Rudens un citi svētki

Es domāju, ar ko gan lai sāk pirmo Jaunā jūdu jaungada vēstuli - ar to, kā Dievs radīja pasauli, vai ar žēlošanos. Esmu te aizdzīvojusies pārāk ilgi, tādēļ - ar sūdzēšanos. Biju šodien krievu veikalā, kur saldētavā rāmi dus Sibīrijas cūkgaļas pelmeņi un mājas cūkgaļas pelmeņi un Mamini pelmeņi nez no kādas gaļas.

Demokrātiskajā Izraēlas valstī tu vari izvēlēties, kādus vien pelmeņus gribi, taču labāk tos neēst Gazas sektorā. Blakus krabju gaļas konserviem ieraudzīju zaļo zirnīšu burciņu, tādu kā bērnībā, ar ierūsējušu vāciņu, apakšējās trīs zirnīšu rindas paslēpušās ziepjainā miglā. Izgatavošanas datums atzīmēts ar caurumiņu - no desmit iespējamiem izgatavošanas gadiem izcaurumots 2007. Un no divpadsmit mēnešiem - jūlijs, laikam tak zirnīšu mēnesis. Jā, nopirku, mēģināju ēst, garšoja kā miroņbērnu kāju pirkstiņi, tikai vēl sliktāk. Bērnībā nevar nonākt, ēdot sabojātus dārzeņus.

Tagad par pasaules radīšanu. Pēc jūdu kalendāra kopš pasaules un pirmā cilvēka radīšanas Tišreja mēnesī pagājuši jau 5769 gadi. Talmudā lasāmi vairāki strīdi, kurā tieši mēnesī tika radīts Ādams. Rabi Jošua sacīja - Nisana mēnesī, pirms Lieldienām, Rabi Eliezers uzskatīja, ka rudenī. Tradicionāli Jauno gadu - Roš Hašanu svin rudenī, bet par pasaules radīšanas laiku tiek uzskatīti abi mēneši - kā laika sākuma tēvs un māte. Strīdīgākie Tuvo Austrumu veči, kuru pierādījumiem, iedomām un pārspīlējumiem ir tikai viena kopīga īpašība - nepiekrist tikko paustajam viedoklim, izlēma, ka taisnība ir abiem. Ja zināms kad, tad vajadzētu arī iedomāties, kā. Rabi Johanans stāstījis, ka Radītājs turējis rokās divas lodes - vienu no uguns, otru no sniega. Viņš iejauca tās vienu otrā un, vienu otrai piespiedis, radīja pasauli. Kā gan lai citādi runā par lietām, kuras nav nekādi pierādāmas, bet par kurām strīdēties ir neizsakāma bauda.

Ja esi aizrāvies strīdos, nevilšus nolādējis kaimiņu un dzīve tevi aiznesusi pa nepareizo ceļu, pirms Jaunā gada sākuma ņem rokās maizes kunci vai palielākas drupatas, ej (Izraēlas gadījumā brauc ilgi, kamēr nonāc) pie kāda dīķa vai upes un aizmet prom visu, kas pa gadu sakrājies - derdzīgus vārdus un domas, lāstus un ļaunus darbus. Un, ja tu neesi ebrejs un redzi lielāku hasīdu grupu melnos halātos, skrullētiem peisakiem ar kukuļiem rokās, tad zini, viņi nav atnākuši pie Jordānas upes barot pīles vai karpas. Samirkusi maize aiznesīs prom viņu rūgtumu un dvēseles nemieru, un kāpēc gan lai to neaprītu badīgās un asakainās Sv Pētera zivis.

Lai nākamais gads būtu svētīgs, vietējie ēd ābolus, mērcē tos medū un viens otram vēl labu un saldu gadu. Nedēļu pirms svētkiem es dzīvoju paradīzes dārzā - no rīta kafejnīcā pasniedz par velti medu ar āboliem, katra kaimiņu ome, kuru tu esi vairāk vai mazāk sveicinājis, iznes tev pretī mazu šķīvīti, gar kura ķēpīgo zelta maliņu tu pamanies nolipināt kleitas piedurknes un pie tām arī bizi. Vēlāk mazā veļas veikaliņā uz Karaļa Džordža ielas, kamēr tu meklē tādu vai citādu veļas gabalu, patīkamā holandiešu kundze, piezagusies no aizmugures, tevi piespiež uzcienāties vismaz ar vienu mazu, vismazāko plāna ābolīša gabaliņu. Kā gan lai es tagad pagrābstos gar zīdiem un mežģīnēm ar lipīgiem pirkstiem? Aizmūku no veikala stiprā ticībā, ka gads tāpat būs salds un neko jaunu un smalku pirkt nevajadzēs. Ja piecpadsmit ābolu daiviņas medū man laimi nenesīs, nākamgad es pieklājīgi atteikšos. Ziniet, uz mani senās ebreju tradīcijas neiedarbojas, es pamēģināju, bet sanāca vienas vienīgas sāļas asaras.

Reizēm liekas patīkama juceklīgā dažādo gadu skaitīšana - šajā nemierpilnajā valstī cilvēki nekad nespēs vienoties par zemi un laiku. Musulmaņiem tagad paiet 1429. gads kopš Muhameda ceļojuma no Mekas uz Medīnu, Izraēlas bankās un avīzēs parādās abi datumi, tas, kurš kopš Jēzus, un tas, kurš kopš Ādama dzimšanas dienas. Ciparu vietā ivritā tiek lietoti burti - tikko pagājušais gads bija vārdā “taš-sah” un tagad ir iesācies “taš-sat”. Pat nemēģināšu atstāstīt, cik vieglu tas padara visādu postu un neražu pravietošanu tiem, kas uzskata, ka, jo sliktāk, jo labāk. Ka gals ir tuvu un Mesija stāv pie durvīm šņorētās sandalēs, jo zina, tāpat kā mēs, ka vismelnākā nakts ir pirms rītausmas. Varbūt es, Darvina skolas bērns, gribētu skaitīt dienas un gadus kopš pirmās dinozaura dzimšanas dienas, plus mīnus pāris miljonu gadu, bet tad laikam nāktos lietot pārāk daudzas nulles un rezultāts būtu līdzīgs, nosacīti miglains un apstrīdams laika mērījums. Šogad jūdu Jaunais gads, Roš Hašana sakrita ar manu pareizticīgo eņģeļa vārda dienu. Svētā Vera baznīcas svētku kalendārā tiek godināta 17. septembrī, bet mūsdienās iekrīt 30. septembrī. Es laikam esmu izlēmusi tik ilgi putroties pa dienām un gadu skaitīšanām, kamēr laiks mani pārstās biedēt un es varēšu pierādīt savai mātei, ka bērni viņai ir veci tikai pēc mēness kalendāra. Pareizticīgo baznīcā nevienu neapmierināja mans vecāku dotais vārds. Saprotiet, es skaidroju saviem ebreju draugiem, nav pasaulē nekādas svētās Lolitas, bet reiz bija svētā Vera, kas patiesībā arī tika saukta citā grieķu vārdā. Skaidrības labad tas tika iztulkots slāviski. Līdzīgi kā, ja mani izraēļu draugi Stavs, Gals vai Ganels atbrauktu uz Rīgu, mēs tos sauktu par Rudeni, Vilni un Dieva Dārzu - tāpat vien, lai arī bērniem būtu saprotami. Un pat ja jūs mani mocītu un pērtu (Jeruzālemē, vienalga no kuru nekristiešu rokas - tas skan tik vilinoši saldi), ja jūs nocirstu manu tukšo galvu un es brīnumainā kārtā dziedātu psalmus trīs dienas bez mitas kā Sv. Cecīlija, viss viens, baznīca mani nesauktu par svēto Lolitu. Tas ir saprotami, pat mans Talmuda profesors, nevarēdams paciest, ka tik grēcīgs vārds kā Lolita tiek izrunāts viņa klasē, pārdēvēja mani par Lea. Tagad jau viss viņam piedots un aizmirsts, un kā reiz mierinājumam izteicās mana vīna pilnā paziņa, ko tu gribi no veca svēta vīra - ar tādu vārdu kā tev katram skaidrs, ka tu esi bārenis, kuru agrā bērnībā audzinājušas pensionētas ielasmeitas ar zelta sirdi. Neviens šeit netic, ka Padomju Latvijā Nabokovs nebija skolas programmu lasāmviela un bija pazīstams vien nelielam samizdata lasītāju pulciņam, jo latvieši ir krievi un krievi lasa Dostojevski, Tolstoju un Nabokovu pirms launaga bērnudārzā. Pēc astoņiem Izraēlā pavadītiem gadiem tu vienkārši sāc melot, ka tavējais ir viens no populārākajiem latviešu vārdiem un nozīmē “pienene”, vai “auksts ūdens” vai “tā, kura runā taisnību”.

Pasaulē divas lietas ir gana un pārpārēm kā smiltis - bēdas un svētki, kuri mēdz sapīties vienā ziemsvētku lampiņu ķeburā, ap kuru pat velna māte nagus aplauzīs. Kuram gan nav pazīstama šķērmā svētku priekšnojauta, ka zem eglītes, kā jau katru gadu, tavi mīļākie un tuvākie cilvēki būs nolikuši pretīgas lakricas laiviņas un pretgrumbu krēmus kaklam. Pirmos svešā valstī pavadītos gadu tu vari droši doties uz dažādiem mielastiem un ceremonijām vismaz sīkas antropoloģiskas ziņkārības mudināts. Vari svinēt visu pēc kārtas - pat esi gatavs pusvakaru taisnoties, kāpēc gan mēs tik cūcīgi izrīkojāmies ar saviem ebrejiem un kāda suņa pēc neciešam krievus. Vienmēr gribas paskaidrot krieviem krieviski un ebrejiem ivritā, ka mums vienkārši neviens nepatīk, pat lietuvieši un somi, un tas nav jāuztver personiski. Tam es, protams, esmu par mazdūšīgu, eh, mana nolāpītā vecmodīgā latviešu audzināšana.

Kad saku arābu draugam Salīmam, ka viņiem tagad veselu mēnesi svētki, viņš apvainojas. Nemācies vismaz tu no ebrejiem un nesauc Ramadānu par svētkiem, viņš gražojas, svētki ir tad, kad tas beidzas. Grūti iedomāties, bet pie ebrejiem Jom Kipur gavēnis, 25 stundas lūgšanu un nožēlas, pavadītas nemierīgā miegā, bez ūdens un ēdiena, tiek saukts par svētkiem. Cilvēki tērpjas baltās drēbēs, neauj ādas apavus, uzspļauj virsū jebkādām Eiropas izmeklētās ģērbšanās normām, ka pie buktētām biksēm neklātos vilkt čības, jēzenes ar zeķēm vai stilīgas galošas koši oranžā krāsā (es nepārspīlēju, viss šis modes avangards staigāja gavēdams pa parku, kurā es slepeni dzēru ūdeni). Jom Kipur tuvošanos var sajust, ne tikai redzot cilvēkus sistemātiski iepērkot neaptveramus ēdiena kalnus pirms un pēc gavēņa mielastiem vai pasūtot trīs dienu garu atvaļinājumu uz jebkuru no Nāves jūras viesnīcām ar trīskārtēju barošanu. Cilvēkus var saprast, staigāt paēdušam pa izbadējušos cilvēku pilnām ielām ir diezgan nomācoši. Grūti atgaiņāt no sevis domas, ka, kamēr tu te ēd un dzer, Dievs, iekodies lūpā, necieš nevienu pašu, kas gavēnī apēdis ko lielāku par olīvi, un debesīs krāj ogles virs tavas nejēgas galvas. Vai vēl ļaunāk, izrādās, ka miljoniem citu tavu līdzpilsoņu, kas ik dienas ēd desmaizes ar krējuma sieru un guļ ar precētām sievām, ka pat tādiem grēka gabaliem ir lielāks gribasspēks nekā tev. Un viņi visi jūtas labāk - izbadējušies, laimīgi noguruši, ne kripatiņas nebaudījuši, tie pēc saulrieta, smaidīgi kā runči, grēku atviegloti stūķē māgā vistas un makaronu sacepumu, halvu ar ābolu strūdeli un turku kafiju. Pamocījušies tradīcijas vai debesu vārdā, tie jūtas mazliet svētāki, bet tas jau vienmēr otram cilvēkam ir nepatīkami un nospiež sirdi.

Pirms gavēņa dienas ielās parādās vegāni, aizkustinoši pusaudži, kuri kā pamesti pravieši sauc, lai Ādama dēli un meitas nedara pāri dzīvniekiem un bitēm. Viens no tiem mēģināja arī mani atrunāt no gaiļa vai vistas ziedošanas pirms Jom Kipur. Saku, ka būtu kaut kā neērti, ja manus grēkus spētu izpirktu vista, tāpēc ka maniem grēkiem laikam vajadzīgs kāds lielāks dzīvnieks. Lācis, saku, man vajadzētu lāci. Puisis, kuru sauc Josis, un kurš, domājams, jau stundām stāv uz ielas, sastopoties ar nevērību, vienaldzību un izsmieklu, ir satriekts. Ko gan tu tādu esi izdarījusi, viņš grib zināt, kaut tāpat skaidrs, ka lāci man Jeruzālemē neviens neupurēs. Izmantoju brīnišķīgo ivrita izteicienu, ka ir lietas, par kurām ir skaisti paklusēt. Es viņu mierinu, ka gaili nekaušu, ka dzīvniekus neēdu un neesmu pat ebreju tautas sarakstos. Man gan liekas nejēdzīgi protestēt pret vistu nokaušanu nevis pie gaļas kombināta, bet uz ielas. Abos gadījumos vistas tiek nokautas, tikai vienas, no kautuves ķekšiem noceltas, tiek apmainītas pret naudu, kamēr otras, pēc grēku izpirkšanas lūgšanām un aplaidušas pāris lokus ap nožēlas pilnā grēkāža galvu, nonāk pie nabagiem. Tā pāris dienas pirms Jom Kipur Jeruzālemes bomži pavada, plucinot vistas un vārot zupu ar zināmu grēku smagumu lauru lapu vietā.

Ramadāns beidzās pirms pāris nedēļām - vienu šī gavēņa nedēļu es nodzīvoju Sīnājā pie beduīniem un zivīm, jo nekā cita tur vienkārši nav. Vecie ļaudis Ramadāna laikā cēlās pirms saules, lai iedzertu kafiju ar halvu un tad aizmirstu par ūdeni, ēdienu un cigaretēm līdz pat saulrietam. Kā Khaleds, viens no neskaitāmajiem Tabas robežpunkta taksistiem teica: “Kas gan ir ēdiens, bet kā mēs 12 garas stundas 35 grādu karstumā iztiekam bez ūdens un cigaretēm, to tev nesaprast.” Gados jaunākie neiet gulēt līdz pat pieciem rītā, pārsvarā pīpēdami un spēlēdami garas ēģiptiešu dziesmas. No rīta jāceļas nav, jo Sīnāja pussalas necivilizētā daļa tagad ir pamesta un tukša. Stundām vazājoties pa Bīr-Svēra vai Rās-al-Satana krastu, pagāju garām pamestām vietām ar nosaukumiem Seven Heaven, Shanti, Nirvana vai Half Moon. Varbūt tas pēdējais ir īpaši iederīgs - ja uz Mēness būtu jūra, tad Sīnāja sarkanie kalni varētu būt Mēness zemes virsū. Smilšu piepūstas palmu būdas, sauļošanās krēsli un zemie tējas galdiņi saulē izbalojuši kā asakas. Neiespējami iedomāties, ka tikai pirms gada Sarkanās jūras krastā bija pulkiem izraēliešu, vāciešu un vēl pa pārim no katras valsts. Te nedēļām dzīvoja tikko no armijas pārvilkušies karavīri, kas parasti pirmās trīs brīvās dienas ar karpas galerta dzīvessparu ēda, pīpēja un vārtījās pa plāno matraci, kamēr tiem visapkārt lēni kustējās domīgi klusētāji, dažādi jogi un to sekotāji, meditatīvās dziedāšanas pārņemti hipiji un pie lagūnas vienu nirēju kravu nomainīja citi. Man jāpiekrīt adatzivīm un kalmāriem, ka ģērbties tie salīdzinājumā ar svītraini punktotajām Sarkanās jūras papagaiļzivīm nemāk. Skaidrs, ka melns padara siluetu tievāku, bet gudru zivi jau neapmānīsi.

Ik pa laikam līdz beduīnu apmetnēm atbrauc tā sauktie “modernie ēģiptieši”, kas izskatās kā cilvēki amerikāņu saulesbriļļu reklāmās, baltos kreklos un šortos, alus piknika un 8 GB mūzikas kastē. Kaut mūzikas Sīnājā tāpat pietiek - vai ik vakaru beduīni sanāk kopā uz “hafla”, dziedāšanu un ūda (arābu lautas) spēlēšanu, pļāpām un saldu tēju ar draudzīgi apkārt palaistu kopēju cigareti - ja ar hašišu, vai katram savu, ja ar tabaku. Vienu vakaru jauno muzikantu vietā ūdu spēlēja no Sīnāja ziemeļiem atceļojis vīriņš. Mazs, sauss un priecīgs kā plācenis viņš visiem mums par prieku dziedāja: “Es dzīvoju pie šīs aizas visu savu garo dumjo dzīvi, un mana dzīve ir kā sūdu čupa, aiva aiva-aijaija-ā, bet te nu es esmu un spēlēju ūdu...” Dziesma bija gara un skaista, klausīdamās domāju, ka tā ir viena no tām arābu dziesmām, kur jauneklis atjāj uz kamieļa un atnes jaunavai sarkanu puķi, bet mīļā never vaļā. Trīs pantus vēlāk viņš ir jau klāt ar baltu puķi, bet mīļā tik raud un saka “ja-habibi, nevēršu vaļā ne lūdzama” un pēc pusstundas dziesmā viss beidzas vai nu ar gabalu gabalos salauztu sirdi vai kāzām. Vienīgā smieklīgā dziesmiņa, ko beduīni spēlēja ik vakaru, bija par to, kā centīgs jauneklis nokritis no ēzelīša un viņam bijis jāraud, jo kritiens ai kā sāpējis. Zinātāji teica, ka esot gauži jāsmejas. Man gan likās, ka tas pārāk atgādina latviešu tautas anekdotes, kurās stāstītājam joki reizēm arī jāpaskaidro. Kad pēc dziesmas izdzirdēju vecā lautas spēlmaņa dziesmas aptuveno tulkojumu ivritā, palūdzu viņu to nodziedāt vēlreiz, jo tagad es vismaz aptuveni saprotu, par ko tā ir. Kā gan viņam izdodas dziedāt par sūda dzīvi pie aizas malas bez sevis žēlošanas un gaušanās, kura reizēm kļūst par populārāko cilvēkus vienojošo elementu, dzerot vīnu un kuļot tukšus salmus robežas otrā pusē. Mīlestība, holokausts un žēlošanās - lūk, pie kā noved dzīve valstī, kurā nav iespējams apspriest laika apstākļus (sniegs vienreiz gadā, seši mēneši bez lietus) un politiski strīdi trīs sekunžu laikā visus noved pie sviesta naža vicināšanas gar galdabiedra miega artēriju.

Kad atpakaļceļā gāju pāri Izraēlas robežai, kareivji mani aizdomīgi izprašņāja, kāpēc es runāju ivritā, vai tad es nezinot, ka Ēģiptē mani varētu noturēt par ebrejieti un nozagt. Teicu, ka mācījos ivritu, lai varētu lasīt Jehūdu Amihaju oriģinālā (laimīgi un aizkustināti smaidi), ko es nedaru, un lai varētu no sirds žēloties (nē, tas esot mazliet pārspīlēts viedoklis), ko es daru katru izdevīgu brīdi. Varbūt reiz no sirds jāpaklausa mūsu rajona resnā džipa īpašniekam, kas uz tā ar metāla (es ceru, baltā zelta) burtiem uzrakstījis: “TRY GOD" [1. Izmēģini Dievu (angļu val.)]. Neticami, bet neviens pats cilvēks Jeruzālemē ar atslēgu nav ieskrāpējis - “I tried, worked like a charm" [2. Izmēģināju - darbojās kā pulkstenis (angļu val.)]. Vai gluži otrādi, pamēģināju - nelīdz, ko nu? Es ceru, ka braucamā īpašnieks ir spānis un viņa misija svētajā pilsētā ir būt par Dieva avokado (tā viņa tautieši izrunā advokāta vārdu). Un ja Dievs, paraugoties uz visu šo postažu, nožēlos tikai to, ka avokado kauliņi viņam sanākuši par lieliem, tad kādam būtu jāpasaka viņam taisnība, ka šis konkrētais sniega un uguns maisījums nav padevies, bet mēs cenšamies pārāk nesūroties. Tikai reizēm, dažās vēstulēs, par zaļajiem zirnīšiem.

Nevienu personisku rakstu darbu nevajadzētu pabeigt bez kailu sieviešu ķermeņu pieminēšanas. Jeruzālemē, Spoku ielejas ielā atrodas Olimpiskais peldbaseins, uz kuru es reizēm aizeju, kad mugurā ieperinājies lauzējs vai stiepējs. Todien kā vienmēr nonācu sieviešu ģērbtuvē, pa kuru parasti ņemas amerikāņu ebreju zieds un krējums ar saviem veselīgajiem bērniem un kaulu ārstu nobiedētas jemeniešu un marokāņu ebreju vecāsmātes, kuras draudi un ārsta kunga stingrība ir atdzinusi peldēt. Puķainos halātos satinušās tās pēc dušas ieziežas ar smaržīgiem krēmiem un lielākoties apspriež mantojuma dalīšanas grūtības vai to, ka ziema Jeruzālemē ir nepatīkama un būtu labāk, ja lietus lītu tikai pa nakti un pa dienu it nemaz. Ka nevajadzētu ļaut arābiem braukt ar buldozeriem, jo viņi ik pa laikam sabrauc ebrejus, un ka viena māte brīnumainā kārtā paguva izņemt no bērnu krēsliņa savu sešus mēnešus veco meitiņu un atdot garāmgājējam, pirms tika samīcīta kopā ar savu automašīnu. Pēkšņi izdzirdēt baseinā dienas ziņas divu vecomāšu pārstāstā - tas nav vājiem nerviem. Ik pa laikam viņas pāriet uz arābu valodu un, izņemot dažus rupjus, arī ivritā lietotus vārdus, nezinu, par ko viņas runā pusčukstus, tā, lai neviens pats nesaprastu. Ierasto pārdesmit sieviešu vietā todien ģērbtuvē bija pussimts, un, izņemot kādu sievieti jau desmitajā grūtniecības mēnesī, kas plika ķemmēja garos matus, visas bija apģērbtas no galvas līdz puscelim. Kad es ielēcu baseinā, sapratu, ka nekur nav neviena paša vīrieša. Nē, es tagad neteikšu: “Ziniet, to ieraudzījusi, es pamodos.” Vīriešu baseinā nebija, jo baseinā bija ik nedēļu noteiktā sieviešu diena. Tas nozīmē, ka visas iespējamās hasīdu sievas, meitas un mātes bija sanākušas izmantot vienīgo tām atļauto pusi dienas. Vasaras beigās tās gāja peldēties bālākas nekā ar tuberkulozi slimas nāras, pusaugu meitenes bija saģērbtas tādās kā minikleitās, kas sašūtas no peldkostīma auduma. Viņu mātes izskatījās kā kāposti sēru dienā, vairums garos melnos kreklos, lakatos un pat svārkos, kas pārvilkti pār šortiem vai peldkostīmiem. Izgaismotais baseins tovakar izskatījās kā pamesto vācu jaunavu dīķis, kur tās peld nogurušiem, no mums visiem paslēptiem ķermeņiem, garām drānām plandoties ūdenī. Tagad jūs visi esat piekrāpti, nekādu kailu sieviešu jums te neredzēt, bet nemierīgākajiem varu pateikt, ka viena no tām bija viscaur zeltainos vasaras raibumos, kā deguns, kas par dziļu ievilcis liliju smaržu un apbiris ar ziedputekšņiem. Bet lai tai meitenei pieskartos, viņa ir jāprec.