņu – jo ikviena kundze, kas sēdās friziera krēslā, tika pavadīta ar Bībeles kārtības piesaukšanu un frāzi “sievām nebūs griezt matus”. Bībeli Imantiņš bija lasījis jaunībā un līdz vecumdienām atcerējās vienīgi to, kā jāuzvedas sievām, lai viņas izskatītos tikumīgas Dieva un apkārtējo acīs. Šīs paaudzes vīriešu atmiņā atdarināšanas cienīgs paraugs ir Kārlis Ulmanis, un, lūdzot frizūru kā Ulmanim, vēl tiek pieteikts: “Taisi ezi, meit!” Drošības pēc, ja nu es nezinu, kāds izskatījās Ulmanis. Mūsdienu politiķi ir mazāk mīlēti, reizumis gadās kāds, kuram vajag bārdu kā Godmanim vai Šķēlem, bet, visticamāk, tā nav īpaša cieņa pret kādu, vienīgi veids, kā vieglāk izskaidrot savas vēlmes.

Vecākās paaudzes sieviešu gaume ir veidojusies līdz ar kinofilmu izplatību, kanonizējot tālaika dīvu un ekrāna elku izskatu. Viegli viļņainie mati kā skaistuma ideāls saglabājušies paaudzes atmiņā līdz pat šodienai, un, stāstot par saviem jaunības laika pielūdzējiem, šīs sievietes bieži saka – “viņam bija tādi skaisti, lokaini mati.” Mūsu klientei Antoņinai, kurai pašai vienmēr bija vajadzīgi tādi ilgviļņi, “čtobi platok stojal”, bija kas sakāms arī par vīra sasuku. Būdama gados jaunāka un spēcīgāka par savu vīru, Antoņina palīdzēja viņam atnākt pie friziera, savāca nūjas, uz kurām viņš balstījās, lai netraucē, un parasti arī palūdza, lai vīra galvas augšdaļā tiktu atstāti garāki mati. Ar paskaidrojumu – lai var lokas spiest, acīmredzot mājās arī pati tās lokas spieda.

Frizētavā redzams, ka slāvu sievietes ir krietni kareivīgākas un uzstājīgākas, mēģinot noteikt, kā būtu jāizskatās viņu vīriem. Padomju laikā tuvējās karaspēka daļas virsnieki bija bieži viesi frizētavā, nereti kopā ar sievām – un frizēšanās tad notika sievu vadībā. Vīram, kurš ikdienā komandē kādu kaujas vienību, frizētavā aiz muguras stāv sieva un saka: “Vi jemu – tak i tak!”  Vīrs skatās ar kaujama teļa acīm un iebilst: “Da ti što?”  Maza nesaprašanās starp laulātajiem, apmulsis frizieris, nokaunējies frizējamais – vienīgā, kas šajā situācijā nemulsa, bija pati ģenerāliene. Tādu situāciju bija ne mazums, un šādos gadījumos man bija veikli jāuzmin pāra attiecību sarežģītības pakāpe. Ja sievai bija svarīgi apkārtējiem izrādīt savas rūpes par vīru, bet gala rezultāts nebija būtisks, tad parasti arī vīrs paburkšķēja tikai skata pēc, arī viņam bija vienalga – viski prjamije iļi kosije. Taču, ja abi cieši turējās katrs pie sava, nereti pilnīgi pretēja viedokļa, atlika izvēlēties kādu neitrālu variantu – tā, kā šķiet labāk man (es gan vairāk sliecos paklausīt vīrieti, jo frizūru nēsās viņš, nevis sieva). Un vienmēr jau pastāvēja iespēja, ka es neesmu viņus pareizi sapratusi, mans alibi.

Latviešu valoda attiecības noskaidro caur matiem: konflikti un strīdi tiek apzīmēti ar teicieniem “saiet matos”, “plūkties”, “villoties”, un vēl jau var “izmest pūku” – tā pavisam mīksti. Izklausās mīlīgāk, nekā vienkārši – “kauties”. Realitātē matu plūkšana kaujoties vairāk tiek piedēvēta sievietēm un bērniem. Bērniem arī visas ar matu apkopšanu saistītās procedūras liekas gana nepatīkamas, sākot ar ikdienišķo mazgāšanu un ķemmēšanu, kā Vizmas Belševicas Billei, kuras vecāmāte “paķēra no plauktiņa ķemmi, plēsdama izrāva caur matiem – labi, ka mati īsi, pāris kunkstienu un darīts”, un beidzot ar friziera apmeklējumu. No maniem bērnības pārdzīvojumiem padomju laika frizētavā tomēr spilgtāk atmiņā palikusi vienīgi bizes nogriešana, kaut gan man nebija kā dažām klasesbiedrenēm, kurām bija lūgšus jāizlūdzas vecāku atļauja to darīt. Nogriezta bize – tas nozīmēja vairs neizskatīties pēc bērna un arī ērtumu. Kad man nogrieza bizi, es neko nezināju par seksualitāti. Mūsdienu meitenes jau ļoti agri uzdod sev svarīgo jautājumu – vai mani iekāro? – un, pat īsti nesaprotot vārda “iekāre” jēgu, jau darbojas plašsaziņas līdzekļu iemācītā sapratne par sievišķību un seksualitāti: ir skaidrs, ka galvenais trumpis ir ķermeņa seksualitātes uzsvēršana, un tajā tieši gariem matiem ir diezgan liela loma. Jauniem puišiem ir vēlme izskatīties kā Deividam Bekhemam, Dimam Bilanam vai viņiem vien zināmiem popkultūras elkiem. Jauniešu perfekcionisms attieksmē pret sevi varbūt arī nav nekas peļams, taču frizēt šādus cilvēkus ir visai sarežģīti, jo mana atbildība par katra mata krišanas leņķi dažbrīd kļūst pārāk apgrūtinoša.

Kā pretpols šiem jaunajiem perfekcionistiem ir tas vīriešu kopums, kurus Gundega Repše raksturojusi kā vienizmēra frontiniekus zaļpelēkās drēbēs, izdegušas kūlas krāsas matiem, smirdošus pēc paģirām un rupjus. Šiem vīriem un puišiem nav svarīgi mūsdienu skaistuma ideāli, kas saistīti ar medicīnu, higiēnu un seksualitāti. Tas, kas man šos līdzīgos frontiniekus tomēr dara tik atšķirīgus citu no cita, ir smarža. Es zinu, kuram mājās ir dūmojoša plīts, slikti apkopts zīdainis, kuram ir aizlikts deguns, bojāti zobi un slims kuņģis, kura mājās ir daudz alkohola un maz prieka. Ir atsevišķi vīri, kuru parādīšanās nozīmē vienu – šodien insektu diena. Ja blusa ir ieraudzīta jau strādājot, tad lielākā māksla ir to noķert un padarīt nekaitīgu tā, lai krēslā sēdošais to nepamana, neērti viņa klātbūtnē, kaut arī blusa no paša. Salīdzinot, kā to dara kolēģes, konstatēju, ka es blusu neitralizēšanai izmantoju rādītājpirkstu, kamēr viņas īkšķi – izsenis sauktu par utubungu. Man nereti simpātiskāki ir šie “vienizmēra frontinieki” un blusu apsēstie, jo viņiem ir siltas acis. Metroseksuāļu nekronētā karaļa Bekhema vēsais skatiens pielīp arī viņa līdziniekiem, mazpilsētā gan to jūt mazāk, jo sociālā distance starp cilvēkiem ir mazāka, tomēr dažbrīd nav iespējams saprast, vai āriene atstāj iespaidu uz domāšanu vai arī otrādi.

Latviešu ticējumos cilvēki, kuriem ir pliks galvasvidus, attēloti visnotaļ pozitīvi – tie par daudz domājot vai arī ticot Dievam. Kad arvien vairāk sāka parādīties skūtgalvji, sabiedrībā bija jaušams apjukums. Vecākajai paaudzei uz “nullīti” nogrieztie mati saistījās ar cietumu, “sutkām” un aizdomām, ka no tāda cilvēka nekas labs nav gaidāms. Jaunākā paaudze, kura līdz šim tādu frizējumu bija spiesta pieņemt, vien dodoties karadienestā, ļoti ātri atskārta, ka matu neesamībai ir arī priekšrocības, proti – tā ir ērti un arī ekonomiski. Situāciju atviegloja sabiedrībā populāru vīriešu, īpaši sporta un kino zvaigžņu, izvēle staigāt ar skūtu galvu, būt skūtgalvim kļuva moderni. Jevgeņija Griškoveca romāna “Krekls” varonis saka: “Kad ilgi ir slikti, gribas noskūt galvu, esmu jau tā darījis. Palīdz, nezinu kā, bet palīdz.” Matos ir informācija – ne tikai par fizisko veselību. No seniem laikiem praktizētā matu noskūšana mūkiem saistīta ar uzskatu, ka matos sakrājas negācijas un, noskujot ilgi augušus matus, iespējams atbrīvoties no nevēlamas bagāžas. Vai tas darbojas, var pārliecināties katrs individuāli. Mazpilsētā noteikti neviens nelauzīja galvu par to, vai vēsturē skūta galva uztverta ar negatīvu vai pozitīvu nozīmi, kas ir skinhedi, kāpēc kādu sabiedrības grupu septiņpadsmitā gadsimta Anglijā sauca par olgalvjiem – skūtgalvību uztvēra vienkārši kā modi: kādam bija ienācis prātā trūkumus pārvērst priekšrocībās.

Taču gludo pakaušu popularitāte nav spējusi ietekmēt tos vecākās un vidējās paaudzes vīriešus, kuri nespēj atvadīties no savas visai paplukušās galvas rotas. Ja ir pliks pakausis, bet malās mati vēl saglabājušies, uz galvas tiek veidotas visdīvainākās konstrukcijas, lai šo plikumu nosegtu, – no vienas malas lieliem pārstaipiem velk pāri uz otru malu, apmēram tā, kā tiek veidots valsts budžets, kad līdzekļus no vienas nozares pārliek uz citu un budžetam līdzi staipās nācijas identitāte. Dažiem šie pāris mati ir saņemti kopā ar gumiju, kā apliecinājums hipiju laikam un jaunības dienu protestētāja garam, vienīgi laiki mainījušies un protestētāji manāmi saguruši. Man daudz simpātiskāki ir tie, kuri spējuši ar pašcieņu atvadīties no pāris atlikušajām pinkām, viņu vīrišķā identitāte nav matos un viņiem nav vajadzīga mana palīdzība tās konstruēšanā.

Cilvēki ļoti bieži vaicā, kur paliek viņu mati pēc nogriešanas, vecākie klienti stāsta, ka vācu laikā mati esot bāzti spilvenos, taču, kad piedāvājam ņemt līdzi, parasti atsakās. Kādreiz tos dedzinājām, jo atkritumos sviest arī nevarēja, taču apkārtējo māju iedzīvotāji bija neapmierināti – smirdot pēc krematorijas. Tagad matus aizved uz izgāztuvi, un, kas notiek tālāk, mums nav zināms, varbūt garākos putni iepin ligzdās un zvēri ievelk alās. Matus devām arī cilvēkiem, kuri gribēja savus kartupeļu laukus pasargāt no mežacūkām, runā, ka tas palīdzot.

Man neizraisa nepatiku ēdienā atrasts mats – ne savējais, ne svešs, jo manā ikdienā mati parādās visur – tie ir sadūrušies apģērbā, apavos, dažkārt arī ieduras ādā. Šīs mazās matu daļiņas nav iespējams ne izpurināt, ne izmazgāt, un tāpēc kādu mazu daļu no tiem, kuri pie manis ir frizējušies, es nēsāju sev līdzi. Ar mīlestību un sapratni.