Kapusvētku dzīvesprieks

Kapusvētki man kopš mazotnes ir noslēpumains notikums. Bērnībā tas nozīmēja garum garus braucienus vilcienā uz dzimtas kapiem Latgalē, turklāt no vilciena vēl bija jāiet pieci kilometri līdz tantes mājām; nesaprotamas rituālas ceremonijas kapsētā latgaliešu valodā, kam sekoja tikpat nesaprotamas sociālās ceremonijas mājās: viesi nāca no malu malām – tantes, onkuļi, trešās pakāpes brālēni, māsīcas un viņu bērni –, un visiem bija jāsēž pie galda, stundām ilgi jāēd un jārunā. Man, bērnam, tie nebija nekādi svētki. Tās bija stīvas drēbes vasaras karstumā un šausmīgi garlaicīgas pieaugušo sarunas, kuras pavadīja pamatīgs stiprā alkohola patēriņš, un neviens īsti nevarēja izskaidrot, kāpēc šis viss notiek. Pēc tam gadiem ilgi mammas ikvasaras braucieniem uz kapusvētkiem nepievienojos. Pirmo reizi apzinātā vecumā kapusvētkus apmeklēju tikai tajā gadā, kad nomira mans tēvs. Tad arī pirmo reizi saskāros ar kapusvētku sarežģījumiem, par kuriem bērnības nepatstāvībā pat nebiju nojautusi, proti, kapusvētkus es nokavēju, jo nebija skaidrs, kas jāvelk mugurā. Tuvās Pierīgas kapsētās viss notika pilnīgi atšķirīgi no tā, ko biju pieredzējusi Latgalē. Izrādījās, ka es vienīgā esmu atnākusi kā uz kapiem – visi pārējie bija atnākuši uz svētkiem.

Kapusvētku tradīcija Latvijā ir tik būtiska, ka tā iekļauta kultūras kanonā kā viena no 14 nozīmīgākajām tautas tradīcijām. Kanonā kapusvētki minēti kā daļa no kapu kopšanas tradīcijas, uzsverot kapusvētku nozīmi vietējās kopienas dzīvē un raksturojot to kā vienojošu elementu, kas vasarā saved kopā dzimtas, ģimenes un draugus. Starp citu, kapusvētku apraksts kultūras kanona vietnē angliski man beidzot sniedza atbildi uz seno jautājumu, kā tad īsti to tulkot angliski. Speciālisti piedāvā tulkojumu Cemetery Festival, kaut gan nu jau folklorizējies pusjoku tulkojums Dead People Festival arī liekas labs.

Šovasar es nolēmu iespēju robežās doties uz vairākiem kapusvētkiem, lai noskaidrotu, kā tie notiek. Izdevās apmeklēt divus, kā arī apkopot draugu iespaidus un pieredzi. Tā kā mana ģimene ir katoļticīga, apmeklēju katoļu kapusvētkus. Pirmie, kuros bijām kopā ar mammu, notika 3. jūnijā Latgalē un, kā parasti, izvērtās par gada lielāko dzimtas pulcēšanos. Šie bija kapusvētki mammas dzimtas kapos Kolna Slobodā, Rēzeknes novadā. Tur apglabāta mana vecmamma un vectēvs, kā arī plašs radu loks, par kuru dzīvesstāstiem dzirdu ik reizi, kad tur ierodos. Abi mani vecāki nāk no Latgales, katrs no trīsbērnu ģimenes. Viņu vecāki savukārt – no vēl kuplākām saimēm. Vienkāršāk sakot, man ir ārkārtīgi daudz radu, no kuriem krietnu daļu es uz ielas nepazītu, un par vēl lielāku daļu esmu dzirdējusi vienīgi nostāstus kapusvētkos. Lai arī cik bieži man stāstītu, ko darīja vecmammas māsas, kas bija šīs tantes, tēvoči, dažāda veida radinieki, kas te apglabāti, manā galvā šai informācijai vienkārši nepietiek vietas. Varbūt arī tas ir kaut kāds iekšējs protests: es negribu tik daudz runāt par mirušajiem, gribu runāt par dzīvajiem. Varbūt man radinieku vienkārši ir par daudz, lai par visiem visu atcerētos. Varbūt ir vēl kādi iemesli, grūti pašai saprast. Katrā ziņā viena no mūsu kapu tradīcijām nu jau ir tāda, ka mamma vai viņas māsa man atkal un atkal nepagurstot izstāsta, kas bija šie cilvēki, reizēm stāstus papildinot ar īsiem apkopojumiem par tiem, kuri vēl ir mūsu vidū, kā viņiem iet, kur un kā kurš dzīvo. Esmu mēģinājusi zīmēt dzimtas kokus, iegaumēt vārdus, dzimšanas un nāves gadus, esmu mēģinājusi šos cilvēkus atcerēties stāstos par viņu dzīvi, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Esmu jau pieņēmusi, ka manā dzīvē vienmēr būs situācijas, kad uz ielas pienāks kāda nepazīstama sieviete un paziņos, ka ir, piemēram, manas vecmammas māsas meita, kura mani bērnībā auklējusi, bet es skatīšos un droši zināšu, ka šo sievieti redzu pirmo reizi mūžā. Reiz man atrakstīja no nezināma numura. Īsziņu autore stādījās priekšā kā radiniece. Lika sveicināt mammu un novēlēja, lai mani Dievs svētī. Līdz šai baltai dienai nezinu, kas aiz tā numura slēpjas. Tiesa, šovasar pēc kapusvētkiem, runājot par dažādiem radiem, sapratu, ka varbūt vaina nav tikai manā atmiņā. Mēs aizrunājāmies par ģimenes stāstos visai bieži pieminēto tanti Maru, kad pēkšņi sapratu, ka tante Mara tomēr nav viena sieviete ar ārkārtīgi interesantu dzīvesgājumu un ļoti daudziem bērniem, bet gan divas pilnīgi atšķirīgas radinieces ar divām pavisam atšķirīgām dzīvēm.