Kas grūtumu panes, dabū vieglumu

Latvieti vienmēr ir interesējusi atbilde uz kutinoši dziļo un aizkustinoši naivo jautājumu, kāds tad viņš galu galā ir. Aizvēstures miglā tītajā senatnē, kad latvieša valoda un kultūra vēl tikai sāka iegūt apjaušamus vaibstus, tas noteikti bija pirmais nozīmīgais šaubu un pašapziņas dzimšanas mirklis, ko raisījusi vienkārša vēlme noskaidrot, vai latvietis tiešām ir kas īpašs un atšķirīgs no citiem tuvu un tālu dzīvojošiem. Šis jautājums dažādos formulējumos un intonācijās ticis uzdots ik pa laikam. Nevēloties kļūt par ko citu, bet apjaušot kopīgo, latvietis ir mācījies sevi pazīt un pieņemt. Gan ārkārtīgā nopietnībā, gan puspajokam viņš ir nu jau ilgāk par gadsimtu veidojis savu nacionālo pašapziņu, izceļot saulītē savas idealizētās rakstura īpašības un piesedzot ar pelēku vadmalas drāniņu tās, par kurām skaļi runāt kautrējies. Svarīgu lomu šajā priekšstatu klāstā veido ikdienas sīkumi – ledusskapja saturs un virtuves māksla, ko svešiniekam grūti saprast, ieradumi, ticējumi un aizspriedumi, aizraušanās un svētku paražas, bailes, bažas un šaubas par tās vai citas rīcības pareizumu, attieksme pret savu valodu, darbu un politiku. Tas viss mūs veido un vieno.

Latvietis neliek galvu ķīlā

Tas, ka latvietim patīk žēloties, sūdzēties, čīkstēt un vaimanāt, ir stabils viņa pašidentitātes elements, ko gribot vai negribot spiests atzīt ikviens. Spēja pasmieties par paša vaimanāšanu jau ir nākamais nacionālā rakstura izaugsmes posms. Viegli pamanīt, ka šaubas un bažas ir tipiski latviešu kultūras pamatmotīvi. Nav daudz tādu lietu, par ko latvietis būtu “gatavs likt galvu ķīlā”, pat pavirši meklējumi interneta meklētājos pēc citējama piemēra rāda, ka daudz biežāk tiek izteiktas šaubas, vai ir vērts to darīt. 2008. gadā žurnāliste Dita Arāja rakstīja: “Ja reiz savulaik radies un vēl joprojām dzīvo teiciens par galvas likšanu ķīlā, tad acīmredzot tāda reālija pastāv: ir cilvēki, kas ir tik drosmīgi vai arī, tieši pretēji, neapdomīgi, ka par citu pastrādātajiem darbiem un nedarbiem ir ar mieru riskēt ar savu galvu, godu un cieņu.” 2013. gadā ekonomists Ojārs Kehris pieķerts sakām: “Nelieku galvu ķīlā par Repši, bet gribu dzīvot viņa uzskatu veidotā Latvijā.” Latvietis liek galvu ķīlā tikai tad, kad ir pārliecināts, bet līdz galam pārliecināts viņš taču nevar būt nekad. Latvietis zina veco parunu: “Nesaki hop, kamēr neesi pārlēcis!” Tas, starp citu, ir klasiski normatīvs aforisms, kas pavēles formā diktē uzvedības modeli, kura pamatojums netiek piedāvāts. Vai “hop!” būtu jāsaka pēc lēciena? Un ko vispār nozīmē “hop!”? Visdrīzāk šis vārds nav ticis lietots zirgkopībā līdzās “nū!” un “tprū!”, bet ienācis krietni vēlāk, latvietim saskaroties ar Rietumeiropas cirka akrobātu kultūru. Franču valodā tas skanēja “Allez, hop!”, un šādi cirka mākslinieki apzīmēja brīdi, kad triks ir pabeigts un jāatskan sajūsminātās publikas aplausiem (“hop” šajā gadījumā atveido būkšķi, kas atskan, kājām pieskaroties pie zemes), bet, tā kā vienam trikam tūdaļ sekoja arī nākamais, šis izsauciens itin viegli ieguva vēl kādu nozīmi – “aiziet!” jeb, kā latviešiem patīk teikt, “davai!”. Paruna “Nesaki hop, kamēr neesi pārlēcis!” ir zināma daudzās valodās un principā māca nelielīties ar to, ko tu gatavojies paveikt, pirms esi to izdarījis, taču mums tā kļuvusi mulsinoša, jo “hop!” parasti lietojam kā pamudinošu komandu izdarīt lēcienu. Ja tā ir komanda, kad tad vēl lai to lieto, ja ne pirms lēciena? Lēciena laikā? Tad tā tikai traucēs koncentrēties riskantajam trikam. Pēc lēciena? Tad jau būs par vēlu. Tad nu tā arī sanāk, ka labāk šo saukli nelietot nemaz.

Latvietim raksturīgi nogaidīt, lai kaut ko neizdarītu par ātru. “Nelielies ar savu darbu, kamēr to vēl neesi pabeidzis.” “Neuzloki bikses, kamēr neesi pie upes.” “Galvenais – nesapriecāties par agru!” Latvietis ir kā apmāts ar drošību un nereti atkārto frāzi “drošs paliek drošs”. Šim vārdam un no tā atvasinātiem nereti piemīt drosmes, brašuma un straujuma nozīmes, taču pašos pamatos ir indoeiropiešu sakne “dhers-”, kas drīzāk nozīmē “drīkstēt”. Drošs ir tas, ko drīkst, latvietis piekritīs.

Latviešu ekonomists katru savu rakstu pabeidz ar secinājumu: “Jā, finanšu krīze ir pārvarēta, taču pagaidām vēl nevajadzētu priecāties.” Latviešu meteorologs vienmēr zinās piebilst: “Ziema ir beigusies, taču priecāties vēl ir pāragri.” Latvietis zina, ka visgardāk smejas pēdējais, tāpēc pagaidām nesmejas vispār. Viņš nesmejas, kad vien ir mazākā iespēja, bet labāk nogaidīs, lai izsmejas visi citi, jo skaidrs taču: tas, kurš smejas pēdējais, smejas par to, kurš iesmējies priekšpēdējais.

Latvietim nepatīk, ka par viņu smejas. Tas izskaidro gadu desmitiem ieilgušās problēmas ar latviešu humoru, komēdijām, komiķiem, klauniem: latvietim ir bažīgi strādāt profesijā, kurā kļūšana par apsmieklu ir neatņemama karjeras sastāvdaļa. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ latvietis vairās doties politikā un spītīgi to uzskata par morāli pagrimušu un savu labumu meklējošu ļautiņu nodarbošanos.

Izrādīt iniciatīvu, pirmajam publiski uzdot jautājumu, atzīties, par ko tu balsosi nākamajās vēlēšanās, iznākt uz skatuves ar pašizdomātu priekšnesumu, iziet uz ielas apģērbā, kas būs modē tikai nākamsezon, – tās visas ir darbības, no kurām normālam latvietim pār muguru pārskrien aukstas skudriņas. Nu, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Latvietis nepriecājas pirms laika

Apdomībai un bažām par cerētā izdošanos ir vēl kādas sekas – vēlme nodrošināties un pārbaudīt. “Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez!” “Naej krūgā bez naudas.” (Šeit un citur citēti latviešu tautas sakāmvārdi no valoda.ailab.lv datubāzes.) Arī klasiskais padoms “taisīt ratus ziemā, bet ragavas – vasarā” runā par to pašu, taču šī atziņa ir tik dziļi iesēdusies tautas kolektīvajā zemapziņā, ka ar laiku sāk jukt, vai tas nozīmē, ka transporta līdzekļi jāsagādā laikus vai, tieši otrādi, – nelaikā. Skaidrs, ka ziemā ragavas un vasarā ratus taisa tikai muļķis, kurš ir vai nu pasteidzies, vai nokavējis.

Priecāties par negaidītu veiksmi, priekšlaicīgu laimi vai “Dieva dāvanu” ir riskanti. Ticējumi, kas saistīti ar dāvināšanu, piedāvāšanu, paldies teikšanu un atteikšanos, ir pazīstami visām tautām, tie veido būtisku nerakstītu uzvedības noteikumu kodu, kas ļauj pazīt savējos un nodalīt svešos. Latvietim ir skaidri zināms, ka par zālēm paldies nesaka, jo tad tās neiedarbosies, bet pēdējo cigareti no paciņas nevar ņemt, to dara tikai milicis (tā kādreiz Padomju Savienībā sauca policistus, tik ļoti neviens negribēja būt milicis, ka pat Krievijā tos pārdēvēja par policistiem). Tāpat latvietis zina, ka, piedāvājot otram alkoholisku dzērienu, nedrīkst jautāt: “Vai dzersi?” Paruna “Slimam prasa, veselam dod” norāda uz noteiktā sabiedrības daļā valdošu priekšstatu, ka šaubas par otra cilvēka vēlmi vai spējām lietot alkoholu ir aizvainojošas. No šejienes aug kājas bailēm atteikties no piedāvātā alkohola, jo tad par tevi padomās, ka esi slims. Nav brīnums, ka vācu muižnieki, ko aptaujāja Garlībs Merķelis, visi kā viens liecināja: “Latvieši bez izņēmuma ir dzērāji. Daudzi veselām nedēļām dzīvo pa krogu; daudzi no pārdzeršanās mirst.”

Tajā pašā laikā tautas gudrība atgādina paradoksālo patiesību, ka tieši dzērājam klājas nepelnīti labi. “Nevienu dzērāju vēl velns nav parāvis.” “Dzērājam naudas netrūkst.” “Dzērājs dzer, cepuri kuldams.” Daudziem labi zināmais un vēl aizvien lietotais sakāmvārds “Dzīvo, cepuri kuldams” ir diezgan noslēpumains, it īpaši, ja ņem vērā dažādās iespējas interpretēt, ko īsti šajā gadījumā nozīmē kulšana, taču zināmu pavedienu piedāvā latviešu tautas pasaka, kas stāsta par gudro saimnieku, kurš bada gados noņēmis savai mājai salmu jumtu un tos vēlreiz pārkūlis, izbirdinot no vārpām tur vēl iestrēgušos graudus, tos iesējis un ieguvis labības ražu. Ja pieņem, ka arī cepure var būt izgatavota no salmiem, tad kļūst skaidrāks, kāpēc cilvēks, kurš to kuļ, iegūst kaut nelielus, tomēr papildu pārtikas krājumus. Otrs skaidrojums – ka cepures kūlējs vienkārši dauza savu bereti un nedara neko prātīgu – piešķir sakāmvārdam pavisam citu, ironisku nozīmi.

Piemineklis latvietim ir viņa darbs

Būtiska latvieša dzīvesziņas sastāvdaļa ir pārliecība par to, ka dzīve ir grūta, darbs – smags, bet maize – raupja. Un pareizi ir to pieņemt, nevis censties pierādīt pretējo. Mirdza Ķempe savulaik rakstīja:

Man nenovēliet laimi vieglu,

Mums tādas laimes nevajaga.

Ne pieticības dīko smieklu –

Man vēliet laimi, kas ir smaga. [..]

Šī laime patiesā un skarbā

Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,

To grūtās cīņās, mūža darbā

Un arī sāpēs atrast varam.

Šis dzejolis savulaik tika publicēts skolēniem paredzētajā gadagrāmatā-kalendārā “Divpadsmit mēneši”, tā viņus ievirzot pareizajās dzīves vērtībās un sliedēs. “Kas grūtumu panes, dabū vieglumu,” saka latvietis. Par smaga darba doto labumu ir daudz parunu: “Bez darba nav dzīves, tā ir tikai nīkšana.” “Ja darbu mīlēsi, tad badu necietīsi.” “Padarītu darbu vairs nevar atdarīt.” “Darbā iet jāmācās no mazotnes.” “Tavs darbs ir tavs piemineklis.” “Kas ar darbiem pūlas, tas dzīvē tālu tiek.” “Darbam gals nepienāks.” Savdabīgs un retāk dzirdēts ir šāds izteikums: “Kam darbs ir slogs, tam dzīve ar lupatām aizbāzts logs.” Un logs latvietim ir svarīgs.

Latvietis baidās no caurvēja

Viena no svarīgākajām dzīves gudrībām, kas saistīta ar veselību un pareizu dzīvesveidu, katram latvietim tiek iemācīta jau bērnībā: istabā (vai vilciena vagonā) nedrīkst rasties caurvējš, jo tas neizbēgami novedīs pie saaukstēšanās, reimatisma saasināšanās vai vēl kādām mazāk definējamām slimībām. Latvietis zina, kā ir, kad “velk uz krustiem”, “savilka kaklu” vai gluži ikdienišķā sajūta “caurvējā saķēru iesnas”. Pavirša izpēte, ko ik pa brīdim veikuši kādi eksperti, liecina, ka citur pasaulē šādu slimības izraisītāju nepazīst, lai gan būs pārspīlēti teikts, ka tikai latviešiem tam ir īpaši piemeklēti vārdi. Arī krievu valodā ir vārds сквозняк, kas apzīmē caurvēju, taču to biežāk uzskata vienkārši par ieganstu justies nekomfortabli vai arī nesaimniecisku rīcību, kas izkaisa vējā telpu apkurei izlietotos resursus. Tas, ka caurvējš varētu būt viens no biežākajiem latvieša saslimšanas cēloņiem, padara to par būtisku nacionālu īpatnību. Savu artavu šī stereotipa nostiprināšanā ielicis arī Rainis, kura lugā “Zelta zirgs” jau pašā pirmajā pantā tēvs, gulēdams gultā un vaidēdams, jautā: “Vēsums pūš no durvju puses, – Vecais dēls, vai durvis vaļā?” Tiesa, te netiek lietots ne vārds “caurvējš”, ne “vilkt”, taču katram latvietim uzreiz līdz kaulam skaidrs, kas ar to domāts. Logam un durvīm jābūt ciet.

Latvietim vajag savu kaktiņu

Latvietim jādzīvo savā zemē. Vēl labāk – savā istabā. Un jānodarbojas ar savām lietām.

Ir fiksēts kāds ne pārāk veikls atzinums: “Neprasi, ko citi dara, bet skaties pats uz savām lietām.” To turpina šis: “Kas tev par daļu, ka cits ēd gaļu.” Citiem vārdiem sakot – koncentrējies uz savu, piever acis, norobežojies, un tev klāsies labāk. Tas lielā mērā izskaidro arī slaveno latviešu viensētnieciskumu. Frazeoloģisms “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” aizgūts no latviešu rakstnieka Jāņa Purapuķes romāna nosaukuma. Purapuķe dzimis 1864. gadā, absolvējis Baltijas Skolotāju semināru, bijis Skrīveru pagastskolas pārzinis, rakstījis humoreskas un stāstus, kuros vērsies pret Jauno strāvu un sieviešu emancipāciju. Viņa nozīmīgākais darbs ir romāns “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes”, kas stāsta par latviešu bezzemnieku materiālās patstāvības centieniem. Jānis Purapuķe miris 38 gadu vecumā, un par viņa zemes īpašumiem mums nekas nav zināms. Izteiciens “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” bieži tiek lietots, lai norādītu uz to, ka katrs latvietis sirdī vēlas būt neliela, bet sava zemes īpašuma saimnieks. Tuvs ir arī priekšstats, ka latvietis savā būtībā ir viensētnieks un savrupnieks. Statistika gan liecina, ka latvieši šo sapni tā arī nav realizējuši līdz galam: Latvijā privātmājās dzīvojošo ir mazāk nekā jebkur citur Eiropā. Izteiktu latviskumu šim frazeoloģismam piešķir pamazināmās formas lietojums, kas norāda ne tikai uz zemes gabala nelielo izmēru, bet arī siltām jūtām, ko latvietis izjūt pret šādu īpašumu.

Atgriežoties pie iepriekšējā aforisma, gan jāpiebilst, ka folkloristi fiksējuši veselu lērumu ar tā variantiem, kuros teikts: “Kas tev par daļu, ka žīds ēd cūkas gaļu.” Tas ievērojami maina izteikuma jēgu: sanāk, ka labi ir nevis samierināties ar to, kas tev ir, un neskatīties, ka citam iet labāk, bet gan nepievērst uzmanību tam, ka cits dara ko sliktu (savā uzvedības kodeksā neatļautu).

Latvietim rūp dzimtā valoda

Mūžīgā morālā dilemma par to, vai ir labi nosodīt citus, latvietim sagādājusi ne mazums sirdēstu. Viena no sfērām, kur šis netikums gūst tomēr kādu attaisnojumu, ir rūpes par dzimtās valodas tīrību. Visvieglāk var sabojāt otram latvietim garastāvokli, izsakot lietišķu vai dzēlīgu piezīmi par gramatisku kļūdu viņa teiktajā vai rakstītajā. Tas ir, piezīme var būt arī lietišķa, taču latvietis to tik un tā uztvers kā dzēlīgu vai izsmējīgu. Izplatītākās un biežāk pamanītās kļūdas ir saistītas ar nepareizu garumzīmes lietojumu darbības vārda tagadnes vai pagātnes formā (“sākas” vai “sākās”), daudzskaitļa otrās personas pavēles vai īstenības izteiksmi (“ejiet” vai “ejat”), “kad” lietojumu “ka” vietā un neskaidrībām ar “papildu”/“papildus”, kā arī “vai”/“jeb”. Pietiek iemācīties atšķirt kādu no šīm valodas kļūdām, un jums vienmēr būs pie rokas drošs līdzeklis, kā sabojāt attiecības ar latvieti. Stingras gramatiskās normas ir viena no tām nedaudzajām lietām, kas latvietim ir drošas un nemainīgas, bet alkas pēc nepārprotamības caurstrāvo arī citas dzīves sfēras. Skaidrs kā diena. Skaidrs kā avota ūdens. Skaidrs kā asara. Skaidrs kā viens reiz viens. Skaidrs kā tinte. Skaidrs kā melns uz balta. Skaidrs kā ķīselis. Skaidrs kā dievvārds. Latvietis meklē skaidrību, kur vien var, taču visbiežāk saskata to vienkāršībā: “Tuvāk pie dabas, tuvāk pie dieva.” Mūžsenā latviešu skepse par pseidointeliģences postu dzirdama atziņā: “Kas daudz gudro, tālu netiek.” Un, pārcērtot Gordija mezglu starp darba tikumu un vēlmi neko nemainīt lietu kārtībā, latvietis atzīst: “Kas guļ, tas negrēko.” Brīžos, kad jāizvēlas starp galējībām, latvietis izvēlas neteikt ne “jā”, ne “nē”, uz jautājumu, kā klājas, atbildot: “Normāli,” – un vienlaikus liekot manīt, ka saruna ar to arī beigusies un viņš var iet atpakaļ uz savu mazdārziņu aplaistīt dilles vai ko tādu. “Griezies kā gribi, dibens kā pakaļā, tā pakaļā,” mēs esam konstatējuši.

Latvietis turas pie saknēm

Turēšanās pie saknēm, pieticība un kritisks pašvērtējums ir neatņemama latviskā dzīvesstila sastāvdaļa, kas kaldinājusi un rūdījusi nacionālo raksturu gadsimtiem ilgi. Mēģinājumi piešķirt latviešiem kādas ekstrēmākas rakstura īpašības vienmēr atdūrušies pret atturīgu neizpratni. Viena no mūsu mīļākajām tautasdziesmām brīdina:

Tēvu tēvi laipas meta,

bērnu bērni laipotāji.

Tā, bērniņi, laipojat,

ka pietika mūžiņam.

Te jūtama gan pietāte pret senču tradīcijām, gan godbijīga pateicība par to, ko esam saņēmuši mantojumā, gan vieglas bažas, ka ar to varētu nepietikt visam “mūžiņam”, taču nekāda cita padoma, kā turpināt dzīvot, mēs arī nezinām. Tiesa, ar tām laipām arī nav tik vienkārši: latvietim nepatīk laipotāji. “Laipo kā ute.” “Laipoj kai plakts.” “Iet kā pa laipu uz elli” – šis izklausās pēc burvīgi latviskota “Ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.” Tāpēc: “Neej pa laipu, bet labāk brien pa dubļiem.” Bet, ja sadūšojies tomēr riskēt, tad “Jo uzmanīgāk iet pār laipu, tas pāri tiek”. “Pār laipu iedams, neskaties zvaigznēs.” “Ejot pār laipu, sāc tik baidīties – būsi upē kā likts.”

Latvietis nemirst, bet noliek karoti

Beigas latvieti ir biedējušas vienmēr. Latvietis nemirst, viņš dodas mūžībā vai noliek karoti. Šis ir viens no skaistākajiem eifēmismiem, kas tiek lietots attiecībā uz nāvi, kuru nevienam negribas saukt vārdā. Visi tie mūsdienu “beidza šīszemes gaitas”, “aizgāja viņsaulē” nestāv ne tuvu savā poētismā un ekoloģiskajā atbildībā. Senču noliktās karotes simboliski ir tās pašas “laipas”. Atbrīvojot vietu pie galda, atstāj arī savu karoti – gan noderēs kādam citam. Knuts Skujenieks par to uzrakstījis dzejoli:

agrāk putra bija biezāka

agrāk bija vairāk ēdāju

un karošu mazāk

un nu es jau skatos

tā lēni un uzmanīgi

uz kura galda stūra

man nolikt savējo.

Pēdējais gabaliņš nav domāts latvietim

Latvietis viesībās nekad nepaņems no šķīvja pēdējo tortes gabaliņu. Priekšstats, ka pēdējo ēdiena gabaliņu no kopīgā galda var paņemt tikai dziļi egoistisks un nekrietns cilvēks, piemīt daudzām tautām. Francijā to saka par sieru, ASV – par šokolādi, bet latviešiem pēdējā gabaliņa dilemma visbiežāk saistīta ar kotletēm un torti. Pēdējo kartupeli paņemt nekad nav ticis uzskatīts par slikto toni, bet tas laikam tāpēc, ka kartupeļu mums netrūkst. Ārvalstu pētnieki noskaidrojuši, ka pēdējā gabaliņa fetišs saistīts ar psiholoģisku mehānismu, kas liek no jebkuras pieredzes beigām gaidīt kaut ko labu. Gluži tāpat kā populāriem romāniem un kinofilmām beigas visbiežāk ir labas, arī mielasta noslēgumā tiek pasniegts visgaršīgākais, gluži dabiski pieņemt, ka arī tortes pēdējais gabaliņš ir tas labākais, ko vēlēties. Tātad – tas nav domāts latvietim.

Labais latvietis

Garlībs Merķelis grāmatas “Latvieši” nobeigumā rakstīja: “Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais.” Jāpiebilst, ka viņš latviešus mīlēja no sirds. Un visā, ko viņiem varēja pārmest, vainoja nelabvēlīgo sociālo vidi, kurā tos bija iegrūdusi vācu muižniecība. Mēs redzam, ka arī 21. gadsimta sākumā latvietis ir noslēgts, neizlēmīgs, samierniecisks un pamatu pamatos labs cilvēks, kas reizēm pats mulst no savas dīvainības un cenšas šo mulsumu pārvarēt ar kādu joku vai ēverģēlību, kuru neviens cits nespēj saprast. Latvietim patīk ieraudzīt, ka par viņu runā pasaulē: ikviens sasniegums sportā, mākslā, mūzikā, ko paveicis kāds latvietis, tiek sirsnīgi sveikts un mudīgi pārrunāts interneta saziņas tīklos. Latvietim patīk ķircināt svešiniekus ar savas nacionālās virtuves īpatnībām, vienalga, vai tās būtu kūpinātās šprotes, zirņu pikas, maizes zupa ar putukrējumu vai marinētas sēnītes. Viņš mīl savu valodu un ar gandarījumu vēro, cik grūti citiem to iemācīties. Latvietis lepojas ar to, ka ir kaut mazliet, bet nesaprotams. Un kāda grūti pārvarama tieksme liek viņam darīt dīvainas, brīžiem neizskaidrojamas darbības ar mērķi samulsināt svešinieku vai pat savējo.

Kārlis Skalbe “Mazajās piezīmēs” 1917. gadā rakstīja: “Man pastāstīja šādu mazu notikumu no cīņām Latgales frontē. Uz Kurzemes krasta, kurš ir mūsējo rokās, dzīvo māte, kurai dēls ir sarkanā armijā. Katru dienu viņš ceļas pār Daugavu, ēd pie viņas pusdienu un pēc tam dodas atpakaļ karā. Kāpēc viņš nenomet flinti Daugavā un nepaliek pie mātes? Vai tas nav kāds nelaimīgs pārpratums?” Un te gluži vai ciniski sanāk pieminēt pavisam citu avotu – Pētera Birkerta vāktajās latviešu tautas anekdotēs, kas publicētas pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, minēta šāda: “Malēnietis braucis uz Rīgu pārdot caunas ādas. Braucot tas gudrojis, kā piešmaukt Rīgas kungus. Viņš salicis caunas ādas vienu pie otras tā, ka izskatījusies tikai viena āda. Ādas pārdevis, malēnietis lielījies: “Redz, kā iesmērēju divas par vienu!”