Kāpēc vienmēr valda elites

Donalda Trampa veiksmīgā priekšvēlēšanu kampaņa balstījās “establišmenta” noliegšanā. Terēza Meja savā runā Konservatīvās partijas konferencē pagājušajā oktobrī nosodīja bezsakņu “starptautiskās elites”. Eiropas kontinentālajā daļā aizvien lielāku atbalstu gūst labējā spārna partijas, tādas kā Marinas Lepenas Nacionālā fronte, Vācijas Alternative für Deutschland, kā arī Polijā pie varas esošā Likums un taisnīgums, kuras rod īpašu prieku “eirokrātisko” elišu gānīšanā. Bet no kurienes nāk vārds “elite” un ko īsti tas nozīmē?

Šo vārdu tā pašreizējā nozīmē pirmais lietoja Vilfrēdo Parēto 1902. gadā. Parēto visbiežāk pieminam kā ekonomistu, kuram pieder tādas idejas kā, piemēram, “Parēto efektivitāte” un “Parēto princips”. Pēdējais dažkārt tiek saukts arī par “varas likumu” vai “80/20 likumu”, un tas postulē, ka 80% no visām zemes platībām vienmēr beigu beigās nonāk 20% iedzīvotāju īpašumā. Pie šāda secinājuma Parēto nonāca, pētot zemes sadali Itālijā 19. un 20. gadsimta mijā. Viņš arī atklāja, ka 80 procentus zirņu ražas viņa dārzā dod 20 procenti pākšu. Tomēr Parēto nebija tikai ekonomists. Dzīves otrajā pusē viņš pievērsās socioloģijai, un tieši šajā laukā viņš izstrādāja savu “elišu riņķojuma” teoriju.

Termins élite tādā nozīmē, kādā to lieto mūsdienu socioloģijā, pirmo reizi parādījās viņa 1902. gadā izdotajā grāmatā “Sociālistu sistēmas” (Les systèmes socialistes). Tās mērķis bija aplūkot marksismu kā jaunas “sekulārās” reliģijas formu, un tajā viņš izmantoja šo franču vārdu élite – it kā loģiski, ņemot vērā, ka grāmata sarakstīta franciski. Nākdams no divvalodīgas ģimenes, Parēto rakstīja gan franču, gan itāļu valodā. Viņš piedzima 1848. gadā Parīzē; viņa māte bija francūziete, bet tēvs – Dženovas marķīzs, kurš bija devies trimdā kopā ar politisko aktīvistu Džuzepi Macīni. Par godu revolūcijai, kas Parēto dzimšanas laikā risinājās Vācijā, vecāki viņam sākotnēji deva vārdu Fricis Vilfrīds, taču 1858. gadā, ģimenei pārceļoties uz Itāliju, tas tika itāliskots par Vilfrēdo Federiko.

Kad 1916. gadā Parēto rakstīja savu meistardarbu, 3000 lappuses biezo “Traktātu par vispārīgo socioloģiju” (Trattato di sociologia generale), viņš tajā saglabāja francisko élite, lai gan darbs tapa itāļu valodā. Pirms tam viņš bija lietojis vārdu “aristokrātija”, bet tas šķita neiederīgs, runājot par demokrātisko iekārtu, kas bija izveidojusies Itālijā pēc apvienošanās. Viņš arī nevēlējās lietot Gaetāno Moskas terminu “valdošā šķira”; viņu starpā valdīja asas domstarpības par to, kurš pirmais nācis klajā ar ideju par valdošo mazākumu.

Izklāstot ideju, ka mazākums vienmēr valda, Parēto nevēlējās balstīties uz vecmodīgām mantojumtiesību idejām vai marksisma šķiru teorijām. Tādēļ viņš palika pie élite, senafranču vārda, kas cēlies no latīņu eligere ar nozīmi “izvēlēt” (labāko).

“Traktātā” viņš piedāvāja savu elites definīciju. Parēto vadījās no tā, ka visus cilvēkus var sarindot skalā no 1 līdz 10; tie, kas šajā skalā ieņemtu augstākās vietas, būtu uzskatāmi par eliti. Elites jēdzienu viņš attiecināja uz visdažādāko jomu pārstāvjiem – advokātiem, politiķiem, blēžiem, kurtizānēm, šahistiem. Šai cilvēku ierindošanai bija jābūt morāli neitrālai – viņpus “laba un ļauna”, izsakoties tālaika valodā. Arī zagļu vidū kāds bija vislabākais – vienalga, vai zagšana tika atzīta par cienījamu nodarbi vai ne.

Parēto iecienītākais piemērs bija Napoleons: tas, vai viņš bija labs vai slikts cilvēks, nebija būtiski, tāpat kā nebūtiski bija arī tas, kāda bija viņa īstenotā politika. Napoleonam kā politiķim nenoliedzami piemita tādas īpašības, kas, kā uzskatīja Parēto, ļāva viņu pieskaitīt pie elites. Napoleons ir svarīgs tāpēc, ka Parēto eliti – un pie elites piederēja ikviens visaugstāko atzīmi ieguvušais profesionālis savā jomā – iedalīja divās lielās grupās: varas elitē un nevaras elitē. Parēto visvairāk interesēja varas elite.

Tas gan nenozīmē, ka nevaras elite un tie, kuri vispār nepiederēja pie elites, viņu neinteresēja, taču viņu loma bija ļoti konkrēta un ierobežota, proti – varas elites atjaunošana. Parēto uzskatīja, ka varas elite ir atslēga sabiedrības kā kopuma izpratnei, jo šīs elites iemiesotās vērtības, lai kādas tās būtu, galu galā atbalsojas visā sabiedrībā. Viņš arī uzskatīja, ka pastāv kāds negrozāms “fizioloģisks” likums, kas nosaka elišu nepārtrauktu pagrimšanu un norietu, tādējādi ļaujot vienas vietā nākt jaunai elitei. Citējot vienu no viņa slavenākajām frāzēm, “vēsture ir elišu kapsēta”.

Parēto uzskatīja, ka elites valda vienmēr. Mazākums vienmēr valda pār vairākumu. Un vēsture nav nekas cits kā stāsts par to, kā vienu eliti nomaina cita. Viņš to nosauca par “elišu riņķojumu”. Kad pie varas esošā elite sāk pagrimt, to izaicina cita elite, kas galu galā stājas tās vietā. Parēto domāja, ka tas notiek divos veidos: vai nu jaunajai elitei asimilējot atsevišķus elementus no vecās, vai arī tai iznīcinot visu veco eliti revolūcijas ceļā. Šo ideju viņš paskaidroja ar upes metaforu. Upe lielāko daļu ceļa tek pa savu gultni, mierīgi uzņemot sevī pietekas, taču dažreiz, jo īpaši vētras laikā, tā izkāpj no krastiem un pārplūst.

Sekojot savam itāļu priekštecim Makjavelli, Parēto nošķīra divus elites valdnieku tipus. Pie pirmā tipa, kuru viņš nosauca par “lapsām”, pieder tie, kuru galvenā valdīšanas metode ir combinazioni (“kombinēšana”): krāpšana, viltība, manipulēšana un kooptēšana. Viņu valdīšanu raksturo decentralizācija, plurālisms un skepticisms, un viņi nelabprāt ķeras pie spēka lietošanas. Savukārt otrais tips, “lauvas”, ir konservatīvāki. Viņi liek uzsvaru uz vienotību, viendabību, iesakņojušos kārtību, viņi valda ar nelielu centralizētu un hierarhisku birokrātisko struktūru palīdzību, un viņi daudz labprātāk nekā lapsas ķeras pie spēka lietošanas. Vēsture ir lēna svārstveida kustība no viena elites tipa uz otru, no lapsām uz lauvām un atpakaļ.

Parēto teorijas aktualitāte mūsdienās ir acīmredzama. Pēc ieilguša lapsu valdīšanas perioda ar jaunu sparu atgriežas lauvas. Donaldam Trampam, kā to apliecināja viņa uzvedība ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā, nav nekas iebilstams pret tādiem līdzekļiem kā iebaidīšana un vardarbība. Viņš teica, ka gribot uzcelt sienu uz ASV un Meksikas robežas. Viņa strīdīgā ekonomiskā politika lielā mērā balstās uz protekcionismu un tarifiem. Par spīti viņa apšaubāmajai personiskajai ētikai – klasisks nošķīrums starp eliti un tautu –, viņš aizstāv tradicionālo (balto) amerikāņu dzīvesveidu un reliģiju.

Tas ir asā pretstatā Obamas administrācijai un Kamerona valdībai, kuras salīdzinājumā ar to, kas noticis kopš Breksita un Trampa uzvaras, bija diezgan atvērtas un liberālas. Parēto shēma sniedzas pāri labējo–kreiso dalījuma robežām; viņa “Sociālistu sistēmu” mērķis bija parādīt, ka marksisms kā sekulāra reliģija iezīmēja atgriešanos pie ticības un tādējādi – lauvu atgriešanos politikā.

Mūsdienu kontekstā lapsas ir globalizācijas un liberālisma spēki. Savā pozitīvajā aspektā tie tiecas uz atvērtu, savstarpēji saistītu un iecietīgu pasauli, bet negatīvajā – uz neoliberālismu un dehumanizējošo ekonomiskā aprēķina attiecināšanu uz visām cilvēka dzīves jomām. Lauvas pārstāv reakciju, orientāciju uz “vienkāršo tautu”, pret kuru viņi izrāda lielāku uzmanību, bet viņu politikai līdzi nāk ksenofobija, neiecietība un konservatīvisms. Parēto ieskatā lauvas un lapsas pārstāv divus valdīšanas tipus, un abiem ir savas stiprās un vājās puses. Taču elitēs abi šie elementi vienmēr pastāv līdzās. Jautājums ir: kurš no tiem katrā konkrētajā brīdī gūst pārsvaru.

No tā, ko mēs zinām par Terēzu Meju kā premjerministri, liekas, ka viņa vada ministru kabinetu ar stingru roku. Viņai ir savs noslēgts uzticības personu loks, un savus padotos viņa tur īsā pavadā. Sarunas par izstāšanos no ES viņa vēlas noturēt bez parlamenta līdzdalības. Neviens joprojām nezina, kāds ir viņas plāns.

Eiropas Savienība ir hrestomātisks lapsu projekts: tas balstās uz sarunām, kompromisu un “kombinēšanu”. Šī projekta noraidīšana nozīmē lauvu uzvaru pār lapsām. Lauvu ietekme aug visā Rietumu pasaulē, ne tikai Tramplendā un Breksita Lielbritānijā. Galēji labējo kustības ceļas augšup uz antieiropeisma viļņa. Nav pārsteigums, ka šajā kustībā netrūkst cilvēku (ieskaitot Donaldu Trampu), kuri apbrīno Vladimiru Putinu – vismaz viņa “stingrā līdera” tēla dēļ.

Šī kustība nav gājusi secen arī Āzijai. Ķīnā pēc desmit atvērtības (vismaz ekonomikā) gadiem Sji Dzjiņpins sevi pasludinājis par “kodola” līderi – tāpat kā Mao Dzeduns un Dens Sjaopins pirms viņa. Arī Japānas premjerministrs Šindzo Abe savā nostājā kļuvis cietāks, un viņš bija pirmais pasaules ranga līderis, kurš tikās ar jaunievēlēto prezidentu Donaldu Trampu. Narendra Modi Indijā un Rodrigo Duterte Filipīnās arī ir tā paša kaluma līderi: pēdējais no viņiem, nākot pie varas, solīja nonāvēt noziedzniekus un narkotiku tirgoņus. Pēc neveiksmīgā jūlija puča arī Redžeps Taijips Erdogans sācis piegriezt skrūves Turcijā.

Grāmatā “Sociālistu sistēmas” Parēto izskaidroja, tieši kā jauna elite nomaina veco. Veco eliti (A) izaicina jaunā elite (B) savienībā ar tautu (C). B iegūst C atbalstu ar solījumiem, kurus tā, nākot pie varas, parasti nepilda. Ja šāda uzvedība izklausās pazīstama, tad droši vien tāpēc, ka lielākā daļa politiķu tā arī rīkojas. Bet svarīgākais, uz ko norāda Parēto: cīņā par varu jaunā elite politizē iedzīvotāju grupas, kas līdz tam nebija politiski aktīvas.

Ir zināms, ka daudzi Trampa un Breksita atbalstītāji jūtas atstāti novārtā: citādi to cilvēku skaits, kuri piedalījās britu referendumā par izstāšanos no ES, nebūtu bijis lielāks par vēlētāju skaitu 2015. gada vispārējās vēlēšanās, un liela daļa no tiem, kuri nobalsoja par Trampu, nekad agrāk vēlēšanās nebija piedalījušies. Nav iemesla domāt, ka jaunie līderi nepievils arī viņus, kas tiem palīdzējuši nākt pie varas.

Mūža nogalē Parēto komentēja stāvokli Itālijā 20. gadsimta 20. gados. Viņš kritizēja valsts nespēju īstenot pieņemtos lēmumus un to, ka itāļi to vien dara, kā lepni demonstrē savu spēju pārkāpt likumu un tikt cauri sveikā. Viņš radīja frāzi “demagoģiska plutokrātija”, lai raksturotu periodu, kurā bagātie valda aiz demokrātijas fasādes. Viņš to uzskatīja par īpaši bīstamu divu iemeslu dēļ: Itālijas varenos vairāk interesēja novirzīt valsts līdzekļus personiskiem mērķiem nekā veicināt jaunas bagātības radīšanu, tādējādi radot draudus valsts labklājībai (atcerieties, ka Parēto bija izglītots ekonomists); un, tā kā demagoģiskās elites valda ar krāpšanas un mahināciju palīdzību, šādu rīcību viņi diezgan ilgi spēj noturēt apslēptu.

Daudz tiek runāts par Trampa “populismu”, bet arī apzīmējums “demagoģisks plutokrāts” viņam šķiet īpaši piemērots: viņš ir bagāts vīrs, kurš nekautrēsies bīdīt savas nelielās kliķes intereses uz valsts labklājības rēķina, savu rīcību piesedzot ar demokrātiskas politikas dūmu aizsegu.

Parēto var mums palīdzēt izprast situāciju, kurā atrodamies, arī vēl kādā citā ziņā. Galu galā, viņam pieder ideja par 80/20 likumu, kuras spalgo atbalsi mūsdienās var saklausīt tā saucamajā “viena procenta” idejā. Tramps ir pilntiesīgs “viena procenta” grupas loceklis – tās pašas grupas, pret kuru viņš sakās aizstāvam pārējos 99 procentus. Parēto “varas likuma” dotā izpratne par resursu sadales dabisko nevienlīdzību piešķir mums intelektuālu atbalsta punktu, lai kaut ko ar šo nevienlīdzību darītu.

Parēto raksti par 20. gadu Itāliju nepalika bez sekām. Viņa elišu riņķojuma teorija paredzēja, ka “demagoģisko plutokrātiju”, kurā galveno lomu spēlē lapsas, neizbēgami nomainīs “militārā plutokrātija” – tātad lauvas, kas centīsies atjaunot valsts varu. Šā paredzējuma dēļ viņš bieži ticis pieskaitīts pie Musolīni piekritējiem, un duče tiešām arī mēģināja šo iespējamību izmantot, ieceļot Parēto par senatoru. Taču ir atšķirība starp paredzējumu un atbalstu, un Parēto, kurš mira 1923. gadā, jau kādu laiku bija padzīvojis kā vientuļnieks Seliņī ciematā Šveicē – izpelnoties iesauku “Seliņī eremīts” – tikai savu kaķu sabiedrībā, tālu no Itālijas politiskās ikdienas. Viņš palika liberālis līdz mūža galam un neiesaistījās politiskajās ķildās.

Kā jau katrs krietns liberālis, arī Parēto apbrīnoja Lielbritāniju. Kā ekonomists viņš bija kaismīgi aizstāvējis tās brīvās tirdzniecības sistēmu polemikā ar nikniem šīs sistēmas pretiniekiem Itālijā. Viņš arī uzstājās kā britu plurālisma un iecietības aizstāvis. Liberālisms šeit ir svarīgs: rosinot celt jaunas barjeras tirdzniecībai un ierobežot pārvietošanās brīvību, aiz kā slēpjas vairāk vai mazāk atklāta ksenofobija, Tramps un Brexit izaicina vērtības, kas veido pašu liberālās pasaules pamatu.

Parēto svarīgākais bija tas, ka jaunās elites raujas pie varas un izaicina vecās. “Elišu riņķojums” bija vēstures dzinējspēks. Taču mūsdienās cilvēkus māc biedējoša sajūta, ka vēsture ir apstājusies, ka elites ir fosilizējušās. Vēlētājiem apnikusi izvēle starp vieniem un tiem pašiem vecajiem vēžiem, kuri piedāvā vienu un to pašu veco dziesmu. Nav brīnums, ka cilvēkiem gribas pamēģināt kaut ko jaunu.

Bailes no elišu iekapsulēšanās nav nekas jauns. 1956. gadā amerikāņu sociologs Čārlzs Raits Milss izdeva grāmatu “Varas elite”, kura kopš tiem laikiem ne uz brīdi nav nozudusi no grāmatnīcu plauktiem. Tieši viņš šo terminu angliskoja un piešķīra tam to nievājošo nozīmi, kāda vārdam elite piemīt mūsu dienās. Milsa ieskatā ASV Aukstā kara laikā bija nonākušas vienotas politiskās, ekonomiskās un militārās elites pakļautībā. Sākoties 20. gadsimtam, ASV arvien lielāku varu ieguva lielās valsts mēroga korporācijas, nobīdot malā fermerus, kuri bija dominējošais spēks 19. gadsimta Amerikā.

Tas noveda pie tā, ka arvien grūtāk kļuva nošķirt lielo ASV kompāniju intereses no visas valsts interesēm. Citējot tajā laikā populāru teicienu – “kas ir labi General Motors, tas ir labi Amerikai”. Politiskās un ekonomiskās intereses savijās arvien ciešāk. Atliek tikai ielikt šo savienību Aukstā kara kontekstā, lai saprastu, kāpēc tai pievienojās vēl trešais elements – bruņotie spēki.

Milss teorētiski pamatoja to, ko prezidents Dvaits Eizenhauers savā atvadu runā 1961. gada janvārī nosodoši nosauca par “militāri rūpniecisko kompleksu” (Eizenhauers gribēja šajā apzīmējumā iekļaut arī kongresu, bet viņa padomniekiem tas likās pārāk riskanti, un viņi to izsvītroja no runas). Milss uzskatīja, ka elišu riņķojums – jaunas elites uznākšana uz skatuves, izaicinot veco – ir beidzies. Ja par kaut kādu riņķošanu vispār varēja būt runa, tad tikai par vieglumu, ar kādu jaunās varas elites biedri pārvietojās no viena elites sektora uz citu: “virpuļdurvis”.

Aukstais karš ir beidzies, bet sajūta, ka politiskā elite ir iekapsulējusies, ir dzīva. Vai cilvēkam, kas kandidē uz prezidenta amatu, ir jābūt iepriekšējā prezidenta pēcnācējam vai sievai? Vai nākamā prezidenta kandidāte pēc Hilarijas Klintones būs Čelsija? Vai britu pilsonim jābūt beigušam Ītonu – nu, vismaz Oksfordu vai Kembridžu –, lai kļūtu par ministru? Vai Francijas gadījumā – Parīzes Politisko studiju institūtu vai Valsts administrācijas skolu?

Vēlētāju balsojums par Breksitu, Trampu un galēji labējiem, bez šaubām, ir reakcija uz šo sajūtu. Un tas tikai apliecina Parēto tēzi: jaunās elites apelē pie tautas, lai izaicinātu vecās. Lauvas izaicina lapsas. Lieki teikt, ka arī lauvas ir caurcaurēm “elitāras”. Tramps ir plutokrāts. Boriss Džonsons, viens no Breksita kampaņas vadītājiem, ir kauls no elites kaula (mācījies Ītonā un beidzis Oksfordu). Naidžels Farāžs ir privātskolā izglītojies multimiljonārs un izbijis biržas brokeris. Marina Lepena ir Žana Marī Lepena meita. Putins ir bijušais VDK virsnieks.

Parēto savas cerības attiecībā uz elišu riņķojuma turpināšanos saistīja ar tehnoloģisko, ekonomisko un sociālo attīstību. Viņš uzskatīja, ka šīs pārmaiņas dzemdinās jaunas elites, kuras izaicinās veco valdošo politisko šķiru.

Pateicoties internetam, mēs esam liecinieki vienai no visu laiku lielākajām tehnoloģiskajām revolūcijām. Daži apgalvo, ka vēlētāju balsis par labu Breksitam nosvēruši sociālie mediji. Arona Banksa interneta vietne leave.eu sociālajos medijos nemitīgi bombardēja neapmierinātās zilās apkaklītes ar vienkāršiem, dažkārt groteskiem vēstījumiem pret imigrāciju, atdarinot ASV labējā spārna stingrās līnijas piekritēju stratēģiju.

Trampa skaļāko atbalstītāju vidū ir sazvērestību teorētiķis Alekss Džonss, kurš internetā atradis nenovērtējamu palīgu savu ideju izplatīšanai. Polijā Jaroslavs Kačiņskis, partijas Likums un taisnīgums vadītājs, apgalvo, ka viņa dvīņubrāļa un Polijas prezidenta bojāeja aviokatastrofā Krievijā 2010. gadā bija politiska slepkavība, un ir norādījis uz toreizējā Polijas premjerministra (un tagadējā Eiropadomes prezidenta) Donalda Tuska “vismaz morālo” vainu šajā nelaimes gadījumā. (Saskaņā ar oficiālo versiju aviokatastrofu izraisīja slikti trenēto pilotu kļūda, viņiem mēģinot nosēdināt lidmašīnu biezas miglas apstākļos.)

Tam tā nevajadzētu būt. Silīcija ieleja ir pasaule pati par sevi, taču, kad daži tās dalībnieki – jaunā tehnoloģiskā elite – sāks spēlēt aktīvāku lomu politikā, viņi varētu kalpot par pārmaiņu katalizatoru. Apvienotajā Karalistē cīņu pret tā saukto “cieto” Breksita scenāriju līdz šim vadījuši juridiskais, finanšu un tehnoloģiju sektors. Un mums nevajadzētu aizmirst, kā sociālās kustības, kas izauga no “Okupē!” protesta akcijām, jau pašlaik maina politikas dabu vairākās Dienvideiropas valstīs.

Svārsts pašlaik virzās atpakaļ uz lauvu pusi. Dažā ziņā tas varbūt pat ir labi, jo globalizācija pārāk daudzus atstājusi pabērna lomā un viņiem ir jāpalīdz. Tomēr Parēto aicināja ievērot mērenību. Kā lauvām, tā lapsām ir savas stiprās un vājās puses, un politiskās elites vienmēr ir abu šo sugu mistrojums, lai arī noteicošā uz laiku ir viena no tām. Ja Parēto dzīvotu mūsdienās, viņš būtu paredzējis lauvu atgriešanos – tāpat kā viņš to paredzēja 20. gados. Bet kā liberālis viņš būtu ieteicis piesargāties no ksenofobijas, protekcionisma un vardarbības.

Ja lauvām izdotos mīkstināt dažas no globalizācijas izraisītajām galējībām, viņu atgriešanās būtu apsveicama. Taču elišu riņķojums biežāk līdzinās saplūsmei, nevis vienas nomaiņai ar otru. Grūtākais uzdevums, kas stāv priekšā liberāļiem, ir atrast pareizo līdzsvaru starp atvērtu, viesmīlīgu sabiedrību un tādu, kas rūpējas par saviem visneaizsargātākajiem locekļiem. Tagad – tāpat kā vienmēr – uzdevums ir atrast pareizo līdzsvaru starp lauvām un lapsām.

New Statesman, 2017. gada 18. janvārī