Kapusvētku dzīvesprieks

Kapusvētki man kopš mazotnes ir noslēpumains notikums. Bērnībā tas nozīmēja garum garus braucienus vilcienā uz dzimtas kapiem Latgalē, turklāt no vilciena vēl bija jāiet pieci kilometri līdz tantes mājām; nesaprotamas rituālas ceremonijas kapsētā latgaliešu valodā, kam sekoja tikpat nesaprotamas sociālās ceremonijas mājās: viesi nāca no malu malām – tantes, onkuļi, trešās pakāpes brālēni, māsīcas un viņu bērni –, un visiem bija jāsēž pie galda, stundām ilgi jāēd un jārunā. Man, bērnam, tie nebija nekādi svētki. Tās bija stīvas drēbes vasaras karstumā un šausmīgi garlaicīgas pieaugušo sarunas, kuras pavadīja pamatīgs stiprā alkohola patēriņš, un neviens īsti nevarēja izskaidrot, kāpēc šis viss notiek. Pēc tam gadiem ilgi mammas ikvasaras braucieniem uz kapusvētkiem nepievienojos. Pirmo reizi apzinātā vecumā kapusvētkus apmeklēju tikai tajā gadā, kad nomira mans tēvs. Tad arī pirmo reizi saskāros ar kapusvētku sarežģījumiem, par kuriem bērnības nepatstāvībā pat nebiju nojautusi, proti, kapusvētkus es nokavēju, jo nebija skaidrs, kas jāvelk mugurā. Tuvās Pierīgas kapsētās viss notika pilnīgi atšķirīgi no tā, ko biju pieredzējusi Latgalē. Izrādījās, ka es vienīgā esmu atnākusi kā uz kapiem – visi pārējie bija atnākuši uz svētkiem.

Kapusvētku tradīcija Latvijā ir tik būtiska, ka tā iekļauta kultūras kanonā kā viena no 14 nozīmīgākajām tautas tradīcijām. Kanonā kapusvētki minēti kā daļa no kapu kopšanas tradīcijas, uzsverot kapusvētku nozīmi vietējās kopienas dzīvē un raksturojot to kā vienojošu elementu, kas vasarā saved kopā dzimtas, ģimenes un draugus. Starp citu, kapusvētku apraksts kultūras kanona vietnē angliski man beidzot sniedza atbildi uz seno jautājumu, kā tad īsti to tulkot angliski. Speciālisti piedāvā tulkojumu Cemetery Festival, kaut gan nu jau folklorizējies pusjoku tulkojums Dead People Festival arī liekas labs.

Šovasar es nolēmu iespēju robežās doties uz vairākiem kapusvētkiem, lai noskaidrotu, kā tie notiek. Izdevās apmeklēt divus, kā arī apkopot draugu iespaidus un pieredzi. Tā kā mana ģimene ir katoļticīga, apmeklēju katoļu kapusvētkus. Pirmie, kuros bijām kopā ar mammu, notika 3. jūnijā Latgalē un, kā parasti, izvērtās par gada lielāko dzimtas pulcēšanos. Šie bija kapusvētki mammas dzimtas kapos Kolna Slobodā, Rēzeknes novadā. Tur apglabāta mana vecmamma un vectēvs, kā arī plašs radu loks, par kuru dzīvesstāstiem dzirdu ik reizi, kad tur ierodos. Abi mani vecāki nāk no Latgales, katrs no trīsbērnu ģimenes. Viņu vecāki savukārt – no vēl kuplākām saimēm. Vienkāršāk sakot, man ir ārkārtīgi daudz radu, no kuriem krietnu daļu es uz ielas nepazītu, un par vēl lielāku daļu esmu dzirdējusi vienīgi nostāstus kapusvētkos. Lai arī cik bieži man stāstītu, ko darīja vecmammas māsas, kas bija šīs tantes, tēvoči, dažāda veida radinieki, kas te apglabāti, manā galvā šai informācijai vienkārši nepietiek vietas. Varbūt arī tas ir kaut kāds iekšējs protests: es negribu tik daudz runāt par mirušajiem, gribu runāt par dzīvajiem. Varbūt man radinieku vienkārši ir par daudz, lai par visiem visu atcerētos. Varbūt ir vēl kādi iemesli, grūti pašai saprast. Katrā ziņā viena no mūsu kapu tradīcijām nu jau ir tāda, ka mamma vai viņas māsa man atkal un atkal nepagurstot izstāsta, kas bija šie cilvēki, reizēm stāstus papildinot ar īsiem apkopojumiem par tiem, kuri vēl ir mūsu vidū, kā viņiem iet, kur un kā kurš dzīvo. Esmu mēģinājusi zīmēt dzimtas kokus, iegaumēt vārdus, dzimšanas un nāves gadus, esmu mēģinājusi šos cilvēkus atcerēties stāstos par viņu dzīvi, bet kā nesanāk, tā nesanāk. Esmu jau pieņēmusi, ka manā dzīvē vienmēr būs situācijas, kad uz ielas pienāks kāda nepazīstama sieviete un paziņos, ka ir, piemēram, manas vecmammas māsas meita, kura mani bērnībā auklējusi, bet es skatīšos un droši zināšu, ka šo sievieti redzu pirmo reizi mūžā. Reiz man atrakstīja no nezināma numura. Īsziņu autore stādījās priekšā kā radiniece. Lika sveicināt mammu un novēlēja, lai mani Dievs svētī. Līdz šai baltai dienai nezinu, kas aiz tā numura slēpjas. Tiesa, šovasar pēc kapusvētkiem, runājot par dažādiem radiem, sapratu, ka varbūt vaina nav tikai manā atmiņā. Mēs aizrunājāmies par ģimenes stāstos visai bieži pieminēto tanti Maru, kad pēkšņi sapratu, ka tante Mara tomēr nav viena sieviete ar ārkārtīgi interesantu dzīvesgājumu un ļoti daudziem bērniem, bet gan divas pilnīgi atšķirīgas radinieces ar divām pavisam atšķirīgām dzīvēm.

Arī šo kapusvētku dreskods sagādāja ne mazums grūtību. Par laimi, jūnija sākuma vēsums un lietainums nāca par labu, varēju nākt neitrālā melnā vējjakā, un nebija jāuztraucas, ka ar savu drēbju izvēli aizvainošu mammu, viņas māsu, viņu mammu un visu plašo dzimtu. Un vēl, ne mazāk veiksmīgā kārtā, lielāku uzmanību par Rīgas viesiem šogad kapusvētkos piesaistīja ciemata dzīves jaunums, proti, āra tualete pie kapiem.

Kas tad īsti notiek katoļu kapusvētkos Latgalē? Jāteic, ka pieaugušam to saprast ir vienkāršāk nekā bērnam. Pirmkārt, ārkārtīgi būtiska kapusvētku norises daļa ir kapu sakopšana, kas parasti norisinās, vēlākais, dienu pirms svētkiem. Tad ir jāiet nolikt puķes, sagrābt lapas, izravēt nezāles un veikt tamlīdzīgus darbiņus. Tad jāsakopj māja, kā arī jāpagatavo ēdiens. Labais stils ir celties ap sešiem no rīta, lai sagrieztu salātus, izvārītu kartupeļus, saceptu gaļu un plātsmaizes, kā arī sakārtotu māju. Un tad jau jāsāk gatavoties uz pašiem kapusvētkiem. Jāsaģērbjas svinīgi, bet ne pārāk un jāiet uz kapiem. Galvenais – nedrīkst nokavēt. Tad ir jāsveicinās, jāaprunājas, jāatpazīst kaimiņu mazbērni, kuri jau krietni paaugušies, jānorāda uz saviem radiem, kas īpaši atbraukuši no Rīgas, jāparunā par laiku un jāsagaida priesteris. Kad priesteris ir klāt, jābūt gatavam tūlīt kaut kā izpalīdzēt un iesaistīties. Arī kapusvētku norisē pieaug tehnoloģiju loma: šogad priesteris izmantoja pārnēsājamo Bluetooth tumbiņu, lai visiem būtu labāk dzirdams; vismaz šajā ziņā 21. gadsimts ienāk baznīcā. Seko procesija pa kapiem. Kopā ir pieci pieturas punkti, kurus fiziski iezīmē galdiņi. Pirmais ir centrā, pārējie – četros kapsētas stūros. Viss sākas pie centrālā altāra, no kurienes kolektīvi dodas gājienā apkārt kapiem, dziedot un lūdzoties. Pirmie, par kuriem aizlūdz, ir mūžībā aizgājušie priesteri, bīskapi un citi garīdznieki. Tad – par vecākiem un vecvecākiem. Pie trešā galdiņa aizlūdz par brāļiem, māsām, radiem un draugiem, savukārt noslēgumā, ceturtajā pieturas punktā, aizlūdz par šajā un citās draudzes kapsētās apglabāto dvēselēm. Tad visi atgriežas pie centrālā altāra zem galvenā kapu krucifiksa, un ar to pašu rituāls ir cauri. Starp pieturas vietām, saprotams, ir jādzied tas, ko viens mans draugs, katoļu priesteris, reiz nosauca par “biedējamo dziesmu no viduslaikiem”. Tā vēstī par dienu, kad sabruks debesis un zeme un pat taisnie knapi izglābsies. Katoļiem ir optimistisks skats uz nākotni. Mani vecāki, piemēram, par pasaules galu vienmēr ir runājuši ar prieku, jo tad beidzot šīs pasaules bezsakars beigšoties un taisnīgie nonākšot paradīzē, tādēļ pasaules gals ir notikums, kas sagaidāms ar priecīgām jūtām. Staigājot pa Kolna Slobodas kapiem, kas atrodas uzkalnā, diezgan mālainā zemē, pieķēru sevi pie domas, ka tā debesu un zemes sabrukšana te varētu notikt ātrāk nekā citur. Lai novērstu savas domas no tā, ka 
negribu nogāzties un līdzi paraut kāda nepazīstama radinieka kapakmeni, iekrampējos lūgšanu grāmatā un dziedāju par briesmām, kas mūs sagaida, ja neuzvedīsimies krietni. Pēc trešās stacijas jau brīvi skaitīju tēvreizes latgaliski, ko ikdienā vispār nedaru (neskaitu tēvreizes, nerunāju latgaliski).

Kad par visiem ir aizlūgts, mirušie pieminēti, dzīvie – labi sabiedēti ar iespējamajām nākotnes šausmām, priesteris pievēršas bērniem, kas saņem svētību, lai kapusvētkos atvērtu arī nākotnes perspektīvu. Tad iesvēta jaunos kapakmeņus, ja tādi gada laikā parādījušies, un tad jau pamazām ļaudis sāk izklīst pa mājām, lai ēstu, dzertu un novērstu uzmanību no neizbēgamā soda. Pie maniem radiem tādas ēšanas noris vismaz trīs stundas, kuru laikā katrs vismaz vienu reizi nokomentē, cik daudz apēsts un kā vairs nevar ēst, “bet nu šito vienu vēl varētu”, un katru reizi tiešām sanāk iepazīties ar jauniem radiem. Šoreiz, piemēram, iepazinos ar vienu otrās pakāpes māsīcu, kas ir tantes Maras meita (diemžēl neatceros, kuras).

Pēc mēneša mēs ar mammu devāmies uz nākamajiem kapusvētkiem, uz to pašu Pierīgas kapsētu. Mazcenu kapi Jaunmārupē ir vieta, kurai Google Maps nez kāpēc ir ieliktas 5 zvaigznes. Par spīti augstajam vērtējumam, katoļu kapusvētki Mazcenu kapos nav tik notikumiem bagāti kā Latgalē. Šo kapusvētku sākumu es nepiedodami nokavēju, bet, par laimi, tikai par kādām piecām minūtēm. Kad ierados, pie kapličas bija salikti soli un krēsli: notika dievkalpojums. Apkārt skraidīja bērni. Daži cilvēki, mani ieskaitot, aizmugurē mēģināja saplūst ar priedēm, jo te visi bija daudz kautrīgāki un rezervētāki nekā Latgalē, un cilvēki bija ģērbušies visnotaļ eklektiski, radot iespaidu, ka šo kapusvētku sludinājumā nerakstītais dreskods ir “vasaras diena brīvā dabā”. Pēc dievkalpojuma pārsteidzošā kārtā nekas nesekoja – tikai kopīgas lūgšanas par mirušajiem, svētības un krēslu novietošana atpakaļ kapličā, un tad visi arī izklīda. Nebija ne procesijas pa kapiem, ne intensīvu lūgšanu par pasargāšanu no pasaules gala, ne citu bagātinošu elementu, kas ļautu novērtēt, kādēļ kapiem kāds iedevis piecas zvaigznes.

Pagaidām neesmu satikusi nevienu draugu no Kurzemes, kuram bijusi jebkāda pieredze ar kapusvētkiem, – tā tomēr pamatā ir Latgales lieta. No valstī leģendārākajiem kapusvētkiem jāmin Alūksnes kapusvētki, kas nu jau kļuvuši par nacionāla līmeņa notikumu: uz tiem brauc tūristi. Šogad Alūksnes novada Facebook lapā bija paziņojums, kas aicināja apmeklēt “slavenos Alūksnes kapusvētkus’’, kurus papildināja koncerti un spēles mazākajiem. Kolēģe no Alūksnes zināja stāstīt, ka, jā, nudien, kapusvētkus tur svinot nopietni. Cita kolēģe stāstīja, kā pirms vairāk nekā 10 gadiem priesteris uzrunā mudinājis neizmantot pirātiskos kompaktdiskus, kas, nešaubos, tobrīd bija ļoti aktuāla tēma: tehnoloģijas un kapusvētkus saista kas tiešām interesants. Esmu daudz dzirdējusi nostāstus par kapusvētkiem, kas kļūst par pilsētas svētkiem, bet tie savukārt izvēršas kautiņos. Šajos stāstos ir kaut kas dzīvi apliecinošs. Draugs stāstīja par saspīlējuma pieaugšanu starp pieredzējušiem kapu kopējiem, kuriem atšķiras viedokļi par to, kā novietot puķes uz kapiem. Kāds kolēģis vispār bija pārstājis apmeklēt kapusvētkus, kad secināja, ka viņa radiem mirušie rūp stipri vairāk nekā dzīvie.

Meklējot kapusvētku stāstus, tomēr iezagās pieņēmums, ka Latvijā šī tradīcija – un kapu kultūra kā tāda – ir tik stipra tādēļ, ka ar mirušajiem, iespējams, ir vieglāk nekā ar dzīvajiem. Un es aizdomājos, ka varbūt reizēm ir par daudz kapu un par maz svētku. Vai varētu būt tā, ka tieši tie kapusvētki, kuriem seko zaļumballes un citādas svinēšanas, ir noslēpumainā “latviskās dzīvesziņas” jēdziena kvintesence? To es vēl nezinu, mēģināšu noskaidrot nākamvasar.