Dzīves ziņa

Svens Kuzmins

Karaoke ar Zefļiku

Agrs rīts. Krakova. Tramvajs uzkarsis kā cepeškrāsns. Pasažieri nesarunājas, taupa spēkus garai un mokošai darba dienai vecpilsētā. Kā jau iebraucējiem pienākas, mēs ar Dž. sēdējām neuzkrītoši un svīdām. “Nekas,” kā rakstīja vecos romānos, “neliecināja par briestošo nelaimi.”

Pēkšņi klusumu pārtrauca dārdošs baritons: tramvajā bija iekāpis briļļains sirmbārdis. Par spīti karstumam, viņš bija tērpies biezā, zaļā tvīda uzvalkā, vēl biezākā zaļā vilnas vestē, gaiši zaļā flaneļa kreklā ar tumši zaļu kaklasaiti, zaļos alpīnista zābakos un zaļā filca hūtē ar ļoti platām malām. Vienīgais nezaļais aksesuārs viņa garderobē bija vismaz pusotru pēdu gara maitu lijas spalva, kas bija piestiprināta pie platmales ar zaļu kaņepju virvi.

Jādomā, ka savu runu sirmais vīrs bija iesācis jau pieturā, un, pēc visa spriežot, viņš ar kaut ko nebija apmierināts, jo pa gaisu kā diriģenta zizli vicināja bezmaksas laikrakstu Gazeta Krakowska. Pasažieri centās nepievērst viņam nekādu uzmanību, arī mēs ne, taču vienalga viņš caur pūli devās taisnā ceļā pie mums. Pienācis viņš atplauka, pieklusināja balsi, pacēla platmali, noskūpstīja Dž. roku un pavaicāja, kādi ceļi mūs atveduši uz skaisto pilsētu pie Vislas.

Jau pēc dažām pieturām mēs par viņa dzīvi bijām noklausījušies, tā teikt, saistošu ievadkursu. Mūsu jauno poļu draugu sauca Jozefs H., un viņam bija 70 gadu. Saskaņā ar viņa stāstīto viņam bija bijusi veiksmīga solista karjera Berlīnes operā, tad viņš nopircis jahtu, apbraucis apkārt zemeslodei un atgriezies dzimtajā Krakovā, lai uzbūvētu ne mazāk veiksmīgu karjeru žurnālistikā: pēdējo apgalvojumu viņš pastiprināja, uzsizdams pa Krakovas bezmaksas avīzi. Brīvajā laikā Jozefs dziedāja karaoki un Krakovas klubos bija pazīstams kā Zefļiks – un ar “pazīstams” šeit jāsaprot “žilbinoši slavens”. Vēl Zefļiks paguva pavēstīt, ka viņam jāsteidzas uz bibliotēkas lasītavu, jo nesen viņam salūzis datora monitors, bet žurnālistam vienmēr jābūt kaujas gatavībā. Uz atvadām viņš nodziedāja Figaro ārijuun it kā nejauši izmeta, ka vakarā uzstāsies klubā Kulturalny. Arī mēs, protams, būšot viesu sarakstā.

Mēs bijām norunājuši satikties pie Mickeviča pieminekļa. Zefļiks kavējās. Ir tādi cilvēki, kuri vienmēr atrod veidu, kā pat visvienkāršākos uzdevumus veikt vissarežģītākajā ceļā. Piemēram, alus iegāde. Vienkāršākie no mums zina, ka atliek pienākt pie bāra, pateikt: “Man, lūdzu, alu,” – samaksāt, un voilà, glāze alus rokā. Sarežģītākie eksemplāri cenšas apiet šo sistēmu, pa kluso ienesot bārā alu, kas nopirkts veikalā. Zefļiks nebija mierā arī ar šādu pieeju. Viņš uzskatīja, ka vajag ar diviem tramvajiem braukt cauri visai Krakovai ar mazām plastmasas pudelītēm pilnu somu, lai tad pie speciāliem cilvēkiem uzpildītu tās ar kaut kādu pašbrūvētu suslu, bet pēc tam ar diviem tramvajiem atkal mērotu visu ceļu atpakaļ līdz vecpilsētai, tādējādi ietaupot veselu zlotu piecdesmit. Ieraudzījis, kā mēs klubā Kulturalny pērkam alu pie bāra, Zefļiks gandrīz sacēla histēriju. Par laimi, tai brīdī vakara vadītājs paziņoja, ka karaoke var sākties.

Pirmais pie mikrofona tika jauns poļu puišelis, kurš nodziedāja veselu Selīnas Dionas dziesmu, netrāpīdams nevienā notī.

– Nu, ko var gribēt no diletantiem, – teica Zefļiks un gandrīz izrāva mikrofonu puikam no rokas.

Šķiet, viņš dziedāja “O sole mio”. Vecajā pagrabā bija velvēti griesti un briesmīga akustika, taču Zefļiks bez piepūles pārdziedāja gan skaļruņus, gan pūli. Dziedājums tika novērtēts ar ovācijām: Zefļiku klubā Kulturalny pazina un mīlēja. Cilvēki lauzās cauri pūlim, tikai lai paspiestu viņam roku. Zefļiks, saskandinājis ar citiem dziedātājiem, paziņoja, ka šī bijusi tikai iesildīšanās, tagad pienācis laiks doties uz īsto vietu.

“Īstā vieta” atradās daudz smalkākā vecpilsētas daļā, tur bija plaša skatuve, neona gaismas, laba aparatūra un ādas krēsli. Kluba īpašnieks ieveda mūs speciālā VIP ložā, kur Zefļikam bija pašam sava vieta. Viņš sēdēja pie hromētā galdiņa, izklaidīgi sveicinājās ar faniem, iepazīstināja mūs ar visiem, kas vietējā karaokes vidē bija pazīšanas vērti, un dzēra līdzpaņemto suslu, pārliedams un miksēdams to no pudelītes pudelītē pēc pašam vien zināmas sistēmas.

– Vitamīni balsij, – viņš teica.

Lai nu kā, viņa ārijas salīdzinājumā ar pārējo sniegumu bija gandrīz vai klausāmas. Bet varbūt tā bija viņa vientiesīgā āriene un dabiskais šarms, kas lika cilvēkiem uzgavilēt ik reizi, kad viņš pārbaudīja mikrofonu, ieblēdamies kā aitiņa vai imitēdams kādu no Pavaroti vokalīzēm. Tā vai citādi, Zefļiks staroja rampas ugunīs.

Mēs ar Dž. dzērām piesardzīgi, jo agri no rīta bijām ieplānojuši doties kaut kur uz kalniem, piemēram, Zakopani, pāris dienas pavazāties, kur acis rāda, un tad tālāk caur Katovici uz Varšavu.

– Nekad nebrauciet uz Zakopani, – Zefļiks piekodināja, – tur tūristi visu ir sačakarējuši.

Viņš piedāvāja dažus alternatīvus maršrutus un ieminējās, ka, ja nu mēs gadījumā gribētu redzēt īsto Poliju, tad viņam principā rīt tieši ir brīvs laiks.

– Tas būs ātri, – viņš teica, – aizbrauksim, pastaigāsimies, vakarā aizvedīsiet mani turpat netālu pie draugiem un mierīgi dosieties savu ceļu.

Kaut kādu iemeslu dēļ mēs piekritām: varbūt pie vainas bija alkohols, bet varbūt mums vienkārši likās, ka pilsēta darbojas pēc viņa noteikumiem. Tas tiešām bija jūtams uz katra soļa – atceļā no kluba, piemēram, Zefļiks ieveda mūs vēl vienā modīgā naktslokālā, kur viņam bija “ātri jāsavāc dažas lietas”. “Dažas lietas” izrādījās divi spainīši marinētu siļķu, kurus viņam pasniedza smaidīgs, tetovēts bārmenis ar tuneļiem ausīs. Mēs iekāpām autobusā, kur Zefļiks pierunāja šoferi aizvest mūs par brīvu, un, kad pirms savas pieturas viņš izgāza siļķes uz grīdas, šoferis tikai priecīgi noskatījās, kā Zefļiks nesteidzīgi, pa vienai liek tās atpakaļ spainīšos.

Zefļiks dzīvoja celtniecības konteinerā aiz daudzstāvu jaunbūves. Astoņos no rīta viņš izskatījās žirgtāks nekā mēs, lai gan vakara gaitā bija iztukšojis visas savas pudelītes. Arī šoreiz viņš ar tām bija piekrāmējis pilnu somu, taču tagad tajās atradās nevis alus, bet gan dīvains garšvielu uzlējums, kurš visus šos gadus esot viņu noturējis pie izcilas veselības. Mašīnas salonu piepildīja krustnagliņu, ķimeņu, žāvētu diļļu un siļķu marinādes smārds.


Aiz Krakovas robežām ceļi kļuva vijīgāki, un saulainie pakalni ražas laikā izskatījās pārklāti ar zelta pulveri. Zefļiks sēdēja aizmugurējā sēdeklī, norādīdams, kur braukt, un izklaidēja mūs, rādīdams vecus fotoalbumus, kuros viņš bija redzams te kopā ar Džoharu Dudajevu, te lidmašīnā virs Ararata, te aitādas cepurē uz Afganistānas robežas, te ciemos pie Kaukāza vecākās iedzīvotājas. Albumu lapas bija salipušas kopā, un starp tām es atradu arī apdzeltējušu, laminētu bibliotēkas kartīti ar Zefļika fotogrāfiju.

– O, paldies, – Zefļiks iesaucās, – man tieši vajadzēja tikt lasītavā, lai pastrādātu pie datora!

Kartes derīguma termiņš bija beidzies 1994. gadā.

Mēs joprojām nezinājām, uz kurieni braucam.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Septembris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela